Читать книгу Ēnu līcis - Nora Robertsa - Страница 9

Īlajs divās stundās pieveica ceļu no Bostonas līdz Viskija līcim. Spēcīgs vējš pūta no dienvidiem, un apmēram divdesmit minūtes viņš atradās īstas vētras epicentrā, kas lika koncentrēt visu uzmanību.

Vadi automašīnu, viņš sev pavēlēja, skaties uz ceļu priekšā un nedomā ne par ko citu.

Pār ciematu klājās viegla migla. Ielu laternas meta raustīgus starus, apspīdot peļķes un straumītes, kas plūda uz grāvjiem, un, mašīnai novirzoties ceļā uz liedagu, drīz vien nozuda gaisma, veikali, krodziņi.

Īlajs strauji pagrieza stūri un piebrauca pie “Smejošās kaijas”. Viņš jau devās uz šauro priekšējo verandu, bet atvērās kaimiņu kotedžas durvis.

– Īlaj?

Viņš nepazina cilvēku, kas, tērpies gaišā jakā, nāca pāri zālienam.

– Maiks O’Melijs, – svešais stādījās priekšā, pastiepjot roku. – Es jau tevi gaidīju.

Īlajs atcerējās vīrieša balsi, kuru bija dzirdējis pa telefonu.

– Kur ir Eibera?

– Viņa ir pie mums. – Maiks pamāja uz savu māju. – Viņa jau ir nomierinājusies, bet bija pamatīgi nobiedēta. “Kraujas namā” ir vairāki policisti. Tev būs ar viņiem jāaprunājas.

Es…

– Vēlāk. Tagad gribu redzēt Eiberu.

– Viņa ir virtuvē. – Maiks gāja pa priekšu.

– Vai viņa ir ievainota?

– Nobiedēta, – Maiks atkārtoja, – pamatīgi. Viņa ir žņaugta. Bet rādās, ka nav palikusi atbildi parādā. Eibera tā sadevusi uzbrucējam pa degunu, ka šķīdušas asinis.

Īlajs saklausīja lepnumu Maika balsī, un tam it kā vajadzēja nomierināt, bet viņš pats gribēja redzēt Eiberu. Viņam tas bija ļoti svarīgi.

Ieejot no ērtās dzīvojamās istabas plašā atvērta plānojuma virtuvē, viņš izdzirdēja Eiberas balsi. Viņa sēdēja pie galda, ģērbusies platā zilā džemperī ar kapuci, biezām sārtām zeķēm kājās. Viņa pacēla galvu, un viņas sejā bija līdzjūtības un atvainošanās izteiksme, bet tad to nomainīja pārsteigums, kad Īlajs notupās viņai pie ceļiem un saņēma viņas plaukstas.

– Oho, kur tad gredzens?

– Apklusti! – Viņš nopētīja Eiberas seju un viegli ar pirkstiem pieskārās jēlajām švīkām uz viņas kakla. – Vai tu vēl kaut kur esi savainota?

– Nē. – Eibera pateicīgi, uzmundrinoši saspieda Īlaja pirkstus. – Neesmu. Viņš tikai mani nobiedēja.

Īlajs uzlūkoja Morīnu, meklējot apstiprinājumu Eiberas teiktajam.

– Viss kārtībā. Ja tā nebūtu, es viņu aizvestu ar neatliekamo palīdzību, vai nu viņai tas patīk vai ne. – Morīna piecēlās un pamāja uz kafijkannu un viskija pudeli tai blakus.

– Dzer, ko gribi, vai arī abus.

– Kafiju, lūdzu. Paldies.

– Piedod, ka nācās tev zvanīt, satraukt tavu ģimeni, – Eibera atvainojās.

– Tu viņus nesatrauci. Es pateicu, ka pārtraukta elektrības padeve un vēlos braukt atpakaļ, lai pārbaudītu, kas mājā notiek. Es jau tāpat gribēju šovakar braukt atpakaļ.

– Tu pareizi darīji. Nav jēgas likt viņiem raizēties. Nezinu, vai kaut kas ir paņemts, – Eibera turpināja. – Policijai pagaidām neesot iemesla domāt, ka ir pazudušas kādas mantas, bet vai tad viņi zina? Šie divi mani nekur nelaiž.

