Читать книгу Dzīvot vēlreiz - Nora Robertsa - Страница 5

Aizmiglotās acis plati iepletusi, viņa skrēja, neko neredzot. Elpa plosīja plaušas elsās un vaidos. Viņa nedrīkstēja ļaut kliedzienam izlauzties no kakla. Viņu varēja sadzirdēt. Ja viņu sadzirdēs, tad notvers un nogalinās.

Kā Džūliju.

Elizabete apvaldīja instinktu skriet uz ielu. Tur viņu varēja gaidīt vēl citi, tādi paši kā Iļja. Kā lai viņa zina, ka automašīna, kuru viņa apstādinātu, nepieder viņiem? Kā lai paredz, ka tuvējās mājas durvis, ja viņa sitīs ar dūrēm pie tām, neatvērs kāds no viņiem?

Bija jāskrien, jābēg, cik tālu un cik ātri vien spēj. Jāpaslēpjas.

Viņa pārkāpa pār sētām. Pārrāpās pār dzīvžogiem. Noskrāpējusi un sadurstījusi kailās kājas, viņa norija sāpju kliedzienus. Viņa slēpās no mēness gaismas, lienot pa tumsu kā kurmis.

Mežonīgi ierējās suns, kad viņa skrēja cauri svešam dārzam.

“Nepieļauj, ka viņi kaut ko sadzird,” Elizabete sev pavēlēja. “Neskaties atpakaļ.”

Kaut kas sarāva sānu. Baismu pilnu mirkli Elizabete krita uz priekšu, domājot, ka ir sašauta. Viņa gulēja zemē, ceļgalus sev klāt pievilkusi. Asi elpas vilcieni graizīja kaklu.

Krampji, tie bija tikai krampji. Taču tie turpinājās kopā ar briesmīgu nelabuma vilni. Viņa atbalstījās uz plaukstām, nostājās četrrāpus un rīstīdamās, elsodama raudāja.

“Šoks,” Elizabete sev teica. Zobi klabēja, vienlaikus plūda sviedri un kratīja drebuļi. Reibonis, nelabums, neganti sirdspuksti. Viņa atradās šoka stāvoklī, bet viņai bija nepieciešams domāt. Lai sasildītos, Elizabete sāka strauji berzēt ar plaukstām rokas. Pūlēdamās atvilkt elpu, viņa pierāpoja pie somiņas, kuru kritienā bija palaidusi vaļā. Bēgot viņai bija izdevies to noturēt. “Tātad,” Elizabete mierināja sevi, “zināmā līmenī es spēju domāt.”

Jāizsauc policija, jāmeklē palīdzība.

– Izņem telefonu, – viņa čukstus sev pavēlēja. – Piespied taustiņu. Pasaki… izstāsti…

– Deviņi, viens, viens, kas atgadījies?

– Palīdziet! Vai varat palīdzēt?

– Kas ar jums noticis?

– Viņš abus nošāva. – Asaras aizmigloja acis, apslāpēja balsi. – Viņš abus nošāva, un es aizbēgu.

– Kundze, vai jūs ziņojat par šaušanu?

– Viņš abus nogalināja. Viņš nogalināja Džūliju. Es aizbēgu.

– Tūlīt mēs jums palīdzēsim. Kur jūs atrodaties?

– Es nezinu, kur es esmu. – Pielikusi plaukstu pie mutes, Elizabete no visa spēka mēģināja saņemties. – Es aizskrēju. Skrēju prom. Man liekas, esmu tuvu Leikšordraivai. Pag! Pagaidiet! Nepārtrauciet sarunu.

– Es jūs uzmanīgi klausos. Kā jūs sauc?

– Elizabete. Elizabete Fiča.

– Elizabete, vai varat kaut ko pateikt? Ceļa norādi, adresi?

