Читать книгу Ilūziju gūstā - Nora Robertsa - Страница 7

Grifs sevi uzskatīja par pacietīgu cilvēku un nemēdza negaidīti zaudēt savaldīšanos. Taču, kad tas notika, situācija kļuva neparedzama un bija grūti viņu nomierināt.

Un nu bija pienācis brīdis, kad viņš pilnā nopietnībā apsvēra iespēju Emmas Keitas gluži jaukajai mātei aiztaisīt muti ar līmlenti.

Visu rītu Grifs bija taisījis skapīšus, un Emmas Keitas māte visu rītu bija apbērusi viņu ar jautājumiem.

Viņa elpoja Grifam pakausī, lūkojās viņam pāri plecam, pietrūka vien tā, lai viņa pamācītu, kā skrūves iestiprināmas. Grifs sasodīti labi zināja, ka Mets ir vēlējies aiztaupīt sev galvassāpes, strādājot pie savas draudzenes jaukās, pļāpīgās un, ko tur slēpt, arī padumjās mātes.

Un ļaunākais bija tas, ka Bitsijas kundze nespēja izlemt. “Neizlēmība” bija šīs dienas galvenais vārds. Viņa nespēja izlemt par skapīšiem pat tad, kad viņš jau bija tos piestiprinājis. “Ja tagad man tos atkal nāksies noņemt, var gadīties arī kaut kas ļaunāks par līmlenti.”

Viņam bija stipras auklas, un viņš zināja, kā tās liekamas lietā.

– Ak nē! Grif, mīlulīt! Varbūt man tomēr nevajadzēja izvēlēties to balto krāsu. Tā ir tik neizteiksmīga, vai ne? Turklāt baltā krāsa ir auksta, vai ne? Virtuvei taču jābūt siltai vietai. Varbūt galu galā man vajadzēs to ķirškoka toni. Ir tik grūti zināt, kamēr neesi redzējis skapīšus pieliktus īstajā vietā, vai ne? Kā gan var zināt, kā tas izskatīsies, kamēr patiešām neesi redzējis, kā ir?

– Tīri un svaigi, – viņš atteica, pūlēdamies izklausīties jautrs, lai gan patiesībā vēlējās aiz dusmām griezt zobus.

– Virtuvei ir jābūt tīrai un svaigai. Un tieši tāda jums būs.

– Vai jūs tā domājat? – Viņa stāvēja gandrīz pie Grifa elkoņa un savija kopā abu roku pirkstus. – Ak… es tomēr nezinu. Henrijs galu galā pacēla rokas un pateica, ka viņam šā vai tā ir vienalga. Bet, ja nebūs labi, tad jau viņam nebūs vienalga.

– Viss izskatīsies vienkārši lieliski, Bitsijas kundze. – Grifam bija sajūta, ka šajā mirklī kāds – ļoti iespējams, ka viņš pats – ar naglu pistoli iešauj viņam pierē.

Baltimorā gan viņam, gan Metam labi izdevās tikt galā ar kaprīziem klientiem – dažādiem kontrolētājiem, vaimanātājiem, pieprasītājiem, pārmērīgi bažīgajiem un neizlēmīgajiem. Bet Luīza “Bitsija” Edisone bija neapstrīdama bažīgo un neizlēmīgo karaliene.

Salīdzinājumā ar viņu klienti Baltimorā – Džons un Ronda Tērneri, kuri lika izjaukt sienu savā mājā un pēc tam to iebūvēt atpakaļ, bet tad izjaukt vēlreiz, – likās apņēmīgi un stabili kā ķieģeļu mūris.

Viņi bija plānojuši, ka darbs pie Bitsijas prasīs apmēram trīs nedēļas, plus kādas trīs dienas, ja atgadītos kaut kas neparedzēts. Tagad jau ritēja piektā nedēļa. Un tikai Dievam vien bija zināms, kad darbus patiešām varēs pabeigt.

– Es nudien nezinu… – Bitsijas kundze jau miljono reizi noteica, salikusi rokas zem zoda. – Baltais ir tāds kā stīvs… vai ne?

Grifs nolika skapīti, iztaisnojās un saglauda savu tumši blondo matu ērkuli. – Arī kāzu kleitas ir baltas.

– Jā, tas tiesa, un… – Viņas jau tā lielās brūnās acis papletās vēl lielākas, tajās parādījās reibinošs mirdzums. – Kāzu kleitas? O, Grifin Lot, vai jūs zināt ko tādu, ko nezinu es? Vai Mets ir izteicis bildinājumu?

Vajadzēja pagrūst savu partneri zem autobusa. Pagrūst viņu zem autobusa un pārbraukt pāri, tad pastūrēt atpakaļgaitā un pārbraukt pāri vēlreiz. Bet… – Es to sacīju tikai kā piemēru. Kā… – Grifs sāka prātā steidzīgi meklēt vēl kaut ko atbilstīgu. – Nu, kaut vai magnolijas. Vai… – “Jēzus visžēlīgais, dod man vēl kādu piemēru!” – Vai… beisbols. – Stulbums. – Metāla detaļas piešķirs tam visam niansētāku izskatu, – viņš jau mazliet izmisis turpināja. – Virtuves lete. Tās siltais pelēkums piešķirs draudzīguma un vienlaikus izsmalcinātības efektu.

– Bet varbūt nepareiza ir sienu krāsa. Varbūt man vajadzētu…

– Mammu, tu šīs sienas nepārkrāsosi. – Virtuvē iesoļoja Emma Keita.

Grifs bija gatavs viņu noskūpstīt, viņš bija gatavs mesties zemē un skūpstīt viņas kājas. Bet, pamanījis rudmati, kas ienāca uzreiz aiz Emmas Keitas, viņš pilnībā zaudēja spēju sakarīgi domāt.

“Dievs žēlīgais! Tā nu gan ir…” viņš nosprieda un cerēja, ka vārdi nav izskanējuši skaļi.

“Īsta skaistule.” Vīrietis, kuram jau tuvojās trīsdesmitā dzimšanas diena, noteikti bija redzējis skaistas sievietes, kaut vai tikai televizora ekrānā. Un viņam nevajadzētu tik ļoti mulst. Taču šī bija kaut kas patiešām vienreizējs.

