Читать книгу Ēnu līcis - Nora Robertsa - Страница 5

Pastaiga pa sniegoto pludmali negaidīti izvērtās patīkamāka, nekā Īlajs bija gaidījis. Ziemas baltie saules stari atspīdēja ūdenī un sniegā, liekot visam vizuļot. Kāds bija gājis pirms Īlaja, ieminot pēdas, tāpēc viņš sekoja tām, soļojot pa mitrajām, drēgnajām, viļņu noskalotajām smiltīm.

Jūras putni, nolaidušies krastā, cienīgi tipināja vai pacēlās gaisā, atstājot smiltīs seklus nospiedumus, pirms viļņu šļakatas tos atkal izdzēsa. Putni sasaucās, sakliedzās, atgādinot, ka tuvosies pavasaris, par spīti apkārtējai ziemas ainavai.

Īlajs sekoja trim kaijām un apstājies uzņēma pāris fotogrāfiju, kuras nosūtīja uz mājām. Turpinot ceļu, viņš paskatījās pulkstenī un apsvēra, kur šajā brīdī Bostonā varētu būt vecāki, un piezvanīja uz mājām.

– Kas tad nu tev lēcies?

– Vecmāmiņ! – Īlajs nebija gaidījis, ka atsauksies viņa. – Es pastaigājos pa Viskija līča liedagu. Mums sasnidzis vairākas pēdas dziļš sniegs. Izskatās kā Ziemassvētkos, kad man bija gadu divpadsmit.

– Toreiz tu ar brālēniem, māsīcām un Greidiju puikām uzcēli krastmalā sniega pili. Tu paņēmi manu labo sarkano kašmira šalli un izkarināji to kā karogu.

– To es esmu aizmirsis. Par to karogu.

– Es gan ne.

– Kā tev klājas?

– Tā nekas. Kaitina, ka man neļauj paspert ne soli bez tā sasodītā “staiguļa”. Man pilnīgi pietiek ar spieķi.

Tā kā māte elektroniskajā vēstulē bija sīki aprakstījusi cīņu ap rāmi uz riteņiem, Īlajs netika pārsteigts nesagatavojies.

– Prātīgāk ir neriskēt, tu nedrīksti pakrist. Tu vienmēr esi bijusi prātīga.

– Šitā runāšana uz mani neiedarbojas, Īlaj Endrū Lendon.

– Vai tad tu neesi vienmēr bijusi prātīga?

Vecmāmiņa iesmējās, un Īlajs to uztvēra kā mazu uzvaru. – Jā, un turpināšu tādā pašā garā. Smadzenes man darbojas labi, paldies Dievam, pat ja nespēju atsaukt atmiņā, kā es vispār nokritu. Es pat neatceros, kā izkāpu no gultas. Bet tas nav svarīgi. Pamazām ārstējos, un es tikšu vaļā no tā rāmja uz ritentiņiem, ar kuru pārvietojas vecas invalīdes. Kā tev pašam klājas?

– Labi. Katru dienu rakstu, darbs patiešām virzās uz priekšu. Man tas patīk. Man arī patīk atrasties šeit. Vecmāmiņ, paldies par…

– Nevajag! – Hesteres Lendones balsī ieskanējās Jaunanglijas granītcietais skarbums. – “Kraujas nams” ir tikpat tavs kā mans. Tas pieder ģimenei. Šķūnī ir malka, bet, ja nepietiek, sarunā ar Digbiju Pīrsu. Viņa telefona numuru atradīsi manā grāmatiņā mazā kabineta rakstāmgaldā un virtuvē tālākajā atvilktnē pa labi. Ja nevari atrast, Eiberai arī tas ir.

– Skaidrs.

– Vai tu kārtīgi paēd, Īlaj? Lai es vairs neredzētu tikai kaulus un ādu, kad nākamreiz tiksimies!

– Nupat pamielojos ar pankūkām.

– Ak! Vai biji ciemata kafejnīcā “Liedags”?

– Nē… tās uzcepa Eibera. Klau, runājot par…

– Viņa ir jauka meitene. – Hestere neklausoties pārtrauca mazdēlu. – Arī laba pavāre. Ja tev ir kādas neskaidrības vai sarežģījumi, vērsies pie Eiberas. Pat ja viņa pati nevarēs palīdzēt, tad atradīs, kam jautāt. Viņa ir gudriniece, glīta meitene. Ceru, ka tu to paspēji ievērot, vienīgi ja nu vājuma dēļ arī acis tev vairs lāgā nerāda.

Īlajs sajuta brīdinošu kņudoņu pakausī.

– Vecmāmiņ, tu taču nemēģini mani savest ar viņu kopā, vai ne?

– Kāpēc man tas būtu jādara? Vai tad tu pats netiksi galā? Kad es esmu jaukusies tavā mīlas dzīvē, Īlaj?

