Читать книгу Ēnu līcis - Nora Robertsa - Страница 4

Īlajs secināja, ka rakstīšana īsti nevedas, bet viņš gribēja vēl dažas stundas izmantot darbam.

Viņš atzina, ka jāuztur možs prāts, lai spētu strādāt visu dienu. Varbūt tas nebija veselīgi, taču būtu ražīgi.

Turklāt snigšana nerimās līdz vēlai pēcpusdienai. Solījums iziet laukā vismaz reizi dienā bija jāatliek kaut vai divu pēdu biezās sniega segas dēļ.

Kādā brīdī, nespēdams vairs savirknēt vārdus sakarīgi, Īlajs atsāka mājas izpēti. Aplūkojis sakoptās telpas ciemiņiem un spodrās vannas istabas, sev par pārsteigumu un apmulsumu viņš atklāja, ka augšstāva ziemeļu spārnā kādreizējā viesistaba pārveidota par vingrošanas zāli ar trenažieri, svariem un lielu plakanā ekrāna televizoru. Īlajs apstaigāja istabu un, saraucis uzacis, drūmi noskatījās uz jogas paklājiņiem, kas, glīti saritināti, gulēja uz plaukta, dvieļiem kārtīgā kaudzītē un lielu DVD krājumu.

Izbrīnījies viņš nopētīja kompaktdiskus. Spēka joga? Viņa vecmāmiņai? Vai tiešām? Tai-chi, pilates… Muskuļu trenēšana?

Un viņa vecmāmiņa ar to nodarbojas?

Īlajs mēģināja to iedomāties. Viņam piemita spēcīga iztēle, citādi jau neizdotos pelnīt iztiku ar romānu sacerēšanu, tomēr viņš nespēja prātā ieraudzīt mākslinieci, dārznieci vecmāmiņu cilājam svarus.

Kaut gan… Hestere Lendone nekad nerīkojās bez iemesla. Nebija noliedzams, ka istabas izkārtojums apliecina rūpīgu izdomu un veiksmīgus risinājumu meklējumus.

Nē, viņa nekad neko nedarīja bezmērķīgi un neatstāja pusceļā. Taču Īlajs tik un tā nespēja iztēloties, kā vecmāmiņa uzliek video disku, lai trenētu muskuļus.

Pagrozījis vēl pāris disku, viņš ieraudzīja blakus pielipinātu zīmīti.

Īlaj, regulāras fiziskas nodarbības nāk par labu ķermenim, prātam un garam. Mazāk grimsti grūtsirdībā, vairāk lej sviedrus.

Mīlu Tevi – vecmāmiņa

Ar Eiberas Volšas starpniecību

– Jēziņ! – Īlajs bija neizpratnē. Vai tagad vietā būtu pasmieties vai justies neveikli?

Sabāzis rokas kabatās, viņš piegāja pie loga un palūkojās laukā.

Jūra bija pierimusi un izskatījās pelēka zem blāvi rūsganajām debesīm. Viļņi sitās pret apsnigušo pludmali, pamazām izrobojot sniega segu. Baltas slējās kāpu virsotnes, smilgas snaikstījās kā adatas adatu spilventiņos. Tās drebēja vējā, noliecoties pārspēka priekšā.

Sniegs bija apracis pludmales kāpnes, biezs un smags tas klājās uz margām.

Nebija neviena pēdu nospieduma, tomēr pasaule ārpusē nelikās tukša.

Bezgalīgajā pelēkajā tālē kaut kas sakustējās – kāda neskaidra ēna – un atkal pazuda. Pāri baltajam klajumam, pāri jūrai lidinājās kaijas. Sniega apslāpētā klusumā Īlajs saklausīja to smieklus.

Un iedomājās par Eiberu.

Palūkojies atpakaļ, viņš bez sajūsmas nopētīja trenažieri. Viņam vispār nepatika mīt tā pedāļus, lai sasniegtu jūdzes.

Ja viņš gribēja liet sviedrus, tad izvēlējās spēlēt bumbu.

– Te nav ne bumbas, ne groza, – Īlajs skaļi paziņoja tukšajā mājā. – Toties ārā ir dziļš sniegs. Varu kaut vai izrakt taciņu. Lai gan… kāpēc man tas būtu jādara? Es tāpat nekur neiešu.

