Читать книгу Ēnu līcis - Nora Robertsa - Страница 2

Zaļganās gaismas periodiskajā plūdumā pāri Viskija līcim cauri drēgnajam lietus aizsegam dienvidu pusē uz klints izvirzījuma rēgojās ,,Kraujas nama” masīvais siluets. Pauzdams izaicinājumu, tas vērsās pretī aukstajam, nepakļāvīgajam Atlantijas okeānam, it kā teiktu, ka pastāvēs tikpat ilgi, cik plašais ūdens klajs.

Jau vairāk nekā trīs gadu simteņus trīs varenie un izturīgie ēkas stāvi tumšām logu acīm – dažādos iemiesojumos – pāri nelīdzenajam, izrobotajam krastam vēroja viļņu bangošanos un šļakstus.

Nelielā akmens kotedža, kurā tagad glabājās dārza darbarīki un piederumi, apliecināja, cik pieticīgos apstākļos ļaudis sākotnēji bija cīnījušies ar nikno un mainīgo Atlantijas okeānu, lai izdzīvotu Jaunās pasaules klinšainajā zemē. Savukārt zeltainie smilšu vaļņi un izliektās kores, plašas, vēju appūstas akmens terases apdziedāja to laiku uzplaukumu.

Iespaidīgais nams bija pārcietis vētras un negaisus, nolaidību un nevērību, apšaubāmu gaumi, izaugsmi un pagrimumu, skandālus un paštaisnuma apliecinājumus. Paaudžu paaudzēs tur bija dzīvojuši un miruši Lendoni, svinējuši svētkus un vērojuši, vijuši intrigas, zēluši un plaukuši, vārguši un nīkuļojuši.

Gaismā, kas plūda pāri okeānam no Masačūsetsas akmeņainās, krāšņās ziemeļu piekrastes, nams spoži mirdzēja, bet tumsā tas norobežojās un noslēdzās.

Tas stāvēja tur jau ilgi, ļoti ilgi, bet tagad tas bija vienkārši “Kraujas nams”, kas valdīja pār jūru, smiltīm un Viskija līča ciematu.

Īlajam Lendonam “Kraujas nams” bija vienīgā vieta pasaulē, kurp doties. Ne tik daudz kā uz patvērumu, cik glābiņu no visa, kas bija noticis viņa dzīvē pēdējos vienpadsmit briesmīgajos mēnešos.

Īlajs tik tikko vairs pazina pats sevi.

Divarpus stundu ilgais brauciens no Bostonas pa slidenajiem ceļiem bija viņu nomocījis. Tomēr viņš atzina, ka bieži vien nogurums ļāva viņam atslābt gluži kā mīļākā. Apstājies tumsā pie mājas, lietum plīkšķot pret automašīnas priekšējo stiklu un jumtu, domās Īlajs apsvēra, vai sakopot enerģiju, lai izkāptu ārā, vai palikt turpat un varbūt iemigt.

Muļķīgi, viņš nolēma. Skaidrs, ka viņš negulēs mašīnā, ja dažu soļu attālumā gaida ļoti labas gultas.

Taču viņš nespēja rast spēku, lai izņemtu no bagāžnieka čemodānus, tāpēc pakampa no blakus sēdekļa tikai divas nelielās somas – tās, kur atradās klēpjdators un vairākas pirmās nepieciešamības mantas. Izkāpjot no automašīnas, viņš sajuta sejā iesitamies lietus lāses, un aukstais, zēvelējošais Atlantijas okeāna vējš izrāva viņu no letarģijas ārējā slāņa. Viļņi šļācās pret akmeņiem un apskaloja smiltis, apvienojoties nemitīgi šņācošā rēkoņā.

Izvilcis no jakas kabatas mājas atslēgas, Īlajs uzkāpa akmens portika aizsegā pie masīvajām parādes durvīm. Tās bija darinātas no tīkkoka, kas pirms vairāk nekā gadsimta atvests no Birmas.

Pagājuši divi gadi, Īlajs domāja, gandrīz trīs, kopš viņš te pēdējo reizi bijis. Aizņemts pats ar savu dzīvi, darbu, neveiksmēm laulībā, viņš neatbrauca nedz nedēļas nogalēs, nedz īsajās brīvdienās, pat ne svētkos, lai apciemotu vecmāmiņu.

Protams, kad mūžam skarbā Hestere Hokina-Lendone ieradās Bostonā, Īlajs pavadīja laiku kopā ar viņu. Tāpat Īlajs viņai regulāri zvanīja un sūtīja elektroniskās vēstules, sazinājās ar viņu Facebook un Skype. Kaut arī Hestere jau tuvojās astoņdesmit gadu slieksnim, rīts vai vakars, viņa aizrautīgi, ar interesi izmantoja jaunākās tehnoloģijas.

