Читать книгу Ilūziju gūstā - Nora Robertsa - Страница 9

Kad mamma pārradās mājās, Šelbija jau bija paguvusi ielikt vistu cepeškrāsnī, notīrījusi kartupeļus un burkānus un uz ēdamistabas galda, kas tika lietots tikai īpašos gadījumos, sakārtojusi godu traukus.

Ne jau pašus labākos, kas bija mantoti no tēva vecmāmiņas un kam piemita vairāk sentimentāla, nevis materiāla vērtība. Viņa bija uzlikusi otrus labākos – ar rožu rakstu gar šķīvju malām.

Viņa sameklēja sveces, ziedus, lina salvetes, ko skaisti ielocīja izrotātos salvešu turētājos, un izcepa arī vēja kūkas, kam vajadzēja iepildīt krēmu.

– Mans Dievs, Šelbij! Galds izskatās tik skaisti! It kā mums te būtu paredzēta augstas klases pieņemšana.

– Mēs jau arī esam augsta klase.

– Jā, vismaz ēdiens noteikti būs kā augstas klases viesiem. Un cik debešķīgi smaržo! Tev allaž ir piemitusi nojausma par to, kas vislabāk liekams kopā, lai koptēls būtu nevainojams.

– Man bija prieks tā mazliet parosīties. Ceru, ka nerīkojos aplam, uzaicinādama arī vecmāmiņu un vectēvu.

– Tu taču zini, ka ne. Mamma jau man pateica, kad biju iegājusi salonā pēc dārzkopju kluba sanāksmes un iepirkšanās kopā ar Sūzenu. Es Kalijai iegādājos ti-i-i-k jaukas drēbītes pavasarim! Tiešām, es lieliski pavadīju laiku.

Viņa uz virtuves letes nolika trīs iepirkumu somas un sāka izkravāt mantas. – Nespēju ne sagaidīt, kad viņa tās varēs valkāt! Tās izskatās mīlīgi, vai ne? Mazi svārciņi ar sārtām un baltām svītrām un krociņām izrotāta blūze. Un šīs sārtās kurpītes! Pirms devos projām, es paskatījos, kāds ir Kalijas izmērs. Tām vajadzētu derēt. Ja nu tomēr nederēs, mēs varēsim tās aiznest atpakaļ.

– Mammu, viņai tās ļoti patiks! Viņa būs vienkārši sajūsmā par šīm kurpēm!

– Un vēl man te ir blūze ar uzrakstu “Princese” un brīnumjauks džemperītis ar lentīšu rotājumu, – Eida Meja runāja un ņēma ārā no iepirkumu somas aizvien jaunas mantas. – Kur viņa ir? Varbūt viņa varētu pielaikot?

– Kalija guļ diendusu. Man žēl, ka tik vēlu, bet viss pārāk ievilkās. Es aizkavējos daudz ilgāk, nekā biju plānojusi. Un pēc tam vēl vajadzēja Kalijai sagatavot pusdienas. Turklāt viņa bija ļoti enerģiska un satraukta, tāpēc man neizdevās ielikt viņu gultā agrāk par pulksten trijiem.

– Ak, par to taču nav jāraizējas. Nu jā, un es biju iegājusi Violas salonā, kur satiku Meksīnu Pinketu. Vai atceries? Pirms dažiem gadiem viņa pārcēlās uz Ārkanzasu. Viņa ir atbraukusi viesos un iegriezās pie Violas cerībā uz jaunu griezumu un svaigu matu krāsu. Es jau sen vairs nenoņemos ar matu krāsošanu, bet viņa ir sena mana kliente, un es zinu, kas viņai patīk. – Šelbija Pinketas kundzi atcerējās gluži miglaini, tādēļ tikai nomurmināja kaut ko neskaidru un sāka pildīt vēja kūkas. Eida Meja turpināja: – Viņa jutās vīlusies, jo Kristela sacīja, ka man ir brīvdiena. Un tad es tieši ienācu salonā, un viņa palūdza, vai es nevarētu parūpēties par viņas matiem. Meksīna nepavisam nav apmierināta ar stilisti, kuru apmeklējusi Litlrokā. Tā nu es viņu safrizēju. Izrādās, ka viņas meitas vīrs dabūs darbu Ohaio, un tas nozīmē, ka tagad Meksīna, kas dzīvo Litlrokā, būs tuvu savai meitai un trijiem mazbērniem. Es tev teikšu, ka viņa gan bija satraukta. Es zinu, kā viņa jūtas, tāpēc… – Tad Eida Meja aizvēra acis un papurināja galvu. – Es nespētu noturēt muti ciet arī tad, ja to aiztaisītu ar skavotāju.

