Читать книгу Dzīvot vēlreiz - Nora Robertsa - Страница 6

Elizabete atgriezās virtuvē, tērpusies džinsos un zilā krekliņā ar mežģīņu maliņām, un Džons uzlika uz šķīvja bekonu, olas un tostermaizi.

– Vai detektīve Grifita tev atvedusi visu nepieciešamo?

– Jā. Īsti nezinu, ko iesākt ar ceļasomu. Jūs teicāt, ka mēs te nepaliksim.

– Par to neraizējies. Ēd, kamēr karsts.

Elizabete paskatījās šķīvī.

– Te ir pārāk daudz. – Bekons? Dietoloģe dabūtu sirdstrieku. Iztēlojoties ārstes reakciju, Elizabete neviļus pasmaidīja.

– Šķita, ka tu esi izsalkusi.

– Esmu gan. – Tāpat smaidīdama, viņa uzlūkoja Džonu.

– Man neļauj ēst bekonu.

– Kāpēc tad tā?

– Tā ir pārstrādāta gaļa, dzīvnieku tauki ar nātrija sāli. Tie neietilpst man sagatavotajā sarakstā. Māte un dietoloģe man izstrādājušas ļoti īpašu ēdienkarti.

– Ak tā? Bet žēl izmest laukā.

– Vajadzētu. – Smarža vilināja Elizabeti pie galda. – Taču jūs pielikāt pūles, lai to visu uzceptu. – Viņa apsēdās, pacēla uz dakšiņas bekona šķēli un, nokodusi kumosu, aizvēra acis. – Garšīgs…

– Ar bekonu omlete tiešām ir gardāka. – Džons nolika blakus šķīvim augstu glāzi ar sulu un trīs tailenola tabletes. Ņem tās un uzdzer sulu. Kā redzu, tev ir paģiras.

Elizabetes smaids nozuda.

– Mums nevajadzēja dzert.

– Jā, nevajadzēja gan. Vai tu vienmēr rīkojies tā, kā vajag?

– Jā, tas ir, līdz vakardienai. Un, ja vakar nedarītu tā, kā nevajag, Džūlija būtu dzīva.

– Džūlija ir mirusi, jo Jakovs Korotkijs ir slepkava un Volkovi ir ļoti slikti cilvēki. Jūs ar Džūliju uzvedāties nesaprātīgi. Viņai nebija jāiet bojā. Bet tu neesi par to atbildīga. Ieņem tailenolu un uzdzer sulu. Un paēd.

Elizabete paklausīja – vairāk aiz ieraduma, nevis tāpēc, ka vēlētos tā darīt. Tomēr viņai bija jāatzīst, ka ēdiens ir ļoti labs un sniedz mierinājumu.

– Vai nevarat man pastāstīt, kas īsti notiek? Es neko nezinu, un man būtu vieglāk, ja mani informētu, kā turpmāk rīkoties.

Džons atnesa kafiju un, nolicis uz galda, apsēdās Elizabetei blakus.

– Turpmākais lielā mērā ir atkarīgs no tevis.

– Tāpēc ka mana liecība par to, ko redzēju un dzirdēju, būs nepieciešama, lai apsūdzētu Jakovu Korotkiju slepkavībā un to otru vīrieti kā līdzdalībnieku. Un Iļja arī ir līdzvainīgs, lai gan ieradās tur pēc nozieguma izdarīšanas. Ar manas liecības palīdzību tiktu apsūdzēts arī Sergejs Volkovs, kuru slepkavas gan tikai pieminēja. Par viņu man nav īsti skaidrs. Viņš varētu būt pats galvenais mērķis, jo, šķiet, ir organizācijas vadītājs vai viens no tiem.

Džons atslīga krēslā.

– Rādās, ka tu ļoti pamatīgi izproti situāciju.

– Esmu noklausījusies vairākus krimināltiesību lekciju kursus un daudz lasījusi.

– Vai kopš vakardienas?

– Nē. – Elizabete teju iesmējās, bet smiekli aizķērās kaklā. – Kad iestājos koledžā. Mani interesē šī joma.

– Bet tu taču studē medicīnu?

Elizabete nodūra skatienu šķīvī un rūpīgi savāca ar dakšiņu olu kulteņa gabalus.

– Jā.

Džons piecēlās un, no jauna atvēris ledusskapi, izņēma sev kokakolu, bet tad vēl vienu kārbu. Jautājoši viņš savilka uzacis.

– Man nevajadzētu, taču… jā, lūdzu. Es labprāt iedzertu kolu.

Attaisījis abas kārbas, Džons apsēdās, un tajā brīdī virtuvē ienāca sportiska izskata sieviete ar blondiem, garā zirgastē saņemtiem matiem.

– Liza, iepazīsties ar Terēzu Nortoni no Savienoto Valstu Maršala dienesta. Terij, šī ir Liza.

– Sveicināta, Liza, kā jūties?

– Paldies, jau labāk.

