Читать книгу Dzīvot vēlreiz - Nora Robertsa - Страница 4

Viņi pārvietojās uz norobežotu galdiņu. Viss noritēja tik raiti un gludi, kā uz burvja mājienu. Tāpat kā Elizabetei priekšā uz galdiņa parādījās glāze ar skaisti sārtu dzērienu. Elizabete bija Pelnrušķīte, kas nokļuvusi ballē, un līdz pusnaktij bija vēl vesela mūžība.

Arī pie galdiņa Iļja turējās cieši Elizabetei blakus, acis nenolaizdams, un ar visu augumu pagriezās pret viņu, it kā apkārtējais pūlis un mūzika neeksistētu. Runājot viņš pieskārās Elizabetei, glāstīja viņas plaukstas virspusi, roku, plecu, izraisot nevaldāmas trīsas.

– Tātad… ko tu Hārvardā studē?

– Esmu iestājusies medicīnas skolā. – “Tas nenotiks,” Elizabete sev solīja, bet pagaidām tā bija taisnība.

– Tad tu mācies par ārsti? Tas prasa garus gadus, vai ne? Kādu specialitāti esi izvēlējusies?

– Māte grib, lai eju viņas pēdās, lai es būtu neiroķirurģe. – Varētu teikt, ka smadzeņu ķirurģe? Tāda vareni svarīga daktere, kas operē galvu. – Viņš pielika pirkstu pie deniņiem. – Tad tev jābūt ļoti gudrai.

– Tā ir. Esmu ļoti gudra.

Iļja iesmējās, it kā Elizabete būtu mīļi pajokojusi.

– Labi, ka tu sevi pazīsti. Tu teici, ka to grib māte. Vai tu pati arī?

Elizabete iedzēra un nodomāja, ka arī Iļja ir ļoti gudrs – vai vismaz attapīgs.

– Nē, ne gluži.

– Par kādu ārsti tad tu pati vēlies kļūt?

– Es vispār negribu būt ārste.

– Nē? Kas tad?

– Mans mērķis ir kibernoziegumu atklāšana FIB.

– FIB? – Iļjas melnās acis iepletās.

– Jā. Izmeklēt augsto tehnoloģiju noziegumus, krāpniecību, izmantojot datorus, terorismu, seksuālo ekspluatāciju. Tā ir nozīmīga joma, kas ik dienas mainās līdz ar tehnoloģiju attīstību. Jo vairāk cilvēku lieto datorus un ir atkarīgi no tiem, no elektronikas, jo vairāk kriminālie elementi izmantos šīs atkarības. Zagļi, krāpnieki, pedofili, pat teroristi.

– Tev gan ir kaisla aizraušanās.

– Jā… laikam.

– Tad seko savai kaislībai. Mums taču jāliek lietā sava kaisle, vai ne? – Viņa plauksta noslīdēja pār Elizabetes ceļgalu, un viņai vēderā lēni ieplūda siltums.

– Nekad neesmu to darījusi, – Elizabete atzina un nodomāja: “Vai šī ir kaisle? Šis lēnais ieplūstošais siltums?” – Bet es vēlos sākt.

– Tev jāciena māte, bet viņai arī jāciena tevi kā pieaugušu cilvēku. Katra māte vēl bērnam laimi.

– Viņai ir svarīgi, lai es neizniekoju savu intelektu.

– Bet tas ir tavs intelekts.

– Tagad es sāku tam ticēt. Vai tu mācies koledžā?

– Man tā ir aiz muguras. Es jau strādāju… ģimenes biznesā. Šis darbs man sniedz apmierinājumu. – Pirms Elizabete ievēroja, ka glāze ir gandrīz tukša, Iļja pamāja oficiantei, lai atnes nākamo.

– Tāpēc ka tā ir tava kaislība?

– Tieši tā. Es īstenoju savas kaislības. Lūk, tā.

Iļja grasījās viņu noskūpstīt. Līdz šim Elizabeti neviens nebija skūpstījis, taču viņa pietiekami bieži to bija iztēlojusies. Izrādījās, ka iztēle nav viņas stiprākā īpašība.

Skūpstīšanās ietvēra bioloģisku informāciju no feromoniem, tā stimulēja visus nervu galus uz lūpām, uz mēles. Tā ierosināja ķīmisku reakciju – patīkamu –, kas izskaidroja, kāpēc skūpsts ir cilvēka kultūras daļa. Ar dažiem izņēmumiem, protams.

“Bet skūpstīties dzīvē,” Elizabete aptvēra, “ir pavisam kaut kas cits nekā teorija.”

Mīkstas, gludas lūpas maigi noglāstīja viņas muti, tad pakāpeniski piekļāvās ciešāk, bet roka vienlaikus virzījās no gurna uz krūškurvi.

Elizabetes sirds salēcās no šīs rokas kustības, kamēr Iļjas mēle ieslīdēja viņai caur lūpām un laiski nolaizīja viņas mēli. Ar aizrautu elpu viņa negribot izdvesa gandrīz sāpju pilnu nopūtu, un pasaule visapkārt sagriezās.