Mati saullēkta sārtumā bagātīgos viļņos kļāvās viņai pie sejas, kas šķita izgriezta no vissmalkākā porcelāna. Ja vien vispār kāds no porcelāna kaut ko izgrieza. Kā gan viņš to varēja zināt? Maigas, pilnīgas lūpas un lielas, zilas, skumjas acis…

Viņa sirds, šķiet, pat aizmirsa pukstēt kādu brīdi, ausīs dunēja, un viņš nedzirdēja lielāko daļu mātes un meitas vārdu apmaiņas.

– Virtuve ir mājas sirds, Emma Keita.

– Tu šo virtuvi tik ļoti maini, ka drīz tev būs jāpriecājas, ja te vispār būs sirds. Ļauj taču Grifam mierīgi strādāt, mammu, un sasveicinies ar Šelbiju!

– Ar Šelbiju? Šelbiju?! Mīļais Dievs!

Bitsijas kundze strauji pārskrēja pāri telpai un iekļāva rudmati savās skavās. “Šelbija, viņa apskāva Šelbiju,” Grifs domāja. “Jauks vārds – Šelbija.” Tajā brīdī tas jau bija kļuvis par viņa mīļāko sieviešu vārdu.

Un tad viņš saprata. Šelbija. Precīzāk sakot, Šelbija Ena Pomeroja, kā Bitsija spiedza, atkal apkampdama rudmati. Viņa drauga Foresta māsa.

Vī kundzes – kurā viņš bija teju iemīlējies – mazmeita.

Kaut divas sekundes neļaujoties šā skaistuma žilbinošajai varai, bija skaidri redzams, kā Violas kundze izskatījusies jaunībā. Un kā Eida Meja izskatījusies pirms divdesmit gadiem.

“Violas kundzes mazmeita,” Grifs atkal nodomāja. “Atraitne. Kāds gan tur brīnums, ka viņas acis ir tik skumjas.”

Grifs piepeši sajutās vainīgs par to, ka gribējis apskaut šo skaisto sievieti tieši tāpat, kā to izdarīja Bitsija, bet pēc tam viņš atgādināja pats sev, ka ne jau viņa vainas dēļ Šelbijas vīrs nomiris.

– Ak, es jūtos tik slikti, ka vakar nevarēju aiziet uz tavām atgriešanās viesībām, bet mēs ar Henriju braucām līdz Memfisai uz viņa māsīcas meitas laulību ceremoniju. Un man tā māsīca pat nemaz nepatīk! Tik augstprātīga! Sadomājusies nezin ko tikai tāpēc, ka apprecējusies ar Memfisas juristu. Taču kāzas gan bija skaistas. Viesības tika rīkotas “Peabody Hotel”.

– Mammu, ļauj taču Šelbijai kaut elpu atvilkt.

– Ak vai! Piedod! Es tikai runāju un runāju. Bet es esmu tik priecīga par sastapšanos ar tevi! Grif, Šelbija un Emma Keita bija gluži vai nešķiramas jau kopš apmēram gada vecuma, un…

Un piepeši viņa laikam atcerējās par Šelbijas atgriešanās iemeslu.

– Ak, mīlulīt… Mīlulīt, man ir ļoti žēl. Tu esi tik jauna, un jau tāda traģēdija ģimenē… Kā tu tiec galā?

– Ir jauki atkal būt mājās.

– Jā, nekur nav tik labi kā mājās. Un manējās ir gluži vai izārdītas, tā ka nevaru tev pat pagatavot kaut ko garšīgu. Un tu esi ļoti tieva. Mīļā, tu taču esi tievāka nekā tās Ņujorkas modeles! Emma Keita, vai mums ir kokakola? Tev vienmēr garšoja kokakola, vai ne, Šelbij?

– Jā, kundze, bet nevajag raizēties. Man patīk jūsu jaunie skapīši, Bitsijas kundze. Tie izskatās tik tīri un svaigi, turklāt jauki izceļas uz šīm zilgani pelēcīgajām sienām.

Vai nu viņa bija atraitne vai ne, bet šajā brīdī Grifam gribējās viņu noskūpstīt. Visur.

– Ak, Grifs jau arī teica tieši to pašu. Viņš sacīja, ka tie ir tīri un svaigi. Vai tu patiešām domā…

– Mammu, mēs pat vēl neesam iepazīstinājušas Šelbiju ar Grifu. Šelbij, tas ir mana puiša Meta partneris Grifins Lots. Grif, tā ir Šelbija… Foksvērta, vai pareizi?

– Jā. – Viņa pievērsa Grifam savas apbrīnojami skaistās acis, un viņa sirds bija gatava atkal uz brīdi aizmirst par pukstēšanu. – Priecājos iepazīties!

– Sveika! Es esmu tava brāļa draugs.

– Kura brāļa?

– Laikam jau abu, tomēr galvenokārt Foresta. Un man jāsaka uzreiz, ka esmu patiešām iemīlējies tavā vecmāmiņā. Es daru visu, lai dabūtu viņu projām no Džeksona, un pēc tam mēs ar tavu vecmāmiņu varētu aizbēgt uz Taiti.

Šīs daiļās lūpas izliecās smaidā, skumjajās acīs iemirdzējās gaisma. Lai arī pavisam nedaudz. – Ir grūti tevi vainot par to.

– Grifs dzīvo vecajā Triplhornu mājā, – Emma Keita piebilda. – Viņš to atjauno.

– Tad jau tu esi brīnumdaris.

– Ja vien man pieejami darbarīki. Tev kādu reizi vajadzētu turp aizbraukt un paskatīties.

Viņa Grifam uzsmaidīja, taču acīs šoreiz smaids neuzziedēja.

– Tev ir vēl jāstrādā, bet man tagad jāiet. Man ir pieraksts savas vecmāmiņas salonā.

– Šelbij, kad te viss būs pabeigts, apciemo mani atkal! Mēs kārtīgi parunāsimies. – Bitsija satraukti bēra vārdus. – Ceru, ka tu tagad te būsi bieža viešņa, kā tas jau reiz bija. Zini, tu esi tikpat kā mūsu ģimenes locekle.

