Читать книгу Ēnu līcis - Nora Robertsa - Страница 3

Īlajs klīda pa māju, cerēdams, ka tas palīdzēs atgūties. Viņš necieta brīvā lidojuma sajūtu, pārcelšanos no vienas vietas uz citu, pāreju no domas uz domu bez atbalsta punkta. Reiz viņam dzīvē bija mērķis. Pat pēc Lindsijas nāves, kad viss sabruka gabalu gabalos, viņam bija mērķis.

Cīņa par to, lai turpmākie gadi nebūtu jāpavada cietumā, viņam bija līdzvērtīga stingram, noteiktam mērķim.

Tagad, kad ieslodzījuma draudi bija atkāpušies, kļuvuši mazāk iespējami, kas vēl viņam atlika? Rakstīšana, Īlajs sev atgādināja. Viņš bieži domāja, ka glābiņš rakstīšanas procesā pasargājis viņa veselo saprātu.

Kur bija viņa atbalsta punkts? Vai tas bija “Kraujas nams”? Vai viss būtu tik vienkārši?

Šajā mājā, kur pludmale bija tik tuvu, Īlajs bērnībā un jaunībā bija dzīvojis daudzas vasaras, ziemā svinējis svētkus un pavadījis nedēļas nogales, skatoties, kā sniegs pārklāj smiltis un akmeņi tik tikko vīd tam cauri.

Kādi bija tie vienkāršie, nevainīgie laiki? Kopā ar ģimenes locekļiem, draugiem viņš cēla smilšu pilis, vectēvam līdzi devās jūrā ar skaisto jahtu. Viņš zināja, ka vecmāmiņa joprojām to tur pietauvotu Viskija līča piestātnē. Un kur tad vēl trokšņainās, bagātīgās Ziemassvētku pusdienas, kad mājā bija iekurti visi kamīni!

Viņam nekad nenāktu ne prātā, ka reiz viens pats klaiņos pa šīm istabām kā rēgs, sasprindzinot dzirdi, vai nesaklausīs pagātnes balsis, neieraudzīs labāko laiku izbalējušos tēlus.

Vectēva istabā viņš aptvēra, ka, par spīti vecmāmiņas ieviestajām pārmaiņām – krāsām, gultas veļai – daudz kas šeit palicis tāds pats, kā bija agrāk.

Istabā joprojām atradās lielā, varenā gulta, kurā bija nācis pasaulē Īlaja tēvs. Turpat uz rakstāmgalda spožā sudraba ietvarā jau vairāk nekā pusgadsimtu stāvēja fotogrāfija ar vecvecākiem – jauniem un dzīvespriecīgiem, un skaistiem viņu kāzu dienā. Arī skats pa logiem uz jūru, smiltīm, roboto, klinšaino krasta līkumu bija palicis nemainīgs.

Negaidot Īlaju pārņēma spilgtas atmiņas par kādu vasaras nakti ar mežonīgu negaisu, kad dārdēja pērkons, plaiksnīja zibens. Viņi abi ar māsu nedēļu pavadīja “Kraujas namā” un tonakt šausmās iebēga gultā pie vecvecākiem.

Cik viņam tad bija gadu – pieci vai varbūt seši? Bet viņš redzēja šo ainu kā caur kristālskaidru objektīvu. Zibens uzliesmojumus aiz logiem, brīnumaino lielo gultu, kurā viņš ierāpās. Dzirdēja, kā vectēvs, ieceldams tajā pārbiedēto Trisiju, smejas. Dīvaini, bet Īlajs acumirklī salīdzināja, cik ļoti viņa tēvs atgādināja vectēvu tajā pašā vecumā.

Tā viņiem tonakt bija līksma ballīte, kamēr ārpusē debesis rīkoja rokkoncertu.

Aina izgaisa, un Īlajs atguvās.

Viņš devās uz terases durvīm, atgrūda aizbīdni un izgāja vējā un aukstumā. Pēc sniega smaržojošā vēja sadusmoti, viļņi sitās pret krastu.

Tālākajā cietzemes galā virs klintīm pacēlās bākas tornis. Balts kā līgavas kleita. Pie apvāršņa Atlantijas okeāna ūdeņos viņš ieraudzīja punktiņu – tur nemierīgajos viļņos šūpojās kuģis.

Kurp tas devās? Ko veda līdzi?

Sen, sen viņi bija aizrāvušies ar spēli, kad jāmin vārdi, piemēram, A – ananass. Kuģis devās uz Armēniju, Īlajs minēja, un veda kravu ar artišokiem.

Uz Bimini ar banāniem. Uz Kairu ar kokosriekstiem. Uz Dāniju ar dēlēm, pasmaidījis viņš turpināja uzskaitīt, līdz punktiņš nozuda.

Cik ilgs laiks pagājis, kopš viņš atkal uzrāva plecus pret dzelošo, ledaino aukstumu?

Vēl brīdi pastāvējis, Īlajs iegāja atpakaļ siltumā.

Viņam bija nepieciešams kaut ko darīt. Kaut vai atnest no automašīnas somas. Tās izkravāt, iekārtoties istabā.

Varbūt pagaidām to atlikt?

Īlajs atkal sāka klīst apkārt pa māju un uzkāpa trešajā stāvā, kur reiz – pirms viņa – bija dzīvojuši kalpotāji.

Plašajā telpā tagad bija ierīkota noliktava, rindojās spokainas mēbeles, kastes, lādes, toties mazās istabiņas, kur bija gulējušas kalpones un virējas, stāvēja tukšas. Joprojām bez noteikta mērķa Īlajs izgāja tām cauri uz istabu jūras pusē. Tā bija ar slīpiem griestiem, platiem arkveida logiem un skatu uz okeānu.