– Jā, tev taisnība. Es atvainojos. Tikai… tu viņu pazīsti daudz labāk nekā es. Man nepatīk justies parādniekam par to, ka viņa gatavo man ēdienu, bet viņa to nesaprot.

– Vai pankūkas tev garšoja?

– Jā, bet…

– Vai tāpēc tu jūties parādnieks?

– Skaidrs, es tev piekrītu.

– Turklāt Eibera dara to, kas pašai patīk, tici man. Šajā ziņā es viņu apbrīnoju. Viņa priecājas par dzīvi un gluži vienkārši dzīvo. Tev derētu no viņas pamācīties.

Brīdinošā kņudoņa atkārtojās.

– Bet tu taču nemēģini mūs savest kopā?

– Es paļaujos uz tava paša prātu, sirdi un fiziskajām vajadzībām.

– Labi, tad turpināsim no šīs vietas. Es negribu aizvainot tavu draudzeni, it īpaši tāpēc, ka viņa mazgā man veļu. Kā jau teicu, tu viņu pazīsti labāk. Iesaki man, kā lai diplomātiski viņu pārliecinu, ka man nav vajadzīga nekāda masāža.

– Vai viņa to piedāvāja?

– Jā, kundze. Pareizāk sakot, informēja, ka atgriezīsies piecos trīsdesmit ar visu masāžas galdu. Mans “Nē, paldies!” uz viņu neatstāja nekādu iespaidu.

– Tevi gaida burvīgs piedzīvojums. Eiberas rokas prot darīt brīnumus. Pirms viņa sāka mani masēt reizi nedēļā un pierunāja apmeklēt jogas nodarbības, es mocījos ar muguras sāpēm, un starp lāpstiņām man dūra kā ar nazi. Vecums, es spriedu, pieņemot to kā nenovēršamību. Līdz iejaucās Eibera.

Īlajs aptvēra, ka aizgājis tālāk, nekā bija iepriekš paredzējis, kad pamanīja kāpnes, kas veda uz ciematu. Kamēr viņš ātri izlēma doties augšā, Hestere paguva izteikt savu viedokli.

– Tu esi īsts stresa kamols, manu zēn. Vai tu domā, ka es nesaklausu to tavā balsī? Tava dzīve sagriezusies kājām gaisā, un tas nav pareizi. Tas nav taisnīgi. Kaut arī dzīvē tā bieži gadās. Svarīgi ir tas, kā mēs ar to tiekam galā. Tev jārīkojas tāpat, kā šobrīd visi iesaka man. Atgūsti veselību, spēkus, nostājies atkal stingri uz zemes. Man arī nepatīk to dzirdēt, bet tā ir un paliek vienkārša patiesība.

– Vai tavas kaimiņienes, pankūku cepējas, masāža man palīdzēs?

– Noteikti. Paklausies vien, tu pūt un els kā tāds vecis.

Apvainojies un pazemots Īlajs glābās aizstāvoties.

– Es nobridu visu ceļu līdz ciematam pa dziļu sniegu. Tagad rāpjos augšā pa kāpnēm.

– Vai tā attaisnojas bijusī Hārvardas basketbola komandas zvaigzne?

– Es nebiju nekāda zvaigzne, – Īlajs norūca.

– Man tu biji gan. Man tu joprojām esi slavenība.

Īlajs apstājās kāpņu galā. Jā, lai atvilktu elpu un pagaidītu, kad norims sirds, kuru vecmāmiņai bija izdevies aizkustināt.

– Vai redzēji manu jauno vingrošanas zāli? – viņa noprasīja. – Jā. Ļoti labi. Cik reižu tu vari atspiesties pret soliņu, Hestere?

Vecmāmiņa iesmējās.

– Tev šķiet, ka esi dikti asprātīgs. Man ir svarīgi izskatīties svaigai un sportiskai. Tev, Īlaj, arī treniņi nāks tikai par labu.

– Es jau vienu veicu. Izlasīju tavu zīmīti. Tagad stāvu iepretim “Omāru būdai”.

– Tur ir gardākie omāri ziemeļu piekrastē.

– Nekas šeit nav īpaši mainījies.

– Šis un tas ir, taču pamats paliek. Es ceru, ka tu neaizmirsīsi savējo. Tu esi Lendons ar Hokinu asiņu piejaukumu no manas puses. Neviens mūs nenospiedīs uz ceļiem, vismaz ne uz ilgu laiku. Gādā par “Kraujas namu” manā vietā.

– Darīšu, ko varēšu.

– Un liec aiz auss – reizēm pankūka ir tikai pankūka.

Pēdējā piezīme lika Īlajam iesmieties. Kaut arī aizsmakuši, tie tomēr bija smiekli.

– Labi, vecmāmiņ. Pagaidām izmanto rāmi uz ritentiņiem.

– Paklausīšu tevi… pagaidām, ja tu ļausi, lai tev izdara masāžu.