Viņš atcerējās, ka pēdējais apgalvojums jau gandrīz gadu bija problēma.

– Tā, skaidrs. Ne ar kādu spēka jogu es nenoņemšos. Ak kungs, kam tāda vajadzīga? Tad jau labāk izpildīšu desmit, piecpadsmit vingrinājumu uz trenažiera. Pieveikšu pāris jūdžu. Ja bija atbilstoši laika apstākļi, viņš mēdza vairākas reizes nedēļā nosoļot dažas jūdzes Čārlza parkā. Savas mājas trenažieru telpā viņš reti kāpa uz ritošā celiņa, bet kopumā veltīja treniņiem pietiekami daudz laika.

Viņš tiešām varēja likt lietā Hesteres Lendones nelielo trenažieri.

Pēc tam viņš aizsūtīs vecmāmiņai elektronisko vēstuli, izstāstīs, ka atradis zīmīti un paveicis uzdevumu. Ja vecmāmiņa vēlējās ar viņu sazināties par kādu tematu, tad lai sazinās. Nebija nekādas vajadzības katra sīkuma dēļ iesaistīt jogas speciālisti.

Ar iekšēju nepatiku tuvojoties trenažierim, Īlajs pavērās uz televizoru. Nē, nekādas televīzijas, viņš nosprieda. To viņš vairs neskatījās, kopš pārāk bieži bija nācies redzēt savu seju ekrānā, klausīties komentārus, debates, vai viņš ir vainīgs vai nav, tiešām briesmīgus viņa personiskās dzīves atstāstus, patiesus vai ne.

Nākamajā reizē, ja tāda pienāks, viņš paņems iPod, bet pagaidām izpildīs vingrojumus klusumā, aizņemts tikai ar savām domām.

Satvēris rokturus, Īlajs piespieda pedāļus. Displejā nozibēja Hesteres vārds.

– Paskat! – Ziņkāri Īlajs nopētīja viņas uzliktos mērījumus.

– Oho! Uz priekšu, vecmāmiņ!

Pēdējie dati rādīja, ka viņa trenējusies dienā pirms kritiena, veikusi trīs jūdzes četrdesmit astoņās minūtēs un trīsdesmit divās sekundēs.

– Nav slikti. Bet es varu tevi pārspēt.

Jau ieinteresēts Īlajs ieprogrammēja otru trenažiera lietotāju – ar savu vārdu – un sāka lēnām iesildīties. Tad viņš palielināja slodzi.

Pēc četrdesmit minūtēm, pieveicis pusotras jūdzes, sviedriem noplūdis, plaušām degot, viņš padevās. Aizelsies viņš grīļodamies aizsoļoja pie mini ledusskapja, paņēma pudeli ūdens un, ātri to izdzēris, nometās augšpēdus uz grīdas.

– Jēzus! Jēziņ, es pat netieku līdzi vecajai kundzei. Cik nožēlojami, skumji…

Skatīdamies griestos, Īlajs tvēra pēc elpas, nikns, ka no slodzes un noguruma trīs kāju muskuļi.

Viņš bija Hārvardā spēlējis basketbolu. Viņš reiz bija sportiskā formā, bet tagad kļuvis par vārgu mīkstmiesi, kas zaudējis svaru un ātrumu.

Viņš gribēja dzīvot kā iepriekš. Nē, nē, tas nebija precīzi. Pat pirms Lindsijas nāves šausmām viņa dzīve bija neciešama, nekas tajā viņu neapmierināja.

Īlajs gribēja atgūt sevi. Taču viņam nebija ne jausmas, kā to panākt.

Kur gan viņš bija nonācis?

Īlajs neatcerējās, kad bija juties laimīgs. Bet viņš skaidri zināja, ka reiz tāds bija. Viņam bija draugi, aizraušanās, mērķi. Viņš bija izjutis kaisli.

Pat dusmas bija zudušas, Īlajs nodomāja. Viņš nespēja rast sevī dusmas par to, kas viņam atņemts, kam viņš bija padevies.

