Читать книгу Dzīvot vēlreiz - Nora Robertsa - Страница 9

Boids Ficvoters sēdēja pie rakstāmgalda. Viņam bija sirmi mati un liels vēders. Kad Brūkss gāja garām, viņš pārtrauca bakstīt ar pirkstu datora taustiņus.

– Misija Krū bija ienākusi. Kā jau varēja gaidīt, pagājušās nakts zilā acs esot negadījums. Šoreiz viņa izcēlās ar izdomu. Esot paklupusi uz paklāja, un Tajs viņu mēģinājis noturēt.

– Vai viņa paklupa pret Taja dūri?

– Taisni tā viņa teica. Un Tajs, nedaudz iedzēris, mazliet pārrēķinājies, viņu uzķerot.

– Un kā ar to, ka viņu kaimiņš mūs izsauca, jo viņa bļaudama pusplika izskrēja no mājas?

– Ak tas? – Ar skopu smaidu sejā Boids pakratīja galvu. – Viņa ieraudzījusi peli. Esot pār mēru satraukusies, bet kaimiņam nevajadzējis mūs traucēt. Pirms tu jautā… iemesls, kāpēc Tajs viņai iekrāva, bijis viņas lielais apjukums. Tehniski viņš esot sitis, bet tikai tādēļ, lai pasargātu sievu no kritiena.

– Tu viņu atlaidi?

– Nekas cits neatlika.

– Jā, bet šīm nejēdzībām jāpieliek punkts. Nākamreiz, kad viņi zvanīs, aizbraukšu es. Vienalga, kurš tobrīd dežurēs. Pats gribu to nokārtot.

– Bet lūdzu! Es mēģināju, Brūks. Pat Alma ar viņu runāja, cerēdama, ka viņa uzklausīs sievieti.

– Nu, viņa manī neklausījās. – Alma Sloupa iznāca no atpūtas telpas. Viņas nagi todien bija nolakoti elektrozili, pieskaņojot lielām zilām krellēm ap kaklu, bet sprogainie, spilgti zeltainie mati sasprausti ar zilu zīda puķi.

Iemalkojusi kafiju, viņa atstāja skaidru sarkanu nospiedumu uz krūzes malas. Almas ārējā veidolā tikai gaiši zaļās acis bija bālas, bet to skatiens savukārt vērīgi pētošs. Pat brillēm kaķa acu formas rāmjos bija mākslīgi kristāliņi.

Sīkām krunciņām klātā seja pauda sašutumu, kad viņa uzlika roku uz izbalējušu džinsu apkļautā gurna.

Alma teica, ka viņai esot sešdesmit, bet viņa bija to pavēstījusi pirms Brūksa pārcelšanās uz Litlroku, tādēļ viņš pat nemēģināja noskaidrot dispečeres īsto vecumu.

Nez vai Alma pati to vairs zināja.

– Es ievedu Misiju atpūtas telpā un apsēdināju nolasīt viņai morāli, lai nu ko tas nozīmē. Viņa sāka raudāt, tāpēc nospriedu, ka man izdodas viņu ietekmēt. Bet viņa pateica, ka mīlot Taibelu un viņš riebīgi uzvedoties tikai dzērumā. Tad nāca pats trakākais. Viss atrisināšoties, kad viņa paliks stāvoklī.

– Jēziņ!

– Viņa ļoti cenšoties. Kad būšot bērns, Tajs norimšoties.

– Es pats došos turp, kad viņa atkal zvanīs, – Brūkss atgādināja. – Paldies par rūpēm, Alma. Bet tu, Boid, pārņem dežūru. Man jāpārbauda daži dokumenti.

– Tūlīt.

– Vai gribi kafiju, priekšniek? – Alma jautāja.

– Neiebilstu.

– Es atnesīšu. Nekā cita jau nav, ko darīt. Šodien ir kluss.

– Kaut nu tā arī turpinātos.

Iegājis kabinetā, Brūkss ieslēdza datoru un paņēma no galda vecu slinkija atsperi. Piegājis pie loga, viņš svārstīja atsperi no vienas rokas otrā. Viņam patika mierinošā skaņa – kā vecai segai nočabot vai kailām kājām švīkstot siltā zālē.