– Paldies Bitsijas kundze. Bija patīkami iepazīties, – viņa pievērsās Grifam un tad pagriezās uz iešanu.

– Es tevi pavadīšu, – sacīja Emma Keita un atdeva mātei iepirkumu somas. – Te ir aukstās uzkodas un jau gatavi salāti. Daudz ēdiena, kas nav jāgatavo. Līdz brīdim, kamēr būs uzstādīta jaunā plīts, tev nav jāraizējas ne par cepšanu, ne vārīšanu. Es tūdaļ atgriezīšos.

Pa ceļam līdz durvīm Emma Keita klusēja. – Pasveicini savu vecmāmiņu no manis, – viņa teica, tās atvērdama.

– Noteikti pasveicināšu. – Šelbija izgāja ārā un pagriezās. Bitsijas siltā izturēšanās lika Emmas Keitas vēsumam sāpēt vēl vairāk. – Man ir vajadzīga tava piedošana.

– Kāpēc?

– Jo tu esi labākā draudzene, kāda man dzīvē bijusi.

– Tas bija sen. Cilvēki mainās. – Sapurinājusi matus, Emma Keita sabāza rokas jakas kabatās. – Klau, Šelbij, tev bijis ļoti smagi, un es patiešām jūtu tev līdzi, taču…

– Lūdzu, piedod. – Lepnums kūdīja doties projām, taču mīlestība neļāva to darīt. – Es neizturējos pareizi pret mūsu draudzību. Un es neizturējos pareizi pret tevi un to visu patiešām nožēloju. Vienmēr esmu nožēlojusi. Man vienkārši vajag, lai tu man piedotu. Lūdzu, atceries mūsu draudzību, kāda tā bija, pirms es to izpostīju. Un piedod man. Vismaz tik daudz, lai tu būtu gatava runāt ar mani, pastāstīt, kā tev klājies, kā tu tagad dzīvo. Man pietiks kaut vai ar to.

Emmas Keitas tumšās acis domīgi pētīja Šelbiju. – Saki, kāpēc tu neatbrauci, kad nomira mans vectētiņš? Viņš tevi mīlēja. Un man tu biji vajadzīga.

– Es gribēju, bet nevarēju.

– Nē, ar to vien piedošanai nebūs gana. – Emma Keita lēnām pašūpoja galvu un pakāpās atpakaļ. – Tu tā vienkārši pasaki, ka nevarēji, lai gan zināji, ka tas bija ļoti svarīgi. Tu atsūtīji ziedus un kartīti. It kā tas būtu pietiekami… Pasaki man patiesību kaut vai tikai par šo vienu reizi!

– Ričards pateica, ka es nedrīkstu braukt. – Kauna sārtums pāršalca Šelbijas seju, kauns dedzināja viņas sirdi. – Viņš pateica “nē”, un man nepietika ne naudas, ne drosmes, lai viņam iebilstu.

– Tev taču allaž piemita drosme.

To meiteni, kurai vienmēr piemita drosme, Šelbija atcerējās tikai ļoti miglaini, gluži tāpat kā radinieci Voniju.

– Laikam jau biju to iztērējusi. Un vēl pāri palikusī pēdējā drosme man bija nepieciešama, lai tagad te stāvētu un lūgtu tavu piedošanu.

Emma Keita dziļi ievilka elpu. – Vai atceries “Kontrabandistu grilbāru”?

– Protams, ka atceros.

– Rīt satiksimies tur. Man piemērots laiks ir pusastoņi. Tad arī parunāsim.

– Man jāpavaicā mammai, vai viņa varēs pieskatīt Kaliju. – O, jā… – Aukstums uzvilnīja atkal. Tas bija dzestrāks un nemīlīgāks par sīko lietu. – Tā laikam ir tava meita. Tā pati, kuru es neesmu vēl redzējusi.

Kauns un vainas izjūta savijās vienā. – Es varu turpināt atkārtot, ka ļoti nožēloju. Varu sacīt to tik daudz reižu, cik vien vēlies to dzirdēt.

– Būšu tur septiņos trīsdesmit. Ja vari, atnāc.

Emma Keita iegāja atpakaļ mājā, pēc tam atspiedās pret durvju aplodu un īsu brīdi ļāvās asarām.

Apakšējo skapīšu uzstādīšanu Grifs pabeidza svētlaimīgā klusumā. Emma Keita bija aizvedusi savu māti iepirkties. Viņš atļāvās nelielu atelpas brīdi, tieši no pudeles iemalkoja limonādi un novērtēja paveikto.

Viņš nešaubījās, ka pļāpīgā kundzīte būs sajūsmā par katru atjaunotās virtuves collu, kad remonts būs pabeigts. Un viss izskatīsies tīri un svaigi. Gluži tāpat kā daiļā rudmate. “Tur kaut kas slēpjas,” viņš domāja. Bitsija taču nemitējās skandēt, cik ļoti abas meitenes bija viena otrai pieķērušās, draudzējušās teju vai mātes klēpī. Un tomēr Emma Keita izturējās tik stīvi un dzedri. Tādu viņš vēl nekad šo meiteni nebija redzējis. “Vienkārši vajag atrast pareizo pieeju, un tad viņa visu izstāstīs.”

Grifs vēlējās zināt.

Un vēl viņu interesēja, cik ilgam laikam jāpaiet, lai puisis drīkstētu aicināt atraitni uz satikšanos un tas neizskatītos nepiedienīgi.

Var jau būt, ka par tādām domām nāktos kaunēties, taču Grifs tās nevarēja aizgainīt no prāta. Tik ātri un strauji uz kādas sievietes klātbūtni viņš nebija reaģējis kopš… Nē, tas vispār vēl nekad nebija noticis. Un šī sieviete viņam patiešām patika. Ārkārtīgi.