Viņš bija lietojis antidepresantus, viņš bija runājis ar psihoterapeitu… to viņš vairs negribēja darīt.

Un viņš nedrīkst tāpat vien gulēt sviedros uz grīdas. Ir jārīkojas, jādara kaut kas, pat ja tas būtu kaut kas parasts. Jāvirzās uz priekšu, Īlajs sev teica.

Viņš piecēlās kājās un aizkliboja līdz dušai.

Ignorējot balsi, kas galvā aicināja palikt guļam uz grīdas, atpūsties dienas atlikušo daļu, viņš pārģērbās, uzvilka siltu kreklu, džemperi, uzlika ziemas cepuri, paņēma cimdus.

Lai gan viņš nekur negrasījās iet, tas nenozīmēja, ka nav jānotīra taciņas, piebraucamais ceļš, terases. Īlajs bija solījis parūpēties par “Kraujas namu”, tātad viņš to izpildīs.

Stundas ritēja darbā ar sniega pūtēju, ar lāpstu. Īlajam sajuka skaits, cik reižu bija jāapstājas atvilkt elpu, kad pulss sita galvā trauksmes zvanus un rokas nevarīgi trīcēja gluži kā paralizētas. Tomēr viņš notīrīja piebraucamo ceļu, mājas priekšpusi un kārtīgu taku pāri galvenajai terasei uz pludmales kāpnēm.

Kad gaisma izplēnēja krēslā, Īlajs atvieglots nopūtās, jo nebija vairs jēgas norakt sniegu citās terasēs. Iegājis iekšā, viņš atstāja darbarīkus pieliekamajā un gluži kā apdullis devās uz virtuvi, kur pagatavoja sviestmaizes ar gaļu un Šveices sieru, nosaucot tās par pusdienām.

Noskalojot maizi ar alu – vienkārši tāpēc, ka tas bija ledusskapī, – viņš ēda un dzēra, stāvēdams turpat pie izlietnes un skatīdamies laukā pa logu.

Kaut ko esmu paveicis, Īlajs sev teica. Esmu izkāpis no gultas un ķēries pie rakstīšanas. Un pazemojoši minies uz trenažiera. Un parūpējies par “Kraujas namu”.

Tas viss bija noticis vienā dienā. Labā dienā.

Iedzēris četrus Motrin, Īlajs uzvilka sāpošo ķermeni augšstāvā. Viņš noģērbās, ierāpās gultā un ciešā miegā nogulēja līdz rītausmai. Bez sapņiem.

Eiberu patīkami pārsteidza notīrītais ceļš pie “Kraujas nama”. Viņa jau bija gatavojusies brist pa divas pēdas dziļu neskartu sniegu.

Parasti Eibera no savas kotedžas nāca kājām, bet sniega un apledojuma dēļ šoreiz bija atbraukusi ar mašīnu. Novietojusi Chevy Volt aiz Īlaja BMW, viņa paņēma somu.

Atvērusi parādes durvis, Eibera ieklausoties devās iekšā. Viņu sagaidīja klusums, tāpēc viņa nolēma, ka Īlajs vēl guļ vai ir kaut kur tālāk kādā istabā.

Eibera pakāra jaku skapī un zābakus nomainīja pret darba apaviem.

Lai kļūtu mājīgāk, vispirms viņa iekūra dzīvojamā istabā kamīnu un tad devās uz virtuvi vārīt kafiju. Izlietnē nebija šķīvju, un Eibera atvēra trauku mazgājamo mašīnu.

Pēc tā, kas tajā atradās, bija skaidrs, ko Īlajs kopš atbraukšanas ēdis. Tur bija divas zupas bļodiņas, divi mazie šķīvji, divas glāzes, divas kafijas krūzes.

Eibera nogrozīja galvu.

Ar to nepietika.

Vēlreiz pārliecinoties, viņa apskatīja plauktus ledusskapī.

Nē, tas nepavisam nebija labi.

Viņa ieslēdza virtuves iPod un izņēma nepieciešamos produktus. Iejaukusi bļodā pankūku mīklu, viņa devās uz augšstāvu meklēt Īlaju.

Ja viņš vēl gulēja, bija laiks mosties.

