Читать книгу Ēnu līcis - Nora Robertsa - Страница 8

Daļēji viņa darbs bija garlaicīgs. Kērbijs Dankans atzvilis sēdēja savā neuzkrītošajā sedanā un grauza burkānus. Viņam bija jauna draudzene, un iespēja nodarboties ar seksu pamudināja nokristies svarā par kādām desmit mārciņām.

Pagaidām viņš bija paspējis zaudēt divas.

Pēdējo pāris stundu laikā viņš vienu reizi pārvietoja mašīnu un apsvēra, ka tas būs jādara atkal. Instinkts teica priekšā, ka Lendons uzturēsies pie vecākiem ilgāk, iespējams, ka paliks uz ģimenes vakariņām, jo Dankans jau bija nofotografējis viņa māti un tēvu, bet pavisam nesen arī māsu ar bērnu uz rokām un viņas vīru.

Taču Dankana uzdevums bija novērot Lendonu, tāpēc neatlika nekas cits kā sēdēt.

Viņš bija izpildījis uzdevumu – tas bija izdevies ļoti viegli pat Bostonas blīvajā satiksmē. Viņš izsekoja Lendonu, kurš devās pie sava advokāta. Tur radās iespēja neuzkrītoši apstaigāt Lendona automašīnu. Nekā, ko redzēt, tajā nebija.

Pēc deviņdesmit minūtēm Dankans bija sekojis Lendonam parkā, tad uzmanīja viņu pie dārga salona, kamēr objektam tika griezti mati. Tomēr bija jāatzīst, ka nav manāma nekāda atšķirība pēc piecdesmit un vairāk dolāru vērtas apkalpošanas.

Dievs vien zina, cik dažādi var būt cilvēki.

Lendons vēl apstājās pie puķu veikala, no kura iznāca ar pilnām rokām ziedu. Puisis gluži vienkārši veica pilsētā pāris darbiņu pirms došanās ciemos pie ģimenes. Tā bija parasta ikdiena.

Īstenībā līdz šim, kā Dankans redzēja, Lendons vispār dzīvoja pavisam ikdienišķi un neko vairāk nedarīja. Ja viņš bija nogalinājis sievu un ticis sveikā cauri bez soda, tad nekādā veidā par to nelīksmoja.

Atskaite pagaidām bija gaužām īsa. Dažas pastaigas pludmalē, satikšanās ar seksīgo mājkalpotāju un sievieti, kuru Lendons cieši apskāva, bet viņa, kā izrādījās, bija trīs bērnu māte. Dankans pieņēma, ka starp Lendonu un mājkalpotāju kaut kas notiek, bet viņš neatrada pierādījumus, ka viņi bijuši pazīstami pirms Lendona atgriešanās mājā pie liedaga.

Toties pārbaude atklāja, ka Eiberai Volšai pagātnē bijusi pieredze ar agresīvu tipu, tāpēc, iespējams, viņu saistīja tādi kā Lendons – ja viņš bija sašķaidījis sievai galvu… Taču par to Dankans sāka šaubīties. Varbūt Lendons bija Volšas šābrīža izvēle, bet nekādas pēdas neveda uz taku, kas liecinātu, ka abi draudzējušies pirms slepkavības.

Īsā atskaite neapstiprināja klienta uzstājīgo pārliecību par Lendona vainu, tāpat kā Dankana vecā drauga, laba Bostonas policista Vulfa uzskatu, ka Lendons sašķaidījis smadzenes savai neuzticīgajai sievai.

Jo ilgāk Dankans vēroja to puisi, jo mazāk vainīgs viņš izskatījās.

Lai iegūtu informāciju, Dankans bija mēģinājis tieši izjautāt seksīgo mājkalpotāju un cilvēkus ciematā, kaut vai administratoru viesnīcā un pāris citu. Dankans tikai izteica pa piezīmei par lielo māju uz kraujas, izjautāja, kā to varētu darīt jebkurš tūrists, par nama vēsturi, iemītniekiem.

