Читать книгу Ēnu līcis - Nora Robertsa - Страница 6

Eibera baznīcas pagrabtelpā vadīja nodarbības pēdējo lēno izstaipīšanos. Šorīt viņas grupā bija divpadsmit cilvēku, tas bija pamatīgs skaits šajā gadalaikā, turklāt, vēl rīta stundā.

Tik daudz apmeklētāju sniedza personisku gandarījumu un nodrošināja stabilu budžetu.

Kad viņas dāmas – un arī divi vīrieši – jau locīja paklājiņus, savējos un tos, ko Eibera vienmēr paņēma līdzi dalībniekiem, kuri bija atnākuši bez tiem, sākās sarunas.

– Šodien tu kārtīgi patrenējies, Henrij.

Sešdesmit sešus gadus vecais pensionētais veterinārārsts lepni pasmaidīja.

– Drīzumā iemācīšos noturēt to “Pusmēnesi” ilgāk par trim sekundēm.

– Galvenais, pareizi elpo.

Eibera atcerējās, kad sieva atvilka Henriju uz nodarbību, viņš mēmi kliedza un pretojās, un nebija spējīgs ar rokām aizsniegties līdz kāju pirkstu galiem.

– Ņemiet vērā, nodarbība “Austrumi tiekas ar Rietumiem” notiks otrdien.

Morīna piegāja pie Eiberas, kura patlaban locīja savu paklājiņu.

– Man noderēs nākamā nodarbība. It īpaši sirds asinsvadiem. Šodien izcepu groziņus Laiema klases ballītei. Un divus apēdu pati.

– Kādus groziņus?

– Ar šokolādes pildījumu un putukrējumu pāri. Un apkaisīju ar krāsainām ledenēm.

– Vai man neatnesi?

Morīna pasmējās un papliķēja pa vēderu.

– Es pati apēdu. Bet nu man jāsteidzas uz mājām, jāieiet dušā, jāsaģērbjas, kā mammai pienākas, un jāaizved groziņi. Citādi pierunātu tevi izskrieties kopā ar mani, lai varu nodedzināt šokolādes pildījuma kalorijas. Bērni pēc skolas ies rotaļāties, man jāraksta papīri.

– Piezvani vēlāk, pēc pulksten trijiem. Līdz tam laikam man jāstrādā.

– Pie Īlaja?

– Nē, viņš pierakstīts no rīta.

– Vai joprojām viss kārtībā?

– Pagājis tikai pāris nedēļu, bet – jā, tā varētu teikt. Viņš neskatās uz mani, it kā gribētu katru reizi, kad satiek, teikt: “Ko, pie velna, viņa te dara?” Tikai retumis uzmet acis. Kad ierodos tur pa dienu, viņš parasti ieslēdzas kabinetā un raksta, un, kad eju uzkopt otro stāvu, izvairās no manis, dodamies pastaigā. Toties viņš apēd to, ko viņam atstāju, un vairs neizskatās tik izkāmējis.

Eibera ielika savu paklājiņu somā ar rāvējslēdzēju.

– Kaut gan katra masāža – līdz šim bijušas četras – jāsāk kā no jauna. Viņš ir ļoti saspringts, turklāt stundām sēž pie datora.

– Tu viņu izdziedēsi, Eibera. Esmu par to pilnīgi pārliecināta.

– Tas ir mans šā brīža mērķis, – Eibera atteica. – Tagad man jāaiznes jaunas rotas uz “Paslēptajiem dārgumiem”. Turi īkšķus! Vēl arī iešu palīgā Mārsijai Frostai. Viņas dēls joprojām slimo ar vīrusa infekciju, un viņa netiek laukā no mājas. Pulksten divos man paredzēta masāža, pēc tam varēsim skriet.

– Ja atbrīvošos, aizsūtīšu tev īsziņu.

– Tiksimies vēlāk.

Grupa jau devās prom, bet Eibera vēl sakārtoja paklājiņus un ielika iPod somā. Kad viņa jau vilka mugurā biezo jaku ar kapuci, pa kāpnēm lejā nāca kāds vīrietis. Eibera viņu nepazina.

Vīrietim bija diezgan patīkama seja. Noslīgušie plakstiņi radīja noguruša cilvēka izskatu, bet brūnie, biezie mati bija īsi apgriezti, un nelielais vēderiņš tā neizceltos, ja viņš nesagumtu plecos.