– Liza jautāja, kas notiek, tomēr šķiet, ka viņa pati to gluži labi izprot. Terija sazinājās ar Savienoto Valstu prokurora biroju. Sarunā piedalīsies arī Bērnu aprūpes dienesta pārstāvis, ja līdz tam laikam nebūs ieradusies tava māte. Sadarbošanās ar tiesībsargājošām iestādēm ir brīvprātīga, Liza, bet…

– Mani var aizturēt, jo esmu svarīga lieciniece. Tas nebūs nepieciešams. Man jāsadarbojas, jāsniedz liecība. Vai varētu būt, ka Volkovi ir krievu mafija?

– Mēs ticam, ka ir, bet pierādīt…

– Izstāstiet patiesību! – Elizabete viņu pārtrauca. – Man jāzina, kādā situācijā atrodos. Kaut arī pēc likuma esmu nepilngadīga, neuztveriet mani kā bērnu. Mans intelektuālās attīstības koeficients ir divi simti desmit, un man ir lieliskas uztveres spējas. Es apzinos, ka esmu rīkojusies muļķīgi, bet es neesmu muļķe. Es saprotu, ka biju lieciniece slepkavībām, kuras pasūtījis pahans jeb boss, un ka esmu viņu mērķis. Ja liecināšu, Korotkijs vai tādi kā viņš darīs visu, kas viņu spēkos, lai mani apklusinātu. Pat pēc procesa, īpaši tad, ja mana liecība novedīs pie notiesāšanas, es būšu mērķis. Atriebībai.

Elizabete iedzēra malku kolas tieši no kārbas. Tas viņai pašai bija pārsteigums.

– Naktī, precīzāk izsakoties, šorīt… mana uztvere bija vājinājusies. No alkohola, no nelabuma, no šoka par pieredzēto. Tad es vēl pilnībā nespēju novērtēt situāciju. Tagad es to varu. Ja Volkovi ir tikai slikti cilvēki, nejauši salasījusies slepkavu un krāpnieku banda, tad situācija ir sarežģīta. Ja viņi ietilpst organizētās noziedzības grupējumā, sarkanajā mafijā, tad ir daudz ļaunāk. Tātad man tas jāzina. – Elizabete vēroja, ka Džons un Terēza saskatās. – Kad man būs pieejams dators, – viņa piebilda, – es pati varu to izpētīt un noskaidrot.

– Par to es nešaubos, – Džons nočukstēja. – Mēs ticam… pie velna, mēs zinām, ka Volkovi ir iesaistīti organizētās noziedzības sistēmā. Viņi lielos mērogos nodarbojas ar ieroču un cilvēku tirdzniecību, datorkrāpniecību; tā ir viņu specialitāte. Viņi slepkavo, tirgo narkotikas. Tā ir plaši izvērsta organizācija ar daudziem likumīgiem… vai pietiekami likumīgiem uzņēmumiem, tādiem kā naktsklubi, restorāni, striptīzbāri un nekustamais īpašums. Likumsargiem izdevies dažus atmaskot, bet hierarhija nav izjaukta. Korotkijs ir Sergeja Volkova rokaspuisis, gangsteris. Līdz šim mums nebija izdevies viņu apsūdzēt.

– Varēja redzēt, ka viņš ar patiku nogalina Aleksu. Nicinoši. Džūlija… Džūlijas nošaušana viņam izraisīja tikai īgnumu. Ne vairāk, ne mazāk. Atvainojiet, bet visu es neapēdīšu.

– Tas nekas.

Brīdi Elizabete skatījās uz savām kopā saņemtajām plaukstām, tad atkal palūkojās Džonam acīs.

– Man nebūs iespējams atgriezties Hārvardā, mājās. Ja es runāšu, nāksies kļūt par liecinieku aizsardzības programmas dalībnieci. Vai tā?

– Tu mazliet steidzies notikumiem pa priekšu. – Terija aizrādīja.

– Es vienmēr domāju soli uz priekšu. Pagājušajā naktī gan ne, un par to briesmīgi samaksāju. Vai man būs iespējams iestāties citā universitātē ar citu vārdu?

– To mēs varam nokārtot, – Džons solīja. – Mēs labi rūpējamies par mūsu lieciniekiem, Liza. Arī to tu vari izpētīt internetā.

– Es to pārbaudīšu. Viņiem nav zināms, kas es esmu. Es Iļjam pateicu tikai vārdu. Liza. Īstenībā vienmēr esmu bijusi Elizabete. Un… pirms došanās uz klubu es nogriezu un nokrāsoju matus. Es īstenībā tā nemaz neizskatos kā tagad.

– Gan mati, gan pārējais tev piestāv, – Terija piezīmēja.

– Es izskatos citādi. Vakar ar to kosmētiku, kleitu un īsajiem matiem mans ārējais veidols atšķīrās no īstā. Varbūt iespējams sniegt liecību tā, ka viņi neatklāj, kas es esmu. Varbūt paveicas; man tā gribētos ticēt. Vismaz pagaidām.