Saimniecības vadītājas istaba, viņš nodomāja. Vai varbūt te mitinājās namzinis? Īlajs neatcerējās, kurš tas bijis, bet viņam piederējusi sava personiskā teritorija.

Mūsdienās vairs nebija nepieciešams apkalpojošais personāls, tāpēc arī trešo stāvu nevajadzēja apdzīvot, tīrīt, pat apkurināt. Īlaja praktiskā vecmāmiņa jau pirms daudziem gadiem to bija noslēgusi.

Varbūt kādu dienu tas, kurš būs atbildīgs par māju, pārkārtos šo stāvu, atgriezīs dzīvē, noraujot nost visus ērmīgos pārklājus, un ienesīs telpās jaunu siltumu un gaismu.

Pagaidām te bija tikpat auksts un tukšs, kā jutās Īlajs pats. Viņš nogāja lejā un turpināja apstaigāt māju, atklādams arvien jaunas pārmaiņas.

Otrā stāva kādreizējo guļamistabu vecmāmiņa bija pārveidojusi par kabinetu – dzīvojamo istabu. Jā, tas bija kā īsts kabinets. Dators uz burvīga veca rakstāmgalda, krēsls lasīšanai un dīvāns, uz kura, kā Īlajs secināja, pēcpusdienā labi nosnausties. Pie sienām karājās vecmāmiņas gleznas – peonijas kobalta vāzē, dūmakas segtas, vēju izpūstas kāpas.

Skats, kas pavērās pa logu, bija gluži kā gards cienasts izsalkušai dvēselei.

Īlajs piegāja pie galda un noņēma pie datora ekrāna pielipinātu zīmīti.

Hetere lika Tev pateikt: raksti šeit, kāpēc neesi jau sācis?

Eibera

Viņš sarauca pieri, nebūdams visai apmierināts par to, ka vecmāmiņa izmanto kaimiņieni, lai nodotu savus rīkojumus. Turēdams rokā zīmīti, viņš palūkojās apkārt, uz logiem, ieskatījās pat vannas istabā un skapī, kur atradās darbam kabinetā nepieciešami piederumi, tāpat arī palagi, segas un spilveni. Tātad, viņš atkal secināja, uz dīvāna tiešām varēja pārgulēt.

Vecmāmiņa, kā jau vienmēr, rīkojās praktiski. Mājā bija ducis vai vairāk guļamistabu – Īlajs īsti neatcerējās, cik, – bet kāpēc neizmantot telpu vairākiem nolūkiem?

Viņš nogrozīja galvu pie mini ledusskapja spoguļdurvīm, kuras atvēris ieraudzīja pudelītes ar ūdeni un viņa koledžas laikos iecienīto alu.

Raksti šeit, vecmāmiņa bija pavēlējusi.

Jā, te bija piemērota vieta radošam darbam, Īlajs nolēma, un ideja par rakstīšanu viņu saistīja daudz vairāk nekā drēbju izkravāšana.

– Labi, – viņš teica. – Labi.

Atnesis somu, viņš atbrīvoja uz galda vietu savam datoram un, nolēmis, ka jāliek lietā ledusskapī atrastais, izņēma auksto pudelīti alus “Rīta rasa”.

– Labi, – viņš atkārtoja un ieslēdza datoru. – Ar ko sāksim?

Atvēris pudeli, viņš iedzēra malku un, pēdējo reizi uzmetis acis skatam aiz loga, iegrima darbā.

Kopš koledžas Īlajs bija aizrāvies ar rakstīšanu. Turklāt tā sniedza gandarījumu, kad viņam izdevās pārdot vairākus īsos stāstus.

Pagājušā pusotra gada laikā, kad viņa dzīve sabruka gruvešos, viņš atklāja, ka rakstīšana nomierina vairāk nekā piecdesmit minūšu saruna ar psihoterapeitu. Tā viņš aizbēga sevis radītā pasaulē, kuru varēja kontrolēt pats. Vismaz zināmā mērā. Dīvainā kārtā viņš tajā jutās brīvāk nekā reālajā dzīvē.

Īlajs rakstīja – arī zināmā mērā – par to, ko zināja. Sākumā viņš sacerēja stāstus par likuma pārkāpumiem, tagad mēģināja aprakstīt noziegumus romānā, kas biedējoši aizraujošā veidā ļāva viņam rotaļāties ar likumu, izmantot to saviem mērķiem atkarībā no literārā tēla. Viņam bija iespēja radīt dilemmas, risinājumus, kā virves dejotājam soļot pa šauro, slideno līniju, svārstoties starp likumu un taisnīgumu.

Jurista profesiju Īlajs bija izvēlējies tāpēc, ka viņu saistīja likums ar visām tā nepilnībām, sarežģītību, skaidrojumiem. Vēl viens šādas izvēles iemesls bija tas, ka ģimenes bizness, Lendonu viskija ražošana, atšķirībā no tēva, māsas, pat māsasvīra nesaistīja viņa interesi.

Viņš gribēja apgūt krimināltiesības un apņēmīgi īstenoja mērķi juridiskajā fakultātē, vienlaikus strādājot pie tiesneša Reingolda – cilvēka, kuru viņš apbrīnoja un cienīja, – un vēl firmā “Brauns, Kinseils, Šuberts un kompanjoni”.