– Ko jūs meklējat, vai varu palīdzēt?

– Es tā ceru. Vai jūs esat Eibera Volša?

– Jā.

– Mani sauc Kērbijs Dankans. – Vīrietis pastiepa roku, lai sasveicinātos, tad pasniedza vizītkarti.

– Privātdetektīvs. – Eiberai instinktīvi radās vēlēšanās aizsargāties.

– Esmu šeit sava klienta uzdevumā, ierados no Bostonas. Ceru, ka drīkstu jums uzdot dažus jautājumus. Labprāt izmaksāšu jums tasi kafijas, ja veltīsiet man kādu minūti.

– Esmu jau izdzērusi šīs dienas kafijas devu.

– Kaut es spētu turēties pie savas devas. Diemžēl dzeru par daudz kafijas. Kaut gan kafejnīcā, kuru redzēju tālāk šajā ielā, noteikti pasniedz tēju vai kaut ko citu, ko jūs vēlētos.

– Man norunāta tikšanās, mister Dankan, – Eibera sacīja, aujot kājās zābakus. – Par ko ir runa?

– Mūsu informācija norāda, ka jūs strādājat pie Īlaja Lendona.

– Jūsu informācija?

Dankana sejā saglabājās patīkama, gandrīz draudzīga izteiksme.

– Tas nav noslēpums, vai ne?

– Nē, nav, taču tā nav arī jūsu darīšana.

– Informācijas vākšana ir mans darbs. Jūs droši vien zināt, ka Īlaju Lendonu tur aizdomās par sievas slepkavību.

– Vai jūs to droši zināt? – Eibera jautāja, uzliekot cepuri. – Manuprāt, precīzāk ir teikt, ka pēc izmeklēšanas gada garumā policija nav savākusi pierādījumus par jebkādu Īlaja Lendona līdzdalību sievas nāvē.

– Īstenībā prokurori bieži neuzņemas lietu, kas nav spēle vienos vārtos. Tas nenozīmē – ja nav pierādījumu, nevar celt apsūdzību. Mans darbs ir savākt vairāk informācijas; ļaujiet, es palīdzēšu nest.

– Nē, paldies, esmu pieradusi pati nest savas mantas. Kā labā jūs strādājat?

– Kā jau teicu, man ir klients.

– Kuram ir vārds.

– Šo informāciju nedrīkstu izpaust.

– Saprotu. – Eibera laipni pasmaidīja un devās uz kāpnēm. – Man savukārt nav informācijas, ko izpaust.

– Ja Lendons nav vainīgs, viņam nav nekā, ko slēpt. Eibera brīdi klusēja un tad ieskatījās Dankanam acīs.

– Nopietni? Šaubos, vai esat tik naivs, mister Dankan.

Vismaz es tāda neesmu.

– Man ir atļauja atlīdzināt par sniegto informāciju, – Dankans no jauna ierunājās, kad viņi bija uzgājuši augšā pa nelielās baznīcas kāpnēm.

– Jums ir atļauja maksāt par baumām? Nē, paldies! Kad es tenkoju, tad daru to par brīvu. – Eibera pagriezās un devās uz mašīnu stāvvietu.

– Vai jūs esat personiskās attiecībās ar Lendonu? – Dankans nosauca viņai pakaļ.

Eibera juta, ka žoklis saspringst, un nosodījās, ka privātdetektīvs sabojājis viņai noskaņojumu pēc jogas. Atvērusi durvis, viņa ielika paklājiņus un somu mašīnā un kā mēmu atbildi uz Dankana jautājumu pastiepa augšup vidējo pirkstu. Tad viņa iekāpa mašīnā, pagrieza atslēgu un aizbrauca.

Veicot darbu pēc darba, uzdevumu pēc uzdevuma, Eibera nespēja atbrīvoties no aizkaitinājuma, kas bija radies pēc tikšanās ar privātdetektīvu. Viņa apsvēra, vai nevajadzētu atcelt paredzēto masāžu, bet tam nebija pamatojuma. Viņa nedrīkstēja sodīt klientu tāpēc, ka ziņkārīgs detektīvs no Bostonas lien viņas dzīvē. Viņam tik ātri bija izdevies aizskart Eiberas vājo vietu, ka viņa kļuva rupja.

