Читать книгу Ilūziju gūstā - Nora Robertsa - Страница 4

Viņa atkal atvēra visu istabu druvis un noregulēja apkures sistēmu uz pilnu jaudu, pat iekurināja kamīnus. Visus septiņus. Viņa nopirka svaigus ziedus un tikko ceptus cepumus.

Krietnu laiku viņa bija pavadījusi pie klēpjdatora, pētīdama labākās un ātrākās iespējas mājas pārdošanai, un tas nozīmēja, ka būs vajadzīgi cepumi un svaigi ziedi.

Un nekustamā īpašuma pārdošanas aģente apgalvoja, ka māju vajadzētu padarīt bezpersonisku.

Tai jābūt pilnīgi neitrālai.

Šelbija jutās pārliecināta, ka šī māja vienmēr bijusi pilnīgi neitrāla. Arī dienā, kad viņi tajā ievācās. Lielā māja nekad nelikās aicinoša. Var jau būt, ka maigāka stila mēbeles un siltākas krāsas to padarītu mājīgāku.

Taču tās jau bija Šelbijas izjūtas, un tām nebija nekādas nozīmes.

Jo ātrāk viņa atbrīvos šo sasodīto vietu, jo ātrāk no viņas pleciem nokritīs pārāk smagā parādu nasta.

Nekustamā īpašuma pārdošanas aģente ieradās, bruņojusies ar ziediem un cepumiem. Šelbija secināja, ka šajā ziņā būtu varējusi ietaupīt gan savu laiku, gan naudu.

Aģente bija paņēmusi līdzi “skatuves strādniekus”, kā pati tos dēvēja. Viņi tad nu rosījās apkārt, pārbīdīja mēbeles, izvietoja vairāk ziedu, iededza sveces. Šelbija arī bija iegādājusies kādu duci aromatizētu sveču, tomēr nolēma tās pietaupīt, varbūt atdot atpakaļ veikalā vai arī izmantot pati savām vajadzībām – atkarībā no tā, kas liksies labākais pēc tam, kad viss jau būs izdarīts un pateikts.

– Šī vieta ir nevainojama, – nekustamā īpašuma pārdošanas aģente uzsmaidīja Šelbijai un apsveicot papliķēja viņai pa plecu. – Jūsu apkopēji ir paveikuši varenu darbu.

Šelbija iedomājās par to, kā pusnaktī berzusi un pulējusi. Viņa neko neteica, vien pasmaidīja. – Man gribējās to parādīt labākajā gaismā.

– Ticiet man, tieši tā arī ir. Lai arī aizdevējs dod piekrišanu zemākai cenai, pārdošana reizēm mēdz būt visai sarežģīta un var arī dažus klientus atbaidīt. Tomēr esmu pārliecināta, ka mēs saņemsim piedāvājumus, turklāt labus. Un jau visai drīz.

– Ceru, ka jums ir taisnība. Redziet, pirmdien no rīta ieradīsies cilvēki apskatīt mēbeles, tomēr, ja kāds no tiem, kas interesēsies par māju, vēlētos arī mēbeles, es palūgšu tās novērtēt tirgošanai.

– Tas ir patiešām lieliski! Te ir tik daudz brīnišķīgu lietu! Es noteikti par to pateikšu pircējiem.

Pārlaidusi pēdējo kritisko skatienu visapkārt, Šelbija iedomājās par ieroci, dokumentiem un skaidro naudu, ko bija ieslēgusi seifā Ričarda kabinetā.

Un tad viņa paņēma lielo, smago somu, kuru jau tik ierasti nēsāja līdzi.

– Mēs ar Kaliju dosimies projām, lai netraucētu. Man vēl ir kārtojamas lietas.

Jānopērk minivens.

Tētis laikam gan nebūtu apmierināts ar Šelbijas izvēli, kad viņa nopirka nevis amerikāņu ražojuma auto, bet piecus gadus vecu “Toyota”. “CarMax” interneta vietnē viņa bija atradusi ziņas, ka šī automašīna ir uzticama un droša un šajā ziņā tiek augstu vērtēta. Un arī cena likās pieņemama. Turklāt cena kļuva vēl labāka pēc tam, kad Šelbija nolēma pakaulēties un piedāvāja skaidru naudu. Īstu skaidru naudu.

Rokas tā vien tiecās trīcēt, skaitot banknotes, kad viņa maksāja pusi summas. Otra puse bija jāsamaksā nākamajā pēcpusdienā, kad viņa ieradīsies pēc transportlīdzekļa.

Varbūt vajadzētu aizbraukt kādus trīs kvartālus uz priekšu un atspiest galvu pret pilsētas džipa stūri. Vēl nekad savā mūžā viņa vienuviet nebija iztērējusi tik lielu naudas summu. Nekad savā dzīvē viņa nebija iegādājusies automašīnu.

Tagad viņa ļāva, lai ķermenis trīc, taču ne jau no nerviem. Nē, ne jau tajā brīdī. Viņu bija pārņēmis apdullinošs prieks. Šelbija Ena Pomeroja – jo tieši tā viņa pēc savas būtības bija, lai ko sacītu dokumenti, – tikko nopirka divtūkstoš desmitā gada “Toyota” minivenu priecīgā ķiršu krāsā. Un to viņa izdarīja viena pati. Tikai viņa.

Turklāt bija pat ietaupījusi tūkstoš dolāru, jo nenobijās un pavaicāja par to.

– Mums viss būs labi, Kalij, – viņa sacīja meitai, kura bija pilnībā iegrimusi “Šreka” vērošanā. – Mums patiešām viss būs labi.

Jau nākamajā mirklī Šelbija paņēma mobilo telefonu, piezvanīja līzinga kompānijai un sarunāja laiku, kad viņi ieradīsies pēc džipa. Un atkal nebaidījās palūgt, lai kāds viņu aizved pakaļ jaunajai automašīnai. Pagaidām džipu viņa uztvēra kā savu darba kabinetu.

Parūpējusies par to, lai apdrošināšana tiktu pārcelta uz jauno transportlīdzekli, viņa ieskatījās interneta vietnē, kur bija pieteikusi izsolei vīra kolekcijas vīnus.

– Mans Dievs, Kalij! Ir solītāji! – Priecīgā aizrautībā viņa pētīja lapu un ieraudzīja, ka jau ir ietirgoti tūkstoš dolāri. – Šovakar es tur ievietošu vēl pārējās divpadsmit pudeles. Jā, tieši tā arī darīšu.

