Читать книгу Ilūziju gūstā - Nora Robertsa - Страница 3

Laime tika izmēģināta sešās bankās, bet velti. Šelbija nosprieda, ka varbūt tāsdienas veiksmes limits ir pārsniegts. Turklāt viņas bērnam bija nepieciešams paēst pusdienas un pagulēt diendusu.

Pabarojusi, novannojusi un nolikusi gulēt Kaliju – un pēdējā darbība allaž prasīja vismaz divtik vairāk laika, nekā viņa bija cerējusi, – Šelbija sagatavojās noklausīties telefona automātiskajā atbildētājā atstātās ziņas, kā arī pārbaudīt balss pastkastīti mobilajā telefonā.

Ar kredītkaršu kompānijām viņa bija vienojusies par parādu atmaksas plāniem un atzina, ka tieši tik atbilstoši, kā viņa cerējusi. Līdzīgu vienošanos viņa panāca arī ar Valsts ieņēmumu dienestu. Hipotekārā kredīta devējs bija piekritis pārdošanai par cenu, kas būs zemāka nekā kredīta atlikums, un viena ziņa bija no nekustamā īpašuma tirgošanas aģentes, kura vēlējās vienoties par to, kad varēs sākt māju izrādīt potenciālajiem klientiem.

Viņa arī pati būtu nosnaudusies, taču vēl tik daudz kas bija jāpagūst – ja Dievs būs žēlīgs un Kalija nogulēs veselu stundu.

Ričarda kabineta izmantošana likās visloģiskākā rīcība. Šelbija bija noslēgusi lielāko daļu telpu – siltuma taupīšanas nolūkos. Viņa vēlējās iekurt uguni. Iespēja to darīt bija viena no retajām lietām, kas šajā nomācošajā mājā Šelbijai sagādāja prieku. Uguns siltums un priecīgā sprakšķēšana.

Taču šis prieks maksāja daudz naudas, un viņa to nevēlējās tērēt gāzes liesmu iedegšanai. Džemperis un biezās zeķes dāvāja pietiekami daudz siltuma. Viņa izņēma pašas uzrakstīto veicamo darbu uzskaitījumu.

Jāpiezvana nekustamo īpašumu tirgošanas aģentei un jāpavēsta, ka māju varēs apskatīt sestdienā un svētdienā. Vajadzēs paņemt Kaliju un doties kaut kur projām, atstājot šo nodarbi nekustamā īpašuma pārdošanas aģentes ziņā.

Vēl Šelbijai vajadzēja sameklēt juristu ieteiktās kompānijas nosaukumu un sazināties ar viņiem, lai pārdotu mēbeles un izvairītos no atsavināšanas.

Ja neizdosies pārdot visas uzreiz vai vismaz lielāko daļu no tām, viņai vajadzēs izmēģināt laimi internetā un piedāvāt tās pa vienai. Protams, ja viņai vēl kādreiz būs iespēja piekļūt datoram.

Ja viņai neizdosies savākt nepieciešamo summu, nāksies vien paciest pazemojumu un noskatīties, kā mēbeles tiek atsavinātas.

Nelikās, ka šajā apkaimē būtu populāras izpārdošanas māju pagalmos, turklāt ārā bija sasodīti auksts.

Pēc tam viņa piezvanīja savai mammai, vecaimātei un vīra māsai un palūdza, lai viņas pasaka visām krustmātēm, māsīcām un brālēniem, kuri arī bija viņai zvanījuši, ka viss ir kārtībā gan ar Šelbiju pašu, gan mazo Kaliju. Diemžēl aizņemtības dēļ viņai nav bijis iespējams visiem atbildēt, jo ir ļoti daudz darāmā.

Šelbija nespēja viņiem izstāstīt. Ne jau visu… Vismaz ne tagad. Protams, kaut ko jau viņi zināja, un tieši tik daudz viņa bija spējusi atklāt. Pagaidām. Sarunājoties par šo tematu, Šelbija kļuva dusmīga un raudulīga.