Kaut arī tā bija nevis viņas, bet Īlaja dzīve.

Tomēr tas tūlīt šķita netaisni un uzmācīgi.

Par netaisnību un uzmācību Eibera zināja visu.

Kad Morīna atsūtīja īsziņu par skrējienu, viņa gandrīz atteicās. Taču tad pārdomāja, ka fiziska piepūle un sabiedrība būtu tieši tas, kas nepieciešams.

Viņa pārģērbās, aizvilka jakai rāvējslēdzēju, uzlika cepuri, paņēma cimdus ar vaļējiem pirkstgaliem un satikās ar draudzeni pie pludmales kāpnēm.

– Man tas ir tieši īstajā reizē, – Morīna paziņoja, jau skriedama uz vietas. – Astoņpadsmit bērndārznieku, kuri saēdušies saldumus. Tagad saprotu, ka skolotājiem Amerikā jādivkāršo algas un jāsaņem rozes katru nedēļu. Vēl pudeli Lendonu viskija ar zelta uzlīmi.

– Kā nojaušu, tavi groziņi uzņemti ar sajūsmu.

– Viņi metās tiem virsū kā badā mērdēti, – Morīna atteica, kad abas devās tālāk pa liedagu. – Šaubos, vai palika kaut drupačiņa. Vai tu esi par kaut ko satraukusies?

– Kāpēc tu tā prasi?

– Tev ir saraukta piere. – Morīna piebungoja ar pirkstu starp uzacīm.

– Sasodīts! – Eibera instinktīvi paberzēja to vietu. – Man drīz tur būs grumbas. Dziļas grumbas.

– Nē, nebūs. Tev tā rieva parādās tikai tad, kad esi ļoti uztraukta vai sadusmota. Kas tad noticis?

– Varbūt esmu gan uztraukta, gan sadusmota.

Viņas uzsāka vieglu skrējienu gar okeānu ar putojošiem viļņiem vienā pusē un smiltīm ar sniega sanesumiem otrā.

Pazīstot draudzeni, Morīna klusēja.

– Vai redzēji to vīrieti, kad šodien gāji prom no nodarbības? Patīkamu seju, vidēja auguma, ar brūniem matiem, nelielu vēderiņu?

– Nezinu… jā, varbūt. Viņš atvēra man durvis. Kāpēc tu tā prasi? Vai kaut kas atgadījās?

– Viņš nonāca lejā pagrabstāvā.

– Un kas notika? – Morīna apstājās kā zemē iemieta, bet tad atkal steidzās līdzi Eiberai, kura turpināja skriet uz priekšu. – Mīļā, vai viņš tev kaut ko nodarīja? Vai viņš…

– Nē. Nē, nekā tamlīdzīga. Te ir Viskija līcis, Morīna, ne jau Dienvidi.

– Tomēr… sasodīts! Nevajadzēja tevi tur atstāt vienu pašu. Man prātā bija tikai groziņi, Dieva dēļ!

– Tas nekas. Kurš vadīja sieviešu pašaizsardzības treniņus?

– Tu, bet tas nenozīmē, ka labākajai draudzenei jāiet prom un jāatstāj tevi vienu.

– Viņš ir privātdetektīvs. No Bostonas. Nāc! – Eibera mudināja, kad Morīna atkal apstājās. – Neatpaliec. Man skrienot jāizkliedē sliktais noskaņojums.

– Ko viņam vajadzēja? Tas nelietis taču sēž cietumā, vai ne?

– Jā, bet tam nav sakara ar mani. Runa bija par Īlaju.

– Īlaju? Tu teici, ka tas vīrietis ir privātdetektīvs, nevis policists. Ko viņam vajadzēja?

– Viņš to nosauca par informāciju. Īstenībā viņš mēģināja izvilināt no manis kādas baumas par Īlaju. Gribēja, lai klāju vaļā netīro veļu, un piedāvāja par to man samaksāt. Meklēja okšķeri! – Eibera dusmās nošņācās. – Meklēja cilvēku, kas izsekotu, ko Īlajs dara, runā. Jāatzīstas, ka man par to nav ne jausmas, jo Īlajs nedara un nesaka neko. Kad es to tipu diezgan atklāti pasūtīju vienu māju tālāk, viņš noprasīja, vai man ar Īlaju esot attiecības. Tas vairāk izklausījās pēc jautājuma, vai mēs ar Īlaju ņemamies kā trusīši. Man tas nepatika. Viņš man nepatika. Un tagad man būs rievas sejā.