– Tūlīt paskatīšos. Esmu aiz kādas mājas. Pelēkas akmens mājas ar tornīšiem. – Klibodama viņa piegāja tai tuvāk, nevaldāmi drebot, kad iekļuva drošības apgaismojuma lokā. – Te ir… bruģēts piebraucamais ceļš, liela garāža. Terases un dārzs.

– Vai varat iziet uz ielas?

– Es to redzu. Tur ir laternas. Bet, ja iziešu gaismā un viņi nāks, viņi mani ieraudzīs.

– Turpiniet runāt. Turiet telefonu rokā, Elizabete. Mēs izmantojam jūsu signālu, lai jūs atrastu.

– Es ieraudzīju adresi. Numuru. – Viņa tos nosauca.

– Policija ir ceļā. Palīdzība tūlīt būs klāt, Elizabete. Vai esat cietusi?

– Nē. Nē, es skrēju. Es biju ārā no mājas, kad viņi atnāca. Es sēdēju terasē. Viņi to nezināja. Viņi neredzēja mani. Viņš abus nošāva. Viņš abus nošāva. Viņš nogalināja Džūliju.

– Man ļoti žēl. Kur tas notika?

– Nezinu. Es nezinu adresi. Bet tas ir Leikšordraivā. Mums nevajadzēja turp braukt. Mums nevajadzēja braukt uz to māju. Džūlija ir mirusi.

– Elizabete, kas ir Džūlija?

– Džū… Džūlija Māstersa. Mana draudzene Džūlija. Šurp brauc mašīna. Man jāpaslēpjas.

– Tā ir patruļmašīna. Tā ir palīdzība.

– Vai jūs to skaidri zināt? – Panika plosīja Elizabetes krūtis, neļāva elpot. – Pavisam droši zināt?

– Viņi ziņo pa rāciju, ka tuvojas adresei. Es likšu paspīdināt ugunis. Jūs viņus redzēsiet.

– Jā. Jā! Ak Dievs! Es redzu. – Grīļodamās Elizabete devās uz priekšu un izgāja gaismā. – Paldies!

– Jūs esat drošībā, Elizabete.

Policija gribēja Elizabeti vest uz slimnīcu, bet viņa, to izdzirdējusi, vēl vairāk satraucās, tāpēc tika nogādāta iecirknī. Ietinusies segā, kuru viens no policistiem bija aplicis viņai ap pleciem, viņa turpināja drebēt automašīnas aizmugures sēdeklī.

Viņu ieveda istabā, kurā atradās tikai galds un krēsli. Viens policists palika pie viņas, bet otrs aizgāja atnest kafiju.

– Pastāsti, kas notika!

Elizabete atminējās, ka policists bija nosaucis savu vārdu. Bleklijs. Viņam bija barga seja, nogurušas acis, taču tieši viņš bija iedevis Elizabetei segu.

– Mēs aizgājām uz klubu. Mēs ar Džūliju aizgājām uz klubu.

– Ar Džūliju Māstersu.

– Jā.

– Uz kādu klubu?

– “Noliktava 12”… – Jāizstāsta patiesība. Vairs nedrīkstēja būt nekādu melu. – Es izgatavoju mums viltotas personu apliecības.

Policista seja nepauda gandrīz nekādu pārsteigumu, kad viņš informāciju pierakstīja mazā piezīmju bloknotā.

– Cik tev gadu?

– Sešpadsmit. Septembrī būs septiņpadsmit.

– Sešpadsmit, – viņš atkārtoja, nopētot Elizabeti, viņa balss un skatiens bija stingri. – Kur ir tavi vecāki?

– Man ir tikai māte. Viņa aizbraukusi uz mediķu sanāksmi.

– Mums jāpaziņo viņai par notikušo.

Elizabete tikai aizvēra acis.

– Jā. Doktore Sūzana Fiča. Uzturas viesnīcā Westin Peachtree Plaza Atlantā.

– Labi. Tātad tu viltoji apliecības, lai iekļūtu “Noliktavā 12”. – Jā, piedodiet! Arestējiet mani, bet jums jāatrod tie, kuri nogalināja Džūliju.