Viņš bija dabūjis dzirdēt šo to par bagātību, kas nopelnīta, ražojot alkoholu, par pirātu laupījumiem, spirta rūpnīcu, viskija tirgošanu sausā likuma laikos. Leģendas par nozagtām dārglietām, kuras slēptas paaudzēm ilgi, ģimenes strīdiem un, kā jau varētu gaidīt, spokiem, varoņiem, neliešiem un, protams, arī par skandālu, kas saistīts ar Īlaju Lendonu. Izklaidējošs informācijas avots bija dāvanu veikala pārdevēja, kura iepriecināta pavadīja pusstundu pelēkajā pirmssezonas pēcpusdienā ar maksātspējīgu apmeklētāju. Tenkas bieži bija privātdetektīvu labākie avoti, un Hetere Lokebija izrādīja patiesu draudzīgumu.

Viņai bija drausmīgi žēl Īlaja, Dankans atcerējās. Mirusī sieva bijusi auksta, nelaipna snobe, kura pat netērēja laiku, lai apraudzītu Īlaja vecmāmiņu. Pārdevēja sāka stāstīt par Hesteres Lendones kritienu, bet Dankanam viegli izdevās ievadīt sarunu atpakaļ vajadzīgajās sliedēs.

Pēc pļāpīgās Heteres vārdiem, Lendonam nebija trūcis sieviešu uzmanības Viskija līcī vasarās un brīvlaikos jau pusaudžu gados un tāpat arī vēlāk. Viņam paticis izklaidēties, iedzert alu apkaimes krodziņos un braukāt apkārt automašīnā ar atveramo jumtu.

Neviens, pēc Heteres teiktā, nav gaidījis, ka viņš apprecēsies, vēl nesasniedzis trīsdesmit gadu vecumu. Izskanējuši daudzi pieņēmumi par to, bet viss noklusis, kad nekāds bērns tā arī nav uzradies. Nepatikšanas paradīzē kļuvušas nojaušamas, kad Īlajs vairs nav vedis sievu uz “Krauju namu”, pēc tam arī viņš pats vairs nav braucis šurp. Tā ka neviens nebrīnījās, kad paklīda runas par šķiršanos.

Hetere pati personiski zināja, ka aukstajai zivij bijis romāns, pirms tas parādījās atklātībā. Citādi nemaz nevarēja būt. Hetere ne mazākajā mērā nevainoja Īlaju par to, ka viņš sacēla traci. Nē, nemaz. Un, ja viņš sievu nogalinājis, skaidrs, ka Hetere ne mirkli tam neticēja; viņa bija pārliecināta, ka noticis negadījums.

Dankans neprasīja, kā gan sišana pa pakausi ar krāsns kruķi būtu saucama par negadījumu, jo viņš jau bija paspējis atstāt divsimt piecdesmit zaļo par visādiem niekiem, lai tikai pārdevēja turpinātu runāt, bet neko vairāk par izklaidi galu galā no viņas neguva.

Pagaidām Dankans nolēma pārtraukt izsekošanu. Vai vismaz taisīt pārtraukumu, lai apmeklētu tualeti. Viņš sagrozīja nejutīgi atsēdēto pēcpusi.

Negaidot iezvanījās mobilais telefons.

– Dankans. – Viņš sagrozījās vēlreiz, izdzirdējis klienta balsi. – Es tieši esmu pie viņu vecāku mājas Bīkonhilā. Šorīt viņš atbrauca uz Bostonu. Sagatavošu atskaiti…

Viņš vēl grozījās, kad klients pārtrauca viņu ar jautājumu birumu.

– Jā, taisnība. Viņš visu dienu bija Bostonā, satikās ar advokātu, apgrieza matus, nopirka ziedus.

Klients maksāja rēķinus, Dankans sev atgādināja, pierakstot telefona zvanu savā piezīmju grāmatā.

– Viņa māsa ar savu ģimeni iegāja pirms pusstundas. Izskatās, ka tur sapulcējusies visa ģimene. Viņš tur paliks vismaz uz vakariņu laiku. Šaubos, vai vēl sagaidāmas kādas darbības, tāpēc… Ja jūs tā vēlaties. To es varu.