Morīna kļūst ļoti valdonīga, kad uzņemas rūpes par kādu.

– Ja notikusi laupīšana, ko tu tur vari iesākt? – Morīna pagriezās pret Īlaju. – Atvaino! Eibera jau pusstundu laužas prom. – Viņa pasniedza Īlajam kafiju. Pirms viņa paspēja piedāvāt pienu vai cukuru, viņš jau bija gandrīz iztukšojis krūzi.

– Iešu aprunāties ar policistiem, paskatīšos, kas tur notiek.

– Es došos tev līdzi. Pirmkārt, – Eibera uzskaitīja, kad Morīna sāka protestēt, – es aizstāvējos, vai ne? Otrkārt, tur būs policija un Īlajs. Treškārt, man labāk nekā Hesterei zināms, kas un kur mājā ir. Taču Hesteres te nav. Un pašās beigās – es gribēju tev pateikties.

Viņa piecēlās un cieši apskāva Morīnu.

– Paldies, ka tā parūpējies par mani. – Paldies! – Viņa apskāva arī Maiku.

– Pēc tam atgriezies, tu pārgulēsi viesu istabā, – Morīna uzstāja.

– Mīļā, tā persona man uzbruka tikai tāpēc, ka iegāju mājā, kad viņš bija pārliecināts, ka neviena tur nebūs. Tāpēc viņš tagad nelauzīsies pie manis. Tiksimies rīt.

– Es gādāšu, lai viņai nekas nekaiš, – Īlajs solīja. – Pateicos par kafiju… un visu pārējo.

– Morīnai piemīt mammām raksturīgā spēja raizēties, – Eibera sacīja, kad bija izgājusi ārā kopā ar Īlaju. – Skaidrs, ka ne jau par mani ir runa, ne jau pie manis kāds lauzās.

– Tev uzbruka, tātad runa ir par tevi. Es sēdīšos pie stūres.

– Labāk es tev sekošu savā mašīnā, citādi tev būs jāved mani atpakaļ uz mājām.

– Kā tad! – Īlajs saņēma Eiberu aiz rokas un veda tomēr uz savu mašīnu.

– Lieliski. Šovakar visi demonstrē mammām raksturīgo tieksmi raizēties.

– Izstāsti, kas īsti notika. Maiks neko sīkāk nepaskaidroja.

– Sākoties negaisam, es mēģināju atcerēties, vai esmu aizvērusi “Kraujas namā” visus logus. Šodien vēdināju māju, bet piemirsu, vai logs Hesteres vingrošanas zālē palicis vaļā vai ir ciet. Tas man nedeva mieru, tāpēc gāju pārbaudīt. Ak jā, paņēmu līdzi tītara gaļas sautējumu ar klimpām.

– Tevī arī ir kaut kas no mammas īpašībām.

– Vairāk gan tās ir izpalīdzīgas kaimiņienes īpašības. Elektrības nebija. Jūtos muļķīgi, ka uzreiz nesaausījos, jo apkārtnē nekādus strāvas traucējumus nemanīju. Es tikai sabozos un taustījos ar mazo lukturīti uz virtuvi, kur paņēmu lielo lukturi.

Eibera smagi nopūtās.

– Es neko nedzirdēju, neko nesajutu, un tas mani sanikno, jo līdz šim uzskatīju, ka man piemīt sestā maņa vai kaut kas tamlīdzīgs. Šovakar man tā bija liela izgāšanās. Tā nu es uzgāju augšstāvā, un, protams, logi bija ciet. Tad atkal nonācu lejā un noraidīju domu nokāpt pagrabā, lai pārbaudītu, vai strādā vecais ģenerators, jo iztēlojos zirnekļus, tumsu, spokus. Un vispār es neko nejēdzu no ģeneratoriem. Tad viņš man uzbruka.

– No aizmugures.

– Jā. Dārdēja pērkons, gāza lietus, un es joprojām nez kāpēc neko nemanīju, un viņš mani sagrāba. Vispirms es pārbijos, bet tad sāku pretoties un rāvos prom…

– Vai tu pieķēries pie viņa miesas vai drēbēm?