Morīna aizelsusies tumši piesarka no dusmām un fiziskās piepūles. Balss piesmakusi pacēlās pāri viļņu šalkām.

– Tā nav viņa nolādētā darīšana, vai jūs ņematies kā trusīši. Īlaja sieva jau pirms gada ir mirusi, un arī tad viņi bija šķiršanās procesā. Pret Īlaju savākti tikai netieši pierādījumi. Policisti neko nevar pierādīt, tāpēc tagad ķērušies pie netīrās veļas mazgāšanas.

– Ne jau policisti algo privātdetektīvus.

– Droši vien ne. Bet kurš tad?

– Nezinu. – Muskuļi sasila, drēgnais gaiss vējoja ap seju, un Eiberas noskaņojums uzlabojās. – Varbūt tā ir apdrošināšanas kompānija? Varbūt sieva bija apdrošināta, un kompānija negrib maksāt. Taču viņš teica, ka viņu algojot klients. Bet nepaskaidroja, kas ir šis klients. Varbūt apdrošināšanas kompānijas juristi, kas to lai zina, vai arī mirušās sievas ģimene, kura Īlaju gāna presē. Man nav ne jausmas.

– Man arī ne. Pajautāšu Maikam.

– Maikam? Kāpēc?

– Viņš pastāvīgi tiekas ar juristiem un klientiem.

– Viņa joma ir nekustamie īpašumi, – Eibera norādīja.

– Advokāts ir advokāts, un klients ir klients. Maikam varētu būt kāda ideja. Viņš arī lieki neizpļāpāsies.

– Nez vai pļāpāšanai ir nozīme. Ja tas puisis sameklēja mani, gan jau tiekas ar citiem arī. Uzjundīs visu no jauna.

– Nabaga Īlajs.

– Tu taču arī netici, ka viņš to izdarīja?

– Nē.

– Kāpēc, Morīna?

– Mana detektīves pieredze veidojusies, skatoties televīzijas pārraides. Tātad – kāpēc vīrietis, kurš agrāk nekad nav izturējies varmācīgi, pēkšņi gāž sievai pa galvu ar krāsns kruķi? Viņa krāpa vīru, un tas viņu, protams, sadusmoja. Arī šķiršanās procesā viņa nerīkojās gluži labi. Reizēm es pati gribu iebelzt Maikam ar kruķi pa pakausi.

– Nu nē!

– Ne jau burtiskā nozīmē, un es mīlu Maiku. Manuprāt, cilvēku patiešām mīl vai ienīst, ja grib sašķaidīt smadzenes. Vēl var būt arī citi iemesli. Nauda, bailes, atriebība. Nezinu.

– Kurš tad to izdarīja?

– Ja es to zinātu un varētu pierādīt, mani paaugstinātu par leitnanti. Vai kapteini. Es labprāt gribētu, lai mani sauc par kapteini.

– Tu jau tāda esi. O’Meliju kuģa labā kapteine.

– Tu jau varētu būt policijas departamenta kapteine, kas gādātu, lai reizi par visām reizēm tiktu noskaidrots, ka Īlajs Lendons nav vainīgs, un process tiktu parādīts televīzijā.

Kad draudzene klusēja, Morīna viņai piebikstīja.

– Tas bija joks. Pat nemēģini iesaistīties! Gan jau vētra rims. Īlajs tiks ar to galā.

– Kā es varētu palīdzēt? – Šis jautājums apliecināja, ka Eibera neapsola neko nedarīt.

Pusceļā griežoties atpakaļ, viņa nosprieda, ka pareizi vien bijis iznākt laukā no mājām. Svaigā gaisā viņa varēja padomāt, aizgaiņāt slikto noskaņojumu, izplānot turpmāko. Ziemas aukstumā viņai pietrūka skrējienu, pēdu pieskārienu smiltīm, jūras elpas plaušās.

Eiberai nebija raksturīgi kaut ko gaidīt, steidzināt laiku, tomēr viņa bezgala ilgojās pēc pavasara un vasaras.

Vai Īlajs vēl dzīvos “Kraujas namā”, kad iesils saule un sazaļos koki? Vai pavasara vēsmas aizdzīs drūmās ēnas, kas ik dienu aptumšoja viņu?

