Читать книгу Dzīvot vēlreiz - Nora Robertsa - Страница 2

2000. gada jūnijs

Dumpīgā un īslaicīgā pusaudzes Elizabetes Fičas sacelšanās sākās ar melno L’Oreal matu krāsu, šķērēm un viltotu personas apliecību. Tā beidzās ar asinsizliešanu.

Gandrīz visus sešpadsmit gadus, astoņus mēnešus un divdesmit vienu dienu viņa paklausīgi bija ievērojusi mātes direktīvas. Doktore Sūzana L. Fiča deva direktīvas, nevis norādījumus. Elizabete pakļāvās mātes sastādītajam dienas plānam, atbilstoši mātes dietoloģes izveidotajai ēdienkartei ēda to, ko gatavoja mātes pavārs, nēsāja apģērbus, kurus izvēlējās mātes personiskais stilists.

Doktore Sūzana L. Fiča tērpās konservatīvi, piemēroti – pēc viņas uzskata – Čikāgas Silvas Piemiņas slimnīcas galvenās ķirurģes postenim.

Elizabete cītīgi mācījās, apgūstot mātes izvēlētās koledžas programmas. Rudenī viņa dosies uz Hārvardu, lai uzsāktu studijas medicīnas grāda iegūšanai. Tā viņa kļūs par ārsti, gluži tāpat kā viņas māte, par ķirurģi – kā viņas māte.

Elizabete – viņu nekad nesauca par Lizu, Liziju vai Betu – prata spāņu, franču un itāliešu valodu, nedaudz arī krievu un pavisam nedaudz japāņu valodu. Viņa spēlēja klavieres un vijoli. Viņa ceļoja uz Eiropu, uz Āfriku. Viņa varēja nosaukt cilvēka ķermeņa kaulus, nervus un muskuļus, tāpat arī nospēlēt Šopēna klavierkoncertu – pirmo un otro daļu no galvas.

Viņa nekad nebija gājusi uz satikšanos, viņu vēl nebija noskūpstījis neviens zēns. Viņa neklīda pa lielveikaliem kopā ar citām meitenēm, nepiedalījās pidžamu ballītēs, nemielojās jautru draugu pulkā ar picu vai karstu krējuma saldējumu. Sešpadsmit gadus, astoņus mēnešus un divdesmit dienas viņa bija mātes sīki un rūpīgi izstrādātās kārtības produkts.

Drīz tam vajadzēja mainīties.

Elizabete noskatījās, kā māte kravā somu. Sūzana, lieliskos brūnos matus jau sapinusi sev raksturīgajā franču bizē, glīti ielika vēl vienu kostīmu tam paredzētā apģērbu maisā, tad pārbaudīja datora izdruku par visām nedēļu garās konferences dienām. Izdrukā bija izklājlapa ar apakšgrupām par ikvienu pasākumu, tikšanos, ēdienreizēm, tām atbilstošu apģērbu, kurpēm, somiņu, rotaslietām.

“Dizaineru kostīmi, protams, itāliešu kurpes,” Elizabete nodomāja. Tērpiem jābūt no laba auduma, nevainojami pašūtiem. Bet nekā spilgta, tikai melni, pelēki, pelēkbrūni toņi. Viņa brīnījās, kāpēc māte, ļoti skaista sieviete, apzināti ģērbjas garlaicīgi drūmi.

Pēc diviem paātrinātiem semestriem koledžā Elizabetei šķita, ka sākusi – varbūt – attīstīt pati savu modes stila izjūtu. Kembridžā viņa pat iegādājās sev džinsus un jaku ar kapuci, un zābakus ar biezu zoli.

Samaksa notika skaidrā naudā, lai pirkums neparādītos kredītkartes rēķinā, ja nu māte vai viņas grāmatvede to pārbaudītu, un preces pagaidām bija paslēptas Elizabetes istabā. Uzvilkusi jauno apģērbu, Elizabete jutās gluži kā cits cilvēks, tik ļoti atšķirīga, ka taisnā ceļā devās uz McDonald’s, kur pasūtīja pirmo Big Mac, lielo porciju kartupeļu frī un šokolādes kokteili.

Prieks bija tik neizsakāms, ka viņa aizgāja uz tualeti, ieslēdzās un mazliet paraudāja.

Viņa prātoja, vai dumpja aizmetņi viņā sāka veidoties tajā dienā, vai arī tie dvēselē bija slēpušies vienmēr, bet tauki un sāls palīdzēja tos pamodināt.