Brūkss sevi uzskatīja – un paziņas tāpat – par nosvērtu cilvēku. Daži pat teiktu, ka viņš ir pārāk rāms. Tāpēc Brūksu pašu pārsteidza niknums, kāds viņu pārņēma pēc atgadījuma ar Ebigeilu Loueriju.

Kaut vai tas suns. Skaists dzīvnieks, tas nebija noliedzams, bet… Ja Ebigeilai uznāktu kāda kaprīze, Brūkss pavirzītos kaut kā sunim ne pa prātam, radījums noteikti iecirstu zobus viņam kājā.

Neatrisināti jautājumi Brūksam nesagādāja pārliekas raizes, jo viņš labprāt rīkojās, meklēja pamatojumu, risinājumu. Klauvē, un tev tiks atvērts. Taču viņam ļoti nepatika atrasties šaubīgā, neizdevīgā stāvoklī, kur noteicēja ir apbruņota sieviete un viņas milzīgais sargsuns.

Likumu viņa nepārkāpa. Nevienu. Un tomēr.

Daži cilvēki pēc dabas bija nedraudzīgi. Brūkss tādus nesaprata, tomēr zināja, kā uzvesties viņu klātbūtnē. Ar šo sievieti bija citādi. Pavisam citādi.

Brūksam viņa šķita dīvains nervozitātes un pašpārliecības apvienojums, atklāta, taču arī noslēpumaina. “Ziemeļu štatu akcents,” viņš domās atzīmēja. “Nepilni trīsdesmit, ja nemaldos.” Un parasti viņš nemaldījās.

Slaida, iekšēji saspringta. Skaista, kaut arī bez kosmētikas, vienkārši ģērbusies. Labi zābaki – pavalkāti. Ne dārglietu, ne nagu lakas, nekādu spilgtu krāsu.

“Neskatieties uz mani!” Lūk, to, pēc Brūksa domām, Ebigeila gribēja pateikt.

– Kas tevi tā satrauc? – Alma ienākusi nolika viņam uz galda kafijas krūzi. – Tev rokā tava rotaļlieta, – viņa piezīmēja, kad Brūkss pagriezās.

– Es tikai prātoju.

– Vai par sievieti, kura nopirkusi vecā Skītera īpašumu?

– Vai tu pēdējā laikā nodarbojies ar gaišredzību?

– Tas lai paliek manas meitas ziņā.

– Kā Kaliopei klājas?

Almas meita zīlēja pēc taro kārtīm, plaukstas un auras – viņa bija Brūksa mātes tuvo draudzeņu pulkā.

– Aizvakar strādāja saderināšanās ballītē. Tur saņēma vēl trīs pasūtījumus.

– Tad jau labi.

– Kaliope ar to pelna iztiku. Dzirdēju, ka tev ar Loueriju pārtikas veikalā bijis kaut kas līdzīgs sarunai.

– Viņa nav pļāpa. – Brūkss atslīga krēslā un, paņēmis kafiju, uzcēla kājas uz galda. Tas Almai bija uzaicinājums apsēsties. – Ko tu par viņu zini?

– Necik daudz, un tas man ļoti nepatīk. Dīns Makvīns, kurš kārtoja īpašuma pārdošanas darījumu, stāstīja, ka viņa esot sazinājusies elektroniski. Internetā sameklējusi sludinājumu, šo to pavaicājusi, pieklājīgi pateikusies. Pēc pāris dienām vēl atsūtījusi vēstuli ar piedāvājumu. Tā nav bijusi prasītā summa, bet, Dīns teica, mazliet vairāk par to, uz ko viņš cerējis, turklāt apsolīta vienā maksājumā.

– Vienā maksājumā?

– Tā gan. Skīteri nekavējoties piekrituši. Nu, tu jau pazīsti Dīnu, viņš ir tirgotājs, viņam patīk izpušķot. Neesot varējis izspiest no viņas vairāk par “jā” vai “nē”. Rokasnaudu esot pārskaitījusi no bankas Kanzassitijā. Atbrauca ar to suni un U-Haul treileru. Parakstījusi dokumentus, pasniegusi kases čeku – šoreiz no bankas Fērbenksā, Aļaskā. Dīns gribējis aizvest viņu pusdienās, nosvinēt darījumu, bet saņēmis noraidījumu. Viņa likusi, lai ved taisnā ceļā uz īpašumu, visu izrāda, un cauri. Paņēmusi dokumentus, atslēgas, pateikusi “paldies!” un “sveiki!”.