– Cik saldi, – Iļja čukstēja, un vārdu vibrācija pret Elizabetes lūpām, viņa elpa mutē lika trīsām pārskriet pār muguru. – Tu man patīc.

– Tu man arī. Man patīk ar tevi skūpstīties.

– Tad mums tas jāatkārto dejojot. – Iļja piecēla Elizabeti kājās, vēlreiz ar lūpām skarot viņas muti. – Tu neesi… kā to lai saka, kā lai saka… pārsātināta. Lūk, tā to var teikt. Tu nepavisam neesi līdzīga tām daudzajām, kuras šeit nāk padejot, iedzert un flirtēt ar vīriešiem.

– Man šajās jomās nav lielas pieredzes.

Melnās acis iezibējās pulsējošo uguņu atspulgā.

– Tādā gadījumā citiem vīriešiem nav tā paveicies kā man. Elizabete palūkojās atpakaļ uz Džūliju, kuru Alekss veda uz deju grīdu un arī skūpstīja. Ne maigi, ne lēni, taču, kā izskatījās, Džūlija nepretojās. Īstenībā viņa pat aktīvi atbildēja, tātad…

Iļja saņēma Elizabeti rokās, šūpojoties vienā ritmā. Citi gan grozījās, kratījās, lēkāja, bet viņi tikai šūpojās, un Iļjas mute atkal sameklēja Elizabetes lūpas.

Bija pazudušas domas par ķīmiskām reakcijām un nervu galiem. Nē, tagad arī viņa pilnībā iesaistījās kaisles izpausmēs. Aplika rokas Iļjam ap kaklu. Sajutusi pārmaiņu vīrieša ķermenī, savādu spiedienu, viņa zināja, ka tā ir normāla, pat netīša fiziska reakcija.

Tomēr viņai tas bija arī brīnums. Viņa bija izraisījusi šo reakciju. Iļja viņu gribēja; līdz šim taču neviens viņu nebija gribējis.

– Ko tu ar mani dari, – viņš iečukstēja Elizabetei ausī. – Tava garša, tava smarža…

– Tie ir feromoni.

Saraucis pieri, Iļja palūkojās uz viņu.

– Kas?

– Nekas. – Elizabete piekļāva seju viņam pie pleca.

Kaut arī viņa apzinājās, ka spriešanas spējas ietekmējis alkohols, viņai bija vienalga. Pat saprazdama savas uzvedības iemeslu, tā brīža vājumu, viņa pacēla galvu. Un bija tā, kura sniedza skūpstu.

– Mums jāapsēžas, – Iļja teica pēc kāda laiciņa. – Tu liec maniem ceļgaliem ļodzīties.

Saņēmis Elizabeti aiz rokas, Iļja aizveda viņu atpakaļ pie galda. Džūlija ar mirdzošām acīm, pietvīkušu seju smiedamās pielēca kājās. Līgojoties viņa paķēra somiņu.

– Mēs tūlīt atgriezīsimies. Ejam, Liza.

– Kurp?

– Kurp tad vēl? Uz dāmu istabu.

– Ak! Atvaino…

Džūlija ieķērās viņai elkonī – gan tādēļ, lai noturētu līdzsvaru, gan arī solidaritātes dēļ.

– Jēziņ! Vai tu spēj tam noticēt? Mēs esam nogrābušas superīgākos puišus klubā. Jēziņ, cik viņi ir seksīgi! Tavējam ir tāds akcents… kaut manējam arī būtu akcents, bet viņš bučojas daudz labāk par Derilu. Īstenībā viņam pieder šis klubs, un vēl viņam ir māja pie ezera. Mēs dosimies no šejienes prom pie viņa.

– Uz viņa māju? Vai tev liekas, ka mums tā vajadzētu darīt?

– Ak, vajag gan! – Džūlija atrāva tualetes durvis un noskatīja rindu pie kabīnēm. – Protams, tieši tagad, kad man ļoti gribas čurāt! Esmu tik daudz izdzērusi. Kā tavs puisis… vai labi skūpstās? Kā viņu īsti sauc?

– Iļja. Jā, ļoti labi. Man viņš patīk, ļoti, taču es neesmu droša, ka mums jābrauc viņiem līdzi uz Aleksa māju.

– Ak, atslābsti, Liza! Šobrīd tu nedrīksti mani pamest. Es to noteikti darīšu ar Aleksu, bet es nevaru braukt viena… ne jau pirmajā reizē. Tev tas nav jādara ar Iļju, ja jau esi tik nevainīga.

– Sekss ir dabisks un nepieciešams akts ne tikai pēcnācēju radīšanai, bet noteikti arī priekam un stresa noņemšanai.

– Skaidrs. – Džūlija piebikstīja viņai ar elkoni. – Tātad tu neuzskatīsi mani par palaistuvi, ja darīšu to ar Aleksu?