Grifs nolika limonādes pudeli. Mets bija aizņemts ar tās sasodītās izlietnes labošanu, un tas prasīs visu dienu, tātad viņš varēja ķerties pie augšējo skapīšu uzstādīšanas. “Un nebūs jau tikai izlietnes remonts vien,” viņš nodomāja, piesliedams kāpnes pie sienas. “Vēl būs izsmeļoša saruna. Randevūridžā nekādi darbi nenotika bez kārtīgas sarunas.”

Un ledus tējas. Un jautājumiem. Un gariem, laiskiem pārtraukumiem.

Viņš pamazām sāka pie tā pierast un atskārta, ka šāds lēnāks darba temps viņam pat ir pa prātam. Un pavisam noteikti viņam patika mazās pilsētiņas atmosfēra.

Kad Mets izlēma kopā ar Emmu Keitu pārcelties uz Tenesī, Grifam bija izvēle – palikt vai arī doties turp. Viņš varēja sameklēt citu partneri un pats vadīt biznesu. Vai spert soli nezināmajā un vairāk vai mazāk sākt visu no gala jaunā vietā, ar vēl neiepazītiem cilvēkiem.

Savu izvēli viņš nenožēloja.

Grifs dzirdēja, kā atveras mājas parādes durvis. Viņš pamazām sāka pierast arī pie tā, ka Ridžā ļaudis reti slēdza māju durvis.

– Vai tu viņai uzliki jaunu izlietni? – Grifs uzsauca un tad ieskrūvēja pēdējo skrūvi pirmajam augšējās rindas skapītim.

– Vī kundze man atrada vēl dažus citus darbiņus. Ei, tu taču esi pavirzījies uz priekšu! Izskatās gluži jauki.

– Šās dienas vārds ir “neizlēmība”. – Grifs kaut ko noņurdēja, nokāpa no kāpnēm un paraudzījās uz skapīti. – Un šim vārdam ir Bitsijas kundzes seja, kas ievietojama katrā vārdnīcā.

– Viņai ir zināmi sarežģījumi ar izvēlēšanos.

Mets prata nepateikt visu līdz galam.

– Pat nezinu, kā viņa spēj izlemt, ka no rīta jāizkāpj no gultas. Ja tava sieviete būtu ieradusies ātrāk un aizvedusi viņu iepirkties, es būtu paveicis jau daudzkārt vairāk. Bitsijas kundze domāja, ka balts ir pārāk balts un ka varbūt viņa nav izvēlējusies pareizi, kad nopirka tieši tādu darba virsmu. Vai varbūt nepareizu krāsu. Par flīzēm nemaz nerunāsim.

– Nu jau ir par vēlu, lai viņa varētu mainīt domas par visu tevis pieminēto.

– Pamēģini viņai to iestāstīt.

– Tev viņa iepatiksies.

– Jā gan. Tev pašam iepatiksies. Dieva dēļ, Met, vai mēs uz nākamajām trijām dienām nevarētu viņu iespundēt kādā kastē?

Pasmaidījis Mets novilka vieglo žaketi un nolika malā.

Grifs bija garš un izstīdzējis, bet Mets savukārt spēcīgas miesasbūves, fiziski ļoti labi attīstīts. Viņa melnie mati bija glīti apgriezti un kārtīgi sasukāti, toties Grifa mati sniedzās pāri krekla apkaklītei un turklāt mazliet viļņojās. Meta seja ar stūraino zodu allaž bija gludi skūta, savukārt Grifa šaurā seja ar iekritušajiem vaigiem itin bieži bija ar bārdu noaugusi.

Mets spēlēja šahu un labprāt izbaudīja kvalitatīvu vīnu.

Grifam patika pokers un garšoja alus.

Jau gandrīz desmit gadus viņi bija tik tuvi kā brāļi.

– Atnesu tev sendviču, – Mets sacīja Grifam.

– Jā, un kādu?

– No tiem ugunīgajiem, kādi tev garšo. Ar tādu jau var kuņģa sieniņās caurumus izsvilināt.

– Vareni.

– Kā būtu, ja mēs pieliktu vēl kādu pārīti? Izmantojot atelpas brīdi. Kurš var zināt, uz cik ilgu laiku Emma Keita aizveda Bitsiju projām un atbrīvoja mūs no viņas uzmācīgās klātbūtnes?

– Sarunāts.

Kad abi ķērās pie darba, Grifs nolēma pataujāt.

– Bija ienākusi Vī kundzes mazmeita. Viņa tikko atgriezusies mājās. Palikusi atraitnēs.

– Ja? Pilsētā dzirdēju šādas tādas baumas par to visu. Un kāda viņa ir?

– Tāda, kas liek sirdij apstāties. Pavisam nopietni, – Grifs piebilda, kad Mets veltīja viņam savādu skatienu – Mati viņai ir tādā pašā krāsā kā viņas mammai un Violas kundzei. Tādā tonī, kā savos darbos izmantoja tas gleznotājs.

– Ticiāns.

– Pareizi. Viņas mati ir gari un viļņaini. Un viņai ir tādas pašas acis kā mammai un vecmāmiņai. Tik tumši zilas, ka liekas gandrīz violetas. Viņa izskatās kā tās sievietes, kuras dzejnieki apdzied savās poēmās par skumjām acīm.

– Viņas vīrs nomira laikam tieši pēc Ziemassvētkiem. Sasodīti lieliskas brīvdienas…

“Pagājuši apmēram trīs mēneši,” Grifs rēķināja. “Laikam jau vēl ir par ātru aicināt viņu uz satikšanos.”

– Un kas noticis starp viņu un Emmu Keitu?

– Kāpēc lai kaut kas būtu noticis? Pacel savu plaukta pusi mazlietiņ augstāk. Tā. Ideāli.

– Bitsija nemitējās atkārtot, cik abas bijušas lieliskas draudzenes un tamlīdzīgi… Tomēr viņu ķermeņa valoda pauda kaut ko citu. Neatceros, ka Emma Keita kaut reizi būtu par viņu runājusi.

– Īsti nezinu, – Mets noteica, kamēr Grifs nodarbojās ar skrūvēšanu. – Kaut kas par to, kā Šelbija aizbrauca kopā ar to puisi, ar kuru pēc tam apprecējās.

