Читать книгу Ilūziju gūstā - Nora Robertsa - Страница 5

Bija vajadzīga lielākā daļa dienas un visai prasmīga Kalijas piekukuļošana, lai panāktu, ka viņa liek Šelbiju mierā. Bija jāslēdz vai jāpārceļ daži konti, kā arī jānomaina numuri. Pārvadājumu kompānijas pieprasītās summas bija pārmēru augstas, lai nogādātu Kalijas mēbeles galapunktā un tur tās arī uzstādītu. Šelbija sāka apsvērt, ka vajadzētu noīrēt šim darbam piemērotu automašīnu un visu paveikt pašai.

Tomēr, lai gultu un skapi dabūtu lejā pa kāpnēm un ieceltu piekabē, palīdzība bija nepieciešama.

Viņa norija šo smago kamolu un samierinājās ar tēriņiem. Liekas, tas atmaksājās. Nākamajā dienā pēc divdesmit dolāru dzeramnaudas saņemšanas strādnieki nocēla lielo televizoru no sienas dzīvojamajā istabā, iesaiņoja to un aiznesa uz viņas minivenu.

Donna, kā jau bija solījusi, noorganizēja čeku pasta kastes uzstādīšanu.

Šelbija sasaiņoja vēl atlikušās mantas, kā arī salika lielā somā visu, kas varētu noderēt tālajā ceļā.

Iespējams, ka izbraukšana tik vēlā piektdienas vakarā bija muļķīgs solis. Gudrāk un apdomīgāk būtu sākt braucienu no rīta.

Bet viņa nevēlējās pavadīt vēl vienu nakti mājā, kas nekad nav viņai piederējusi.

Viņa izstaigāja māju krustām šķērsām un pēc tam apstājās foajē.

Tagad, kad visi dīvainie mākslas darbi un nepievilcīgās mēbeles bija aizvāktas, viņa varēja iztēloties, kādai tai vajadzētu izskatīties. Siltākas krāsas, maigāki toņi, varbūt kāda liela senatnīga glezna… Kaut kas ar savu raksturu, ziedi un sveces pie ieejas.

“Jaunā un senā sajaukums,” viņa nodomāja. “Vienkārša elegance un kāds mazumiņš nenopietnības.”

Antīki spoguļi… Jā, viņa būtu varējusi pie tās sienas izlikt senus dažādu formu spoguļus, ģimenes fotogrāfijas un kādus mīļus niekus plauktos. Un…

“Māja nav mana,” Šelbija sev atgādināja. “Šīs telpas vairs nepieder man, tātad vairs par iekārtojumu nav jāraizējas.”

– Es nesacīšu, ka ienīstu šo vietu. Tas nebūs godīgi pret to, kurš māju nopirks. Tas būtu gandrīz tas pats, kā uzlikt šai mājai lāstu. Sacīšu, ka es par to rūpējos, cik bija manos spēkos, kamēr vien varēju.

Mājas atslēgas Šelbija atstāja uz virtuves galda kopā ar pateicības vēstulīti Donnai un pēc tam satvēra Kalijas plaukstiņu.

– Nāc nu, mazulīt! Mēs dosimies ceļā.

– Mēs satiksim vecmāmiņu un vectētiņu.

– Par to tu vari būt droša. Un mēs satiksim vēl arī visus pārējos.

Šelbija devās uz garāžu kopā ar Kaliju, kura sev līdzi ripināja somu ar Pelnrušķītes attēliem. Pelnrušķīte kādreiz bija mazās meitenes iemīļotā pasaku varone, taču tagad viņu bija aizēnojusi princese Fiona.

– Piesprādzēsim tevi un Fifī.

Kad Šelbija iekārtoja meitu sēdeklītī, mazā papliķēja viņai pa vaigu. Tas bija signāls – paskaties uz mani, pievērs man uzmanību!

– Kas ir, bērniņ?

– Vai mēs jau drīz tur būsim?

Ak… Šelbiju šis jautājums gan uzjautrināja, gan lika iedomāties par nenovēršamo. Viņa par atbildi noglāstīja meitas vaidziņu. Ja jautājums “Vai jau atbraucām?” un tam līdzīgie sāksies brīdī, kad viņas vēl nebūs tikušas ārā no garāžas, tad ceļojums nudien būs garš un grūts.

– Līdz Tenesī ir tāls ceļš, vai atceries? Būs vajadzīgs laiks, un tik drīz mēs galā nenonāksim. Bet… – Viņa iepleta acis, lai parādītu, kādi prieki gaidāmi pēc tam. – Mēs pa nakti gulēsim motelī. Kā īstas piedzīvojumu meklētājas.

– Meklētājas.