– Sarunāts. Apskaties elektroniskajā pastā, es aizsūtīju tev fotogrāfijas. Piezvanīšu atkal pēc pāris dienām.

Viņš pagāja garām vietām, kuras atcerējās. “Saldējums”, “Marijas pica”… un jaunām kafejnīcām, piemēram, “Banga” ar smilšu sārtām sienām. Netālu slējās metodistu baznīcas baltā smaile, viesnīcas “Ziemeļu krasts” cienīgā celtne un burvīgi mazi viesu nami, kuri gaidīs tūristus sezonas laikā, izmitinās un pacienās ar brokastīm.

Pa reizei garām pabrauca kāda automašīna, bet atceļā mājup vairs neviena nebija manāma.

Īlajs nolēma nākamajā reizē, kad būs skaidrs laiks, vēlreiz atnākt uz ciemu nopirkt pastkartes, lai aizsūtītu īsu sveicienu vecākiem – un “smaidiņu” pāris atlikušajiem draugiem.

Arī tas viņam nāktu tikai par labu.

Tāpat derētu pastaigāt pa veikaliem, veciem un jauniem, izjust pazīstamo vietu gaisotni.

Bet šobrīd viņš bija paguris, nosalis un gribēja ātrāk tikt atpakaļ mājās.

Pievedceļā Īlaja mašīna stāvēja viena pati, un viņš izjuta atvieglojumu. Viņš bija pietiekami ilgi kavējies, lai Eibera pabeigtu darbu. Tagad nevajadzēja nedz pūlēties kaut ko runāt, nedz izvairīties no viņas. Nevēlēdamies piebradāt māju ar sniegu, Īlajs apgāja tai apkārt, lai ieietu pa sētas puses durvīm.

Pašreiz plecs vairs nesāpēja, Īlajs noģērbjoties secināja. Vai gandrīz nesāpēja. Viņš varētu aizsūtīt Eiberai ziņu, ka pastaiga ir palīdzējusi un viņš tagad jūtas labi tāpat, bez masāžas.

Diemžēl viņš bija vienojies ar vecmāmiņu. Solījumu vajadzēja turēt, kaut arī tā izpildi varēja atstāt uz vēlāku laiku. Viņam atlika dažas stundas, lai izlemtu, kā rīkoties. Galu galā viņš bija advokāts – vai nu praktizēja, vai ne – un arī rakstnieks. Viņš varēja sacerēt Eiberai skaidri, saprātīgi pamatotu vēstuli.

Iegājis virtuvē, Īlajs pamanīja pie letes pielipinātu zīmīti.

Cāļa un kartupeļu sautējums atrodas saldētavā.

Atnesu sērkociņus.

Ēd ābolu, pēc pastaigas neaizmirsti padzerties. Tiksimies ap 17.30.

Eibera

– Kas tu esi, mana māte, vai? Varbūt es negribu ābolu.

Vienīgais iemesls, kāpēc viņš izņēma no ledusskapja ūdeni, bija slāpes. Viņš negribēja, lai kāds noteiktu, kad ēst, kad dzert. Nākamreiz Eibera liks lietot zobu diegu vai mazgāt ausis.

Īlajs nolēma uziet augšstāvā pastrādāt un tad sacerēt viņai ziņu.

Gandrīz jau izgājis no virtuves, viņš nosodījās, griezās apkārt un paķēra ābolu no bambusa bļodas – tāpēc ka, sasodīts, tagad viņam to kārojās.

Aizkaitinājumam nebija jēgas, viņš to ļoti labi apzinājās. Eibera izturējās iejūtīgi, laipni. Bet viņš vēlējās palikt viens. Viņam vajadzēja telpu un laiku, nevis palīdzīgu roku, lai atkal atrastu pamatu zem kājām.

Sākumā viņam netrūka palīdzības, pēc tam tā saruka un saruka, kad draugi, kolēģi, kaimiņi norobežojās no cilvēka, uz kuru krita aizdomas par sievas nogalināšanu. It kā viņš ar sitienu pa galvu atriebies par neuzticību vai to, ka šķiršanās viņam dārgi izmaksātu.

Vai arī gan par to, gan to.

Īlajs vairs negrasījās ne no viena pieņemt palīdzību.

Joprojām nedaudz nosalis garās pastaigas laikā, Īlajs tikai zeķēm kājās devās uz guļamistabu pēc kurpēm.

Ar ābola kumosu mutē viņš apstājās, lūkojoties uz gultu. Piegājis tuvāk, viņš noliecies iesmējās – otro reizi šajā dienā. Tas jau bija sasniegums.

Eibera bija salocījusi roku dvieli dīvaina putna formā un uztupinājusi to uz dūnu segas. Putnam bija uzliktas saulesbrilles un maza puķīte aizbāzta aiz kājiņas.

Muļķīgi, Īlajs nodomāja. Un mīļi.

Apsēdies uz gultas malas, viņš pamāja putnam.

– Šķiet, ka man būs masāža.

