Читать книгу Ēnu līcis - Nora Robertsa - Страница 7

Ieradusies uzkopt “Kraujas namu”, Eibera sajuta kafijas smaržu. Viņa nopētīja virtuvi. Īlajs tajā uzturēja kārtību. Tā kā viņš nebija neko uzrakstījis, viņa ķērās pie iepirkumu saraksta.

Īlajam ienākot, viņa stāvēja uz soliņa un spodrināja virtuves skapīšus.

– Labrīt! – Eibera pār plecu viņam uzsmaidīja. – Vai jau sen piecēlies?

– Jā. Gribēju pastrādāt. – Īpaši pēc pretīgā sapņa, no kura viņš bija rītausmā pamodies. – Šodien man jāaizbrauc uz Bostonu.

– Ak tā?

– Satikšos ar juristu.

– Tas ir labi. Vai tu jau paēdi?

– Jā, mammīt.

Eibera to neņēma ļaunā un mierīgi turpināja spodrināšanu.

– Vai tev atliks laika apciemot ģimeni?

– Tā esmu nodomājis. Vēl nezinu, kad atgriezīšos. Varbūt palikšu tur pa nakti. Droši vien tā arī darīšu.

– Skaidrs. Varam pārlikt masāžu uz citu reizi.

– Es atstāšu tev naudu. Vai tikpat, cik iepriekš?

– Jā. Ja maksa mainīsies, vienosimies nākamnedēļ. Kamēr tu nestrādā, es ātri uzkopšu tavu kabinetu, un apsolu uz galda neko neaiztikt.

– Norunāts. – Īlajs stāvēja un noskatījās uz Eiberu. Viņš bija uzvilcis vienkāršu melnu T kreklu, bet viņa šodien bija tērpusies konservatīvi – pieguļošās melnās biksēs un sarkanos Chucks sporta apavos.

Ausīs Eiberai šūpojās sarkanu bumbiņu virtenītes, un Īlajs pamanīja uz virtuves letes trauciņu ar vairākiem sudraba gredzeniem. Droši vien viņa tos bija noņēmusi, lai uz tiem nenokļūst tīrāmais līdzeklis.

– Tev ir taisnība par to, ko aizvakar teici, – brīdi vilcinājies, viņš ierunājās.

– Man patīkami to dzirdēt. – Eibera nokāpa no soliņa un pagriezās. – Par ko man šoreiz ir taisnība?

– Par pretošanos. Es biju padevies. Iemesliem, kuru dēl tā rīkojos, nav nozīmes. Man vismaz jāapbruņojas, tā teikt.

– Tas ir labi. Nevienam nav jāpacieš vajāšana, uzmācība, tas, ko dara Lindsijas ģimene. Nekāda lietas ierosināšana viņiem neizdosies.

– Ak nē?

– Tam nav nekāda likumiska pamata. Vismaz es tādu neredzu, un es esmu noskatījusies daudz juristu šovu.

Īlajs pavīpsnāja.

– Tad tev ir zināšanas, lai izteiktu spriedumus.

Apmierināta ar viņa reakciju, Eibera pamāja.

– Es ar to varētu pelnīt iztiku. Lindsijas ģimene tikai ķeras pie katra salmiņa, lai izpūstu no mušas ziloni un tādā veidā tev ieriebtu.

– Tas ir… pamatots arguments.

– Un saprātīgs. Viņiem šķiet, ja turpinās tevi tirdīt, iespējams, ka atklāsies jauni pierādījumi pret tevi. Vai vismaz izdosies tevi ierakt dokumentos, visādos izpildrakstos un nezin kur vēl, lai tu piedāvātu finansiālu vienošanos. Tas, pēc viņu prāta, pierādītu tavu vainu. Viņi nebeidz sērot, tāpēc tev uzbrūk.

– Tu tiešām varētu pelnīt ar to iztiku.

– Man patīk “Labā sieva”.

– Kas tā tāda?

– Tas ir juristu šovs. Tajā darbojas spēcīga rakstura cilvēki, seksīgi. Vārdu sakot, tas ir prātīgi, ka tu tiksies ar savu juristu, ka rīkosies. Šodien tu izskaties labāk.

– Labāk nekā… kad?

– Nekā iepriekš. – Uzlikusi plaukstu uz gurna, Eibera pielieca galvu. – Tev vajadzētu kaklasaiti.

– Kaklasaiti?