Terija satrūkās, jo ieskanējās viņas mobilais telefons. Viņa to izņēma no jostas maciņa.

– Nortone. Jā. Klausos.

Viņa ielika telefonu atpakaļ.

– Tavu mammu ved šurp.

– Skaidrs. – Elizabete piecēlās un, paņēmusi savu šķīvi, nesa uz izlietni. – Nomazgāšu traukus.

– Es tev palīdzēšu, – Džons piedāvāja.

– Nē. Ja neiebilstat, pirms mātes ierašanās vēlos palikt viena.

– Protams. – Džons uzlika plaukstu viņai uz pleca. – Būs labi, Liza.

Tikai pamājusi, Elizabete sāka mazgāt šķīvi, bet tā, lai neviens neievēro viņas rokas. Lai neredz, cik ļoti tās dreb.

Līdz brīdim, kad civilās drēbēs tērpušies policisti ieveda pa durvīm māti, Elizabete jau bija saņēmusies. Pustukšajā dzīvojamā istabā viņa pieceļoties sagaidīja Sūzanu. Ar vienu skatienu pietika, lai saprastu, ka iestudētā atvainošanās nebūt nelīdzēs.

– Dieva dēļ, Elizabete, ko tu esi izdarījusi ar saviem matiem!

– Es… – Izsista no līdzsvara, Elizabete pieskārās galvai. – Piedod!

– Ak tā gan.

– Doktore Fiča, es esmu Berovs no Savienoto Valstu Maršala dienesta, un šeit ir arī mūsu darbiniece Nortone. Mēs saprotam, ka situācija ir ļoti sarežģīta. Lūdzu, apsēdīsimies, lai varu izskaidrot, kādi pasākumi jāveic jūsu meitas aizsardzībai.

– Nevajag. Esmu jau informēta. Atvainojiet, es vēlos aprunāties ar meitu divatā.

– Piedodiet, doktore Fiča, Elizabetes aizsargāšana prasa, lai vismaz viens no mums visu laiku paliek ar viņu kopā.

Elizabete palūkojās uz Džonu un nodomāja: “Kāpēc tad tu atstāji mani vienu virtuvē?”

– Ļoti labi. Sēdies, Elizabete! – Sūzana pati palika stāvam. – Tavai uzvedībai nav nedz pieņemama izskaidrojuma, nedz saprātīga pamata. Ja man precīzi tika izklāstīti fakti, tu esi pārkāpusi likumu, viltojot dokumentus, un tā tu iekļuvi naktsklubā kopā ar vēl vienu nepilngadīgo. Tur tu lietoji alkoholu. Vai fakti ir pareizi?

– Jā. Jā, tie ir pareizi.

– Tu vēl vairāk sarežģīji savu stāvokli un devies līdzi tikko iepazītam vīrietim uz viņa mājām, lai gan tavas spriešanas spējas bija novājinātas. Vai tu saistījies ar viņu seksuālās attiecībās?

– Nē.

– Ir ļoti svarīgi, lai tu runātu taisnību, jo tu, iespējams, esi inficējusies ar seksuāli transmisīvu slimību vai palikusi stāvoklī.

– Man seksa nebija.

Sūzana vēroja viņu auksti kā paraugu mikroskopā.

– Es nevaru tev ticēt. Tevi jāpārbauda, cik vien ātri iespējams. Kā tev labi zināms, Elizabete, katrai rīcībai ir sekas.

– Man seksa nebija, – Elizabete gurdi atkārtoja. – Džūlijai bija sekss ar Aleksu, bet viņa ir mirusi. Tās ir pārāk smagas sekas.

– Tu ar savu rīcību pakļāvi sevi un to otru meiteni nopietnām briesmām.

Vārdi krita kā akmeņi, sitot pa locekļiem, laužot kaulus.

– Es zinu. Man nav attaisnojuma.

– Nekāda. Tā meitene ir mirusi, bet tu atrodies policijas aizsardzībā. Iespējams, tev uzrādīs apsūdzības noziegumā…

– Doktore Fiča, – Džons viņu pārtrauca. – Varu apliecināt, ka Elizabeti ne par ko neapsūdzēs.

– Vai jūs esat tas, kurš to izlemj? – Sūzana atcirta un pievērsās atkal Elizabetei. – Skaidrs, ka tava vecuma meitenes bieži rīkojas nesaprātīgi, bieži izrāda nepaklausību. Es pieļāvu, ka tā var gadīties, ņemot vērā mūsu sarunu pirms manas aizbraukšanas uz Atlantu. Bet ar tavu intelektu, iespējām, audzināšanu es no tevis gaidīju kaut ko vairāk nekā tādu izgāšanos. Tikai likteņa untuma dēļ tu pati negāji bojā.

– Es aizbēgu.

– Vismaz vienā ziņā tu biji saglabājusi veselo saprātu. Tagad savāc savas mantas. Es sarunāšu ar vienu no personāla ginekologiem, lai tevi pārbauda, un tad brauksim mājās.