Lai kaut kā sevi nodarbinātu, viņa uzkāpa augšstāvā un ķērās pie dārglietu šķirošanas. Viņas saderināšanās gredzens, briljantu auskari, Ričarda dāvana viņas divdesmit pirmajā dzimšanas dienā. Smaragda piekariņš, kuru Ričards bija viņai pasniedzis, kad piedzima Kalija. Vēl citas lietas, citas dāvanas. Vīra pulksteņi – seši – un vesels lērums aproču pogu.

Viņa atkal visu uzskaitīja sarakstā, tāpat kā bija darījusi ar mantām, ko aizveda uz komisijas veikalu, un tad iesaiņoja juvelierizstrādājumus kopā ar to novērtējumu un apdrošināšanas informāciju. Pēc tam viņa telefoniski sazinājās ar apkārtnē atrodamajiem juvelierveikaliem, lai noskaidrotu, kurā šādi izstrādājumi tiek pārdoti un pieņemti tirgošanai.

Sagādātajās kastēs Šelbija sāka likt lietas, kuras uzskatīja par svarīgām. Fotogrāfijas un dāvanas, ko bija saņēmusi no savas ģimenes. Nekustamā īpašuma pārdošanas aģente ieteica Šelbijai māju padarīt mazāk personisku, un to viņa arī centās paveikt.

Kad Kalija pamodās no diendusas, Šelbija izdomāja viņai dažādus mazus uzdevumus, kas paveicami, un meitai nebija garlaicīgi. Iepakojusi mantas, Šelbija visu sakopa. Vairs nebija aptekšņu, kas slaucītu un berztu nebeidzamās flīžu rindas, pulētu cietkoksnes grīdas vai spodrinātu stiklu un hromu.

Vakariņās viņa ieēda, cik spēja, tika galā ar meitas vannošanu, pasakas lasīšanu un gulēt likšanu, pēc tam turpināja mantu saiņošanu un nesa tās uz garāžu. Gandrīz pilnīgā spēku izsīkumā viņa palutināja sevi ar putu vannu un pēc tam ierāpās gultā, paņēmusi līdzi planšeti, lai ieplānotu nākamās dienas darbus.

Viņa iemiga, neizslēgusi gaismu.

Nākamajā dienā Šelbija atkal devās izbraucienā kopā ar Kaliju, Fifī, “Šreku” un ādas portfeli, kas reiz bija piederējis Ričardam. Portfelī viņa bija salikusi juvelierizstrādājumus un dokumentus par tiem, kā arī vīra pulksteņus un aproču pogas. Viņa izmēģināja veiksmi arī vēl trijās bankās, paplašinot meklējumu apvidu. Pēc tam, atgādinājusi sev, ka tādu greznību kā lepnumu viņa atļauties vairs nevar, novietoja automašīnu iepretī juvelierveikalam.

Šelbijai nācās tikt galā ar kaprīzu trīsgadnieci, kura nepavisam nebija apmierināta, ka “Šreks” jau kārtējo reizi paliek līdz galam nenoskatīts. Meitu izdevās piekukuļot ar solījumu nopirkt kādu jaunu DVD.

Nemitīgi atgādinādama sev, ka tas ir tikai darījums, tie ir tikai dolāri un centi, viņa atvēra juvelierveikala durvis.

Tur viss bija tik mirdzošs un likās tik kluss, gluži kā baznīcā dievkalpojumu starplaikos. Šelbijai gribējās steigšus pagriezties un doties projām. Tā pavisam vienkārši – pagriezties un aiziet, tomēr viņa piespieda sevi virzīties uz priekšu. Viņa piegāja pie sievietes, kurai mugurā bija izsmalcināts, melns kostīms un ausīs spīguļoja gaumīgi zelta auskari.

– Atvainojiet! Es gribētu parunāt par juvelierizstrādājumu pārdošanu. Pie kā man būtu jāvēršas?

– Jūs varat runāt ar jebkuru no mūsu darbiniekiem. Juvelierizstrādājumu pārdošana ir mūsu ikdiena.

– Nē, kundze. Es pati vēlētos pārdot. Dažas lietiņas. Es lasīju, ka jūs arī uzpērkat juvelierizstrādājumus.