– Jā, tieši tā. Abas, Kalija Roza. Pirksti pie deguna, – viņa vēl piebilda. Kalija ieķiķinājās un pielika pirkstiņus sev pie deguna, dodot iespēju Šelbijai aizvērt minivena durvis.

Viņa atpakaļgaitā izbrauca no garāžas un pagaidīja, līdz durvis atkal nostājās vietā.

– Tad nu viss, – viņa noteica.

Šelbija aizbrauca, atpakaļ neatskatīdamās.

Satiksme izrādījās ļoti mierīga, taču tam nebija pārāk lielas nozīmes. Viņa bija gatava izmantot tik daudz laika, cik vien šim ceļojumam būs nepieciešams.

Lai paglabātu “Šreku” brīdim, kad bērnam patiešām kļūs neizturami garlaicīgi, viņa pūlējās Kaliju izklaidēt ar dziesmām. Gan tādām, kas meitenītei bija zināmas, gan jaunām, lai gluži vienkārši nesajuktu prātā no nebeidzamajiem atkārtojumiem.

Gandrīz visu laiku šī taktika darbojās.

Robežas šķērsošana un nokļūšana Mērilendā jau likās kā maza uzvara. Šelbijai gribējās turpināt ceļu. Uz priekšu. Tikai uz priekšu. Taču pēc trijām stundām viņa tomēr nobrauca no ātrgaitas šosejas. “Laimīgā maltīte” palīdzēja uzplaukt smaidam Kalijas sejā un radīja patīkamu sāta sajūtu vēderā. “Vēl apmēram divas stundas,” Šelbija nodomāja. “Un tad jau būs paveikta apmēram puse ceļa.” Viņām vajadzēs apstāties, lai pārnakšņotu. Šelbija jau bija izvēlējusies piemērotu moteli un, vadoties pēc GPS rādījumiem, devās turp.

Apstājusies Virdžīnijā, Šelbija saprata, ka izvēlējusies pareizi. Kalija bija pietiekami nogurusi un sāka patiešām niķoties. Lēkāšana pa moteļa istabas čīkstošo gultu lieliski uzlaboja viņas omu.

Tīra pidžama, pasaka un Fifī – viss kopā bija gana labs līdzeklis aizmigšanai. Pārliecināta, ka tajā brīdī pat salūts diezin vai spētu uzmodināt mazo meiteni, Šelbija devās uz vannas istabu, lai piezvanītu saviem vecākiem.

– Mammu, mēs apstājāmies pārlaist nakti, kā jau es biju ieplānojusi.

– Kur tieši jūs tagad esat?

– “Best Western” pie Vitvilas Virdžīnijā.

– Vai tur ir tīrs?

– Ir tīrs, mammu. Es vispirms internetā pārbaudīju atsauksmes un tikai tad braucu šurp.

– Vai esi droši aizslēgusi durvis? – Eida Meja nepārtrauca iztaujāšanu.

– Jā, mammu.

– Un pieliec krēslu zem durvju roktura. Katram gadījumam.

– Labi.

– Un kā klājas eņģelītim?

– Tagad viņa ir cieši aizmigusi. Viņa ceļā patiešām labi uzvedās.

– Nevaru ne sagaidīt, kad varēšu viņu apskaut. Un tevi tāpat, mīļumiņ. Kaut tu būtu jau iepriekš mums paziņojusi, kad izbrauc! Klejs juniors aizbrauktu un atvestu jūs.

Šelbijai nācās sev atgādināt, ka viņa bija vienīgā meita triju bērnu ģimenē. Protams, ka mamma uztraucās.

– Man viss ir labi, mammu. Tici. Mums abām nekas nekaiš, turklāt mēs esam paveikušas jau pusi ceļa. Klejam ir darbs un pašam sava ģimene, par ko rūpēties.

– Arī tu esi viņa ģimene.

– Nevaru vien sagaidīt, kad viņu satikšu. Kad satikšu visus jūs. – Sejas, balsis, kalni, zaļums… Tas viss lika asarām sariesties acīs, un viņa pūlējās balsij piešķirt vairāk mundruma. – Domāju, ka ap astoņiem mēģināšu doties ceļā. Varbūt arī mazliet vēlāk. Taču galā man vajadzētu būt apmēram divos. Es tev piezvanīšu, lai tu zinātu skaidri. Mammu, es vēlreiz gribu tev pateikties, ka atļāvi mums pie tevis apmesties.

– Es pat dzirdēt nevēlos neko tamlīdzīgu no tevis! Mans bērns un mana bērna bērns. Šīs ir jūsu abu mājas. Tu atgriezies mājās, Šelbija Ena.

– Rīt. Pasaki tētim, ka nakti mēs pavadīsim drošībā.