– Bet… es nevaru doties mājās.

– Šis nav piemērots brīdis, lai demonstrētu pārprastas neatkarības tieksmi.

– Meitene atrodas Savienoto Valstu Maršala dienesta aizsardzībā, – Džons paziņoja. – Viņa ir dubultslepkavības vienīgā lieciniece. Aizdomās turētais ir iespējamais Volkovu bratvas noziedznieks. Tā ir krievu mafija, doktore Fiča, ja jums šos faktus neminēja.

– Man ir zināms, ko Elizabete stāstījusi policijai.

Elizabete saklausīja pazīstamo mātes toni – galvenās ķirurģes balsi, kas pieprasīja paklausību un nepieļāva nekādu diskusiju.

– Un man pateica, ka tas vīrietis nav viņu redzējis, viņas vārds nav zināms ne viņam, ne viņa līdzdalībniekiem. Esmu nolēmusi vest Elizabeti mājās, kur viņu atbilstoši sodīšu par disciplīnas pārkāpumiem.

– Jūs varat nolemt, ko gribat, doktore Fiča, bet Liza atrodas Savienoto Valstu Maršala dienesta aizsardzībā.

Džons runāja tik apvaldīti un lietišķi, ka Elizabete apbrīnodama skatījās uz viņu.

– Šovakar mēs nogādāsim Lizu drošākā vietā. Jūsu mājas nav drošas, bet mūsu galvenais uzdevums ir novērst jebkādus iespējamos draudus. Un pieņemu, ka tas ir arī jūsu galvenais uzdevums.

– Man pietiek līdzekļu, lai noalgotu privātdetektīvu. Es sazinājos ar savu advokātu. Elizabeti nekādā veidā nevar piespiest sniegt liecību.

– Viņi mani nepiespiež. Es pati piekritu liecināt.

– Tu joprojām nespēj saprātīgi spriest. Tu neliecināsi, tas ir mans lēmums.

“Džons Berovs nosauca mani par Lizu,” Elizabete domāja. “Nosauca mani par Lizu un, ignorējot doktores Sūzanas Fičas direktīvas, pateica tieši sejā savas domas. Tātad es būšu Liza. Es neliekšos, kā to bija darījusi Elizabete.”

– Es liecināšu. – Pasaule nesabruka, kad viņa atļāvās to pateikt. – Man tas ir jādara. Es nevaru braukt mājās.

Pārsteigums nomainīja ledainās dusmas Sūzanas sejā.

– Vai tu neapjēdz, kādas tam būs sekas? Tu nevarēsi piedalīties vasaras programmā un rudenī studēt Hārvardā. Tu kavēsi mācības, sabojāsi savu izglītību kopumā, tu ļausi lemt par savu dzīvi, tavu dzīvi, Elizabete. Ļausi tiem, kuru patiesais nolūks ir notiesāt to cilvēku un kuriem ir absolūti vienalga, ko tas maksās tev.

– Bet viņš taču nogalināja Džūliju.

– Tur neko vairs nevar darīt, bet tu gribi izpostīt savu dzīvi, savus plānus, nākotni.

– Kā gan iespējams vienkārši atgriezties mājās pēc tā, kas noticis? Atsākt dzīvot pa vecam? Turklāt tie ir tavi plāni, kas nekad nav bijuši manējie. Ja viņu mērķis ir notiesāt slepkavas, es to pieņemu. Tavs mērķis ir panākt, lai paklausu tev, lai dzīvoju tā, kā tu man esi paredzējusi. Es to nespēju. Vairs ne. Man jācenšas rīkoties pareizi. Tās ir īstās sekas, māt. Man jāpieņem savas rīcības sekas.

– Tu tikai izdarīsi personisku kļūdu.

– Doktore Fiča, – Džons viņu pārtrauca. – Federālais apsūdzības uzturētājs brauc šurp iztaujāt Lizu…

– Elizabeti!

– Jūs varēsiet noklausīties, kas viņam sakāms un kā mēs nolemsim rīkoties. Mazliet nomierinieties. Es saprotu, ka jums notikušais ir trieciens. Pārvietosim jūs ar meitu uz jaunu vietu, kur pāris dienu varēsiet aprunāties, izsvērt, kā būs labāk.

– Es negrasos nekur pārvietoties, un man nav pienākuma kaut kur doties ar viņu. Es gaidu, ka dienas, divu dienu laikā tu atjēgsies… – Viņa pavērsās pret Elizabeti. – Kad būsi aptvērusi to, kā tevi ierobežo pašreizējie apstākļi, un savas uzvedības seku patiesos apmērus. Pateikšu doktorei Frisko, ka esi saslimusi un nokavēto pagūsi paveikt vēlāk. Rūpīgi visu pārdomā, Elizabete. Tava turpmākā rīcība var būt arī nelabojama. – Lūpas sakniebusi, māte brīdi gaidīja, bet Elizabete neko neatbildēja. – Paziņo man, kad esi gatava doties mājās. – Vēsi atsveicinājusies, viņa devās uz durvju pusi.