– Protams. – Sievietes asais un pētošais skatiens pārslīdēja Šelbijai līdz pat viņas apavu purngaliem.

“Varbūt es neizskatos tik labi, kā varētu,” Šelbija nodomāja. “Varbūt man nav izdevies nomaskēt tumšos lokus zem acīm, tomēr vecmāmiņa bija iemācījusi, ka brīdī, kad klients ienāk veikalā, pret viņu izturas ar cieņu. Lai kā viņš arī izskatītos.”

Šelbija izslējās taisnāk un pūlējās raudzīties tieši uz veikala darbinieci. – Vai es varētu ar kādu par to parunāt, vai arī man labāk izvēlēties kādu citu vietu, kur veikt šādu darījumu?

– Vai tiem priekšmetiem, kurus vēlaties pārdot, esat saglabājusi čekus, kas apliecina iegādi?

– Ne visiem. Rotas man tika arī dāvinātas. Taču man ir dokumenti, kas apliecina to vērtību, kā arī apdrošināšanas papīri. Vai es izskatos pēc zagles, kura vadā līdzi savu mazo meitu pa smalkiem juvelierveikaliem pūliņos notirgot savu guvumu? – Šelbija juta, kā viņā mostas kaut kas biedējošs, kas jau gatavs izlauzties uz āru un aizskalot visu savā ceļā. Laikam to manīja arī veikala darbiniece un pakāpās soli atpakaļ. – Vienu mirkli uzgaidiet, lūdzu!

– Mammu, es gribu braukt mājās!

– Ak, mazulīt! Es arī to gribu. Un mēs tā arī darīsim. Jau pavisam drīz mēs brauksim mājās.

– Vai varu jums palīdzēt?

Vīrietis, kurš tikko bija ienācis tirdzniecības telpā, izskatījās kā godājams vectētiņš, kā tāds, kurus rāda Holivudas filmās par bagātniekiem, kam liela nauda ir piederējusi visu mūžu.

– Jā, kungs. Es ceru, ka tā. Lasīju, ka jūs uzpērkat juvelierizstrādājumus, un man ir daži, ko es vēlētos pārdot.

– Labi. Nāciet tur. Jūs apsēdīsieties, bet es paskatīšos, ko esat atnesusi.

– Paldies!

Šelbija pūlējās noturēt staltu stāju, kamēr gāja pāri telpai pie krāšņa rakstāmgalda. Vīrietis atvilka krēslu un piedāvāja apsēsties. Šis pieklājības žests likās tik aizkustinošs, ka viņa teju gluži muļķīgi apraudājās.

– Man ir dažas rotas, ko mans… mans vīrs man uzdāvināja. Man ir speciālista novērtējums un tamlīdzīgi dokumenti. – Viņa atvēra portfeli, izņēma no tā kārbiņas ar juvelierizstrādājumiem un brūnu aploksni ar jau pieminētajiem papīriem.

– Es… Viņš… Mēs… – viņa stomījās, tad apklusa, aizvēra acis un pāris reižu dziļi ieelpoja. – Atvainojiet. Es nekad iepriekš neesmu to darījusi.

– Viss ir ideālā kārtībā. Kundze?

– Foksvērta. Es esmu Šelbija Foksvērta.

– Vilsons Brauns. – Viņš satvēra Šelbijas pastiepto roku un maigi to paspieda. – Tad parādiet man, ko esat atnesusi, Foksvērtas kundze.

Viņa izlēma, ka vislabāk būtu sākt ar pašu lielāko, un atvēra kārbiņu, kurā glabājās saderināšanās gredzens.

Vīrietis nolika to uz samta drāniņas un paņēma juveliera lupu. Viņa atvēra aploksni.

– Te sacīts, ka tas ir trīsarpus karātu liels. Smaragda slīpējumā. D kategorija. Liekas, tai vajadzētu būt labai, spriežot pēc tā, ko esmu lasījusi. Sešstūra akmeņi platīna ietvarā. Tā ir?

Vecais kungs pacēla skatienu. – Foksvērtas kundze, diemžēl man jāteic, ka šis ir cilvēka veidots akmens.

– Kā, lūdzu?