Īlajs veda vecmāmiņu pusdienās, uz kafejnīcām, neaizmirsa dāvināt viņai ziedus, apsveica viņu dzimšanas dienās, aicināja kopīgi svinēt Ziemassvētkus.

Taču tas viss bija tikai aizbildināšanās, viņš prātoja, meklēdams atslēgas. Atrunāšanās, lai nevajadzētu ierasties Viskija līcī, vietā, kas vecmāmiņai bija ļoti mīļa, un tieši te patiesi veltīt viņai laiku, uzmanību.

Atradis īsto atslēgu, Īlajs atvēra durvis, iegāja iekšā un iededza gaismu.

Šo to vecmāmiņa bija pārkārtojusi, kaut arī viņa pārmaiņas, tāpat kā tradīcijas, pieņēma savdabīgi. Pie koši brūnajām sienām karājās jaunas gleznas – marīnas un dārza ainavas maigu toņu triepienos.

Nometis somas turpat pie durvīm, Īlajs mirkli aplūkoja krāšņo halli. Viņa skatiens pievērsās kāpnēm ar margām, ko greznoja smaidīgas figūras – tās reiz bija pasūtījis kāds no Lendoniem untumu iespaidā, – un aizslīdēja augšup, kur kāpnes graciozi izlocījās pa labi un kreisi uz ziemeļu un dienvidu spārniem.

Tur bija pietiekami daudz guļamistabu, tā ka atlika tikai doties turp un vienu no tām izvēlēties.

Taču vispirms Īlajs iegāja tā sauktajā galvenajā salonā ar augstiem arkveida logiem, no kuriem pavērās skats uz priekšējo dārzu, kas saplauks, kad atkāpsies ziema.

Vecmāmiņas nebija mājās nu jau apmēram divus mēnešus, bet nekur nevarēja manīt ne puteklīša. Kamīnā spodru lazurīta akmens režģu iežogojumā gulēja aizdedzināšanai sagatavotas malkas pagales. Svaigi ziedi rotāja Heplvaita galdu – tas vecmāmiņai bija ļoti dārgs. Apkārt istabai bija izvietoti trīs dīvāni ar uzbužinātiem spilveniem, un platu riekstkoka dēļu grīda spīdēja kā spogulis.

Tātad kāds nāca šurp uzkopt māju, Īlajs secināja, paberzējot pieri, jo juta, ka drīz nelielās galvassāpes izvērtīsies īstās mocībās.

Vecmāmiņa viņam to bija stāstījusi, vai ne? Viņa taču bija teikusi, ka meklē kalpotāju mājas aprūpēšanai. Kaimiņu, kādu cilvēku, kas viņai tīrītu telpas. Īlajs nebija to aizmirsis, tikai pazaudējis informāciju miglā, kas pārāk bieži padarīja neskaidru viņa prātu.

Tagad rūpēšanās par “Kraujas namu” bija viņa pienākums. Viņam jāgādā par to, jāapdzīvo tas, kā bija lūgusi vecmāmiņa. Varbūt tas palīdzēs, kā viņa piebilda, iedvest kaut nedaudz mundruma arī Īlajā pašā.

No jauna paņēmis somas, viņš atkal paskatījās uz kāpnēm.

Taču stāvēja un nepakustējās.

Tur vecmāmiņa tika atrasta – kāpņu galā. Viņu ieraudzīja kaimiņiene. Vai tā pati? Tā, kura uzkopa māju? Paldies Dievam, kāds bija atnācis Hesteri Lendoni apraudzīt un atrada guļam bezsamaņā, ar sasitumiem, asinīs, satriektu elkoni, lauztu gurnu, ribām, smadzeņu satricinājumu.

Vecmāmiņa varēja nomirt, Īlajs domāja. Ārsti pauda apbrīnu par viņas stūrgalvīgo turēšanos pie dzīvības. Neviens ģimenes loceklis viņu ikdienā neapciemoja, nezvanīja viņai, un neviens, arī Īlajs pats, neuztrauktos, ja viņa neatsauktos dienu vai divas.

Tā bija neatkarīgā, neuzvaramā Hestere Lendone.

Viņa, kura pēc briesmīgā kritiena varēja nomirt, ja nebūtu ieradusies kaimiņiene… un ja viņai nepiemistu sīkstais gribasspēks.

Tagad viņa valdīja Īlaja vecāku mājā, atlabstot pēc savainojumiem. Viņai tur jāpaliek, līdz atspirgs tiktāl, lai varētu atgriezties “Kraujas namā”, vai arī, ja vecāki panāks savu, turpmāk būs jādzīvo pie viņiem.