Džons viņu aizturēja.

– Vienu mirkli, doktore. – Viņš paņēma rāciju. – Te Berovs. Doktore Fiča iet ārā. Viņa jāaizved uz mājām.

– Sapratu. Viņa var iet.

– Jūs neatzīstat manu lēmumu šajā situācijā, – Sūzana secināja.

– Jūs nemaz negaidāt, lai es to atzītu, jums tas nav vajadzīgs. Bet es tiešām neatzīstu, jā. Nekādā ziņā.

– Jums taisnība. Ne es to gaidu, ne arī man tas vajadzīgs. – Un Sūzana neatskatīdamās izgāja no istabas.

Atgriezies Džons ieraudzīja, ka Terija apsēdusies Elizabetei blakus uz krēsla atzveltnes un uzlikusi roku meitenei uz pleca.

– Cilvēki dažādi reaģē uz bailēm un uztraukumiem, – viņš ierunājās.

– Māte nebija ne nobijusies, ne uztraukusies. Galvenokārt viņa bija sadusmojusies par radītajām neērtībām. Es to saprotu.

– Viņa kļūdījās, – Terija pateica savas domas. – Kaut arī viņa ir tava mamma, viņa pārspīlēja ar savu reakciju.

– Viņa nekad nekļūdās un nekad nav bijusi mamma. Vai neiebilstat, ja uz brīdi ieiešu savā istabā?

– Protams. Taču, Liza, – Džons piebilda, kad viņa piecēlās, – ikviens kādreiz kļūdās.

– Maita, – Terija klusu noteica, kad Elizabete bija izgājusi. – Cietsirdīgā maita! Ierodas te, ne matiņš nav sajaukts, un spārda meiteni tik grūtā brīdī.

– Pat nepieskārās Lizai, – Džons nočukstēja. – Neapskāva savu bērnu, neapjautājās, kā viņa jūtas, nepriecājās, ka viņa tikusi sveikā cauri. Jēziņ, ja meitenei līdz šim bijis tā jāeksistē, tad izrādīsies, ka liecinieku aizsardzība viņas dzīvē būs tikai solis uz priekšu!

Divas stundas Elizabete pavadīja sarunā ar misteru Pomeroju no Savienoto Valstu prokuratūras. Vēlreiz nācās soli pa solim iziet cauri visam, kas naktī bija noticis, šoreiz ar pārtraukumiem, ja vajadzēja kaut ko noskaidrot papildus, atkārtot iepriekšējo, pārlēkt kaut kam pāri, atgriezties atpakaļ. Kopā ar prokuroru bija ieradušies vēl trīs vīri tumšos uzvalkos. Viens no viņiem izdarīja piezīmes, kaut arī saruna tika ierakstīta.

Detektīvi Railijs un Grifita arī bija atnākuši, tāpēc māja šķita ļoti maza, pārblīvēta.

Kādā brīdī Pomerojs, pieri saraucis, atslīga krēslā.

– Tātad, Elizabete, tu atzīsti, ka lietoji alkoholiskos dzērienus. Cik daudz? Trīs, četras glāzes? Vairāk?

– Gandrīz piecas glāzes. Pēdējo nespēju izdzert. Kad aizbraucām pie Aleksa, es dzēru ūdeni. Viņš ielēja vēl kokteili, bet es to negribēju. Man bija nelabi.

– Un tad tu izvēmies. Pēc tam aizmigi uz terases. Cik bieži tu lieto alkoholu?

– Es to nedaru. Ja nu mazliet vīnu, jo māte uzskata, ka man jāattīsta izsmalcināta garšas izjūta, taču nekad iepriekš nebiju lietojusi alkoholu sajauktā veidā.

– Tātad tā bija tava pirmā pieredze ar tādiem dzērieniem, un vakara gaitā tu iztukšoji gandrīz piecas glāzes, tev kļuva slikti, tu aizmigi… vai atslēdzies terasē. Tomēr tu apgalvo, ka spēj identificēt personas, kuras ieradās un nošāva Alekseju Gureviču un Džūliju Māstersu? Un no kāda attāluma?

– Aptuveni desmit pēdu. Bet es esmu pilnīgi pārliecināta, ka spēšu viņus pazīt. Es redzēju viņus ļoti skaidri. Viņi stāvēja gaismā.

– Vai tava uztvere nebija vājināta pēc tā alkohola patēriņa un vemšanas?

Samulsusi Elizabete nolaida skatienu uz rokām, kuras sažņaugusi turēja klēpī.

– Mana reakcija un uztveres spējas bija samazinājušās. Bet tas neattiecas uz redzi un dzirdi.

Pomerojs pamāja vienam no vīriem, ar kuriem bija ieradies. Vīrietis piegāja pie galda un izklāja uz tā vairākas fotogrāfijas.