– Tev tas nemaz nav jādara. Tev nebija iespējas uzkrāt atmiņas par Kaliju gandrīz trīs gadu garumā. Un vēl vairāk… Tagad es redzu, ka arī viņai bija liegta šī iespēja uzkrāt atmiņas kopā ar tevi. Un tā ir mana vaina.

– Tagad tas viss ir pagājis un beidzies. Un mums būs vēl daudz skaistu atmiņu. Ko tu tur meistaro? Mazās vēja kūciņas? Ai, viņa ir pamodusies! – Eida Meja paraudzījās uz mazuļu monitoru, kas bija nolikts uz virtuves letes. – Es uznesīšu augšā viņas jaunās drēbītes. Tas tik būs jautri! Mīļā, varbūt tev ir vajadzīga palīdzība?

– Nē, mammu! Paldies. Es negribu, lai tu kaut pirkstu pieliktu pie šīs maltītes gatavošanas. Tev tikai būs jāsēž un jābauda. Tu ej pie Kalijas. Lai jums jautri klājas!

– Ak, es patiešām ceru, ka tās kurpītes viņai derēs, – Eida Meja sacīja. – Tās ir ļoti jaukas.

“Vajadzēs Kaliju nofotografēt ar tām kurpītēm kājās,” Šelbija nodomāja. “Izaugusi viņa tās droši vien vairs neatcerēsies, taču atcerēsies, ka vecmāmiņa viņu ir ļoti mīlējusi un priecājusies par iespēju mazmeitai sagādāt jaukas drēbītes un apavus. Viņa atcerēsies, ka vecmāmiņa saveidoja viņas matus princešu frizūrā. Un tam ir liela nozīme. Tāpat kā nozīme ir arī ģimenes vakariņām pie lielā ēdamistabas galda. Tas viss ir ļoti svarīgi.”

Šelbija pabeidza pildīt kūciņas ar krēmu, aplaistīja vistu ar taukiem, kuros tā cepās, kā arī ielika gatavoties kartupeļus un burkānus.

Vēl vajadzēja pārģērbties. Ne jau tikai vakariņu dēļ, bet arī tāpēc, ka viņa grasījās doties uz tikšanos ar Emmu Keitu. Šelbija paraudzījās uz taimeri, tad uzsteidzās augšstāvā un uz pirkstgaliem iezagās savā istabā, lai neiztraucētu mammas un Kalijas modes skati.

Un nākamās piecpadsmit minūtes Šelbija pavadīja mokošās pārdomās par to, kādu tērpu izraudzīties. Bija laiks, kad viņai piederēja trīs vai pat varbūt četras reizes vairāk drēbju, taču nekad izvēle nenāca tik mokoši.

“Varbūt tas vienkārši vairs nelikās svarīgi?” viņa nodomāja. “Tas taču ir tikai grilbārs,” viņa sev atgādināja. “Apmeklējot tādas vietas, cilvēki neizvēlas ļoti īpašus tērpus. Tas bārs ir vismaz trīs milzu soļus pārāks par “Šaubīgo bāru”, taču apmēram tikpat lielā mērā atpaliek no grezna restorāna viesnīcā.”