– Parasti man nešķiet jēdzīgi, ka vīrietis liek cilpu ap kaklu, jo tā kaklasaite cilpa vien ir. Bet tev piestāv. Tā tu sajustos stiprāks, pārliecinātāks. Tā tu atgūsti sevi. Turklāt augšstāvā ir vesela kolekcija.

– Vai vēl kaut kas? – Neapgriez matus.

Jau kuro reizi Eibera viņu pamatīgi apmulsināja.

– Kāpēc ne?

– Man patīk tavi mati. Tie ir nevis kā advokātam, bet kā rakstniekam. Vari mazliet pielīdzināt, ja vēlies, un to es tev pati varētu izdarīt, tikai…

– Nē, nē!

– Es protu. Galvenais, nepārvērties par tipisku advokātu, kas mūžam tērpies uzvalkā.

– Tātad man vajadzīga kaklasaite, bet mati lai paliek gari.

– Tieši tā. Un vēl – aiznes Hesterei puķes. Nu jau var nopirkt tulpes, tās viņai atgādinās pavasari.

– Vai man tas viss jāpieraksta?

Eibera pasmaidīja, apejot ap leti.

– Tu ne tikai izskaties labāk, tu jau jūties labāk. Tu atgūsti nekaunību, nevis tikai īdzīgi atvairies. – Viņa noglauda Īlaja sporta jakas atlokus. – Ej, izvēlies kaklasaiti. Un esi uzmanīgs pie stūres. – Viņa noskūpstīja Īlaju uz vaiga.

– Kas tu īsti esi? Tik tiešām!

– Gan jau to noskaidrosim. Pasveicini no manis savu ģimeni.

– Labi. Tiksimies… kad tiksimies.

– Es pārcelšu masāžu un atzīmēšu tavā kalendārā.

Viņa atkal uzkāpa uz soliņa un atsāka spodrināt.

Īlajs tiešām izvēlējās kaklasaiti. Nez vai ar to viņš jutās stiprāks vai pārliecinātāks, taču, pašam par brīnumu, bija kļuvis it kā piepildītāks. Paturot to prātā, viņš paņēma portfeli, ielika tajā dokumentus, jaunu bloknotu, noasinātus zīmuļus, pildspalvu un, īsi apsvēris, arī mini magnetofonu.

Uzvilcis mēteli, viņš aplūkoja sevi spogulī.

– Kas tu esi? – Īlajs nobrīnījās.

Viņš neizskatījās kā agrāk, bet arī ne tā, kā bija pieradis sevi redzēt pēdējā laikā. Ne vairs advokāts, viņš nodomāja, bet vēl ne rakstnieks. Ne vairs vainīgs, bet arī vēl ne attaisnots.

Joprojām ieslodzījumā, taču gatavs izlauzties.

Atstājis uz galda Eiberai naudu, Īlajs devās lejā pa kāpnēm un, viņas uzkopšanas darbu mūzikas pavadīts – šoreiz tas bija vecais Springstīns – laukā no mājas.

Viņš iekāpa mašīnā, aptverot, ka sēž pie stūres pirmo reizi kopš ierašanās “Kraujas namā”, lai gan bija pagājušas jau trīs nedēļas.

Patīkami, Īlajs nosprieda. Pārņemt vadību, rīkoties. Viņš ieslēdza savu radio un pārsteigts iesmējās, kad atkal iedārdējās Springstīns.

Nodomājis, ka tas ir gandrīz kā braukt kopā ar Eiberu, viņš devās prom no Viskija līča.

Un neievēroja, ka viņam seko cita mašīna.

Tā kā diena bija samērā silta, Eibera atvēra logus un durvis, lai izvēdinātu telpas. Viņa noņēma Īlaja gultasveļu un uzklāja svaigu palagu, uzbužināja spilvenu. Mirkli padomājusi, viņa izlocīja no dvieļa zivi un, pameklējusi somā, kuru pati uztvēra kā nieku glabātavu, izņēma no tās mazu, zaļu plastmasas pīpīti, ko iebāza zivij mutē.

Kad guļamistaba bija iztīrīta atbilstoši Eiberas standartam, pirmā veļas kaudze ielikta mazgājamā mašīnā, viņa pievērsās kabinetam.