– Tas ir sintētiskais briljants. Gluži tāpat kā akmeņi, kas tam apkārt.

Viņa nolika rokas zem rakstāmgalda, lai vīrietis neredzētu, kā tās trīc. – Tas nozīmē, ka akmeņi ir viltoti.

– Tas gluži vienkārši nozīmē to, ka akmeņi ir mākslīgi radīti. Un šis ir visnotaļ labs eksemplārs.

Kalija sāka činkstēt. Sadzirdējusi šīs raudas, kas lauzās cauri skaļajai pulsācijai galvā, Šelbija somā sameklēja rotaļu telefonu. – Bērniņ, piezvani vecmāmiņai un pastāsti, kā tev klājas. Tas nozīmē, – viņa turpināja, atkal vērsdamās pie Vilsona Brauna, – ka šis nemaz nav D kategorijas briljants un gredzens nemaksā to summu, kāda norādīta šajā dokumentā? Tas nemaksā simt piecdesmit piecus tūkstošus dolāru?

– Nē, mana dārgā, tas nemaksā tik daudz. – Viņa balss bija ļoti maiga, un tas visu padarīja vēl ļaunāku. – Es varu jums nosaukt vēl citus novērtētājus, lai viņi izsaka savu viedokli.

– Jūs man nemelojat. Es zinu, ka nemelojat. – Bet Ričards gan bija melojis. Vēl, vēl, vēl, vēl… atkal un atkal. Viņa piekodināja pati sev, ka nesalūzīs. Ne jau tagad un ne šajā vietā. – Vai jūs apskatīsiet arī pārējos, Brauna kungs? Pasakiet man, vai arī tie ir viltoti!

– Jā, protams.

Briljantu auskari bija īsti. Un tas arī viss. Šelbijai tie patika, jo tie bija jauki un vienkārši auskariņi ar nagliņu, kas valkājot nelika viņai justies neatbilstīgi.

Viņa bija augstu vērtējusi arī smaragda piekariņu, jo vīrs to dāvināja, kad viņas ar Kaliju atbrauca no dzemdību nama. Un arī tas izrādījās tikpat viltots kā viss pārējais.

– Par briljantu auskariem varu jums dot piecus tūkstošus. Protams, ja vēl aizvien vēlaties tos pārdot.

– Jā, paldies. Būs labi. Vai varat man pateikt, kurp aizvest visu pārējo? Vai labākais variants būtu lombards? Varbūt jums ir zināms kāds piemērots? Man negribētos vest Kaliju uz vietu, kas… Nu, jūs jau saprotat, ko vēlējos pateikt. Un, ja neiebilstat, varbūt pasakiet man, cik tas viss patiesībā maksā.

Vilsons Brauns sēdēja un vēroja Šelbiju. – Saderināšanās gredzens ir kvalitatīvs darbs un, kā jau sacīju, lielisks sintētiskais briljants. Es par to varētu jums dot astoņus simtus.

Šelbija cieši paraudzījās uz viņu un tad noņēma savu laulības gredzenu, kas bija saskaņots ar saderināšanās gredzenu. – Un cik jūs maksātu par komplektu?

Galu galā viņa nesalūza, bet no juvelierveikala izgāja ar piecpadsmit tūkstošiem un sešiem simtiem dolāru makā. Ričarda aproču pogas nebija viltojums un deva viņai zināmu labumu. Piecpadsmit tūkstoši seši simti. Tā bija nevainojama summa. Ar to gan nepietika, lai nomaksātu visus parādus, tomēr tas bija vairāk, nekā viņai bija pirms satikšanās ar juvelieri.

Un Brauna kungs bija ieteicis viņai veikalu, kur varēja aiznest Ričarda pulksteņus.

Paņēmusi līdzi Kaliju, viņa mēģināja pielabināt veiksmi vēl divās bankās, tomēr nekas neizdevās. Un viņa nosprieda, ka šai dienai būs gana.

Kalija izvēlējās disku ar filmu “Mans mazais ponijs”, un Šelbija nopirka sev klēpjdatoru un pāris zibatmiņu. Viņa šo pirkumu uzskatīja par ieguldījumu. Par lietām, kas palīdzēs visu turēt kārtībā.