– Tur jābūt kaut kam vairāk. – Grifs vēlreiz mēģināja dabūt skrūvi īstajā vietā un prātoja, vai tomēr nevajadzētu ņemt urbi. Kad runa bija par cilvēkiem, Mets nekad nemēdz ļoti iedziļināties sīkumos. – Daudzi pāri pēc apprecēšanās maina dzīvesvietu.

– Viņas zaudēja saikni vai kaut kā tamlīdzīgi. – Mets paraustīja plecus. – Emma Keita kādas pāris reizes ir viņu pieminējusi, taču nekas daudz viņai sakāms nebija.

Grifam atlika vien pašūpot galvu. – Met, tavas zināšanas par sievietēm viegli varētu ietilpināt uzpirkstenī. Ja sieviete sarunā piemin kaut ko, bet pēc tam viņai nekā daudz sakāma nav, viņai par to ir sakāms pat ļoti daudz.

– Tad kāpēc viņa to nepasaka?

– Tāpēc, ka ir nepieciešama pareiza pieeja, lai viņa varētu atvērties. Arī Forests neko daudz nepastāstīja, bet viņš ir pieradis noklusēt. Iepriekš man pat prātā neienāca mēģināt panākt, lai viņš būtu atvērtāks.

– Pirms tu uzzināji, ka viņa ir tik satriecoša.

– Tieši tā.

Mets atkal pārbaudīja, vai skapītis pielikts pareizi, un tad viņi ķērās pie nākamā.

– Tu taču negribēsi ošņāties ap atraitni ar bērnu, kura turklāt vēl ir tava labākā drauga jaunākā māsa.

Grifs tikai pasmaidīja. – Tu taču negribēsi sākt ošņāties ap kādu bezkaunīgu dienvidnieci, kura nemitīgi apgalvo, ka ir pārāk aizņemta, lai kaut ko uzsāktu.

– Galu galā taču es viņu pielauzu, vai ne?

– Tas ir labākais, ko tu jebkad esi paveicis. Vai beidzot apjēdzi?

– Apjēdzu.

– Varbūt vajadzētu pavaicāt Emmai Keitai, kas tur īsti par lietu. – Grifs sāka stiprināt nākamo skapīti blakus iepriekšējam.

– Kāpēc?

– Tāpēc… Viņa devās pavadīt rudmati un pēc tam atgriezās ar dziļām skumjām acīs. Pirms tam viņa bija mazliet aizkaitināta, bet pēc tam atgriezās noskumusi.

– Patiešām.

– Jā. Un tev vajadzētu viņai par to pavaicāt.

– Kāpēc lai es viņai vaicātu par kaut ko tādu? Kāpēc man vajadzētu visu atkal uzjundīt?

– Jēzus, Met! Tur kaut kas ir. Un tā arī paliks ar dusmām vai skumjām, kamēr netiks uzjundīts un aizmirsts.

– Tikpat labi varētu urķēties lapseņu pūznī. – Tāds bija Meta viedoklis. – Ja reiz tev tik ļoti gribas zināt, pavaicā pats.

– Nīkulis.

– Šādā situācijā? Jā gan. Un par to nemaz nekaunos. – Viņš pārbaudīja, vai skapīši pielikti pareizā līmenī. – Tieši tā, kā bijām atzīmējuši. Mēs esam labi pastrādājuši.

– Malači.

– Tieši tā. Pabeigsim visu šo rindu un tad ķersimies pie maizēm.

– Es esmu ar tevi, brāl.

Iesākumā Viola frizūras veidoja tikai tāpat, savam priekam. Uzposa māsas vai draudzenes, taisot pasakainas sasukas – līdzīgas tām, ko meitenes redzējušas žurnālos. Viņa mēdza stāstīt, kā pirmo reizi ķērusies pie šķērēm un sava vectēva bārdas naža, apgriezusi savas māsas Īvlinas matus, un viņai nekur nebija jāslēpjas. Māsas frizūra izskatījās tikpat skaisa kā tās, par kuru izveidošanu Brendas kundze savā skaistumkopšanas salonā ņēma bargu naudu.

Toreiz Violai bija divpadsmit gadu, un kopš tā laika viņa bija atbildīga par visu ģimenes locekļu matu griešanu un meiteņu, ieskaitot arī mammas, matu ieveidošanu īpašiem gadījumiem.

Gaidot savu pirmdzimto, Viola strādāja pie Brendas kundzes un piepelnījās mazā virtuvītē dzīvoklī, kur abi ar Džeksonu sākumā bija apmetušies. Kad pasaulē nāca Greidijs, līdz viņas septiņpadsmitajai dzimšanas dienai bija palikuši vien četri mēneši. Viņa izmēģinājuma kārtā iesāka taisīt arī manikīru un strādāja tikai savā divu guļamistabu mājā, ko viņi īrēja no Džeksona tēvoča Bobija.

Kad drīz pēc Greidija pasaulē nāca otrais bērns, Viola pamanījās iestāties kosmetoloģijas skolā. Bērnus pieskatīja viņas māte.

Viola Maknī Danahjū bija dzimusi lielu mērķu sasniegšanai un nebaidījās pamudināt arī savu vīru rīkoties.

Divdesmit gadu vecumā, pasaulē laidusi jau trīs bērnus un zaudējusi vienu, kuram līdzi bija aizgājusi arī kāda daļiņa no mātes sirds, viņa vairs nespēja atgriezties agrākajā darba vietā. Viņa uzsāka pati savu biznesu – nopirka Brendas salonu, jo Brenda bija aizbēgusi no sava vīra kopā ar kādu ģitāristu no Merivilas.

Tādēļ, protams, viņi iedzīvojās parādos. Viola nebija no tiem, kas tic mācītāja vārdiem par to, ka Dievs visu iedos. Viņa ticēja, ka Dievs laipni uzlūkos tos, kas strādā sviedriem vaigā, lai nodrošinātu visu sev paši.

Un viņa strādāja patiešām smagi. Reizēm pat astoņpadsmit stundas dienā bija uz kājām. Viņas vīrs Džeks strādāja tikpat smagi Festera servisā.