– Patriarhālās sabiedrības nožēlojama palieka ir uzskats, ka sievietes, kuras nodarbojas ar seksu prieka pēc, ir palaistuves, bet vīriešiem tas ir dabiski. Nevainība nav balva, kas jāizcīna vai jāglabā. Himēns nav īpašums, tam nav varas. Sievietēm ieteicams… nē, viņām noteikti jāļauj sekot savām seksuālajām vēlmēm, vienalga, vai mērķis ir pēcnācēji vai monogāmas attiecības. Vīrietim taču uz to ir tiesības.

Slaida rudmate, sabužinājusi matus, garāmejot veltīja Elizabetei platu smaidu.

– Čivini vien, māsiņ, čivini.

Kad sieviete bija aizgājusi, Elizabete pieliecās tuvāk Džūlijai.

– Kāpēc man jāčivina? – viņa nočukstēja.

– Tas ir tikai tāds izteiciens. Klau, Liza, agrāk es domāju, ka tu esi tāda, kas sēž sakrustotām kājām un neļauj sev pieskarties zemāk par vidukli, turklāt nekad neizģērbjas.

– Pieredzes trūkums nepadara mani par klīrīgu svētuli.

– Skaidrs. Zini, es gan biju paredzējusi tevi atstāt tepat, kad tiksim iekšā un es kādu noķeršu, bet ar tevi ir jautri. Kaut arī tu lielākoties runā kā skolotāja. Nujā, atvaino, ka es tā domāju.

– Nekas. Tu nezināji. Un es saprotu, ka nelīdzinos tavām draudzenēm.

– Ei! – Džūlija aplika roku Elizabetei ap pleciem un paspieda. – Tu tagad esi mana draudzene, vai ne?

– Es tā ceru. Man nekad…

– Ak, paldies Dievam! – Drudžaini metoties uz priekšu, kad atvērās kabīnes durvis, Džūlija vēl iesaucās: – Tātad mēs brauksim pie Aleksa, vai ne?

Elizabete palūkojās apkārt pārpildītajā tualetē. Uz visām tām sievietēm, kuras atsvaidzināja kosmētiku, sakārtoja matus, gaidīja rindā, smējās, pļāpāja. Droši vien viņa šeit bija vienīgā jaunava.

“Nevainība nav balva,” viņa sev atgādināja. Tomēr tā nebija arī nasta. Viņas varā bija to paturēt vai zaudēt. Tā bija viņas izvēle. Viņas dzīve.

– Liza?

– Jā. – Ievilkusi elpu, Elizabete iegāja nākamajā atbrīvotajā kabīnē. – Jā, – viņa atkārtoja, aizvēra durvis un acis. – Mēs brauksim kopā.

Iļja pie galda pacēla alus glāzi.

– Ja tām meičām ir divdesmit viens, tad man ir sešdesmit.

Alekss tikai pasmējās un paraustīja plecus.

– Drīz būs. Un manējā ir ļoti griboša, tici man.

– Viņa ir piedzērusies, Aleks.

– Un tad? Es viņai nelēju kokteili rīklē. Esmu noskaņots iegūt svaigu miesu, un šovakar, pie velna, to dabūšu. Nestāsti, bračiņ, ka neesi nolēmis ievilkt gultā savu seksīgo bruneti.

– Viņa ir jauka. – Ap Iļjas muti iegūla smaids. – Tikai mazliet nenobriedusi. Nav tik noreibusi kā tavējā. Ja viņa gribēs, pārgulēšu ar viņu. Man patīk viņas domu gājiens.

Alekss savaikstījās.

– Beidz, vecīt!

– Nē, tā ir. Tā ir papildu odziņa. – Iļja palūkojās apkārt. “Viens un tas pats,” viņš nosprieda par citām sievietēm, kas likās iepriekš paredzamas. – Atsvaidzinoša pārmaiņa, tā es teiktu.

– Blondīne jau ir pilnā, tāpēc brauksim pie manis. Četratā. Viņa teica, ka bez draudzenes nekur neiešot. Tu varēsi palikt blakus istabā.

– Es dodu priekšroku pats savai mājai.

– Klau, vai nu abas, vai neviena. Es netērēju vairāk kā divas stundas viņas piedzirdīšanai, lai palaistu vaļā tik jauku pēcpusi tikai tāpēc, ka tu nespēj vienoties ar draudzeni.

Alus glāzei pievērstais Iļjas skatiens kļuva skarbs.

– Es spēju ar viņu vienoties, dvojurodnij brat.

– Un kur tev tas izdosies labāk, brālēn? Štrunta dzīvoklītī, kur tu mitinies, vai manā mājā pie ezera?

Iļja parāva uz augšu plecu.

– Es dodu priekšroku vienkāršākām telpām, bet… lai tā būtu. Brauksim pie tevis. Tikai nekādu narkotiku, Aleks!

– Ak, Dieva dēļ.

– Nekādu narkotiku. – Iļja, paliecies uz priekšu, piesita ar pirkstu pie galda. – Tu uzvedīsies likuma ietvaros. Mēs viņas nepazīstam, un manējā, es domāju, to neatzītu. Viņa teica, ka gribot strādāt FIB.

– Neāksties!

– Es neākstos. Nekādu narkotiku, Aleks, vai arī es nebraukšu un tu nedabūsi seksu.