Viņa atgādināja sev, ka jādomā par darījumiem. Viltotos juvelierizstrādājumus viņa uztvēra nevis kā apliecinājumu kārtējai nodevībai, bet kā zināmu iespēju atelpai.

Kamēr Kalija gulēja diendusu, Šelbija izveidoja izklājlapu un ievadīja tajā juvelierizstrādājumu nosaukumus un cenas. Viņa atsauca arī šo priekšmetu apdrošināšanu, un tas nepieciešamo maksājumu summu jau uzreiz padarīja mazāku.

Milzīgā māja prasīja milzīgi daudz līdzekļu pat tad, ja istabas noslēdza, un nauda lieti noderēs.

Šelbija atcerējās par vīna pagrabu – Ričarda lielo lepnumu. Viņa paņēma klēpjdatoru un sāka uzskaitīt vīna pudeles.

Kāds tās nopirks.

“Un… pie joda! Es paņemšu arī pudeli pati sev. Izdzeršu kādu glāzi vīna pie pusdienām.” Šelbija izvēlējās pino gridžo – pēdējo četrarpus gadu laikā viņa bija šo to apguvusi par vīniem un vismaz zināja, kas viņai garšo. Viņa nosprieda, ka šis vīns lieliski iederēsies pie vistas un klimpām, kas bija Kalijas mīļākais ēdiens.

Kad diena tuvojās noslēgumam, Šelbija juta, ka vairāk vai mazāk visu kontrolē. Jo īpaši pēc tam, kad atvilktnē Ričarda kašmira zeķē bija atradusi piecus tūkstošus dolāru.

Tagad viņai bija divdesmit tūkstoši, lai tiktu galā ar visu šo jucekli un sāktu dzīvi no jauna.

Šelbija atlaidās gultā un pētīja atslēdziņu.

“Kurām durvīm gan tu derēsi? Un ko es tur atradīšu? Es negrasos padoties! Varbūt vajadzētu nolīgt privātdetektīvu? Tas droši vien izrautu pamatīgu robu manā budžetā, taču ļoti iespējams, ka tā būtu saprātīga rīcība.”

Viņa nolēma, ka vēl dažas dienas pati mēģinās sameklēt īsto vietu – bankās, kas atradās tuvāk pilsētai. Un varbūt pat dosies uz pilsētu.

Nākamajā dienā viņa pārdeva Ričarda pulksteņu kolekciju un saņēma trīsdesmit piecus tūkstošus dolāru. Par viņa golfa nūjām, slēpēm un tenisa raketēm izdevās nopelnīt divus tūkstošus trīs simtus. Šāds panākums tik ļoti uzlaboja Šelbijas omu, ka banku apmeklējumu starplaikā viņa aizveda Kaliju panašķēties ar picu.

Tagad droši vien viņa varētu atļauties noalgot privātdetektīvu. Un varbūt tieši to viņa arī izdarīs. Viņai gan vajadzēja iegādāties minivenu, un šis pirkums noteikti iecirtīs visai dziļu robu viņas piecdesmit astoņu tūkstošu lielajā kapitālā. Turklāt būtu tikai pareizi, ja daļu summas viņa izmantotu kredītkaršu parādu nomaksai.

Tika nospriests iztirgot vīnus un tādējādi nopelnīt naudu privātdetektīva pakalpojumiem. “Bet pagaidām pa ceļam uz mājām es iegriezīšos vēl vienā bankā un izmēģināšu veiksmi tur.”

Šelbija nolēma neņemt līdzi bērnu ratiņus un izcēla Kaliju no automašīnas.

Meita apveltīja viņu ar īpašu skatienu, kas pauda gan ietiepību, gan īgnumu. – Es negribu, mammīt!

– Es arī ne, taču šī būs pēdējā. Pēc tam mēs dosimies uz mājām un parotaļāsimies. Mēs pārģērbsimies un dzersim tēju.

– Es gribēšu būt princese.

– Kā vēlaties, jūsu augstība!