– Jā, pie drēbēm. – Eibera saprata, ka tādas detaļas ir svarīgas. Bijušais krimināllietu advokāts padomās par tām, tāpat arī policija. – Šķiet, tās bija no vilnas. Mīksts vilnas audums. Džemperis vai jaka. Tobrīd man smadzenes tik labi nestrādāja, trūka gaisa, jo viņš mani žņaudza. Par laimi, es instinktīvi izmantoju pašaizsardzības paņēmienu SPDC. Tas ir…

– Zinu, ko tas nozīmē. Vai tu atcerējies, kā to likt lietā?

– Daļēji. Es jau to izstāstīju policijai, – Eibera piebilda, kad Īlajs piebrauca pie “Kraujas nama”. – Grūdu viņam ar elkoni, pārsteidzot nesagatavotu. Man izdevās viņu savainot, vismaz nedaudz, tvēriens atslāba, un es atkal uzelpoju. Spēru viņam pa pēdu, kas varbūt nebija tik spēcīgi, jo man kājās ir Ugg. Tad apsviedos otrādi un mērķēju sejā. Tumsā to neredzēju, bet sajutu. Situ ar plaukstas pamatni. Tad coup de grace.

– Pēdējais nāvējošais trieciens vai, izsakoties precīzāk, sitiens ar celi pa cirkšņiem.

– Jā, un tas viņam bija patiešām sāpīgi. Tad gluži kā neprātīga metos uz durvīm, ārā pie mašīnas, bet esmu visai pārliecināta, ka viņš nokrita. Sitiens pa degunu arī noderēja, jo pašķīda asinis.

– Tu to uztver diezgan mierīgi.

– Tagad. Tu neredzēji mani, kad Morīnas rokās raudāju kā mazs bērns.

Īlajam jau doma vien par to lika saspringt muskuļiem.

– Man žēl, ka tev bija tas jāpārcieš, Eibera.

– Tā nav tava vaina un manējā arī ne. – Eibera izkāpa no mašīnas un uzsmaidīja policistam, kas nāca pie viņiem. – Sveiks, Vinnij! Iepazīsties, Īlaj, tas ir šerifa palīgs Hensons.

– Īlaj! Tu droši vien mani vairs neatceries?

– Kā nu ne. – Vinnija mati nu bija īsāki, brūni, nevis izbalējuši blondi, seja pilnīgāka. Bet Īlajs viņu atcerējās. – Sērfotājs.

Vinnijs iesmējās.

– Es joprojām mēdzu paķert dēli, lai pavizinātos pa viļņiem. Diemžēl te ir nepatikšanas.

– Jā gan. Kā viņš iekļuvis mājā?

– Izslēdzis strāvu. Radījis īssavienojumu un iegājis pa sānu durvīm. Tām, kas ved uz veļas telpu. Tātad viņš zināja vai nojauta, ka mājā ir signalizācija. Eibera stāstīja, ka tu šodien rīta pusē esi devies uz Bostonu.

– Nujā.

– Tātad tavas mašīnas te nebija līdz pašam vakaram. Iesim paskatīties, jānoskaidro, vai kaut kā netrūkst. Izsaucām elektrības kompāniju, bet tā ieradīsies ne agrāk kā rīt.

– Gan jau pagaidām iztiksim.

– Nekādu vandalisma pazīmju neatradām, – Vinnijs turpināja, ejot pa priekšu. – Tepat vestibilā uz grīdas ir asins pēdas, arī uz Eiberas pidžamas un jakas. DNS analīzēm ar to pietiek, ja viņš atrodams mūsu sistēmā un ja viņu noķersim. Bet tas nenotiks ļoti ātri.

Viņš atvēra parādes durvis un, iededzis savu lukturi, paņēma to, kas bija Eiberai un ko bija pacēlis no grīdas un nolicis vestibilā uz galda.

– Šad un tad ziemas laikā mums notiek ielaušanās īres kotedžās. Bet to pārsvarā dara jaunieši, meklējot vietu, kur izklaidēties, uzsmēķēt zālīti vai, ļaunākajā gadījumā, sarīkot grautiņu un nozagt elektroniku. Šis uzbrukums nenorāda uz pusaudžiem. Neviens no vietējiem puikām neriskētu līst “Kraujas namā”.