Īlajs iedomājās, kā viņa atkal pārnāks savā mājā, kuru mīlēja, sēdēs terasē ar vakara martini glāzi rokā, lūkojoties uz okeānu. Vai arī strādās dārzā, varbūt izliks molbertu gleznošanai.

Viņš gribēja domāt par vecmāmiņu kā vitālu, stipru cilvēku, nevis nabadzīti, kas bezpalīdzīga guļ uz grīdas. Tāpēc viņš darīs visu, kas viņa spēkos, lai uzturētu dzīvību mājā un možu garu sevī, līdz vecmāmiņa atkal būs atpakaļ “Kraujas namā”.

Pacēlis somas, Īlajs kāpa uz augšstāvu. Viņš nolēma apmesties istabā, kurā vienmēr bija uzturējies viesošanās reizēs – vai pirms tam, kad apciemojumi kļuva arvien retāki un retāki. Lindsija bija ienīdusi Viskija līci un “Kraujas namu”, ar aukstā kara metodēm apzināti izturēdamās izaicinoši pret Hesteri, kura saglabāja vēsu pieklājību. Īlajs savukārt bija iespiests starp divām pusēm.

Īlajs nosprieda, ka toreiz bija izvēlējies vieglāko ceļu. Tagad viņš to nožēloja un jutās vainīgs, ka attaisnojies ar nevaļu, ierobežojis kopā pavadītos brīžus ar vecmāmiņu viņas ciemošanās reizēs Bostonā. Taču laiku pagriezt atpakaļ vairs nebija iespējams.

Īlajs iegāja guļamistabā. Viņš ievēroja, ka tur arī bija ziedi, tās pašas klusināti zaļās sienas, divi vecmāmiņas akvareļi, kas viņam bija īpaši mīļi.

Nolicis somas uz soliņa pie vecmodīgās gultas gala, viņš novilka mēteli.

Šajā istabā nekas nebija mainījies. Pie loga joprojām stāvēja mazais rakstāmgalds, platas durvis veda uz balkonu, turpat bija arī pītais šūpuļkrēsls un mazais soliņš, kas apsegts ar vecmāmiņas mātes sen tamborētu sedziņu.

Īlajam ienāca prātā, ka pirmo reizi pēc ļoti ilga laika viņš atkal jūtas kā mājās. Gandrīz. Atvēris somu, viņš izņēma tualetes piederumus, bet vannas istabā atrada svaigus dvieļus un smalkas gliemežvāku formas ziepes. Novēdīja citronu aromāts.

Noģērbjoties viņš neskatījās spogulī. Pēdējā gada laikā Īlajs bija novājējis, zaudējis pārāk daudz svara. Tas viņam nebija lieku reizi jāatgādina. Atgriezis dušas krānu, viņš nostājās zem ūdens strūklas, cerēdams aizskalot daļu paguruma. No pieredzes Īlajs zināja – ja aizies gulēt sanīcis un nervozs, pamodīsies neciešami nomākts.

Iznācis no dušas, viņš paņēma dvieli un, susinot matus, atkal uztvēra citronu smaržu. Tumši blondie mati, garāki nekā toreiz, kad viņam bija divdesmit gadu, slīga pāri kaklam. Gandrīz gadu viņš nebija apmeklējis savu frizieri Enriku. Jau sen Īlajs nejuta vajadzību pēc simt piecdesmit dolāru vērta matu griezuma, ne arī pēc itāliešu uzvalkiem un kurpēm, kas bija iesaiņotas uzglabāšanai.

Viņš vairs nebija smalki ģērbies krimināllietu advokāts ar personisko biroju un izredzēm ātri vien kļūt par pilntiesīgu firmas partneri. Tas vīrs bija gājis bojā kopā ar Lindsiju. Tobrīd viņš to vēl nezināja.

Atmetis atpakaļ mīksto un balto dūnu segu, Īlajs izslēdza gaismu un atgūlās. Tumsā viņš saklausīja lietus čukstus aiz loga un jūru, tās pastāvīgo rūkoņu.

Aizvēris acis, viņš, tāpat kā ik nakti, lūdza Dievu, lai spētu aizmirsties kaut tikai dažas stundas.

Vairāk nebija lemts.

Sasodīts, viņš bija pārskaities! Neviens, Īlajs domāja, spēcīgajam, ledainajam lietum kapājot automašīnas jumtu, absolūti neviens nespēja viņu saniknot tik ļoti kā Lindsija.

Draņķe.