Izdzirdējusi Hesteres kabinetā taustiņu klikšķus, Eibera pasmaidīja. Tas jau kaut ko nozīmēja. Piesardzīgi viņa ieskatījās pa atvērtajām durvīm un ieraudzīja Īlaju pie vecā rakstāmgalda. Blakus tastatūrai stāvēja atvērta “Kalnu rasas” pudele (tātad, Eibera atzīmēja, jāatved viņam vēl tādas).

Lai viņš pastrādā, Eibera nolēma un devās uz Īlaja guļamistabu. Saklājusi gultu, viņa paņēma netīro veļu un sakarināja vannas istabā spodrus dvieļus.

Atceļā viņa paskatījās, vai Īlajs nav izmantojis roku dvieļus pārējās vannas istabās, un pārbaudīja arī vingrošanas zāli. Atgriezusies apakšstāvā, Eibera ienesa maisu ar netīro veļu mazgātavas telpā, sašķiroja un ielika veļas mašīnā. Tad izpurināja un pakarināja Īlaja āra drēbes.

Mājā nav daudz ko tīrīt, viņa secināja, turklāt dienu pirms Īlaja ierašanās viņa bija rūpīgi visu sakopusi. Aprēķinājusi laiku, viņa ķērās pie nākamā darba. Uzlocījusi piedurknes, sāka gatavot otrās brokastis.

Vēlreiz kāpdama augšstāvā, Eibera ar nolūku uzvedās skaļāk. Piegājusi pie kabineta, viņa redzēja, ka Īlajs ceļas kājās un nāk pie durvīm. Iespējams, lai tās aizvērtu, bet Eibera jau bija paguvusi ieiet.

– Labrīt! Šodien ir burvīgs laiks.

– Ak…

– Pasakaini zilas debesis. – Ar atkritumu maisu rokā viņa devās iztukšot papīrgrozu, kas stāvēja zem galda. – Zila jūra, saule atmirdz sniegā. Kaijas ķer zivis. Šorīt redzēju vali.

– Vali.

– Man veicās. Palūkojos pa logu, kad viņš ietaurējās. Tālu prom, bet ļoti iespaidīgi. Tā. – Viņa pagriezās. – Tavas otrās brokastis ir gatavas.

– Kas ir gatavas?

– Otrās brokastis. Pirmajām jau par vēlu, tās tu nepaspēji paēst.

– Es… es iedzēru kafiju.

– Tagad varēsi paēst.

– Īstenībā es… – Īlajs pamāja uz klēpjdatoru.

– Jā, tas kaitina, ja iztraucē, aicinot pie galda. Bet pēc maltītes tev būs vieglāk strādāt. Cik ilgi šodien jau raksti?

– Nezinu. – Tas ļoti kaitina, Īlajs nodomāja. Tāda iejaukšanās, jautājumi, ēšana, kam viņš negribēja izšķiest laiku.

– Kopš pulksten sešiem.

– Oho! Nupat jau ir vienpadsmit un īstais brīdis pārtraukumam. Šoreiz uzklāšu galdu rīta istabā. No turienes paveras jauks skats, īpaši jau šodien. Vai vajag kaut ko iztīrīt, kamēr tu ēd… un vispār?

– Nē. Es… nē. – Uz brīdi iestājās klusums. – Nē.

– Skaidrs. Ej pabrokasto, es pa to laiku paveikšu to, kas darāms augšstāvā. Kad atsāksi darbu, man tevi nebūs jātraucē.

Ar labsirdīgu smaidu sejā Eibera nostājās starp Īlaju un viņa klēpjdatoru, ģērbusies izbalējušā sarkanā džemperī ar miera simbolu un vēl vairāk izbalējušos džinsos, koši oranžos Crocs.

Tā ka iebildumi tikai velti aizņemtu laiku, Īlajs, neteicis vairs ne vārda, izgāja no istabas.

Viņš pats bija gribējis kādā brīdī pārtraukt darbu un kaut ko uzkost – vai nu virtuli, vai kaut ko citu. Viņš bija zaudējis laika izjūtu. Viņam patika zaudēt laika izjūtu, jo tas nozīmēja, ka ir visnotaļ iegrimis grāmatā.