Pēc tam, kad likums Īlaju burtiskā nozīmē bija pievīlis, viņš rakstīja, lai justos dzīvs, atgādinātu, ka patiesība ir stiprāka par meliem un taisnīgumam jāuzvar.

Izniris no iztēles pasaules, viņš ieraudzīja, ka gaisma aiz loga mainījusies. Ārā bija kļuvis tumšāks, okeāna ūdens krāsa ieguvusi maigākus toņus. Pārsteigts viņš redzēja, ka pulkstenis rāda pāri trijiem; viņš bija cītīgi strādājis gandrīz četras stundas pēc kārtas.

– Hesterei atkal taisnība, – Īlajs nomurmināja.

Tad viņš atvēra elektronisko pastu. Daudz nederīga, viņš ievēroja un to izdzēsa. Nekā cita nebija, nekā tāda, kas būtu noteikti jāizlasa.

Viņš aizsūtīja ziņu vecākiem un vēl vienu māsai. Gandrīz tādu pašu tekstu. Brauciens noritēja labi, māja izskatās lieliski, viņš priecājas, ka tajā atgriezies, un pamazām iekārtojas. Viņš neko neminēja par sapni, kas atkārtojās, depresijas draudiem vai runīgu kaimiņieni, kura pagatavoja viņam omleti.

Vecmāmiņai viņš sacerēja citu vēstuli.

Kā Tu man pavēlēji, es rakstu. Paldies! Okeāna tēraudpelēkie viļņi ir ar baltām galotnēm. Drīz snigs, to var sajust gaisā. Māja izskatās lieliski, un te ir ļoti labi. Man jau bija aizmirsies, cik jauki šeit jutos. Piedod! Nesaki, lai kārtējo reizi nelūdzu Tev piedošanu. Piedod, vecmāmiņ, ka biju pārtraucis braukt šurp. Tagad es to nožēloju tikpat Tevis kā sevis dēļ.

Iespējams, ja es būtu braucis pie Tevis uz “Kraujas namu”, daudz kas kļūtu skaidrāks jau agrāk, mainītos apstākļi. Bet vai tad man būtu izdevies izvairīties no tām šausmām, kas notika vēlāk?

Kas to lai zina, un nav jēgas prātot par to, kā būtu, ja…

Galvenais, ka man šeit ir labi, un es parūpēšos par māju, pirms Tu atgriezies. Tagad došos pastaigā pa liedagu un pēc tam iekuršu kamīnu, lai izbaudītu gaidāmo snigšanu.

Es Tevi mīlu! Īlajs

Ak, P.S. Satiku Eiberu Volšu. Viņa ir interesanta. Neatceros, vai pateicos viņai par Tavas dzīvības glābšanu. Parūpēšos par to nākamajā viņas apciemojuma reizē.

Īlajs nosūtīja elektronisko vēstuli un atskārta, ka patiešām neatceras, vai pateicies Eiberai, taču skaidri zināja, ka noteikti nav samaksājis par atnestajiem produktiem.

Pierakstījis to uz lapiņas, kuru atrada rakstāmgalda atvilktnē, viņš pielipināja zīmīti pie datora ekrāna. Pēdējā laikā viņš bija ļoti aizmāršīgs.

Izkravājot somas, Īlajs atklāja, ka nav rīkojies prātīgi. Nez vai viņam šeit būs vajadzīgs uzvalks, kur nu vēl trīs vai četri pāri izejamo kurpju, piecpadsmit (Jēzus!) kaklasaišu. Vecs ieradums, Īlajs sev atgādināja. Tātad viņš bija to visu salicis automātiski.

Viņš sakarināja drēbes, citas salika atvilktnēs, izvietoja grāmatas, atrada telefona lādētāju, iPod. Iztukšojis somas, viņš jutās gandrīz iekārtojies.

Paņēmis čeku grāmatiņu, lai samaksātu kaimiņienei, kad viņa atnāks tīrīt māju, viņš ielika to rakstāmgalda atvilktnē blakus pildspalvu krājumam. Pildspalvas bija viņa apsēstība.

Tagad viņš nolēma doties pastaigā. Izlocīt kājas, izvingrināt muskuļus, ieelpot svaigu gaisu. Tas bija veselīgi, lietderīgi. Kaut arī viņš negribēja piepūlēties, taču piespieda sevi nosolīties, ka rīkosies tieši tā. Katru dienu kaut vai pastaigāsies pa krastmalu. Viņš neļausies grūtsirdībai, drūmam noskaņojumam.

Uzvilcis siltu vējjaku ar kapuci, Īlajs iebāza kabatā atslēgas un, pirms paspēja mainīt domas, izgāja laukā no mājas.

Spītējot maniakālajiem vēja auriem, galvu noliecis un plecus uzrāvis, viņš pavēlēja sev iet. Piecpadsmit minūtes, viņš nolēma, dodamies uz kāpnēm, kas veda lejā pludmalē. Tas bija pietiekami ilgs laiks pastaigai. Viņš noies lejā, nosoļos septiņas ar pusi minūtes vienā virzienā, tad nāks atpakaļ.

Pēc tam iekurs kamīnu un lūkosies ugunī ar glāzi viskija rokā, ja gribēs.

Vējš huligāniski sagrieza smiltis vērpetēs un plītēja, locīja kāpu smilgas. Baltās viļņu galotnes, kā Īlajs bija minējis vecmāmiņai, līdzīgas baltiem zirgiem, auļoja turp un atpakaļ pāri ledaini pelēkajam ūdens klaidam. Gaiss ieelpojot durstīja kaklu gluži kā sašķaidīta stikla gabaliņi.

