Читать книгу Dzīvot vēlreiz - Nora Robertsa - Страница 7

Bija pagājušas divas nedēļas, sākās nākamā. Elizabete varēja uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt reizes, kad viņai atļāva atstāt māju. Bet nekad vienai pašai.

Reiz viņa bija ilgojusies pēc sabiedrības, taču tagad citu mūžīgā klātbūtne viņu ierobežoja vairāk nekā istabas četras sienas.

Viņai atļāva lietot klēpjdatoru, bet pieeju elektroniskajam pastam un interneta tērzētavu slēdza. Aiz garlaicības un ziņkāres viņa izlauzās cauri blokiem. Nē, viņa negatavojās kādam dot ziņu, taču tā guva mierinājumu.

Nelielo uzvaru Elizabete paturēja noslēpumā.

Naktīs viņu mocīja murgi, bet arī to viņa nevienam neatklāja.

Viņai atnesa grāmatas un mūzikas kompaktdiskus. Atlika vienīgi palūgt. Mātes aizliegtajai literatūrai un mūzikai vajadzētu sniegt zināmu brīvības izjūtu, taču Elizabete tikai atklāja, cik daudz palaidusi garām un cik maz īstenībā zināja par reālo pasauli.

Māte pie viņas tā arī neatnāca.

Katru rītu Džons un Terija nomainīja nakts dežurētājus, un ik vakaru Bills un Linda nomainīja viņus. Reizēm viņi kaut ko izcepa vai izvārīja; Džonam padevās brokastis. Lielākoties viņi visu atveda gatavu. Pienu, burgerus, cāli vai kaut ko no ķīniešu virtuves. Juzdamās neērti – daļēji kā attaisnodamās –, Elizabete sāka eksperimentēt virtuvē. Receptes, viņasprāt, varēja salīdzināt ar formulām. Virtuve bija kaut kas līdzīgs laboratorijai.

Izrādījās, ka eksperimenti virtuvē viņu saista. Viņai patika sasmalcināt, maisīt, izbaudīt smaržas un garšas.

– Kas šodien paredzēts ēdienkartē? – Jautāja Džons ienākot, un Elizabete pacēla galvu no savas vietas pie galda.

– Pamēģināšu sautējumu ar cāli.

– Tam vajadzētu būt garšīgam. – Viņš ielēja sev kafiju. – Mana sieva tādu gatavo, lai pamudinātu bērnus ēst dārzeņus.

Elizabete zināja, ka viņam ir sieva Medija un divi bērni. Septiņus gadus vecais dēls Maksfīlds, kura vārds izvēlēts par godu gleznotājam Maksfīldam Perišam, un piecgadīgā meitiņa Emīlija, kam ticis Emīlijas Brontē vārds.

Džons viņai bija rādījis kabatas portfelī glabātās bērnu fotogrāfijas un labprāt stāstīja par viņiem jautrus atgadījumus. Elizabete nojauta, ka tā viņš cenšas iedraudzēties. Diemžēl viņa bija spiesta arī atzīt, ka pašai nav priecīgu bērnības atmiņu.

– Vai viņi par jums raizējas? Par to, ka jūs strādājat tiesiskās kārtības nodrošināšanas struktūrā?

– Makss un Ema? Viņi vēl ir pārāk mazi, lai raizētos. Viņi saprot tikai to, ka dzenāju sliktos puišus, un pagaidām ar to pietiek. Medija? – Viņš apsēdās ar kafijas krūzi rokā. – Jā, mazliet. Tā ir mana darba neatņemama sastāvdaļa. Viņai ir diezgan grūti, jo es pārāk daudz stundu, pārāk daudz laika pavadu prom no mājām.

– Jūs teicāt, ka viņa ir tiesu stenogrāfiste.

– Jā, līdz Maksa piedzimšanai. Tā diena tiesā bija labākā manā mūžā. Es tik ļoti apjuku, kad Mediju ieraudzīju, ka gandrīz nespēju nosaukt savu vārdu. Viņa bija skaistākā meitene pasaulē. Pats nezinu, kā man izdevās viņu uzaicināt uz satikšanos, nemaz nerunājot par precēšanos.

– Jūs esat ļoti kārtīgs cilvēks, – Elizabete sacīja. – Fiziski valdzinošs. Labsirdīgs, ar plašiem uzskatiem un dažādām interesēm. Turklāt vīrietis, kam ir vara un ierocis, sievietei instinktu līmenī bieži vien šķiet pievilcīgs.

Džona acīs iezibējās smieklu dzirksts.

– Liza, tu esi nepārspējama.

– Kaut es būtu pavisam parasta!

– Nevajag. Tu proti par sevi pastāvēt, tu esi biedējoši gudra, drosmīga, iejūtīga, un tev ir dažādas intereses. Es nemaz nevaru uzskaitīt. Zinātne, tiesības, veselība un pareiza ēšana, mūzika un grāmatas, tagad kulinārija. Kas vēl paredzams?

– Vai iemācīsiet mani rīkoties ar ieroci?

– Kas tad tas par jaunumu? – Džons nolika krūzi uz galda.

– Kaut vai vēl viena mana interese.

– Liza!

– Man naktīs rādās murgi.

– Mīļā… – Džons pieskārās viņas plecam. – Par ko tad?

– Es sapnī redzu to nakti. Lai gan apzinos, ka tādu reakciju jau varēja gaidīt.

– Bet tāpēc tev nav vieglāk.