– Tas varēja būt Kērbijs Dankans. Viņš ir privātdetektīvs. Ieradās no Bostonas te izošņāt, izprašņāt par mani.

– Tas nebija viņš, – Eibera iebilda, kad Vinnijs izņēma piezīmju grāmatiņu, lai pierakstītu uzvārdu.

– Tur bija tumšs. Tu neredzēji viņa seju.

– Nē, bet es iepriekš biju tuvumā tikusies ar šo personu. Dankanam ir mīksts, izgāzies vēders, turpretī šim uzbrucējam ne. Dankans ir īsāks, druknāks.

– Tomēr tas ir jāpārbauda. – Vinnijs nolika piezīmju grāmatiņu. – Mēs ar viņu aprunāsimies.

– Viņš apmeties viesnīcā “Sērfotājs”. Es jau apskatījos. – Eibera paskaidroja.

– Mēs pārbaudīsim. Mājā atrodas viegli paņemamas vērtīgas mantas un elektronika. Augšstāvā ir labs klēpjdators, plakanā ekrāna televizors. Misis Hesterei droši vien seifā ir dārglietas. Vai kaut kur glabājās arī skaidra nauda?

– Jā, nedaudz. – Īlajs paņēma virtuves lukturīti un kāpa augšā. Vispirms pārlaidis skatienu kabinetam, viņš ieslēdza datoru.

Īlajs nojauta, ka Dankans, ja būtu te ieradies, būtu izpētījis viņa personiskos failus, WEB vēsturi. Tāpēc viņš ātri veica pārbaudi.

– Nekā jauna, kopš es šorīt to aizvēru. Datorā parādītos, ja kāds būtu pieslēdzies. – Viņš atvēra atvilktnes un papurināja galvu. – Nē, es neko nemanu. Nekā netrūkst.

Tad viņš devās uz guļamistabu. Atvēris tur atvilktni, redzēja, ka tur joprojām stāv pāris simtu dolāru skaidrā naudā.

– Ja viņš te ienācis, – Īlajs sacīja, paspīdinot lukturi apkārt pa telpu, – tad atstājis visu tā, kā bijis iepriekš.

– Iespējams, ka Eibera viņu iztraucējusi, pirms viņš sāka rīkoties. Klau, nesteidzies, kārtīgi visu izskati. Kad uzausīs diena, būs vienkāršāk noskaidrot, vai kaut kas pazudis. Mēs veiksim apgaitu, un viņam jābūt galīgam muļķim, lai tagad atgrieztos. Ir jau vēls, – Vinnijs piebilda, – bet tas mani netraucēs izraut no gultas privātdetektīvu. Tiksimies rīt, Īlaj. Vai aizvest tevi mājās, Eibera?

– Nē, paldies! Brauc vien.

Pamājis ar galvu, Vinnijs sniedza Īlajam vizītkarti.

– Eiberai jau tāda ir, bet ņem tu arī. Zvani, ja atklāj, ka tomēr kaut kas ir pazudis, vai arī tev rodas kādi citi sarežģījumi. Ja tu uzkāpsi uz sērfa dēļa, paskatīsimies, vai vēl atceries, ko tev kādreiz mācīju.

– Vai tagad, martā? Ūdens taču ir ledaini auksts.

– Tāpēc īsti vīri velk hidrotērpus. Sazināsimies.

– Viņš nav daudz pārvērties, – Īlajs piezīmēja, kad Vinnija soļi bija izgaisuši. – Nu, vienīgi mati. Izbalojuši mati līdz pleciem neatbilstu policista amata prasībām.

– Nešaubos, ka tie viņam labi izskatījās.

– Vai jūs abi esat pazīstami? Tas ir, vai bijāt tikušies agrāk, pirms šā vakara?

– Jā. Pērn viņš zaudēja sievai derībās un bija spiests apmeklēt jogas nodarbību. Tagad viņš gandrīz regulāri nāk pie manis.