– Lai notiek. Un tev mazliet jāatpūšas. Izklausās, ka esi nogurusi.

– Jā, mazliet esmu. Arlabunakti, mammu.

Kaut gan bija tik tikko astoņi vakarā, viņa ieritinājās gultā un jau pēc dažām minūtēm bija aizmigusi tikpat cieši kā viņas mazā meitiņa.

Pamodās Šelbija dziļā tumsā, redzētā sapņa satricināta. Viņa to atcerējās sīkās detaļās. Vētra jūrā, augsti viļņi cenšas noslīcināt jahtu – kustīgu baltu punktu bangojošā okeānā. Viņa stāvēja pie stūres, pūlēdamās vadīt savu jahtu, par spīti negantajiem viļņiem un zibens šautrām. Un kaut kur raudāja Kalija. Sauca mammu.

Un Ričards… Jā, jā, Ričards, ģērbies vienā no saviem smalkajiem uzvalkiem, grūda Šelbiju projām no vadības stūres, jo viņa taču nezina, kā vadāma jahtu. Viņa vispār nezina neko. Pēc tam sekoja kritiens. Viņa krita, krita, krita un krita alkainajos jūras viļņos, lai pazustu dzelmē.

Aukstuma pārņemta, dreboša viņa sēdēja svešajā, tumšajā istabā un pūlējās atgūt elpu.

Jo ūdenī bija iekritis Ričards, ne jau viņa. Noslīcis bija Ričards.

Kalija gulēja, izslējusi gaisā jauko dibenteli. Viņa atradās siltumā un drošībā.

Šelbija atlaidās palagos un kādu brīdi gulēja, glāstīdama meitas muguru, lai rastu sev mierinājumu. Taču miegs jau bija projām, tāpēc Šelbija piecēlās un klusi devās uz vannas istabu.

Viņa apstājās un uzsāka sarunu pati ar sevi.

“Vai atstāt durvis atvērtas, lai Kalija, pamodusies svešā vietā, redzētu, kur ir viņas mamma? Vai tomēr būtu labāk tās aizvērt, lai gaisma un ūdens šalkoņa dušā nepamodinātu manu mazulīti?”

Izvēle krita par labu kompromisa variantam. Viņa pievēra durvis, atstādama nelielu spraugu.

Radās sajūta, ka moteļa duša vēl nekad nav bijusi tik veldzējoša un laba. Tā sasildīja un aizskaloja projām nakts murgus un pēdējās noguruma paliekas.

Viņa bija paņēmusi līdzi pati savu šampūnu un dušas želeju. Jau ilgi pirms tikšanās ar Ričardu viņa bija izlutinājusi sevi ar kvalitatīviem produktiem. Viņa bija ar tiem uzaugusi, jo viņas vecmāmiņa vadīja Randevūridžas labāko skaistumkopšanas salonu.

“Un tagad viņa vada dienas spa,” Šelbija prātā piebilda.

“Vecmāmiņa vienkārši nav apturama.”

Likās grūti sagaidīt, kad atkal varēs viņu sastapt, satikties ar visiem pārējiem. Šelbijai gribējās būt mājās, ieelpot kalnu gaisu, skatīt apkārt valdošo zaļumu un brīnišķi zilās debesis, dzirdēt balsis, kuras viņas pašas balsij neliek izklausīties kaut kā aplami.

Šelbija aptina dvieli ap matiem, jo zināja, ka būs vajadzīga vesela mūžība, lai tos izžāvētu. Viņa rīkojās tā, kā no mammas iemācījās agrā bērnībā.

Viņa iezieda augumu ar losjonu. Bija patīkami just, kā āda pieskaras ādai, pat šajā gadījumā, kad tās bija tikai viņas pašas rokas. Jau tik ilgi neviens cits nebija viņai pieskāries.

Saģērbusies Šelbija paraudzījās uz Kaliju, pavēra durvis mazliet plašāk un ķērās pie kosmētikas. Viņa negrasījās ierasties mājās bāla, ar pietūkušiem, smagiem plakstiņiem.

Nebija viņas varā mainīt to, ka ir gluži vai izdēdējusi, taču viņa bija pārliecināta, ka apetīte atgriezīsies, kad viņa atkal būs mājās. Viņa iejutīsies un jau drīz atgūs apaļumu vajadzīgajās vietās.

Arī drēbes šķita jaukas. Melni legingi un zāles zaļuma blūze, kas mudināja domāt par pavasari. Šelbija izrotājās ar auskariem, uzsmidzināja mazliet parfīma. Pēc Eidas Mejas Pomerojas uzskatiem sievieti, kura nebija lietojusi smaržas, nevarēja uzskatīt par pilnībā apģērbušos.