– Nu labi, lai notiek pēc tava prāta. Tur jau viņas nāk.

– Slienies kājās! – Iļja iespēra Aleksam zem galda. – Vismaz izliecies, ka esi džentlmenis.

Viņš pats piecēlās un sniedza roku Lizai.

– Mēs ļoti vēlamies tikt prom no šejienes, – Džūlija paziņoja, ieķerdamās Aleksam elkonī. – Gribam apskatīt tavu māju.

– Tad mums tas jādara. Nekas nevar pārspēt privātu ballīti.

– Vai tu neiebilsti? – Iļja klusu pajautāja Elizabetei, kad viņi devās ārā.

– Nē. Džūlija tā ļoti vēlas, un mēs atnācām kopā…

– Es nejautāju, ko vēlas Džūlija. Man ir svarīgi, ko gribi tu. Elizabete palūkojās uz Iļju, aiz satraukuma nodrebot. “Viņam tātad ir svarīga mana vēlēšanās.”

– Jā. Es gribu braukt tev līdzi.

– Lieliski. – Abi lauzās cauri pūlim, un Iļja, saņēmis Elizabetes roku, piespieda to pie sirds. – Es gribu būt kopā ar tevi. Un tu man pastāstīsi vairāk par Lizu. Izstāstīsi visu par sevi.

– Džūlija sacīja, ka zēni… vīrieši… vēlas runāt tikai par sevi.

Iesmējies Iļja aplika roku viņai ap vidukli. – Tad kā viņi iepazīst apburošas sievietes?

Pie durvīm Iļju apturēja vīrietis uzvalkā un uzsita viņam pa plecu.

– Vienu mirklīti, – Iļja pieteica Lizai, vīrietim līdzi izejot ārā.

Necik daudz viņa nesaklausīja, jo saruna notika krieviski, bet profilā redzēja Iļjas seju, un tā liecināja par neapmierinātību.

Taču to viņa skaidri saprata, ka izsauciens čort vozmi nozīmē lādēšanos. Pamājis vīrietim, lai pagaida, Iļja pavadīja Elizabetei ārā pie Aleksa un Džūlijas.

– Man šis tas jānokārto. Atvainojiet!

– Nekas, nekas. Es saprotu.

– Muļķības, Iļja! Liec, lai kāds cits tiek ar to galā.

– Tas ir mans darbs. – Iļja īsi atcirta. – Es nepalikšu ilgi, ne vairāk kā stundu. Liza, brauciet kopā ar Aleksu un savu draudzeni. Tiklīdz pabeigšu, ieradīšos, cik vien ātri iespējams.

– Ak, bet…

– Nāc, Liza, gan būs labi. Pagaidīsi Iļju pie Aleksa. Viņam esot visdažādākā mūzika un televizors ar plakano ekrānu.

– Gaidi mani. – Pieliecies Iļja ilgi un dziļi noskūpstīja Elizabeti. – Es drīz būšu klāt. Brauc uzmanīgi, Aleks! Tev ir dārga krava.

– Tātad man tagad ir divas skaistas sievietes. – Lai nezaudētu mirkļa iespēju, Alekss saņēma katru pie savas rokas. – Iļja visu uztver nopietni. Toties man patīk izklaidēties. Mēs esam par jaunu, lai būtu nopietni.

Pie ietves piebrauca tumšs SUV. Alekss pamāja un, uzķēris kalpotāja pamestās atslēgas, atvēra durvis. Pieklājības un pienākuma dēļ Liza izvēlējās aizmugures sēdekli. Kaklu pastiepusi, viņa nolūkojās uz kluba durvīm, kas pamazām izzuda skatienam, kamēr Džūlija dungoja līdzi stereo atskaņotajai dziesmai.

Elizabete nejutās patīkami. Ja nebija Iļjas, satraukums un gaidas izgaisa, atstājot tikai grūtsirdīgu nomāktību. Brauciens aizmugures sēdeklī apvienojumā ar alkoholu izraisīja nelabumu. Šķebīgu sajūtu. Negaidot izjuzdama ārkārtīgu nogurumu, viņa atbalstīja galvu pret sānu logu.

Džūlijai un Aleksam viņa nebija vajadzīga, Elizabete par to nešaubījās. Abi smējās un dziedāja. Automašīnu Alekss vadīja pārāk ātri, pagriezienos braucot tā, ka viņai vēderā viss sagriezās. Taču viņa nepadevās nelabumam. Kad karstums pārņēma ķermeni, viņa pavēlēja sev elpot lēni un vienmērīgi. Viņa nepazemosies, vemdama uz Aleksa automobiļa aizmugures sēdekļa.

Mazliet pavērusi logu, Elizabete ļāva vējam iepūst sejā. Kaut viņa varētu atgulties, aizmigt! Pārāk daudz alkohola izraisīja vēl vienu ķīmisku reakciju. Nepavisam ne tik patīkamu kā skūpsts.

Viņa koncentrēja uzmanību uz elpošanu, svaigo gaisu, mājām, automašīnām, ielām. Lai tas būtu vai kas, tikai ne urdīšanās vēderā un galvā.