Lai arī cik ļoti viņai gribējās paskatīties, vai uz galda nav piezīmju, pierakstu, kas attiektos uz romānu, bija jāievēro noruna. Viņas pienākums bija noslaucīt putekļus, iztīrīt paklāju, ielikt ledusskapītī ūdeni un “Kalnu rasu”. Eibera uzrakstīja nākamo ziņojumu, kuru Hestere bija likusi nodot, un pielipināja pie pudeles. Noslaucījusi pie rakstāmgalda ādas krēslu, viņa brīdi pastāvēja, lūkojoties pa logu.

Jauks skats, Eibera nosprieda. Saule bija izkausējusi sniegu, jūra pletās sulīgi tumši zila, vējā plivinājās kāpu smilgas.

Viņa nolūkojās uz zvejnieku laivu, kas sarkana uz zilā ūdens fona līgojās viļņos.

Vai Īlajs tagad Viskija līci uztver par mājām? – viņa domāja. Ainavas, gaisu, skaņas un smaržas? Pēc cik ilga laika viņa pati šeit sajutās kā mājās?

Eibera īsti neatcerējās. Laikam tas notika toreiz, kad Morīna pieklauvēja pie durvīm ar šokolādes cepumu šķīvi un vīna pudeli rokā. Vai arī, kad viņa pirmo reizi pastaigājās pa liedagu un viņas prāts bija patiesi mierīgs.

Tāpat kā Īlajs, arī viņa te bija atradusi glābiņu. Viņa pati bija izvēlējusies Viskija līci par patvērumu.

Šeit viņai bija īstā vietā.

Izklaidīgi Eibera novilka pirkstu gar ribām kreisajā pusē, kur bija sataustāma viegla rēta. Viņa to reti atcerējās, reti domāja par to, no kā bija izglābusies.

Īlajs viņai to bija atgādinājis, un, iespējams, tas bija viens no iemesliem, kālab Eibera juta nepieciešamību viņam palīdzēt.

Iemeslu Eiberai netrūka. Viņa varēja pievienot vēl vienu.

Smaidu, kas atplauka Īlaja sejā, kad viņš atpazina Morīnu.

Jauns mērķis, Eibera apņēmās. Jādod Īlajam Lendonam iemesls smaidīt biežāk.

Pagaidām viņai vajadzēja ielikt viņa apakšveļu žāvētājā.

Īlajs bija tikko paspējis apsēsties Nīla Simpsona uzgaidāmajā telpā, atteikdamies no kafijas, ūdens vai jebkā cita, ko piedāvāja viena no trim reģistratorēm, kad Nīls pats iznāca pie viņa sasveicināties.

– Īlaj! – Nīls, saposies nevainojamā uzvalkā, pastiepa roku un stingri paspieda Īlaja plaukstu. – Ļoti patīkami tikties ar tevi. Ieiesim manā kabinetā.

Sportiskā solī advokāts devās cauri smalki iekārtotā firmas “Gārdners, Kopeks, Raits un Simpsons” biroja labirintiem. Pašpārliecināts, ļoti veiksmīgs advokāts, viņš trīsdesmit deviņu gadu vecumā bija ieguvis pilnas partnera tiesības pievienot savu vārdu pilsētā visnotaļ pazīstamās firmas zīmē.

Īlajs viņam uzticējās, nekas cits arī neatlika. Lai gan viņi strādāja dažādās firmās, kas bieži konkurēja klientu dēļ, viņi apgrozījās līdzīgās aprindās, viņiem bija kopēji draugi. Agrāk bija, Īlajs domās piebilda, jo vairums šo draugu izklīda, mediju nemitīgās uzmācības nogurdināti.

Kabinetā ar plašu ziemas ainavu uz parku Nīls neapsēdās pie sava iespaidīgā rakstāmgalda, bet pamāja Īlajam, norādot uz ādas krēsliem.

– Aprunāsimies, – viņš aicināja, bet tajā brīdī viņa pievilcīgā palīdze ienesa paplāti, uz kuras bija divas lielas krūzes ar putām klātu kapučīno. – Paldies, Rozālij.

– Lūdzu. Vai atnest vēl kaut ko?

– Es tevi pasaukšu.

Nīls apsēdās un, kad asistente bija aizgājusi, aizverot durvis, nopētīja Īlaju.

– Tu izskaties labāk.

– Tā man teica.

– Un kā veicas ar grāmatas rakstīšanu? – Kā nu kuru dienu. Kopumā gluži labi.

– Bet kā ar vecmāmiņu? Vai veseļojas pēc negadījuma?