– Nē, nav. – Elizabete pievērsa skatienu pavārgrāmatai un prātoja, vai pasaule viņai reiz atkal būs tikpat vienkārša kā ēdienu sastāvdaļas un izejvielu svēršana. – Man sapņos rādās, ka esmu aizvesta uz atpazīšanu. Un Korotkijs mani redz. Es to zinu, jo viņš smaida. Tad viņš pasniedzas sev aiz muguras… kā tonakt. Darbība palēninās, kad viņš izņem ieroci. Neviens uz to nereaģē. Viņš caur stiklu šauj uz mani.

– Viņš taču tevi neredzēja.

– Jā, es saprotu. Tas ir racionāli un loģiski. Bet man ir bailes un emocijas, zemapziņas bailes un emocijas. Es cenšos par to nedomāt, aizņemt prātu ar kaut ko citu.

– Kāpēc tu nepiezvanīji mātei?

– Kāpēc man būtu viņai jāzvana?

Patiesais apmulsums, ko pauda Elizabetes jautājums, lika Džonam apvaldīt lamuvārdu, kas bija gatavs izlauzties pār lūpām.

– Neaizmirsti, ka tu vari saņemt mūsu psihologa palīdzību. Iepriekš tu atteicies ar kādu runāt, bet…

– Man joprojām tas nav vajadzīgs. Kāda jēga? Es pati saprotu, kas noticis un kā. Prātā norisinās procesi, kuri jāiztur. Tomēr tajā sapnī Korotkijs mani nogalina. Vai nu mājās, jo sapnī viņš mani atrod, vai atpazīšanā, tāpēc ka redz mani cauri stiklam. Un es jūtos bezpalīdzīga. Man nav nekādu iespēju glābties, man nav ieroča. Es nevaru sevi aizstāvēt. Taču man jābūt spējīgai sevi aizstāvēt. Es nevēlos būt bezpalīdzīga.

– Tev šķiet, ka jutīsies drošāk, ja iemācīsies šaut?

– Jā, tieši tā.

– Tad es tev parādīšu, kā apieties ar ieroci. – Džons izvilka pistoli no maksts, izņēma aptveri un nolika malā. – Šis ir Gloka sistēmas deviņpadsmitā modeļa ierocis. Standarta paraugs. Aptverē ir piecpadsmit patronu.

Viņš iedeva Elizabetei ieroci rokā.

– Polimērs. Es izlasīju internetā.

– Par to es nešaubos.

– Nav tik smags kā likās. Bet svērtu vairāk, ja tajā būtu ievietotas patronas.

– Pagaidām lai tas paliek nepielādēts. Parunāsim par drošību.

Elizabete pacēla galvu un ieskatījās viņam acīs.

– Labi.

Pēc pamatprincipu izklāsta Džons lika viņai piecelties un parādīja, kā nomērķēt, kā turēt ieroci.

Istabā ienāca Terija.

– Apžēliņ, Džon!

– Tas nav pielādēts, – Elizabete ātri paskaidroja.

– Nē, apžēliņ!

– Liza, atvaino mūs uz brīdi.

– Ak jā. Protams. – Negribīgāk, nekā pati iztēlojās, Elizabete atdeva viņam revolveri. – Būšu savā istabā.

– Pie velna, ko tu atļaujies? – Terija noprasīja, līdzko Elizabete bija izgājusi.

– Viņa vēlas iemācīties, kā jārīkojas ar ieroci.

– Nu, es savukārt vēlos, lai Džordžs Klūnijs guļ kails man blakus, bet tāpēc jau neesmu mēģinājusi viņu nolaupīt. Pagaidām.

– Viņai rādās murgi, Terij.

– Sasodīts! – Viņa attaisīja ledusskapi un izņēma kokakolu. – Atvaino, Džon, tam bērnam tiešām ir ļoti smagi. Bet atļaut viņai lietot tavu dienesta ieroci… tas nu gan nav risinājums.

– Viņa domā, ka ir. Meitenei ir svarīgi nejusties bezpalīdzīgai. Kurš viņu par to vainos? Cauru dienu varam atkārtot, ka viņa ir drošībā, taču viņa jūtas citādi.

– Saprotu, Džon, saprotu. Viņai ir bail un neizturami garlaicīgi. Bet nav mūsu spēkos kaut ko mainīt.

– Terij, viņas dzīve nekad vairs nebūs tāda kā iepriekš, arī to mēs nedrīkstam aizmirst. Liza ir ne tikai lieciniece, bet arī sešpadsmit gadu veca meitene. Ja ieroču drošas lietošanas apmācība viņai palīdz, tad es par to parūpēšos. Vismaz kārtīgu naktsmieru viņa ir pelnījusi.

– Sasodīts, – Terija atkārtoja. – Labi, es tev piekrītu. Bet…

– Bet?

– Man jāpadomā.

– Lai notiek. Savukārt es mēģināšu panākt, ka priekšnieks atļauj man izmantot šautuvi meitenes apmācībai.

– Paberzē burvju lampu, kamēr par to prāto. Tas līdzēs.

Viegli pasmaidījis, Džons ar mobilo telefonu rokā iegāja otrā istabā.

Terija nopūtās. Mirkli apsvērusi, viņa izņēma no ledusskapja otru kokakolu un devās uz Elizabetes istabu augšstāvā. Viņa pieklauvēja.

– Nāciet iekšā!

– Rotaļas ar ieročiem man vienmēr rada slāpes. – Terija piegāja pie gultas, uz kuras Elizabete sēdēja, un pasniedza viņai kārbu.