Varbūt bija iespējams paskubināt ēnas, lai ātrāk pazūd laukā pa durvīm? Viņa par to padomās.

Pēkšņi Eibera ieraudzīja okeāna krastā Īlaju – rokas sabāzis kabatās, viņš lūkojās tālumā uz apvārsni.

– Paskaties, tur ir Īlajs!

– Kur? Ak, cūcība!

– Kas tad nu?

– Es negribu ar viņu tagad satikties – tāda, sviedriem noplūdusi, ar sarkanu seju, pūšot un elšot. Sievietei jāizskatās zināmā līmenī, kad atkal sastop puisi, ar kuru pirmo bučojusies. Kāpēc es uzvilku tās vecās treniņbikses? Tajās manas kājas atgādina stabus.

– Tā nu nav. Es neļautu tev skriet, ja tu būtu biksēs, kas padara tavas kājas resnas. Tu aizvaino manas draudzības jūtas.

– Tev taisnība. Tas bija sīkmanīgi, savtīgi. Es atvainojos.

– Piedodu, bet turēšu pie vārda. Īlaj?

– Cūcība! – Morīna vēlreiz nosodījās, kad Īlajs pagriezās.

Kāpēc viņa vismaz nebija ielikusi kabatā lūpu spīdumu?

Eibera pacēla roku. Īlaja acis slēpa saulesbrilles, bet viņš nenovērsās un nedevās prom. Pamājis sveicienu, viņš gaidīja, kad abas pienāks klāt, un Eibera to uztvēra kā labu zīmi.

– Sveiks! – Viņa apstājās un, salikusi rokas uz gurniem, atlieca kāju atpakaļ, lai izstaipītos. – Ja mēs būtu agrāk tevi satikušas, pierunātu, lai pievienojies skriešanai.

– Pēdējā laikā man vieglāk ir iet, nevis skriet. – Īlajs nedaudz pagrieza galvu un noņēma saulesbrilles.

Pirmo reizi Eibera ieraudzīja platu, gaišu smaidu Īlaja sejā. Viņš pazina Morīnu.

– Morīna Beniona! Paskat tik!

– Jā, skaties vien. – Morīna iesmējusies pacēla roku, lai atglaustu matus, bet tad atcerējās, ka galvā ir slēpošanas cepure. – Sveiks, Īlaj!

– Morīna Beniona, – viņš atkārtoja. – Nē, atvaino, kāds tev tagad uzvārds?

– O’Melija.

– Jā, tiešām. Pēdējo reizi, kad satikāmies, tu biji…

– Grūtniecības pēdējā mēnesī.

– Tu izskaties lieliski.

– Esmu sakarsusi, bez elpas, taču – paldies! Cik jauki tevi redzēt, Īlaj!

Morīna paspēra soli uz priekšu un cieši, pamatīgi apskāva Īlaju, un Eibera nodomāja, ka saprot, kāpēc viņai Morīna tik ļoti patīk. Nevienu nevarēja neaizkustināt Morīnas atklātais raksturs, dabiski draudzīgā sirds.

Viņa vēroja, kā Īlajs aizver acis, un minēja, vai viņš atcerējies nakti Viskija līča piestātnē, kad pasaule vēl bija vienkārša, nevainīga.

– Nogaidīju pietiekami ilgi, kamēr tu iekārtojies, – Morīna atvirzoties sacīja. – Rādās, ka nu beidzot pienācis laiks satikties. Tev jāatnāk pie mums vakariņās, jāiepazīstas ar Maiku, ar maniem bērniem.

– Ak…

– Mēs dzīvojam “Jūras vējā” – tepat blakus Eiberai. Sarunāsim, kad tev būs ērtāk paciemoties. Kā klājas Hesterei?

– Labāk. Daudz labāk.

– Pasaki viņai, ka mums viņas pietrūkst jogas nodarbībās. Bet nu man jāskrien – ha, ha! –, jāsteidzas paņemt bērnus no rotaļu pulciņa. Esi sveicināts, Īlaj, priecājos, ka esi atgriezies “Kraujas namā”.

– Paldies!

– Tiksimies vēlāk, Eibera. Paklau, mēs ar Maiku gatavojamies piektdienas vakarā aiziet uz ciema krodziņu. Pierunā Īlaju, lai viņš arī atnāk.

