Читать книгу Ilūziju gūstā - Nora Robertsa - Страница 8

Masāža, šūnu darbību aktivējošā sejas maska, pārnākšana mājās, kur viņas mazā meitiņa laimīga čaloja, – tas viss pamazām uzlaboja Šelbijas omu.

Taču lielāko ieguldījumu bija devusi iespēja izrunāties ar vecmāmiņu, tādējādi noņemot nastu no saviem pleciem. Šelbija viņai izstāstīja itin visu. Arī par privāto seifu bankā un to, kas tajā glabājās. Par privātdetektīvu un par izklājlapu, ko viņa izveidojusi. Un par nepieciešamību atrast darbu, cik ātri vien iespējams.

Līdz brīdim, kad bija Kaliju paēdinājusi, nomazgājusi un ielikusi gultā, Šelbija zināja pilnīgi visu par Čelsiju un apsolīja drīzumā ielūgt meiteni ciemos.

Šelbija nokāpa lejasstāvā. Tēvs bija ērti iekārtojies savā iemīļotajā atzveltnes krēslā pie jaunā televizora un skatījās basketbola spēles translāciju. Mamma sēdēja uz dīvāna un tamborēja.

– Vai viņai nebija grūti aizmigt?

– Es pat īsti nepaguvu izstāstīt pasaku līdz galam, kā viņai acis jau bija ciet. Tu viņu šodien esi krietni nogurdinājusi, mammu.

– Tas izrādījās jautri. Meitenes bija kā divi mazi kurkulēni, kas peldas pašas savā dīķī, gandrīz ne minūti nespējot nostāvēt mierā. Mēs ar Sūzenu runājām, ka vajadzētu iedibināt viesošanās kārtību un pārmaiņus vest Čelsiju pie mums un tad atkal Kaliju uz turieni. Un es pierakstīju arī Treisijas telefona numuru, noliku lapiņu virtuvē. Paņem un piezvani Čelsijas mammai, mīļā. Tas būs labs sākums.

– Es piezvanīšu. Tu Kalijai dāvāji īsti laimīgu dienu. Vai varu tev lūgt kādu pakalpojumu?

– Tu labi zini, ka vari.

– Šodien es saskrējos ar Emmu Keitu.

– Kaut ko tādu jau dzirdēju. – Pirkstiem turpinot prasmīgi ņirbināt adatu un dzijas pavedienu, Eida Meja smaidot paraudzījās uz meitu. – Tāda, bērniņ, ir Ridža. Ja desmit minūtes pēc tam, kad kaut kas ir noticis, es par to vēl neesmu dzirdējusi, tad zinu, ka steigšus jālūdz, lai tavs tētis pārbauda manu ausu veselību. Hetija Mansone… Atceries, viņa dzīvo iepretī Bitsijai, un gandrīz vienmēr viņām atrodas iemesls, lai sanīstos. Tagad viņas ir ienaidā par to, ka Bitsijai top jauna virtuve, bet viņa nepaklausīja Hetijas padomam par mājsaimniecības ierīču izvēli. Hetijas dēls strādā “LG” firmas veikalā, bet Bitsija iegādājās “Maytag”, un Hetija to uztvēra kā personisku apvainojumu. Hetija Mansone uztvers par apvainojumu pat to, ja viņa savā virtuvē nošķaudīsies, bet tu no savējās viņai neuzsauksi: “Uz veselību!”

Uzjautrināta par to, kā māte prata aprakstīt situāciju un kā tēvs sodījās par spēlētājiem, treneriem un tiesnešiem, Šelbija atslābinājās.

– Tātad… Lai gan viņas atkal ir naidā, Hetija neko nepalaiž garām neievērotu, un viņa redzēja tevi kopā ar Emmu Keitu pie Bitsijas mājas. Viņa redzēja arī to, ka tu iegāji iekšā. Kāda tad izskatās tā virtuve? Es vairāk nekā nedēļu neesmu tur bijusi.

– Viņi lika skapīšus. Tie bija visai glīti.

– Emmas Keitas puisis Mets un viņa draugs Grifins… Abi nudien ir īsti jaukumiņi, turklāt lieliski strādā. Nolīgšu viņus, lai iztaisa man kārtīgu vannas istabu, kas būtu savienota ar tavu agrāko istabu.

– Eida Meja… – Kleitons bija novērsis uzmanību no spēles uz pietiekami ilgu mirkli, lai dzirdētu par vannas istabu.