– Jā. Vēlāk aiziešu viņu apciemot. Nīl, nepūlies.

Lūkodamies uz Īlaju ar savām gudrajām, brūnajām acīm, Nīls pacēla krūzi un atslīga dziļāk krēslā.

– Ko lai nepūlos?

– Uzturēt sarunu, radīt klientam atbrīvotu gaisotni.

Nīls iedzēra kafiju.

– Mēs draudzējāmies, pirms tu mani noalgoji, bet ne jau draudzības dēļ tu mani noalgoji. Vismaz galvenokārt ne tāpēc. Kad jautāju, kāpēc tu vērsies pie manis, tu nosauci vairākus iemeslus. Kaut vai to, ka mūsu abu nodarbošanās ir līdzīga. Mēs pilnībā pārstāvam klientu. Es vēlos zināt, kāds ir tavs noskaņojums, Īlaj. Tas palīdzēs izlemt, ko tev ieteikt darīt vai nedarīt. Cik daudz tevi jāpārliecina pieņemt manu ieteikumu, kam neesi gatavs.

– Mans noskaņojums mainās kā paisums un bēgums. Pagaidām tas ir… ne tik optimistisks, vairāk gan agresīvs. Esmu noguris, Nīl, vilkt aiz sevis to ķēdi. Man apnicis nožēlot to, ka man vairs nav tā, kas bijis, kaut arī nezinu, vai man tas vairs vajadzīgs. Es gaidu neitrālā režīmā. Varbūt tas ir labāk par slīdēšanu no klints atpakaļgaitā, kā notika pirms pāris mēnešiem, bet skaidrs, ka uz priekšu nekas nevirzās.

– Skaidrs.

– Es nekādi nespēju mainīt Lindsijas vecāku vai jebkura cita viedokli par mani. Tā tas turpināsies, līdz būs atrasts Lindsijas slepkava, arestēts un notiesāts. Pat tad gadīsies kāds, kurš prātos, ka man laimējies izsprukt no taisnās tiesas. Tāpēc – pie velna!

Nīls atkal iedzēra kafiju un pamāja.

– Nu jā.

Īlajs piecēlās kājās.

– Man tas jāzina, – viņš teica un sāka staigāt šurpu turpu pa kabinetu. – Lindsija bija mana sieva. Nav svarīgi, ka mēs vairs nemīlējām viens otru, ja vispār kādreiz bijām mīlējuši. Nav svarīgi, ka viņa mani krāpa. Nav svarīgi, ka es gribēju šķirties, dabūt viņu laukā no savas dzīves. Viņa bija mana sieva, tāpēc man jāzina, kas ienāca manā mājā un nogalināja viņu.

– Mēs varam vēlreiz paaicināt Kārlsonu.

Īlajs papurināja galvu.

– Nē, viņš savu paveica. Man vajadzīgs jauns detektīvs, kurš sāktu no sākuma. Kārlsonam es neko nepārmetu. Viņa pienākums bija atrast pierādījumus, izpētīt jebkādas neskaidrības. Jādabū tāds, kurš nevis meklēs apliecinājumus, ka neesmu to darījis, bet ar svaigu skatienu atradīs īsto vainīgo.

Nīls ierakstīja bloknotā īsu piezīmi.

– Vai viņam jāuzsāk izmeklēšana?

– Tieši tā. Bet man vajadzīga sieviete.

Nīls pasmaidīja.

– Kuram tad nav vajadzīga?

Viegli iesmējies, Īlajs atkal atslīga sēdeklī.

– Kaut vai man pēdējos astoņpadsmit mēnešus.

– Kāds tur brīnums, ka tu slikti izskaties.

– Man likās, ka nu jau labāk.

– Jā, bet tikai salīdzinājumā ar iepriekšējo laiku. Tātad tu prasi izmeklētāju sievieti.

– Gudru, pieredzējušu sievieti. Tādu, kurai Lindsijas draudzenes vairāk uzticētos nekā Kārlsonam. Policija taču jau atklāja, ka Lindsija vai nu pati ielaida slepkavu, vai arī slepkavam bija atslēga. Nav ielaušanās pazīmju, jo pēc Lindsijas ierašanās mājās četros trīsdesmit nākamais kodu piespiedu es ap sešiem trīsdesmit. Lindsijai uzbrukts no aizmugures, tātad viņa bija novērsusies no slepkavas. Viņa nav baidījusies. Nav cīņas, nav pretošanās pazīmju, laupīšanas pēdu. Viņa ir pazinusi slepkavu, nav uztraukusies par viņa klātbūtni. Saskindam ir alibi, bet ja nu viņš nebija Lindsijas vienīgais mīļākais? Varbūt viņš bija tikai pēdējais?