– Tu teici, ka biji mājā, nevis klubā.

– Mēs klubā iepazināmies ar Aleksu. Pēc tam aizbraucām uz viņa māju. Mums to nevajadzēja darīt. Mēs dzērām. Mums tā nevajadzēja. Man kļuva nelabi, tad es izgāju ārā, jo… – Atkal pār vaigiem noritēja asaras. – Es paliku uz terases, un tad istabā uzradās divi vīrieši. Viņi nošāva Aleksu un, kad tur iegāja Džūlija, viņu arī nošāva. Es aizbēgu.

– Vai tu zini, kur ir viņa māja?

– Es to varu atrast. Varu jūs turp aizvest vai parādīt kartē. Bet adresi neapskatījos. Tas bija muļķīgi. Es rīkojos muļķīgi. Lūdzu, Džūliju nedrīkst tur tā atstāt!

– Vai tu zini Aleksa uzvārdu?

– Es… Jā! – Paldies Dievam! – Viņš teica, ka ir Alekss, bet vīrietis, kurš viņu nogalināja, sauca viņu par Alekseju. Aleksejs Gurevičs.

Bleklijs saspringa, viņa acis kļuva modras.

– Tu saki, ka atradies Alekseja Gureviča mājā, kur biji lieciniece dubultai slepkavībai?

– Jā. Jā. Jā. Lūdzu.

– Mirkli uzgaidi. – Bleklijs piecēlās, un tobrīd ienāca policists ar kafiju. Bleklijs viņam kaut ko klusu pateica. Svešais policists uzmeta Elizabetei ātru skatienu un izsteidzās no telpas. – Ņemot vērā tavu vecumu, – Bleklijs atkal pievērsās Elizabetei, – mēs informēsim Bērnu aprūpes dienestu. Un tagad ar tevi parunās detektīvs.

– Bet Džūlija? Vai nevaru vispirms aizvest jūs uz to māju? Es viņu tur atstāju.

– Mēs zinām, kur dzīvo Gurevičs.

Bleklijs atstāja Elizabeti vienu un atgriezās pēc piecpadsmit minūtēm ar krūzi vistas buljona no automāta. Elizabetei bija licies, ka neko nespēs ieēst, taču pēc pirmā malka izmocītais kuņģis prasīja vēl.

Pēc buljona un kafijas viņai iestājās reakcija, kas izpaudās briesmīgā nogurumā. Tam padevusies, Elizabete nolieca galvu uz galda un aizvēra acis.

Ārpusē detektīvs Šons Railijs nostājās blakus savai pāriniecei pie spoguļstikla sienas.

– Lūk, mūsu lieciniece.

– Elizabete Fiča, sešpadsmit gadus veca, Silvas Piemiņas slimnīcas galvenās ķirurģes doktores Sūzanas Fičas meita. – Brenda Grifita iedzēra lielu malku Starbucks kafijas. Pēc piecpadsmit gadiem policijā nakts izsaukumi viņai bija ierasti. Tomēr kafija uzmundrināja. – Bērnu aprūpes dienesta pārstāve jau ir ceļā.

– Vai apstākļi apstiprinājās?

– Gurevičam viena lode pierē, divas aiz auss. Liels kalibrs, no tuva attāluma. Nošautā sieviete… pēc personas apliecības spriežot, Džūlija Māstersa… divdesmit vienu gadu veca, bet lieciniece stāsta, ka vecums neatbilst īstenībai. Policisti no nozieguma vietas ziņo, ka viņa saņēmusi divus šāvienus galvā.

– Sešpadsmit gadu, nolādēts! – Railijs, policists ar divdesmit gadu pieredzi, hroniskām muguras sāpēm un jau paplāniem brūniem matiem, nogrozīja galvu. – Viņai ir veicies, ka palikusi dzīva.