– Īsta mīkla, – Brūkss norūca.

– Tādi cilvēki saka: “Lieciet mani mierā un ļaujiet man dzīvot.” Pēc manām domām, viņi īpaši labi nedzīvo. – Alma piecēlās, jo dispečera telpā ietarkšķējās rācija. – Būtu interesanti atklāt, ko viņa slēpj.

– Būtu gan, – Brūkss piekrita. Alma gāja atbildēt pa rāciju, un tajā brīdī iezvanījās Brūksa telefons. – Bikfordas policijas departaments, policijas priekšnieks Glīsons. – Pagaidām viņš atlika malā bažas par Ebigeilu Loueriju.

Sakārtojis dokumentus, piezvanījis, kam nepieciešams, Brūkss devās apgaitā un uzklausīja keramikas darbnīcas īpašnieka sūdzību par kaimiņu – sveču veikala saimnieku, kurš kārtējo reizi nosprostojis viņa piebrauktuvi.

Kārtējo reizi viņš aprunājās ar vaininieku.

Tad Brūkss paņēma šķiņķa un siera tostermaizi, pie rakstāmgalda apēda novēlotu lenču, vienlaikus sākdams mīklas minēšanu.

Graužot kartupeļu čipsus, viņš izskatīja informāciju par Ebigeilu. Izlasījis viņas dzimšanas datumu un aprēķinājis viņas vecumu – divdesmit astoņi gadi –, Brūkss secināja, ka noteicis to gandrīz precīzi. Licencei nebija nekādu ierobežojumu. Ebigeila Louerija bija orgānu donore, viņas autovadītājas dokumentos netika uzrādīti nekādi pārkāpumi.

Brūkss atvēra datubāzi, meklējot ierakstus par kriminālnoziegumiem.

Tādu nebija.

“Ar to pietiek,” viņš sev teica. Pēc datiem spriežot, viņa bija likumam paklausīga pilsone, kura ne reizi nav pārsniegusi atļauto braukšanas ātrumu.

Bet…

Ziņkāres dzīts, Brūkss ierakstīja viņas vārdu Google meklētājā. Vārds bija minēts vairākkārt, bet nevienā vietnē tā nebija Brūksa meklētā Ebigeila Louerija.

Sākumam viņam bija Ebigeilas vārds, adrese, autovadītājas apliecības dati, mašīnas reģistrācijas numurs.

Tā kā viņai bija ieroču nēsāšanas atļauja, Brūkss pārbaudīja ieroča reģistrāciju. Informācija bija tik pārsteidzoša, ka viņš atslīga pret krēsla atzveltni.

– Tas tik ir arsenāls! – Brūkss iesaucās.

Papildus Gloka sistēmas deviņpadsmitajam modelim Ebigeilai Loerijai bija atļauja arī trīsdesmit sestajam un divdesmit sestajam modelim, deviņu milimetru Beretas sistēmas ierocim, Šveices firmas šaujamierocim, kas lieliski darbojas pat no liela attāluma, tāpat deviņu milimetru Kolta sistēmas pistolei, Smita un Vesona sistēmas tūkstoš deviņsimt vienpadsmitā modeļa un divām Valtera sistēmas divdesmit otrā modeļa pistolēm.

“Kam sievietei nepieciešami tik daudzi šaujamrīki? Dieva dēļ, man pašam bez dienesta ieroča ir tikai vēl divi!”

– Pie velna, kas tu esi?

– Sveiks, Brūks!

Durvīs parādījās satriecoša izskata blondīne. Silbijas mirdzošie mati viļņojās pār baltā mežģīņu blūzītē ietērptiem pleciem, garās kājas apkļāva pieguļoši plāni džinsi. Brūni dzeltenās, mazliet dzīvnieciskās acis atgādināja tīģera redzokļus.

Vidusskolā Brūksa alkas pēc Silbijas līdzinājās elpošanai, bez kuras nav iespējams iztikt. Kad Brūkss viņu dabūja, dzīve pārvērtās par svārstu no svētlaimes uz postu.