Toties tagad Elizabete sajuta, kā viņā dīgst pretestības asni.

– Tavi plāni ir mainījušies, māt. Taču tas nenozīmē, ka līdz ar to jāmaina arī manējie.

Sūzana brīdi veltīja tam, lai precīzi ievietotu kurpju kasti čemodānā – ar savām glītajām, prasmīgajām ķirurģes rokām, kuru manikīrs bija nevainojams, franču manikīrs, kā vienmēr, turklāt bez lakas.

– Elizabete. – Sūzanas balss bija tikpat izkopta un apvaldīta kā viņas garderobe. – Man nācās krietni piepūlēties, lai mainītu plānus un tevi pieņemtu šīs vasaras programmā. Tu izpildīsi prasības, kādas nepieciešamas uzņemšanai Hārvarda Medicīnas skolā, veselu semestri agrāk.

Jau no šīs domas vien Elizabetei iesāpējās vēders.

– Man solīja trīs nedēļu brīvdienas, ieskaitot šo nedēļu Ņujorkā.

– Reizēm solījumi jālauž. Ja man nebūtu brīva šī nedēļa, es nevarētu aizstāt konferencē doktoru Dusecki.

– Tu varēji atteikties.

– Tas būtu savtīgi un tuvredzīgi. – Sūzana noglauda pagarināto žaketi un atkāpās, lai pārbaudītu sarakstu. – Tu noteikti esi jau diezgan pieaugusi, lai saprastu, ka darba pienākumi ir svarīgāki par atpūtu un izklaidi.

– Ja esmu jau diezgan pieaugusi, kāpēc nevaru pati izlemt, kā rīkoties? Es gribu brīvdienas. Man tās ir nepieciešamas.

Sūzana veltīja meitai tikai acumirklīgu skatienu.

– Tava vecuma meitenei tādā fiziskā formā, ar tādu prātu, nav vajadzīgas no mācībām un citām aktivitātēm brīvas dienas. Turklāt misis Leine jau aizbraukusi divu nedēļu ceļojumā ar kuģi, un man nav iespējas lūgt viņu atlikt atvaļinājumu. Nav neviena, kas gatavotu tev pusdienas vai apkoptu māju.

– Es pati varu pagatavot sev pusdienas un apkopt māju.

– Elizabete. – Mātes tonis bija aprauts un vienlaikus pacietīgs. – Tas jau ir nokārtots.

– Vai man par to nevar būt kaut kas sakāms? Kā tad ar neatkarību, ar atbildības izjūtas attīstīšanu?

– Neatkarību iegūst pakāpeniski, tāpat arī attīstīto atbildību un izvēles brīvību. Tev pagaidām vēl nepieciešama uzraudzība un vadība. Tā, es tev pa elektronisko pastu nosūtīju jauno, mainīto nākamās nedēļas sarakstu, un visa informācija par programmu atrodas uz tava rakstāmgalda.

Katrā ziņā pateicies personiski doktorei Frisko par atrasto iespēju iekļaut tevi vasaras studijās.

Runājot Sūzana bija aizvērusi apģērbu somu, tad mazo čemodānu. Viņa piegāja pie kumodes pārbaudīt spogulī matus un lūpu krāsu.

– Tu neklausies, ko es saku.

Spogulī Sūzanas skatiens pievērsās meitai. Elizabete nodomāja: “Māte pirmo reizi, kopš esmu ienākusi guļamistabā, papūlējās uzmest man acis.”

– Kā tad ne? Es skaidri dzirdēju, ko tu teici.

– Dzirdēt ir kaut kas cits nekā klausīties.

– Iespējams, Elizabete, bet mēs jau to visu esam apspriedušas.

– Tu nevis apspriedies ar mani, bet dod man direktīvas.

Sūzanas lūpas nedaudz saspringa – tā bija vienīgā aizkaitinājuma pazīme. Kad viņa pagriezās, acis bija atturīgi vēsas, zilas.

– Man žēl, ka tu tā jūties. Būdama tava māte, es vislabāk zinu, kas tev nepieciešams.