– Tātad noskaidrosim, ko viņa zina, – Brenda norādīja. – Ļauj man uzņemties vadību… es izturēšos laipni. Ja puse no viņas sniegtās liecības ir patiesība, viņa ir pārdzīvojusi ellišķīgu nakti. Tur jau nāk Bērnu aprūpes dienesta pārstāve.

– Atnesīšu bērnam kokakolu vai kaut ko tamlīdzīgu, – Railijs sacīja. – Mēs abi būsim laipni.

Bailēs uztrūkusies no miega, Elizabete ieraudzīja skaistu sievieti ar melniem matiem, kas saņemti biezā zirgastē.

– Atvaino! Negribēju tevi satraukt. Esmu detektīve Grifita. Un tā ir misis Petrija no Bērnu aprūpes dienesta. Tūlīt atnāks mans pārinieks. Viņš gribēja tev atnest dzērienu.

– Es aizmigu. Cik ilgi… – Elizabete paskatījās pulkstenī. – Ak kungs! Gandrīz jau rīts. Džūlija…

– Man ļoti žēl tavas draudzenes.

– Tā ir mana vaina. Mums nevajadzēja turp braukt. Es paredzēju, ka rīkojamies nepareizi. Taču man likās… Es viltoju apliecības.

– Tā man teica. Vai varu apskatīt tavējo?

– Jā. – Elizabete izņēma no somiņas personas apliecību.

Grifita to nopētīja, apgrieza otrādi un, uzacis saraukusi, uzlūkoja Elizabeti.

– Tu saki, ka pati to izgatavoji?

– Jā. Esmu izmēģinājusi, kā to izdarīt. Džūlija gribēja iet uz “Noliktavu 12”, tāpēc es tās izgatavoju. Es apzinos, ka tas ir nelikumīgi. Man nav attaisnojuma. Vai mani arestēs?

Detektīve paskatījās uz misis Petriju, tad atkal uz Elizabeti.

– To mēs pagaidām atliksim malā. Vai tu ar Alekseju Gureviču biji pazīstama jau pirms šī vakara?

– Nē. Viņš pienāca pie mūsu galdiņa. Mēs dzērām “Kosmo”. – Elizabete piespieda plaukstas pie sejas. – Ak kungs, vai tas tiešām notika? Pirms iešanas uz klubu es lasīju par to internetā. Nekad vēl nebiju apmeklējusi naktsklubu. Izlasīju dažus rakstus, kuros tiek paustas aizdomas, ka īpašnieki saistīti ar krievu mafiju. Bet man nenāca ne prātā, ka Iļja…

– Iļja? Vai Iļja Volkovs?

– Jā. Mēs ar viņiem dejojām, tad apsēdāmies pie atsevišķa galdiņa, un viņš mani noskūpstīja. Līdz šim neviens mani nebija skūpstījis. Es gribēju zināt, kā tas ir. Viņš tik jauki izturējās pret mani, un tad…

Elizabete apklusa, un viņas acīs uzplaiksnīja bailes, kad atvērās durvis.

– Tas ir mans pārinieks, detektīvs Railijs, – paskaidroja Grifita.

– Atnesu tev kokakolu. Mana meita no rītiem nevar bez tās iztikt.

– Paldies! Man to nevajadzētu dzert… – Elizabete aprauti iesmējās. – Muļķīgi, vai ne? Es dzēru alkoholu, līdz man kļuva nelabi. Es redzēju, kā noslepkavo divus cilvēkus. Bet es nevēlos pārkāpt mātes aizliegumu lietot gāzētos dzērienus. – Tomēr viņa to atvēra un ielēja plastmasas glāzē. – Paldies! – viņa atkārtoja.

– Elizabete. – Grifita pagaidīja, līdz Elizabete atkal pilnībā pievērš viņai uzmanību. – Vai tu, Džūlija, Gurevičs un Iļja Volkovs devāties no “Noliktavas 12” uz Gureviča māju?