Eiberas pienākumos ietilpa rūpēties par māju, nevis par viņu, sasodīts!

Viņš nebija aizmirsis, ka Eibera ieradīsies, taču tā aizrāvās ar rakstīšanu, ka izjuka viņa nodoms uz brīdi pārtraukt darbu, kad viņa atnāks, paņemt beigeli, doties pastaigā un tās laikā piezvanīt vecākiem.

Nogriezies pa kreisi, Īlajs iegāja rīta istabā.

Eiberai bija taisnība. Skats pa telpas izliekto stikla sienu bija ievērības cienīgs. Īlajs nolēma vēlāk iziet pastaigāties, ja varēs izbrist pa sniegu. Vismaz jātiek līdz pludmales kāpnēm, jānofotografē dažas ainavas un jāaizsūta uz mājām.

Viņš apsēdās pie galda, uz kura jau atradās apklāts šķīvis, kafijkanna, sula kristāla glāzē. Eibera bija pat atnesusi ziedus no dzīvojamās istabas un ielikusi vāzē.

Tas Īlajam atgādināja bērnību, kad māte, atnesot ēdienu pie mazā slimnieka gultas, uz paplātes bija novietojusi arī kādu rotaļlietu, ziedu, grāmatu vai spēlīti.

Viņš nebija slims. Viņu nevajadzēja appuišot. Pietika ar to, ka cilvēks atnāktu, apkoptu māju, lai viņš var rakstīt, iztīrītu ceļus, ja tos aizputina sniegs.

Īlajs sēdēja, nedaudz saviebies par stīvumu plecos un kaklā. Jā, viņš atzina, maratona vērta sniega tīrīšana bija atstājusi savu iespaidu.

Viņš pacēla vāku.

No melleņu pankūkām uzplūda kārdinošs aromāts. Kraukšķīga bekona šķēle rotāja šķīvja malu, un blakus bija nolikta neliela bļodiņa ar meloni un piparmētru lapiņām.

– Oho!

Mirkli Īlajs tikai skatījās, izjuzdams vēl lielāku aizkaitinājumu, tomēr arī atzinību.

Viņš nolēma gan samierināties, gan bozties tālāk. Viņš ēdīs, jo šķīvis bija tepat priekšā uz galda un viņš juta lielu izsalkumu, taču arī dusmosies.

Blakus mazā trauciņā Eibera bija ielikusi arī sviestu. Īlajs to uzzieda pankūkām un, kamēr tas kusa, pievienoja vēl sīrupu. Maltīte atgādināja muižnieka mielošanos, bet patiešām garšoja labi.

Īlajs skaidri apzinājās, ka audzināts privileģētā vidē, taču skaisti pasniegtas otrās brokastis ar rīta avīzi, kas salocīta gulēja blakus uz galda, nebija ikdienišķs notikums.

Lendoni bija privileģēti, jo strādāja, un viņi strādāja, jo bija privileģēti.

Brokastojot Īlajs atvēra laikrakstu, bet tad atlika to sāņus. Tāpat kā televīzija, prese viņam saistījās ar pārāk daudzām sliktām atmiņām. Toties ainava aiz loga, kur viļņoja okeāns un saules staros kusa sniegs, viņu nomierināja, ļaujot domām brīvi klist.

Viņš jutās… gandrīz mierpilns.

Eiberai ienākot, viņš pacēla galvu.

– Otrais stāvs ir tīrs, – viņa teica un gribēja paņemt paplāti.

– Nevajag, es pats aiznesīšu, – Īlajs viņu atvairīja. – Es pats. Klau, tev nav manis dēļ jāstāv pie plīts. Bija garšīgi, paldies, bet tev tas nav jādara.

– Man patīk gatavot, bet darīt to tikai sev nav interesanti. – Eibera sekoja viņam virtuvē, bet tad devās uz veļas istabu. – Turklāt tu neēd kā nākas.

– Es ēdu. – Šo atrunu Īlajs nomurmināja jau klusāk.

– Vai šķīvis zupas, sviestmaize un aukstas brokastu pārslas ir pietiekami? – Viņa iznesa grozu ar veļu un apsēdās kaktiņā, lai to sašķirotu. – No mājkalpotājas neko nenoslēpsi, – viņa piebilda. – Ne ēšanu, mazgāšanos vai seksu. Es teiktu, ka tev jāpieņemas par kādām piecpadsmit mārciņām. Nekaitētu divdesmit.