Tā ir tava nauda, Dankans nodomāja, samierinoties ar paredzamo garo vakaru.

– Es jums paziņošu, kad viņš iznāks laukā.

Telefons pie auss noklikšķēja, un Dankans nogrozīja galvu. Klienti maksāja rēķinus, viņš atkal nodomāja un iekodās nākamajā burkānā.

Prombūtne bija ilgusi vien dažas nedēļas, taču sajūta bija kā atgriežoties pēc ilga laika. Sprakšķēdama dega malka lielajā akmens kamīnā, tā priekšā saritinājies gulēja vecais suns Seidijs. Visi bija apsēdušies tā saucamajā ģimenes salonā ar pazīstamajām fotogrāfijām, antikvārajiem priekšmetiem, sarkanām lilijām šaurā vāzē uz klavierēm. Viņi pļāpāja un dzēra vīnu.

Pat vecmāmiņa neiebilda, ka viņu noved lejā. Apmierināta viņa iekārtojās iemīļotajā šūpuļkrēslā un sarunājās ar apkārtējiem, it kā nekas nebūtu noticis.

Īlajs secināja, ka šajā ziņā liels nopelns ir mazulītei. Vēl ne trīs gadus vecā Selīna, skaista kā princesīte, piepildīja telpu ar enerģiju un prieku.

Mazā pieprasīja, lai Īlajs ar viņu parotaļājas, tāpēc viņš apsēdās uz grīdas, lai uzbūvētu no klucīšiem māju viņas lellei. Cik vienkārša darbība, kas atgādināja, ka reiz viņš bija vēlējies bērnus.

Īlajs secināja, ka vecāki neizskatās tik saspringti kā pirms trim nedēļām, kad viņš devās prom uz Viskija līci. Pārdzīvojumi bija padziļinājuši rievas tēva vaibstos, mātes sejas krāsa izskatījās pavisam blāva.

Taču viņi bija izturējuši, Īlajs nodomāja.

– Jāpabaro mazā. – Īlaja māsa uzlika plaukstu vīram uz pleca un cēlās kājās. – Tēvoci Īlaj, vai nāksi palīgā?

– Nujā… protams.

Paņēmusi lelli, mazā Selīna pastiepa augšup rociņas un, neatvairāmi, starojoši smaidīdama, ļāva, lai viņu paceļ un aiznes uz virtuvi.

Plecīgā Alise saimniekoja pie lielās plīts ar sešiem degļiem.

– Izsalkusi, vai?

Selīna, daudz nedomādama, bija gatava pamest Īlaju un sniedzās pretī pavārei.

– Nāc, mana princesīte, – Alise aicināja, novietojusi mazo drošā vietā uz sava platā gurna. – Lai viņa paēd, Trisij, manā un Karmelas sabiedrībā. Jums, pārējiem, vakariņas būs galdā pēc minūtēm četrdesmit.

– Paldies! Ja viņa blēņosies…

– Blēņosies? – Komiski iepletusi acis, Alise atkārtoja pārspīlētā balsī. – Nē, nu paskaties uz viņu!

Selīna iesmējusies apmeta rociņas pavārei ap kaklu un sabučoja viņu, kā nu prata.

– Vai tev ir saldumi?

– Pēc vakariņām, – Alise viņai pačukstēja. – Mēs tiksim galā. – Viņa ar žestu pamāja, lai māte iet prom. – Ejiet atpūsties.

– Uzvedies labi, – Trisija brīdināja meitu un tad saņēma brāli aiz rokas. Gandrīz sešas pēdas gara, ar slaidu, sportisku augumu, apņēmības pilnu stāju, viņa izveda Īlaju no virtuves un aizvilka tālāk no salona uz bibliotēku. – Mums jāaprunājas.

– Tā jau man likās. Man viss ir kārtībā. Vispār viss ir kārtībā, tāpēc…

– Izbeidz!