Atstājis putnu, kur tas bija, viņš iegāja kabinetā.

Viņš gribēja šo to pārbaudīt, varbūt uzrakstīt nākamo ainu, virzīt uz priekšu notikumu gaitu.

Ieraduma pēc Īlajs vispirms pārbaudīja elektronisko pastu. Tur bija gan nevērtīgi sūtījumi, gan vēstule no tēva un viena no vecmāmiņas – viņa bija saņēmusi fotogrāfijas. Un vēl advokāta ziņojums.

Labāk to nelasīt, Īlajs nodomāja. Labāk nevērt vaļā. Taču tā jau tikpat nepazustu, bet gaidītu, gaidītu.

Plecu muskuļiem saspringti savelkoties, Īlajs atvēra vēstuli. Pārlaidis acis juridiskajai terminoloģijai, apliecinājumiem, pat jautājumiem, viņš pievērsās nepatīkamajai daļai. Lindsijas vecāki kārtējo reizi draudēja pārsūdzēt prasību pret viņu.

Tas nekad nebeigsies, Īlajs nodomāja. Nekad. Vienīgi tad, ja policija noķers īsto Lindsijas slepkavu.

Lindsijas vecāki ienīda viņu, jo bija nesatricināmi pārliecināti, ka Īlajs ir vainīgs viņu vienīgā bērna nāvē. Viņi nerimsies. Jo ilgāk viņš netiks notiesāts – turklāt bija liela iespēja, ka tā arī būs, – jo ilgāk notikušais atkal tiks vilkts dienas gaismā un nokļūs uz mediju kārā zoba. Samazgas līs ne tikai pār viņu, bet arī pār visu ģimeni.

Jau atkal.

Īlajam nelīdzēja apliecinājumi, ka lieta droši vien netiks turpināta. Lindsijas vecāki piekārs to pie lielā zvana paštaisnā apņēmībā panākt viņiem vienīgā taisnīguma uzvaru.

Īlajs iedomājās publicitāti, kā viņš tiks apspriests, analizēts, vērtēts. Privātdetektīvi, kuru Pīdmonti noalgos – vai jau bija to izdarījuši – ieradīsies Viskija līcī, vienīgajā vietā, kas viņam atlikusi.

Īlajs minēja, vai Bostonas policijas departamenta detektīvs Vulfs arī būtu ietekmējis Lindsijas vecāku lēmumu. Brīžos, kad Īlajs bija sliktā noskaņojumā, viņš uzskatīja Vulfu par savu personisko Žavēru, kas ietiepīgi, gluži kā apsēsts vajā bez vainas vainīgo. Labākā garastāvoklī būdams, viņš pieņēma, ka Vulfs ir stūrgalvīgs policists, kas nespēj pieņemt, ka pierādījumu trūkums var nozīmēt nevainību.

Vulfam nebija izdevies panākt, ka prokurors ceļ apsūdzību. Bet tas neatturēja policistu nelikt Īlaju mierā, līdz Vulfa vadība izteica viņam brīdinājumu.

Vismaz oficiālā līmenī.

Jā, Īlajs pieļāva iespējamību, ka Vulfs iedrošinājis Pīdmontus.

Atbalstījies uz elkoņiem, Īlajs saberzēja ar plaukstām seju. Viņš bija paredzējis, ka tas notiks, gaidīja, kad atkal skanēs zvani. Kaut arī tas izklausījās drausmīgi, iespējams, ka labāk bija tikt ar to galā.

Piekrītot pēdējiem vārdiem Nīla vēstulē – mums jāaprunājas, – Īlajs paņēma telefonu.

Sāpes galvā kļuva spēcīgākas – tās sita, spārdīja, kliedza. Advokāta mierinošais tonis maz līdzēja, lai tās remdētu. Pīdmonti cēla troksni, lai izdarītu spiedienu, noturētu mediju interesi, uzkurinātu domu par prasības apmierināšanu.

Neviens no advokāta viedokļiem, kaut arī Īlajs tiem piekrita, viņu nepārliecināja.

Ieteikums būt savaldīgam, neapspriest izmeklēšanu, atkal noalgot personisko privātdetektīvu nekādā ziņā nepalīdzēja. Viņš taču jau tāpat turējās ēnā. Drīz viņš būs pilnīgā tumsā. Ar ko gan, pie velna, lai viņš apspriestos? Doma par naudas izdošanu, cerot, ka privātdetektīvam izdosies kaut ko atklāt, kā sākotnēji bija licies, tikai palielināja Īlaja nomāktību.

Viņš zināja, tāpat kā to zināja viņa advokāts un policija, ka, laikam ritot, mazinājās iespējamība atrast drošus pierādījumus.

Vai tiešām tuvojās spēles beigas? Viņš saglabās nenoteikto stāvokli, netiks apsūdzēts, netiks attaisnots, un turpmāko mūžu viņu pavadīs aizdomu ēna.