Braucot pa Leikšordraivu, Elizabete iedomājās, cik tuvu tagad atrodas savām mājām Linkolnparkā. Ja viņa varētu tagad tikt mājās, tad mierīgi izgulētos, tā pārvarot nelabumu un reiboni. Bet, kad Alekss piebrauca pie skaistas, vecas divstāvu ēkas tradicionālajā stilā, viņa jutās atvieglota, ka tiek laukā no automašīnas un var nostāties uz stingras zemes.

– Man te apkārt ir labi skati, – Alekss atzīmēja, izkāpjot kopā ar Džūliju. – Biju nodomājis pirkt dzīvokli kooperatīva mājā, bet man patīk norobežota vide. Šeit man ir daudz istabu, kur rīkot ballītes, un neviens nesūdzas par skaļu mūziku.

Džūlija sagrīļojās un nedaudz pārspīlēti iesmējās, kad Alekss viņu uztvēra, ar plaukstu saspiežot pēcpusi.

Elizabete vilkās aiz viņiem, juzdamās nelaimīga, kā piektais ritenis.

– Vai tu šeit dzīvo viens? – viņa ar pūlēm ierunājās.

– Man netrūkst istabu viesiem. – Atslēdzis ārdurvis, Alekss pamāja. – Dāmām priekšroka.

Un viņš ķircinoši paplikšķināja Elizabetei pa dibenu, kad viņa gāja iekšā.

Elizabete gribēja pateikt, ka viņam ir skaista māja, bet īstenībā te viss bija pārāk mirdzošs, jauns, moderns. Asas līnijas, spožas virsmas, spīdīga āda. Dzīvojamā istabā dominēja koši sarkans bārs, liels melns ādas dīvāns un milzīgs televizora ekrāns pie sienas, lai gan galveno uzmanību vajadzēja saistīt platajām stikla durvīm un logiem uz terasi.

– Ak, mans Dievs, kā man te patīk! – Džūlija nekavējoties atkrita uz dīvāna un izstaipījās. – Tik dekadentiski…

– Tā jau ir tā ideja, mazā. – Alekss paņēma tālvadības pulti, piespieda taustiņu, un telpu piepildīja ritmiska, skaļa mūzika. – Ieliešu dzērienus.

– Vai vari pagatavot “Kosmo”? – Džūlija noprasīja. – Kā man tas garšo!

– Tūlīt būs.

– Vai drīkstu palūgt ūdeni? – Elizabete jautāja.

– Ak, Liza, neesi tāda prieka jaucēja.

– Man ir organisma dehidratācija, – Elizabete paskaidroja un domās piemetināja: “Lai Dievs pasarg! Man nepieciešams ieelpot svaigu gaisu.” – Vai neiebilsti, ka es iziešu ārā? – Viņa piegāja pie terases durvīm.

– Protams. Mi casa es su casa.

– Bet es gribu dejot!

Džūlija pietrūkās no dīvāna un sāka lēkāt un tirināties, bet Elizabete atrāva vaļā durvis, glābjoties uz terases. Viņa cerēja ieraudzīt skaistu ainavu, taču acu priekšā viss aizmiglojās, un viņa pārliecās pār margām.

Ko viņas darīja? Ko viņas iedomājušās? Tā bija kļūda. Muļķīga, pārsteidzīga kļūda. Viņām jādodas prom. Jāpārliecina Džūlija, ka jāpazūd no šīs mājas.

Tomēr pat cauri skaļajai mūzikai viņa saklausīja no kokteiļa apreibušās Džūlijas smieklus. “Varbūt man kļūs labāk, ja brīdi pasēdēšu. Galva noskaidrosies, pakrūtē vairs negriezīsies. Varētu pateikt, ka māte zvana. Kas gan ir vēl vieni meli šajā melu virknē vakara garumā? Tas būtu pietiekami labs, loģisks attaisnojums, lai dotos prom. Kad noskaidrosies galva,” Elizabete sprieda.

– Redz, kur tu esi!

Elizabete pagriezās, Aleksam iznākot terasē.

– Pa vienai no katra. – Daļēji izgaismots, viņš nesa vienā rokā ūdeni un ledu, bet otrā martini skaisti sārtā krāsā, un Elizabete atkal juta vēderā visu sagriežamies.

– Paldies! Man tikai ūdeni.

– Vajag uzturēt reibumu, mazā. – Tomēr viņš nolika dzērienu malā. – Tev nav šeit jāsēž vienatnē. – Viņš spēra soli un piespieda Elizabeti ar muguru pret margām. – Es varu parūpēties par jums abām.

– Nez vai…

– Kas zina, vai Iļja vispār atbrauks. Darbs, darbs, darbs, tas ir viss, ar ko viņš aizņemts. Tu gan saistīji viņa uzmanību. Manējo arī. Nāc iekšā. Pavadīsim jautri laiku.

– Man šķiet… es pagaidīšu Iļju. Man vajag uz vannas istabu.