Ziema stindzināja Viskija līci, atgādinot Īlajam, ka viņš aizmirsis paņemt cimdus un cepuri.

Rīt viņš pastaigai veltīs pusstundu, Īlajs domās vienojās pats ar sevi. Vai arī reizi nedēļā ies veselu stundu. Kurš teicis, ka tam jānotiek ik dienu? Kurš izsludinājis tādu likumu? Laukā valdīja briesmīgs aukstums, un pat nejēgam bija skaidrs, ka nomākusies debess ar viltīgi skrejošajiem mākoņiem sola sniegu.

Un tikai nejēga klīstu sniegputenī pa liedagu.

Tā prātodams, Īlajs sasniedza smiltīm piepūsto kāpņu galu, kur viņu gluži vai aprija ūdens un vēja rēkoņa. Tas ir bezjēdzīgi, viņš sev teica un, gatavs griezties atpakaļ, pacēla galvu.

Tēraudpelēkajā pasaulē viļņi, spēka un niknuma pilni, metās pret krastu gluži kā satrakojušies auni. Tiem nerimstoši uzbrūkot un atkāpjoties tālu atbalsojās kaujas saucieni. Virs ņirbošajām smiltīm pacēlās izrobotās klintis, un viļņi metās pret tām, arvien no jauna dodamies cīņā, kurā nespēja uzvarēt neviena no pusēm.

Smagie padebeši vēroja kauju, it kā aprēķinot, kad laist palīgā savus ieročus.

Baismīgā spēka un skaistuma pārsteigts, Īlajs stāvēja kā sastindzis. Vairāk par visu viņu sajūsmināja varenās enerģijas krāšņums.

Tad, vērojot nikno cīniņu, viņš sāka iet.

Liedagā nebija manāma neviena dzīva dvēsele, visapkārt skanēja tikai dusmīgie vēja un viļņu auri. Virs kāpām māju un kotedžu logi bija cieši aizvērti, lai nelaistu iekšā aukstumu. Neviens nestaigāja augšā un lejā pa pludmales kāpnēm, nestāvēja uz kraujas vai klints. Vismaz Īlajs nevienu neredzēja. Arī piestātnē, kur bangas nežēlīgi dauzīja pāļus, nebija cilvēku.

Pagaidām, šajā brīdī, viņš bija viens kā Robinsons Kruzo. Viņš bija viens, bet ne vientuļš.

Vientulībai te nebija vietas, Īlajs aptvēra milzīgās varas un enerģijas ielenkumā. Viņš to atcerēsies, Īlajs sev solīja, atsauks to atmiņā katru reizi, kad meklēs attaisnojumus vēlmei noslēgties.

Viņam vienmēr bija ļoti patikusi Viskija līča pludmale, tā saistījās ar sentimentālām atmiņām. Viņam patika izjūtas, kuras tā sniedza pirms vētras – vienalga, ziemā, vasarā vai pavasarī. Tāpat sezonas laikā, kad cilvēki lēkāja pa viļņiem vai gulēja uz dvieļiem, iekārtojās krēslos zem saulessargiem. Viņam tā patika saullēktā un maigā vasaras mijkrēslī.

Kāpēc viņš tik ilgi sev to visu bija laupījis? Īlajs nevainoja apstākļus, arī Lindsiju ne. Ja viņš būtu gribējis, tad brauktu šurp – sevis labā, vecmāmiņas labā. Bet viņš izvēlējās vieglāko ceļu, lai nevajadzētu paskaidrot, kāpēc viņam līdzi nav ieradusies sieva, taisnoties par viņu un sevi. Vēl arī strīdēties ar Lindsiju, kad viņa uzstāja doties ceļojumos uz Keipkodu vai Martas vīnadārziem, vai ilgākās brīvdienās Vidusjūras krastā Francijā.

Tomēr vieglākais ceļš neatviegloja dzīvi, un Īlajs bija zaudējis kaut ko ļoti svarīgu. Ja viņš neatgūs to tagad, tad nevarēs vainot nevienu citu kā tikai pats sevi.

Viņš aizgāja līdz pašai piestātnei, kur atcerējās vasarā pirms iestāšanās koledžā nopietnu, aizraujošu flirtu ar kādu meiteni. Viņš atcerējās, kā bija zvejojis kopā ar tēvu – kaut arī nedz vienam, nedz otram nebija nekādu prasmju šajā nodarbē. Atmiņas aizvirzījās tālāk bērnībā, kad kopā ar draugiem vasarā bija smiltīs meklējuši pirātu dārgumus.

“Esmeraldas pūrs”, Īlajs nodomāja. Tā bija sena, bet joprojām zināma leģenda par bagātību, ko pirāti nolaupījuši sīvā jūras kaujā un zaudējuši pēc bēdīgi slavenā kuģa “Kalipso” bojāejas pret Viskija līča klintīm “Kraujas nama” piekājē.

Gadu gaitā viņš bija dzirdējis leģendu dažādās variācijās un, būdams bērns, kopā ar draugiem meklējis dārgumus. Viņi sapņoja par to, kā atrok bagātības, kļūst par mūsdienu pirātiem, kam pilni maisi ar dārglietām un sudrabu.

Tāpat kā visi pārējie, viņi neatrada neko citu kā gliemežvākus un krabjus. Toties viņi piedzīvoja aizrautīgas, saules pielietas vasaras.

Viskija līcis Īlajam bija devis tikai labu, vienīgi labu. Stāvot okeāna bangu balto putu apskalotajā liedagā, viņš ticēja, ka tas atkal būs labs pret viņu.