– Tu vislabāk zināji, ko man darīt, ko teikt, domāt, gribēt, kā rīkoties, kā kļūt par to, ko esi man izlēmusi; to visu tu zināji jau pirms tam, kad tevi apaugļoja ar tevis pašas precīzi izvēlēto spermu. – Elizabete dzirdēja, ka paaugstina balsi, bet nespēja savaldīties, acīs dega asaras, un viņas spēkos nebija tās apturēt. – Man apnicis būt par tavu eksperimentu! Es nespēju vairs paciest, ka tu organizē katru mana mūža minūti un man jādzied un jādanco pēc tavas stabules, lai es atbilstu tavām vēlmēm. Gribu pati izvēlēties, ko darīt, pati pirkt sev apģērbu, lasīt grāmatas, kuras es gribu lasīt. Gribu dzīvot savu dzīvi, nevis tavējo.

Nedaudz ieinteresēta, Sūzana viegli iepleta acis.

– Tā. Šāda izturēšanās mani nepārsteidz, ņemot vērā tava vecuma īpatnības, taču tāda izaicinoša strīdēšanās šobrīd ir pilnīgi nelaikā.

– Atvaino! Es nerīkojos pēc ieplānotā saraksta.

– Sarkasms arī ir tipiska parādība, bet tev tas nepiestāv. – Sūzana atvēra portfeli un pārbaudīja tā saturu. – Apspriedīsim to visu, kad būšu atgriezusies. Vienošos par tikšanos ar doktori Bristovu.

– Man nav vajadzīga psihoterapeite! Man vajadzīga māte, kura uzklausa, kuru, pie velna, interesē, kā es jūtos.

– Tāda valoda tikai pierāda brieduma un intelekta trūkumu.

Pārskaitusies Elizabete pacēla rokas un apgriezās riņķī. Ja viņa nespēja izturēties savaldīgi un prātīgi kā māte, tad viņa trakos.

– Pie velna! Pie velna! Pie velna!

– Atkārtošanās diez vai uzlabos situāciju. Tev atliek nedēļas nogale, lai izsvērtu savu uzvedību. Ēdiens ir ledusskapī un saldētavā kastītēs ar uzlīmēm. Saraksts ar mantām, kas jāsakravā, uz galda. Piesakies universitātē pie misis Vī pirmdienas rītā astoņos. Piedalīšanās šajā programmā nodrošinās tev nākamajā rudenī vietu Hārvarda Medicīnas skolā. Tā, un tagad, lūdzu, nones lejā manu apģērbu somu. Kuru katru brīdi piebrauks manu mašīnu.

Ak, tie asni brieda, spraucās laukā, lauzās caur papuvi, sāpīgi raujoties ārā. Pirmo reizi mūžā Elizabete ielūkojās mātei tieši acīs un pateica:

– Nē.

Meitene strauji pagriezās, aizskrēja un aizcirta savas guļamistabas durvis. Viņa atkrita gultā un ar asaru aizmiglotām acīm skatījās griestos. Un gaidīja.

“Tūlīt, tūlīt,” Elizabete sev teica. “Tūlīt māte ienāks, pieprasīs, lai atvainojos, lai esmu paklausīga. Bet es neatvainošos, neklausīšu. Mēs sastrīdēsimies, nopietni sastrīdēsimies, un tad māte piedraudēs, ka es tikšu sodīta. Varbūt mēs kliegsim viena uz otru. Un tad, iespējams, beidzot māte mani sadzirdēs. Ja mēs kliegsim, man būs iespēja pateikt visu to, kas ir sakrājies pēdējā gada laikā. To, kas manī krājies jau sen.”

Viņa negribēja būt ārste. Negribēja pavadīt katru sava mūža brīdi pēc saraksta vai muļķīgi slēpt džinsus tāpēc vien, ka tie neatbilst mātes ģērbšanās principiem.

Elizabetei bija vajadzīgi draugi, nevis mātes atzīti sabiedriski pasākumi. Viņa vēlējās klausīties tādu mūziku, kāda patika viņas vecuma meitenēm. Viņa gribēja zināt, par ko citas sačukstas, smejas, pļāpā, kamēr viņa ir izslēgta no pārējo loka.

Elizabete negribēja būt ģeniāls brīnumbērns.

Viņa gribēja būt normāla. Tāda pati kā jebkurš cits.

Notraususi asaras, Elizabete savilkās kamoliņā un skatījās uz durvīm.

“Vēl mirklis,” Elizabete atkal nodomāja, “un māte ienāks. Tūlīt viņa būs klāt. Mātei vajadzēja sadusmoties. Viņai vajadzēja nākt šurp un aizstāvēt savas tiesības būt par noteicēju. Vajadzēja.”