– Žēl, ka tu neizmanto izdevību, mazā. – Kaut arī viņš tikai paraustīja plecus, Elizabete pamanīja ļaunprātību nozibam vīrieša acīs. – Ej pa kreisi. Aiz virtuves.

– Paldies!

– Varbūt tu vēl mainīsi savas domas, – viņš nosauca pakaļ, kad Elizabete jau skrēja uz durvju pusi.

– Džūlija! – Viņa satvēra aiz rokas draudzeni, kura nedroši mēģināja izpildīt grīļīgu dejas soli.

– Man ir tik jautri! Šis ir labākais vakars, kāds man jebkad bijis.

– Džūlij, tu esi pārāk daudz izdzērusi.

Nosprauslojusies Džūlija nokratīja Elizabetes roku.

– Nekā nebija!

– Mums jāiet prom.

– Mums jāpaliek te un jā-uz-dzī-vo!

– Alekss teica, lai mēs abas ejam ar viņu gultā.

– Fū-ū! – Iespurgusies Džūlija atkal sagriezās riņķī. – Viņš tikai jokoja, Liza. Nenomāc mani ar savām gudrītes pamācībām. Tavs puisis drīz būs klāt. Iedzer un atslābinies.

– Es vairs negribu dzert. Man ir nelabi. Es gribu mājās.

– Mājās gan ne. Te ir tik kolosāli! Nāc, Lizija! Padejo ar mani.

– Nevaru. – Elizabete piespieda plaukstu pie vēdera, kad visa miesa kļuva auksti mikla. – Man vajag… – Nespēdama savaldīt nelabumu, viņa metās pa kreisi, vienlaikus pamanīdama smīnošo Aleksu pie terases durvīm.

Ar aizžņaugtu vaidu kaklā viņa izstreipuļoja cauri virtuvei un gandrīz pakrita uz flīzēm, kad iespruka vannas istabā.

Viņa riskēja ar pussekundi, kas bija nepieciešama, lai aizslēgtu durvis, un tad nokrita uz ceļiem pie tualetes poda. Briesmīgās mokās viņa izvēma kaut ko putaini sārtu, tad, tik tikko paguvusi ievilkt elpu, vēma vēl. Raudādama, atbalstīdamās pret izlietni, viņa pieslējās kājās, daļēji aizmiglotām acīm atgrieza auksto ūdeni un uzšļakstīja uz sejas, uz plaukstām, ietecināja mutē un uzlēja vēl uz sejas.

Drebinādamās viņa pacēla galvu un ieraudzīja sevi spogulī – kā melnas brūces vaska bālajā sejā rēgojās acu tušas un ēnu traipi. Pa vaigiem pludoja melnas asaru pēdas.

Kauns pārņēma Elizabeti, bet jau nākamā nelabuma lēkme piespieda viņu atkal saļimt uz ceļiem.

Pārgurusi viņa sakņupa uz flīžu grīdas un raudāja. Šķita, ka vannas istaba griežas. Neviens nedrīkstēja viņu redzēt tādu.

Viņa gribēja doties mājās.

Viņa gribēja nomirt.

Tā viņa trīsēdama gulēja uz grīdas, piespiedusi vaigu pie vēsajām flīzēm, līdz nolēma, ka mēģinās piecelties. Telpa smirdēja pēc vēmekļiem un sviedriem, taču viņai vēl bija jāsakopjas, lai varētu iziet laukā.

Ik brīdi pārvarot nākamo nelabuma vilni, Elizabete centās noberzt seju ar ziepēm un ūdeni, līdz āda kļuva gandrīz vai jēla.

Tagad viņa izskatījās ne vien bāla, bet vēl arī plankumaina, stiklainajām acīm apkārt bija sarkani loki. Rokas trīcēja, tāpēc pūliņi no jauna uzkrāsoties beidzās ar vēl sliktāku rezultātu nekā tad, ja viņa vispār neizmantotu kosmētiku.

Bija skaidrs, ka nāksies paciest pazemojumu. Viņa izies ārā uz terases svaigā gaisā un pagaidīs, līdz atbrauks Iļja, tad palūgs, lai aizved viņu mājās. Elizabete cerēja, ka Iļja viņu sapratīs.

Bet viņš nekad vairs negribēs Lizu satikt. Nekad nevēlēsies vēlreiz viņu noskūpstīt.

“Cēlonis un sekas,” Elizabete sev atgādināja. Viņa bija melojusi, melojusi un melojusi, tātad par sodu saņēma pazemojumu, turklāt – vēl jo ļaunāk – zaudēja iespēju, kāda viņai bija pavērusies.

Aiztaisījusi poda vāku, Elizabete apsēdās ar somiņu rokās un sagatavojās nākamajam solim. Pagurusi viņa noāva kurpes. Kāda pēc tām vairs vajadzība? Pēdas sūrstēja, un Pelnrušķītes nakts bija beigusies.

Cik vien spēdama, viņa sakopoja pašcieņu un devās laukā no vannas istabas cauri virtuvei ar lielām melnām iekārtām un apdullinoši baltām virsmām. Bet pēkšņi viņa ieraudzīja, ka dzīvojamā istabā Alekss un Džūlijs kaili uz ādas dīvāna nodarbojas ar seksu.