Viņa dāvāja dzīvību ceturtajam bērnam un palēnām rāpās ārā no parādiem, bet drīz atkal iekrita šajās dzīlēs, kad Džeks uzsāka pats savu automehāniķa un autoevakuācijas biznesu. Džeksons Danahjū bija labākais mehāniķis apgabalā, un galvenokārt viņš bija vadījis Festera biznesu, kamēr pats īpašnieks piedzēries steberēja apkārt jau ap pusdienlaiku piecas nedēļas dienas no septiņām.

Viņi vadīja savu biznesu, audzināja bērnus un iegādājās kārtīgu māju. Par iekrājumiem, ko Violai izdevās sataupīt, viņa iegādājās trīs pasakainus pedikīra krēslus. Pilsētā atkal bija ko mēļot.

Bizness attīstījās stabili, taču, ja vēlējās ko vairāk, vajadzēja par to parūpēties. Tūristi staigāja pa Ridžas ielām, meklēdami kaut ko īpatnēju vai lētu, vai oriģinālu mierīgākā atmosfērā, nekā to piedāvāja Getlinbērga vai Merivila.

Tūristi ieradās, lai makšķerētu un dotos pārgājienos ar teltīm. Daži palika Randevū viesnīcā un devās izbraucienā pa krāčainajām kalnu upēm. Šie cilvēki bija gatavi brīvāk izturēties ar savu naudu un arī ļauties vienam otram izaicinājumam.

Jau atkal viņa riskēja. Atkal paplašināja savu darbību. Un pēc tam vēl.

Vietējie to dēvēja par “Vī salonu”, bet tūristi ieradās “Violas Harmonijas nama salonā un dienas spa”.

Viņai patika šo vārdu skaņa.

Jaunākais un – kā Viola dievojās – arī pēdējais paplašinājums bija “Relaksācijas telpa”. Tas bija skaļš nosaukums uzgaidāmajai telpai, taču tā nudien bija pasakaina. Lai gan viņai pašai patika diezgan koši, piesātināti toņi, šai telpai tika izvēlētas maigas krāsas. Viņa izraudzījās gāzes kamīnu un aizliedza lietot jebkādas elektroniskās ierīces, toties piedāvāja dažādas vietējo iedzīvotāju savāktas tējas, avota ūdeni, dziļus, ērtus klubkrēslus un pūkainus peldmēteļus ar izšūtu iestādes logo.

Tā kā šis pēdējais jauninājums bija tapis laikā, kamēr Šelbija no Atlantas pārcēlās uz Filadelfiju, viņa to nemaz vēl nebija redzējusi.

Nevarētu sacīt, ka Šelbija būtu īpaši pārsteigta par to, ka vecmāmiņa veda viņu cauri ģērbtuvei uz telpu, kur gaisā vēdīja liega lavandas smarža.

– Vecmāmiņ, tas ir apbrīnojami.

Viņa runāja pieklusinātā balsī, jo turpat netālu gaišos krēslos bija iekārtojušās divas viņai nepazīstamas sievietes un šķirstīja glancētus žurnālus.

– Pagaršo jasmīnu tēju. Ziedi ievākti tepat Ridžā. Un mazliet atslābinies. Drīz Vonija atnāks tev pakaļ.

– Šis ir tikpat jauks spa kā tie, kuros esmu bijusi. Pat jaukāks.

Telpā bija izvietoti sekli trauki ar saulespuķu sēkliņām, koka bļodas ar koši zaļiem āboliem, krūkas ar dzidru, svaigu ūdeni, kurā peldēja citrona vai gurķa šķēlītes. Bija arī kūpošas tējkannas, un dzērienu klienti varēja baudīt no mīlīgām mazām tasītēm.

– Un tu pati esi apbrīnojama.

– Iecerēm nav nekādas nozīmes, ja ļauj tām vienkārši izkūpēt gaisā. Kad Vonija būs savu darbu beigusi, uzmeklē mani.

– Labi. Vai tu varētu… vai tu varētu apvaicāties mammai? Man vienkārši gribas zināt, vai Kalija uzvedas labi.

– Ne par ko neraizējies.

“Vieglāk pateikt nekā izdarīt,” Šelbija nodomāja. Vonija, kuras augums noteikti nebija lielāks par piecām pēdām un trijām collām, noguldīja Šelbiju uz silta masāžas galda telpā, kur valdīja pieklusināta gaisma un liega mūzika.

– Meitenīt, tev uz pleciem ir tik daudz akmeņu, ka varētu uzbūvēt trīsstāvu māju. Tagad dziļi ieelpo. Un vēl. Tieši tā. Tagad ļaujies.

Vispirms Šelbija mēģināja paklausīt, bet pēc tam jau vairs nebija jāmēģina. Viņa ļāvās.

– Kā tu tagad jūties?

– Ko?

– Tā ir laba atbilde. Es gribu, lai tu nesteidzies ar celšanos augšā. Es tagad ieslēgšu mazliet spilgtāku gaismu, un peldmētelis ir tev uz kājām.

– Paldies, Vonij!

– Es pateikšu Vī kundzei, ka tu varētu atnākt arī nākamnedēļ. Lai nogludinātu tos tavus kamolus, būs vajadzīgas vairākas šādas reizes.

– Jau tagad man liekas, ka tie ir nogludināti.

– Tas ir labi. Un necelies augšā pārāk ātri, vai dzirdi? Es aiziešu un atnesīšu tev svaigu avota ūdeni. Tagad tev gribēsies dzert daudz ūdens.

Šelbija padzērās, pārģērbās savās drēbēs un devās uz salona telpām.

Četras no sešām frizieru darba vietām bija aizņemtas, divi no četriem pedikīra krēsliem tāpat. Viņa pamanīja divas sievietes, kurām tika taisīts manikīrs. Šelbija paraudzījās pati uz saviem nagiem. Pēdējo reizi viņas nagi tika kārtīgi sakopti tieši pirms Ziemassvētkiem.

“Relaksācijas telpa” bija īsta klusuma svētnīca, turpretī salonā skanēja balsis, burbuļoja ūdens kāju vanniņās, šņāca matu fēni. Trīs kosmetoloģes un divas klientes. Šelbija tika iesaistīta sarunā. Tika apliecināta līdzjūtība un izteikti apsveikuma vārdi saistībā ar atgriešanos. Pēc tam Šelbija uzmeklēja vecmāmiņu.