– Lūdzu, – Elizabete čukstēja, kad sekundes aiztikšķēja minūtēs. – Neliec man atkal padoties. Lūdzu, lūdzu, neliec man atkal padoties. Mīli mani. Kaut reizi, lūdzu.

Taču laiks ritēja, un Elizabete beidzot cēlās augšā no gultas. Viņa zināja, ka pacietība ir mātes ietekmīgākais ierocis. Pacietība un nesatricināma pārliecība par savu taisnību salauza visus pretiniekus. Sūzanas meita pilnīgi noteikti nespēja tam stāties pretim.

Sakauta viņa gāja laukā no istabas un devās pie mātes.

Apģērbu soma, portfelis, mazais čemodāns uz ritentiņiem bija nozuduši. Jau ejot lejā pa kāpnēm, Elizabete zināja, ka māte ir prom.

– Viņa mani pametusi. Aizbraukusi.

Palikusi viena, Elizabete pārlaida skatienu skaistajai, tīrajai dzīvojamai istabai. Viss bija nevainojams – audumi, krāsas, mākslas darbi, iekārtojums. Fiču ģimenes paaudzēm mantotie antikvārie priekšmeti – atturīgas elegances paraugs.

Tukšums.

Nekas nebija mainījies, Elizabete aptvēra. Un nemainīsies.

– Tātad jārīkojas man.

Elizabete neļāva sev pārdomāt, šaubīties. Viņa devās atkal augšā un paņēma no rakstāmgalda šķēres.

Vannas istabā viņa nopētīja sevi spogulī – kastaņbrūnā matu krāsa mantota no tēva, taču tie bija biezi kā mātei, nevis mīksti viļņaini. Viņai bija mātes augstie, izcilnie vaigu kauli, no bioloģiskā tēva – lai arī kas viņš būtu – dziļas zaļas acis, gaiša āda, plata mute.

Fiziski pievilcīga, Elizabete secināja, jo tāds bija DNS nopelns, un māte nepieļautu neko sliktāku. Taču ne skaista, valdzinoša kā Sūzana, nē. Un pret šo vilšanos pat viņas māte bija bezspēcīga.

– Dīvaine. – Elizabete piespieda plaukstu pie spoguļa, ienīstot savu atspulgu. – Tu esi dīvaine. Toties turpmāk nebūsi gļēvule.

Dziļi ievilkusi elpu, Elizabete satvēra matu cirtu, kas sniedzās līdz pleciem, un to nogrieza.

Ar katru griezienu viņa jutās pieaugam spēkā. Tie bija viņas mati, viņas izvēle. Nošķērētās šķipsnas krita zemē. Griežot viņa prātā mainīja savu tēlu. Acis samiegusi, galvu pieliekusi, Elizabete nu jau lēnāk turpināja griešanu. Kā ģeometrijā, viņa nosprieda, un fizikā. Katrai darbībai sekoja reakcija.

“Mainās svars – fiziskā un pārnestā nozīmē,” Elizabete nodomāja. Meitene spogulī izskatījās vieglāka. Acis šķita lielākas, seja ne tik kalsna, ne tik saspringta.

“Es izskatos… pavisam cita,” Elizabete nolēma.

Uzmanīgi noliekot šķēres malā, viņa aptvēra, ka smagi elpo, un apzināti centās nomierināties.

Tik īsi! Kā pārbaudot Elizabete pielika plaukstu pie atklātā kakla, ausīm, tad sabužināja matus, lai tās apsegtu. “Pārāk līdzeni,” viņa nosprieda. Sameklējusi manikīra šķērītes, viņa mēģināja izveidot griezumu.

Nebija nemaz tik slikti. Kaut arī ne ļoti labi, viņa atzina, bet citādi. Tas bija galvenais. Elizabete izskatījās un jutās citādi.

Bet tas vēl nebija viss.

Atstājusi nogrieztās šķipsnas turpat uz grīdas, viņa iegāja guļamistabā un pārģērbās džinsos, ko bija paslēpusi. Viņai bija nepieciešami kopšanas līdzekļi – tā meitenes tos sauca. Matiem, sejai. Un apģērbs.

Viņai jādodas uz tirdzniecības centru.

Saviļņojuma uzplūda vadīta, Elizabete iegāja mātes kabinetā un paņēma automašīnas rezerves atslēgas. Sirdij strauji sitoties, viņa aizsteidzās uz garāžu, apsēdās pie stūres un uz mirkli aizvēra acis.