– Vai pazīsti kādu no šiem? – Pomerojs jautāja Elizabetei. – Jā. – Viņa norādīja uz vienu labajā stūrī. – Tas ir Jakovs Korotkijs. Viņš ir tas, kurš nošāva Aleksu, pēc tam Džūliju.

Fotogrāfijā viņam ir garāki mati.

– Vai tu esi ar viņu pazīstama? – Pomerojs jautāja. – Vai iepriekš biji viņu satikusi?

– Nekad neesmu viņu satikusi. Pirmo un vienīgo reizi redzēju viņu pagājušajā naktī, kad viņš nošāva Aleksu un Džūliju.

– Skaidrs. – Pomerojs pacēla aplūkotās fotogrāfijas, un palīgs izlika nākamo kaudzīti. – Vai šeit tu kādu pazīsti?

– Lūk, to. Pārējie sauca viņu par Jegoru. Uzvārdu nedzirdēju. Viņš bija kopā ar Korotkiju. Viņš sagrāba Aleksu un tad nogrūda viņu uz ceļiem.

– Nākamās. – Arī šīs fotogrāfijas atkal tika paņemtas prom un vēl citas izklātas uz galda.

– Tas ir Iļja. – Elizabete saknieba drebošās lūpas. – Iļja Volkovs. Viņš ienāca pēc… pēc tam, kad Džūlija un Alekss jau bija nošauti. Dažas minūtes pēc tam. Viņš bija nikns un runāja krieviski.

– Kāpēc tu domā, ka viņš bija nikns?

– Es protu krievu valodu, lai gan tekoši nerunāju. Viņi teica… es pārtulkošu. Vai tas jums noderēs?

– Jā.

Ievilkusi elpu, Elizabete atstāstīja sarunu.

– Tad es aizbēgu. Jau paredzēju, ka viņi sāks mani meklēt un, ja atradīs, nogalinās, jo es visu redzēju. Apstājos vienīgi tādēļ, lai piezvanītu uz deviņi, viens, viens.

– Tas bija pareizi. Tu rīkojies ļoti pareizi, Elizabete. Mēs viņus arestēsim. Iespējams, ka tev būs nepieciešams viņus vēlreiz identificēt personiski, rindā ar citiem cilvēkiem. Bet viņi tevi neredzēs.

– Jā, es saprotu.

– Tava liecība palīdzēs ielikt aiz restēm bīstamus noziedzniekus. Savienoto Valstu prokuratūra tev ir ļoti pateicīga.

– Vienmēr laipni.

Prokurors viņai uzsmaidīja.

– Vēlāk aprunāsimies atkal. Nākamo nedēļu laikā mēs vēl bieži tiksimies. Ja tev kaut ko vajag, Elizabete, vienalga, ko, kāds no maršaliem tev to piegādās, vai arī sazinies ar mani. Mēs gribam tev radīt pēc iespējas ērtākus apstākļus.

– Paldies!

Tikai tad, kad prokurors ar saviem vīriem aizgāja, beidzot izzuda spriedze, kuru Elizabete pat nebija apzinājusies. Tāpat kā to iepriekš bija darījusi Terija, tagad Grifita apsēdās uz Elizabetes krēsla paroceņa.

– Viņš runāja ar tevi stingri, jo turpmāk tev neklāsies viegli. Aizstāvība darīs visu iespējamo, lai diskreditētu tavu liecību. Ir sagaidāms grūtību pilns ceļš.

– Saprotu. Vai jūs piedalīsieties izmeklēšanā?

– Railijam un man uzdeva strādāt kopā ar federāļiem. Noziegums ir jāizmeklē viņiem, bet arī mēs uzstāsimies tiesā. Kā tu jūties?

– Normāli. Visi izturas pret mani ļoti iejūtīgi. Paldies, ka atnesāt manas mantas.

– Ņem par labu. Vai tev vēl kaut kas nepieciešams?

– Es gribētu dabūt savu klēpjdatoru. Man vajadzēja to palūgt jau iepriekš, bet prāts skaidri nedarbojās.

– Tu nevarēsi nevienam rakstīt elektroniskās vēstules, piedalīties čatā, ievietot savus sūtījumus.

– Ne jau tāpēc man tas vajadzīgs. Es gribu mācīties un veikt pētījumus. Ja jūs atgādātu manu datoru un dažas grāmatas…

– Es noskaidrošu, vai tas ir iespējams.

Ar to jau bija pietiekami.

Vakarā viņa tika iesēdināta automašīnā – kopā ar Džonu un Teriju. Grifita un Railijs brauca no aizmugures, bet pa priekšu vēl citi maršali.

Traucoties pa ātrgaitas šoseju, Elizabete iedomājās, ka tikai pirms divdesmit četrām stundām viņa bija saposusies jaunajā sarkanajā kleitā un lepnajās augstpapēžu kurpēs.

Un Džūlija ar mirdzošām acīm, satraukumā drebošu balsi bija sēdējusi viņai blakus taksometrā. Tad viņa bija dzīva.