Šelbija izvēlējās melnus džinsus un vienkāršu baltu blūzi un pāri uzvilka ādas žaketi – vienu no tām, kas viņai ļoti patika un ko viņa bija sev tomēr atstājusi. Alvas pelēkā nokrāsa ļoti labi saskanēja ar Šelbijas matu krāsu, tomēr tonis neradīja tik skarbu iespaidu kā melnais.

Tā kā vakari mēdza būt vēsi, Šelbija izrauzījās puszābakus uz augsta papēža.

Nedrīkstēja aizmirst arī par vakariņām, tālab viņa nosteidzās lejup pa kāpnēm, aiztraucās uz virtuvi un paķēra priekšautu. Nu bija pienākusi kārta cepumiem.

Tāda rosīšanās sagādāja patiesu prieku. Šelbija sameklēja skaistu servēšanas trauku un tad apstājās, iegrimusi pārdomās. “Kā izskatītos labāk? Vai kartupeļus un burkānus izkārtot apkārt vistai, vai arī tos vajadzētu salikt atsevišķās bļodās?”

Pa sētas puses durvīm ienāca Forests.

– Ko tas viss nozīmē? – Viņš paošņāja gaisu. – Kas notiek?

– Kaut kas nav kārtībā?

– Es taču neteicu, ka nav kārtībā. Smaržo tā… smaržo tā, ka es esmu izsalcis.

– Varbūt vēlies palikt uz vakariņām? Atnāks arī vecmāmiņa un vectēvs. Šoreiz gatavoju es.

– Tu gatavo?

– Tieši tā, Forest Džekson Pomeroj. Tā ka… vai nu pieņem, vai nepieņem.

– Vai tu vienmēr saposies, kad gatavo vakariņas?

– Es neesmu nekā īpaši saposusies. Sasodīts! Vai es patiešām esmu pārāk uzcirtusies, lai dotos uz “Kontrabandistu bāru”?

Brālis piemiedza acis. – Kāpēc prasi?

– Ak tu, idiot! Tāpēc, ka es iešu uz “Kontrabandistu bāru” un nevēlos saģērbties nepiemēroti.

– Es vaicāju, kāpēc tu iesi uz grilbāru, ja pati gatavo vakariņas.

– Ja reiz tev tik ļoti vajag zināt visus sīkumus – es iešu pēc vakariņām. Man norunāta tikšanās ar Emmu Keitu.

Foresta sejā parādījās gaišums. – Oho!

– Kā tad ir? Vai es patiešām esmu pārcentusies ar drēbēm?

– Drēbēm nav nekādas vainas. – Viņš atvēra cepeškrāsns durtiņas un paraudzījās uz vistu. – Izskatās sasodīti labi.

– Un arī būs sasodīti labi, bet tagad paej nost no ceļa. Man vēl jāgatavo uzkodas.

– Vai tad mums vajadzīgi tādi smalkumi? – Viņš apgāja apkārt Šelbijai un paņēma alus pudeli.

– Man vienkārši gribējās izdarīt kaut ko jauku. Mamma sarunāja man masāžas seansu, vecmāmiņa safrizēja Kalijai matus, un tu… Istabas augšstāvā ir tik skaisti sapostas! Man gribējās kaut kā pateikties.

Viņš paberzēja māsas plecu. – Tas ir jauki. Galds uzklāts kā augstiem viesiem. Un ir ļoti labi, ka tu satiksies ar Emmu Keitu.

– To mēs vēl redzēsim. Viņa joprojām ir nikna uz mani.

– Varbūt tev vajadzētu papūlēties un arī viņai pagatavot vakariņās vistu?

Šelbijai ap sirdi bija silti, jo apkārt galdam sēdēja ģimenes locekļi un visi kopā baudīja viņas gatavoto maltīti. Un piepeši viņa atskārta, ka šī ir pirmā reize. Šelbija apsolīja pati sev, ka noteikti būs arī otrā – kad piedalīsies gan Klejs un Džillija, gan arī mazais Džeksons.