– Ideāli izvēlēts laiks. Tikko beidzu Dollijai Vobukai balināt matu šķipsnas. Nākamā kliente atcēla vizīti, un tāpēc man tagad ir laiks tev uzlikt sejas masku. Ej, uzvelc atkal peldmēteli.

– Ai, bet…

– Kalijai nekas nekaiš. Viņai ar Čelsiju ir tējas pēcpusdiena ar īpašiem tērpiem. Eida Meja teica, ka viņas esot gluži kā salipušas kopā un līdzinoties jums ar Emmu Keitu savulaik.

– Cik jauki to dzirdēt. – Šelbija pūlējās nedomāt par salto skatienu bērnības draudzenes acīs.

– Pēc pāris stundām viņa tavu mazulīti vedīs mājās. Laika pietiks sejas masāžai un sarunai. – Viola paslēja augšup galvu, un gaisma no loga veikliem pirkstiem iekrāsoja zeltainumu viņas rudajos matus. – Vonija ar tevi labi pastrādāja, vai ne?

– Viņa ir brīnumaina. Es pat neatcerējos, ka viņa ir tik ļoti maza.

– Tāda pati kā viņas mamma.

– Jā, lai arī maza, taču rokas gan viņai stipras. Viņa neņēma naudu no manis, vecmāmiņ. Viņa teica, ka mamma par to parūpējās un ka mēs taču esam ģimene.

– Tu varēsi samaksāt man, dāvājot stundu tava laika. Ej, uzvelc to peldmēteli! Telpas, kur veicam sejas procedūras, ir turpat, kur masāžas telpa. Mēs ar tevi būsim pirmajā.

Šelbija paklausīja. “Es taču gribēju, lai Kalijai būtu draugi, vai ne? Lai viņai būtu kāds, ar ko rotaļāties. Tas nāk par labu un ir pareizi. Un ir muļķīgi justies tik satrauktai vienīgi tāpēc, ka es pavadu dienu savas vecmāmiņas skaistumkopšanas salonā.”

– Man te ir kaut kas tieši tev domāts, – Viola sacīja, kad ienāca Šelbija. – Tā ir šūnu darbību aktivējoša maska sejai. Tā stimulēs tevi un tavu ādu. Uzkarini peldmēteli uz tā āķa un apgulies te, un tālāk mēs par tevi parūpēsimies.

– Tas arī ir kaut kas jauns. Ne jau šī telpa, bet krēsls un aparatūra.

– Ja vēlies būt konkurētspējīgs, jāturas līdzi laikam. – Pāri savām kapri biksēm un koši oranžajam T kreklam Viola uzsēja priekšautu. – Man blakus telpā ir aparāts, kas ar elektroimpulsiem iedarbojas uz grumbām.

– Patiešām? – Šelbija iekārtojās uz paceltā krēsla un apsedzās ar palagu.

– Pagaidām ar to strādāt mākam tikai mēs divas. Es un tava mamma. Bet Meibelina… Vai tu atceries Meibelinu?

– Kā tad. Neatceros laiku, kad viņa nebūtu strādājusi pie tevis.

– Jā, būs kādi gadiņi. Un tagad te strādā arī viņas meita. Lorilijai ir tikpat laba izjūta manikīra lietās kā viņas mammai. Meibelina pašlaik mācās strādāt ar jauno aparātu, un tad jau mēs visas trīs būsim to apguvušas. Bet tev jau kādu laiku vēl par grumbām nevajadzēs raizēties. – Viņa uzsedza vieglu segu pāri palagam un ielika Šelbijai stīpiņu matos. – Tā, paskatīsimies. Tava āda, bērniņ, ir mazliet zaudējusi mitrumu. Stresa dēļ. – Viņa sāka ar ādas tīrīšanu. Rokas bija tik maigas kā mazam bērnam. – Ir lietas, ko meitene labāk var pastāstīt savai vecmāmiņai, nevis mammai. Tā ir tāda drošības zona. Un Eida Meja ir ļoti asredzīga. Tu esi ļoti nomākta, un tas nav saistīts ar sērām. Es zinu, kādas izskatās sēras.

– Es viņu vairs nemīlēju. – To Šelbija tagad spēja pateikt skaļi, jo acis bija aizvērtas un vecmāmiņas rokas mierinoši glāstīja seju. – Varbūt, ka es nekad neesmu viņu mīlējusi. Un tagad es zinu, ka viņš mani nemīlēja. Ir smagi to apzināties. Ir smagi apzināties, ka mūsu attiecībās nevaldīja tas, kam vajadzēja būt. Un tagad viņš ir miris.

– Tu esi ļoti jauna.

– Esmu vecāka, nekā tu biji savulaik.

– Man vareni paveicās. Un tavam vectēvam tāpat.

– Es biju laba sieva, vecmāmiņ. Es varu tā sacīt un zinu, ka runāju taisnību. Un Kalija… Mēs radījām Kaliju, tāpēc tas ir kaut kas īpašs. Un es gribēju vēl vienu bērnu. Iespējams, ka ir muļķīgi vēlēties otru bērnu, ja viss nav ideāli. Taču es domāju, ka varbūt dzīve nokārtosies. Es tiešām karsti ilgojos pēc otra bērna, kam dāvāt savu mīlestību.

– Man šīs alkas ir labi pazīstamas.

– Un Ričards teica, ka būtu labi, ja Kalijai rastos brālītis vai māsiņa. Taču tā nenotika, lai gan pirmajā reizē viss norisinājās ātri un viegli. Es biju uz pārbaudēm, un arī Ričards apgalvoja, ka bijis uz pārbaudēm.

– Tikai apgalvoja? – Viola atkārtoja, maigi ziezdama pīlinga krēmu Šelbijai uz sejas.

– Man… man nācās izskatīt visus viņa dokumentus… pēc tam, kad… Bija tik daudz visa kā.