– Es jau ar to nodarbojos, Kleiton, tā ka būs labāk, ja arī tu iesaistīsies. Grifs teica, ka varētu nojaukt sienu, tad rastos iespēja ierīkot spa līdzīgu vannas istabu. Es te pašķirstīju žurnālus, palūkoju dažādas idejas. Un Grifam ir grāmatas par santehnikas materiāliem. Tādus, man liekas, es nekad vēl neesmu redzējusi. Viņš savā mājā jau ir ierīkojis līdzīgu vannas istabu. Biju aizbraukusi uz veco Triplhornu īpašumu apskatīties. Tur viss ir gluži kā žurnālā. Tiesa, Grifs vēl nakšņo uz matrača, kas nolikts uz guļamistabas grīdas. Viņš ir pabeidzis darbu arī virtuvē, un tagad es tās virtuves dēļ kļūstu vai zaļa no skaudības.

– Pat nesāc, Eida Meja.

– Man arī pašai sava virtuve patīk diezgan labi, – viņa sacīja Kleitonam, tad pasmaidīja un Šelbijai ar lūpu kustībām pateica: “Pagaidām.” – Jūs ar Emmu Keitu droši vien atkal esat tādas pašas draudzenes kā bijāt.

“Ne tuvu,” Šelbija nodomāja. – Ar to arī saistīts mans lūgums. Emma Keita sacīja, ka gribētu ar mani satikties rīt “Kontrabandistu bārā” apmēram pusastoņos. Ja es varētu aiziet. Bet…

– Tad vienkārši ej uz turieni. Seni draugi ir mūsu dzīves ķieģeļi un java. Pat nezinu, ko es iesāktu bez Sūzenas. Mēs ar tavu tēti pieskatīsim Kaliju un noliksim viņu gulēt. Mums tas sagādās prieku.

– Beidzot arī kaut kas tāds, kam es varu piekrist, – ieteicās Kleitons un paraudzījās uz meitu. – Tu nesteidzies, atgūstiet nokavēto ar Emmu Keitu. Mēs palutināsim Kaliju.

– Paldies! – Viņa pieliecās tuvāk un noskūpstīja mammu, tad piecēlās un noskūpstīja arī tēvu. – Iešu tagad augšā. Diena, kad tiku lolota un lutināta, mani padarījusi patiešām miegainu. Arī par to liels paldies, mammu! Un rīt sešos vakarā mums būs vakariņas. Es gatavošu.

– O! Bet…

– Es to darīšu, Eida Meja! – Šelbija to pateica tādā pašā tonī, kādā viņas māte mēdza uzrunāt savu vīru, un Kleitons klusi ieķiķinājās.

– Es esmu kļuvusi par visai labu pavāri. Varēsiet paši par to pārliecināties. Kamēr mēs ar Kaliju dzīvojam šeit, arī es veikšu savu pienākumu daļu, jo esmu pareizi audzināta. Arlabunakti!

– Viņa ir pareizi audzināta, – Kleitons noteica, kad Šelbija devās augšup pa kāpnēm. – Tad nu lepni papliķēsim sev pa plecu un gaidīsim, kas rīt būs vakariņās.

– Šovakar viņa vismaz neizskatījās tik bāla un nogurusi.

– Taisnība. Paskatīsimies, kā būs vēl pēc dažām dienām, un priecāsimies, ka viņas abas ir mājās.

– Es patiešām priecājos. Un priecāšos vēl vairāk, kad viņām ar Emmu Keitu viss atkal būs labi.

Nebija grūti atrast sev nodarbošanos. Rīta pirmajā pusē Šelbija paņēma bērnu ratiņus un kopā ar Kaliju devās uz pilsētu. Vajadzēja nopirkt visu nepieciešamo vakariņām, ko viņa grasījās gatavot vecākiem. Tas bija labs un ikdienišķs veids, kā izstaigāt Ridžu un paraudzīties, vai kāds izīrē dzīvojamās platības.

Mākoņi bija pašķīrušies, gaiss pēc lietus dzirkstīja pavasara svaigumā. Šelbija uzģērba Kalijai sārtu džinsa jaciņu un uzlika vieglu cepurīti. Tā kā varēja rasties iespēja pieteikties darbā, Šelbija rūpīgi uzklāja kosmētiku.

– Vai mēs satiksim Čelsiju, mammīt?

– Mēs iesim uz pilsētu, bērniņ. Uz pārtikas veikalu. Un man ir jāatver bankas konts. Varbūt mēs ieiesim apraudzīt vecvecmāmiņu.

– Vecvecmammu! Un Čelsiju arī!

– Es vēlāk piezvanīšu Čelsijas mammai, un tad jau redzēsim.