– Ceru, ka jūs nedusmojaties uz Džonu. Vainīga esmu es. – Es nedusmojos. – Terija apsēdās viņai blakus. – Jūs abi mani pārsteidzāt, tas arī viss. Džons izstāstīja, ka tev rādās murgi. Tev ir bail. Lai gan es tev atkārtoju, ka nevajag baidīties, es tavā vietā justos tāpat.

– Tajos murgos es nespēju ne pakustēties. Neko arī nedaru, tāpēc viņš mani nogalina. Es vēlos iemācīties, kā sevi aizstāvēt. Vienmēr jau jūs nebūsiet tuvumā. Jūs un Džons, Bills un Linda. Vai kāds cits, kuru te atsūtīs. Vienu dienu jūsu nebūs, tāpēc man jāprot pašai par sevi parūpēties. Māte nenāks palīgā.

– Tu nezini…

– Zinu gan. – Mierīgi, bez emocijām izteiktie vārdi pārsteidza Elizabeti pašu, jo izrādījās, ka viņa ir mierīga, bez emocijām. – Kad pienāks laiks mani atkal kaut kur vest, dot man jaunu identitāti, viņa nebrauks līdzi. Šeit ir viņas dzīve, viņas karjera. Drīz man būs septiņpadsmit gadu, un es varu pieteikties, lai mani atbrīvo no viņas aizbildniecības. Es varu to nokārtot. Kad man paliks astoņpadsmit, es saņemšu naudu no trasta fonda. Divdesmit viena gada vecumā dabūšu jau vairāk. Es varu strādāt, mācīties. Tagad es jau protu nedaudz gatavot ēdienus. Taču nepieciešamības gadījumā es nespēju sevi aizstāvēt.

– Ar tādu prātu tu noteikti esi izpētījusi liecinieku aizsardzības programmu. Ja ievēro mūsu drošības direktīvas, nekas slikts nenotiks.

– Visu mūžu esmu ievērojusi cita cilvēka direktīvas, esmu pie tā pieradusi.

– Ak, Liza! Velns…

– Tā bija pasīvi agresīva reakcija, – Elizabete nopūtusies atzina. – Atvainojiet. Diemžēl viņi neliksies mierā un turpinās mani meklēt. Viņi ir atriebīgi. Saprotu, jūs darīsiet visu, kas jūsu spēkos, lai nepieļautu, ka mani atrod, taču man ir svarīgi apzināties, ka es spēšu pretoties, ja notiek ļaunākais.

– Ir dažādi veidi, kā pretoties, ne tikai ar ieroci.

– Tomēr jūs to nēsājat.

– Pat divus. – Terija paplikšķināja sev pie potītes. – Man ir likumīgi divi ieroči. Ja vēlies iemācīties, kā šaut, Džons ir īstais. Ir jau arī citas iespējas. Es tev varētu parādīt pašaizsardzības paņēmienus. Bez aukstā ieroča.

Elizabete ieinteresēta izslējās taisnāk.

– Īstus cīņas paņēmienus?

– Es gan vairāk domāju par aizsardzību, bet… nujā, lai būtu cīņa.

– Es noteikti vēlos to apgūt. Esmu laba audzēkne.

– Tad sarunāsim.

Džons atvēra durvis.

– Piecos no rīta. Esi gatava. Dabūju atļauju izmantot šautuvi.

– Paldies! Ļoti liels paldies!

– Terij?

– Piecos. No rīta. Velns! Es piedalos.

Trīs reizes nedēļā pirms saullēkta Džons veda Elizabeti uz pagrabu, kur bija ierīkota šautuve. Viņa pierada pie sajūtas, kāda ir tad, ja rokā tur ieroci, pierada pie tā formas, smaguma, atsitiena. Viņš mācīja Elizabeti mērķēt manekenā, grupēt šāvienus, pārlādēt ieroci.

Kad atklājās, ka tiesa pārcelta uz vēlāku laiku, Elizabete savu sašutumu izgāza šautuvē.

Pārējās dienās Terija instruēja viņu, kā aizstāvēties. Elizabete iemācījās izmantot pretinieka svaru un līdzsvaru savā labā, kā arī atbrīvoties no satvēriena, sist ar plecu.

Murgi atkārtojās, taču nu jau ne katru nakti. Reizēm viņa tajos uzvarēja.

Kad bija pagājis pirmais mēnesis, vecā dzīve Elizabetei vairs nelikās viņai piederīga. Viņa dzīvoja plašā divstāvu mājā ar augstu žogu, naktis gulēja maršalu aizsardzībā.

Linda no personiskās kolekcijas aizdeva Elizabetei piedzīvojumu romānus, fantastiku, šausmu stāstus. Augustā, kad joprojām bija karsts kā vasarā, Linda vēlreiz nogrieza Elizabetei matus – daudz prasmīgāk – un parādīja, kā nokrāsot to saknes. Garos, klusos vakaros Bills viņai mācīja spēlēt pokeru.

Laiks vilkās lēni kā mūžība.

– Man vajadzētu nedaudz naudas, – viņa teica Džonam.

– Vai aizdot, mazā?

– Nē, paldies! Es gribu pati savu naudu. Man ir krājkonts, no kura varu noņemt zināmu summu.

– Aizvest tevi uz banku nozīmē nevajadzīgu risku. Ja tev kaut ko vajag, mēs atnesīsim.