Tagad viss bija gluži citādi.

Pa lielu, plašu pagalmu viņi iebrauca tieši parastas divstāvu mājas garāžā. Tajā bija tikai automašīna, nekādu instrumentu vai saimniecības piederumu; tā bija pavisam tukša.

Uz iekštelpām aizbultētās durvis atvēra džinsos un polo kreklā ģērbies vīrietis ar tumšbrūniem matiem, kas pie deniņiem jau sirmoja. Gandrīz Džona augumā, tomēr druknāks, muskuļains, ar ieroci makstī pie sāna.

Viņš atkāpās, lai palaistu atbraukušos virtuvē – lielākā nekā iepriekšējā mājā. Iekārta bija moderna, un grīdu klāja krāsainas flīzes.

– Liza, iepazīsties, maršala palīgs Kosgrovs.

– Bills. – Ar uzmundrinošu smaidu sejā viņš pastiepa Elizabetei roku. – Sveicināta mājās! Mūsu darbiniece Linda Peskija pārbauda apkārtni. Šonakt tu būsi drošībā.

– Ak… bet…

– Rīt mēs atkal atbrauksim, – Džons solīja. – Bet tagad, pirms dodamies prom, mēs tev palīdzēsim iekārtoties.

– Nāc, uzvedīšu tevi augšā un parādīšu istabu, – Terija aicināja, lai Elizabete nepagūtu atvērt muti piekrišanai vai iebildumiem, un ar viņas somu rokā devās pie kāpnēm.

– Izskatās jaunāka nekā domāju, – Bills atzīmēja.

– Viņa ir ļoti nogurusi un pagaidām nav vēl īsti atjēgusies. Bet stipra meitene. Bez kādas aizķeršanās izturēja divas stundas ar Pomeroju. Tiesneši par viņu būs sajūsmā.

– Pusaudze sagraus Volkovu bandu? – Bills nogrozīja galvu. – Kaut kas neiedomājams.

Sergejs Volkovs bija vīrietis labākajos gados, no nožēlojamas nabadzības iedzīvojies bagātībā. Desmit gadu vecumā viņš jau bija zaglis, kas Maskavas graustos pazina ikvienu kaktu un žurku alu. Trīspadsmit gadu vecumā viņš pirmo reizi nogalināja cilvēku – ar amerikāņu kaujas nazi, kuru bija nozadzis citam puikam. Tam, sešpadsmitgadīgajam blēdim, viņš salauza roku.

Nazi viņš bija saglabājis līdz šai dienai.

Maskavas bratvas rindās Sergejs kļuva par brigadieri, kad viņam bija astoņpadsmit.

Godkāre dzina tālāk, līdz kopā ar brāli Mihailu viņš asiņaini nežēlīgā triecienā pārņēma bratvu. Un tad sabruka Padomju Savienība. Pēc Sergeja domām, tā bija pārmaiņu iespēja.

Viņš apņēma glītu sievu, kurai bija laba gaume. Sieva laida pasaulē divas meitas, un Sergejs dziļi iemīlēja bērnus jau no viņu pirmā elpas vilciena. Pirmo reizi turot katru no meitām rokās, viņš raudāja, apbrīnas, prieka un lepnuma pārpilns.

Kad beidzot piedzima dēls, asarām nebija vietas. Tas prieks, apbrīna un lepnums pārspēja jebkādas asaras.

Bērni, Sergeja mīlestība un cerības, lika viņam emigrēt uz Ameriku, lai tiktu pie lielākas bagātības un varētu sagādāt viņiem dzīvē iespējas.

Un viņam izdevās iecerēto sasniegt.

Vecākā meita apprecējās ar advokātu, un Sergejs turēja rokās pirmo mazbērnu. Un raudāja. Jaunākajai meitai – māksliniecei, sapņotājai – viņš iekārtoja personisko galeriju.

Bet dēls – jā, dēls, biznesmenis ar Čikāgas universitātes diplomu – bija viņa īstenais mantinieks. Viņa puika bija gudrs, spēcīgs, ar skaidru galvu, vēsu prātu.

Visus no Maskavas graustiem nākušā zēna sapņus un ilgas Sergejs bija realizējis dēlā.

Ģērbies platos šortos, ar mulču un zemi notraipītiem ceļgaliem, kurus klāja uztetovētas zvaigznes, viņš strādāja dārzā savā Zelta Krasta īpašumā, gaidot Iļjas ierašanos. Sergejs bija glīts skarba izskata vīrietis ar sirmiem pavedieniem tumšajos matos, oniksa krāsas acīm un biezām melnām uzacīm. Sparīgi uzturot sportisko formu, viņš spēja apmierināt sievu, mīļāko un pa reizei arī prostitūtu.

Dārzs bija vēl viens viņa lepnuma avots. Protams, viņš algoja daiļdārzniekus un sētniekus, bet vairākas stundas nedēļā pats raka zemi, pats savām rokām stādīja dažādus jaunus augus.