Tā kā veiksme likās pievērsusi viņai savu vaigu, Šelbija nolēma doties uz Filadelfiju. Pat izmantojot GPS sistēmu, viņa trīs reizes nogriezās nepareizās vietās. Dzīvā satiksme lika viņas vēderā savilkties nepatīkamam kamolam. Tomēr viņa atrada meklēto kažokādu veikalu un iegāja tajā, nesot rokās savu meitu un šinšillas kažoku, kuru nekad nebija valkājusi.

Šelbijai par lielu izbrīnu neviens nelūkojās viņā ar žēlumu un nelika justies pazemotai tikai tālab vien, ka viņa atnesusi atpakaļ uz veikalu kažoku. Un iegūtā summa būs labs atspaids kredītkaršu parādu nomaksai.

Nācās atzīt, ka viņa pārāk ilgi ir sēdējusi stingumā, un tāpēc Šelbija nolēma ieiet “McDonald’s” bistro un palutināt savu meitiņu ar “Laimīgo maltīti”.

Daudz, daudz par ilgu. Beidzot viņa bija salauzusi ledu un, sasodīts, grasījās piedzīvot īstus plūdus.

Tikusi ārā no pilsētas, Šelbija palielināja braukšanas ātrumu – lādēdama nejauko aukstumu un degvielas cenas –, pēc tam vienkārši stūrēja bez kāda noteikta mērķa, jo Kalija bija aizmigusi.

Divas reizes viņa pabrauca garām savai mājai – vai, precīzāk sakot, līzinga kompānijas mājai –, jo pamanīja pagalmā potenciālo pircēju automašīnas. Viņa centās sev iegalvot, ka tās liecina par labām izredzēm. Kā gan citādi. Protams, ka labi. Ikviens, kas ieradies māju apskatīt, varēja būt tās nākamais īpašnieks. Tikai… Dieva dēļ, viņai gribējās nokļūt mājās, nolikt Kaliju gulēt un ķerties pie saviem grāmatvedības darbiem.

Vēlāk izrādījās, ka viņa braukājusi gana ilgi, un nekustamā īpašuma pārdošanas aģente viņu jau gaidīja.

– Atvainojiet! Tikai vēl īsu brītiņu! – Šelbija steidzīgi uzsauca. – Kalijai patiešām vajag uz tualeti.

Viņas tik tikko paguva laikā. Kad Šelbija atgriezās lielajā istabā, aģente pētīja ierakstus savā piezīmju grāmatiņā.

– Mums bija ļoti veiksmīga apskates diena. Vairāk nekā piecdesmit cilvēku, un šajā gadalaikā tas ir vienkārši izcili. Bija daudz interesentu, un ir pat divi piedāvājumi.

– Piedāvājumi, – Šelbija kā apdullusi atkārtoja un nolika meitu zemē.

– Par zemām cenām. Un man nešķiet, ka kreditori kam tādam piekritīs, tomēr tas ir lielisks sākums. Un kāda četru cilvēku ģimene bija pat ļoti ieinteresēta. Man ir laba sajūta šajā ziņā. Viņi vēlreiz apspriedīsies un tad piezvanīs man.

– Tas taču ir brīnišķīgi.

– Un vēl man ir kāds piedāvājums, kas attiecas uz lielās guļamistabas iekārtu. Viena no interesentēm bija paņēmusi līdzi savu māsu. Un māsai iepatikās mēbeles. Tiesa, pēc manām domām, viņa nosauca pārāk zemu cenu, taču vēlas pirkt uzreiz. Vēlākais, pirmdien.

– Pārdots.

Māklere iesmējās un samirkšķināja plakstus, jo saprata, ka Šelbija to sacījusi pilnīgi nopietni. – Es taču jums pat neizstāstīju, kāds tieši bija viņas priekšlikums!

– Tam nav nekādas nozīmes. Es ienīstu tās mēbeles. Man derdzas ikviena mēbele šajā mājā. Izņemot tās, kuras atrodas Kalijas istabā, – viņa precizēja. Kalija tostarp izņēma rotaļlietu grozu, ko Šelbija glabāja vienā no virtuves skapīšiem. – Tā ir vienīgā telpa, kurai visas mēbeles izvēlējos es pati. Manis dēļ tā māsa var braukt iekārtai pakaļ kaut šovakar. Ir daudz citu vietu, kur es šajā mājā varu pārlaist nakti.

– Vai varam apsēsties?

– Atvainojiet. Jā, protams. Piedodiet, Tinsdeilas kundze, es joprojām neesmu atguvusies no satricinājuma. Tas arī viss.

– Es taču jums jau sacīju, lai saucat mani vārdā. Donna.

– Donna. Varbūt vēlaties kafiju vai ko citu? Es pilnībā esmu aizmirsusi par pieklājību.

– Vienkārši apsēdieties. Jums ar daudz ko jātiek galā. Godīgi sakot, pat neaptveru, kā jums tas izdodas. Es vēlos jums palīdzēt. Tas ir mans darbs. Cenas piedāvājums par mēbelēm ir pārāk zems. Ļaujiet man izteikt pretpiedāvājumu. Noslēgt veiksmīgu darījumu nav nekas peļams. Man nepatīk doma, ka jūs nevēlaties izmantot savas priekšrocības. Pat tad, ja tās mēbeles ir briesmīgi neglītas.

– Ak! – Šelbijā it kā pamodās kāda gaisma. Viņa jutās kā attaisnota. – Arī jūs tā domājat? Patiešām?

– Par visām mēbelēm šajā mājā. Izņemot tās, kas atrodas Kalijas istabā.

Šelbija piepeši izplūda smieklos, kas gluži negaidot pārtapa raudās.

– Atvainojiet! Mans Dievs, atvainojiet!

– Mammīt! – Kalija ierāpās Šelbijai klēpī. – Mammīt, neraudi. Mammīt, neraudi.

– Man nekas nekaiš. – Viņa piekļāva meitu sev klāt un šūpoja. – Man viss ir labi. Es tikai esmu nogurusi.

– Mammītei jāpaguļ diendusa.

– Man viss ir labi. Viss ir labi, bērniņ. Nesatraucies.

– Es ieliešu jums glāzi vīna, – Donna paziņoja un izņēma no kabatas papīra salvetītes. – Sēdiet. Ledusskapī redzēju pudeli.

– Vēl ir agrs.