Nu jau mazā jautri ķiķināja, un Šelbija, nesot meitu rokās, iegāja bankā.

Tagad Šelbija labi zināja kārtību. Viņa devās uz īsāko rindu un gaidīja savu kārtu.

Katru dienu viņa tā nevarēs staipīt Kaliju līdzi, graujot bērna dienas režīmu, un cilāt iekšā un ārā no automašīnas. “Sasodīts, arī es pati jūtos pietiekami saīgusi un ietiepīga, bet man taču nav trīsarpus gadu! Nē, šī būs pēdējā banka manā meklējumu ceļā. Pēdējā, ko es pārbaudīšu pati, lai pēc tam pavisam nopietni pievērstos privātdetektīva pakalpojumu apsvēršanai.”

Mēbeles tiks pārdotas, vīns tāpat. Pienācis laiks kļūt optimistiskākai, nevis nepārtraukti raizēties.

Ar Keliju uz rokām viņa piegāja pie bankas darbinieces, kas vēroja viņu caur sarkani ierāmētām brillēm.

– Kā varu jums palīdzēt?

– Kundze, es vēlētos runāt ar bankas menedžeri. Es esmu Ričarda Foksvērta kundze, un man ir advokāta dotas pilnvaras. Pagājušajā decembrī es zaudēju vīru.

– Jūtu jums līdzi.

– Paldies. Man ir pamats domāt, ka viņam šajā bankā bija noīrēts privātais seifs. Man ir atslēga un pilnvara to izmantot.

Viņa ātri bija sapratusi, ka šāds stāsts ir daudz īsāks un efektīvāks par garu izrunāšanos par to, kā viņa atradusi atslēgu un nezina, kur īsti tā izmantojama.

– Babingtones kundze ir savā kabinetā un noteikti varēs jums palīdzēt. Ejiet taisni uz priekšu pāri šai zālei un tad pa kreisi.

– Paldies! – Viņa gāja, kā norādīts, atrada pieminēto kabinetu, pieklaudzināja un atvēra stiklotās durvis. – Atvainojiet, kundze! Man tika teikts, ka jārunā ar jums, lai es varētu piekļūt sava vīra īrētajam privātajam seifam. – Šelbija droši devās iekšā (vēl viena jaunapgūtā mācība) un apsēdās krēslā, paņēmusi Kaliju klēpī. – Man ir advokāta izsniegta pilnvara un atslēga. Es esmu Ričarda Foksvērta kundze.

– Mirklīti! Es pārbaudīšu. Tev ir tik skaisti rudi mati, – viņa vērsās pie Kalijas.

– Mammas! – Kalija pagriezās un satvēra Šelbijas matu cirtu.

– Jā, tieši tādi kā tavai mammai. Jūs neesat iekļauta sarakstā, ko Foksvērta kungs mums iesniedzis.

– Kā… kā lūdzu?

– Diemžēl man jāteic, ka jums nav piešķirta identifikācijas karte.

– Tātad seifs viņam šeit ir?

– Jā, turklāt to ļauts atvērt arī pilnvarotām personām. Labāk būtu, ja Foksvērta kungs ierastos pats. Viņš varētu jūs iekļaut sarakstā.

– Viņš… nevarēs. Viņš…

– Tētis ir debesīs.

– Ak… – Babingtones seja izstaroja līdzjūtību. – Man patiešām žēl.

– Debesīs dzied eņģeļi. Mammīt, Fifī grib braukt uz mājām.

– Jau drīz, bērniņ. Viņš… Ričards… Notika negadījums. Viņš atradās uz jahtas, bija spēcīgs vējš… Tas notika decembrī. Divdesmit astotajā decembrī. Man ir dokumenti. Viņi neizsniedz miršanas apliecību, ja nevar atrast…

– Sapratu. Foksvērtas kundze, man nepieciešams apskatīt jūsu dokumentus. Un arī identifikācijas karti ar fotogrāfiju.

– Es esmu paņēmusi arī savu laulības apliecību. Lai jums būtu viss nepieciešamais. Un ir arī policijas ziņojums par negadījumu. Un vēstules no advokātiem. – Aizturējusi elpu, Šelbija pasniedza visus dokumentus.