– Nē. Mēs aizbraucām uz turieni trijatā. Iļjam bija kaut kādas darīšanas klubā. Viņš teica, ka ieradīsies, un to arī izdarīja, tikai vēlāk. Pēc tam.

– Vai Iļja Volkovs nogalināja Gureviču un Džūliju?

– Nē. Tas bija vīrietis, vārdā Jakovs Korotkijs. Varu viņu aprakstīt vai uzzīmēt, vai izstāstīt policijas māksliniekam. Es atceros viņa seju. Iegaumēju to ļoti labi. Man ir eidētiskā atmiņa. Es neko neaizmirstu. Neaizmirstu, – Elizabete atkārtoja paceltā balsī, augumam nodrebot.

– Cienījamie detektīvi, – ierunājās misis Petrija, – Elizabete pārdzīvojusi smagu traumu. Šai naktij ar to pietiks.

– Nē. Nē! Man nav vajadzīga palīdzība. Es gribu rīkoties.

– Mēs saņēmām mātes atļauju Elizabeti nopratināt, – pavēstīja Grifita.

– Manas mātes?

– Viņai ir paziņots, kas noticis. Viņa no rīta lido atpakaļ.

– Ak tā… – Elizabete aizvēra acis.

– Elizabete, tas ir svarīgi. Kā tu zini, ka vīrieti, kurš nogalināja Gureviču un Džūliju, sauc Jakovs Korotkijs?

– Alekss sarunas laikā viņu tā uzrunāja. Džūlija… viņa tobrīd laikam bija vannas istabā. Es uz mirkli aizmigu ārā terasē. Viņu balsis… Aleksa un abu vīriešu balsis mani pamodināja.

– Tātad divi vīrieši.

– Otrs bija lielāka auguma, druknāks. Korotkijs sauca viņu par Jegoru. Korotkijs teica, ka Alekss apzadzis savu tēvoci. Alekss nosauca viņu… savu tēvoci… par Sergeju, taču noliedza, ka būtu zadzis, bet viņš meloja. Es sapratu, ka viņš melo. Korotkijs, viņš… Vai esat redzējuši, kā kobra nogalina peli? Cik pacietīgi vēro savu upuri? Kā izbauda mirkļus pirms mešanās virsū… tikpat ļoti kā pašu uzbrukumu? Tas notika līdzīgi. Alekss noraidīja pārmetumus, it kā pats visu kontrolētu. Bet viņam tur nebija nekādas teikšanas. Korotkijs bija galvenais. Pēc tam Alekss nobijās, jo Korotkijs atklāja, ka viņiem ir zināms par Aleksa vienošanos ar policiju. Un ka to viņiem pateicis Sergejs. Alekss lūdzās, lai viņu pažēlo. Vai izstāstīt, ko tieši viņi sacīja viens otram?

– Pie tā mēs vēl atgriezīsimies.

– Tad druknais nogrūda Aleksu uz ceļiem, bet Korotkijs izrāva revolveri. Viņam droši vien aiz muguras bija piesprādzēta maksts. Es to neredzēju. Un viņš Aleksu nošāva.

Elizabete piespieda pirkstus sev pie deniņiem.

– Korotkijs pielika revolveri Aleksam pie pieres un viņu nošāva. Troksnis nebija skaļš. Tad viņš izšāva vēl divas reizes. Jā. Es gandrīz iekliedzos. Man bija jātur plauksta pie mutes, lai klusētu. Korotkijs nosauca Aleksu par… Tas bija spēcīgs krievu lamuvārds.

– Tu saproti krieviski?