Nospriedusi, ka ir saposusies pienācīgi, Šelbija devās atpakaļ uz istabu un sasaiņoja visas mantas, izņemot Kalijas drēbes, kas būs jau drīz viņai jāvelk mugurā, – jauku zilu kleitu ar baltiem ziediņiem un baltu džemperi. Viņa ieslēdza vienu naktslampiņu, ierāpās gultā un sāka bužināt Kaliju, lai pamodinātu.

– Kalija Roza. Kur ir mana Kalija Roza? Vai vēl kavējas Sapņu zemē, kur vizinās ar sārtiem ponijiem?

– Es esmu te, mammīt! – Silta un maiga kā trusēns, meita ieritinājās mammas skavās. – Mēs esam meklētājas.

– Jā, mēs esam gan. – Šelbija vēl mirkli paauklēja meitu, jo šādi brīži bija nenovērtējami dārgi.

– Es nepiečurāju gultu.

– Zinu. Tu esi jau liela meitene. Tagad iesim pačurāt un saģērbsimies.

Viņa sapina Kalijas matus bizē un iesēja zilu lenti, kas saskanēja ar kleitas krāsu, brokastīs viņa mazajai pasniedza vafeles un pēc tam atkal nomazgāja viņai seju un rokas, lai viss būtu skaisti un kārtīgi. Šelbija iedarbināja automašīnu, un jau ap pussastoņiem viņas izbrauca uz ātrgaitas šosejas.

“Agri esam sākušas,” Šelbija nodomāja. Viņai tā likās gluži laba zīme.

Desmitos Šelbija apstājās, lai aizietu uz tualeti un iedzertu kokakolu, kā arī piepildītu ar dzērienu Kalijas īpašo krūzīti. Viņa aizsūtīja īsziņu mammai.

Agri izbraucām. Satiksme ir laba. Mums vajadzētu būt galā ap divpadsmitiem trīsdesmit. Mīlu tevi!

Kad Šelbija atkal izstūrēja uz ātrgaitas šosejas, aizmugurē trīs automašīnas tālāk ieslīdēja arī pelēks kompaktklases auto. Un sekoja viņām.

“Tātad jaunā atraitne brauc uz mājām savā lietotajā minivenā. Visas viņas veiktās darbības ir pārdomātas, normālas un gluži ikdienišķas. Taču viņa kaut ko zina,” Privits domāja. “Un es noskaidrošu, kas tas ir.”

Šelbija beidzot pamanīja kalnus, milzīgās, zaļuma klātās robotās virsotnes. Sirds priekā teju vai salēcās, un acīs dzēla asaras. Viņai likās, ka bija nojautusi, cik ļoti ilgojas un alkst pēc tā visa, taču izrādījās, ka emocijas ir daudzkārt spēcīgākas.

Te viss bija drošs un patiešām īsts.

– Paskaties, Kalij! Paskaties pa logu. Tur ir mājas. Tur ir “Dūmakas”.

– Vecmamma ir “makās”.

– “Dūmakāāāāāās,” – Šelbija sacīja ar smaidu sejā, vērdamās atpakaļskata spogulītī.

– “Dūmakāāāāāāās”.

Tālāk meita ātri bēra ģimenes locekļu vārdus, un Šelbija nobrīnījās, ka mazā zināja gandrīz visus, ieskaitot pat suņus un kaķus.

“Varbūt ne tikai man vienai tas bija vajadzīgs?” nodomāja Šelbija.

Tuvojās pusdienlaiks, un viņa brauca pa līkumoto ceļu augšup un augšup. Automašīnas logi bija līdz pusei vaļā, jo Šelbija vēlējās ieelpot kalnu gaisu. Priedes, upes, straumes… Te nebija sniega. Te no zemes spraucās ārā pirmās pavasara puķes – mazas zvaigznītes, krāsu un prieka pilieni. Viņa brauca garām dažādām mājām un nelielām būdiņām. Un arī pie tām plauka ziedi. Saules izlolotas narcises koši dzeltena sviesta krāsā. Uz auklām žāvēties bija izkārta veļa, un palagi sev līdzi guļamistabā ienesīs kalnu gaisa svaigumu. Augstu debesu zilajās tālēs lidinājās vanagi.

– Man gribas ēst, mammīt. Fifī arī gribas ēst. Vai jau atbraucām? Vai mēs jau atbraucām, mammīt?

– Gandrīz, bērniņ.

– Vai mēs varam jau būt tur?

– Gandrīz. Tu un Fifī dabūsiet kaut ko garšīgu pie vecvecmammas.

– Mēs gribam cepumus.

– Redzēsim.