Ēdiens bija izdevies lielisks, jo vectēvs ēda pa otrai porcijai no visa un vecmāmiņa vaicāja pēc receptēm.

– Es tās uzrakstīšu, vecmāmiņ.

– Tev nāksies to darīt divas reizes. – Eida Meja piecēlās no galda un palīdzēja novākt traukus. – Šī vista manis gatavoto atstāj kaunā.

– Labāk pietaupiet vietu desertam.

– Mums vēl pietiks vietas, vai ne, Kalij? – Džeks papliķēja sev pa vēderu, un Kalija, mazliet atgāzusies savā krēsliņā, darīja tāpat.

Bija lieliski vērot, kā ieplešas viņas mīļo cilvēku acis, kad tika ienests kūku tornis, kuram pāri pārlieta izkausēta šokolāde.

– Tas izskatās tikpat skaisti kā tie deserti, ko pasniedz restorānā, – tēvs sacīja Šelbijai. – Vai garšo tikpat labi kā izskatās?

– To tu tūdaļ uzzināsi. Man tagad jāiet. Mammu, vai tu uzliksi visiem desertu, lūdzu? Es nevēlos nokavēt.

– Tikai neej, kamēr neesi uzkrāsojusi lūpas! – Tā bija vecmāmiņas pavēle. – Kaut ko sārtu. Ir taču pavasaris.

– Labi. Lai Forests palīdz ar šķīvjiem.

– Es arī drīz iešu, – viņš steigšus sacīja un satvēra Šelbijas roku, kad viņa noliecās, lai noskūpstītu Kaliju. – Patiešām laba maltīte, Šelbij. Tikai nesēdies pie stūres iereibusi.

– Tu jau esi tas, kuram uz galda ir alus. Kalij, esi laba meitene!

– Vecmamma teica, ka man būs vanna ar burbuļiem.

– Tas tik būs jautri! Es nekavēšos pārāk ilgi.

– Ak, kavējies gan! – Eida Meja lika šķīvjos dāsnas deserta porcijas. – Ej un izklaidējies.

– Tā arī darīšu. Tikai ne…

– Škic!

– Labi, labi.

Bija burvīgi vakarā iziet no mājas. Vienai pašai. Un tad nācās saņemt drosmi, jo viņu nomāca raizes par to, ka Emma Keita varētu tomēr nepiedot.

Šelbija uzkrāsoja lūpas un uzklāja mazliet vaigu sārtuma. Viņa cerēja, ka izdosies atrast īstos vārdus, parādīt, cik ļoti nožēlo bijušo un alkst, lai kādreizējā labākā draudzene atkal atgrieztos viņas dzīvē.

Mirdzēja laternu ugunis, un Šelbija arī kalnos pamanīja dažas gaismiņas. Veikali tika slēgti sešos vakarā, bet picērijā vēl valdīja rosība. Daži cilvēki pastaigājās pa ietvēm.

Pie grilbāra gandrīz visas vietas jau bija aizņemtas, bet Šelbija atrada nelielu laukumiņu, kur iebraukt automašīnu. Izskatījās, ka daži pat atstāja savus auto uz ielas. Šelbijai nācās sevi mazliet uzmundrināt, un pēc tam viņa izkāpa no automašīnas, devās uz grilbāru, atvēra durvis un spēra soli trokšņa pārņemtajā telpā.

Spriest par to, vai darba dienu pievakarēs šajā vietā kādreiz būtu risinājusies tik rosīga dzīve, Šelbija nevarēja, taču tolaik viņai vēl nebija tas vecums, kad legāli drīkstēja iegādāties alkoholu, tālab viņa vairāk laika pavadīja, ēdot picu vai saldējumu.

Lielākā daļa nodalījumu bija aizņemti, gaisā vēdīja alus smārds un ceptas gaļas smarža.