Viņas pagāja garām Emmas Keitas mājai, un Šelbija pamanīja, ka pie tās stāv Grifa un Meta kravas automašīna. Šelbijai ļoti gribējās pamāt sveicienu Hetijai Mansonei – viņa iztēlojās, ka šīs kundzes ērgļa skatiens ir pievērsts tieši viņai. Neapšaubāmi, ka Hetijai Mansonei līdzīgi ļautiņi daudz tenko. Ridža bija viesmīlīga, bet tur bija arī tādi – un daudz vairāk nekā tikai daži –, kuriem prieku sagādā baumošana, stāvot pie savas mājas žoga, iepērkoties veikalā vai ieturot pusdienas kafejnīcā. Par nabaga Pomeroju meiteni, kura palikusi atraitnēs un tagad atgriezusies mājās ar bērnu… Un ko tad varēja gaidīt, ja viņa aizbēga no mājām kopā ar vīrieti, par kuru nevienam nekas nebija zināms. Par to, kā viņa devusies uz ziemeļiem, ļoti reti ciemojusies mājās, turklāt pametusi mācības koledžā, kaut arī vecāki bija tik smagi pūlējušies, lai viņa varētu studēt.

Tenku jūra. Turklāt šie cilvēki taču nezināja ne pusi no tā, kas bija patiesībā.

Prātīga rīcība būtu staigāt ar nodurtu galvu, izturēties draudzīgi un atrast stabilu darbu, turklāt tādu, ko iespējams savienot ar Kalijas atstāšanu bērnu uzraudzības grupā. “Kalijai nāktu par labu atrasties savu vienaudžu sabiedrībā. Paskat vien, kā viņa līp pie Čelsijas! Meitai vajadzīga piemērota vide. Pat tad, ja nāktos iztērēt lielāko daļu nopelnītā.”

Kalija jautri pļāpāja ar Fifī. Šelbija nogriezās uz pilsētas ceļu un uzmanīgi vēroja, vai tuvumā nepamanīs kādu pārdošanai paredzētu māju. Viņa vēlējās, lai māja atrastos pietiekami tuvu mammas un vecmammas mājām. Pietiekami tuvu, lai Kalija varētu viņas apciemot. Lai viss atrastos tuvu – draugi, pilsēta. Tieši tā, kā reiz bija Šelbijai.

Tā varētu būt neliela māja ar divām guļamistabām, varbūt arī tik daudz zemes, lai pietiktu mazam dārziņam. Viņai bija pietrūcis iespējas saimniekot dārzā. Filadelfijā par kaut ko tādu pat sapņot nevarēja.

Šelbija ļāvās sapņiem, iztēlojās savu māju. “Kotedža. Vairāk nekas mums nav vajadzīgs. Es iestādīšu puķes un ierīkošu dārziņu. Tur būs arī garšaugu dobes. Es iemācīšu Kalijai, kā augi stādāmi, kopjami un kā novācama raža. Pagalma izpārdošanās un lietotu mantu tirgū sameklēšu piemērotas mēbeles, pakaulēšos par cenu. Mēbeles varēs restaurēt, pārkrāsot vai uzlikt tām jaunu polsterējumu. Būs silti toņi un ērti krēsli. Mums būs laba dzīve, lai ko tas arī prasītu.”

Abpus līkumotajai galvenajai ielai atradās veikali un dažas vecas mājas.

“Es varētu strādāt dāvanu veikalā vai būt viesmīle, strādāt aptiekā vai tirgot pārtiku. Vecmāmiņa sacīja, ka varu strādāt skaistumkopšanas salonā.” Tomēr Šelbijai nepiemita šim darbam nepieciešamais talants, turklāt viņai nebija arī licences. Viņa nevēlējās sagādāt savai ģimenei liekas raizes.

Ģimene jau tā viņas labā bija izdarījusi ļoti daudz.

“Varētu pamēģināt veiksmi kādā viesnīcā vai atpūtas vietā ārpus pilsētas. Ne jau šajā dienā un ne kopā ar Kaliju, taču sarakstā šādas iespējamības jāiekļauj.”

Šelbijai patika apkārtne. Pavasarī viss likās svaigāks veikalu skatlogi mirdzēja saulē, pie mājām bija novietotas puķu kastes un grozi – augšpus un lejpus kalnainajam ceļam.

Viņai patika vērot, kā cilvēki apstājas, lai parunātos. Pa ietvēm pastaigājās daži tūristi. Ar lielām mugursomām apkrāvušies ceļotāji fotografēja pilsētu, kurai ir sava leģenda. Tā vēsta par diviem mīlētājiem, kas nākuši no naidīgām dzimtām. Viņi ir lemti viens otram, taču liktenis nostājies pret viņiem. Tā nu viņi slepus satiekas pusnaktī, bet kādu reizi meitenes tēvs nošauj viņas mīļoto. Un meitene nomirst, jo viņas sirds ir salauzta.

Leģenda stāsta, ka arī pilsētas nosaukums cēlies saistībā ar šiem randevū.

“Varbūt es varētu dabūt darbu kādā birojā, pateicoties savām itin labajām datorprasmēm.” Tomēr pieredzes viņai bija tik vien kā sīki pienākumi salonā – šampūna pudeļu piepildīšana, grīdas slaucīšana, apmeklētāju reģistrēšana un bērnu pieskatīšana, kā arī pāris semestru srādāšana koledžas grāmatu veikalā.