– Uz priekšu, – Elizabete klusu sev teica, piespieda garāžas durvju atvēršanas pulti un atpakaļgaitā izbrauca laukā.

Viņa caurdūra ausu ļipiņas. Tā bija pārdroša – jāatzīst, ka arī nedaudz sāpīga – darbība, tāpat kā matu krāsas iegāde pēc ilgas, rūpīgas apsvēršanas. Viņa nopirka matu vasku, jo bija redzējusi koledžas meitenes to lietojam un domāja, ka pati arī izskatīsies līdzīga viņām. Kaut vai nedaudz.

Sejas kosmētikas līdzekļiem viņa iztērēja divsimt dolāru, jo nebija pārliecināta, kas īsti viņai derēs.

Tad viņai bija jāapsēžas, jo ceļgali trīcēja. “Tas vēl nav viss,” Elizabete sev atgādināja, vērojot garām ejošos pusaudžus, ģimenes, sievietes. Viņai bija nepieciešams pilnībā mainīt savu stilu.

Lai to panāktu, vajadzēja arī tērpus, bet viņai nebija nekāda plāna, saraksta, darba kārtības. Impulss iepirkties bija saviļņojošs, taču arī nogurdināja. Dusmas, kas Elizabeti bija atdzinušas tik tālu, tagad izraisīja trulas galvassāpes, un ausu ļipiņas viegli pulsēja.

Loģiski, prātīgi būtu doties mājās un nedaudz atgulties. Pēc tam sagatavot sarakstu ar priekšmetiem, kurus iegādāties.

Bet tā darītu iepriekšējā Elizabete. Tā – jaunā – grasījās tikai atvilkt elpu un turpināt.

Diemžēl viņa nebija īsti pārliecināta, uz kuru veikalu vai veikaliem doties. To bija pārāk daudz, un to skatlogi pārpilni. Tātad viņa pastaigās apkārt un novēros, kur iet viņas vecuma meitenes. Viņa ies tur, kur iet pārējās.

Savākusi iepirkumu maisus, Elizabete pieslējās kājās un – kādam uzgrūdās.

– Atvaino… – viņa iesāka, bet tad pazina meiteni. – Ak, Džūlija!

– Jā. – Blondīne ar taisniem, nevainojami spožiem matiem un acīm izkusušas šokolādes krāsā uzlūkoja Elizabeti un šķita pagalam apjukusi. – Vai mēs esam pazīstamas?

– Mēs mācījāmies vienā skolā. Es biju praksē tavā klasē spāņu valodas stundās. Elizabete Fiča.

– Elizabete, protams. Gudriniece. – Džūlija īdzīgi samiedza acis. – Tu izskaties citādi.

– Ak… Es… – Apmulsusi Elizabete pielika roku pie galvas. – Es nogriezu matus.

– Super. Kā es sapratu, tu pārvācies citur vai ko tur…

– Es devos uz koledžu. Esmu mājās vasaras brīvdienās.

– Ak jā, tu pabeidzi skolu agrāk. Dīvaini.

– Laikam gan. Vai tu šoruden stāsies koledžā?

– Es mācīšos Brauna koledžā.

– Tā ir ļoti laba skola.

– Jā. Nu…

– Vai tu iepērcies?

– Nav jau naudas. – Džūlija atmeta ar roku. Elizabete palūkojās uz viņas tērpu – šauri džinsi ar zemu jostasvietu, ap vidukli cieši pieguļošs plāns krekliņš, liela soma un pilnpapēžu sandales. – Es atnācu uz veikalu pie drauga… nu jau bijušā, jo es no viņa aizeju.

– Cik žēl…

– Lai viņš iet pie velna! Viņš strādā Gap veikalā. Šovakar mums bija paredzēts izklaidēties, bet viņš nupat man paziņoja, ka darbs beidzoties tikai desmitos un pēc tam viņš gribot pavadīt laiku kopā ar brāli. Man ar to pietika, es viņu pametu.

Elizabete jau vēra muti iebilst, ka draugu nevajadzētu sodīt, ja viņam jāpilda savi pienākumi, bet Džūlija turpināja runāt, un Elizabete atcerējās, ka agrāk viņas tik tikko bija pārmijušas pāris vārdu.