– Māte var to izņemt. Nauda ir kā ierocis. Man tā nepieciešama drošībai. – Elizabete bija krietni padomājusi. Viņai pietika laika visu rūpīgi apsvērt. – Kad beidzot sniegšu liecību, mani pārvedīs, un, manuprāt, tas ir sagaidāms drīz vien. Kad tas notiks, vēlos, lai man būtu sava nauda, personiskā. Man jāzina, ka varu nopirkt nepieciešamo un neesmu spiesta neko lūgt.

– Cik daudz?

– Piecus tūkstošus.

– Liza, tā ir liela summa.

– Ne pārāk. Man būs nepieciešams jauns dators, arī citas mantas. Man jādomā par nākotni, nevis jādzīvo šodienai. Citādi es arī palikšu šodienā.

– Tik ilgi gaidīt nav viegli, skaidrs.

– Viņi novilcinās procesu, cik vien iespējams, jo cer mani atrast. Vai arī cer, ka zaudēšu drosmi. Bet aizkavēšana nevar turpināties mūžīgi. Man jāgādā par savu nākotni. Vienalga, kur dzīvošu, kas būšu. Es vēlos atsākt mācības. Man ir koledžas studiju fonds, to var pārvest uz citu iestādi. Vai nu mazums visādu izdevumu.

– Es lūkošu, kā tev palīdzēt.

Elizabete pasmaidīja.

– Man patīk, ka jūs tā sakāt. Manai mātei vienmēr ir tikai vai nu “jā”, vai “nē”. Pavisam reti viņa saka “varbūt”, īstenībā to nedzirdu gandrīz nekad, jo tā esot neizlēmīga atbilde. Jūs teicāt, ka lūkosiet palīdzēt, un tas nenozīmē “varbūt” vai to, ka nespējat izlemt. Tātad jūs rīkosieties. Mēģināsiet. Tas ir daudz labāk nekā “nē” un gandrīz tikpat labi kā “jā”.

– Taisnība. – Džons mirkli vilcinājās un tad piebilda: – Tu vēl neesi neko pastāstījusi par savu tēvu. Skaidrs, ka viņa nav kopā ar jums, tomēr…

– Es viņu nepazīstu. Viņš bija donors.

– Donors?

– Jā. Kad māte izlēma, ka viņai būs bērns, ka viņai jāgūst tāda pieredze, viņa pārbaudīja daudzus donorus, izsvēra viņu derīgumu. Fiziskos dotumus, slimību vēsturi, ģimenes vēsturi, intelektu un tā tālāk. Tad viņa izvēlējās labāko kandidātu un nokārtoja, ka tiek apaugļota. – Elizabete apklusa un palūkojās uz savām rokām. – Es saprotu, kā tas izklausās.

– Tiešām? – Džons nočukstēja.

– Esmu pārspējusi visas viņas cerības intelektuālajā ziņā. Veselība man vienmēr bijusi lieliska. Esmu fiziski spēcīga. Bet viņa nespēj atrast emocionālo saikni ar mani. Šī procesa sastāvdaļa bija neveiksmīga. Man bija augstākā līmeņa aprūpe, ēdināšana, pajumte, izglītība. Taču viņa nespēja mani iemīlēt.

Džonam no dzirdētā smeldza pakrūtē, sirdī.

– To viņa var tikai nožēlot.

– Jā. Līdz ar to viņai ir ļoti grūti just vai izrādīt kādas jūtas. Ilgu laiku es pieņēmu, ka vaina ir manī. Tagad es zinu, ka tā nav. Zināju to jau tad, kad viņa mani atstāja. Pameta tāpēc, ka viņai bija tāda iespēja, un es ļāvu viņai aiziet. Līdz šim es varēju likt viņai lepoties ar mani, maniem sasniegumiem, bet nekad nevarēju panākt, lai viņa mani mīl. Nenovaldījies Džons pievilka Elizabeti sev klāt un noglāstīja viņai matus. Meitene nopūtās un nolieca galvu viņam pie pleca.

– Būs labi, Liza.

– Es ļoti vēlos, lai tā būtu.

Pāri Elizabetes galvai Džons saskatījās ar Teriju un ieraudzīja asaras un līdzjūtību viņas acīs. “Labi, ka Terija to dzirdēja,” Džons nodomāja. “Tātad meitenei jau ir divi cilvēki, kuriem viņa rūp, kuri ir gatavi visiem spēkiem viņai palīdzēt.”

Sergejs satikās ar brāli un brāļadēlu, kā arī ar Iļju un vienu no saviem uzticamākajiem brigadieriem. Bērni šļakstījās pa baseinu, kur tos pieskatīja modras sievietes, citi viesi sēdēja pie gariem, ar ēdienu nokrautiem piknika galdiem. Atspirdzinoši dzērieni dzesējās platos nerūsējošā tērauda spainīšos ar ledu. Zālienā daži vecākie bērni spēlēja bumbu ritmiskas mūzikas pavadībā.

Gandrīz nekas tā neiepriecināja Sergeju kā skaļas, ģimenes un draugu kupli apmeklētas viesības. Ģērbies kokvilnas kreklā un biksēs un apsējis koši sarkanu priekšautu ar uzdrukātu aicinājumu visiem noskūpstīt pavāru, viņš gādāja par milzīgu grilu, kuru vecākā meita ar znotu bija uzdāvinājuši viņam dzimšanas dienā, kā novērtējot šo amerikāņu tradīciju. Zelta Rolex un kaklā iekārtais krucifikss atstaroja spilgto vasaras sauli.

No grila pacēlās dūmi, kad viņš apgrieza otrādi biezos burgerus, gaļas šķēles un iesmus ar dārzeņiem, kurus bija turējis savā slepenajā marinādē.