– Šai dienai gan ne. Un tagad pastāstiet, – viņa turpināja, iedama pēc glāzes, – ko vēl jūs vēlētos pārdot? Mākslas darbus?

– Mans Dievs, jā! – Šelbija jutās ļoti nogurusi un ļāva, lai Kalija uzklāj viņai uz sejas papīra salvetīti. – Tos es esmu iekļāvusi sarakstā. Man nav lielas sapratnes par šādām gleznām.

– Paklājus? Lampas?

– Itin visu, ko vēlos no šejienes aizvākt, es jau esmu sasaiņojusi. Tur nav tikai mantu no Kalijas istabas un manu drēbju, kā arī dažu lietu, kas man nepieciešamas, kamēr vēl uzturamies šeit. Es neko no tā visa nevēlos paturēt, kundz… Donna. Pat šķīvji nav mani.

– Lejasstāvā ir visai iespaidīga vīnu kolekcija.

– Divdesmit četras pudeles es izsolīju internetā, vietnē, kuru man izdevās atrast. Ir jau sākusies vairāksolīšana. Šovakar es grasos tur izlikt vēl kādu duci pudeļu.

Donna piešķieba galvu un veltīja Šelbijai skatienu, kurā viņa izlasīja uzslavu. Vismaz Šelbijai tā likās. – Jūs taču esat ļoti prātīga, vai ne?

– Ja es patiešām būtu prātīga, tad nebūtu nonākusi tik kļūmīgā situācijā. Paldies, – viņa piebilda, kad Donna viņai pasniedza vīnu.

– Manuprāt, tā nav taisnība, bet sāksim no šīs pašas vietas. Vai varat man pateikt, kā sauc to kompāniju, kurā jūs vērsāties saistībā ar mēbeļu pārdošanu?

– “Dolbijs un dēli” pie Filadelfijas.

– Tas ir labi. Arī es būtu ieteikusi tieši viņus. – Malkojot vīnu, Donna kaut ko pierakstīja savā piezīmju grāmatiņā un turpināja ātri runāt. – Es nākšu klajā ar pretpiedāvājumu, un šai pircējai vajadzēs paskatīties reālāk, ja viņa patiešām vēlas iegādāties to guļamistabas iekārtu. Pretējā gadījumā Čeds Dolbijs – tas ir vecākais dēls, kurš, visticamāk, arī ieradīsies un runās par cenu, – nosauks jums godīgu piedāvājumu. Es pazīstu kādu, kurš jums piedāvās labu cenu par šķīvjiem, stikla traukiem, glāzēm un tamlīdzīgiem priekšmetiem. Un vēl es varu ieteikt divus mākslas darbu tirgotājus, kas varētu nopirkt jūsu gleznas.

– Pat nesaprotu, kā jums pateikties.

– Tas ir mans darbs, – Donna atgādināja. – Turklāt tas man sagādā prieku. Mana meita ir pāris gadu jaunāka par jums. Ceru, ka arī viņai kāds palīdzēs, ja viņa nonāks šādā… tik sarežģītā situācijā. Pamanīju, ka esat iztukšojusi sava vīra skapi.

– Jā. Mammai viss ir labi, bērniņ. – Šelbija noskūpstīja Kalijas matus. – Tagad ej un parotaļājies. Lielāko daļu mantu es aiznesu uz “Otro iespēju”, – viņa paskaidroja Donnai, kad Kalija izslīdēja viņai no klēpja.

– Ideāli. Meisija un Šerila ir patiešām prasmīgas savā arodā, un viņu veikalam ir labs apgrozījums.

– Vai jūs te pazīstat itin visus?

– Tā ir daļa no mana darba. Un kā būs ar grāmatām?

– Savējās es esmu sasaiņojusi. Tās, kuras man patīk. Ričarda pirktās es atstāju bibliotēkā. Viņš tās pirka… kā to pareizi sauc… viņš pirka tās vairumā.

– Un mēs tās pārdosim tāpat. – Donna pamāja ar galvu un pabungoja pa savu piezīmju grāmatiņu. – To es pierakstīšu. Ja vēlaties, es palūgšu, lai daži mani paziņas piezvana jums. Varēsiet norunāt tikšanos.

– Tas būtu brīnišķīgi. Es to patiešām augstu novērtētu. Ir tāda sajūta, ka es ilgi esmu maldījusies apkārt un neesmu sapratusi, ko īsti iesākt.

– Cik varu spriest, jūs visu esat izdarījusi patiešām labi.

– Paldies! Tomēr ļoti palīdz, ja ir kāds, kurš dod padomu un norāda pareizo virzienu. Jūs esat ļoti jauka. Nesaprotu, kālab jūs liekat man tik ļoti nervozēt.

Donna iesmējās. – Tādu iespaidu es varu radīt. Vai nosaukt tiem cilvēkiem jūsu mobilā telefona numuru vai labāk stacionāro?

– Varbūt varat iedot viņiem abus. Es cenšos savu mobilo telefonu allaž nēsāt līdzi kabatā, taču ir reizes, kad to aizmirstu.

– Sarunāts. Tie ir lietišķi cilvēki, un viņi vēlas gūt peļņu.

Tomēr viņi jūs nepiekrāps. Ja jums ienāk prātā vēl kaut kas, tikai piezvaniet man. – Donna pasmaidīja. – Un es patiesi pazīstu visus. Šelbij, es jums sagādāšu piedāvājumu par mājas pirkšanu. Tas būs labs piedāvājums. Šī ir skaista vieta labā rajonā, un būs arī īstie pircēji. Es atradīšu īsto pircēju.

– Es ticu, ka jūs to izdarīsiet.

Un tāpēc, ka Šelbija patiešām ticēja, viņa tajā naktī gulēja krietni labāk nekā daudzas pēdējās nedēļas.

Nākamā nedēļa reibināja. Šelbija vienojās par labu darījumu ar “Dolby and Sons”, aizsūtīja vīna pudeles uz interneta izsoles namu, saņēma no “Otrās iespējas” ļoti iepriecinošu čeku par iztirgotajām Ričarda drēbēm un aizveda turp vēl trīs somas ar drēbēm no sava skapja.

Viņa piekrita arī piedāvājumam pārdot šķīvjus un stikla traukus un to visu iesaiņoja. Pēc tam viņa nopirka četriem cilvēkiem paredzētu krāsainu plastikāta šķīvju, bļodu un krūzīšu komplektu.

Tas noderēs.