Šelbija šķērsoja Billija strautu, kā to bija iedēvējuši vietējie iedzīvotāji. Vārds bija dots, lai pieminētu kādu zēnu, kurš noslīcis ilgi pirms tam, kad piedzima Šelbijas tēvs. Pēc tam sekoja zemes ceļš garām vairākām pussagruvušām mājām un citām, daudz lielākām, kur savos nožogojumos mitinājās medību suņi un kur pielādētas bises bija noliktas pa tvērienam. Zīme, kas norādīja uz Mauntinspringas nometni, kurā pirms daudziem gadiem kādā vasarā bija strādājis viņas brālis Forests. Viņš peldējās kails un darīja vēl šo to vairāk ar Emmu Keitu Edisoni. Šis fakts Šelbijai kļuva zināms, pateicoties tam, ka Emma Keita vidusskolas laikā bija viņas labākā draudzene.

Pagrieziens uz viesnīcu un atpūtas kompleksu, kas tika uzcelts, kad viņai bija apmēram desmit gadu. Tur strādāja Klejs – vadāja tūristus ar plostiem pa balti putojošām kalnu upēm. Viesnīcā viņš iepazinās ar savu nākamo sievu, kura bija šefpavāre un izcila desertu speciāliste. Tagad Džillija gaidīja otro bērnu.

Bet vēl pirms sievām un bērniem, pirms darbiem un karjeras veidošanas viņi šajās vietās bija pavadījuši daudz laika. Šelbija toreiz te pārzināja ikvienu taku, ik strautiņu un peldēšanai piemērotu vietu, kā arī tās, kurās mēdza klaiņot Amerikas melnais lācis.

Karstās vasaras dienās viņa kopā ar brāļiem un Emmu Keitu mēdza doties uz pilsētu, lai nopirktu kokakolu vai vecāsmātes salonā izlūgtos naudu sīkiem tēriņiem.

Vēl Šelbija zināja vietas, kur varēja vai mūžību sēdēt un gluži vienkārši vērot apkārtni, klausīties vakarlēpja balsī, kad maigi pelēkiem vāliem pāri klājās krēsla un nosarkusī saule aizslēpās aiz kalnu virsotnēm.

“Es atkal to visu zināšu,” Šelbija nodomāja. “Visu. Un pats svarīgākais, ka to zinās arī mana meita.” Šelbija atcerējās, cik reibinoša ir sajūta, kad silta zāle piekļaujas pēdām vai strauta vēsie ūdeņi šļakstinās pie potītēm.

– Lūdzu, mammīt! Lūdzu! Vai mēs jau varam būt tur?

– Nu jau mēs esam patiešām ļoti tuvu. Vai redzi to māju? Es pazinu meiteni, kura tur dzīvoja. Viņu sauca Lorilija, un viņas mamma Meibelinas kundze strādāja pie manas vecmammas. Un joprojām turpina strādāt. Liekas, vecmamma sacīja, ka arī Lorilija tur strādā. Un… vai redzi tur, priekšā, ceļa sazarojumu? Tādu kā dakšiņu?

– Tu ēd ar dakšiņu.

– Jā, pareizi. – Šelbija sajutās gandrīz tikpat nepacietīga kā viņas meita un iesmējās. – Bet tā saka arī tad, kad runā par sazarotu ceļu. Kad var doties pa vienu vai pa otru atzaru. Ja mēs pagriezīsimies pa labi… ar kuru rociņu tu krāso savus zīmējumus? Tad mēs jau ātri nokļūsim Randevūridžā. Bet mēs dosimies pa kreisi… – Aizvien vairāk aizrāvusies, Šelbija tā arī nogriezās. Mazliet ātrākā tempā nekā vajadzētu. – Un brauksim uz mājām.

– Uz vecvecmammas māju.

– Pareizi.

Bija redzamas vairākas ēkas, dažas no tām uzceltas Šelbijas prombūtnes laikā. Ceļš joprojām vijās un locījās.

Emmas Keitas māja un pie tās pievedceļā liela automašīna, kurai uz kravas kastes borta rakstīts: “Puiši, kas palīdzēs!”

Un tur jau tās bija. Mājas.

Viņa pamanīja, ka visur ir daudz vieglo un kravas automašīnu – pievedceļā un arī ceļa malās. Pagalmā skraidīja bērni, un kopā ar viņiem draiskojās suņi. Un pavasara puķes, kuras Šelbija vecāki aprūpēja gluži kā bērnus, jau bija saplaukušas pie divstāvu mājas.

Starp priekšējā lieveņa stabiem bija novietots transparents.

“Sveicam mājās, Šelbija un Kalija Roza!”