Sergejs ticēja, ka vadītu laimīgu, vienkāršu dārzkopja dzīvi, ja nebūtu kļuvis par pahanu.

Viņš dzirdēja tuvojamies dēla soļus.

– Vistu mēsli, – Sergejs ierunājās. – Tie ir lēti, viegli iestrādājami, un augiem tie ļoti patīk.

Kā allaž apmulsis par tēva aizrautību ar zemi, Iļja nogrozīja galvu.

– Smird jau arī pēc vistu mēsliem.

– Tas ir to vērts. Manas hostas par tiem ir sajūsmā, vai redzi? Drīz uzziedēs lakači. To dažādās nokrāsas slēpj daudz noslēpumu. – Tad, nedaudz piemiedzis acis, Sergejs pacēla galvu. – Kā tad ir? Vai tu viņu atradi?

– Vēl ne. Bet mēs dabūsim viņu rokā. Norīkoju vienu vīru pārbaudīt sarakstus Hārvardā. Drīz noskaidrosim vārdu un uzvārdu, un tad jau viņa no mums neizspruks.

– Sievietes melo, Iļja.

– Neticu, ka par Hārvardu viņa būtu melojusi. Viņa studē medicīnu un ir nelaimīga. Māte, ķirurģe, dzīvo tepat Čikāgā. Manuprāt, arī tā ir patiesība. Mēs meklējam māti. – Iļja notupās. – Es neiešu cietumā.

– Nē, tas nenotiks. Arī Jakovs nesēdēs. Man ir citi avoti, ko izmantot. Bet man nepatīk, ka viens no vērtīgākajiem brigadieriem tagad ir aiz restēm.

– Viņš nerunās.

– Ne jau par to es raizējos. Viņš neko neizpļāpās, arī Jegors ne. Kas ir amerikāņu policija? Musor. – Sergejs atvēzēja roku, it kā gribētu aiztraukt atkritumu kaudzi. – Mūsējos viņiem nepieveikt. Tāpat kā tevi. Bet mums izdevās pārliecināt tiesnesi par drošības naudas noteikšanu. Tā meitene… viņa mani uztrauc. Iļja, mani uztrauc tas, ka viņa tur bija un ir dzīva. Mani uztrauc tas, ka Jakovs nezināja par viņas un tās otras klātbūtni.

– Ja es nebūtu klubā aizkavēts, tad atrastos tur un neko tādu nepieļautu. Tad nebūtu nekādas aculiecinieces.

– Radās komunikācijas problēma, bet arī tā tika atrisināta. – Tu liki viņu uzmanīt, papa, turēties viņam blakus tik ilgi, kamēr viņš saņems mācību par zagšanu.

Pietrūcies kājās, Iļja noņēma saulesbrilles.

– Es pats personiski viņam nocirstu roku par ģimenes aplaupīšanu. Tu viņam devi visu, bet viņam vajadzēja vēl un vēl. Naudu, narkotikas, sievietes, izrādīšanos. Kas viņš man par brālēnu! Maita, – viņš nošņāca. – Atkal un atkal viņš spļāva mums sejā. Tu biji labs pret viņu, papa.

– Aleksejs bija tavas mātes brālēna dēls. Kā lai es viņam nedotu to labāko? Es uz viņu cerēju.

– Tu pieņēmi viņu un Jakovu.

– Jakovs ir apliecinājis, ka ir manas laipnības vērts. Bet Aleksejs? – Sergejs atmeta ar roku. – Kā izrādījās, tikai vistu mēsls, – viņš noteica pavīpsnādams. – Tagad viņš pārvērties par zemi. Narkotikas. Tā bija viņa vājība. Tāpēc es biju stingrs pret tevi un māsām. Narkotikas ir tikai bizness. Būtībā tieši narkotiku dēļ Aleksejs apzaga, nodeva mūs, savus radiniekus.

– Ja es tur būtu klāt, pats liktu viņam lūgties piedošanu. Kā sievišķim. Noskatītos, kā viņš mirst.

– Informācija, ka Aleksejs bijis arestēts, ka vienojies ar policistiem, atklājās tikai tajā vakarā. Ar to draņķi vajadzēja veikli tikt galā. Aizsūtīju Jakovu un Jegoru pārbaudīt, vai viņš ir mājās. Iespējams, viņu novāca pārāk ātri. Tā bija kļūda, kā teiktu amerikāņi. Arī viņa gaume attiecībā uz ielenēm vienmēr bijusi prastāka nekā tavējā.

– Man vajadzēja palikt viņa tuvumā, – Iļja atkārtoja. – Tā meitene mani ieinteresēja. Tāda svaiga, nesamaitāta. Skumīga. Nedaudz skumīga. Man viņa patika.

– Tādu apkārt netrūkst. Viņa jau ir beigta. Paliec uz vakariņām. Sagādāsi prieku mātei un man.

– Protams.