Viņas prātu un, kā redzams, arī morāli ne ar ko nevarēja salīdzināt. Viņai izdevās pārliecināt sevi, un Īlajs nešaubījās, ka arī daudzus savus draugus, māti, māsu un sazin kuru vēl, ka viņš ir vainīgs laulības izjukšanā, ka viņa dēļ pāra psiholoģiskās konsultācijas abiem beigušās ar šķiršanās procesa gatavošanu tiesas ceļā.

Viņa sasodītā vaina bija tā, ka Lindsija viņu krāpa vairāk nekā astoņus mēnešus – jau piecus mēnešus pirms tiesā uzsāktā šķiršanās procesa, par kuru viņa tik ļoti cīnījās. Īlajam nez kādēļ tika uzvelta vaina arī par to, ka viņam izdevās atklāt krāpšanu un melus pirms vienošanās parakstīšanas, kas Lindsijai dotu iespēju aiziet ar prāvu daļu kopīgās mantas.

Abi kvēloja niknumā: viņš par to, ka bijis idiots, Lindsija – ka viņam izdevies sievu atmaskot.

Bez šaubām, viņš bija vainīgs, ka tajā pēcpusdienā viņi tik neglīti, asi un publiski saķildojās par viņas neuzticību, turklāt mākslas galerijā, kur Lindsija strādāja uz pusslodzi. Īlajs atzina, ka nedz vieta, nedz laiks nebija izvēlēti pareizi. Īsts sliktā stila paraugs. Un kas par to? Tagad viņam bija pilnīgi vienalga.

Lindsija vainoja viņu, lai gan pati bija neuzmanīga, tik neuzmanīga, ka Īlaja māsa ieraudzīja viesnīcas vestibilā Kembridžā viņu, Īlaja sievu, kura jau dzīvoja atsevišķi, maigojamies ar citu vīrieti, pirms abi iekāpa liftā.

Kaut arī Trisija pagaidīja pāris dienu, līdz pavēstīja to brālim, Īlajs viņu saprata. Māsai nebija viegli viņam to pateikt. Un viņam vajadzēja vēl dažas dienas, lai aptvertu jaunumu, pēc tam viņš saņēmās un noalgoja privātdetektīvu.

Astoņi mēneši, Īlajs vēlreiz nodomāja. Lindsija gulēja ar kādu viesnīcās, tādās – ar brokastīm, un Dievs vien zina, kur vēl. Viņai pietika prāta nedarīt to mājās. Ja nu pamanītu kaimiņi?

Varbūt viņam nevajadzēja skriet uz galeriju pie Lindsijas ar detektīva atskaiti rokā? Varbūt abiem vajadzēja apjēgt, ka būs labāk, ja skaļi nekliegs viens uz otru, tā ka skan visā galerijā un pat uz ielas.

Bet viņi abi bija pārāk apjukuši.

Skaidrs, ka vienošanās par mantas sadali Lindsijai vairs nebija izdevīga. Tas, ka Īlajs bija ar mieru visu sarunāt mierīgā ceļā, stingri neievērojot laulības līguma noteikumus, vairs nederēja. Nē. Atgriezusies mājās no labdarības izsoles, viņa atklās, ka Īlajs paņēmis Florencē nopirkto gleznu, no vecvecmāmiņas mantoto briljantu un sudraba kafijas servīzi, kas viņu neinteresēja, bet arī tā bija ģimenes īpašums, un lai viņš nolādēts, ja ļautu Lindsijai to izmest sabiedrības vajadzību kopējā katlā.

Viņai bija jāgatavojas jaunai cīņai citā spēlē.

Varbūt tas bija sīkmanīgi, muļķīgi, bet varbūt pareizi un taisnīgi. Dusmās par nodevību Īlajs nespēja to skaidri izšķirt, un viņam patiesībā bija vienalga. To pašu dusmu dzīts, viņš nostājās piebraucamajā ceļā pie mājas Bostonas Bekbejā, pie mājas, kuru viņš bija uztvēris kā pamatu laulībai, pat ja tā bija sākusi plaisāt. Viņš bija cerējis, ka tajā dzīvos viņu bērni, un uz brīdi tā bija palīdzējusi izlīdzināt nesaskaņas, kamēr viņš ar Lindsiju to iekārtoja, izvēlējās mēbeles, apspriedās, strīdējās un vienojās – viņš uzskatīja, ka tas viss ir normāli, – par katru sīkāko detaļu.

Tagad viņiem tā bija jāpārdod. Visu nāksies dalīt. Un kas tad ir puse? Sīkums vien. Viņš cerēja, ka īrētā dzīvoklī ilgi nevajadzēs palikt, viņš nopirks pats savu.

Tikai sev, Īlajs domāja, izkāpjot no mašīnas lietū. Tad viņu neapgrūtinās ne pārrunas, ne strīdi, ne vienošanās.