Laikam jau Šelbija nevilšus bija atspiedusi galvu pret automašīnas stūri un sākusi pateicībā šņukstēt, bet Kalija dīdījās savā sēdeklītī.

– Ārā! Ārā! Pasteidzies, mammīt.

Tieši mājas priekšā Šelbija ievēroja vēl vienu uzrakstu, kas bija novietots uz steķiem.

“Rezervēts Šelbijai.”

Viņa skaļi iesmējās. Divi zēni pamanīja minivenu. Priecīgi klaigādami, viņi metās sagaidīt atbraucējas.

– Mēs to pārvietosim, Šelbij!

Viņas tēvoča Greidija dēli, kas kopš Ziemassvētkiem, kā Šelbijai likās, bija pastiepušies augumā par kārtējām sešām collām.

– Tas ir tev. Hei, Kalij! Sveika! – Vecākais no abiem zēniem, Meikons, pieklaudzināja pie Kalijas loga.

– Kas viņš ir, mammīt? Kas?

– Tas ir brālēns Meikons.

– Brālēns Meikons. – Kalija vicināja abas rokas. – Hei! Hei!

Šelbija novietoja automašīnu ceļa malā un ar jūtamu atvieglojumu izslēdza motoru. – Esam galā, Kalij. Beidzot.

– Ārā! Ārā! Ārā!

– Es tūdaļ. – Šelbija nepaguva apiet savu auto un atvērt durvis, kad ap viņu jau spietoja bērnu pulks. Un skriešiem vien tuvojās viņas mamma.

Gandrīz sešas pēdas slaidajai Eidai Mejai bija arī garas kājas, kas raiti pieveica attālumu līdz minivenam. Ap tām viļņoja koši dzeltenā vasaras kleita, un vējā plīvoja rudo matu vainags.

Nepaguvusi ne elpu ievilkt, Šelbija jau bija iekļauta spēcīgā lāča skāvienā un apkārt vēsmoja “L’Air du Temps” aromāts, ko gandrīz varēja uzskatīt par viņas mātes pazīšanās zīmi.

– Te nu jūs esat! Manas meitenes! Mans Dievs, Šelbija Ena, tu esi tik tieva kā čūska. Nu, to mēs izlabosim. Dieva dēļ, bērni, atvēliet taču arī mums kādu brīvu vietu! Tik paskaties! Tik paskaties! – Viņa satvēra Šelbijas seju rokās un pacēla viņas galvu augstāk. – Viss būs labi, – viņa noteica, kad meitas acīs iemirdzējās asaras. – Neraudi, citādi izplūdīs skropstu tuša. Tagad viss ir kārtībā. Kā ir jāatver tās durvis?

Šelbija pavilka aiz roktura, un durvis aizslīdēja uz sāniem. – Vecmamma! Vecmamma! – Kalija izstieptām rociņām tiecās pretī. – Ārā! Ārā!

– Es tevi izņemšu laukā no šejienes. Kā īsti tu viņu dabū ārā? Nu, paskat tik, kāda meitene! – Eida Meja apklāja Kalijas sejiņu skūpstiem, kamēr Šelbija atsprādzēja sēdeklīša siksnas. – Tu esi tik jauka, gluži kā saulstariņš maijā. Un cik skaista kleitiņa! Nu, apskauj savu vecmammu cieši, cieši!

Ar dzeltenām augstpapēžu sandalēm kājās Eida Meja kā tādā karuselī grieza apkārt mazmeitu, kura cieši turējās pie viņas.

– Tagad mēs visi esam te. – Asaras ritēja pār Eidas Mejas vaigiem, viņai joprojām riņķojot.

– Neraudi, vecmamm!

– Tā izlīst mans prieks. Un labā ziņa ir tā, ka es esmu uzkrāsojusi ūdensnoturīgo skropstu tušu. Mēs esam ārā, esam mājā, pagalma pusē, ir jau iekurināts lielais grils. Mums ir tik daudz pārtikas, lai paēdinātu visu mūsu kompāniju, jo tā ir milzīga kā armija. Un mums ir šampanietis, lai varam nosvinēt.

Turēdama Kaliju rokās, Eida Meja apskāva arī Šelbiju, un iznāca tāds trīs paaudžu apskāviena paraugs. – Esi mīļi aicināta mājās, bērniņ!

– Paldies, mammu! Nemaz nespēju izteikt, cik laimīga jūtos.

– Tagad ieiesim iekšā. Padzersiet tēju. Pārvadātāju auto arī pabija te apmēram pirms divām stundām.

– Jau?