– Lai piekļūtu seifam, jums vajadzētu saņemt tiesas pavēli.

– Tātad man jāvēršas tiesā? Es varētu palūgt Ričarda advokātiem… jā… tagad jau laikam maniem advokātiem, lai dara visu nepieciešamo.

– Kādu mirkli uzgaidiet.

Babingtone lasīja dokumentus, un Kalija nemierīgi dīdījās Šelbijai klēpī. – Es gribu tās tējas viesības, mammīt. Tu teici, ka būs. Es gribu tās tējas viesības!

– Mēs jau pavisam drīz tās sarīkosim. Tiklīdz būsim te visu pabeigušas. Mums būs princeses tējas viesības. Un tev vajadzētu padomāt, kuras lelles tu ielūgsi.

Kalija sāka uzskaitīt paredzamās viešņas, un Šelbija sajuta, ka no spriedzes viņai piepeši ļoti gribas čurāt.

– Ar pilnvarām viss ir kārtībā, gluži tāpat kā ar visiem pārējiem dokumentiem. Es parādīšu jums seifu.

– Jau tagad?

– Ja jūs labāk vēlaties atnākt kādu citu reizi…

– Nē, nē! Es patiešām novērtēju jūsu pūliņus. – Viņai no saviļņojuma pat bija grūti elpot un mazliet reiba galva. – Es nekad agrāk neesmu to darījusi. Man nav zināms, kā rīkoties.

– Es aizvedīšu jūs pie seifa. Man nepieciešams jūsu paraksts. Man tikai jāizdrukā šis dokuments. Izklausās, ka tavas tējas viesības būs kupli apmeklētas, – viņa sacīja Kalijai, nenovirzīdamās no pienākumu veikšanas. – Man ir mazmeita apmēram tavā vecumā. Arī viņai ļoti patīk tējas viesības.

– Viņa varētu piedalīties.

– Varu saderēt, ka viņai tas patiktu, tikai viņa dzīvo Ričmondā. Virdžīnijas štatā. Un tas ir diezgan tālu no šejienes.

Ja jūs tagad parakstītu šo, Foksvērtas kundze…

Šelbijas prātā domas joņoja tik nevaldāmi, ka viņa gandrīz nespēja izlasīt, kas dokumentā rakstīts.

Babingtone izmantoja atslēgkarti un piekļuves kodu. Pēc tam viņas iegāja velvētā telpā, kuras sienas bija kā nosētas ar numurētiem privātseifiem. Pieci simti divpadsmit.

– Tagad es iziešu, lai jūs netraucētu. Ja nepieciešama kāda palīdzība, tikai pasakiet.

– Liels paldies! Un es drīkstu paņemt to, kas atrodas seifā? – Jūs esat pilnvarota persona. Nesteidzieties, – viņa noteica un aizvilka aizkaru, lai norobežotu telpu.

– Man jāsaka… sasodīts… – Viņa nolika uz galda lielo somu ar Kalijas mantām, Ričarda portfeli un pati savu somiņu, pēc tam, cieši piekļāvusi meitu, piegāja pie bankas seifa.

– Tu mani pārāk spied, mammīt!

– Piedod, piedod! Mans Dievs, es tik ļoti nervozēju. Droši vien tur būs tikai kaut kādi papīri, ko viņš nevēlējās glabāt mājās. Visticamāk, nekā īpaša. Un tas vispār varētu būt tukšs. “Tad atver taču to beidzot, Dieva dēļ!” Šelbija pavēlēja pati sev.

Ar drebošu roku viņa ieslidināja atslēdziņu slēdzenē un pagrieza. Kad atskanēja klikšķis un durtiņas atvērās, viņa pat nedaudz salēcās.

– Pat tad, ja tas ir tukšs, vienalga. Būtiskais ir tas, ka man izdevās to atrast. Pašai saviem spēkiem. Es to izdarīju patstāvīgi. Man uz mirklīti jānoliek tevi zemē, mazulīt. Tikai tu stāvi tepat pie manis, tepat man blakus!

Šelbija nolika Kaliju zemē, izņēma no seifa kastīti un novietoja uz galda.