Automātiski viņš piespieda ekrāna saudzētāja taustiņu.

– Kā klājas, Silbij?

– Ak, ļoti labi. Strādāju kopš rītausmas, tāpēc atļāvos sev nelielu pārtraukumu. – Viņa ieslīdēja kabinetā un apsēdās uz rakstāmgalda stūra, pārmetot garās kājas vienu pār otru un izplatot ap sevi izaicinošu smaržu aromātu. – Domāju, ka ienākšu apskatīties, kā tev klājas. Varbūt vēlies šovakar satikties?

– Man ir daudz darāmā.

– Ja policijas priekšnieks nevar atļauties brīvu vakaru, tad kurš var?

– Man jāstāv likuma sardzē.

Silbija iesmējās, atglaužot skaistos matus.

– Beidz, Brūks! Es gribēju paņemt pudeli laba vīna. – Viņa paliecās uz priekšu. – Un tad tu varēsi mani pavedināt.

Kaut arī tas nelikās vīrišķīgi, Brūksam bija vien jāatzīst, ka, atgriezies mājās pēc satikšanās ar Silbiju, tieši viņš jutās kā pavedināšanas objekts, nevis otrādi.

Tolaik viņš neiebilda. Bet vēlāk…

– Jauks piedāvājums, Silbij, bet man šovakar jāstrādā.

– Atnāc pēc tam.

– Diez vai.

– Tu aizskar manas jūtas.

– To nu gan es negribu. – Bet Brūkss arī negribēja, lai viņu vēlreiz noķer slazdā. Daudz bija piedzīvots kopš vidusskolas laikiem, kad Silbija sagrāba viņa sirdi un pēc tam sadragāja, un vēlāk divas reizes apprecējās un izšķīrās.

– Tātad tev patīk spēlēt paslēpes, – viņa iesāka, slīdot nost no rakstāmgalda.

– Es nespēlējos. – Viņa iekristu Brūksam tieši klēpī, ja viņš nepieceltos kājās. – Paklau, Silbij!

Tā kā viņš stāvēja ar seju pret durvīm, tad ieraudzīja kabinetā ienākam Ebigeilu un pamanīja apjukumu viņas sejā.

– Mis Louerija, – Brūkss sacīja, iekams viņa paguva atkāpties.

– Atvainojiet, ka iztraucēju. Ienākšu vēlāk.

– Nē, nē, nekas. Silbij, aprunāsimies pēc tam.

– Es nopirkšu vīnu, – Silbija nočukstēja, veltot viņam laisku smaidu. Tad viņa pagriezās un, galvu pieliekusi, nopētīja Ebigeilu. – Jūs esat tā, kura dzīvo Skīteru īpašumā?

– Jā.

– Visi brīnās, ko jūs tur viena varat sadarīt.

– Neko tādu, par ko vajadzētu brīnīties.

– Cilvēkiem piemīt ziņkāre. Tas ir dabiski. Mani sauc Silbija Makena.

– Jūs esat viena no keramiķēm. Jūsu māla trauki ir ļoti labi. Vienu podu es nopirku. – Ebigeila uzlūkoja Brūksu.

– Varam aprunāties vēlāk, policijas priekšniek Glīson.

– Jūs jau esat ieradusies. Silbijai jādodas prom.

– Cik oficiāli! Agrāk viņš tā neuzvedās. – Silbija veltīja Ebigeilai zinīgu smaidu. – Atnākšu pievakarē, Brūks.

– Ļoti pievilcīga sieviete, – Ebigeila piezīmēja.

– Jā, to nevar noliegt.

– Atvainojiet, ja iztraucēju. Bet jūsu… jūsu…

– Vai dispečere?

– Jā. Viņa teica, lai tik ejot iekšā.

– Viss kārtībā. Apsēdieties.

– Vai drīkstu aizvērt durvis?

– Protams.

To izdarījusi, Ebigeila apsēdās apmeklētāju krēslā, un iestājās neliels klusuma brīdis.

– Vai kaut kas atgadījies? – Brūkss jautāja.

– Jā. Es aptvēru, ka esmu nepareizi izturējusies… no rīta. Pārtikas veikalā un pēc tam, kad atbraucāt pie manis. Nebiju tam sagatavojusies.