Tā kā visprātīgāk bija parūpēties, lai parādu būtu iespējami mazāk, viņa pilnībā samaksāja vienas kredītkartes rēķinu. Par vienu var aizmirst. Palikušas vienpadsmit.

Mākslas darbi – turklāt ne jau oriģināli, kā Ričards bija paziņojis, – nebija tik vērtīgi, kā Šelbija cerēja. Tomēr pēc skaita to bija daudz, un tas zināmā mērā kompensēja kvalitāti.

Ar katru dienu viņai kļuva mazliet vieglāk. Pat vētra, kas sanesa četrpadsmit collu biezu sniega segu, nespēja nomākt viņas omu. Viņa rūpīgi un biezi saģērba Kaliju, un abas kopā uzcēla meitenītes pirmo sniegavīru.

“Nekā tāda, par ko aizrakstīt uz mājām,” Šelbija nodomāja, taču ar telefonu safotografēja dažādus kadrus, ko nosūtīt uz Tenesī.

Šā piedzīvojuma nogurdinātā Kalija un Fifī jau ap pulksten septiņiem bija noliktas gulēt. Tādējādi Šelbijai parādījās brīvs vakars, ko varēja veltīt izklājlapai, rēķiniem un darāmo darbu sarakstam.

Vai vajadzētu izmantot naudu, lai segtu nākamās kredītkartes parādu? Pašu mazāko summu? Un varētu par to aizmirst. Vai labāk būtu samaksāt kādu daļu no lielāka parāda? Kaut arī viņai ļoti gribējās nokārtot tā, lai varētu aizmirst jau par divām kredītkartēm, tomēr saprātīgāk likās pievērsties lielākam parādam.

Ārkārtīgi uzmanīgi viņa internetā veica maksājumu, kā bija iemācījusies, un atzīmēja to savā izklājlapā.

Četri simti astoņdesmit seši tūkstoši. Četri simti dolāru mazāk. Vēl tikai divi miljoni simt astoņdesmit četri dolāri jāmaksā.

Neskaitot nākamo rēķinu, ko piesūtīs advokāti un grāmatveži. Tomēr šim brīdim vistiņa bija pabarota.

Iezvanījās telefons. Ieraudzījusi Donnas vārdu displejā, Šelbija paķēra klausuli.

Varbūt…

– Sveika!

– Sveika, Šelbij! Te zvana Donna. Saprotu, ka ir jau vēls, tomēr vēlējos paziņot, ka tagad esam saņēmuši labu piedāvājumu par mājas pirkšanu.

– O! Tie taču ir patiešām lieliski jaunumi!

– Manuprāt, aizdevējs būs gatavs piekrist šādam risinājumam. Zināt, tas varētu prasīt nedēļas, pat mēnešus, tomēr esmu gatava darīt visu nepieciešamo, lai panāktu pozitīvu rezultātu. Runa ir par ģimeni, ko jums jau pieminēju. Par tiem, kuri bija ieradušies pirmajā mājas apskates reizē. Viņiem patiešām patīk šī māja, un tās atrašanās vieta ir viņiem ļoti pa prātam. Un vēl kaut kas… Viņai riebjas mēbeles.

Šelbija iesmējās un pacēla seju pret griestiem, sajuzdamās savādi brīva. – Viņai patiešām tās riebās?

– Pat ļoti. Viņa man atzinās, ka skatījusies tām it kā pāri, izlikusies, ka mēbeļu tur vispār nav, lai patiešām ieraudzītu māju, telpu patieso izskatu. Viņu mazliet satrauc pats pārdošanas veids, tomēr viņa šo māju vēlas. Un viņš ir gatavs darījumam. Un, pēc manām domām, ja kreditoram pieņemamā summa būs mazliet tuvāka šīs ģimenes nosauktajai cenai, pircēji piekritīs.

– Mans Dievs, Donna!

– Es nevēlos skriet notikumiem pa priekšu, taču jums to vajadzētu kaut mazliet nosvinēt.

– Jūtos tā, ka varētu izģērbties kaila un dejot pa šo sasodīto māju.

– Dariet visu, kas jums sagādā prieku.

– Nu… varbūt noderēs tikai dejošana. Paldies! No sirds pateicos!

– Sakrustosim pirkstus veiksmei, Šelbij! Jau no paša rīta es sazināšos ar kreditoru. Tas būs mans pirmais darbs. Un jums novēlu labu nakti!

– Jums tāpat. Vēlreiz pateicos! Uz tikšanos.

Šelbija neizģērbās kaila, tomēr ieslēdza radio. Pie Adeles dziedātās dziesmas viņa dejoja pa vīra kabinetu, ļaudama balsij vaļu.

Reiz viņai bija sapnis. Godkārīgs sapnis, un viņa bija tiekusies to piepildīt. Viņa vēlējās būt dziedātāja. Īsta zvaigzne.

Balss bija dāvana, un viņa to izkopa, izmantoja un augstu novērtēja.

Arī ar Ričardu viņa iepazinās, pateicoties savai balsij. Viņš iegāja kādā mazā Memfisas klubā, un Šelbija tajā bija vadošā dziedātāja un uzstājās kopā ar grupu “Apvārsnis”.

“Man tolaik bija tikai deviņpadsmit gadu,” viņa nodomāja. “Pārāk jauna pat tam, lai legāli bārā iegādātos sev alu. Grupas bundzinieks Tajs bija manī mazliet iemīlējies un, kad bija tāda iespēja, sagādāja man pa pudelei “Corona” alus.”

Cik gan laba bija sajūta, kad atkal varēja dziedāt un dejot! Jau mēnešiem ilgi viņa nebija dziedājusi neko citu kā vien šūpuļdziesmas. Pēc Adeles pienāca kārta Teilorei Sviftai. Viņa izdzirdēja, ka atkal zvana telefons, un nogrieza mūziku klusāk.

Joprojām smaidīdama un šūpodamās dejas solī, viņa sacīja:

– Hallo.

– Es meklēju Deividu Metersonu.

– Diemžēl jūs esat izvēlējies nepareizu numuru.

– Deivids Metersons, – vīrietis atkārtoja un ātri nosauca telefona numuru.

– Jā, telefona numurs ir tas pats, taču… – Šelbijai aizžņaudzās kakls. Viņa atklepojās un ciešāk satvēra telefona klausuli. – Šajā mājā nedzīvo neviens ar tādu vārdu. Atvainojiet.