Viņš straujā solī devās uz ārdurvīm un aptvēra, ka zināmā mērā jūtas atvieglots. Vairs nevajadzēja vilkt laiku, kaut ko gaidīt, izlikties, ka laulību iespējams glābt.

Varbūt ar saviem meliem, nodevību, neuzticību Lindsija bija izdarījusi viņam savdabīgu pakalpojumu.

Tagad viņš varēja aiziet bez vainas izjūtas vai nožēlas.

Taču, pie velna, aizejot viņš paņems līdzi to, kas pieder viņam.

Atslēdzis durvis, Īlajs iegāja plašajā, elegantajā vestibilā. Piespiedis koda taustiņus, viņš atvienoja signalizāciju. Ja Lindsija būtu nomainījusi kodu, viņam bija līdzi personas apliecība ar vārdu un adresi. Viņš jau bija apsvēris, kā izskaidrot policijai vai apsardzes dienestam savu ierašanos.

Viņš tikai pateiktu, ka sieva mainījusi kodu – tā varēja būt patiesība –, un viņš par to aizmirsis.

Tomēr viņa nebija to izdarījusi. Šis fakts sniedza atvieglojumu, tomēr arī aizvainoja. Tātad Lindsija uzskatīja, ka pazīst viņu pietiekami labi un zina – viņš neieies mājā bez viņas atļaujas. Īlajs bija piekritis pārcelties citur, dot abiem iespēju dzīvot atsevišķi, tātad viņa pieņēma, ka viņš nekad nejauksies viņas dzīvē, netraucēs viņu.

Lindsija uzskatīja vīru par sasodīti civilizētu personu. Drīz viņai nāksies atklāt, ka nepavisam nepazīst Īlaju.

Mirkli viņš stāvēja, uztverot mājas klusumu, mājas sajūtu. Viņš gluži vai uzsūca neitrālos toņus, kuri kalpoja par fonu krāsu šļakstiem un zibšņiem, vecā un jaunā apvienojumam, kas īpatnēji papildināja kopējo stilu.

Īlajam nācās atzīt, ka Lindsijai tas padevās. Viņa prata parādīt sevi, viņai izdevās sarīkot viesības. Viņus vienoja daži labi brīži, laimes uzplaiksnījumi, miera periodi, saskaņa, reizēm labs sekss, laiski svētdienu rīti.

Kā gan tas viss bija beidzies tik slikti?

– Pie velna! – Īlajs norūca.

Viņš ieies un aizies, Īlajs sev atgādināja. Jau tikai atrašanās šeit viņu nomāca. Uzkāpis augšstāvā, viņš devās taisnā ceļā uz ģērbtuvi blakus lielajai guļamistabai un uz plaukta ievēroja somu, kas bija daļēji sakravāta.

Lai viņa brauc pie velna, Īlajs nosprieda, lai brauc, kur vien tīk, ar mīļāko vai viena pati.

Viņš pievērsās tam, kā dēļ bija šurp nācis. Iegājis ģērbtuvē, piespieda taustiņu kombināciju, lai atvērtu seifu. Viņš ignorēja skaidrās naudas kaudzi, dokumentus, dārglietu kastītes ar rotām, ko gadu gaitā sievai dāvinājis, un tām, kuras Lindsija pirkusi pati.

Tikai gredzenu, Īlajs sev teica. Lendonu gredzenu. Viņš ieskatījās kastītē, kur tas iezaigojās un gaismā iedzirkstījās, un iebāza to jakas kabatā.

Kad seifs bija atkal droši aizslēgts, jau dodamies uz kāpnēm, viņš iedomājās, ka vajadzēja paņemt līdzi burbuļpapīru vai kādu citu iesaiņojumu gleznai. Nospriedis, ka pietiks ar dažiem dvieļiem, lai aizsargātu gleznu no lietus, viņš izvilka no veļas skapja pāris peldpalagu.

Ieiet un aiziet, Īlajs sev atgādināja. Viņš nebija paredzējis, ka tik ļoti vēlēsies tikt prom no šīs mājas, no atmiņām… labām vai sliktām.

Iegājis dzīvojamā istabā, viņš nocēla no sienas gleznu. To viņš bija nopircis abu medusmēneša laikā, jo Lindsijai glezna ļoti patika – gaismas pielieta ainava; saulespuķu lauks uz olīvkoku birzs fona. Vienkārši un valdzinoši.

Kopš tā laika viņi bija iegādājušies daudzus mākslas priekšmetus, Īlajs atcerējās. Vērtīgākas gleznas, skulptūras, māla darinājumus. Tie visi tiks savākti kopā un sadalīti pārrunu ceļā. Bet ne šī glezna.