Pamājusi ar roku, viņa skriešus metās prom.

– Izrādās, ka jūs abas esat pazīstamas, – Īlajs ieminējās.

– Mēs esam labākās draudzenes – uz mūžu.

– Oho!

– Ne jau tikai pusaudžu gados draudzībai ir liela nozīme. Labākās draudzenes jebkurā vecumā pastāsta visu viena otrai.

Īlajs jau nogrozīja galvu, bet tad viņa acīs atplaiksnīja izpratne.

– Ak jā! – Viņš uzlika saulesbrilles. – Hmm…

Iesmējusies Eibera iebikstīja viņam sānos dunku.

– Mēs uzticam viena otrai arī mīļus, seksīgus pusaudžu gadu noslēpumus.

– Varbūt man labāk nevajadzētu tikties ar Morīna vīru.

– Ar Maiku? Nē taču! Es viņu vērtēju ļoti atzinīgi, un viņš tiešām ir labs cilvēks. Arī labs tētis. Tev viņš patiks. Atnāc piektdienas vakarā uz krodziņu.

– Es nezinu, kur tas ir.

– Agrāk tam esot bijis nosaukums “Sienāzis”.

– Atceros. Skaidrs.

– Man stāstīja, ka tam neesot veicies. Pirms es te sāku dzīvot. Pēdējos trijos gados tam ir jauns nosaukums, citi īpašnieki. Tur ir patīkami. Labi dzērieni, laba publika, dzīvā mūzika piektdienu un sestdienu vakaros.

– Man tiešām nav vēlēšanās iziet sabiedrībā.

– Bet tev vajadzētu gan. Tas palīdz tikt vaļā no stresa. Tu pasmaidīji.

– Kā, lūdzu?

– Kad atpazini Morīnu, tu smaidīji. No sirds. Tu priecājies viņu redzēt, un tas bija acīm redzams. Nāc, paiesimies kopā. – Eibera pamāja uz pludmali viņas kotedžas virzienā. Nedodot iespēju atteikties, viņa gluži vienkārši saņēma Īlaja roku un sāka iet. – Kā tu jūties? – viņa jautāja. – Pēc pēdējās masāžas.

– Labi. Tev taisnība, nākamajā dienā mazliet smeldz muskuļi, bet pēc tam kļūst vieglāk.

– Kad beidzot atbrīvosim tos mezglus, būs vēl labāk, tu spēsi atslābināties. Es parādīšu tev jogas stiepšanās vingrinājumus.

Viņa neredzēja Īlaja acis, bet viņa žesti pauda piesardzību.

– Diez vai.

– Tev jāzina, ka joga nav domāta tikai meitenēm. – Viņa gari nopūtās.

– Vai kaut kas atgadījies?

– Es iekšēji strīdos ar sevi. Vai man tev kaut ko pastāstīt vai ne. Tomēr tev ir tiesības zināt, pat ja tu par to uztrauksies. Diemžēl man nekas cits neatliek.

– Kas tas ir?

– Pēc rīta nodarbības pie manis pienāca kāds vīrietis. Privātdetektīvs – izmeklētājs. Viņu sauc Kērbijs Dankans, un viņš esot no Bostonas. Viņš sacīja, ka viņam tur esot klients. Un viņš gribēja mani izprašņāt par tevi.

– Skaidrs.

– Kas ir skaidrs? Viņš bija uzmācīgs, piedāvāja atlīdzināt par informāciju, un tas mani dziļi aizvainoja. Tā ir cilvēka personiskās dzīves aizskaršana. Tev vajadzētu…

– Izstāstīt to policijai? Tas kuģis ir prom. Noalgot advokātu? Man jau tāds ir.

– Tā nedrīkst. Policija tev gadu nelika mieru. Vai tagad viņi turpina tevi tirdīt, slēpjoties aiz advokātiem un detektīviem? Jābūt kādam veidam, kā to izbeigt.

– Nav tāda likuma, kas aizliegtu uzdot jautājumus. Turklāt viņi nemaz neslēpjas. Paši parāda, kam maksā par izprašņāšanu.

– Kam? Tikai nesaki, ka tā nav mana darīšana! – Eibera brīdināja, neļaudama Īlajam izvairīties. – Tas nejēga vērsās pie manis. Viņš deva mājienu, ka mums ir personiskas attiecības – ja atsakos sadarboties, tātad es guļu ar tevi.