– Vai Vinnijs ir precējies?

– Jā, viņiem ir bērns. Vinnija ģimene dzīvo Sautpointā un rīko lieliskus dārza svētkus.

Iespējams, ka Vinnijs bija mainījies, Īlajs domāja, turpinādams pētīt istabu. Viņš atcerējās puisi, kalsnu kā maikste, mūžīgā kustībā, sapņojot par viļņiem un pārcelšanos uz Havaju salām.

Gaismas stars pārslīdēja pāri gultai, tad atpakaļ uz dvieli – izveidoto zivi ar pīpi mutē.

– Ko es redzu!

– Nākamreiz uztaisīšu sargsuni. Rotveileru vai dobermanu. Iespējams, ka tie noderēs.

– Tad tev vajadzēs lielāku dvieli. – Pustumsā Īlajs pētīja Eiberas seju. – Tu esi sagurusi. Aizvedīšu tevi mājās.

– Vairāk gan saspringta nekā nogurusi. Nevajadzēja dzert kafiju. Paklau, nepaliec te, ja mājā nav elektrības. Drīz kļūs aukstāks, gaismas nav, sūknis nestrādā, ūdens netek. Man kotedžā ir tāda kā viesu istaba un ērts dīvāns. Šonakt pārguli tur.

– Nē, nē. Negribu pēc tā, kas noticis, atstāt māju tukšu. Noiešu lejā pagrabā un iedarbināšu ģeneratoru.

– Nu labi. Es iešu tev līdzi, satraukti čivināšu, pasniedzot neīstos instrumentus. Kaut arī tu neesi neveikls, tāpat var gadīties, ka uzkāpsi zirnekļiem. Saprotu, ka viņi dara labu darbu, bet man no viņiem bail.

– Es savukārt varu vīrišķīgi burkšķēt un pats sajaukt, kādi instrumenti jāizmanto. Tomēr tev vajadzētu pagulēt.

– Vēl ne. – Eibera atmeta ar roku. – Ja neiebilsti pret manu sabiedrību pagrabā, es labprāt paliktu te. Īpaši tāpēc, ka varēšu iedzert glāzi vīna.

– Protams. – Īlajs nojauta, ka viņa, lai arī ko būtu teikusi Morīnai, baidās palikt viena savā mājā. – Abi piedzersimies, un mums būs sekss uz ģeneratora.

– Tas tik ir plāns! Es paspēju šo to tur apakšā iztīrīt pirms tavas atbraukšanas, vismaz galveno daļu – vīna pagrabu, sezonas produktu glabātavu. Vairāk gan ne, un šaubos, vai Hestere te kaut ko ilgus gadus darījusi. Pārējais pagrabs ir liels, tumšs un biedējošs, – Eibera stāstīja, abiem ejot lejā pa kāpnēm. – Tā nav mana iemīļotā uzturēšanās vieta.

– Vai tev šķiet, ka tajā klīst spoki? – Īlajs noprasīja un jokojot palika lukturi sev zem zoda kā šausmu filmas ainā.

– Jā, un izbeidz! No kurtuves skan griezīga rūkoņa, apkārt viss klakšķ un čīkst. Kur vien sper kāju, priekšā vēl kāds tumšs kakts. Stenlija Kubrika filmas “Mirdzums” cienīgs pagrabs. Tāpēc…

Virtuvē viņa apstājās un paņēma vīnu.

– Jāiestiprinās, lai nomāktu kafijas un šā vakara piedzīvojumu iespaidu. Kā gāja mājās, Bostonā?

– Labi. Patiešām. – Ja Eiberai bija nepieciešams runāt par kaut ko citu, viņš neiebilda. – Vecmāmiņa atgūst spēkus, vecāki pamazām nomierinās. Māsa gaida otru bērnu. Tātad mums bija ko nosvinēt.

– Tas ir brīnišķīgi.

– Pie vakariņu galda mums radās iespēja pievērsties citiem tematiem, – viņš stāstīja, kamēr Eibera ielēja abiem vīnu. – Mēs nevis uzmanīgi izvairījāmies apspriest manu pārvākšanos, bet gluži vienkārši par to vairs nedomājām.