Īlajs nolika to uz dīvāna un devās pāri istabai, klausoties, kā virs galvas jumtu dārdina lietus. Viņš minēja, vai Lindsija šobrīd negaisā brauc mājup, lai pabeigtu kravāšanos kopīgajam ceļojumam ar mīļāko.

– Izbaudi, kamēr vēl laiks, – Īlajs nomurmināja. Viņš bija paredzējis nākamajā rītā zvanīt advokātam šķiršanās lietā, lai sāktu procesu.

Viņš bija izlēmis ķerties vērsim pie ragiem.

Iegriezies telpā, kuru viņi bija iekārtojuši par bibliotēku, Īlajs gribēja piespiest apgaismojuma slēdzi, bet ledaina zibens uzplaiksnījumā ieraudzīja viņu.

Vienlaikus ar pērkona atbildes dārdiem viņa prāts aizmiglojās.

– Lindsija?

Mezdamies iekšā istabā, viņš uzsita pa slēdzi. Viņš nespēja apjēgt to, ko redzēja acu priekšā.

Viņa gulēja uz sāniem kamīna priekšā. Asinis, bezgala daudz asiņu klāja balto marmoru un tumšo grīdu.

Šokolādes krāsas acis, kas reiz Īlaju bija tik ļoti savaldzinājušas, tagad stiklainas lūkojās pretim.

– Lindsija…

Nometies uz ceļiem, Īlajs satvēra viņas izstiepto roku, kas it kā tiecās pēc viņa. Roka bija auksta. Lindsija bija mirusi.

Saulei iespīdot pa “Kraujas nama” logiem, Īlajs pamodās no kārtējā asiņu un šausmu pārpilnā murga.

Kādu brīdi viņš vienkārši sēdēja. Apstulbis un samiegojies. Atjēdzies viņš sāka skatīties apkārt, atcerēdamies, kur atrodas, līdz dunošā sirds jau sitās vienmērīgāk.

“Kraujas nams”. Viņš bija ieradies “Kraujas namā”.

Lindsija bija mirusi jau gandrīz pirms gada. Māja Bekbejā beidzot bija izlikta pārdošanai. Ļaunais murgs bija aiz muguras. Pat ja viņš joprojām sajuta tā elpu pakausī.

Atglaudis matus, Īlajs cerēja apmānīt sevi, vēlreiz ļaujoties miegam, taču apzinājās, ka, tiklīdz aizvērs acis, atkal atradīsies bibliotēkā, turpat blakus noslepkavotās sievas līķim. Tomēr viņš nevarēja izdomāt nevienu prātīgu iemeslu, kāpēc būtu jāceļas.

Tālumā neskaidri, šķiet, bija dzirdamas balsis. Pie velna, kas tās bija par skaņām?

Īlajs pēdējos pāris mēnešos vecāku mājā bija pieradis pie trokšņiem – sarunām, mūzikas, televīzijas murdoņas. Šeit nevajadzēja būt nekam citam, vienīgi jūras vai vēja šalkoņai.

Vai viņš bija ieslēdzis radio, televizoru un to aizmirsis? Tas nebūtu nekas neparasts viņa ilgajā spirālveida ceļā lejup.

Tātad nu bija iemesls kāpt ārā no gultas, Īlajs nosprieda. Viņš nebija sanesis mājā visas līdzatvestās somas, tāpēc uzvilka tos pašus iepriekšējā dienā valkātos džinsus un T kreklu un devās laukā no guļamistabas.

Īlajs tuvojās kāpnēm un secināja, ka par radio būs kļūdījies. Vai arī bija dzirdams ne tikai radio. Tur dziedāja Adele, kuru viņš viegli atpazina, nonācis pirmajā stāvā, bet skaidri varēja uztvert arī vēl citu sievietes balsi, tā ka veidojās aizrautīgs un skaļš duets.

Īlajs sekoja skaņām cauri mājai ceļā uz virtuvi.

Adeles dziedošā partnere pasniedzās pie viena no trijiem auduma iepirkumu maisiņiem un izņēma no tā nelielu banānu ķekaru. To viņa ielika bambusa traukā ar āboliem un bumbieriem, kas jau stāvēja uz letes.

Īlajs īsti nesaprata, kas šeit notiek.

Sieviete dziedāja pilnā balsī, turklāt labi – ne ar Adeles valdzinājumu, tomēr labi. Viņa izskatījās pēc pasaku fejas, slaika un lokana, ģērbusies tumšzilā džemperī, kastaņbrūnu matu vilnis slīga pār muguru.