Staigājis ilgāk un aizgājis tālāk, nekā sākotnēji bija iecerējis, Īlajs griezās atpakaļ, domājot par viskiju pie kamīna kā baudu un tādu kā balvu, nevis glābiņu vai attaisnojumu grūtsirdībai.

Viņš atcerējās, ka nav ēdis kopš brokastīm, jo līdz šim ēšana nebija ne prātā. Tas nozīmēja, ka viņam piemirsies sev dotais solījums atgūt zaudēto svaru.

Tātad viņš pagatavos sev kaut ko sātīgu, Īlajs nolēma, un tā uzsāks jaunu, veselīgu dzīvesveidu. Virtuvē noteikti atradīsies produkti, jo kaimiņiene kaut ko salika ledusskapī, un tas nozīmē…

Iedomājies par kaimiņieni, Īlajs palūkojās augšup uz kotedžu “Smejošā kaija” blakus citām mājām. Kotedžas vasarīgās, spilgti zilās sienas izcēlās starp kaimiņu pasteļkrāsu un baltajiem namiņiem. Īlajs atcerējās, ka agrāk “Smejošā kaija” bija gaiši pelēka. Viņš nekļūdīgi noteica tās atrašanās vietu pēc krasta ieloka un stiklotās, slēgtās verandas.

Krēslā viņš pamanīja aiz stikla atspīdam gaismu.

Īlajs nolēma uziet augšā un samaksāt par produktiem. Tad par to vairs nebūs jādomā. No kotedžas viņš dosies atpakaļ, pēc kārtas atsaucot atmiņā pārējās mājas un cilvēkus, kuri tur dzīvo vai dzīvojuši agrāk.

Prātā uzplaiksnīja doma, ka tagad varēs aizsūtīt vecākiem priecīgas un patiesas ziņas. Viņš aprakstīs pastaigu pa pludmali, to, ka atceļā iegājis pie Eiberas Volšas – un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Cik jauka izskatās “Smejošās kaijas” jaunā krāsa. Nu lūk, tātad viņš nav noslēdzies sevī, par ko raizējās ģimene. Viņš iet laukā no mājas, satiekas ar cilvēkiem. Viss ir normāli.

Uzjautrināts Īlajs kāpa augšā un iedams sacerēja vēstuli. Taka nogriezās uz gludu bruģakmens celiņu, kas veda uz nelielu pagalmu ar apstādījumiem un skulptūrām – dīvainu nāriņu ar izlocītu asti, vardi, kas spēlē bandžo, un akmens solu ar spārnotu feju veidolā darinātām kājām. Īlaju tik ļoti pārsteidza viņam jaunā vide, tas, cik tā lieliski saderas ar īpatnējo kotedžu, ka viņš nepamanīja kustību aiz stiklotās verandas, līdz nostājās uz sliekšņa.

Vairākas sievietes, cik nu kurai pietika veiklības un prasmes, piecēlās uz jogas paklājiņiem no apgāzta burta V pozas, kuru Īlajs pazina kā “Suns skatās uz leju”. Lielākajai daļai šo sieviešu mugurā bija krāsaini topiņi un pieguļošas bikses. Šādu ietērpu viņš bieži bija redzējis vingrošanas zālē. Tolaik, kad vēl gāja uz vingrošanas zāli.

Visas mazliet ļodzīgi pacēla kāju uz priekšu izklupienā, tad, nedaudz sasvārstījušās, salieca to, aizmugurējo turot taisni, izpleta rokas un pastiepa uz priekšu un atpakaļ.

Īlaju pārņēma viegls mulsums. Viņš atkāpās, lai ietu prom, taču tad aptvēra, ka grupu vada Eibera.

Kuplos matus nostiprinājusi zirgastē, viņa bija ieņēmusi jogas pozu. Tumšsarkanais topiņš atklāja slaidas, vingras rokas, tumšpelēkās sporta bikses apkļāva šaurus gurnus, garo kāju nagi bija nolakoti tikpat sarkani kā topiņš.

Īlajs aizrāvies vēroja, kā viņa – un pēc tam pārējās – atliecas atpakaļ un pagriež galvu, bet pēc tam visu ķermeņa augšdaļu.

Tad viņa iztaisnoja priekšā kāju, noliecās lejup, līdz galva pieskārās grīdai pie pēdas, rokai sniedzoties pret griestiem. Viņa vēlreiz pagrieza ķermeņa augšdaļu un, pirms Īlajs paguva aiziet, pavērsa galvu viņa virzienā. Abu skatieni satikās.

Eibera pasmaidīja. It kā būtu Īlaju gaidījusi, it kā viņš nestāvētu tur kā nevilšs glūņa.

Īlajs pakāpās atpakaļ un ar žestu pauda atvainošanos. Vismaz viņš cerēja, ka šī kustība tulkojama šādi. Eibera jau izslējās taisni. Īlajs redzēja, ka viņa pamāj vienai no sievietēm un dodas garām paklājiņiem un augumiem.

Ko viņam tagad iesākt?

Durvis atvērās, un Eibera atkal viņam uzsmaidīja.

– Sveiks, Īlaj!

– Atvaino! Es nezināju, ka…

– Ak kungs, cik auksts! Nāc iekšā.

– Nē, tu esi aizņemta. Es tikai gāju garām un…

– Nāc iekšā, iekams neesmu sasalusi ledū. – Eibera pagājās ārā basām kājām un saņēma viņa roku. – Tev ir stindzinoši pirksti. – Viņa uzstājīgi parāva Īlaju. – Negribu, ka aukstais gaiss ieplūst telpā.