– Sveicināta! – Viesmīle vai varbūt grilbāra namamāte dāvāja Šelbijai smaidu un ar skatienu pārskrēja telpai, meklēdama brīvu galdiņu. – Es varu jūs apsēdināt pie bāra, ja jūs… Šelbij! Šelbija Ena Pomeroja! – Viņa apvija rokas Šelbijai, un apskāviens smaržoja pēc persiku ziediem. Sieviete mazliet atvirzījās. Viņa bija izskatīga, āda šķita kā nopulēts riekstkoks, un skropstas bija noklātas ar biezu tušas kārtu. – Tu mani neatceries?

– Atvainojos, es… – Un piepeši nāca atskārta. – Tensija?

– Tu tomēr atceries! Nevaru tevi vainot, ka bija nepieciešamas dažas minūtes, lai tu mani pazītu. Es mazliet esmu mainījusies.

– Mazliet? – Tensija Džonsone, kuru reiz pazina Šelbija, nemaz nelīdzinājās šai. Savulaik lempīgā, pūtainā, briļļainā meitene ar retiem zobiem tagad viņas priekšā stāvēja kā sieviete ar izteiksmīgiem apaļumiem un pasakainu smaidu, tīru ādu un mirdzošām acīm.

– Āda kļuva tīra, es ieguvu sievišķīgākas formas, zobi tika salaboti, un es tagad valkāju kontaktlēcas.

– Tu izskaties fantastiski!

– Ir patīkami to dzirdēt. Jāteic gan, ka tu un Emma Keita nemēdzāt mani apsaukāt skolas laikā. Daudzas citas gan to darīja. Jūtu līdzi, Šelbij, par tavu vīru, tomēr esmu priecīga par tavu atgriešanos mājās.

– Paldies. Tu tagad strādā šeit? Te ir daudz vairāk cilvēku un krietni pievilcīgāka atmosfēra, nekā man palicis prātā.

– Uzskatīšu to par komplimentu. Es šeit ne tikai vienkārši strādāju, bet esmu arī menedžere. Un ir sanācis tā, ka esmu precējusies ar īpašnieku.

– Oho! Jā, pasaule mainās. Kad tu apprecējies?

– Pirms gada. Jūnijā. Pie pirmās izdevības es tev izstāstīšu visu par savu Deriku, taču tagad tevi gaida Emma Keita.

– Viņa jau ir ieradusies?

– Es tevi aizvedīšu. Jums es ierādīju stūra nodalījumu. Īsti karaliska vietiņa, jo īpaši “Spārnu naktī”. – Viņa paņēma Šelbiju zem elkoņa. – Tev ir maza meitiņa, vai ne?

– Kalija. Viņai ir trīs gadi.

– Man arī būs bērniņš.

– Ak! Tas taču ir lieliski, Tensij! – Viņas atkal apskāvās.

– Apsveicu!

– Tagad ir jau četras nedēļas. Un es zinu, ka allaž tiek brīdināts pagaidīt līdz pirmā trimestra beigām. Tikai es nevaru nociesties un stāstu visiem, pat pilnīgiem svešiniekiem. Paskat, ko es atradu!

Emma Keita pacēla skatienu no sava telefona. – Tātad tev izdevās.

– Jā. Piedod, ja esmu nokavējusies.

– Tu neesi nokavējusies. Biju aizmirsusi, ka ir “Spārnu nakts”, tāpēc man nācās palūgt Tensijai, lai rezervē mums vietu, un es ierados mazliet agrāk.

– Apsēdies! – Tensija norādīja uz nodalījumu. – Un jūs tagad varēsiet atgūt nokavēto. Šelbij, ko tu pasūtīsi? Pirmais dzēriens uz bāra rēķina.

– Es esmu pie stūres, tāpēc… Labi. Domāju, ka viena glāze vīna nenāks par ļaunu.

– Mums ir laba izvēle, – Tensija ātri nosauca vairākas šķirnes.