Un dziedāšana kopā ar grupu.

Viņa nejutās īsti tā, lai organizētu mūziķu grupu, un arī bija izaugusi no tā vecuma, kad šampūna pudeļu pildīšana ir pieņemama nodarbošanās. “Varbūt derētu mazumtirdzniecība? Vai varbūt atvērt uzraudzības grupu maziem bērniem? Taču Ridžā jau tāda ir, turklāt ģimenes cilvēkiem parasti bērnus darba laikā pieskata māsīcas, mammas, vecmāmiņas… Mazumtirdzniecība,” viņa atkal nodomāja. “Vai viesmīles darbs. Tā varētu būt iespēja. Tuvojas vasara, sabrauks vairāk tūristu, ceļotāju, ģimeņu, kas īrēs namiņus vai paliks viesnīcā.”

“Mākslas grēdā” galvenokārt tika pārdoti vietējo mākslinieku darinājumi, “Kalnu dārgumos” – dāvanas un dažādas citas preces, “Ātrajā tirgotavā” – pirmās nepieciešamības preces un dažādas uzkodas. Tur iegriezās ļaudis, kam negribējās doties uz pusjūdzi attālo “Hegertija pārtikas tirgu”. Bija vēl arī aptieka, saldējuma veikals, grilbārs, picērija un “Ela dzērienu veikals”.

Tālāk uz priekšu bija “Šaubīgais bārs”, un tas patiešām atbilda savam nosaukumam. Ja Šelbija tur sāktu strādāt, viņas mammu ķertu sirdstrieka.

Apsvērdama savas iespējas, Šelbija vispirms tomēr iegriezās skaistumkopšanas salonā, lai vecmāmiņa varētu apsveicināties ar Kaliju.

– Es safrizēšu tev matus, – Viola teica Kalijai. – Kristela! Pasniedz man, lūdzu, vienu no tiem stiprinošajiem komplektiem. Esi tik laba! Kalija Roza, tu vari sēdēt te, vecvecmāmiņas vietā. Es frizēju tavas vecmāmiņas un arī tavas mammas matus. Un tagad ķeršos pie tavējiem.

– Kalijas mati. – Meitene pastiepa rokas pretī Violai un tad pabužināja viņas matus. – Vecvecmammas mati.

– Gandrīz tādi paši, vai ne? Tikai man tagad ar tiem ir diezgan daudz jānoņemas.

– Jānoņemas, – Kalija atkārtoja, un Viola iesmējās.

– Sēdies tur, Šelbij. Nākamajā pusstundā Kristelai nav klientu. Skat, cik skaisti mati!

Reizēm Kalija mēdza izturēties nepacietīgi un niķoties, kad viņai tika apgriezti mati. Taču tagad viņa sēdēja un laimīgi skatījās spogulī.

– Es gribu būt princese, vecvecmamm!

– Tu jau tagad esi princese, un mēs tavus matus saposīsim atbilstoši. – Viņa saķemmēja meitenītes sprogas, paņēma lielu sudraba krāsas sprādzi un atsprauda dažas šķipsnas atsevišķi, bet pēc tam vienā galvas pusē sāka pīt skaistu franču bizi. – Dzirdēju, ka Džillijas māsas vīra māsīca Bonija Džo Fārnsvērta šķiroties no vīra. No Lesa Viketa, ar kuru, Šelbij, tavs brālis Forests bērnībā draudzējās. Bonija un Less ir precējušies nepilnus divus gadus, un viņiem ir sešus mēnešus vecs bērns. Kāzas gan bija milzīgas un viņas tētim izmaksāja veselu bagātību.

– Es mazliet atceros Lesu. Žēl, ka viņam īsti labi neklājas. – Kā dzirdēju, tas “īsti labi neklājas” sākās jau brīdī, kad viņi sagrieza kāzu torti. – Kristela, kurai bija šķipsnās krāsoti gari, blondi mati, savilka zinātājas sejas izteiksmi. – Bet laikam jau man tā nevajadzētu sacīt.

– Protams, ka tev to vajadzētu sacīt. – Viola pārliecinājās, ka pirmā bize ir kārtīgi sapīta, un ķērās pie nākamās.

– Un visos sīkumos turklāt.

– Hm… varbūt jums nav zināms, bet Bonija Džo mēdza pavadīt laiku kopā ar Boidu Keteriju.

– Loretas Keterijas vidējo puiku. Ar tiem Keteriju puikām nav viegli tikt galā. Forestam vēl pavisam nesen iznāca saķeršanās ar vidējo. Toreiz Arlo pamatīgi piedzērās, devās uz “Šaubīgo” un uzsāka tur kautiņu pie biljarda galda. Arlo mēģināja iekaustīt Forestu, kad viņš ieradās, lai ķīviņu izšķirtu. Šelbij, tu taču pazīsti Arlo? Kaulains puika ar salmu krāsas matiem un sliktām manierēm. Viņš brauca ar motociklu un pūlējās pievērst tavu uzmanību.