– Tāpēc tagad došos pie Tifanijas, varbūt viņa būs ar mieru kaut kur aiziet, jo puiša man šovasar vairs nav. Tas ir pretīgi. Tu droši vien satiecies ar koledžas draugiem. – Džūlija veltīja Elizabetei vērtējošu skatienu. – Staigā pa studentu ballītēm un tamlīdzīgām vietām.

– Es… Hārvardā ir daudz puišu.

– Hārvarda! – Džūlija iepleta lielas acis. – Vai kāds no viņiem vasarā dzīvo Čikāgā?

– Nav ne jausmas.

– Koledžas students, re, kas man vajadzīgs. Kam man neveiksminieks pārdevējs veikalā? Man vajag tādu, kurš māk izklaidēties, izvadāt pa klubiem, izmaksāt alkoholu. Paveicas, ja tiek iekšā klubā. Tur viņi apgrozās. Taču tad jādabū viltota caurlaide.

– Es varu tādu izgatavot. – Vārdi izspruka pār lūpām, pārsteidzot pašu Elizabeti. Bet Džūlija tūdaļ sagrāba viņas roku, uzsmaidot kā draudzenei.

– Vai tu nejoko?

– Nē. Nav grūti uztaisīt viltotu personas apliecību, ja ir nepieciešamie darbarīki. Šablons, fotogrāfija, lamināts, dators ar fotošopu.

– Gudriniece. Kas vajadzīgs, lai tu uztaisītu man autovadītājas apliecību, ar kuru tikt iekšā klubā?

– Kā jau teicu, šablons…

– Nē, jēziņ! Ko tu par to gribi?

– Es… – Maiņas pakalpojumu, Elizabete aptvēra. Bārteru. – Man jāiegādājas apģērbs, bet es nezinu, ko pirkt. Kādam jāpalīdz man to izdarīt.

– Tev vajadzīga kāda, kas kopā ar tevi iepirktos? Tāda kā iepirkšanās draudzene?

– Jā. Cilvēks, kurš to prot. Tu to proti.

No Džūlijas acīm izzuda īgnums, balsī vairs nebija ne miņas no garlaikotības, viņa burtiski atplauka.

– Paskat, kāda tu esi gudriniece. Ja es palīdzēšu tev izmeklēt tērpus, tu man izgatavosi personas apliecību?

– Jā. Un es gribu iet tev līdzi uz klubu. Tātad man vajadzīgs atbilstošs apģērbs arī tam.

– Tu? Tu nāksi uz klubu? Jāatzīst, ka tu esi krietni pārvērtusies, Liza.

Liza. Viņa bija Liza.

– Man nepieciešama fotogrāfija, un apliecības izgatavošana prasīs zināmu laiku. Es to varētu paveikt rīt. Uz kādu klubu iesim?

– Uz pašu stilīgāko. “Noliktava 12.” Breds Pits to apmeklēja, kad ieradās pilsētā.

– Vai tu esi ar viņu pazīstama?

– Savos sapņos. Tātad ejam iepirkties.

Elizabete noreiba, turklāt ne tikai no tā, kā Džūlija vadīja viņu pa veikalu, nevērīgi pakampjot pa apģērba gabalam, veltījusi tam tikai ātru, paviršu uzmanību. Elizabeti reibināja pati ideja. Viņai bija iepirkšanās draudzene. Nevis persona, kura viņas vietā izvēlas to, kas tiek uzskatīts par atbilstošu, un kurai šķiet pats par sevi saprotams, ka viņa visam piekritīs. Tagad Elizabete staigāja pa veikalu kopā ar sava vecuma meiteni, kura ņēma to, kas pagadījās, runāja par stilīgu, superīgu, pat seksīgu izskatu.

Līdz šim neviens nebija izteicis Elizabetei domu, ka viņa ir seksīga.

Viņa aizvilka ciet ģērbtuves aizkaru, paslēpās krāsu, vizuļu, metālisku izšuvumu jūklī un apsēdās, galvu starp ceļiem noliekusi.

Tas notika pārāk strauji. It kā viņu būtu aizrāvis līdzi cunami. Viļņu bangas viņu dzina arvien tālāk.

Drebošiem pirkstiem Elizabete izģērbās, rūpīgi salocīja savas drēbes un palūkojās uz visiem tiem tērpiem, kas nu bija sakarināti mazītiņajā telpā.

Ko vilkt? Kas pie kā piestāvēja? Kā lai viņa to zina?

– Es atradu kolosālu kleitu! – Bez brīdinājuma Džūlija metās iekšā kabīnē. Elizabete instinktīvi sakrustoja rokas uz krūtīm. – Vai tu vēl neko neesi pielaikojusi?