– Labs sarkanvīns būs ideāli piemērots. – Tūdaļ atnesīšu. Un tev, Emma Keita?

Emma Keita pacēla alus glāzi un atteica: – Man viss ir kārtībā, Tensij!

– Bija patīkami tevi atkal redzēt, – Tensija sacīja, paspieda Šelbijas plecu un aizgāja.

– Pirmajā mirklī es viņu nemaz nepazinu.

– Tensija ir pieaugusi. Viņa ir viens no laimīgākajiem cilvēkiem, ko pazīstu. Taču viņai jau vienmēr bija tāds saulains raksturs.

– Par spīti tam, ka skolā gandrīz vienmēr viņu apcēla un tiranizēja. Es atceros vidusskolas laikus. Jo īpaši to, kā Melodija Bankere un Džolīna Ņūtone viņai nelika mieru.

– Melodija ir īgna un uzpūtīga, vienmēr tāda ir bijusi. Viņa ieguva otro vietu konkursā “Mis Tenesī” un nemitējas par to visiem atgādināt. Vai zini, viņa tev tā arī nav piedevusi, ka tu pārspēji viņu absolventu salidojumā.

– Mans Dievs, jau gadiem ilgi es nebiju par kaut ko tādu iedomājusies!

– Melodijas eksistence balstās tikai uz to, lai būtu skaistākā un populārākā. Un tas viņai neizdodas. Arī Džolīna savā attīstībā nav tikusi diezin cik tālāk. – Emma Keita atslīga sēdeklī un iekārtojās dziļāk nodalījuma stūrī, tieši pa diagonāli pret Šelbiju. – Viņa ir saderinājusies ar viesnīcu īpašnieka dēlu un labprāt vizinās pa pilsētu mašīnā, ko tētis viņai uzdāvinājis.

Viesmīle atnesa Šelbijai vīnu. – Ar laba vēlējumiem no Tensijas. Ja ievajagas vēl kaut ko, tikai pasaki.

– Paldies! Man ir pilnīgi vienalga, kā klājas Melodijai vai Džolīnai, – Šelbija sacīja, pirkstos grozīdama vīna glāzes kājiņu. – Es gribu dzirdēt, kā klājies tev. Tu ieguvi medmāsas kvalifikāciju, kā jau biji iecerējusi. Kā tev patika Baltimora?

– Pat diezgan labi patika. Man tur bija daži draugi, labs darbs. Tur es iepazinos ar Metu.

– Jums ar viņu viss ir nopietni?

– Gana nopietni, lai es būtu ar mieru pārciest savas mammas izrādīto satricinājumu un šausmas, kad pateicu viņai, ka mēs sāksim dzīvot kopā. Viņa joprojām kūda mani precēties un ātrāk domāt par bērniem.

– Vai tu to nevēlies?

– Man ar to negribas steigties. Tavs paraugs nebija uzmundrinošs.

Šelbija uzņēma triecienu un iemalkoja vīnu. – Vai tev patīk strādāt klīnikā?

– Man vajadzētu būt gluži dumjai, lai nejustu patiku, strādājot pie doktora Pomeroja. Tavs tētis ir labs cilvēks un lielisks ārsts. – Iedzērusi vēl alu, Emma Keita izslējās par pāris collām. – Kā bija jāsaprot tavi vārdi, ka tev nepietika naudas, lai atbrauktu uz šejieni? Es biju dzirdējusi, ka tu gluži vai peldējies naudā.

– Ar naudu izrīkojās Ričards. Tā kā es nekur nestrādāju…

– Vai tev negribējās strādāt?

– Man bija jārūpējas par Kaliju un vēl māju… Turklāt man nav nekādas speciālas izglītības. Koledžu es tā arī nepabeidzu un…

– Bet dziedāšana?

Šelbija satraucās un nepabeidza teikumu. Reiz bija laiks, kad viņas ar Emmu Keitu mēdza pabeigt viena otras iesāktos teikumus, taču šoreiz bija citādi.