– Meitenes māte strādā slimnīcā, – klāstīja Sergeja brāļadēls Miša. – Tur viņa pavada daudzas stundas, bieži arī naktis. Aptuveni reizi nedēļā viņa pusdieno ar vīrieti, ar kuru guļ. Četras reizes nedēļā viņa dodas uz smalku sporta zāli ar personisko treneri. Tad viņa apmeklē skaistumkopšanas salonu, lai safrizētu matus, uztaisītu manikīru. Viņa dzīvo tā, it kā viņai nebūtu meitas.

Sergejs tikai pamāja, pārvilkdams dārzeņus uz paplātes.

– Es pārmeklēju viņas māju, – brigadieris turpināja. – Pārbaudīju telefonu. Tur ir zvani draugam, ārstiem, uz frizētavu. Ne miņas no policijas, maršaliem, FIB.

– Viņa noteikti satiekas ar meiteni, – Mihails uzstāja. Viņš bija druknāks par brāli, ar iesirmiem matiem. – Viņa taču ir māte. – Viņš pavērās pāri uz baseinu, kur paša sieva priecīga sēdēja blakus meitai, kamēr mazbērni šļakstinājās pa baseinu.

– Manuprāt, viņām nav tuvu attiecību. – Iļja iedzēra alu. – Māte ir māte, – Mihails neatlaidās. – Viņai jāzina, kur atrodas meita.

– Varam viņu savākt, – Miša ieteica. – Pa ceļam uz slimnīcu. Varam… piespiest viņu pateikt, kur ir meita.

– Ja māte ir kārtīga māte, tad neko neteiks. – Sergejs salika burgerus uz otras paplātes. – Drīzāk mirs. Savukārt, ja viņa nav nekāda māte – un mani informatori vēsta, ka nav –, pilnīgi iespējams, ka viņa neko nezina. Ja saņemsim māti, meiteni aizvedīs uz citu vietu, palielinās sargu skaitu. Tāpēc mēs novērosim māti, kura nav diez kāda māte.

– Mājā, – brigadieris turpināja, – nekur nav meitas mantu, tikai guļamistabā. Arī tur to nav daudz. Viss salikts kastēs. Kā noliktavā.

– Tātad skaidrs. – Sergejs atmeta ar roku. – Man ir cits risinājums, kas izbeigs šo lietu, un pret mums vairs nebūs pierādījumu. Miša, pasaki Jakovam, lai vēl mazliet paciešas. Nākamajā ballītē svinēsim viņa atgriešanos. Bet pagaidām… – Viņš pacēla ar burgeriem un hotdogiem pilno paplāti. – Pagaidām ķersimies pie maltītes.

Vasara lēnām turpinājās, un Elizabete sev atgādināja, ka mājās viņa būtu padevusies – ļoti iespējams – un viņai nāktos pacietīgi apgūt slimnīcā vasaras programmu. Citādi viņas dzīve īpaši neatšķirtos no tās, kas viņai bija tagad.

Mācības, lasīšana. Taču tagad viņa klausījās mūziku, skatījās filmas DVD vai televīzijā. Vasarā TV atkārtoja seriālu “Bafija pret vampīriem”, un Elizabete ar tā palīdzību sāka apgūt moderno žargonu.

Kad radīsies iespēja atgriezties koledžā, viņa spēs labāk iejusties vienaudžu vidū.

Lai apgūtu aizsardzības metodes, viņa trenējās šautuvē. Viņa iemācījās cīņas paņēmienus un pokera spēli.

Nekas nespēja atsaukt dzīvē Džūliju, un viss, kas patlaban notika, bija it kā bezjēdzīgs process. Tomēr tas palīdzēja novērtēt ar šīs vasaras ieslodzījumu saistītās priekšrocības.

Viņa nekad nekļūs par ķirurģi.

Kaut kad viņa iegūs jaunu identitāti, jaunu dzīvi, atradīs veidu, kā to vislabāk izmantot. Un studēs to, kas viņu interesē. Nojauta teica, ka viņa FIB vairs neder, bet viņa neko nejautāja. Pat ja tas šķita muļķīgi, atlika mazs cerību stariņš – kamēr vien viņa noteikti nebija noraidīta.

Iekļāvusies jaunajā ikdienas kārtībā, viņa bija pie tās pieradusi un jutās diezgan ērti.

Dzimšanas diena nemainīja ierasto ritmu. Tā nozīmēja tikai to, ka viņai paliek septiņpadsmit gadu. Viņa nedz jutās, nedz izskatījās citādi. Šogad nebūs svētku maltītes – ribiņu ar ceptiem dārzeņiem un burkānu tortes saldajā – vai automašīnas, kuru māte bija solījusi. Tas, protams, būtu atkarīgs no Elizabetes panākumiem mācībās un uzvedības. Tā bija tikai kārtējā diena, kas tuvināja tiesas procesam un tam, ko Elizabete uztvēra kā brīvību.

Tā kā ne Terija, ne Džons nepieminēja viņas dzimšanas dienu, Elizabete pieņēma, ka tā ir aizmirsta. Galu galā – kāpēc pievērst tai uzmanību? Pati viņa sev uzdāvināja no mācībām brīvu laiku, nolēmusi par godu savai jubilejai pagatavot īpašu maltīti – ne jau ribiņas.