Tātad viņam jāmācās ar to samierināties.

Viņam jāmācās dzīvot.

Sadzirdējis klauvējienu pie durvīm, Īlajs īsti to neuztvēra, līdz tās atvērās. Ienāca Eibera, stiepdama līdzi milzīgu saini un piebāztu ietilpīgu somu.

– Sveiks! Nē, nē, necelies! Es pati tikšu galā.

Viņa jau gandrīz bija visu sanesusi iekšā, kad Īlajs piegāja palīdzēt.

– Atvaino, nepaspēju tev aizsūtīt ziņu, ka šodien nav masāžai piemērots laiks.

Eibera atbalstījās pret durvīm, lai tās aizvērtu, un skaļi nopūtās.

– Par vēlu, – viņa sacīja, taču vieglais smaids izgaisa, kad viņa ieskatījās Īlajam sejā. – Kas tad nu? Kas noticis?

– Nekas. – Nekas vairāk kā parasti, viņš domās piebilda.

– Šis tiešām nav piemērots brīdis.

– Vai tev ir cita tikšanās? Vai gribēji doties uz dejām? Vai tevi augšstāvā gaida kaila sieviete ar cerībām uz kaislu seksu? Ak nē? – viņa atbildēja, pirms Īlajs paspēja atvērt muti.

– Tātad šis brīdis ir tikpat piemērots kā jebkurš cits.

Nomāktību nomainīja aizkaitinājums.

– Vai tiešām tik grūti to saprast? Nē nozīmē nē.

Eibera skaļi nopūtās.

– Tas ir lielisks arguments, turklāt es nenoliedzu, ka esmu uzmācīga, pat neciešama. Pievieno to manai norunai ar Hesteri, ka tev palīdzēšu, un faktam, ka neciešu, ja kādam – vienalga, kuram – sāp. Vienosimies.

Sasodīts, tas viņam atgādināja iepriekš vecmāmiņai solīto.

– Kādi ir noteikumi?

– Dod man piecpadsmit minūtes. Ja pēc piecpadsmit uz galda pavadītām minūtēm tu nejutīsies labāk, es sakravāšos un iešu prom, un mēs šo tematu vairs pat nepieminēsim.

– Desmit minūtes.

– Desmit, – Eibera piekrita. – Kur man salikt galdu? Tavā guļamistabā vietas gana.

– Tepat būs labi. – Iedzīts stūrī, Īlajs pamāja uz galveno viesistabu. No turienes viņam izdosies Eiberu ātrāk dabūt laukā no mājas.

– Skaidrs. Iekur kamīnu, kamēr es sagatavošos. Istabai jābūt siltai.

Īlajs pats bija grasījies iekurt kamīnu, bet tad viņa domas aizklīda un viņš zaudēja laika izjūtu. Nu labi, lai tā būtu, viņš iekurs uguni un pacietīsies desmit minūtes – apmaiņā pret to, ka drīz Eibera atstās viņu vienu.

Tomēr viņš bija sadusmots.

Viņš noliecās pie kamīna, lai ieliktu malku.

– Vai tu nebaidies te nākt? – viņš pēkšņi pajautāja. – Palikt vienatnē ar mani?

Eibera atvilka rāvējslēdzēju pārnēsājamā galda maisam.

– Kāpēc gan?

– Daudzi uzskata, ka es esmu nogalinājis savu sievu.

– Daudzi uzskata, ka globālā sasilšana esot māņi. Es tam nepiekrītu.

– Tu mani nepazīsti. Nezini, uz ko esmu spējīgs noteiktos apstākļos.

Precīzām, ierastām kustībām Eiberga bez steigas salika galdu un salocīja maisu.

– Nezinu, uz ko tu esi spējīgs noteiktos apstākļos, bet tu nenogalināji savu sievu.

Rāmais, lietišķais Eiberas balss tonis Īlaju saniknoja.

– Kāpēc tu tā domā? Vai tāpēc, ka vecmāmiņa mani neuzskata par slepkavu?

– Tas ir viens no iemesliem. – Eibera nogludināja uz galda aitas vilnas pārvalku un uzklāja palagu. – Hestere ir gudra, pašapzinīga – un viņa rūpējas par mani. Ja viņai būtu kaut vismazākās šaubas, viņa brīdinātu mani turēties no tevis pa gabalu. Bet tas ir tikai viens iemesls. Man ir vēl citi arī.

Runādama viņa izlika istabā sveces un aizdedza tās.

– Es strādāju pie tavas vecmāmiņas, un mēs arī draudzējamies. Un es dzīvoju Viskija līcī, bet tā ir Lendonu teritorija. Tāpēc es sekoju notikumu gaitai.

Redzeslokā atkal parādījās depresijas melnais mākonis.

– Nešaubos, ka to darīja visi šajā apkaimē.