Šelbija nolika klausuli, lai nedotu svešajam vīrietim iespēju pateikt kaut ko vēl, pēc tam aizsteidzās pie seifa un uzmanīgi nospieda paroles ciparus, paķēra brūnu bieza papīra aploksni un stīviem, trīcošiem pirkstiem to atvēra.

Šajā aploksnē viņa glabāja identifikācijas kartes un pases, ko bija atradusi bankas privātajā seifā. Uz katras no tām smaidīja Ričarda seja.

Un viens komplekts patiešām bija ar vārdu Deivids Elens Metersons.

Tagad Šelbijai vairs nebija noskaņojuma ne dejot, ne dziedāt. Pašai neizprotamu iemeslu dēļ viņa vēlējās pārbaudīt, vai visas durvis ir kārtīgi aizslēgtas un signalizācija darbojas pienācīgi.

Lai arī tas bija papildu elektrības tēriņš, Šelbija foajē atstāja gaismu degam un tieši tāpat to neizslēdza arī otrā stāva hallē. Turklāt viņa nevis apgūlās savā gultā, bet iekārtojās blakus Kalijai.

Šelbija vēl ilgi gulēja nomodā, lūgdama Dievu, kaut telefons neiezvanītos vēlreiz.

Mēbeļu pārpirkšanas kompānija atsūtīja darbinieku brigādi, kas iztukšoja divas viesistabas, foajē un ēdamistabu, kur Šelbija nebija ieturējusi maltītes kopš dienas, kad notika negadījums, kurā Ričards aizgāja bojā. Mazliet pakaulējusies, viņa piekrita pārdot guļamistabas iekārtu privātam pircējam.

Viņa samaksāja kārtējo parādu, ieskaitīja pilnu summu par vēl vienu kredītkarti. Par divām nu varēja aizmirst. Bija palikušas desmit.

Tagad, kad tik daudz mēbeļu bija aizvākts, māja likās pat vēl milzīgāka un nedraudzīgāka. Iekšējā sajūta kūdīja Šelbiju ātrāk doties no šā nama projām, taču vēl bija šis tas kārtojams. Un viņa bija par to atbildīga.

Pusdivos bija sarunāta tikšanās ar grāmatu pircēju. Šelbija šādu laiku bija izvēlējusies tāpēc, ka mazā Kalija tad būs nolikta gulēt diendusu. Saķemmējusi matus un sasējusi tos zirgastē, Šelbija ielika ausu ļipiņās skaistos akvamarīna auskarus, ko viņai uz Ziemassvētkiem bija dāvinājuši vecvecāki, uzklāja mazliet tonējoša pūdera un vaigu sārtuma, jo pēdējā laikā izskatījās ļoti bāla. Biezās zeķes, kuras Šelbija tik labprāt valkāja mājās, tika nomainītas pret kvalitatīvām melnām augstpapēžu kurpēm.

Vecmāmiņa mēdza sacīt, ka augsti papēži mēdzot sagādāt zināmas neērtības, taču dod sievietei nepieciešamo pašapziņu.

Ieskanējās durvju zvans, iztrūcinādams Šelbiju. Grāmatu pircējs bija ieradies krietnas piecpadsmit minūtes par agru. Viņa šajā laikā vēl bija plānojusi uz bibliotēkas telpu aiznest kafiju un cepumus.

Šelbija steidzās lejup pa kāpnēm un cerēja, ka viņš nezvanīs vēlreiz. Kalijas miegs diendusā bija visai trausls.

Viņa atvēra durvis un ieraudzīja daudz jaunāku un izskatīgāku cilvēku, nekā bija gaidījusi. “Nevar paļauties uz savām iedomām,” viņa secināja.

– Loderdeila kungs, jūs esat ieradies ļoti laicīgi.

– Foksvērtas kundze, – viņš pastiepa roku un paspieda Šelbijas delnu sveicienā.

– Lūdzu, ienāciet! Ārā ir auksts. Es nekādi nespēju pierast pie šejienes ziemām.

– Jūs te dzīvojat samērā nesen.

– Taisnība, bet pietiekami ilgi, lai būtu paguvusi izjust ziemu. Vai drīkstu paņemt jūsu mēteli?

– Būšu pateicīgs.

Vīrietis bija plecīgs, izskatījās spēka pilns, stūrainu zodu, aukstām gaiši brūnām acīm un nemaz nelīdzinājās viņas iedomātajam tievajam, pavecajam un briļļainajam grāmatu tārpam.

– Donna… hmm… Tinsdeilas kundze sacīja, ka jūs varētu interesēt manas grāmatas. – Šelbija iekarināja raupjo pusmēteli foajē skapī. – Kāpēc gan mēs nevarētu iet uzreiz uz bibliotēku? Jūs visu apskatīsiet savām acīm.

– Jums ir iespaidīga māja.

– Visādā ziņā liela – viņa sacīja un veda vīrieti garām dzīvojamai istabai, kurā stāvēja neviena nespēlēts flīģelis, un garām atpūtas zonai ar biljarda galdu, kuru viņai noteikti vajadzēja pārdot. Viņi nonāca līdz bibliotēkai.

Šī telpa arī būtu Šelbijas iemīļotākā vieta, gluži tāpat kā istaba, kurā dzīvoja mazā Kalija. Tomēr bibliotēkā viņai nebija ļauts ieviest izmaiņas, lai telpa kļūtu omulīgāka, siltāka. Šajā dienā viņa bija iekurinājusi kamīnu un pacēlusi smagās drapērijas – arī tās bija pieskaitāmas pārdošanai paredzētajiem priekšmetiem –, un ziemas saule, cik nu tās vispār bija, varēja ieskatīties pa logiem.

Mēbeles no šīs telpas – ādas dīvāns, kura krāsu Šelbija salīdzināja ar citronu pīrāga toni, kā arī tumši brūnie krēsli un divi spodrie galdi – visas būs projām jau nedēļas beigās.

Plauktus pildīja neskaitāmas grāmatas ar ādas muguriņām. Tās neviens nekad nebija lasījis, un viņa cerēja, ka sējumi jau pavisam drīz no mājas pazudīs.

– Kā jau sacīju pa telefonu, es tuvākajā laikā pārvākšos, tālab esmu noskaņota pārdot šīs grāmatas. Tās, kuras vēlējos paturēt, esmu jau sasaiņojusi. Bet šīs… Teikšu jums godīgi, mans vīrs tās nopirka, jo uzskatīja, ka tās šajā telpā labi izskatīsies.

– Tās ir iespaidīgas, gluži kā šī māja.