Atšķirībā no maigās, diplomātiskās mātes Trisija pēc rakstura bija līdzīga tiešajam, skarbajam un pašpārliecināti valdonīgajam vectēvam. Šo iemeslu dēļ viņa ieņēma vienu no galvenajiem amatiem uzņēmumā “Lendonu viskijs”.

– Mēs uzmanīgi izvairījāmies apspriest to, kas notika, kas notiek un kā tu ar to tiec galā. Lai tā būtu, bet tagad mēs esam divatā. Aci pret aci, bez elektroniskajām vēstulēm, kuras tu vari rūpīgi sacerēt un rediģēt. Kā tev klājas, Īlaj?

– Man diezgan veiksmīgi izdodas rakstīt. Es pastaigājos pa liedagu. Regulāri ievēroju maltītes, jo vecmāmiņas mājkalpotāja man tās pagatavo.

– Vai Eibera? Viņa ir lieliska, vai ne?

– Jā. Viņa ir interesanta.

Uzjautrināta Trisija apsēdās uz platās ādas krēsla paroces.

– To man nudien ir prieks dzirdēt, Īlaj, jo tieši tas tev šobrīd nāk par labu. Bet, ja tā, kāpēc tu atbrauci uz Bostonu?

– Vai tad es nedrīkstu apciemot ģimeni? Vai esmu izraidīts, vai?

Pat tas, kā māsa pacēla pirkstu, rādot uz Īlaju, viņam atgādināja vectēvu.

– Neizvairies! Tu nebiji paredzējis atbraukt līdz Lieldienām, bet te nu tu esi. Klāj vaļā!

– Nav nekā īpaša. Gribēju klātienē apspriesties ar Nīlu. – Īlajs palūkojās uz durvju pusi. – Klau, es negribu uztraukt mammu un tēti, tam nav jēgas. Viņi izskatās mazāk noraizējušies. Pīdmonti draud ar jaunu procesu par nāves cēloni.

– Muļķības, muļķības! Viņi tevi vajā, Īlaj. Tev… tev jāaprunājas ar Nīlu. – Trisija nopūtās. – Bet tu jau to esi paspējis izdarīt. Kāds ir viņa viedoklis?

– Viņš uzskata, ka tā ir lieka trokšņošana, vismaz pagaidām. Liku viņam sameklēt jaunu privātdetektīvu, šoreiz sievieti.

– Tu tiešām atgūsties, – Trisija secināja, un viņai acīs sariesās asaras.

– Jēziņ, Trisij, nevajag…

– Tas nav tikai tevis dēļ vien. Hormoni streiko. Esmu stāvoklī. Šorīt raudāju, kopā ar Selīnu dziedādama “Autobuss uz riteņiem”.

– Ak… padomā tik! – Īlajs juta, kā sirds atsilst. – Tas taču ir labi, vai ne?

– Tas ir lieliski. Mēs ar Maksu esam laimīgi. Pagaidām nevienam to nesakām, bet šķiet, ka mamma nojauš. Nu jau ir apmēram septiņas nedēļas. – Viņa nošņaukājās. – Pajautāšu Maksam, varbūt pastāstīsim jaunumus vakariņu laikā. Vai tas nav iemesls svinībām?

– Turklāt tā tiks novirzīta uzmanība no manis.

– Jā, tev nav pamata pārmest, ka es neko nedaru tavā labā. – Trisija piecēlās un apkampa brāli. – Es mainīšu sarunu tematu, ja tu apsoli vairs nesūtīt piesardzīgas, atturīgas vēstules – man ne. Izkrati man sirdi, ja tev bijusi nelāga diena. Ja tā notiek un tev nepieciešama sabiedrība, es sarunāšu, ka man jāpieskata Selīna, bet pati aizbraukšu pie tevis uz pāris dienām. Ja varēsim, dosimies kopā ar Maksu. Tev nav jābūt vienam.

Viņa to izdarītu, Īlajs domās piekrita. Trisija pārliktu, mainītu, pārkārtotu plānus – viņai tas lieliski izdevās. Viņa to izdarītu.