– Es atceros Arlo. Viņš tika uz laiku izslēgts no skolas par to, ka ārā smagi piekāva kādu augumā gandrīz uz pusi lielāku zēnu.

– Atļaušos sacīt, ka Boids ir vēl krietni ļaunāks, – Kristela runāja un vienlaikus sagatavoja savu darba vietu nākamās klientes pieņemšanai. – Viņš un Bonija Džo allaž kaut kur aizlavījās, bet pēc tam abi pašķīrās, kad viņš tika apcietināts par… – Viņa uzmeta skatienu Kalijai, bet mazā bija pārāk aizņemta ar sevis apbrīnošanu spogulī. – Par to, ka pie viņa atrastas neatļautas vielas. Pēc tam Bonija Džo sāka saieties ar Lesu. Un jau drīzumā viņi plānoja kāzas. Ja jūs jautātu manu viedokli, tad es sacītu, ka viņas tētis bija tik ļoti atvieglots par meitas precībām ar jauku puisi, nevis Boidu, ka par kāzām izdeva divtik vairāk naudas, nekā tās patiesībā būtu izmaksājušas. Bet tieši pirms kāzām Boids tika atbrīvots. Paklīda runas, ka viņš un Bonija Džo atkal redzēti kopā. Tagad abi ir Floridā, kur viņam dzīvo radinieki. Un viņa pameta savu bērnu kā sazin kādu picas palieku vai atkritumu. Runā, ka tieši tie radinieki izgatavo tās neatļautās vielas, par kurām Boids tika apcietināts.

Sēdēt salonā apmēram divdesmit minūtes, skatīties, kā vecmāmiņa taisa princeses frizūru Kalijai un mazā laimīga raugās spogulī, bija gandrīz tikpat jauki, kā pašai izbaudīt masāžu un sejas kopšanas procedūras. Un klausīties tenkās par citiem cilvēkiem, ne par viņu pašu.

No bizēm Viola izveidoja vainagu, bet vaļā palikušās sprogas sasēja, izmantojot ar rozītēm izrotātu lenti.

– Skaista. Es esmu skaista, vecvecmamm!

– Protams! – Viola pieliecās, un spogulī bija redzamas abu sejas kopā. – Meitenei ir jāzina, kad viņa izskatās skaista. Bet es zinu, kas ir vēl svarīgāks.

– Kas ir vēl svarīgāks?

– Gudrība. Vai tu esi gudra, Kalija Roza?

– Mamma tā saka.

– Un viņa zina. Tad vēl ir jābūt pieklājīgai. Ja tu vari būt skaista, gudra un pieklājīga, tad tu vari būt īsta princese.

Viņa noskūpstīja Kalijai vaigu un nocēla mazo no krēsla. – Ja man nebūtu gaidāma nākamā kliente, es uzaicinātu jūs uz pusdienām. Nākamreiz mēs to ieplānosim.

– Nākamreiz mēs aizvedīsim pusdienās tevi. – Šelbija iekārtoja Kaliju ratiņos. – Kristela, es meklēju darbu. Varbūt zini kādu, kam vajadzīgi cilvēki?

– O, pagaidi! Es padomāšu. Pavasarī un vasarā viņi pieņem ļoti daudz papildu darbinieku. Nemaz nebiju domājusi, ka tu varētu interesēties par darba meklēšanu. Jo īpaši pēc tam, kad tev palikusi tā nauda no… – Viņa aizspieda mutei priekšā delnu un satraukti skatījās uz Kaliju. – Es milzīgi atvainojos. Nezinu, kā tas gadās, ka mute tik ber vārdus, neko nesaskaņojot ar smadzenēm.

– Viss kārībā. Man vienkārši gribas kaut ko darīt. Tu zini, kā tas ir.

– Es zinu, kā ir tad, kad jāmaksā rēķini. Bet… ja tu gribi būt aizņemta, apvaicājies “Mākslas grēdā”. Diezgan smalka iestāde, kam labi veicas tirgošanās, jo īpaši, kad pilsētā sarodas tūristi. Varbūt lielajā restorānā vajadzīgas papildu viesmīles. Tur meklē skaistas darbinieces. O, un “Randevū dārzos”… Tu taču zini to ainavu arhitektu firmu. Viņiem vienmēr nepieciešami palīgi šajā gadalaikā. Ja patīk stādi un tamlīdzīgas lietas, varētu būt ļoti jauki.