– Viss tika aiznests uz Kalijas istabu. Mēs visu esam iekārtojuši jauki un skaisti. Tava istaba ir tieši blakus tavas mammas istabai, – Eida Meja sacīja, kad viņas iegāja mājā. – Es esmu tev ierādījusi kādreizējo Kleja istabu, Šelbij. Tā ir lielāka par to, kurā tu agrāk dzīvoji. Istaba ir svaigi krāsota, un ir arī jauns matracis. Vecais bija gauži nolietojies. Kalijai būs istaba, kurā kādreiz dzīvoja Forests. Tu jau zini, jums abām būs kopīga vannas istaba. Noliku tur vairākus jaunus dvieļus. Paņēmu no tavas vecmāmiņas spa centra, tātad tie ir patiešām jauki.

Šelbija būtu varējusi sacīt, ka nemaz nevajadzēja tik ļoti pūlēties, taču… Ja Eida Meja nevarēja par kādu rūpēties, viņa gluži vienkārši nespēja elpot.

– Džillija izcepa kūku, un tā ir brīnišķīga. Viņai jau pavisam drīz jādzemdē, taču kūkas viņa cep meistarīgi.

Pretī nāca Šelbijas brālis Klejs. Viņš bija liela auguma, tāpat kā vecāki, un mantojis tēva melnīgsnējo ādu, tumšos matus un acis. Viņš smaidot pacēla Šelbiju gaisā un apgrieza apkārt.

– Sen jau bija laiks, – viņš iečukstēja māsai ausī.

– Tik ātri, cik varēju.

– Dod viņu man, – Klejs sacīja mammai un satvēra Kaliju. – Sveika, Saulstariņ! Vai atceries mani?

– Tēvocis Klejs.

– Meitenes allaž atceras glītos puišus. Iesim, pameklēsim piedzīvojumus!

Eida Meja apvija roku Šelbijas viduklim un sacīja: – Tev nepieciešams auksts dzēriens un krēsls.

– Jūtos tik saspringusi, it kā būtu sēdējusi jau dienām ilgi, bet aukstu dzērienu gan es gribētu.

Ģimene bija izklīdusi ap māju, un tālab ik pa laikam atkal bija gan apskāvieni, gan mīļi vārdi sveicienam. Un ārkārtīgi daudz tā visa bija virtuvē. Džillija, kas patiešām bija ļoti apaļa, turēja rokās puisēnu, tikai gadu jaunāku par Kaliju.

– Es paņemšu viņu. – Klejs otrā rokā pacēla savu dēlu Džeksonu. – Tagad man ir komplekts. – Un viņš izbrāzās ārā pa durvīm, izgrūzdams tādu kaujas saucienu, ka abi mazie spiedza vien.

– Viņš ir dzimis, lai būtu īsts tētis, – Eida Meja piebilda, maigi papliķējusi pa Džillijas apaļo grūtnieces vēderu. – Tagad tu vari atvilkt elpu.

– Es jūtos labi. Un tagad pat vēl labāk. – Viņa apskāva Šelbiju. – Ir tik jauki tevi atkal satikt! Ārā ir krūkas ar tēju un ļoti daudz alus. Un vēl arī četras pudeles šampanieša. Tava mamma paziņoja, ka tās domātas tikai sievietēm, jo neviens no klātesošajiem vīriešiem nespējot to novērtēt.

– Vispār jau izklausās gluži pareizi. Bet es sākšu ar tēju. – Šelbija pat īsti nebija atguvusies, taču nolēma, ka laika tam būs pietiekami arī vēlāk. – Džillij, tu izskaties vienkārši brīnišķīgi.

Klejs bija tumšmatis, turpretī Džillijas zirgastē sasietie mati bija saules gaismas krāsā. Viņas seja grūtniecības ietekmē šķita kļuvusi apaļāka. Rudzupuķu zilās acis mirdzēja.

– Patiešām brīnišķīgi. Vai viss norit labi?

– Viss ir lieliski. Vēl piecas nedēļas un divas dienas.

Šelbija izgāja ārā uz plašā sētas puses lieveņa un pārlūkoja pagalmu. Turpat zaļoja dārzeņu dobes, kur no zemes jau spraucās pirmie asni. Apkārt skraidīja bērni, no grila kūpēja dūmi, rindās kā īsteni karevji stāvēja piknika galdi, un pie krēsliem bija piesieti baloniņi.

Tēvs stāvēja pie grila – īsts ģenerālis –, apsējis vienu no saviem smieklīgajiem priekšautiem. Uz šā bija rakstīts: “Nobučojiet manu pēc…”

Jau pēc dažām sekundēm Šelbija atradās viņa stipro roku varā. “Es nedrīkstu salūzt,” viņa sacīja pati sev. Negribējās sabojāt mirkļa burvību. – Sveiks, tēt!

– Sveika, Šelbij!