– Es viens jūtos pavisam labi, tici man. Šobrīd atgūstu to, ko pārāk ilgi neņēmu vērā.

– Mans piedāvājums paliek spēkā. Ja tu dzīvosi tur arī vasarā, mēs ieradīsimies kaut vai bez uzaicinājuma. Vienkārši uzkritīsim tev uz galvas. Ap to laiku es tipināšu kā valis, un visiem būs mani jāgaida.

– Tā jau tas notiek.

– Nez vai tu to uztvertu tik mierīgi, ja tev būtu jānēsā līdzi papildu divdesmit mārciņas un jāuztraucas par strijām. Ej atpakaļ. Es paskatīšos pa durvju spraugu, vai Selīnai nav izdevies pierunāt Alisi pirms vakariņām pamieloties ar cepumiem.

Eibera tajā vakarā pulksten deviņos pabeidza mājās jogas nodarbību un paņēma ūdens pudeli, kamēr skolnieces saritināja paklājiņus.

– Atvaino, ka mazliet nokavējos, – Hetere atkārtoja.

– Šodien neko nespēju pagūt laikā.

– Tas nekas.

– Man žēl, ka netiku uz iesildīšanos elpošanā. Tā man vienmēr nāk par labu. – Hetere gari nopūtās, ar plaukstām pavēdīdama gaisu, liekot Eiberai pasmaidīt.

Heteri nekas nespēja apturēt. Droši vien viņa runāja pat miegā, tāpat kā masāžas laikā stundas garumā.

– Zibens ātrumā metos laukā no mājām, – Hetere turpināja. – Ak jā, es pamanīju, ka Īlaja mašīnas nav pie “Kraujas nama”. Tikai nesaki, ka viņš atgriezies Bostonā.

– Nē.

Hetere negrasījās rimties un, aizvelkot jakai rāvējslēdzēju, turpināja:

– Es nesaprotu. Māja ir tik liela! Hesterei tā, protams, piederējās, tu zini, ko es domāju. Bet viņam… Ja iztēlojos, kas viņam prātā, atliek tikai skraidīt pa istabām.

– Neesmu to novērojusi.

– Tu viņu redzi, kad uzkop māju, un tad viņam ir vismaz kaut kāda sabiedrība. Bet cilvēkam, kuram ir tik daudz brīva laika, taču nav ko iesākt ar to. Tas nevar būt veselīgi.

– Viņš raksta romānu, Hetere.

– Ak jā, tā viņš saka. Cilvēki runā, ka viņš tā saka, bet viņš ir jurists. Ko juristi jēdz no romānu sacerēšanas?

– Ak, es nezinu. Pajautā Džonam Grišamam.

Hetere atvēra muti un atkal aizvēra. – Ak tā, tev laikam taisnība. Tomēr…

– Hetere, tūlīt sāks līt. – Pie viņām pienāca Grēta Periša. – Vai aizvedīsi mani mājās? Es jūtu, ka esmu saaukstējusies.

– Nu jā, bez šaubām! Es tikai paņemšu paklājiņu.

– Tu esi man parādā, – Grēta pačukstēja, kad Hetere aizšāvās prom.

– Un kā vēl! – Eibera pateicīgi paspieda vecākajai sievietei roku un steidzās parādīt, ka ir aizņemta ar paklājiņu savākšanu.

Tiklīdz māja bija tukša, viņa atvieglojumā nopūtās.

Protams, viņai ļoti patika nodarbības pašas mājās, personiskā gaisotne, sarunas pirms un pēc treniņa. Bet reizēm…

Sakārtojusi stikloto verandu, Eibera uzgāja augšstāvā, uzvilka mīļāko pidžamu – ar mīkstu, baltu aitiņu rakstu uz rozā fona – un kāpa atkal lejā.

Viņa gribēja ieliet sev vīnu, iekurināt kamīnu un iekārtoties uz dīvāna ar grāmatu. Lietus lāšu pakšķēšana ārā uz terases lika pasmaidīt. Lietains vakars, kamīns, glāze vīna…

Lietus. Sasodīts, vai viņa bija aiztaisījusi visus logus “Kraujas namā”?