Viņas seja bija… neparasta. Nekādu citu apzīmējumu Īlajs nespēja izdomāt. Garenās, gandrīz mandeļveida acis, smailais deguns, izteiktie vaigu kauli, mute ar biezajām lūpām un dzimumzīmīti kreisajā pusē… Viņam pat nedaudz šķita, ka ieradusies būtne no citas pasaules.

Sievietes pirkstos mirdzēja gredzeni, ausu ļipiņās šūpojās auskari, kaklā bija iekārts pusmēness, bet uz kreisās rokas locītavas bija pulkstenis – balts un apaļš kā futbola bumba.

Joprojām dziedot, viņa izņēma no otra maisiņa piena paku un sviestu un jau sniedzās pie ledusskapja, taču tad ieraudzīja Īlaju.

Viņa neiekliedzās, bet sagrīļojusies atkāpās, gandrīz nometot zemē piena paku.

– Īlaj? – Sieviete nolika paku un piespieda pie krūtīm gredzenoto plaukstu. – Mīļo stundiņ! Tu mani nobiedēji. – Viņai aizrāvās elpa. Atskanēja mazliet piesmakuši smiekli, un viņa nogrozīja galvu, tā ka cirtas noviļņoja vien. – Tev vajadzēja ierasties ne agrāk kā šajā pēcpusdienā. Mašīnu es neredzēju. Es gan ienācu pa sētas pusi, – viņa turpināja, pamājot uz durvīm, kas veda ārā pagalmā. – Tu laikam izmantoji parādes durvis. Skaidrs, nu kā gan citādi! Vai atbrauci vakar vēlu? Saprotu, tad nav tik dzīva satiksme, bet ceļi gan ir slideni. Lietus dēļ. Lai nu kā, tu esi klāt. Vai vēlies kafiju?

Īlajs vēlreiz nosprieda, ka sieviete viņam atgādina garkājainu feju, un smiekli viņai bija kā jūras dievietei.

Un viņa bija atnesusi banānus.

Īlajs tikai stāvēja un skatījās.

– Kas tu esi?

– Ak, atvaino! Man likās, ka Hestere tev būs pastāstījusi. Mani sauc Eibera. Eibera Volša. Hestere lūdza sakopt māju uz tavu atbraukšanu. Es atvedu produktus. Kā jūtas Hestere? Vairākas dienas neesmu ar viņu runājusi – tikai apmainījāmies ar īsām vēstulēm elektroniski un ar īsziņām.

– Eibera Volša, – Īlajs atkārtoja sievietes vārdu. – Tātad tu esi tā, kas viņu atrada.

– Jā. – Viņa izņēma no maisa paciņu ar kafijas pupiņām, gluži kā viņš pats agrāk rītos bija darījis savā juridiskajā birojā. – Tā bija briesmīga diena. Hestere neatnāca uz jogas nodarbību; viņa iepriekš nekad to nekavēja. Es zvanīju, bet viņa neatbildēja, tāpēc nācu šurp apskatīties, kas noticis. Man ir atslēga. Es uzkopju Hesteres māju.

Kamēr dūca kafijas maļamās dzirnaviņas, Eibera palika lielu krūzi zem kafijas automāta teknes un turpināja novietot pārtikas produktus.

– Ienācu no sētas puses; tā esmu paradusi. Saucu Hesteri, bet… Tad sāku raizēties, vai viņai nav kļuvis slikti ar veselību, tāpēc gribēju uziet augšā pārbaudīt. Un ieraudzīju pie kāpnēm viņu guļam. Man jau likās… taču es sataustīju pulsu, un Hestere uz brīdi atjēdzās, kad uzrunāju viņu vārdā. Izsaucu neatliekamo palīdzību un apsedzu viņu ar dīvāna pārklāju, jo baidījos viņu kustināt. Mediķi atbrauca ātri, bet tobrīd minūtes šķita velkamies mūžību.

Viņa izņēma no ledusskapja kafijas krējumu un ielēja krūzē.

– Vai tu dzersi kafiju pie letes, vai arī gribi kārtīgas brokastis?

– Kā, lūdzu?

– Tātad pie letes. – Viņa nolika krūzi. – Tā tu varēsi tepat dzert kafiju un runāties ar mani. – Kad Īlajs tikai skatījās uz viņu, Eibera pasmaidīja. – Vai pagatavoju kā vajag? Hestere stāstīja, ka tev garšojot kafija ar krējumu, bet bez cukura.

– Jā. Jā, paldies! – Kā mēnessērdzīgais Īlajs piegāja pie letes un apsēdās uz sola.

– Viņa ir ļoti stipra, gudra un pašpaļāvīga. Tava vecmāmiņa man ir kā paraugs. Kad pirms pāris gadiem pārcēlos uz šejieni, viņa bija pirmā, ar kuru vislabāk sapratos.