– Tas ir dabiski un cilvēciski. Tāpat kā nepatika, nicinājums, runas par tevi, dažādu secinājumu izdarīšana – tas viss ir dabiski un cilvēciski. Es redzēju tevi televīzijā, presē, internetā. Tas, ko redzēju, bija šoks, bēdas. Nevis vainas apziņa. Ko es redzu tagad? Stresu, dusmas, apjukumu. Nevis vainas apziņu.

Runādama Eibera noņēma sev no plaukstas locītavas lenti un veikli sasēja matus zirgastē.

– Šaubos, vai tie, kuri ir vainīgi, neguļ. Un vēl – tu neesi nejēga. Kādēļ lai tu viņu nogalinātu tajā pašā dienā, kad publiskā vietā strīdējāties? Tajā pašā, kad atklāji to, kas apgrūtinātu viņas situāciju šķiršanās lietā?

– Mani nemēģināja apsūdzēt pirmās pakāpes slepkavībā. Es to esot izdarījis dusmās. Tas esot jūtu iespaidā izraisīts noziegums.

– Nu, kādas muļķības! – Eibera attrauca, paņemot masāžas eļļu. – Tātad tu būtu bijis tādu jūtu pārņemts, kad devies uz savu māju pēc tiem trim priekšmetiem – pats sava īpašuma? Pret tevi izvirzītā apsūdzība tika atcelta, jo bija un ir vāja. Laiku, kad tu ieradies mājā, varēja noteikt pēc tā, kad izslēdzi signalizāciju, kad piezvanīji deviņi, viens, viens, turklāt cilvēki zināja, cikos tu tovakar aizgāji no sava biroja. Tātad mājā tu atradies mazāk nekā divdesmit minūtes. Nez vai tik īsā laika posmā var paspēt uzkāpt otrajā stāvā, atvērt seifu, lai paņemtu vecvecmāmiņas gredzenu, un nonākt lejā, nocelt no sienas paša pirkto gleznu, satīt to vannas istabas dvieļos, tad dusmu lēkmē nogalināt sievu un izsaukt policiju. Vai tad tas ir iespējams?

– Policijas izmeklēšanā, rekonstruējot notikušā gaitu, apstiprinājās, ka tas esot iespējams.

– Tā ir tikai varbūtība, – Eibera atcirta. – Vai nu mēs te apspriedīsim pret tevi izvirzītās apsūdzības, vai ticēsi man uz vārda, ka es nebaidos no tevis, jo diez vai tu nogalināsi mani kaut vai par to, kā es kārtoju tavas zeķes.

– Nekas nav tik vienkārši, kā tu to izklāsti.

– Reti gadās, ka viss ir tik vienkārši vai sarežģīti, kā cilvēki to uztver. Man jāaiziet uz vannas istabu nomazgāt rokas. Ģērbies nost un gulies uz galda. Vispirms uz muguras. Vannas istabā Eibera, aizvērusi acis, veselu minūti izpildīja jogas elpošanas vingrinājumu. Viņa ne mirkli nešaubījās, ka Īlaja uzbrūkošā runas maniere ir līdzeklis, lai viņu aizbiedētu, dabūtu laukā no mājas. Taču viņam izdevās vienīgi Eiberu aizkaitināt.

Lai ar masāžu noņemtu Īlajam stresu, aizdzītu viņa tumšās domas, neapmierinātību, viņa nedrīkstēja paturēt sevī savas negācijas.

Atnākusi atpakaļ, Eibera ieraudzīja, ka Īlajs ir atgūlies uz galda un apsedzies ar palagu. Kaut arī dusmīgs, viņš ievēroja noteikumus.

Nebildusi ne vārda, viņa pieklusināja gaismu un ieslēdza savā iPod nomierinošu mūziku.

– Aizver acis, – viņa klusu sacīja, – un dziļi ievelc elpu. Ieelpa… izelpa. Vēl, – viņa lika, pilinot eļļu plaukstās. – Vēlreiz.

Īlajs darīja, kā Eibera pavēlēja, un viņa uzspieda plaukstu uz Īlaja pleciem. Tie bija tik stīvi, tik savilkti, ka pat neskāra galdu.

Eibera glaudīja, spieda, mīcīja, tad noslidināja pirkstus gar kaklu, sākdama vieglu sejas masāžu.

Viņa atpazina galvassāpes, kas mocīja Īlaju. Varbūt viņai izdosies sniegt zināmu atvieglojumu, viņš atbrīvosies, un tad viņa varēs ķerties pie smagākā darba.

Īlajs jau iepriekš, pirms viņa dzīve tika satriekta drupās, bija gājis uz masāžām. Tās veica Ketrina – drukna, muskuļota blondīne, kas ar savām stiprajām, platajām plaukstām noņēma viņam spriedzi pēc darba, pēc sporta nodarbībām. Acis aizvēris, Īlajs gandrīz iztēlojās sevi atkal kluba klusajā masāžas telpā, kad pēc vairāku stundu tenisa spēles tika atbrīvoti viņa muskuļi.