Ārā lija, gāza kā no spaiņiem, un dārdināja pērkons. Elizabete sev teica, ka tas tikai rada mājīgumu virtuvē. Ideju par tortes cepšanu viņa noraidīja. Pagaidām viņai vēl nebija atbilstošas prasmes. Spageti un frikadeles no pārpalikušās gaļas jau bija pietiekami nopietns uzdevums.

– Jēziņ, cik labi smaržo! – Dziļi ievilkusi nāsīs gaisu, Terija apstājās virtuves vidū. – Tavā iespaidā man arī gandrīz gribas iemācīties pagatavot kaut ko vairāk par makaroniem ar sieru.

– Man patīk gatavot, it īpaši kaut ko jaunu. Frikadeles iepriekš nebiju vārījusi. Interesanti.

– Mums katram ir savi prieciņi.

– Ielikšu mērci un frikadeles kastītēs jums uz mājām. Paši pievienojiet pastu. Man sanāca daudz.

– Linda zvanīja, ka savārgusi, tāpēc šovakar pie tevis atbrauks Bills un Stīvs Kīgans. Saderēsim, ka viņi visu noēdīs.

– Žēl gan, ka Linda saslimusi, – Elizabete atzina un domās piebilda: “Ikdienas rutīna.” Viņai vienmēr bija nepatīkami, ja kaut kas mainījās. – Vai pazīstat maršalu Kīganu?

– Ne īpaši. Džons gan nedaudz. Viņš jau piecus gadus strādā pie mums, Liza. Neuztraucies.

– Nē. Es neuztraukšos. Man tikai vajag nedaudz laika, lai pierastu pie jauniem cilvēkiem. Bet tas nav svarīgi. Pēc vakariņām palasīšu un iešu agrāk gulēt.

– Vai savā dzimšanas dienā?

– Ak! – Elizabete viegli pietvīka. – Nebiju pārliecināta, ka jūs to zināt.

– Mums te nav noslēpumu. – Iesmējusies Terija vēlreiz dziļi ieelpoja gardo ēdiena smaržu. – Pieņemu, ka tev patīk lasīt, bet… vai savā jubilejā nevari izdomāt kaut ko jautrāku?

– Laikam jau ne.

– Tad mums jānāk tev palīgā. – Terija paplikšķināja Elizabetei pa plecu un izgāja no virtuves.

Elizabete sev atgādināja, ka grāmatas viņai sagādā prieku. Paskatījusies pulkstenī, viņa secināja, ka drīz jāierodas nākamajai maiņai. Mērci varēja uzsildīt, ja Bills un jaunais palīgs vēlēsies vakariņas, un, tā kā patiešām bija pagatavots daudz frikadeļu, Elizabete nolēma ielikt tās trauciņos un iedot līdzi uz mājām Džonam un Terijai.

“Par godu dzimšanas dienai,” viņa nosprieda.

– Palīdzība ir klāt.

Elizabete tobrīd bija pastiepusies pēc trauciņiem skapīša augšējā plauktā un pagriezās.

Terija stāvēja smaidīdama un turēja rokās spīdīgā sārtā papīrā ietītu kasti, kas bija apsieta ar lielu baltu lenšu pušķi. Džonam rokās bija maza dāvanu somiņa un balta kārba.

– Jūs… jūs atnesāt man dāvanas!

– Kā gan citādi? Šodien ir tava dzimšanas diena. Un vēl mums ir torte.

– Torte…

Džons nolika balto kārbu uz galda un noņēma vāku.

– Šokolādes krējuma torte ar putukrējuma glazūru.

– To es izvēlējos, – Terija pavēstīja. – Apsveicu dzimšanas dienā, Liza.

– Paldies! – Uz tortes ar sārtiem burtiņiem bija tie paši vārdi. Apkārt greznojās rožu pumpuri un gaišzaļas lapas.

– Tā nav burkānu kūka, – Elizabete nočukstēja.

– Man ir ļoti nopietni iebildumi pret jebkādu saldo ēdienu no dārzeņiem, – Terija paziņoja.

– Burkānu kūka ir laba, tiešām. Bet šī torte izskatās daudz labāka. Šī… ir kā īsta dzimšanas dienas torte. Tik skaista!

– Mums jāpietaupa vieta tortei un saldējumam, – Džons uzsvēra. – Pēc svētku maltītes. Mēs sarunājām pasūtīt picu, bet tu sāki gatavot tās frikadeles, un mēs pārdomājām.

Pasaule atmirdzēja tik gaiša, it kā saule būtu izlauzusies cauri lietus straumēm.

– Jūs paliksiet ilgāk?

– Protams, es taču teicu, ka jānosvin tava dzimšanas diena. Pagaidīsim pārējos, lai varam sēsties pie galda, bet tagad atver dāvanas.

– Patiešām? Vai tas nekas?

– Acīmredzot mūsu ģeniālā meitene neaptver jubilejas nozīmi. Ņem! – Terija iedeva Elizabetei kasti. – Atver manējo.

Nespēju ne sagaidīt, vai tev tā patiks.

– Man jau patīk. – Elizabete sāka uzmanīgi atraisīt lenti.

– Es to zināju. Elizabete pieder pie tiem. Pie tiem, – Terija paskaidroja, – kuri desmit minūtes sien vaļā, nevis bez kavēšanās rauj un plēš.

– Papīrs ir ļoti skaists. Es negaidīju neko tamlīdzīgu.

– Tev vajadzēja cerēt, – Džons teica. – Pienācis laiks gaidīt un cerēt.

– Tas ir labākais pārsteigums. – Salocījusi papīru, Elizabete pacēla kastes vāku un izņēma no tās plānu jaciņu ar sīkām vijolītēm un volāniem priekšpusē.