– Mēs jau gājām pa tām pēdām, – Nīls atgādināja.

– Tad atkārtosim lēnāk soli pa solim. Lai policija turpina izmeklēšanu pret mani. Tas nav svarīgi. Es Lindsiju nenogalināju, un policijai tā arī nav izdevies atrast nevienu pierādījumu par pretējo. Mūsu turpmākā rīcība nebūs saistīta ar to, lai pārtrauktu izmeklēšanu. Pietiek ar to, ka mēs zinām patiesību.

– Labi. Es šur tur piezvanīšu.

– Paldies! Tagad parunāsim par privātdetektīviem. Par Kērbiju Dankanu.

– Par viņu es jau paspēju painteresēties. – Nīls piecēlās un, piegājis pie galda, paņēma mapi. – Lūk, te būs kopija tev. Īsumā varu pateikt, ka viņam ir sava ne visai ienesīga firma. Tai ir slidena reputācija, bet formāli viņam nevar piesieties. Viņš astoņus gadus bijis policists un joprojām ir saglabājis sakarus Bostonas policijā.

Nīlam runājot, Īlajs atvēra mapi un izlasīja atskaiti.

– Es pieņēmu, ka viņu noalgojusi Lindsijas ģimene, bet rādās, ka viņš tai ir par sīku, pārāk nenozīmīgs. – Pieri saraucis, Īlajs meklēja jaunu iespēju. – Manuprāt, viņi vērstos pie smalkākas firmas ar augstāku līmeni un iespējām.

– Piekrītu, bet cilvēki mēdz pieņemt lēmumus, pamatojoties uz dažādiem faktoriem. Iespējams, ka viņu ieteikuši draugi, kolēģi, cits ģimenes loceklis.

– Ja tie nav Pīdmonti, tad nezinu, kurš Dankanu noalgojis.

– Viņu advokāte to nedz apstiprina, nedz noliedz, – Nīls paziņoja. – Viņai nav pienākuma atklāt informāciju. Dankans ir policists. Iespējams, ka viņš ir pazīstams ar Vulfu un Vulfs nolēmis maksāt privātdetektīvam. Man viņš to tāpat neatklās.

– Dankana gājieni neatgādina Vulfa metodes, bet… Mēs nevaram aizliegt Dankanam skraidīt pa Viskija līci, uzdot jautājumus, lai arī kas būtu viņa klients. Likums to neaizliedz.

– Tāpat kā nevienam nav pienākuma viņam atbildēt. Tas nenozīmē, ka mūsu izmeklētāja nedrīkstētu vākt informāciju par viņu. Savukārt mēs varam noplūdināt informāciju, ka arī esam kādu noalgojuši.

– Jā, – Īlajs piekrita. – Mums jārīkojas.

– Pīdmonti šobrīd tikai taisa troksni, lai apšaubītu tavu nevainīgumu un uzjundītu presē jau noplakušo interesi par meitas bojāeju. Papildu labums ir iespēja pabojāt tev dzīvi. Tātad šī pēdējā izrīcība ar privātdetektīvu varētu būt viņu organizēta.

– Viņi izdara uz mani spiedienu.

– Vispār tā ir.

– Bet tas nekas. Nevar būt ļaunāk kā iepriekš, kad cirks turpinājās divdesmit četras stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā. Ja es izturēju to, gan pārvarēšu visu citu. – Tagad Īlajs tam ticēja. Viņš ne tikai izcietīs, viņš uzveiks grūtības. – Man ne prātā nenāk stāvēt un gaidīt sitienus, vairs ne. Viņi zaudēja meitu, bet es nepieļaušu, ka par to atriebjas man.

– Tāpēc, kad viņu advokāte piedāvās vienošanos, un es paredzu, ka viņa to darīs, mēs stingri teiksim “nē”.

– Kategoriski – “nē”.

– Tu tiešām esi labākā noskaņojumā.