Elizabete apstulbusi uz mirkli sastinga un teju aizrautīgi vēroja, kā viļņojas tetovējumi uz Aleksa muguras un pleciem, kā cilājas viņa gurni. Džūlija vaidēja.

Nokaunēdamās par to, ka ir skatījusies, Elizabete klusi atkāpās un izgāja pa durvīm, kas aiz virtuves veda uz terasi.

Viņa sēdēs ārā tumsā, līdz tie tur dzīvojamā istabā pabeigs. Viņa nebija nekāda svētule. Galu galā tas bija tikai sekss. Tomēr viņa vēlējās, ļoti vēlējās, kaut viņi būtu nodarbojušies ar to aiz aizvērtām guļamistabas durvīm.

Lai izskalotu sūrstošo kaklu, viņa gribēja padzerties ūdeni, un vēl viņai vajadzēja segu. Viņai bija auksti, un viņu ārkārtīgi nomāca nevarības sajūta.

Taču pēc mirkļa viņa aizsnaudās, saritinājusies uz krēsla terases tumšākajā stūrī.

Vai nu balsis, vai troksnis pamodināja Elizabeti. Viņa jutās stīva un nosalusi. Pulkstenis rādīja, ka viņa nogulējusi tikai piecpadsmit minūtes, bet nu viņa apzinājās, ka ir vēl sliktāk nekā iepriekš.

Nepieciešams doties mājās. Uzmanīgi pielavījusies pie durvīm, viņa gribēja noskaidrot, vai Džūlija un Alekss ir beiguši. Džūliju viņa neredzēja, taču Alekss, tērpies tikai melnos bokseršortos, sarunājās ar diviem vīriešiem.

Kodījot lūpu, Elizabete piesardzīgi pavirzījās vēl tuvāk durvīm. Varbūt viņi atbraukuši ziņot Aleksam, ka Iļja aizkavēsies. Ak kungs, Elizabete vēlējās, kaut viņš ātrāk ierastos un aizvestu viņu mājās.

Aptvērusi, kā viņa izskatās, Elizabete turējās ēnā pie durvīm, kuras Alekss bija atstājis vaļā.

– Johaidī, runā angliski, es esmu dzimis un audzis Čikāgā. – Acīm redzami aizkaitināts, Alekss piegāja pie bāra un ielēja glāzē vodku. – Ko tev, Korotkij, vajag, vai nevari pagaidīt līdz rītdienai?

– Kāpēc atlikt uz rītdienu? Vai tas tev, amerikāni, nav saprotams?

Vīrietim, kurš to teica, bija spēcīgs, atlētisks augums. Melna T krekla īsās piedurknes apspīlēja varenos bicepsus, kurus klāja tetovējumi. Tāpat kā Alekss, viņš bija blonds un glīts. Varbūt Aleksa radinieks, Elizabete minēja. Līdzība šķita neliela, tomēr nenoliedzama.

Otrs vīrietis, kas bija par viņu lielāks un vecāks, stāvēja sastindzis kā zaldāts.

– Nē, sasodītais jeņķi. – Alekss izmeta vodku vienā rāvienā. – Birojs jau ir slēgts.

– Cik tu smagi strādā. – Korotkijs rāmā balsī it kā pludināja vārdus, bet apvaldītajam tonim un intriģējošajam akcentam cauri lauzās asi dzeloņi. – Ir nu gan grūts darbs! Apzagt savu tēvoci.

Alekss bija sācis no caurspīdīga maisiņa birdināt baltu pulverīti uz četrstūraina spogulīša un spēji aprāvās.

– Ko tu tur gvelz? Es neapzogu Sergeju.

– Tu apzodz klubus, restorānus, tu piesavinies lielāko daļu no interneta krāpšanām, no prostitūtu peļņas. Kur vien vari sagrābties. Un tev šķiet, ka tā nav tava tēvoča aplaupīšana? Vai, tavuprāt, viņš ir muļķis?

Smīkņādams Alekss paņēma plānu metāla plāksnīti un sāka ar to savākt pulveri.

“Kokaīns,” Elizabete aptvēra. “Apžēliņ, ko gan esmu izdarījusi, nākdama šurp?”

– Sergejs man uzticas, – Alekss paziņoja, stumdīdams pulveri. – Es rīt pats ar viņu parunāšu par šīm muļķībām.

– Vai tu, Aleksej, domā, ka viņš nezina, kā tu samaksā par Rolex, Armani, Versace, šo māju, citām rotaļlietām un… narkotikām? Vai, tavuprāt, viņš nezina, ka tu esi vienojies ar policiju?

Mazā plāksnīte nodžinkstēja, izkrītot Aleksam no rokām.

– Es neesmu vienojies ar policistiem.

“Viņš melo,” Elizabete secināja. Viņa to redzēja Aleksa acīs, saklausīja viņa balsī.