– Iedzersim par jaunu sākumu, maziem bērniņiem un elektrību. – Eibera pieskandināja Īlaja glāzei.

Iedzērusi malku, viņa nolēma pudeli ņemt līdzi, ejot uz pagrabu. Varbūt nāktu par labu mazliet noreibt. Tad būtu vieglāk aizmigt.

Pagraba durvis nokrakšķēja. Kā gan citādi, Eibera nosprieda, ar pirkstu ieķeroties Īlajam aiz jostas, kad viņš spēra soli lejup pa kāpnēm.

– Tā mēs nepazaudēsim viens otru, – viņa paskaidroja, kad Īlajs atskatījās.

– Nav jau Amazones džungļi.

– Zināmā mērā tomēr ir. Lielākajai daļai māju apkārtnē vispār nav pagrabu.

– Tāpēc ka lielākā daļa māju nav uz klints. “Kraujas nams” atrodas augstāk par zemes līmeni.

– Pagrabs paliek pagrabs. Turklāt šeit ir pārāk klusu.

– Manuprāt, te dzirdami dažādi trokšņi.

– Tos rada apkures sistēma, sūkņi un Dievs vien zina, kādas vēl ierīces. Tāpēc šobrīd te nekas neskan. Tāds nogaidošs klusums.

– Nu tu sāc mani baidīt.

– Es negribu bīties viena pati.

Kāpņu galā Īlajs izņēma lukturi no uzlādētāja, kas bija piestiprināts pie rūpīgi izkārtotā, pudelēm pilnā vīna pagraba sienas.

Īlajs iztēlojās, ka bijis laiks, kad šeit katrā stūrī stāvējušas pudeles – neskaitāms daudzums namziņa sistemātiski izvietotu pudeļu. Pat tagad, viņš rēķināja, te bija saglabājies vismaz simts īpašu, dārgu vīnu.

– Lūk! Ja nošķiramies, signalizē. Sūtīšu glābšanas grupu.

Eibera atlaida Īlaja siksnu un iededza viņa iedoto lukturi. Kā alas, viņa salīdzināja “Kraujas nama” pagraba telpas. Ala aiz alas. Dažas sienas celtnieki bija izkaluši no akmens. Ejas, zemas arkas, sektors pēc sektora. Normālā situācijā viņa piespiestu slēdžus, un telpas pārplūdinātu viesmīlīga gaisma, bet tagad tikai zibinājās viņas luktura staru kūlis, krustodamies ar Īlaja luktura staru.

– Kā Skall ija un Mālders, – viņa ieminējās.

– Patiesība ir tur ārā.

Eibera atzinīgi pasmaidīja un turējās tik cieši Īlajam aiz muguras, ka uzgrūdās viņam, kad viņš ejā pagriezās un spēji apstājās.

– Atvaino!

– Hmm… – Īlajs izgaismoja lielu aparātu nolupušā sarkanā krāsā.

– Rādās, ka tas saglabājies vēl no citas pasaules.

– No cita laikmeta noteikti. Kāpēc neesam to modernizējuši? Kāpēc neiegādājāmies jaunu ģeneratoru?

– Hestere neraizējās par strāvas padeves pārrāvumiem. Pēc viņas domām, tie atgādinot, ka nepieciešams saglabāt neatkarību. Viņai patika klusums. Viņa gādāja, lai mājās būtu baterijas, sveces, malka, konservēti produkti.

– Ar jaunu, drošu ģeneratoru viņa būs vēl neatkarīgāka. Varbūt tam gluži vienkārši beigusies degviela. – Īlajs viegli iespēra pa ģeneratoru. Iedzēris malku vīna, viņš nolika glāzi uz plaukta un pieliecies atvēra piecu galonu degvielas kannu. – Tā, benzīna pietiek. Pārbaudīsim šo radījumu no citas pasaules.

Eibera vēroja, kā viņš to nopēta no visām pusēm.

– Vai tu zini, kā tas darbojas?

– Jā. Ne jau pirmo reizi mēs viens ar otru cīkstamies. Tas bija sen, taču es neesmu aizmirsis. – Viņš atskatījās un iepleta acis, nomērķējot gaismu uz Eiberas kreiso plecu. – Ak…

Eibera salēcās un apgriezās riņķī ar glāzi vienā rokā un pudeli otrā.