– Cik skaista! Ak, un klāt vēl ir topiņš.

– Tas nav komplekts, – Terija paskaidroja. – Vari nēsāt atsevišķi ar džinsiem vai svārkiem. Tev piestāv.

Nekad neviens Elizabetei nebija teicis, ka viņai piestāv volāni un vijolītes.

– Man ļoti patīk. Patiešām. Brīnišķīgi. Liels paldies!

– Tagad mana kārta. Man nedaudz palīdzēja izvēlēties. Tāpēc, ja tev nav pa prātam, vaino manu sievu.

– Vai viņa jums palīdzēja? Cik jauki! Pateicieties viņai manā vietā.

– Varbūt, bet vispirms paskaties.

Satraukta, saviļņota Elizabete no ietinamā papīra izņēma mazu kastīti. Tajā bija auskari – trīs smalki sudraba pilieni, kas savienoti ar sīku pērlīti.

– Ak, cik burvīgi! Tik skaisti…

– Tev vienmēr ausīs ir tās zelta podziņas, bet Medijai likās, ka tev gribētos panēsāt arī šos.

– Jā, noteikti. Man ļoti patīk. Līdz šim tie zelta auskari man bija vienīgie. Izdūru caurumus dienu pirms… pirms. Šie ir mani pirmie īstie auskari.

– Novēlu tev laimi septiņpadsmitajā dzimšanas dienā, Liza.

– Ej un uzlaiko to visu, – Terija pavēlēja. – Skaidrs, ka tu nespēj ne sagaidīt.

– Tā tiešām ir. Vai drīkstu?

– Tev šodien ir jubileja.

– Paldies! – Saviļņojošu emociju iespaidā Elizabete samīļoja Teriju. – Liels paldies! – Tad viņa apskāva arī Džonu. – Es esmu laimīga. Laimīga savā septiņpadsmitajā dzimšanas dienā. – Saņēmusi rokās dāvanas, viņa uzsteidzās augšā pa kāpnēm.

– Tas ir vesels notikums. – Terija skaļi nopūtās. – Viņa mūs apskāva. Līdz šim viņa nekad neapskāvās.

– Tāpēc ka viņu nekad neviens agrāk nebija samīļojis. Es pateicu viņas mātei drošās līnijas numuru. Kārtējo reizi. Sacīju, ka dāvināsim Lizai torti un nokārtosim, lai viņu var atvest šurp pie meitas. Viņa atteicās. Pieklājīgi, bet atteicās.

– Pieklājīga maita ir un paliek maita. Labi, ka tas drīz beigsies. Tomēr man pietrūks tā nabaga meitēna.

– Man arī. Zvanīšu Medijai; jāpasaka viņai, ka Lizai patika auskari. – Džons palūkojās pulkstenī. – Jāsazinās ar Kosgrovu un Kīganu. Nu jau viņiem jābūt ceļā.

– Uzklāšu galdu un mazliet izpušķošu, kā jau svētkos.

Terija izņēma no plaukta šķīvjus, nažus un dakšiņas un iedomājās, ka derētu arī ziedi.

– Klau, Džon!

Impulsa vadīta, viņa pagriezās uz dzīvojamās istabas pusi.

– Varbūt Kosgrovs var pa ceļam apstāties un nopirkt puķes? Tās šodien te iederētos.

Džons pamāja, turpinādams runāt ar sievu.

– Jā, viņai ļoti patika. Patlaban augšstāvā pielaiko. Pasauc bērnus. Kad būšu mājās, viņi jau droši vien gulēs.

Terija iegāja atpakaļ virtuvē un apsvēra, vai nepagaršot aso mērci. Ja ar to pietika, tad nevajadzētu likt uz galda arī sinepes. Viņa sniedzās pēc karotes, un tajā brīdī Džons uzsauca:

– Viņi ir klāt!

– Sapratu. – Ieraduma pēc turēdama vienu roku uz ieroča, Terija devās pie garāžas durvīm, lai gaidītu signālu, proti, trīs ātrus klauvējienus un trīs lēnus. – Jūs esat pašā laikā uz svinībām. Mums…

Bills ātri iesteidzās iekšā.

– Mums ir sarežģījumi. Kur Džons?

– Dzīvojamā istabā. Kas…

– Bills domā, ka viņam seko, – Kīgans paskaidroja. – Kur ir lieciniece?

– Viņa… – Kaut kas nebija pareizi. Kaut kas bija nogājis greizi. – Vai jūs par to ziņojāt? – Terija noprasīja, paņemot telefonu.

No pirmā sitiena viņa gandrīz izvairījās, bet tas skāra deniņus. Asinis ieslīdēja acī, kad viņa tvēra pēc ieroča, kliegdama Džonam:

– Ielaušanās!

Revolveris smagi triecās pret viņas pakausi. Terija nokrita, ar blīkšķi apgāžot krēslu uz flīzēm.

Džons ar ieroci rokā pieplaka dzīvojamā istabā pie sienas. Viņam bija jāsteidzas augšā pie Lizas.

– Nešauj uz viņu, – Kīgans klusi teica, ieliekot savu revolveri makstī un tā vietā paņemot Terijas revolveri. – Iegaumē, ka mums nevajag, lai viņu sacaurumo.

Bills pamāja.

– Man viņš ir rokā, Džon! Es turu ciet to nelieti. Terija ir bez samaņas. Viņa ir bez samaņas. Kīgans izsauc papildspēkus. Sargā liecinieci!