Jau mēnešiem Īlajs nebija sevī vairs radis spēku dusmoties, taču Eiberai pamazām vien izdevās to atjaunot.

– Klau…

– Vari teikt, ka tā nav mana darīšana, – viņa pasteidzās pirmā, – bet tu mani neatturēsi. Tāpēc, kad vien man būs laiks, es parūpēšos, lai tu būtu paēdis. Es taču tik un tā nāku uz šejieni.

Īlajs nespēja izdomāt, kā strīdēties pretim sievietei, kura šobrīd loka viņa apakšbikses.

– Vai tu pats proti kaut ko pagatavot? – Eibera noprasīja.

– Jā. Cik nu man nepieciešams.

– Paskatīsimies! – Eibera pielieca galvu un pārlaida viņam savu zaļo acu skatienu. – Ceptas siermaizītes, olu kultenis, steiks uz grila… burgeri un… kaut kas ar omāriem vai ēdamiem gliemežiem.

Viņš tos sauca gliemeži a la Īlajs un tiešām vēlējās, kaut viņa rimtos.

– Vai tu lasi domas tikpat labi kā cep pankūkas?

– Es lasu pēc plaukstas un taro kārtīm, bet galvenokārt, lai izklaidētos.

Īlajs aptvēra, ka viņu tas nepavisam nepārsteidz.

– Tātad pagatavošu tev sautējumu. Varēsi sasildīt un ēst. Līdz nākamajai reizei aiziešu uz tirgu. Savas apmeklējuma dienas esmu atzīmējusi kalendārā, tur tu vari redzēt manu grafiku. Vai nopirkt tev vēl kaut ko, ne tikai “Kalnu rasu”?

Eiberas lietišķais, straujais runas veids neļāva smadzenēm darboties.

– Neko tādu nevaru iedomāties.

– Ja kaut kas ienāks prātā, pieraksti. Par ko ir tava grāmata? Vai arī tas ir noslēpums?

– Par… Advokāts, kuram atņemtas tiesības praktizēt, meklē patiesību un pūlas atgūt savu labo vārdu. Vai viņa dzīve būs pagalam un viņš zaudēs – pārnestā nozīmē – vai uzvarēs? Nu, tamlīdzīgi.

– Vai tev viņš patīk?

Īlajs brīdi lūkojās, pārsteigts, cik precīzs bija Eiberas jautājums. Tieši tāds, uz kuru viņš labprāt sniedza atbildi, nevis izvairījās.

– Es saprotu viņu un esmu ieguldījis viņā daudz pūļu. Pamazām viņš kļūst par tādu cilvēku, kāds man patīk.

– Es uzskatu, ka saprast ir pat svarīgāk nekā patikt. – Eibera sarauca pieri, kad Īlajs paberzēja sev kaklu un plecu.

– Tu met kūkumu.

– Kā, lūdzu?

– Tu sakumpsti pār tastatūru. Met kūkumu. Daudzi tā sēž. – Eibera nolika malā veļu un, pirms Īlajs aptvēra, kas viņai padomā, nostājās viņam aiz muguras un saspieda ar pirkstiem viņa plecus.

Sāpes, negaidītas un patīkamas, izstaroja līdz pat papēžiem.

– Vai!

– Apžēliņ, Īlaj, tev tur ir īsti akmeņi.

Sapīkums apvienojās ar mulsu neapmierinātību. Kāpēc tā sieviete neliek viņu mierā?

– Vakar nedaudz sastaipījos. Tīrīju sniegu.

Eibera nolaida rokas. Viņš piecēlās un atvēra bufeti, lai paņemtu Motrin.

Daļēji tās bija fiziskas pārpūles sekas, daļēji nepareiza poza, sēžot pie datora. Bet galvenokārt? Dziļš visa organisma sistēmas radīts stress.

– Uz brīdi iziešu, man jāpiezvana.

– Labi. Ārā ir auksts, taču laiks ir skaists.