– Pērn lielāko daļu laika pavadīju kā miglā. Mani plosīja vainas izjūta, bailes. Tiklīdz mainījās situācija, parādījās jauns slazds. Es joprojām neesmu izkļuvis no miglas, un, jēziņ, es baidos, ka tā vēlreiz mani ieraus sevī un smacēs, bet šobrīd, šodien esmu gatavs riskēt. Pie velna ar slazdiem – es atkal elpošu svaigu gaisu.

– Skaidrs. – Nīls grozīja Montblanc sudraba pildspalvu virs bloknota. – Apspriedīsim turpmāko stratēģiju.

Beidzot izgājis no Nīla kabineta, Īlajs devās cauri parkam. Viņš jautāja sev, kā jūtas, kaut uz vienu dienu atgriezies Bostonā, taču īsti nezināja, ko atbildēt. Visapkārt valdīja pazīstamā gaisotne, kas viņu nomierināja. Pirmie zaļie asni ziemīgajā zemē radīja cerības uz pavasara sauli.

Cilvēki meta izaicinājumu vējam, kas šodien nebija pārāk stiprs, uz soliņiem ieturot lenču vai pastaigājoties, gluži tāpat kā viņš, vai ejot cauri parkam pa īsāko ceļu.

Īlajam patika Bostona. Atkal atgriezās pazīstamās emocijas. Viņš varēja te izstaigāties līdz pat birojam, kur pats reiz aizrautīgi pieņēma klientus, kā Nīls šodien viņu.

Viņš zināja, kur iedzert labu kafiju, ātri iekost vai bez steigas paēst. Viņam reiz bija iemīļoti bāri, drēbnieks, juvelieris, pie kura viņš visbiežāk pirka Lindsijai dāvanas.

Tagad viņš neko no tā visa vairs nedrīkstēja saukt par savu. Stāvot parkā narcišu zaļo dzinumu ielenkumā, viņš aptvēra, ka to nenožēlo. Vismaz ne tik dedzīgi kā agrāk.

Viņš nolēma atrast jaunu frizētavu, kur tikai pielīdzināt matus, un veikalu, lai nopirktu vecmāmiņai tulpes. Pirms došanās atpakaļ uz Viskija līci viņš iesaiņos atlikušās drēbes, treniņtērpus. Apņēmības pilns, Īlajs gatavojās atgūt to, kas vēl ņemams no iepriekšējās dzīves, un pārējo atlaist nebūtībā.

Brīdī, kad Īlajs Bīkonhilā piebrauca pie vecā, skaistā sarkano ķieģeļu nama, mākoņi bija aizklājuši sauli. Lielais sārto tulpju pušķis varētu ienest mājā gaismu, viņš nodomāja. Vienā rokā turēdams pušķi, viņš ar otru izcēla no mašīnas prāvu podu ar hiacintēm. Tās bija viņa mātes iemīļotās puķes.

Nācās atzīt, ka no brauciena, tikšanās ar Nīlu, pastaigas fiziski viņš ir noguris vairāk nekā vēlētos. Taču Īlajs negrasījās to atklāt ģimenei. Varbūt tāpēc, ka debesis klāja mākoņi, viņš sev atgādināja, ko bija apņēmies parkā.

Tiklīdz Īlajs piegāja pie durvīm, tās atvērās.

– Mister Īlaj! Esi sveicināts mājās, mister Īlaj!

– Karmela. – Ja rokas būtu brīvas, viņš apskautu ģimenes seno mājkalpotāju. Nu viņš tikai noliecās, lai noskūpstītu uz vaiga piecas pēdas garo, drukno, priecīgo Karmelu.

– Cik tu esi vājš!

– Zinu.

– Likšu Alisei pagatavot sviestmaizi. Tev ātri kaut kas jāapēd.

– Jā, kundze.

– Cik skaisti ziedi!

Īlajs izvilka vienu tulpi no pušķa.

– Tā tev.

– Tu esi mans mīļumiņš. Nāc, nāc! Tava māte drīz atgriezīsies mājās, un tēvs solīja būt klāt piecos trīsdesmit, lai nenokavētu tavu ierašanos. Bet tu paliksi vakariņot. Alise paredzējusi liellopu gaļas sautējumu, un saldajā būs vaniļas creme brulee.

– Jāpataupa arī viņai tulpe.

Karmelas platā seja atplauka smaidā, un viņas acīs saskrēja asaras.

– Nevajag. – Īlajs pārāk bieži bija redzējis sāpes un uztraukumu sev mīļo cilvēku sejās pēc Lindsijas nāves. – Viss būs labi.