Bet tagad sieviete, kura nebija druknā Ketrina, pēc brīža saskaņā ar norunu beigs viņu masēt un aizies. Viņas pirksti glaudīja Īlaja zodu, uzspieda zem acīm, riņķoja gar kaklu.

Skaudrās, kareivīgās galvassāpes pierima.

– Vēlreiz ievelc elpu. Garu ieelpu, garu izelpu, – Eiberas balss saplūda ar mūziku, tikpat maiga un plūstoša. – Tā ir labi. Ieelpa, izelpa.

Viņa pagrieza Īlaja galvu, ar pirkstiem iztaustot kaklu gan no vienas puses, gan no otras, tad pacēla galvu augšup.

Stingrie, dziļie piespiedieni ar īkšķiem radīja sāpīgas, durstošas sajūtas. Pirms Īlajs paspēja saspringt pret svelošajiem dzēlieniem, tie gluži vai izlidoja no ķermeņa, gluži kā korķis izsprāgst no pudeles.

Jālauž kā betons, Eibera nodomāja, gabals pēc gabala. Viņa aizvēra acis, iztēlojoties, kā betons šķīst, viņas rokās atmiekšķējas. Virzoties uz pleciem, viņa pakāpeniski palielināja spiedienu un juta, ka Īlajs pamazām atslābinās. Vēl ne pietiekami, taču pat neliela piekāpšanās līdzinājās uzvarai.

Viņa masēja nogurušos muskuļus līdz pat pirkstu galiem un iekšēji rotaļīgi pasmaidīja par to, ka noliktā desmit minūšu robeža bija paslīdējusi garām neievērota, bet tas viņu netraucēja koncentrēties darbam.

Kad pienāca laiks pacelt galvas atbalstu, Eibera zināja, ka Īlajs nepretosies.

– Apgriezies otrādi. Ja tev nav ērti, es pielāgošu atbalstu. Nesteidzies.

Gandrīz aizmidzis, Īlajs darīja to, ko viņam liek.

Kad Eibera ar plaukstu pamatnēm saspieda lāpstiņas, Īlajs gandrīz ievaidējās no brīnišķīga sāpju un atbrīvotības sajaukuma.

Cik stipras rokas, viņš nodomāja. Eibera neizskatījās spēcīga, bet viņas rokas spaidīja un berzēja, gluži vai iegraužoties mugurā, un sāpes, pie kurām Īlajs jau bija pieradis, izlīda virspusē un pacēlās augšup.

Viņa izmantoja no eļļas slidenos apakšdelmus, sava ķermeņa svaru, pirkstu kauliņus, īkšķus, dūres. Katru reizi, kad spiediens bija gandrīz, gandrīz par lielu, kaut kas viņā atbrīvojās.

Tad viņa ar stingrām, ritmiskām kustībām glaudīja, glaudīja, glaudīja.

Un Īlajs ieslīga miegā.

Kad viņš atguvās, kad apziņa atgriezās, uznirdama kā lapa ūdens virspusē, pagāja mirklis, līdz viņš aptvēra, ka neatrodas gultā. Viņš bija izstiepies uz galda un pārklāts ar palagu. Kamīnā kvēloja uguns, dega sveces. Turpināja skanēt mūzika.

Viņš gandrīz vai aizvēra acis, lai no jauna aizmigtu.

Tad viņš atcerējās.

Atbalstījies uz elkoņa, Īlajs palūkojās apkārt. Ieraudzīja Eiberas jaku, zābakus, somu. Sajutis viņas smaržu, aptvēra, ka maigais aromāts, kas atgādināja zemes smārdu, bija no sveču vaska un eļļas. Uzmanīgi, apņēmis sev apkārt palagu, viņš pieslējās sēdus.

Viņam bija vajadzīgas bikses. Tas bija pirmais.

Pieturēdams palagu, Īlajs nokāpa no galda. Pasniedzies pēc džinsiem, viņš ieraudzīja sasodīto zīmīti.

Iedzer ūdeni. Esmu virtuvē.

Piesardzīgi palūkojies apkārt, viņš apģērbās un paņēma ūdens pudeli, kuru Eibera bija atstājusi. Aizpogājis kreklu, viņš aptvēra, ka nekas nesāp. Nebija nekādu galvassāpju, asu spazmu kakla rajonā vai muskuļu saspringuma pēc mēģinājuma fiziski pakustēties.

Viņš stāvēja, dzerot ūdeni sveču liesmu un kamīna uguns izgaismotā istabā ar maigu mūziku fonā, un aptvēra, ka viņu pārņēmušas gandrīz nepazīstamas emocijas.

Viņš jutās labi.

Tomēr arī muļķīgi. Viņš apzināti bija Eiberu aizvainojis. Un pretī bija saņēmis piedāvājumu palīdzēt. Par spīti viņa rīcībai.