– Paldies! Es padomāšu. Tagad mums jāiet pēc produktiem. Šovakar es gatavošu vakariņas mammai un tētim. Vecmāmiņ, būs jānāk arī tev un vectēvam. Man sagādātu prieku maltītes pagatavošana jums visiem.

– Man ļoti patiktu nobaudīt tevis gatavoto ēdienu. Es pateikšu Džeksonam.

– Vakariņas būs sešos, bet jūs varētu atnākt mazliet ātrāk, jo apmēram divdesmit pāri septiņiem man jādodas projām. Man ir tikšanās ar Emmu Keitu.

– Vai esi iepazinusies ar Emmas Keitas puisi? – Kristela vaicāja.

– Pagaidām vēl ne.

– Viņai ir gadījusies laba partija. Un tas otrs… Grifins? – Viņa ar roku piesita pie krūtīm. – Ja es nebūtu saderinājusies, lai apprecētos otru reizi, es taisnā ceļā dotos pie viņa. Tam puisim ir stils un pašpārliecība. Man ļoti patīk vīrieši, kuriem piemīt savs stils un pašpārliecība.

– Tikko ieradās tava kliente, kas bija pierakstījusies uz vienpadsmitiem trīsdesmit, Kristela!

– Tūdaļ viņu pieņemšu. Bija patīkami parunāties ar tevi, Šelbij. – Viņa cieši apskāva Šelbiju. – Es nudien priecājos, ka esi atgriezusies mājās.

– Ir ļoti labi atkal būt mājās.

– Viņas pirmajam vīram arī piemita stils un pašpārliecība, – Viola čukstus teica. – Un viņš “pašpārliecinājās” ar katru sievieti, kuru vien varēja uz to pierunāt.

– Ceru, ka šoreiz viņai būs gadījies kāds labāks.

– Šis man patīk. Nav nekāds pašpārliecināts āksts, bet tāds mierīgs, un tieši tas viņai ir vajadzīgs. Līdzsvaram. Es mīlu to meiteni, gluži tāpat kā mīlu aveņu šerbetu, taču līdzsvars viņai ir nepieciešams. Un kas īsti būs vakariņās?

– Es grasos jūs visus pārsteigt. Un tagad es labāk steigšos uz tirgu, jo citādi mums nāksies pasūtīt ēdienu no picērijas.

Tirgū Šelbija saskrējās ar Čelsiju un viņas māti, un šī tikšanās paņēma vēl pusstundu laika. Viņas vienojās par satikšanos pilsētas parkā nākamajā dienā, lai meitenes varētu parotaļāties kopā.

Pēc tam viņa apsvēra ēdienkarti maltītei sešiem cilvēkiem un iepirkās. “Tā varētu būt cepta vista ar ķiplokiem, salviju un rozmarīnu. Vēl es varētu pagatavot sarkanos kartupeļus ar mērci, kam recepte bija publicēta kādā žurnālā, kā arī sviestā ceptus burkānus ar timiānu, jo šis ēdiens ļoti garšo Kalijai. Un arī zirnīšus. Un vēl es izcepšu cepumus.”

Ričardam viņas cepumi neizraisīja nekādu interesi, viņš tos dēvēja par lauķu maizi – to Šelbija labi atcerējās.

“Nu ko… lai taču viņš sapūst ellē! Varbūt vajadzētu arī kādas uzkodas, lai uzkurinātu apetīti. Un mini vēja kūkas desertam.” Pavārs, kurš Atlantā pie viņiem nāca trīs reizes nedēļā, bija parādījis Šelbijai, kā šīs kūkas gatavojamas.

Viņa bija izvēlējusies daudz produktu un Kaliju piekukuļojusi ar krekeriem dzīvnieku formā. Un viņa pūlējās izturēties mierīgi, kad nācās par pirkumiem maksāt.

“Tas ir ģimenei,” viņa sev atgādināja, skaitīdama naudu. “Ģimene ir devusi man un meitiņai jumtu virs galvas. Es varu un arī atļaušos pagatavot labas vakariņas ģimenei.”

Izstūmusi iepirkumu ratus un bērnu ratiņus uz ielas, Šelbija atcerējās, ka nav ieradusies ar automašīnu.

– Dieva dēļ! Cik gan muļķīgi es esmu rīkojusies! Trīs iepirkumu somas, bērnu ratiņi un pusotras jūdzes kājām.

Pie sevis murminādama, Šelbija divas iepirkumu somas iekārtoja bērnu ratiņu aizmugurē, Kalijas lietu somu uzmeta sev plecā un paņēma rokā vēl atlikušo smago iepirkumu somu.

Pēc pusjūdzes viņa pārlika nesamos no vienas rokas otrā un pavisam nopietni apsvēra, ka vajadzētu piezvanīt mammai vai ieiet šerifa birojā un palūkot, vai brālis nevarētu viņu aizvest uz mājām.

– Mēs to izdarīsim. Mēs visu lieliski izdarīsim.