– Atvaino.

– Nē. – Īlajs gribēja atbrīvot savu roku, bet Eibera no jauna to satvēra. – Tev nav jāatvainojas. Pat ja mums būtu personiskas attiecības, kā tas Dankans atļāvās minēt. Viņam par to nav nekādas daļas. Mēs esam pieauguši cilvēki, dzīvojam vieni. Nav nekā slikta, nekā amorāla, nekā nepareiza tavā dzīvē. Tava laulība bija izjukusi jau pirms tavas sievas nāves. Kāpēc tu nedrīkstētu veidot kaut ko jaunu ar mani vai kādu citu?

Īlajs pamanīja, ka, Eiberai dusmojoties, viņas acis iezaigojas zaļas. Viņa patiešām bija nikna.

– Izklausās, ka tas, kas noticis, tevi uztrauc vairāk nekā mani.

– Kāpēc tu nedusmojies? – Eibera prasīja. – Kāpēc tu neesi pārskaities?

– Es diezgan ilgu laiku esmu pavadījis tādās emocijās. Un tās man ne velna nelīdzēja.

– Tas ir uzmācīgi un atriebīgi. Kāpēc gan būtu jāatriebjas… – Pēkšņi Eibera saprata. – Tas klients ir viņas ģimene, vai ne? Lindsijas ģimene. Viņi nespēj nomierināties.

– Vai tu spētu?

– Ak, neesi tik sasodīti prātīgs! – Eibera pagāja tuvāk putojošo viļņu malai. – Manuprāt, ja viņa būtu mana māsa, māte, meita, es gribētu uzzināt patiesību. – Viņa pagriezās atpakaļ, ar seju pret Īlaju, kas vēroja viņu. – Bet vai gan, algojot detektīvu, kurš te ierodas izprašņāt par tevi, var atklāt patiesību?

– Tātad tas nav īpaši loģiski. – Īlajs atmeta ar roku. Tam arī nav jēgas, taču viņi tic, ka es esmu nogalinājis Lindsiju.

Viņiem nav un nevar būt neviena cita vainīgā.

– Ļoti aprobežota attieksme. Lindsijai dzīvē netrūka citu cilvēku, arī nāves dienā, un tas ir pats svarīgākais. Viņai bija mīļākais, darbs uz pusslodzi, draugi, ģimene, viņa piedalījās labdarības pasākumos.

Eibera aprāvās, pamanījusi, ka Īlajs sarauc pieri.

– Es tev teicu, ka sekoju lietas virzībai, uzklausīju Hesteri. Reizēm viņai bija vieglāk izrunāties ar mani nekā ar tevi vai ģimeni. Mums bija draudzīgas attiecības, taču ne radnieciskas saites, tāpēc viņa labprāt izkratīja man sirdi.

Brīdi Īlajs klusēja, bet tad pamāja.

– Viņai noteikti palīdzēja sarunas ar tevi.

– Jā gan. Hesterei nepatika Lindsija, nepavisam nepatika. Ja Lindsija būtu pacentusies, gan jau Hestere viņu pieņemtu.

– To es zinu.

– Redzi nu, Hesterei viņa nepatika, un, kā rādās, ne jau viņai vienīgajai pasaulē. Gluži tāpat kā daudziem cilvēkiem, Lindsijai bija ienaidnieki. Vai vismaz nelabvēļi, kas turēja uz viņu ļaunu prātu vai aizvainojumu.

– Tie nebija ar viņu precējušies, nestrīdējās ar viņu publiskā vietā nāves dienā, neatrada viņas līķi.

– Es tiešām ceru, ka šādas domas tu nepaudi, uzstājoties tiesas procesos.

Īlajs pasmaidīja.

– Tad jau es klientu padarītu par muļķi, tāpēc – nē, bet tie ir pamatoti argumenti. Tie jāpievieno Lindsijas ģimenes aizdomu sarakstam. Es vērtēju savas prasības un mērķus augstāk par Lindsijas vajadzībām, nedarīju viņu laimīgu, tāpēc viņa meklēja laimi citur. Lindsija sūdzējās, ka es esot atraidījis viņu, tāpēc viņa pavadījusi laiku tur, kur viņai ir interesanti. Viņa pieņēmusi, ka man ir dēkas, jo es izturējos auksti un uzbruku viņai ar pārmetumiem.