Viņš pielieca savu sešas pēdas un divas collas garo augumu, lai noskūpstītu meitu uz galvvidus. Pievilcīgs un labā fiziskā formā. Cilvēks, kurš skrēja maratonu sev pašam par prieku. Pēc amata – lauku ārsts. Tēvs cieši piekļāva Šelbiju.

– Tu esi pārāk vāja.

– Mamma sacīja, ka viņa to vērsīs par labu.

– Tad jau tā arī būs. – Viņš mazliet atvirzīja Šelbiju nostāk. – Ārsts iesaka ēdienu, dzērienu, daudz miega un lutināšanas. Tas maksās divdesmit dolāru.

– Pierakstiet to manam rēķinam.

– Tā jau saka visi. Ej, paņem kādu dzērienu! Man jāpabeidz cept ribiņas.

Šelbija pakāpās atpakaļ, un viņu kāds apskāva no aizmugures. Viņa sajuta maigus vaigubārdas dzēlienus un spēji pagriezās. – Vectēv! – Viņa apskāva sirmo vīru.

– Es vēl tikai vakar sacīju: “Klau, Vī, te kaut kā pietrūkst, tikai īsti nesaprotu, kā.” Tagad es zinu. Pietrūka tevis.

Šelbija pastiepa plaukstu, pabužināja vectēva akmens pelēko vaigubārdu un ieskatījās viņa jautrībā dzirkstošajās zilajās acīs. – Man prieks, ka esmu te. – Viņa piekļāva galvu vectēva platajām krūtīm. – Te jau izskatās kā īstā karnevālā. Tik daudz prieka un krāsu!

– Ir laiks arī tev pievienoties šim karnevālam. Vai esi nolēmusi palikt?

– Džek, – Kleitons nočukstēja.

– Man tika pavēlēts neuzdot jautājumus. – Prieka pilnās acis vienā mirklī spēja kļūt dusmīgas, un tieši tādas tās tagad kļuva. – Bet lai esmu nolādēts, ja pats savai mazmeitai nepavaicāšu, vai viņa šoreiz ir atbraukusi uz palikšanu!

– Viss ir kārtībā. Un jā, es esmu atbraukusi uz palikšanu. – Labi. Un tagad Vī man velta drūmu skatienu, jo es aizkavēju tevi. Paveries turp! – viņš noteica un pagrieza Šelbiju norādītajā virzienā.

Tur jau viņa bija – Viola Maknī Danahjū. Koši zilā kleitā. Viņas rudie mati nepaklausīgi sprogojās, uz deguna bija uzliktas lielas, kinozvaigznes cienīgas saulesbrilles, un viņas zilās acis cieši raudzījās tām pāri.

– Vecmāmiņ!

Viola izpleta rokas.

– Jau sen bija laiks. Bet… kas lēni nāk, tas labi nāk.

– Vecmāmiņ, tu esi tik skaista!

– Un tev ir paveicies, jo tu izskaties ļoti līdzīga man! Vai vismaz tādai man, kāda es biju pirms apmēram četrdesmit gadiem. Tās ir Maknī asinis un pareiza ādas kopšana. Un tavs mazais eņģelītis arī ir mantojis tādu pašu ārieni.

Šelbija pagrieza galvu un redzēja Kaliju, kas rotaļājās ar saviem brālēniem, māsīcām un pāris jauniem suņiem. – Mans acuraugs.

– Es zinu.

– Man vajadzēja…

– Ir gluži lieki teikt, ko vajadzēja. Mēs iesim mazliet pastaigāties, – viņa paziņoja, kad Šelbijas acīs sakāpa asaras. – Paraudzīsim, kāda ir tava tēta dārzeņu dobe. Labākie tomāti Randevūridžā. Un tagad visas raizes atstāj pagātnē. Vienkārši aizmirsti par tām.

– Visa ir pārāk daudz, vecmāmiņ. Vairāk, nekā es tagad spēju izstāstīt.

– Raizes nepalīdz atrisināt problēmas. Raizes tikai iezīmē jaunas grumbu līnijas sievietes sejā. Tagad tu neesi viena, Šelbij.

– Es… esmu jau aizmirsusi, kāda ir sajūta, kad neesi vientuļa. Tas liekas kā sapnis.

– Tā ir realitāte – allaž tāda ir bijusi. Nāc šurp, mīļā. Tikai mirkli. – Viņa cieši piekļāva Šelbiju sev klāt un paberzēja viņai muguru. – Tu tagad esi mājās.

Šelbija paraudzījās uz kalniem – to virsotnes bija ieslēpušās mākoņu vālos. Kalni bija tik stipri, tik pastāvīgi, tik īsti…

Viņa tagad bija mājās.