Protams. Viņa taču neaizmirstu…

Vai tiešām? Vai visus? Arī to – Hesteres vingrošanas istabā?

Aizvērusi acis, Eibera centās iztēloties, ka pieiet pie katra loga un pārbauda rokturus.

Taču viņa nespēja atcerēties, viņa nebija pārliecināta.

– Sasodīts, sasodīts, sasodīts!

Eibera saprata, ka nespēs nomierināties, pirms nebūs to pārbaudījusi, tāpēc nolēma doties turp. Līdz “Kraujas namam” bija dažu minūšu ceļš, turklāt viņa paņems līdzi iepriekš pagatavoto tītara gaļas sautējumu.

Izņēmusi to no ledusskapja, Eibera uzāva siltas zeķes un vecus Ugg zābakus, uzmeta jaku pāri pidžamai, paķēra cepuri un, uzmaukusi to galvā, steidzās uz mašīnu.

– Piecas minūtes turp, piecas atpakaļ, un pēc desmit es jau būšu mājās ar glāzi vīna rokā.

Viņa devās uz “Kraujas namu”, nebūdama pārsteigta par pērkona dārdiem. Marta beigās laika apstākļi bieži satrakojās. Šovakar pērkons, rīt sniegs vai silta saule. Kas to lai zina?

Skriešus viņa metās cauri lietus mūrim uz parādes durvīm ar atslēgām vienā rokā un tītara sautējumu otrā. Atvērusi durvis ar kāju un aizgrūdusi ciet ar gurnu, Eibera pasniedzās, lai iedegtu gaismu un izslēgtu signalizāciju.

– Tā. Lieliski, – viņa nomurmināja, jo foajē palika tumsā. Eiberai bija labi zināmi elektrības padeves traucējumi “Kraujas namā” un visā Viskija līcī. Iedegusi mazo lukturīti uz atslēgas riņķa, viņa devās uz virtuvi, sekodama šaurajai gaismas strēlei.

Viņa pārbaudīs logus un tad ziņos par elektrības nozušanu, arī par ģeneratora bojājumu. Kārtējo reizi. Kaut Hestere būtu ar mieru uzlabot to veco monstru! Ko Hestere darīs, ja būs nopietni elektrības padeves traucējumi, kaut arī viņa apgalvo, ka esot to bieži pieredzējusi un protot ģeneratoru no jauna iedarbināt.

Iegājusi virtuvē, Eibera izņēma no atvilktnes lielo kabatas bateriju. Varbūt viņai jānoiet pagrabā un jāpārbauda ģenerators? Viņai gan nebija ne jausmas, ko tajā pārbaudīt. Bet varbūt tomēr?

Eibera devās uz durvīm, taču apstājās. Tur būs tumšs, auksts, varbūt mitrs. Iespējams, ka pat zirnekļi.

Bet iespējams, ka ne.

Viņa nolēma, ka tikai atstās Īlajam zīmīti.

Ja viņš vēlu pārradīsies mājās, kur nav ne gaismas, ne siltuma, tad viņš var pārlaist nakti uz Eiberas dīvāna. Taču vispirms viņa pārbaudīs logus.

Eibera uzsteidzās augšstāvā. Kā gan citādi, logs, par kuru viņa raizējās, bija ciet, un tagad viņa skaidri atcerējās, ka to aiztaisījusi, aizšaujot arī bultu.

Viņa devās atpakaļ lejā uz virtuvi. Viņu tik viegli nevarēja nobiedēt, tomēr viņa vēlējās ātrāk atgriezties mājās, prom no lielā, tumšā, tukšā nama savā omulīgajā ligzdiņā.

Atkal nodārdēja pērkons, šoreiz likdams Eiberai salēkties un tad pasmieties pašai par sevi.

Lukturis izlidoja Eiberai no rokas, kad viņa tika satverta no aizmugures. Mirkli, tikai vienu bezprāta mirkli, viņu sagrāba panika. Bezpalīdzīgi viņa cīnījās, raujot nost plaukstu, kas cieši žņaudza viņas kaklu.