– Tās jau bija vien tādas bērnišķīgas fantāzijas. Man nebija nekādu īstu prasmju vai iemaņu. Toties bija bērns. Ričards mani apprecēja. Nodrošināja mani un Kaliju, deva mums labas mājas.

Emma Keita atkal apsēdās. – Un tev ar to pietika? Tu vēlējies tikai to, lai viņš tevi apgādātu?

– Ar Kaliju un bez prasmēm un iemaņām vai atbilstīgas izglītības…

– Vai viņš tev teica, ka esi muļķe? Tu vēlies saņemt manu piedošanu, Šelbij? – Emma Keita sacīja, kad Šelbija apklusa. – Pasaki man patiesību! Paskaties man acīs un pasaki patiesību!

– Nepārtraukti. Tā vai citādi. Un… vai tad viņam nebija taisnība? Es nezināju neko par to, kas un kā īsti darāms.

– Tās nu ir vispilnīgākās muļķības! – Emmas Keitas skatienā liesmoja zibeņi. Viņa nolika savu alus glāzi, pastūma to malā un paliecās pāri galdiņam. – Tu tajā grupā nebiji vienkārši dziedātāja. Tu taču biji arī vadītāja un nodarbojies ar mārketinga lietām. Tu izlēmi, kas un kā darāms. Koledžas grāmatu veikalā tevi iecēla par menedžera palīdzi jau pēc pirmā nostrādātā mēneša. Tu lieliski zini, kas un kā darāms. Tu sāki rakstīt dziesmas, un tās bija labas. Sasodīts, Šelbij! Tu zināji, kā tas darāms. Tu palīdzēji pārkārtot manu guļamistabu, kad mums bija sešpadsmit. Tu ne tikai panāci, ka tā izskatījās skaisti, bet pamanījies visā iesaistīt arī manu mammu. Nemaz nemēģini man te tagad apgalvot, ka neko nezini un nemāki! Tie ir viņa vārdi. Runā pati!

Vārdi, strauji un ātri kā ložmetēja šāvieni, lika aizrauties Šelbijas elpai.

– Nekas no tā visa nebija ne praktisks, ne reāls, Emma Keita. Viss mainās, kad tev ir bērns, kurš ir atkarīgs no tevis. Es biju mājsaimniece un pilnas slodzes mamma. Tajā nav nekā nosodāma.

– Ja tas dara tevi laimīgu, tad tā patiešām ir. Ja kāds to arī novērtē… Nemaz neizklausās, ka tevi novērtēja. Un, kad tu runāji par to visu, tu nepavisam neizskatījies laimīga.

Šelbija noraidoši pašūpoja galvu. – Tas, ka esmu Kalijas mamma, ir labākais manā dzīvē. Viņa ir manas dzīves gaisma. Ričards strādāja, lai es varētu palikt mājās kopā ar bērnu. Daudzas mātes to vēlētos, taču viņām nav tādu iespēju. Man jābūt pateicīgai, ka Ričards apgādāja mani un Kaliju.

– Atkal jau tas vārds.

Viņa jutās slikti, turklāt šī sajūta tinās plānā kauna miglā.

– Vai mums patiešām par to jārunā?

– Tu vēlējies, lai es tev piedodu aizbēgšanu. Un es to varu. Taču piedot to, ka tu pārcirti visas saites, kas mūs vienoja, paliki tāla un nepieejama, ka tevis nebija šeit, kad tu man biji ļoti nepieciešama… Un pat tagad tu riņķo ap patiesību.

Tā patiešām bija. Jo patiesība izskatījās tumša un smacējoša. Balsis un trauku šķindoņa, kas sākotnēji atgādināja par svētku sajūtām un jautrību, piepeši kļuva par dunošu troksni, kas pulsēja galvā.