– Šaubījos, ar ko sākt.

– Sāc ar superīgāko. – Džūlija pameta viņai kleitu.

Elizabete nosprieda, ka pēc garuma tā vairāk atgādina tuniku. Tā bija kliedzoši sarkanā krāsā, ar volāniem gar sāniem un šaurām sudrabotu diegu lencītēm.

– Ko pie tās nēsāt?

– Vajag satriecošas kurpes. Nē, vispirms noņem krūšturi. Ar tādu kleitu nevelk krūšturi. Tev ir tiešām labs augums, – Džūlija novērtēja.

– Esmu ģenētiski sakārtota un katru dienu ar regulārām fiziskām nodarbībām uzturu sportisku formu un veselību.

– Skaidrs.

“Turklāt kails – gandrīz kails – cilvēka ķermenis ir dabisks,” Elizabete sev atgādināja. “Tikai āda, muskuļi, kauli, nervi.”

Viņa nolika krūšturi uz savām salocītajām drēbēm un uzvilka kleitu.

– Ļoti īsa, – viņa ieminējās.

– Iesaku izmest tās vecmāmiņu biksītes un nopirkt stringus. Tie ir atbilstoši klubiem.

Dziļi ievilkusi elpu, Elizabete uzlūkoja sevi trijos spoguļos.

– Ak! – viņa iesaucās. “Kas tā tāda ir? Kas ir tā meitene īsajā sarkanajā kleitā?” – Es izskatos…

– Superīgi, – Džūlija pasludināja, un Elizabete redzēja savu seju atplaukstam smaidā.

– Superīgi.

Viņa nopirka šo kleitu un vēl divas. Tad svārkus. Viņa nopirka īsus topiņus un bikses ar ļoti zemu jostasvietu. Nopirka stringu biksītes. Tad, cunami viļņu iespaida vadīta, iegādājās kurpes ar sudrabotiem papēžiem, taču ar tām viņai vēl bija jāiemācās staigāt.

Pēc tam viņa pasmējās kā parasta meitene, kura kopā ar draudzeni iepērkas tirdzniecības centrā.

Viņa nopirka digitālo kameru, pagaidīja, kamēr Džūlija tualetē uzkrāsojas, un nofotografēja Džūliju uz tualetes kabīnes gaišpelēkās sienas fona.

– Vai tev izdosies?

– Jā, es to spēju. Cik vecai tev jābūt? Manuprāt, ieteicams minēt tuvu likumā noteiktajam vecumam. Izmantošu tavu īsto autovadītājas apliecību un tikai palabošu gadus.

– Vai tu kaut kad to jau esi darījusi?

– Es eksperimentēju. Daudz pētu un lasu par personas apliecību viltošanu, par kibernoziegumiem. Tas ir interesanti. Man gribētos…

– Ko?

– Nopietnāk studēt datornoziegumu izmeklēšanu, novēršanu. Es gribētu strādāt FIB.

– Tu nejoko? Vai tu gribi būt kā Dana Skallija?

– Nezinu, kas tā tāda.

– Nu, Liza, no “X failiem”. Vai tu neskaties televīziju?

– Komerctelevīzijas skatīšanās man atļauta stundu nedēļā.

Džūlija nogrozīja lielās šokolādes krāsas acis.

– Vai tad tev ir seši gadi, vai? Jēziņ!

– Manai mātei par visu ir ļoti strikts viedoklis.

– Dieva dēļ, tu taču jau esi iestājusies koledžā! Skaties, ko gribi. Nu, vienalga, es aiziešu pie tevis rītvakar. Teiksim, pulksten deviņos? Tālāk brauksim ar taksometru. Tikai piezvani man, kad būsi izgatavojusi apliecības, sarunāts?

– Jā.

– Klau, es tev teikšu, ka izšķiršanās ar Derilu bija labākais, ko varēju izdarīt. Pretējā gadījumā es būtu palaidusi garām jaunos notikumus. Mēs dosimies uz ballīti, Liza. – Iesmiedamās un gurnus grozīdama, Džūlija nodejoja ātru apli turpat dāmistabā. – Mums būs īsta izklaide. Tagad man jāiet. Tiksimies pulksten deviņos. Nepievil mani.

– Nē. Nekādā gadījumā.