Džons dzirdēja Kīgana balsi cauri lietus rīboņai un domās ātri apsvēra situāciju.

Tad viņš saklausīja iekrakšķamies grīdas dēli.

Ar ieroci rokā viņš devās laukā no istabas. Bills nāca viņam pretī, un Džons redzēja viņa acis.

– Nomet ieroci. Nomet!

– Terija ir notriekta zemē! Viņi mēģinās ielauzties pa ārdurvīm.

– Nomet ieroci, nekavējoties!

Džons pamanīja Billa skatienu pa kreisi, sagriezās un grūda ar elkoni, iekams Kīgans paspēja viņam iesist. Kad Džons metās pa labi, Bills izšāva. Lode trāpīja sānā, dedzinot kā uguns. Lai glābtu Elizabeti, Džons skrēja uz kāpņu pusi, vienlaikus atšaudoties. Otra lode ķēra kāju, tomēr viņš nepalēnināja soli un, ieraudzījis, ka Kīgans notēmē, pa ceļam izšāva uz viņu.

Bet saņēma lodi vēderā.

Apkārt viss aizmiglojās, taču Džons neapstājās. Viņš pamanīja, ka Elizabete izskrien no guļamistabas.

– Atpakaļ! Atpakaļ istabā!

Džons metās uz priekšu, iegrūda Elizabeti iekšā, aizslēdza durvis un tikai tad saļima uz ceļiem.

– Ak Dievs! – Elizabete paķēra tikko novilkto kreklu, lai piespiestu Džonam pie vēdera.

– Tie ir Kosgrovs un Kīgans.

– Viņi taču ir maršali!

– Kāds viņiem ticis klāt. – Zobus griezdams, Džons paskatījās uz ievainojumu un juta, ka slīd zemē. – Ak Jēzus! Vai arī viņi bijuši nodevēji jau pašā sākumā. Terija ir bezsamaņā. Varbūt mirusi.

– Nē!

– Viņi zina, ka esmu šeit, pie tevis, tātad šaušu uz ikvienu, kas lauzīsies iekšā. – Tik ilgi, cik viņš spēs noturēt ieroci. – Bet viņi zina arī to, ka mani ievainoja. – Ar kreiso roku viņš satvēra Elizabetes delnas locītavu. – Tas ir slikti, Liza.

– Tu izturēsi. – Bet viņa nespēja apstādināt asinis. Krekls jau bija izmircis slapjš, un asinis plūda straumēm. – Izsauksim palīgus.

– Mans telefons palika tur. Kīgans… viņam ir sakari dienestā, viņš ātri virzījās uz augšu. Nezinu, kurš vēl var būt kopā ar viņiem. To nevar zināt. Nav droši, bērniņ. Nav droši.

– Jūs nedrīkstat kustēties, guliet mierīgi. Asiņošana jāaptur. – “Piespied,” viņa sev lika. “Vēl piespied.”

– Viņiem vajadzēja steigties man pakaļ. Tātad viņi plāno kaut ko citu. Te nav droši. Klausies… Klausies… – Džona pirksti sažņaudza Elizabetes plaukstas locītavu. – Tev jātiek ārā. Pa logu. Rāpies lejā un lec. Bēdz! Paslēpies…

– Es tevi neatstāšu.

– Tev jāiet. Paņem naudu! Neuzticies policistiem. Starp viņiem ir vēl citi nelieši. Jābūt. Paņem naudu, tev tā būs vajadzīga. Ātri! Sasodīts… Kusties!

Elizabete paklausīja, lai viņš nomierinātos. Bet viņa nedrīkstēja Džonu te atstāt.

Viņa iebāza somā naudu un paķēra dažus apģērba gabalus, kas pagadījās, kā arī klēpjdatoru.

– Tā. Neuztraucies, – viņa sacīja. – Kāds nāks palīgā.

– Nē, nenāks. Es esmu ievainots vēderā, Liza, un zaudēju pārāk daudz asiņu. Man nav lemts tevi aizsargāt, es to nespēju. Tev jābēg. Paņem manu otru ieroci, pie potītes makstī. Paņem! Ja kāds no viņiem tevi ierauga, ja dzenas pakaļ, liec to lietā.

– Neprasi, lai atstāju tevi šeit vienu. Lūdzu, lūdzu! – Elizabete piespieda seju Džonam pie vaiga. Viņš bija auksts. Pārāk auksts.

– Es neprasu. Es pavēlu. Tas ir mans darbs. Nepadari mani par neveiksminieku. Ej! Tagad ej.

– Es atsaukšu palīgus.

– Skrien! Neapstājies. Un neskaties atpakaļ! Ārā pa logu… Nekavējoties!

Viņš pagaidīja, līdz Elizabete bija pie loga.

– Izskaiti līdz trīs, – viņš lika, pierāpjoties pie durvīm. – Tad lec. Es viņus aizturēšu.

– Džon…

– Ļauj man ar tevi lepoties, Liza. Skaiti!

Viņa skaitīja līdz trīs un tad izslīdēja ārā. Lietus sitās sejā un viņa pieturējās pie notekcaurules. Viņai nebija ne jausmas, vai caurule izturēs, bet tas arī nebija svarīgi. Tad viņa izdzirdēja šāvienu zalvi un notraucās lejā kā pērtiķēns.

“Meklē palīgus,” viņa sev pavēlēja, sākdama skriet.

Nepilnu piecdesmit jardu attālumā viņai aiz muguras māja uzsprāga.