Tā kā izvēles nebija, Īlajs iegāja iekšā, lai Eibera varētu aizvērt durvis. No verandas kā ūdens straume plūda New Agey mūzika. Īlajs redzēja, ka telpas galā cita sieviete demonstrē to pašu izklupiena pozu.

– Atvaino, – Īlajs atkārtoja. – Es iztraucēju.

– Viss kārtībā. Morīna turpinās vadīt nodarbību. Esam jau gandrīz beigušas. Ej tur tālāk. Uz virtuvi. Iedzer glāzi vīna, kamēr tieku galā ar nodarbību.

– Nē. Nē, paldies! – Īlajs gandrīz izmisīgi vēlējās, kaut nebūtu, impulsa vadīts, nācis augšā uz kotedžu. – Es tikai… pastaigājos un atceļā te iegriezos, jo aptvēru, ka neesmu samaksājis par iepirkumiem.

– Hestere jau visu nokārtoja.

– Ak, man vajadzēja to paredzēt. Aprunāšos ar viņu.

Uz mirkli Īlaja uzmanību saistīja blakus durvīm piekārta ierāmēta skice. Viņš pazina vecmāmiņas darbu pat bez paraksta apakšējā stūrī – H. H. Lendone.

Viņš atpazina arī Eiberu – slaiku un taisnu pozā “Koks”: rokas paceltas virs galvas, sejā smaids.

– Hestere man to pērn uzdāvināja, – Eibera sacīja.

– Ko?

– Skici. Es pierunāju viņu atnākt un kaut ko uzzīmēt. Cerēju, ka viņa ieinteresēsies un apmeklēs nodarbības. Tad viņa to uzdāvināja – kā pateicību, ka iemīlējusi jogu.

– Lieliski.

Īlajs neaptvēra, ka Eibera joprojām tur viņa roku, līdz viņa kāpās atpakaļ, un viņš bija spiests sekot.

– Lī, plecus uz leju un taisni! Pareizi. Atslābini žokli, Hetere. Labi. Tā ir labi. Atvaino, – viņa piebilda Īlajam.

– Nekas, nekas. Es jau aizeju. Turpini nodarbību.

– Vai tiešām tu nevēlies glāzi vīna? Vai arī… – Viņa satvēra Īlaja otru roku un saberzēja, lai sasildītu. – Vai arī karstu šokolādi?

– Nē. Nē, bet paldies! Man jātiek atpakaļ. – Eibera tik stipri saberzēja viņa plaukstas, ka tās ātri un gandrīz sāpīgi sasila, it kā atgādinot, ka viņš ir pagalam nosalis. – Drīz… snigs.

– Šovakar ir īstā reize pasēdēt pie kamīna un palasīt grāmatu. Nu jā… – Viņa atlaida Īlaja rokas, lai attaisītu durvis. – Tiksimies pēc pāris dienām. Piezvani vai atnāc, ja kaut ko vajag.

– Paldies! – Īlajs steigšus izgāja laukā un devās prom, lai viņa var aizvērt durvis, nelaižot iekšā aukstumu.

Taču viņa stāvēja atvērtajās durvīs, lūkojoties Īlajam pakaļ. Viņas sirdi – daži nereti teica, ka tā esot pārāk maiga, – piepildīja līdzjūtība. Kad viņu pēdējo reizi kāds, izņemot ģimeni, sasildījis, Eibera nodomāja.

Viņa aizvēra durvis, iegāja atpakaļ verandā un, pamājusi Morīnai, pārņēma nodarbības vadīšanu.

Pabeigusi pēdējos staipīšanās vingrojumus, viņa ieraudzīja aiz loga Īlaja prognozēto sniegu. Tas krita biezām, mīkstām pārslām, tā ka viņas siltā māja šķita omulīgs patvērums no baltās ārpasaules, radot ļoti patīkamas izjūtas.

– Neaizmirstiet iedzert ūdeni. – Eibera paņēma savu pudeli, kamēr sievietes cēlās augšā no paklājiņiem. – Rīt mūsu nodarbība paredzēta baznīcas pagrabtelpā pulksten deviņos piecpadsmit. Temats – “Austrumi tiekas ar Rietumiem”.

– Esmu sajūsmā par šo nodarbību! – Hetere Lokebija sabužināja īsos, blondos matus. – Vinnij, varēšu tevi pa ceļam aizvest, ja vēlies.

– Vispirms piezvani. Bet es labprāt tajā piedalīšos.

– Tā… – Hetere saberzēja plaukstas. – Vai es pareizi domāju? Vai tas bija viņš?

– Kā, lūdzu? – Eibera atsaucās.

– Tas vīrietis, kurš ienāca treniņa laikā. Vai tas bija Īlajs Lendons?

Šis vārds tūdaļ izraisīja murdoņu. Eibera juta, ka stundu garās jogas nodarbības ietekme izgaist, jo pleci saspringa.

– Jā, tas bija Īlajs.

– Es jau tev teicu! – Hetere piegrūda ar elkoni Vinnijai. – Man stāstīja, ka viņš ievācies “Kraujas namā”. Vai tiešām tu apkopsi to māju, ja viņš tur dzīvo?

– Kad tur neviena nebija, neiznāca nemaz tik daudz ko tīrīt.

– Bet, Eibera, vai tevi tas neuztrauc? Viņu taču apsūdz slepkavībā. Par sievas nogalināšanu. Un…

– Viņu attaisnoja, Hetere. Vai tu esi aizmirsusi?