Advokāti un grāmatveži, nodokļu inspektori, kreditori, rēķini un parādi…

– Es atradu ārsta rakstītu kvīti… varbūt čeku… Vai nav vienalga, kā to sauc? Ričards glabāja visus tos papīrus. Uz tā bija datums. Dažas nedēļas pēc Kalijas piedzimšanas mēs atbraucām šurp, uz mājām. Tā bija Kalijas pirmā ciemošanās te. Ričards sacīja, ka jādodas komandējumā. Viņš izturējās tik jauki, visu noorganizēja. Privātā lidmašīna, limuzīns… Taču pats devās uz Ņujorku pie ārsta un lika, lai viņam veic vazektomiju.

Violas rokas uz mirkli aprima. – Ričards ļāva, lai viņu operē, bet pats lika tev noticēt, ka jūs pūlaties tikt pie bērna?

– Es viņam nekad nespēšu to piedot. Nemaz nerunājot par visu citu, šo nelietību es nekad nepiedošu.

– Viņam bija tiesības veikt šādu operāciju, taču nebija tiesību tev par to nepateikt. Tie ir šaušalīgi meli. Un vīrietim, kurš spējīgs uz tik šaušalīgiem meliem, kurš spējīgs sadzīvot ar tiem… tādam vīrietim dvēselē pietrūkst kaut kā ļoti būtiska.

– Melu bija ārkārtīgi daudz, vecmāmiņ. Un es tos atklāju pēc viņa nāves. – “Ir palicis tukšums, ko nekad nebūs iespējams aizpildīt,” Šelbija nodomāja. – Es jutos kā muļķe. Man likās, ka esmu dzīvojusi ar pilnīgu svešinieku. Un es nesaprotu, kāpēc viņš vispār mani apprecēja. Kāpēc viņš dzīvoja kopā ar mani?

Par spīti emociju vētrai, kas plosīja Violas sirdi, viņas rokas joprojām strādāja maigi un prasmīgi, bet balss skanēja pavisam rimti. – Tu esi skaista meitene, Šelbija Ena. Un tu sacīji, ka biji laba sieva. Tev nav jājūtas kā muļķei tāpēc, ka uzticējies savam vīram. Par ko vēl viņš tev meloja? Vai bija arī citas sievietes?

– To es skaidri nezinu un pavaicāt nevaru. Tomēr, spriežot pēc tā, ko atradu, man jāsaka… jā, bija arī citas sievietes. Un tagad es saprotu, ka man ir vienalga. Mani nesatrauc pat tas, cik daudz to sieviešu bija. Ričards bieži ceļoja viens, bez mums. Pirms dažām nedēļām es biju aizgājusi pie ārsta, lai pārliecinātos, vai viņš nav man atstājis mantojumā kādu nelāgu kaiti… Par laimi, neko tādu neatrada. Ja viņam ir bijušas citas sievietes, viņš uzvedies piesardzīgi. Vienalga. Pat ja viņam bijis simts citu sieviešu.

Viola dāsni zieda Šelbijai uz sejas šūnu darbību aktivējošo masku, bet pati Šelbija tostarp centās saņemt drosmi. – Nauda, vecmāmiņ. Ričards meloja par naudu. Es nekad par to īpaši neraizējos, jo viņš sacīja, ka tā neesot mana darīšana. Man tikai jārūpējas par māju un Kaliju. Viņš… viņš spēja iesist ar vārdiem – viņam nevajadzēja pacelt ne balsi, ne roku.

– Salts nicinājums spēj ievainot dziļāk nekā nesavaldība. Šelbija jutās mierīgāka, tādēļ atvēra acis un ielūkojās vecmāmiņai sejā. – Viņš mani iebiedēja. Man derdzas to atzīt, turklāt es īsti pat nezinu, kā tas notika. Tomēr, atskatoties pagātnē, es to skaidri redzu. Viņam nepatika, ja uzdevu jautājumus par naudu. Un es tos neuzdevu. Mums visa bija ļoti daudz. Gan drēbes, gan mēbeles… Mēs gājām uz restorāniem, mēs ceļojām. Bet blēdījās viņš uz katra soļa. Tās bija kaut kādas mahinācijas. Man joprojām viss nav īsti skaidrs. – Šelbija atkal aizvēra plakstus. Ne jau kauna dēļ, jo viņa taču bija kopā ar vecmāmiņu. Viņa gluži vienkārši sajutās ļoti nogurusi. – Viss bija pirkts kredītā. Pat tā lielā māja ziemeļos. Viņš nebija nomaksājis pat pirmo aizdevuma daļu. Man par to nekas nebija zināms, līdz novembrī viņš man pateica, ka mēs pārceļamies. Un bija arī mašīnas, kredītkartes un daži parādi, kas palika Atlantā. Nemaksāti nodokļi.

– Viņš tevi atstāja parādos?

– Es mēģināju tikt galā ar šo situāciju. Man ir parādu atmaksas plāni. Dažās pagājušajās nedēļās es visu pārdevu. Ir labs piedāvājums no potenciālajiem mājas pircējiem. Ja viss izdosies, tas ļoti atvieglos stāvokli.

– Cik lielu parādu viņš tev atstāja?

– Pašlaik? – Šelbija atvēra plakstus un ieskatījās vecmāmiņai acīs. – Viens miljons deviņi simti deviņdesmit seši tūkstoši dolāru un astoņdesmit deviņi centi.

– Jā… – Violai nācās ievilkt elpu un lēnām izelpot. – Jā. Jēziņ… Šelbija Ena, tā taču ir iespaidīga summa!

– Mājas pārdošana to samazinās. Piedāvājums ir par viens, komats, astoņiem miljoniem. Aizdevēji no manis prasa kādus simt piecdesmit tūkstošus vairāk, taču ir panākta vienošanās, ka par īpašumu jāiegūst iespējami augstāka cena un atlikusī parāda summa tiks atlaista. Jārēķina gan, ka sākās viss ar trīs miljoniem un papildus nācās maksāt advokātiem un grāmatvežiem.

– Kopš janvāra tu esi samaksājusi miljonu dolāru? – Viola pašūpoja galvu. – Tā nu gan bijusi viena varena pagalma izpārdošana.