– Laikam jau tā ir. Man tomēr interesantāks liekas grāmatas saturs, nevis tas, kā šī grāmata izskatīsies plauktā. Varbūt jūs varētu tās aplūkot, bet es tikmēr pagatavošu kafiju?

Viņš pastaigāja pa bibliotēku, paņemdams pa kādai grāmatai. – “Fausts”.

– Esmu lasījis, ka daudzi cilvēki šādi iegādājas grāmatas. Dekorācijai.

Šelbijai gribējās sažņaugt rokas, bet viņa pavēlēja sev nomierināties. Nu jau viņai būtu vajadzējis pierast, tomēr tas joprojām padarīja viņu nervozu.

– Neapšaubāmi būtu jaukāk… manām acīm patīkamāk, – viņa izlaboja sacīto, – ja tās visas nebūtu vienādas. Iesējums, svars. Un laikam jau man jāteic, ka es noteikti nebūtu no tiem, kas, ieritinājušies krēslā pie kamīna, lasa “Faustu”.

– Un noteikti ne jūs vien. – Viņš ielika grāmatu vietā un pievērsa aukstu skatienu Šelbijai. – Foksvērtas kundze, es neesmu Loderdeils. Mani sauc Teds Privits.

– Ak tā? Vai Loderdeila kungs jūs atsūtīja apskatīt grāmatas?

– Es esmu nevis grāmatu pārdevējs, bet privātdetektīvs. Pirms pāris vakariem es ar jums runāju pa telefonu un vaicāju par Deividu Metersonu.

Viņa pakāpās soli atpakaļ. Vai nu viņai kājās bija kurpes ar augstiem papēžiem vai ne, vajadzēja šo cilvēku dabūt ārā no mājas. Projām. Tālāk no Kalijas.

– Un es jums jau paskaidroju, ka esat kļūdījies. Tagad jums jādodas projām. Kuru katru mirkli ieradīsies ciemiņš.

– Man nepieciešama tikai minūte. – Ar smaidu sejā Privits pacēla rokas augšup, it kā lai parādītu viņai, cik nekaitīgs ir. – Es tikai veicu savu pienākumu, Foksvērtas kundze. Es izsekoju Deividu Metersonu, un pēdas mani atveda uz šo reģionu. Man pieejamā informācija… Man ir fotogrāfija. – Viņš ielika roku žaketes iekškabatā, otru joprojām turēdams paceltu miermīlīgumu apliecinošā žestā. – Jums tikai jāapskatās. Vai pazīstat šo cilvēku?

Šelbijas sirds dunēja smagā ritmā. Viņa bija ielaidusi mājā svešinieku. Viņa bija kļuvusi neuzmanīga, jo tik daudzi ļaudis staigāja iekšā un ārā… Viņa bija šo cilvēku ielaidusi. Un viņas mazā meitiņa rāmi gulēja augšstāvā.

– Jūs mani maldinājāt, ļāvāt man noprast, ka esat kāds cits. – Viņa centās balsij piešķirt asumu un cerēja, ka tas iedarbosies. – Vai tā jūs veicat savu darbu?

– Jā, patiesību sakot. Šad un tad nākas tā darīt.

– Man ne sevišķi patīk jūsu darba metodes… un jūs tāpat. – Viņa izrāva vīrietim no rokām fotogrāfiju un ieskatījās tajā. Viņa jau bija gatava ieraudzīt Ričarda seju, taču realitāte – kinozvaigznes smaids, brūnās acis ar zeltītiem lāsumiņiem – izrādījās smagāka par iedomām. Viņa mati bija tumšāki, viņam bija kopta bārdiņa, kas padarīja viņu vizuāli vecāku: tieši tāda pati, kā bankā atrastajos dokumentos. Un tomēr tas bija Ričards.

Tas vīrietis fotogrāfijā reiz bija viņas vīrs. Un viņas vīrs bija melis.

Un kas tad bija viņa?

– Tā ir mana nelaiķa vīra Ričarda fotogrāfija.

– Pirms septiņiem mēnešiem šis cilvēks… tolaik viņš dēvēja sevi par Deividu Metersonu… kādai sievietei Atlantā izkrāpa naudu. Piecdesmit tūkstošus dolāru.

– Man nav ne jausmas, par ko jūs runājat. Es nepazīstu nekādu Deividu Metersonu. Manu vīru sauca Ričards Foksvērts.

– Un divus mēnešus pirms tam Deivids Metersons apkrāpa nelielu investoru grupu Džeksonvilā, Floridā. Tur viņa guvums bija divtik liels. Es varētu runāt gan par laiku pirms tam, gan par to, kas notika vēlāk, ieskaitot laupīšanu Maiami pirms pieciem gadiem. Divdesmit astoņi miljoni. Retas pastmarkas un juvelierizstrādājumi.

Pēc tā, ko Šelbija jau bija paguvusi uzzināt, vēstis par naudas izkrāpšanu nelikās nemaz tik satriecošas. Taču laupīšana, turklāt tādā apjomā… Viņai sareiba galva un pakrūtē ievilkās smagums.

– Es nesaprotu, par ko jūs runājat. Es vēlos, lai jūs dodaties projām.

Svešinieks lika fotogrāfiju kabatā, bet viņa acis palika pievērstas Šelbijai. – Pēdējā laikā Metersons darbojās Atlantā, kur pievērsās mahinācijām ar nekustamo īpašumu. Pirms pārcelšanās uz šejieni jūs taču dzīvojāt Atlantā, vai ne?

– Ričards bija finanšu konsultants. Un tagad viņš ir miris. Vai jūs saprotat? Viņš nomira tieši pēc Ziemassvētkiem, tālab uz jūsu jautājumiem nekādi nevar atbildēt. Un man nav zināmas atbildes uz šiem jautājumiem. Jums nebija tiesību te šādi ielauzties, melot un mani biedēt.

Jau atkal viņš pacēla augšup rokas, taču viņa acis apliecināja Šelbijai, ka šis cilvēks nav nekaitīgs.

– Es nemaz nemēģinu jūs biedēt.

– Tā vai citādi, bet jūs to darāt. Es apprecējos ar Ričardu Foksvērtu Lasvegasā, Nevadas štatā, divtūkstoš desmitā gada astoņpadsmitajā oktobrī. Es neizgāju par sievu pie Deivida Metersona un nepazīstu nevienu, kam būtu šāds vārds. Vīrieša lūpas sašķobījās smīnā. – Jūs bijāt precējušies četrus gadus, bet mēģināt man iestāstīt, ka nezinājāt, kā jūsu vīrs patiesībā pelna naudu? Nezinājāt, ar ko viņš nodarbojas? Nezinājāt, kas viņš īsti bija?