Eibera runāja un runāja. Viņa domāja, ka nav svarīgi, vai Īlajs klausās. Reizēm mierinājumam pietika ar balsi, un izskatījās, ka viņam nepieciešams atbalsts.

Eibera atcerējās Hesteres rādītās mazdēla fotogrāfijas. Tās bija uzņemtas tikai pirms dažiem gadiem. Attēlos viņš mierīgi smaidīja, un Lendonu zilās acis – kristālzilas ar tumšu, tumšu maliņu ap zīlīti – pauda prieku. Tagad viņš izskatījās noguris, skumjš, pārāk vājš.

Eibera nolēma, ka parūpēsies par Īlaju.

Viņa izņēma no ledusskapja olas, sieru un šķiņķi.

– Hestere ir tev pateicīga, ka piekriti padzīvot šeit. Viņa raizējas, ka “Kraujas nams” stāv tukšs. Viņa teica, ka tu rakstot romānu, vai tiesa?

– Hmm… nu…

– Es izlasīju vairākus tavus īsos stāstus. Man patika. – Uzlikusi uz plīts karsēties pannu omletei, viņa ielēja glāzē apelsīnu sulu, noskaloja mazā caurdurī ogas un ievietoja tosterī maizi. – Es pati pusaudzes gados sacerēju romantiskus dzejoļus.Vājus. Vēl trakāk bija, kad mēģināju tiem pievienot mūziku. Man ļoti patīk lasīt. Es apbrīnoju cilvēkus, kuri spēj tā salikt kopā vārdus, ka rada stāstu. Viņa ar tevi ļoti lepojas. Hestere.

Īlajs pacēla galvu, un abu skatieni satikās. Viņai ir zaļas acis, Īlajs atklāja, gluži kā jūra vieglā dūmakā, un arī tās šķiet no citas pasaules, tāpat kā viss pārējais, kas saistīts ar Eiberu.

Varbūt viņas te nemaz nebija.

Tad Īlaja rokai uz mirkli pieskārās viņas plauksta, silta un īsta.

– Tava kafija atdziest.

– Ak jā! – Viņš paņēma krūzi un iedzēra. Un tūlīt sajutās daudz, daudz labāk.

– Tu sen neesi te bijis, – Eibera teica, uzliedama sakulto olu maisījumu uz pannas. – Ciematā ir mazs, jauks restorāns. Tur cep arī picas. Man šķiet, ka pagaidām tev pietiks produktu, tomēr tu vari iepirkties arī tirgū. Ja tev kaut kas vajadzīgs un tu nevēlies iet uz ciemu, padod man ziņu. Es dzīvoju kotedžā “Smejošā kaija”, ja vēlies ienākt pa ceļam. Vai tu zini, kur tā atrodas?

– Jā. Tu… vai tu strādā pie manas vecmāmiņas?

– Es pāris reižu nedēļā uzkopju Hesterei māju, ja tas nepieciešams. Es tīru vēl citas mājas arī. Kad vajadzīgs. Piecas reizes nedēļā mācu jogu baznīcas pagrabtelpā un vienu vakaru nedēļā savā kotedžā. Kad pārliecināju Hesteri, lai pamēģina nodarboties ar jogu, viņa ar to aizrāvās. Vēl es veicu masāžas… – Eibera aši pār plecu uzsmaidīja Īlajam. – Ārstnieciskas. Man ir sertifikāts. Es vēl daudz ko daru, jo man ir dažādas intereses.

Viņa uzlika uz šķīvja omleti ar svaigām ogām un tostermaizi un aiznesa to Īlajam, pievienojot sarkanu lina salveti, nazi un dakšiņu.

– Nu man jāiet, es jau kavēju.

Sametusi tukšos iepirkumu maisiņus milzīgā sarkanā somā, Eibera uzvilka tumšsarkanu jaku, aptina ap kaklu svītrainu šalli spilgtos toņos un uzmauca galvā purpursarkanu vilnas cepuri.

– Atnākšu parīt ap deviņiem.

– Parīt?

– Lai uzkoptu māju. Ja tev kaut ko ievajagas, mani telefona numuri – mobilais un mājas – ir tur, pie dēļa. Un, ja pastaigas laikā tev gadīsies iet gar manu māju, ienāc. Nu tad… apsveicu ar atgriešanos, Īlaj.

Eibera devās uz sētas puses durvīm, bet vēl pagriezās atpakaļ un pasmaidīja.

– Paēd brokastis! – viņa pavēlēja un prom bija.

Īlajs sēdēja, kādu brīdi skatīdamies uz durvīm, bet tad pievērsās šķīvim. Nespēdams izdomāt, ko tagad darīt, viņš paņēma dakšiņu un sāka brokastot.