– Kaut arī neradās ne mazākais pierādījums – pat pēc rūpīgas policijas izmeklēšanas – par tavām it kā dēkām, bet viņai pašai taču tāda bija? Un vēl… vai tad tu viņai kaut kādā veidā uzbruki?

– Pēdējo reizi, kad runāju ar viņu publiskā vietā, es izteicos diezgan agresīvi.

– Kā zinu pēc izlasītā, jūs abi tā rīkojāties. Es, bez šaubām, saprotu ģimenes vajadzību meklēt atbalstu, mierinājumu. Bet nav taču tev jāuzrīda privātdetektīvs, vai ne? Te jau tev nekā nav. Tu gadiem neesi šeit rādījies – ko gan te meklēt?

Īlajs redzēja, kā vecmāmiņai palīdzējusi sirds izkratīšana Eiberai. Par spīti tam, ka viņš nepavisam negribēja rakņāties pagātnē, saruna ar Eiberu nāca par labu arī viņam.

– Tas drīzāk ir veids, kā likt man saprast, ka viņi neļaus man mierīgi dzīvot. Lindsijas vecāki draud ar jaunu sūdzību par nāves apstākļu pārskatīšanu.

– Ak, Īlaj…

– Tā viņi man dod ziņu, ka izmantos visas iespējas.

– Kāpēc viņi neizmanto iespēju doties pa pēdām mīļākajam vai kādam citam Lindsijas paziņam?

– Viņam bija stingrs alibi. Man ne.

– Kas tas par alibi?

– Viņš bijis mājās kopā ar sievu.

– Jā, es to visu esmu lasījusi, par to dzirdēju, bet iespējams, ka viņa sieva melojusi.

– Protams, taču kāpēc? Sieva bija nobijusies un dusmīga, kad policija viņai atklāja, ka vīram ir dēka, un, lai gan ļoti negribīgi, tomēr apzvērēja, ka viņš tajā vakarā no sešiem sēdējis mājās. Viņu liecības par slepkavības laiku un to, ko abi tad darījuši, pilnīgi sakrita. Džastins Saskinds nav nogalinājis Lindsiju.

– Tu arī ne.

– Es arī ne, bet man bija iespēja, turpretī viņam ne.

– Kurā pusē tu esi?

Īlajs neviļus pasmaidīja.

– Ak, es esmu pats savā pusē. Es zinu, ka nenogalināju Lindsiju, taču viņas ģimenes acīs es esmu vainīgais.

– Ar to nepietiek. Vai tu nevari likt lietā pretlīdzekļus?

– Vairs nav nekā, ko likt.

– Viņi noalgojuši privātdetektīvu. Noalgo tu arī.

– Es jau to darīju, bet nelīdzēja.

– Tātad tu padodies. Nē taču! – Eibera iegrūda Īlajam sānā dunku. – Noalgo vēl vienu un mēģini atkal.

– Nu tu runā kā mans advokāts.

– Tas ir labi. Uzklausi savu advokātu. Nenolaid bezpalīdzībā rokas. To es saku no savas pieredzes, – viņa piebilda. – Kādu dienu es tevi iepazīstināšu ar savu garo stāstu. Ņem vērā, ka padošanās rada skumjas, vājumu, bailes. Tu jūties kā upuris, bet tu neesi upuris, ja to nepieļauj.

– Vai tev kāds ir nodarījis pāri?

– Jā. Es ilgi uzvedos līdzīgi tev. Vienkārši pieņēmu to. Pretojies, Īlaj! – Eibera uzlika rokas viņam uz pleciem. – Vai nu viņi noticēs, ka tu neesi vainīgs, vai nenoticēs, bet tu neesi viņu peramais zēns. Tu pats to apzināsies.

Impulsīvi Eibera pacēlās pirkstgalos un viegli pieskārās ar lūpām Īlaja mutei.

– Ej piezvani advokātam, – viņa pavēlēja un devās uz pludmales kāpnēm.

Augšā kāpās Kērbijs Dankans no attāluma abus nofotografēja.

Viņš pieņēma, ka starp Lendonu un garkājaino bruneti kaut kas notiek. Un viņa pienākums bija dokumentēt, uzdot jautājumus, izsist Lendonu no līdzsvara.

Cilvēki biežāk kļūdījās, kad viņi bija izsisti no līdzsvara.