– Kur? Uz manis? Novāc! Novāc!

Īlaja smiekli lika viņai apklust. Aizsmakuši, sirsnīgi smiekli, kas sadusmoja Eiberu, tomēr aizkustināja viņā kādu brīnišķīgu, siltu stīgu.

– Sasodīts, Īlaj! Kas ir ar tiem vīriešiem! Jūs uzvedaties gluži kā bērni.

– Vispirms tu viena pati tumsā padari nekaitīgu laupītāju, bet tagad spiedz kā skuķis par iedomātu zirnekli.

– Es esmu meitene, un pats par sevi saprotams, ka es spiedzu. – Viņa pacēla glāzi un iedzēra. – Tas bija nekrietni.

– Taču jautri. – Īlajs satvēra ģeneratora degvielas tvertnes vāciņu un gribēja to atgriezt, bet tas neizdevās. Paraustījis plecus, viņš mēģināja vēlreiz. – Cūcība!

– Vai palīdzēt tev dabūt to vaļā, veco zēn? – Eibera noplivināja skropstas.

– Lūdzu, jogas meitene.

Sasprindzinājusi muskuļus, viņa nostājās Īlajam cieši blakus. Pēc diviem spēkpilniem mēģinājumiem viņa atkāpās.

– Atvaino. Acīmredzot tas ir aizmetināts.

– Nē, tikai sarūsējis un vecs. Man vajadzīga uzgriežņu atslēga.

– Kur tu iesi?

Īlajs apstājās un paskatījās atpakaļ.

– Tepat netālu stāv instrumenti. Vismaz kādreiz bija.

– Es negribu tur atgriezties.

– Es pats aiziešu pakaļ.

Viņa negribēja arī palikt viena, taču nespēja sev to atzīt.

– Tad vismaz runā, lai dzirdu tavu balsi. Tikai muļķīgi nejokojies, izdodot sēcošas, žņaudzošas skaņas, nebļausties. Man tas nepatiks.

– Ja man uzbruks pagraba briesmonis, cīnīšos ar viņu klusumā.

– Tikai turpini runāt, – Eibera uzstāja, kad Īlajs atkāpās tumsā. – Kad tu zaudēji nevainību?

– Ko?

– Pirmais temats, kas man ienāca prātā. Nezinu, kāpēc. Tad es pati pastāstīšu. Tas notika naktī pēc vidusskolas izlaiduma. Kā jau bieži mēdz gadīties. Man šķita, ka starp mani un Trevoru Beningtonu bija mīlestība uz mūžu. Satikāmies sešus mēnešus, divarpus vēl pēc seksa… Īlaj?

– Tepat jau esmu. Kurš kuru pameta?

– Mēs pavisam vienkārši izšķīrāmies. Tas, protams, nebija interesanti, mums vajadzēja sarīkot drāmu ar nodevību, izskaidrošanos.

– Ne jau vienmēr tā jābūt. – Īlaja balss skanēja kā no citas pasaules, liekot Eiberai uzsākt ujjayi elpošanu un pārlaist luktura gaismas staru pār telpu.

Tad viņa izdzirdēja tādu kā klupienu, kā lādēšanos.

– Īlaj?

– Pie velna, kas tas tāds?

– Izbeidz!

– Nupat atsitu kāju pret ķerru, tā atstāta tepat ceļā, pa vidu. Un…

– Kas tur ir? Īlaj… – Eibera, nāc šurp!

– Negribu.

– Te nav zirnekļu. Bet tev tas jāredz.

– Apžēliņ… – Eibera, uzmanīgi sperdama soļus, devās pie Īlaja. – Vai tas ir dzīvs?

– Nē, nekā tamlīdzīga.

– Ja tu muļķīgi, puiciski jokojies, tad tas nepavisam nav smieklīgi. – Eiberas elpa kļuva vieglāka, kad gaismas kūlis atdūrās pret Īlaju. – Kas tur ir?

– Paskaties! – Viņš norādīja ar savu lukturi.