– Pierādījumu trūkuma dēļ viņu nearestēja, bet tas nenozīmē, ka viņš nav vainīgs.

– Preses kāre pēc kārtīga skandāla vēl nenozīmē, ka Īlajs Lendons ir vainīgs, it īpaši, ja tracis saistīts ar seksu, naudu un laulības pārkāpšanu Jaunanglijas bagātnieku ģimenē. – Morīna pavilka augšup kvēlojoši rudās uzacis. – Vai nezini veco taisnīguma likumu, Hetere? Cilvēks ir nevainīgs, kamēr viņa vaina nav pierādīta.

– Es zinu, ka viņu atlaida no darba krimināllietu advokātu firmā. Tas ir aizdomīgi, ja jautājat man; nez vai viņu padzītu bez vainas. Vēl bija rakstīts, ka viņš ir galvenais aizdomās turamais. Liecinieku klātbūtnē viņš draudējis sievai, un tajā pašā dienā notika slepkavība. Ja viņi šķirtos, sieva saņemtu kaudzi naudas. Turklāt viņam nebija nekas meklējams tajā mājā, vai ne?

– Tā bija viņa māja, – Eibera norādīja.

– Bet viņš no tās bija izvācies. Es jums saku, nav dūmu bez uguns.

– Ja ir dūmi, ir arī kāds, kurš sakūris uguni.

– Tu pārāk viegli uzticies cilvēkiem. – Hetere apskāva Eiberu ar vienu roku – sirsnīgi, tomēr arī pamācoši. – Jāsāk par tevi uztraukties.

– Manuprāt, Eibera labi izjūt cilvēkus un pati prot sevi aizstāvēt. – Grēta Periša, vecākā grupas dalībniece, kam jau bija septiņdesmit divi gadi, uzvilka praktisku, siltu vilnas jaku. – Hestere Lendone neatvērtu “Kraujas nama” durvis Īlajam, labi audzinātam jauneklim, ja kaut mazliet šaubītos par viņu.

– Ak, es ļoti cienu un apbrīnoju misis Lendoni, – Hetere nepadevās. – Mēs visi ceram un lūdzam Dievu, lai viņa drīz atgrieztos mājās. Bet…

– Nekādu “bet”! – Grēta uzmauca zvanveida cepuri pār saviem sirmajiem tēraudkrāsas matiem. – Viņas mazdēls pieder pie mūsu vietējās sabiedrības. Kaut arī viņš dzīvo Bostonā, viņš ir Lendons – un viens no mums. Dievs vien zina, ko viņam nācies pārdzīvot. Nepieļauju domu, ka viņam kāds no šejienes sagādātu papildu nepatikšanas.

– Nu… tā es neteicu. – Piesarkusi Hetere lūkojās no sejas uz seju. – Patiešām ne. Man tikai bail par Eiberu. No sirds.

– Es tev ticu. – Grēta ātri pamāja Heterei. – Ticu, ka tev nav citu nolūku. Eibera, šodien mums bija ļoti jauka nodarbība.

– Paldies! Vai varu aizvest tevi mājās? Ārā stipri snieg.

– Trīs minūšu pastaiga man nāks tikai par labu.

Saģērbušās sievietes devās prom. Vienīgi Morīna vēl aizkavējās.

– Hetere ir muļķe, – Morīna paziņoja.

– Daudzi cilvēki ir tādi. Daudzi domā līdzīgi viņai. Ja Īlajs Lendons tiek turēts aizdomās, tātad viņam jābūt vainīgam.

Tas ir nepareizi.

– Protams! – Morīna O’Melija, kuras īsie, spurainie mati bija tikpat rudi kā uzacis, iedzēra no pudeles vēl malku ūdens. – Tas skan mazliet ciniski, bet diemžēl nezinu, vai es nedomātu tāpat, ja nepazītu Īlaju.

– Vai tad tu viņu pazīsti?

– Ar viņu man bija pirmais nopietnais randiņš.

– Pag! – Eibera pastiepa abus rādītājpirkstus. – Stāvi, kur esi! Tas tev jāizstāsta pie glāzes vīna.

– Tāpēc jau tev nebūs mani jāpiesien. Es tikai aizsūtīšu Maikam īsziņu, ka aizkavēšos vēl pusstundu.

– Dari tā. Es ieliešu vīnu.

Kamēr Eibera virtuvē izvēlējās pudeli Shiraz, Morīna omulīgajā dzīvojamā telpā atlaidās uz dīvāna.

– Maiks neiebilst. Bērni vēl nav sakāvušies un pagaidām priecīgi pikojas. – Viņa pacēla skatienu augšup no telefona un uzsmaidīja Eiberai, kura, pasniegusi vīnu, apsēdās. – Paldies! Stiprināšos pirms došanās atpakaļ uz manu kaujas lauku, lai pabarotu savus kareivjus.

– Tātad tas bija randiņš?

– Man bija piecpadsmit gadu, un es jau iepriekš biju skūpstījusies, bet ne tā. Ar mēli, rokām, elsām. Zēns prata lieliski skūpstīties un likt lietā rokas. Pirmo reizi, jāatzīstas, man tika glāstītas krūtis. – Papliķējusi pa tām, Morīna iedzēra vīnu. – Un tas vēl nebija viss.

– Stāsti, stāsti!