– Tevi pirms divām dienām saņēma ciet par glabāšanu. – Korotkijs ar derdzīgumu pamāja uz kokaīnu. – Bet tu ar viņiem vienojies, mudak. Nodevi ģimeni savas brīvības, savas labās dzīves dēļ. Vai tu neapjēdz, kas notiek ar zagļiem un nodevējiem, Aleksej?

– Es runāšu ar Sergeju. Es paskaidrošu. Man vajadzēja viņiem šo to pastāstīt, bet tās bija tikai blēņas. Tikai blēņas.

Es viņus apmānīju.

– Nē, Aleksej, viņi apmānīja tevi. Ar tevi ir cauri.

– Es runāšu ar Sergeju, – viņš atkārtoja un paspēra soli atpakaļ, bet otrs vīrietis, par spīti auguma formām, veikli spēra soli un atlauza Aleksa rokas aiz muguras.

Aleksa sejā atplaiksnīja bailes, un nobijies viņš turpināja krieviski.

– Nevajag! Jakov, mēs esam brālēni. Mūsu mātes ir māsas. Mēs esam asinsradinieki.

– Tu esi kauns un negods savai mātei un mūsu asinsradniecībai. Uz ceļiem!

– Nē… Nevajag!

Otrs vīrietis nogrūda Aleksu zemē.

– Nevajag… Lūdzu! Mēs esam radinieki. Dodiet man iespēju.

– Jā, lūdzies vien. Lūdzies par savu bezvērtīgo dzīvību. Man gribētos, lai Jegors salauž tev kaulus, bet tēvocis lika būt žēlsirdīgam. Viņa māsas dēļ.

– Lūdzu! Esi žēlsirdīgs.

– Te tā būs. – Korotkijs izrāva revolveri no bikšu aizmugures kabatas, piespieda stobru Aleksam pie pieres un izšāva.

Elizabetei saļodzījās kājas. Viņa nokrita uz ceļiem un piespieda plaukstu pie mutes, lai noslāpētu kliedzienu.

Klusu kaut ko pateicis, Korotkijs pielika ieroci Aleksam pie deniņiem un izšāva vēl divas reizes.

Viņa sejas izteiksme nemainījās – tā bija kā slepkavas maska. Tad viņa vaibsti saasinājās, un viņš paskatījās uz virtuves pusi.

– Es nejūtos labi, Aleks. Man jāpaguļ, vai arī mums vajadzētu… Kas jūs esat?

– Nolādēts, – Korotkijs norūca un divas reizes izšāva uz Džūliju. – Kāpēc mēs nezinājām, ka šeit ir viņa ielene?

Otrs vīrietis piegāja pie Džūlijas un papurināja galvu.

– Šī ir cita. Ļoti jauna.

– Vecāka viņa vairs nekļūs.

Elizabetei acu priekšā viss aizmiglojās. “Es sapņoju. Murgoju. Tas ir dzeršanas un paģiru iespaidā. Tūlīt es pamodīšos.” Tumsas aizsegā viņa palūkojās uz Aleksu. Asiņu gandrīz nebija. “Ja tā būtu īstenība, vai tad neplūstu daudz asiņu?”

Mosties, mosties, mosties!

Bet šausmas tikai pavairojās, kad viņa ieraudzīja istabā ieejam Iļju.

“Arī viņu nogalinās. Tas vīrietis viņu nošaus. Jāsteidzas palīgā. Tūlīt…”

– Sasodīts, ko tu esi pastrādājis!

– To, ko man pavēlēja.

– Tev lika salauzt viņam rokas, turklāt rītvakar.

– Pavēle ir mainīta. Ziņotājs mums pateica. Alekss sadarbojies ar policiju.

– Jēziņ! Mēsls tāds!

Elizabete pārbijusies ieraudzīja, ka Iļja iesper mirušajam Aleksam – vienu reizi, otru, trešo.

“Iļja ir viens no viņiem,” Elizabete aptvēra. “Viens no viņiem.”

Viņš pārtrauca spārdīt līķi, atglauda matus, tad pamanīja nogalināto Džūliju.

– Pie velna! Vai tas bija nepieciešams?

– Viņa mūs redzēja. Bet mums bija informācija, ka Alekseja ielene pametusi viņu cita dēļ.

– Šai nepaveicās, ka šovakar viņš meklēja svaigu miesu. Kur ir otrā?

– Otrā?

Skaistās melnās acis sastinga ledū.

– Šurp atbrauca divas. Šī un vēl viena. Neliela auguma, ar melniem matiem, sarkanā kleitā.

– Jegor!

Augumā lielākais vīrietis pamāja, izvilka nazi un devās uz kāpņu pusi. Iļja deva zīmi, un Korotkijs metās uz virtuvi, bet Iļja piegāja pie terases durvīm.

– Liza, – viņš čukstēja. – Tas nekas, Liza. Es par tevi parūpēšos.

Izrāvis nazi no stulma, viņš aizlika to aiz muguras un iededza āra apgaismojumu.

Tūdaļ ieraudzījis Elizabetes kurpes, viņš nopētīja terasi un pieskrēja pie margām.

– Tur neviena nav, – Korotkijs ziņoja.

– Viņa te ir bijusi. Atrodiet viņu!