Sablietētas zemes un akmens klons bija atrakts vaļā. No sienas līdz sienai stiepās grāvis sešu pēdu platumā un trīs pēdu dziļumā.

– Kas… vai te kaut kas bijis aprakts?

– Acīmredzot kādam tā licies.

– Piemēram… līķis?

– Iespējams.

– Kāpēc te kāds tā pūlējies? Hestere nekad neko nav minējusi par izrakumiem. – Eibera pārlaida gaismas staru pār kapli, lāpstām, spaiņiem, veseri. – Ar rokas instrumentiem te var veselu mūžību rakņāties.

– Elektriskie taisa troksni.

– Jā, bet… žēlīgais Dievs! Vai tu saproti, kas šovakar notika? Tā persona bija nokāpusi lejā pagrabā rakt… nezin ko. Vai tas būtu saistībā ar leģendu? Par Esmeraldas pūru? Smieklīgi, tomēr tā varētu būt.

– Tad viņš velti tērē laiku un enerģiju. Ak kungs, ja zemē būtu kādi dārgumi, vai mēs par tiem nezinātu un jau sen nebūtu tos atraduši?

– Es nesaku…

– Nu, nu. – Īlajs pagāja tālāk. – Tas nav izdarīts vienā vakarā. Te ir strādāts nedēļām, stundu pēc stundas.

– Tātad viņš te bijis jau iepriekš. Bet viņš ir atslēdzis elektrību un atvēris durvis. Hestere lika nomainīt kodu, – Eibera atcerējās. – Iznākusi no slimnīcas, viņa lūdza nomainīt kodu. Viņa uztraucās, uzstāja, ka tas jādara, kaut arī tobrīd tas šķita bezjēdzīgi. Viņa gribēja, lai būtu jauns kods un atslēgas. Es to izdarīju nedēļu pirms tavas ievākšanās.

– Viņa nav tāpat vien nokritusi. – Pēkšņā atklāsme iebelza kā ar dūri. – Nelietis! Viņš nogrūdis Hesteri pa kāpnēm vai tik ļoti viņu nobiedējis, ka viņa paklupa un nokrita. Pēc tam atstāja tur. Atstāja guļam uz grīdas.

– Mums jāizsauc Vinnijs.

– Pagaidīsim līdz rītam. Bedre nekur nepazudīs. Ejot pēc uzgriežņu atslēgas, apjuku, nogriezies pa nepareizo eju. Bērnībā mēs te klīdām, cits citu biedēdami. Šī ir mājas senākā daļa. Klausies!

Īlajs apklusa, un Eibera skaidri sadzirdēja viļņu šalkas pār akmeņiem, vēja aurus.

– Skan kā cilvēki – mirušie. Pirātu dvēseles, Salemas raganas – vienalga kas. Neatceros, kad pēdējo reizi nonācu šeit lejā tik tālu. Vecmāmiņa vispār te nerādījās. Neko te neturēja. Pats nogriezos nepareizi, citādi vispār neatrastu šo te.

– Iesim prom, Īlaj.

– Jā. – Viņš veda Eiberu atpakaļ pie ģeneratora, pa ceļam apstājies paņemt no plaukta vecu uzgriežņu atslēgu.

– Īlaj, tas ir saistīts ar dārgumiem, – Eibera sacīja. – Tas ir vienīgais loģiskais skaidrojums. Tu vari neticēt, ka tie eksistē. Pietiek, ka tam tic tas laupītājs. Leģenda vēsta par milzīgu bagātību. Briljanti, rubīni, smaragdi… nevainojami, izsmalcināti dārgakmeņi. Zelts. Īsti karalienes dārgumi.

– Precīzāk izsakoties, hercoga meitas dārgumi. – Īlajs ar uzgriežņu atslēgu atvēra degvielas tvertnes vāciņu. – Tie patiešām bijuši pāris miljonu vērti. Dārgumi atrodas kaut kur okeāna dibenā ar visu kuģi, komandu un pārējo laupījumu. – Viņš ieskatījās tvertnē, paspīdinot gaismu. – Sauss kā vecmeitas… putekļi, – viņš izlaboja. – Atvaino!