– Es nezinu, cik tev jāmaksā. Nepaguvu pajautāt.

Eibera nosauca summu, un Īlajs sniedzās pēc maka. Kabata, izrādījās, bija tukša.

– Nezinu, kur esmu atstājis maku.

– Džinsu kabatā. Es noliku to uz naktsgaldiņa.

– Skaidrs, paldies! Drīz atgriezīšos.

Nabaga skumjais, stresa nomāktais Īlajs, Eibera nodomāja. Viņai jāpalīdz Īlajam. Viņa atcerējās Hesteri un nogrozīja galvu, likdama traukus mazgāties.

– Tu zināji, ka es viņam palīdzēšu, – viņa nomurmināja.

Īlajs atnāca atpakaļ un nolika naudu uz letes.

– Es tev pateicos, ja gadījumā nebūšu vēl atgriezies līdz tam laikam, kad būsi prom.

– Nav par ko.

– Iešu… apskatīties liedagu un piezvanīt vecākiem, vecmāmiņai. – Un tikt tā patālāk prom no tevis.

– Labi. Pasveicini visus no manis.

Īlajs apstājās pie veļas istabas durvīm.

– Vai tu pazīsti manus vecākus?

– Protams! Esmu vairākkārt satikusi, kad viņi brauca šurp. Vēl mēs sastapāmies, kad apciemoju Hesteri Bostonā.

– Man nebija ne jausmas, ka tu esi devusies uz Bostonu viņu apciemot.

– Kā nu ne. Mēs tikai negadījāmies viens otram ceļā. – Viņa ieslēdza veļas mazgājamo mašīnu un pagriezās. – Hestere ir tava vecmāmiņa, bet arī man viņa ir ļoti īpaša. Ļoti tuva. Nofotografē māju no krasta puses un aizsūti Hesterei. Viņa priecāsies.

– Jā gan.

– Īlaj? – Eibera viņu uzrunāja, paņemot veļas grozu. – Es atnākšu vēlreiz. Piecos trīsdesmit. Šovakar man ir brīvs laiks.

– Vēlreiz?

– Jā. Tev nepieciešama masāža.

– Man nevajag…

– Vajag, – Eibera viņu pārtrauca. – Tu domā, ka ne, bet tici man, pēc masāžas sapratīsi, cik ļoti tev tā nepieciešama. Pirmo veikšu par brīvu. Tā būs dāvana par atgriešanos mājās. Ārstnieciskā masāža, Īlaj, – viņa piebilda. – Man ir licence.

– Ak kungs…

Eibera tikai pasmējās un devās laukā no virtuves.

– Tātad esam vienojušies. Piecos trīsdesmit.

Īlajs paspēra soli, lai sekotu viņai un atteiktos no pakalpojuma, bet pāris soļu no durvīm plecu daļā iedūra trula sāpe.

– Nu gan… pie velna!

Viņš uzvilka mēteli un nolēma, ka jāiedzer Motrin, lai saņemtos. Vēl viņam bija jāsakārto domas, taču bez Eiberas līdzdalības, lai varētu koncentrēties darbam.

Viņš nolēma kaut kur pastaigāties, piezvanīt, paelpot svaigu gaisu un, kad izzudīs nomācošais stīvums, nebeidzamā sāpe, aizsūtīt Eiberai īsziņu, lai nenāk, jo tā būs labāk.

Bet vispirms viņš ņems vērā Eiberas padomu – aizies uz pludmali un nofotografēs “Kraujas namu”. Varbūt viņam izdosies no vecmāmiņas izvilināt kādu informāciju par Eiberu Volšu.

Viņš joprojām bija advokāts. Viņš spēja veikli izdabūt sev noderīgas ziņas no liecinieka, kurš turklāt bija pret viņu labvēlīgi noskaņots.

Ejot pa celiņu, kuru bija izracis pagalmā, Īlajs palūkojās atpakaļ un ieraudzīja Eiberu viņa guļamistabas logā. Viņa pamāja.

Arī viņš pacēla roku, bet tad atkal aizgriezās.

Eiberai bija tik valdzinoša seja, ka lika vīrietim divreiz atskatīties.

Tāpēc Īlajs apzināti lūkojās tikai uz priekšu.