– Ja mēģināt man pateikt, ka esmu muļķe… droši dariet to. Tikai sagaidiet savu kārtu. Kā viņš pelnīja iztiku? Ar ko viņš nodarbojās? – Emociju pārņemta, viņa izpleta rokas. – Šī māja? Ja man neizdosies to pārdot, turklāt ļoti ātri, man visu atsavinās. Jūs apsūdzat Ričardu cilvēku apkrāpšanā un gandrīz trīsdesmit miljonu dolāru nozagšanā? Nu ko… Lai kas jūs arī būtu nolīdzis, arī viņam jāstājas rindā. Es kā prazdama ķepurojos ārā no trīs miljonus liela parāda, ko Ričards man atstājis mantojumā. Jums vienkārši jāiet projām. Sakiet savam klientam, ka tā ir kļūda. Tas ir cits cilvēks. Un pat ja tā nav, viņš ir miris. Un es tur neko nevaru mainīt. Ja jūsu klients vēlas vērsties pie manis, lai atgūtu naudu… Nu ko, lai nāk. Tikai būs jāgaida rindā, un šī rinda ir gara.

– Kundze! Jūs vēlaties, lai noticu, ka dzīvojāt ar viņu četrus gadus un ne reizi nedzirdējāt par Metersonu? Un neko nezināt?

Šelbiju pāršalca dusmas, tās pārņēma viņu savā varā. Viņai beidzot bija gana. Gluži vienkārši nu jau bija gana. Šīs emocijas līdzinājās spēji uzliesmojušam ugunsgrēkam. – Man ir pilnīgi vienalga, kam jūs ticat vai neticat, Privita kungs. Pilnīgi vienalga! Ja tomēr jūs turpināsiet uzstāt, jo cerat, ka es piepeši no kabatas izvilkšu vērtīgas pastmarkas un juvelierizstrādājumus vai dolāru tūkstošus, es pilnīgi droši noticēšu, ka jūs esat muļķis, turklāt vēl arī rupjš cilvēks. Lasieties ārā!

– Es tikai meklēju informāciju par…

– Man nav nekādas informācijas! Man nekas nav zināms par to, ko vaicājat! Es zinu tikai to, ka esmu šeit, iestrēgusi šajā vietā, kuru pat nepazīstu. Un šī māja… man tā nemaz nav vajadzīga, jo…

– Jo?

– Man vairs nav ne jausmas… – Pat dusmas bija izsīkušas. Viņa jutās ļoti nogurusi. – Es nevaru jums pastāstīt to, kas man nemaz nav zināms. Ja jums ir jautājumi, varat parunāt ar Maiklu Spīrsu vai Džesiku Brodveju. “Spīrss, Kenons, Faifs un Henovers”. Tie ir advokāti no Filadelfijas. Viņi man palīdz tikt galā ar visu šo jucekli, kurā esmu nonākusi. Un tagad ejiet projām… vai arī es izsaukšu policiju.

– Jau eju, – privātdetektīvs noteica un sekoja Šelbijai, kura strauji aizsoļoja taisnā ceļā pie skapja, lai paņemtu viņa mēteli.

Privits pasniedza Šelbijai savu vizītkarti. – Ja kaut ko atceraties, varat sazināties ar mani.

– Es nespēšu atcerēties to, ko nemaz nezinu. – Tomēr karti viņa no rokas neizlaida. – Ja Ričards tiešām bija tas, kurš izkrāpa jūsu klientu naudu, man žēl. Lūdzu, neatgriezieties pie manis. Otrreiz es jūs vairs neielaidīšu.

– Nākamreiz pie durvīm stāvēs policisti, – viņš sacīja.

– Tas jums jāpatur prātā. Un saglabājiet šo vizītkarti!

– Mani taču nevar ielikt cietumā par to, ka biju muļķe. Un tā ir mana vienīgā vaina.

Šelbija atvēra durvis un īsi iekliedzās, jo pie durvīm stāvēja kāds cilvēks. Viņa roka tieši tobrīd sniedzās pie durvju zvana pogas.

– Ak… Foksvērtas kundze? Piedodiet, ka jūs izbiedēju. Es esmu Mārtins Loderdeils.

Pavecāks kungs ar bāli zilām acīm aiz brillēm plānos ietvaros. Viņam bija labi kopta bārdiņa, kurā pār tumšo krāsu dominēja sirmums.

– Paldies, ka ieradāties Loderdeila kungs. Un visu labu, Privita kungs.

– Saglabājiet vizītkarti, – detektīvs piekodināja un paspraucās garām Loderdeilam. Pa notīrīto celiņu viņš devās pie pelēka kompaktklases automobiļa.

Šelbija mazliet saprata no transportlīdzekļiem. Viņas vectēvs bija automehāniķis. Un šo “Honda Civic” ar Floridas numuru viņa iegaumēja.

Ja viņa vēl kādu reizi to pamanīs šajā apkaimē, tad zvanīs policijai.

– Ļaujiet, es paņemušu jūsu mēteli, – Šelbija sacīja Loderdeilam.

Pienāca nedēļas beigas. Guļamistaba un bibliotēka bija iztukšotas. Šelbijai izdevās pārdot biljarda galdu, flīģeli, Ričarda trenažierus un vēl daudzas un dažādas lietas.

Viena no atlikušajām desmit kredītkartēm bija gandrīz jau aizpildīta. Šelbija teju vai varēja izbaudīt prieka garšu.

Viņa noņēma no sienām vēl atlikušās gleznas un pārdeva arī tās. Gluži tāpat kā lielisko kafijas automātu un blenderi.

Tai vajadzēja būt pirmajai pavasara dienai. Šelbija pamodās, un bija sasnidzis sešas collas biezs sniegs, kas turpināja lēnām klāties pār zemi. Viņai gluži vienkārši gribējās ieritināties atpakaļ ar princeses Fionas attēliem rotātajā guļammaisā, kas pagaidām kalpoja viņai par guļvietu.

Viņa dzīvoja gandrīz tukšā mājā. Un vēl ļaunāk – mazā meitiņa dzīvoja gandrīz pilnīgi tukšā mājā. Ja neskaita mammu, viņai nebija ne draugu, ne kāda, ar ko parunāties vai parotaļāties.