Rīkle pēkšņi bija izkaltusi gluži sausa, un Šelbija nožēloja, ka nav palūgusi glāzi ūdens. Tomēr viņa piespieda sevi pateikt šos vārdus. – Man nebija naudas, jo Ričards allaž pamanīja katru nobēdzināto tūkstoti un atņēma visu, jo man neesot pietiekami daudz prāta, lai rīkotos ar naudu. Man bija kredītkarte, un es varēju iegādāties sev apģērbu vai kādu rotaļlietu Kalijai vai palutināt meitiņu ar skaistām drēbītēm. Man nebija nepieciešama skaidra nauda. Un kā gan es drīkstēju sūdzēties, ja man bija cilvēks, kurš uzkopj māju, palīdz pieskatīt Kaliju! Jā, arī pavārs. Jo es taču nepratu gatavot neko citu kā vien laucinieku ēdienu. Man vajadzēja būt pateicīgai. Un es nevarēju aizbraukt uz Tenesī ik reizi, kad kāds nomira, piedzima vai apprecējās. Ričardam sieva bija vajadzīga mājās.

– Viņš atrāva tevi no tavas ģimenes un no draugiem. Viņš apgrieza tavu pasauli kājām gaisā. Vai ne? Un vēl pieprasīja, lai esi par to pateicīga?

Jā, tā bija. Tā, protams, bija. Šelbija gluži vienkārši nepamanīja, kā tas notiek, jo viss norisēja tik pakāpeniski, pamazām. Un visbeidzot tā kļuva par viņas dzīvi.

– Reizēm likās, ka viņš mani ienīst. Maldi. Viņam nemaz nebija tik daudz jūtu, ko man veltīt. Pirmie daži mēneši, varbūt pat viss pirmais gads bija aizraujošs un piepildīts. Ričards man ļāva justies ārkārtīgi īpašai. Un es ļāvu, lai viņš nosaka pilnīgi visu. Es atrados viņam blakus un jau biju stāvoklī ar Kaliju. Tā rādījās milzīga laime. Kad viņa piedzima… Ričards kļuva citāds. Mainījās, – viņa lēnām teica. – Kad piedzimst bērns, viss mainās. Viņš mazajai nepievērsa gandrīz nekādu uzmanību. Ja es par to ieminējos, viņš kļuva nikns vai apvainojās. Viņš taču rūpējās, lai meitai būtu nodrošināta dzīve, vai ne? Kopā ar zīdaini man vairs negribējās tik daudz ceļot, un viņš neuzstāja. Viņš bieži bija projām. Reizēm, kad viņš atgriezās, viss kādu brīdi atkal bija labi. Reizēm ne. Un es nekad nezināju, kā būs. Man nebija iespējams paredzēt, kā viss izvērtīsies, tāpēc es pūlējos izdarīt visu tā, kā viņam patika. Es gribēju, lai manai meitenītei ir miera pilnas un laimīgas mājas. Tas likās pats svarīgākais.

– Taču tu nebiji laimīga.

– Tādu dzīvi es pati sev izvēlējos, Emma Keita.

– Tu gribēji pakļauties vardarbībai?

Šelbija saspringa. – Viņš nekad ne man, ne Kalijai dusmās fiziski nenodarīja pāri.

– Tu esi gana saprātīga, lai zinātu, ka tā nav vienīgā vardarbības forma.

Lai gan balss tonis bija mundrs, viņa runāja klusu. Pat šādā trokšņainā vietā cilvēki reizēm dzirdēja to, kas nebija domāts viņu ausīm.

– Ričards lika tev justies niecīgai, nekam nederīgai un dumjai. Viņš panāca to, ka tu juties viņam pateicību parādā. Turklāt viņš izdarīja visu, lai norobežotu tevi no cilvēkiem, kuri ļautu tev justies piepildītai, īpašai un laimīgai. Un no tevis sacītā es secinu, ka viņš izmantoja arī Kaliju, lai turētu tevi paklausībā.