Un tad palika stāvam un skatāmies.

– Mans Dievs! Sasodīts!

– Sasodīts, mammīt!

– Tā gan nesaki. Un arī man tā nevajadzēja teikt. – Viņai nācās pieturēties pie galda.

Seifs nebija tukšs. Vispirms uzmanību piesaistīja nauda. Paciņām vien. Simtdolāru banknotes.

– Katrā paciņā desmit tūkstoši. Un… Mans Dievs, Kalij! Tur to ir patiešām daudz. – Nevaldāmi drebošām rokām Šelbija skaitīja naudas paciņas. – Divdesmit piecas. Divsimt piecdesmit tūkstoši dolāru. Skaidrā naudā. – Šelbija jutās gandrīz kā zagle. Viņa pameta ašu un satrauktu skatienu uz aizkaru un lēnām lika naudas paciņas portfelī. – Man jāpavaicā advokātiem, kas darāms.

“Jā, par naudu,” viņa nodomāja, “bet par pārējo?” Tur bija trīs autovadītāja apliecības ar Ričarda fotogrāfiju un kāda cita vārdu. Un vēl arī pases.

Un trīsdesmit otrā kalibra pusautomātiskā pistole.

Roka jau stiepās pēc ieroča, tomēr Šelbija to nepaņēma. Viņa vēlējās to atstāt. Viņa pat nezināja, kāpēc, taču nepavisam negribēja tai pieskarties. Tomēr galu galā viņa apvaldīja uztraukumu un izņēma aptveri.

Šelbija uzauga Tenesī kalnos kopā ar brāļiem, un viens no viņiem strādāja policijā. Viņa prata apieties ar ieročiem, taču nebija gatava turēt rokā pielādētu ieroci, kad tuvumā atradās Kalija.

Pistoli un divas rezerves aptveres Šelbija ielika portfelī. Viņa paņēma arī vadītāja apliecības un pases. Vēl viņa pamanīja sociālās apdrošināšanas kartes ar tiem pašiem svešajiem vārdiem, kā arī “American Express” un “Visa” kartes. Ar vieniem un tiem pašiem vārdiem.

Vai kāds no tiem bija īsts?

Vai kaut kas no tā visa bijis īsts?

– Mammīt, iesim! Iesim! – Kalija raustīja viņu aiz bikšu staras.

– Jau pavisam drīz.

– Tagad! Mammu, tūlīt!

– Vēl tikai mirklīti! – Asais un stingrais balss tonis varbūt lika ietrīsēties meitenes lūpai, taču reizēm bērniem vajadzēja atgādināt, kurš īsti ir noteicējs.

Un mammai bija jāatceras, ka trīsgadniecei ir pilnas tiesības justies nogurušai, ja viņa katru dienu tiek vadāta apkārt un staipīta pa iestādēm.

Šelbija noliecās un noskūpstīja Kalijas galvvidu. – Es jau gandrīz esmu pabeigusi. Vēl tikai tas jāieliek atpakaļ.

“Kalija ir īsta. Viņa patiešām eksistē,” Šelbija nodomāja. “Un tas ir svarīgi. Pārējais? To es uzzināšu. Bet varbūt arī ne. Taču Kalija ir īsta. Un vairāk nekā divsimt tūkstoši dolāru ļaus iegādāties gluži pieklājīgu mašīnu, samaksāt daļu parādu, varbūt pat izdosies sagrabināt pirmajai iemaksai, lai nopirktu nelielu māju, un pēc tam varētu sameklēt stabilu darbu.”

Var jau būt, ka Ričards tā nebija iecerējis, un viņa vispār nezināja, kas te savulaik plānots, tomēr galu galā meitas nākotni vīrs izrādījās nodrošinājis. Un viņa atkal varēja uzelpot, tāpēc par visu pārējo nolēma nedomāt.

Viņa paņēma Kaliju rokās, uzlika somu uz pleca un tik cieši satvēra portfeli, it kā no tā būtu atkarīga viņas dzīvība.

– Labi, meitiņ! Tagad iesim un sarīkosim tējas viesības.