Nazis pieskārās pie rīkles un slīdēja lejup gar ribām. Šausmās Eibera gribēja kliegt, bet no aizžņaugtā kakla nāca tikai apslāpēta sēkšana.

Viņai aizcirtās elpa, trūka gaisa, un telpa apkārt sāka griezties.

Tad sevi pieteica izdzīvošanas instinkts. Saules pinums – sitiens ar elkoni. Pacelta kāja – trieciens no visa spēka pa pēdu. Deguns – ass pagrieziens un belziens ar plaukstas pamatni tur, kur instinkts teica, ka jābūt sejai. Cirkšņi – spējš rāviens augšup ar celi.

Tad viņa skrēja. Instinkts pavēlēja akli mesties uz durvīm. Viņa trāpīja pa tām ar plaukstām, kas spēji iesāpējās, bet viņa neapstājās. Atrāvusi durvis vaļā, viņa skrēja uz mašīnu, ar drebošiem pirkstiem tverot atslēgas.

Ātrāk, ātrāk, ātrāk!

Iesēdusies mašīnā, viņa iegrūda atslēgu aizdedzē. Riepas iekaucās, mašīnai traucoties atpakaļgaitā. Tad viņa to apgrieza un joņoja prom uz ceļu.

Neapzināti Eibera pabrauca garām savām mājām, nobremzējot Morīnas durvju priekšā.

Uz gaismu, pie cilvēkiem, drošībā.

Viņa pieskrēja pie durvīm, atvēra tās un ieraudzīja draugus mājīgi sēžam pie televizora.

Abi pielēca kājās.

– Eibera!

– Policija… – Istaba atkal sagriezās riņķī. – Izsauciet policiju.

– Tu esi savainojusies! Tev tek asinis! – Morīna metās pie Eiberas, Maiks paķēra telefonu.

– Ak tā? Nē. – Grīļodamās Eibera paskatījās uz sevi, un Morīna viņu satvēra. Uz jakas un pidžamas apakšā patiešām rēgojās asinis. Bet tās nebija viņas asinis.

– Tās nav manas. Tās ir viņa.

– Ak kungs! Kas noticis? Nāc apsēdies.

– Nē. Nē! – Tās nav viņas asinis, Eibera atkal domās atkārtoja. Viņa bija paspējusi aizbēgt. Viņa bija drošībā. Istaba pārtrauca griezties. – Kāds ielauzies “Kraujas namā”. Paziņojiet policijai, ka “Kraujas namā” kāds ir. Viņš mani noķēra. – Viņa roka bija pieskārusies kaklam. – Viņš mani žņaudza.

– Tu esi ievainota. Es redzu. Sēdi! Apsēdies. Maik!

– Policija brauc turp. Ņem! – Viņš apmeta Eiberai ap pleciem segu, kad Morīna viņu veda pie krēsla. – Vairs neuztraucies. Tagad tu esi drošībā.

– Es atnesīšu tev ūdeni. Maik, paliec! – Morīna pavēlēja vīram.

Viņš notupās Eiberas priekšā. Cik patīkama seja, Eibera nodomāja, kad elpošana kļuva vienmērīga. Mīloša seja ar tumšbrūnām kucēna acīm.

– Elektrība atslēgta, – Eibera gandrīz izklaidīgi izdvesa.

– Nē, nav.

– “Kraujas namā”. Tur nav elektrības. Tur bija tumšs. Viņš bija tumsā. Es viņu neredzēju.

– Viss kārtībā. Policija tūlīt būs klāt, un tu esi drošībā.

Eibera pamāja, skatoties vīrietim acīs.

– Man nekas nekait.

– Vai viņš tev uzbruka?

– Viņš… viņš sagrāba mani aiz kakla. Es nevarēju paelpot un it kā apreibu.

– Mīļā, tev uz drēbēm ir asinis. Ļauj apskatīties.

– Tās ir viņa asinis. Es iesitu viņam pa seju. Izmantoju SPDC.

– Kas tas tāds?