Gluži kā būtu dabūjis rājienu, Īlajs devās uz virtuvi.

Smaržu pilnajā telpā Eibera stāvēja pie plīts. Īlajs nezināja, ko viņa maisa katlā, taču aromāts pamodināja viņā gandrīz jau aizmirstas izjūtas.

Tas bija īsts izsalkums.

Virtuvē viņa bija izvēlējusies pieklusinātu rokmūziku. Īlaju pārmāca vainas apziņa. Nevienam nebūtu jāklausās rokmūzika gandrīz čukstus.

– Eibera.

Viņa nedaudz satrūkās, un tas Īlaju uzmundrināja. Tātad arī viņa bija tikai cilvēks.

Pagriezusies Eibera samiedza acis un pacēla pirkstu, pirms viņš ierunājās. Pienākusi tuvāk, viņa rūpīgi Īlaju nopētīja. Tad viņa pasmaidīja.

– Nu re. Tu izskaties labāk. Atpūties un atslābinājies.

– Es tiešām jūtos labi. Pirmkārt, es vēlos atvainoties. Es izturējos rupji un ķildīgi.

– Piekrītu. Tu izturējies ietiepīgi.

– Varbūt. Lai būtu ietiepīgi.

– Tagad varam sākt no tīras lapas. – Viņa paņēma glāzi vīna un pacēla to. – Ceru, tu neiebilsti, ka es sev ielēju.

– Nē, neiebilstu. Otrkārt, paldies! Kad es teicu, ka jūtos labi… neatceros, kad pēdējo reizi tā ir bijis.

– Ak, Īlaj! Dzīve var būt drūma, vai ne? Izdzer visu ūdeni. Tev nepieciešams šķidrums un jāizvada toksīni. Rīt, iespējams, tu jutīsi sāpīgumu muskuļos. Es biju spiesta izdarīt spēcīgu masāžu. Vai vēlies vīnu?

– Jā. Tūlīt paņemšu.

– Sēdies! – Eibera pavēlēja. – Vēl brīdi centies palikt tikpat atslābis, lai iedarbība turpinās. Iesaku pieteikties uz masāžu divas reizes nedēļā, līdz pārvarēsim to sasprindzinājumu. Pēc tam pietiktu ar reizi nedēļā vai pat divās.

– Grūti iebilst, kamēr esmu daļēji apdullis.

– Nu labi. Ierakstīšu vizītes tavā kalendārā. Pagaidām nākšu pie tevis. Tad jau vēlāk redzēsim, kā rīkoties.

Īlajs apsēdās un iedzēra malku vīna. Uz mēles tas garšoja lieliski.

– Kas tu īsti esi?

– Ak, tas ir garš stāsts. Kādreiz tev to atklāšu, ja sadraudzēsimies.

– Tu mazgā manu apakšveļu un kailu masē uz galda. Manuprāt, tas jau ir diezgan labs pamats draudzībai.

– Tā ir lietišķas, biznesa attiecības.

– Ko tu tur gatavo? – Īlajs pamāja ar zodu uz plīts pusi.

– Kas tas ir?

– Kas?

– Nu, tas… uz plīts.

– Tā ir laba, sātīga zupa. Ar dārzeņiem, pupām, šķiņķi. Nepievienoju tai pārāk asas garšvielas, jo nezināju, kā tev garšo. Un te… – Eibera atvēra cepeškrāsni. No tās izplūda jaunas smaržas, palielinot apetīti. – Tas ir “viltotais zaķis”.

– Tu pagatavoji “viltoto zaķi”?

– Ar kartupeļiem, burkāniem un zaļajām pupiņām. Atbilstoši vīrieša vēderam. – Viņa izcēla to uz plīts. – Tu gulēji divas stundas. Man vajadzēja kaut ko darīt.

– Divas… divas stundas!

Eibera pamāja uz pulksteni, paņemot šķīvjus.

– Vai aicināsi mani vakariņās?

– Protams! – Īlajs palūkojās uz pulksteni, tad uz Eiberu.

– Tu pagatavoji “viltoto zaķi”…

– Hestere man iedeva sarakstu. Tas ir viens no trim taviem iecienītākajiem ēdieniem. Turklāt vērša gaļa tev nāktu par labu. – Viņa salika porcijas uz šķīvjiem. – Bet, ja lūgsi kečupu, es tevi iepļaukāšu.

– Mājienu sapratu un pieņemu.

– Man ir vēl viens nosacījums. – Eibera turēja šķīvi rokas stiepiena attālumā.

– Ja tā būs likumīga prasība, tad gandrīz varu solīt, ka piekritīšu – apmaiņā pret “viltoto zaķi”.

– Mēs varam parunāties par grāmatām, filmām, mākslu, modi, hobijiem, jebko vispārīgu. Bet lai šovakar nebūtu nekādu personisku tematu.

– Sarunāts.

– Tad ķersimies pie vakariņām.