– Saprotams. Saprotams, ka tā. Dod, paņemšu podu.

– Tās ir mammai.

– Tu esi labs zēns. Vienmēr esi bijis labs zēns, arī tad, kad palaidņojies. Tava māsa arī būs uz vakariņām.

– Vajadzēja atnest vēl ziedus.

– Kur nu! – Karmela samirkšķināja acis, lai nozustu asaras, un pameta ar roku. – Nes tās pie vecmāmiņas. Viņa ir dzīvojamā istabā, laikam pie datora. Ne nakti, ne dienu nevar viņu no tā atraut. Atnesīšu tev sviestmaizi un vāzi, kurā ielikt tulpes.

– Paldies! – Īlajs devās uz platajām, greznajām kāpnēm. – Kā viņa jūtas?

– Ar katru brīdi arvien labāk. Dusmojas, ka nevar atcerēties, kā tas ar viņu atgadījies, tomēr ir labāk. Viņa priecāsies tevi redzēt.

Īlajs devās augšā pa kāpnēm un to galā pagriezās uz austrumu spārnu. Kā jau Karmela bija paredzējusi, vecmāmiņa sēdēja pie klēpjdatora.

Īlajs atzīmēja, ka Hesteres kārtīgā, zaļā vilnas jakā tērptā mugura un pleci ir taisni kā lineāls, bet tumšie mati ar sirmajām šķipsnām moderni ieveidoti.

Rāmja uz ritentiņiem nebija, taču pret galdu atbalstīts spieķis ar sudraba rokturi lauvas galvas formā.

– Vai atkal cīnies par taisnību?

Īlajs piegāja pie vecmāmiņas no aizmugures un noskūpstīja viņu uz pakauša. Viņa tikai pastiepās un saņēma Īlaja roku.

– Visu mūžu esmu to darījusi, kāda jēga rimties? Nāc parādies!

Vecmāmiņa apsviedās krēslā otrādi. Riekstu brūnās acis stingri nopētīja Īlaju. Tad viņas lūpas viegli savilkās.

– Viskija līcis tev nācis par labu. Kaut arī joprojām esi vājš, tomēr vairs ne tik bāls, skumīgs. Tu man esi atnesis kaut ko no pavasara?

– Jāpateicas Eiberai. Viņa lika tās atnest.

– Un tev pietika prāta viņai paklausīt.

– Eibera pieder pie sievietēm, kuras reti pieņem noraidījumu. Tev laikam tas viņā patīk.

– Arī tas un vēl daudz kas cits. – Vecmāmiņa satvēra Īlaja roku un nelaida vaļā. – Tev ir labāk.

– Šodien.

– Šodiena ir tā, kas mums ir. Apsēdies! Tu esi tik garš, ka man kakls krakšķ, uz tevi skatoties. Sēdi un stāsti, ko darīji pa šo laiku.

– Strādāju, skumu, žēloju sevi un tad nolēmu, ka vienīgais, kas no uzskaitītā liek man justies labi, ir strādāšana. Tāpēc mēģinu darīt tā, lai mazāk laika atliktu skumjām un sevis žēlošanai.

Hestere apmierināta viņam uzsmaidīja.

– Re nu! Tā runā mans mazdēls.

– Kur tavs “staigulis”?

Vecmāmiņas sejā iegūla smieklu krunciņas.

– Es no tā atbrīvojos. Ārsti manī salikuši tik daudz dzelžu, ka pietiktu, lai uzbūvētu karakuģi. Fizioterapeite mani dresē kā armijas seržants. Ja es to spēju izturēt, tad iztikšu arī bez vecu kundzīšu “staiguļa”.

– Vai tev joprojām sāp?

– Laiku pa laikam šur un tur, bet mazāk nekā agrāk. Nu, apmēram kā tev. Viņi mūs nesakaus, Īlaj.

Arī Hestere bija zaudējusi svaru, un nelaimes gadījums un grūtā atveseļošanās viņas sejā bija ievilkusi vairāk līniju. Bet acis bija tikpat vērīgas kā vienmēr, un tas Īlaju nomierināja.

– Sāku tam ticēt.

Kamēr Īlajs sarunājās ar vecmāmiņu, Dankans, apstādinājis savu automašīnu pie ietves, nopētīja māju tālskatī. Tad, to nolicis, magnetofonā papildināja dienas ziņojumu.

Viņš bija sagatavojies gaidīt.