– Tas ir pašaizsardzības paņēmiens, – Morīna paskaidroja, nākdama atpakaļ ar ūdens glāzi vienā un viskija glāzi otrā rokā. SPDC – saules pinums, pēda, deguns, cirkšņi. Eibera, tu esi brīnums.

– Diez vai. Es tikai to izdarīju. Acīmredzot būšu iebliezusi tā, ka viņam sāka asiņot deguns. Nezinu. Atbrīvojos un bēgu prom. Izskrēju laukā un metos šurp. Man ir… mazliet nelabi.

– Iedzer ūdeni. Lēnām.

– Viss kārtībā. Jāpiezvana Īlajam. Viņam tas jāzina.

– Es to izdarīšu, – Maiks viņu mierināja. – Pasaki numuru, un es piezvanīšu.

Eibera iedzēra ūdeni, ieelpoja, izelpoja un iedzēra vēl.

– Numurs ir manā mobilajā telefonā. Bet es nepaņēmu to līdzi. Tas palika mājās.

– Es atradīšu. Neuztraucies, es to izdarīšu.

– Es neļāvu, lai viņš man nodara pāri. Šoreiz ne. – Eibera piespieda plaukstu pie mutes, kad sāka plūst asaras. – Šoreiz ne. Morīna apsēdās viņai blakus un aplika rokas ap pleciem.

– Ak, Morīna, atvaino, ka…

– Neuztraucies, viss būs labi.

– Man jau ir labi. – Taču sasprindzinājums nepārgāja. – Man vajadzētu dejot. Es noturējos. Līdz šim brīdim. Visu izdarīju pareizi. Viņš mani nesavainoja. Es to nepieļāvu. Tikai… tagad tas atsaucas.

– Saprotu.

– Bet es to izdarīju. – Eibera atslīga uz sēdekļa un notrausa asaras. – Es tiku galā. Taču, Dieva dēļ, “Kraujas namā” kāds ir ielauzies! Es nezinu, kur viņš bija un ko darīja. Neievēroju neko neparastu, es tikai iegāju vingrošanas telpā un virtuvē. Gandrīz nokāpu lejā pagrabā pārbaudīt ģeneratoru, bet… Viņš varēja būt tur. Viņš noteikti atslēdza strāvu, lai iekļūtu namā. Elektrības nebija. Es…

– Iedzer. – Morīna ielika glāzi ar viskiju Eiberas plaukstā. – Dzer lēnām.

– Es jau nomierinājos. – Eibera iedzēra malku viskija un nopūtās, kad tas silts noslīdēja lejup kaklā. – Uznāca negaiss, un es neatcerējos, vai biju aizvērusi logus. Nespēju rast mieru, tāpēc devos turp. Man likās, ka pazudusi elektrība. Morīna, es nevienu ne redzēju, ne dzirdēju. Tādā lietū un vējā…

– Tu viņam pārsiti degunu.

Mazliet nomierinājusies, Eibera nolaida skatienu.

– Es viņam pārsitu degunu. Tas ir ļoti labi. Ceru, ka esmu to salauzusi.

– Es arī ceru. Tu esi īsta varone.

– Tu arī. Kā tev šķiet, kāpēc es taisnā ceļā braucu pie tevis?

Ienāca Maiks.

– Īlajs brauc šurp, – viņš pastāstīja. – Arī policija dodas uz “Kraujas namu”. Pēc tam viņi grib runāt ar tevi. – Viņš piegāja pie Eiberas un sniedza viņai džemperi. – Man liekas, tev noderēs.

– Paldies! Ak kungs, Maik. Paldies! Tu esi ļoti labs.

– Tāpēc jau es viņu paturu pie sevis. – Viegli papliķējusi Eiberai pa celi, Morīna piecēlās. – Uzvārīšu kafiju.

Kad viņa izgāja, Maiks izslēdza televizoru, apsēdās un iedzēra viskiju. Tad viņš uzsmaidīja Eiberai.

– Nu, kā pavadīji šo dienu? – viņš noprasīja, un Eibera iesmējās.