– Tas notika Ceturtā jūlija svētkos pēc uguņošanas. Mums pludmalē bija sarīkota svinēšana. Sanācām liels pulks. Grūtā cīņā saņēmu vecāku piekrišanu. Maniem bērniem droši vien tādu dabūt būs vēl grūtāk, ņemot vērā manu pieredzi. Viņš bija tik jauks! Debestiņ, Īlajs Lendons no Bostonas te bija ieradies pavadīt veselu mēnesi, un mēs nevarējām atraut acis viens no otra.

– Cik jauks viņš bija?

– Mmm… Cirtaini mati, kas saulē arvien vairāk izbalēja, burvīgas kristālzilas acis. Viņa smaids lika ceļgaliem saļodzīties. Sportisks augums. Viņš spēlēja basketbolu, cik atceros. Ja viņš nebija pludmalē… bez krekla, tad biedrības namā spēlēja bumbu. Arī bez krekla. Es tev saku: mmm…

– Viņš zaudējis svaru, – Eibera ieminējās. – Īlajs ir pārāk vājš.

– Es redzēju ziņās. Jā, viņš ir par vāju. Bet vai tas ir svarīgi? Īlajs bija skaists, jauns, laimīgs, ar viņu bija jautri. Es flirtēju, cik spēju, un par to samaksāju pilnu cenu. Pirmo reizi viņš mani noskūpstīja, kad sēdējām pie ugunskura. Skanēja mūzika, daži dejoja, visi peldējās. Soli pa solim, un mēs jau gājām uz piestātni.

Atmiņu iespaidā Morīna nopūtās.

– Mēs bijām hormonu plosīti pusaudži siltā vasaras naktī. Nekas vairāk nenotika, lai gan mans tēvs noteikti iebilstu, ka tas tāpat bija par daudz. Es jutos kā noreibusi. Tagad tas šķiet nevainīgi, mīļi un romantiski. Okeāns, mēness gaisma, mūzika pludmalē, divi silti, puskaili augumi, kuri tikko sāk aptvert, kas notiek. Tad…

– Nu? Tad? – Paliekusies uz priekšu, Eibera saņēma kopā plaukstas, steidzinot Morīnu. – Kas notika tālāk?

– Mēs atgriezāmies pie ugunskura. Droši vien mēs būtu aizgājuši par tālu, ja Īlajs neatvestu mani atpakaļ pie grupas. Es biju pavisam nepieredzējusi, lai apturētu to, kas notiek ar ķermeni, kad tas slēdzis tiek ieslēgts. Vai saproti?

– Ak kungs, jā!

– Bet Īlajs prata apstāties un pēc tam pavadīja mani mājās. Mēs satikāmies vēl pāris reižu, pirms viņš atgriezās Bostonā, arī skūpstījāmies, bet ne tā, kā tas bija tajā pirmajā naktī. Nākamajā gadā, kad Īlajs atbrauca, mēs katrs jau bijām kopā ar kādu citu. Kopš tā laika mēs vairs nesatikāmies – ne tādā veidā. Droši vien viņš pat neatceras Ceturto jūliju ar rudmati pie Viskija līča piestātnes.

– Saderēsim, ka tu sevi novērtē par zemu.

– Var jau būt. Ja es nejauši viņu sastaptu, labprāt aprunātos. Reiz saskrējāmies tirgū, kad pēdējos mēnešus gaidīju Laiemu. Īlajs aiznesa manas somas uz mašīnu. Viņš ir labs cilvēks. Es viņam ticu.

– Vai tu esi redzējusi viņa sievu?

– Pāris reižu, bet personiski nepazinu. Viņa bija ļoti skaista, tas gan jāatzīst. Taču es šaubos, vai viņa bija viena no tām, kas draudzīgi papļāpā, sastopoties tirgū. Runā, ka Hestere Lendone nav varējusi ar viņu saprasties. Pēc apprecēšanās Īlajs parasti brauca šurp viens vai kopā ar citiem savas ģimenes locekļiem. Vēlāk viņš vispār vairs te nerādījās, cik es zinu.

Viņa palūkojās pulkstenī.

– Man jāsteidzas mājās. Jābaro izsalkušo pulks.

– Varbūt tev vajadzētu Īlaju apciemot?

– Tas izskatītos uzmācīgi. Tāda aizdomīga ziņkāre.

– Viņam ir nepieciešami draugi, bet, iespējams, ka tev taisnība. Pagaidām tas varētu būt pāragri.

Morīna ienesa tukšo vīna glāzi virtuvē.

– Es tevi pazīstu, Eibera. Ilgi tu viņam neļausi slīgt grūtsirdībā. – Viņa uzvilka jaku. – Tavā dabā ir palīdzēt, dziedināt, samīļot to vietu, kas sāp. Hestere pareizi darīja, ka lūdza tevi pieskatīt māju un Īlaju.

– Jā, es nedrīkstu Hesteri pievilt. – Eibera apskāva draudzeni un atvēra sētas puses durvis. – Paldies, ka pastāstīji man par Īlaju. Ne tikai uzzināju par divu pusaudžu aizraušanos, bet arī ieraudzīju viņu citā gaismā.

– Pamēģini viņu arī noskūpstīt.

Eibera pacēla rokas.

– Man ir gavēnis.

– Kā tad! Es tikai saku, lai tu izmanto iespēju. Viņš lieliski skūpstās. Nu, tiksimies rīt.

Eibera uz sliekšņa noskatījās, kā Morīna aizsteidzas mājup, līdz sagaidīja, kad tur pie durvīm nodziest gaisma.

Viņa nolēma iekurt kamīnu, ieēst zupu un nopietni padomāt par Īlaju Lendonu.