Pirms četrarpus gadiem kādā emociju pārpilnā oktobra vakarā viņa bija nopirkusi zilu skaistu kleitu – Ričardam patika sievu redzēt zilās drānās –, stundu žāvēja matus, jo gribēja, lai tie būtu gludi, un gāja pa nelielas jocīgas kapelas ailu. Rokā viņai bija brīnišķīga balta roze.

Šelbijai toreiz likās, ka šī ir viņas dzīves laimīgākā diena. Un izrādījās, ka tā vispār nebija viņas dzīve… Tā bija tikai ilūzija. Vēl ļaunāk – vieni vienīgi meli.

Un pēc tam katru nākamo dienu viņa pūlējās, cik vien spēdama, lai būtu laba sieva. Viņa iemācījās gatavot Ričarda iecienītos ēdienus. Iemācījās ātri sakravāties, lai dotos ceļā, kad Ričardam tā gribējās. Viņa ģērbās atbilstoši Ričarda gaumei un rūpējās, lai Kalija būtu nomazgāta, pabarota un skaisti ietērpta, kad vīrs pārradās mājās.

Tas viss ir aiz muguras.

– Jā, aiz muguras… – viņa skaļi noteica. – Kālab tad es vēl esmu šeit?

Viņa iegāja savā agrākajā ģērbtuvē, kur negribīgi bija sākusi likt Luija Vitona zīmola ceļasomā savas drēbes. Somu Ričards viņai nopirka tās vietā, kuru, steigā pietūcītu, viņa bija paķērusi līdzi, kad aizbēga no mājām.

Nu jau viņa ceļasomu piepildīja ar lielāku dedzību, tomēr, pārkāpusi nodomu to nepamest pusdarītu, devās pamodināt Kaliju. Kamēr mazā bija aizņemta ar “Šreka” vērošanu un brokastu pārslu ēšanu, Šelbija sasaiņoja meitas mantas. Klausīdama savas mammas ieteikumiem agrāk par deviņiem no rīta nezvanīt nevienam, izņemot policiju, santehniķus vai ugunsdzēsējus, viņa sagaidīja noteikto stundu un tikai tad sameklēja Donnas numuru.

– Sveika, Šelbij! Kā klājas?

– Jau atkal snieg.

– Tā ir ziema, kas nepadodas. Prognozē, ka sasnigs vismaz astoņas collas, taču līdz sestdienai jau būs pāri piecdesmit. Cerēsim, ka tas ir pēdējais mēģinājums.

– Es gan uz to nepaļaujos. Donna, mājā bez manis un Kalijas gandrīz nekas vairs nav palicis. Es gribu paņemt televizoru no virtuves. Aizvedīšu savai vecmāmiņai. Viņai tas ļoti patiks. Un kādu no lielajiem plakanekrāna televizoriem. Vienalga kuru. Pa visu māju ir deviņi, es saskaitīju. Gribu vienu aizgādāt uz mājām tētim. Varbūt pircēji vēlēsies pārējos? Es zinu, ka vienošanās nav pilnībā panākta, taču televizoru pārdošanu mēs varbūt varētu sasaistīt ar visu pārējo. Godīgi sakot, mani nemaz neinteresē, cik viņi man par tiem samaksās.

– Es, protams, varu viņus par to informēt. Lai viņi izsaka savu piedāvājumu.

– Tas būtu vienkārši lieliski. Ja viņi tos nevēlēsies vai arī gribēs tikai dažus, es par to parūpēšos.

“Kaut kā,” viņa nodomāja, berzēdama savus sāpošos deniņus.

– Kad mēs beigsim sarunu, es grasos zvanīt pārvadājumu kompānijai. Minivenā es nevaru ielikt Kalijas istabas mēbeles. Vismaz ne kopā ar tām kastēm, ko ņemu pati, ceļasomām un viņas rotaļlietām. Un… Donna, es grasos jums lūgt kādu patiešām lielu pakalpojumu.

– Dariet to! Kā es varētu jums palīdzēt?

– Man vajadzētu, lai jūs mājā ierīkojat vienu čeku pasta kasti. Un mūsu vārdā tiekat galā ar visiem dokumentiem, kurus nāktos kārtot. Man jādodas mājās, Donna. – Jau pasakot šos vārdus, tikai izrunājot tos, smagums uz viņas pleciem kļuva mazāk jūtams. – Man jāaizved Kalija mājās. Visā šajā notikumu virpulī viņai tā arī nav bijis iespējas iegūt šeit sava vecuma draugus. Māja ir pilnīgi tukša. Man liekas, tā allaž tāda ir bijusi, taču tagad nav pat iespējams izlikties to nemanām. Es šeit vairs nespēju palikt, un rīt mēs dodamies projām. Vēlākais, sestdien.

– Tas nav nekāds milzu pakalpojums un arī nerada nekādas problēmas. Par māju es parūpēšos, neraizējieties. Un visu to garo ceļu jūs veiksiet viena pati?

– Man taču ir Kalija. Es grasos slēgt šo stacionāro telefona līniju, taču man būs mobilais telefons. Zvaniet, ja kaut kas nepieciešams. Un man ir arī klēpjdators, tātad var sūtīt elektroniskās vēstules. Ja darījums neizdosies, izrādiet māju kādam citam. Tomēr es ceru, ka vienošanās tiks panākta un tie cilvēki māju arī dabūs. Un viņiem varbūt izdosies to padarīt mājīgu. Bet mums ir jādodas projām.

– Kad nonāksiet galā, vai atsūtīsiet man elektroniskā pasta vēstuli? Es mazliet raizēšos par jums.

– Es jums paziņošu, kad būšu galā. Un ar mums viss būs kārtībā. Kaut es jau agrāk būtu zinājusi, cik jauka jūs esat! Ak, tas izklausījās muļķīgi.

– Nemaz arī ne, – Donna sacīja un iesmējās. – Es varētu to pašu sacīt par jums. Un neraizējieties, te viss būs kārtībā. Ja jums kaut kas būs nepieciešams, kad jau būsiet mājās, tikai paziņojiet man. Jums Filadelfijā ir draudzene, Šelbij.

– Un jums ir draudzene Tenesī.

Šelbija nolika klausuli un dziļi ieelpoja. Viņa sagatavoja sarakstu, rūpīgi atzīmējot visu, kas vēl jāpadara. Kad viņa būs paveikusi visu, kas tajā minēts, beidzot varēs doties uz mājām.

Viņa aizvedīs Kaliju uz Randevūridžu.