Pietvīkusi pēc dienas iespaidiem, Elizabete stiepa iepirkumu maisiņus uz automašīnu. Nu viņa zināja, par ko meitenes lielveikalā sarunājas.

Par puišiem. Par to. Džūlija un Derils to bija darījuši. Par apģērbiem. Mūziku. Viņai prātā bija izpētāmo lietu saraksts. Mākslinieki. Televīzijas un kino aktieri. Citas meitenes un tas, ko viņas velk mugurā. Puiši, ar kuriem to darīja citas meitenes. Un vēlreiz puiši.

Elizabete apzinājās, ka tādas sarunas un temati bija sabiedrības un šīs paaudzes ikdiena. Taču viņa līdz pat šai dienai no tās tika turēta pēc iespējas tālāk.

Un vēl viņa domāja, ka patīk Džūlijai, kaut vai nedaudz. Varbūt viņas kopā ies izklaidēties. Varbūt viņām pievienosies arī Džūlijas draudzene Tifanija, kura to bija darījusi ar Maiku Doberu, kad viņš ieradās mājās pavasara brīvdienās. Elizabete pazina Maiku Doberu, viņi mācījās vienā klasē. Reiz viņš padeva Elizabetei zīmīti. Vai arī to padeva viņai, lai nodod tālāk, bet tas jau bija kaut kas. Tā bija saskarsme.

Mājās Elizabete izlika iepirkumus uz gultas.

Šoreiz Elizabete neko neslēpa. To, kas viņai nepatika – un tas bija gandrīz viss –, viņa nolēma aizvākt, lai nodotu labdarībai. Viņa skatīsies “X failus”, ja gribēs, klausīsies Kristinu Agileru un ‘N Sync un Destiny’s Child.

Un viņa mainīs galveno mācību priekšmetu, specialitāti.

No šīs domas Elizabetei sirds ielēca kaklā. Viņa studēs to, ko pati vēlēsies. Iegūs grādu kriminoloģijā, datorzinībās un pieteiksies darbā FIB.

Viss bija mainījies. Šodien.

Apņēmības pilna, Elizabete sameklēja matu krāsu. Izvietojusi tūbiņas, viņa vannas istabā izpildīja ieteikto krāsošanas izmēģinājuma pārbaudi. Gaidot viņa savāca nogrieztās matu šķipsnas, iztīrīja skapi un tualetes galdiņu, rūpīgi pakarināja vai salocīja jaunās drēbes.

Mocīja izsalkums, tādēļ viņa devās uz virtuvi un sasildīja atstāto ēdienu, vienlaikus klēpjdatorā lasot rakstu par personas apliecības viltošanu.

Nomazgājusi traukus, Elizabete devās atpakaļ uz augšstāvu un iezieda matos krāsu. Satraukumā drebēja rokas. Viņa ievēroja norādījumus un uzņēma laiku. Kad tas bija paveikts, sagatavoja nepieciešamo dokumentiem. Pēc tam viņa atvēra Džūlijas ieteikto Britnijas Spīrsas dziesmu kompaktdisku, ieslidināja to klēpjdatora disku atskaņotājā, uzgrieza mūziku tik skaļi, lai dzirdētu, un devās uz dušu izmazgāt krāsu no matiem.

Izrādījās, ka tā ir ārkārtīgi melna!

Elizabete skaloja un skaloja, un skaloja matus, līdz atbalstījās ar rokām pret dušas sienu, jo sajuta, ka pakrūtē griežas no gaidām un izbailēm. Ūdens beidzot lija tīrs, viņa apņēma sev apkārt dvieli un otru dvieli aptina ap matiem.

“Sievietes gadu simteņiem krāsojušas matus,” Elizabete sev atgādināja. “Ar ogām, augiem, saknēm. Tas ir… rituāls pārejai uz nākamo pakāpi.”

Tā bija viņas personiskā izvēle.

Uzvilkusi rītasvārkus, Elizabete ielūkojās spogulī.

– Tā ir mana izvēle, – viņa skaļi sacīja un noņēma dvieli no galvas.

Viņa skatījās uz meiteni ar bālu seju, lielām zaļām acīm, uz meiteni ar īsiem, spurainiem, kraukļa melniem matiem, kas ietver šauru sejiņu un asus vaigu kaulus. Elizabete pataustīja matus ar pirkstiem, sajūtot to struktūru un vērojot, kā tie sagulst.

Tad viņa izslējās taisnāk un sev uzsmaidīja.

– Sveicināta! Mani sauc Liza.