Šelbija iedomājās par savu bērnību, kad viņa kājām pieveica garo ceļu uz pilsētu un atpakaļ. Augšup un lejup pa kalniem, pa visiem šiem līkločiem.

Jā, taču tagad viņai līdzi bija bērns un vēl arī trīs somas ar pārtiku. Un ļoti iespējams, ka viņai uz papēža jau uzberzusies tulzna.

Viņa jau bija nonākusi līdz ceļa sazarojumam un apstājās, lai atvilktu elpu un saņemtu pēdējos spēkus.

Piepeši blakus apstājās kravas automašīna. Pa logu izliecās Grifs.

– Sveika! Vai mašīna salūzusi? Es esmu Grifs, – viņš piebilda gadījumam, ja skaistule būtu to aizmirsusi. – Grifins Lots.

– Es atceros. Nē, mana mašīna nav salūzusi. Es nepaņēmu mašīnu, jo nemaz nebiju plānojusi pirkt tik daudz pārtikas. Sasodīts!

– Sasodīts, – Kalija pateica Fifī, un Šelbija nopūtās. – Skaidrs. Vai gribi, lai aizvedu jūs abas uz mājām?

– Šobrīd es to vēlos pat vairāk nekā ilgu un laimīgu dzīvi. Bet…

– Mēs iepazināmies tikai vakar, taču Emma Keita mani pazīst jau pāris gadu. Ja es būtu slepkava ar cirvi, tad nu jau sēdētu cietumā. Sveika, jaukā! Vai tevi sauc Kalija?

– Kalija. – Mazā meitene piešķieba galvu kā īsta flirtētāja un izrādīja savu jauno frizūru. – Es esmu skaista.

– Tik skaista, cik vien iespējams. Klau, es taču nevaru tevi te pamest ceļa malā kopā ar tik skaistu meiteni un trijām iepirkumu somām.

– Es jau grasījos teikt, ka labprāt izmantošu tavu piedāvājumu, taču tev mašīnā nav piemērota sēdekļa.

– Ak jā. – Viņš pabužināja matus. – Nu, mēs mazliet pārkāpsim noteikumus. Turklāt te jau ir mazāk par jūdzi, un es braukšu lēnām. Kad vien parādīsies kāda cita mašīna, es apstāšos malā.

Šelbijas papēdis svila, rokas sāpēja un kājas, liekas, vairāk atgādināja gumiju, kas pārāk ilgi un cieši bijusi nostiepta.

– Laikam jau ar lēnu braukšanu būs gana.

– Pagaidi, es palīdzēšu.

Grifs bija otrais cilvēks, kurš nepiederēja pie viņas ģimenes un piedāvāja palīdzību. Bija pat grūti atcerēties pēdējo reizi, kad vēl tā noticis.

Viņš izkāpa no automašīnas un paņēma no Šelbijas somu.

Viņai likās, ka rokas kāds dursta ar sīkām adatiņām.

– Paldies.

– Laipni lūgta.

Kamēr Šelbija izcēla no ratiņiem Kaliju, viņš paņēma iepirkumu somas.

– Sēdi tur, – Šelbija piekodināja meitai. – Es tikmēr tikšu galā ar ratiņiem.

– Kā tie… Ā, sapratu. – Grifs salocīja ratiņus tik izveicīgi, it kā būtu to darījis jau gadiem ilgi, un ievietoja automašīnā, bet Šelbija atgriezās pie Kalijas un ieraudzīja, ka meita ir atvērusi Grifa līdzņemšanai domātā ēdiena maisiņu un mielojas ar ceptiem kartupelīšiem.

– Kalij, tie nav tavējie!

– Man gribas ēst, mammīt!

– Viss kārtībā. – Grifs smiedamies iesēdās pie stūres. – Es neuzticētos nevienam, kurš spējīgs noturēties pretī ceptu kartupelīšu vilinājumam. Man vajadzēja pilsētā paņemt dažas mantas, un pie viena es paķēru pusdienas sev un Metam. Viņa var uzcienāties.

– Jā, viņas pusdienu laiks ir garām. Es nebiju paredzējusi uzkavēties tik ilgi.

– Tu uzaugi šeit, vai ne?

Šelbija dziļi ievilka elpu. Viņš brauca tieši tā, kā bija solījis, ar ātrumu apmēram divdesmit jūdzes stundā.

Tagad, sēdēdama Šelbijai klēpī, Kalija pastiepa roku pret Grifu un piedāvāja viņam kartupeli.

– Paldies. Tu izskaties tāpat kā tava mamma.

– Mammas mati.

– Tie ir patiešām jauki. Vai biji pie Violas kundzes?

– Tā ir tava vecvecmāmiņa, Kalij.

– Vecvecmamma uztaisīja man princešu frizūru. Es esmu skaista, gudra un pieklājīga.

– Tas jau uzreiz ir redzams. Tu esi pirmā princese, ko es vizinu savā mašīnā, un man tas ir liels notikums. Un kas ir tava draudzene?

– Tā ir Fifī. Viņai garšo tādi kartupelīši.

– Ceru, ka tā. – Grifs iestūrēja pievedceļā. – Hū… – Viņš teatrāli noslaucīja pieri. – Man izdevās. Tu paņem princesi un viņas karieti. Es paņemšu produktus.

– Vai, ir jau labi. Es varu…

– Aizstiept trīs iepirkumu somas, bērnu, ratiņus un to milzīgo somu, lai kā to arī sauktu… Es nemaz nešaubos, ka tu to vari, tomēr produktus aiznesīšu es.

– Tu aiznesīsi mani. – Kalija stiepās projām no Šelbijas pretī Grifam.

– Kalij, ne…

– Dzirdu un paklausu. – Viņš izkāpa no automašīnas, notupās zemē un papliķēja sev pa pleciem. – Labi, princese. Ieņemiet vietu!

Kalija noteica: – Vīīīī! – un uzrāpās Grifam uz pleciem, bet Šelbija centās paņemt visas savas mantas.

Grifs tomēr viņu apsteidza un paņēma divas iepirkumu somas. Nesdams katru somu vienā rokā un vēl pieturēdams laimīgo Kaliju uz pleciem, viņš devās uz mājas durvju pusi.

– Vai tās ir aizslēgtas?

– Diezin vai. Mamma droši vien… – Šelbija aprāvās pusvārdā. Grifs jau bija gandrīz iegājis iekšā, un Kalija kaut ko aizrautīgi čaloja viņam pie auss, it kā viņš jau būtu kļuvis par viņas jauno labāko draugu.

Šelbija satraukusies izcēla no automašīnas Kalijas ratiņus un vēl atlikušo iepirkumu somu. Kalijas mantu somu viņa pārmeta sev pār plecu. Somas viņa ienesa mājā, bet ratiņus pagaidām atstāja pie durvīm.

Grifs bija nolicis iepirkumus uz virtuves letes. Šelbija nepaguva pateikt ne vārda, kad Grifs nocēla Kaliju no pleciem, pagrieza ar kājām gaisā un pašūpoja. Meitenīte spiedza nevaldāmā sajūsmā. Pēc tam viņš pasvieda mazo gaisā un uzmanīgi noķēra.

– Es tevi mīlu, – Kalija sacīja un aizrautīgi noskūpstīja Grifu uz lūpām.

– Un tik vien bija vajadzīgs, lai tiktu pie kaut kā tāda? – Grifs pasmaidīja un draudzīgi paraustīja meitenītes matus. – Tagad ir acīmredzams, ka daudzus gadus es pilnīgi nepareizi esmu centies iekarot dāmu sirdis.

– Paliec un paspēlējies ar mani!

– Es labprāt paliktu, ja vien varētu. Man jādodas atpakaļ uz darbu.

Kalija ieslidināja pirkstus Grifa matos, un šī sajūta viņai nenoliedzami patika. Meitenīte paņēma šķipsnu un apvija sev ap pirkstu. – Tad atkal atbrauc un paspēlējies ar mani.

– Kādu reizi noteikti. – Viņš paraudzījās uz Šelbiju un pasmaidīja. Šelbija pamanīja, ka viņam acis ir zaļas un gudras kā kaķim. – Viņa ir īsts mīļumiņš.

– Jā gan. Paldies! Vai tev ir bērni?

– Man? Nē. – Viņš nolika meiteni zemē un draudzīgi uzplikšķināja pa pēcpusi. – Man tagad jābrauc, sarkanmatīt.

Viņa apskāva Grifa kāju un noteica: – Atā, kungs!

– Grifs. Vienkārši Grifs.

– Gifs.

– Grrrifs, – Šelbija uzreiz palaboja.

– Grrr… – Kalija atkārtoja un ieķiķinājās.

– Grrrifam tagad jāiet, – viņš noteica un paraudzījās uz Šelbiju. – Vai viss ir labi?

– Jā. Jā, liels paldies!

– Vienmēr laipni. – Viņš tuvojās durvīm un piebilda:

– Man patīk šī virtuve. – Tad viņš izgāja no mājas.

“Viņam ir stils un pašpārliecība,” Šelbijai ienāca prātā, iekams viņa paguva nodomāt kaut ko citu.

– Grrrifs, – Kalija teica Fifī. – Viņš ir jauks. Mamma un viņš smaržo jauki. Viņš kādreiz atbrauks un paspēlēsies ar mani.

– Es… hmmm…

– Mammīt, man gribas ēst.

– Ko? Ak… Protams, ka tev gribas. – Šelbijai nācās atgriezties realitātē.