– Tekoši runāt gan nevaru un tādu izteicienu nebiju dzirdējusi, bet… tāpat jau bija skaidrs. Es to stāstu tādēļ, lai paskaidrotu, cik ātri tas viss notika. Korotkijs nolamāja Aleksu, kurš tad jau bija miris. Džūlija ienāca no virtuves puses. Aiz virtuves ir vannas istaba. Viņa sacīja: “Aleks, es nejūtos labi. Mums vajadzētu…” Tas bija viss, ko viņa paguva izteikt. Korotkijs pagriezās un izšāva uz Džūliju. Viņa nokrita. Es redzēju, ka viņa ir jau mirusi, bet viņš izšāva vēlreiz. Un atkal krieviski nolamājās. Kādu mirkli es neko nedzirdēju. Galvā dunēja kliedzieni. Es nedzirdēju. Tad atskanēja Iļjas balss. Es domāju, ka viņu arī nogalinās. Gribēju viņu brīdināt, viņam palīdzēt. Bet…

– Atvelc elpu. – Railijs iejūtīgi pārtrauca Elizabeti tādā balsī, kas, Grifita to pazina, nebija viņa tēlotais laipnais tonis un pauda patiesas rūpes. – Mierīgi, nekur nav jāsteidzas.

– Viņi sarunājās krieviski, bet es sapratu gandrīz visu. Iļja bija nikns, taču ne tik daudz par to, ka Alekss nogalināts.

Aizvērusi acis, viņa nopūtās un tad vārds vārdā atkārtoja dzirdēto sarunu.

– Ļoti precīzi.

– Man ir eidētiskā atmiņa. Es aizskrēju, jo man nebija šaubu, ka Iļam zināms par manu klātbūtni Aleksa mājā. Es jau paredzēju, ka viņš jautās, kur esmu es. Tātad viņi nogalinātu arī mani. Tāpēc es bēgu prom. Man nebija sajēgas, uz kurieni, es tikai skrēju. Kurpes palika uz terases. Es neko nedomāju. Vienkārši reaģēju. Ja būtu padomājusi, paņemtu tās līdzi. Viņi noteikti tās ieraudzīja un tātad secināja, ka es visu esmu redzējusi. Viņi saprata, ka esmu noklausījusies.

– Mēs tevi aizsargāsim, Elizabete. Es tev to apsolu. – Grifita, pastiepusi roku, uzlika to Elizabetei uz pleca. – Mēs gādāsim par tavu drošību.

Railijam līdzi Grifita izgāja no telpas.

– Jēziņ, Railij! – Viņa satvēra plaukstās galvu. – Svētā debess! Vai tu aptver, kas mums ir?

– Mums ir aculieciniece ar tādu atmiņu kā datoram, un viņa turklāt prot runāt krieviski. Nelietis Korotkijs un glumais draņķis Iļja Volkovs mums ir rokā. Un, ja Dievs būs žēlsirdīgs, noķersim arī Sergeju. Ja viņa nemainīs liecību, tad palīdzēs mums sagraut visu Volkova bandu.

– Viņa nemainīs liecību. – Grifita uzmeta durvīm možu, apņēmības pilnu skatienu. – Jāzvana priekšniecībai, Railij, meitene jānogādā drošā vietā, kur viņu nekas neapdraudētu. Mums būs nepieciešams Savienoto Valstu Maršala dienests.

– Pie velna!

– Vai nu mēs paši pieteiksimies, vai arī viņi mums meiteni atņems. Ja pieteiksimies, mēs kontrolējam situāciju.

– Sasodīts, kā man nepatīk, ka tu tik loģiski visu izskaidro! Tātad ķersimies pie darba. Vai zini, ko vēl es ievēroju mūsu liecinieces uzvedībā?

– Ko?

– Kad pateicu, ka ieradīsies māte, viņa izskatījās tikpat pārbijusies kā par visu pārējo.

– Manuprāt, mājas arests ir mazākais, par ko viņai būtu jāuztraucas.

Elizabete ļāvās snaudai, viņas skatiens aizmiglojās. Bija vienalga, kurp abi detektīvi un misis Petrija viņu ved. Viņa gribēja tikai gulēt. Tāpēc viņa jau automašīnā aizmiga. Kad auto apstājās, viņa ar pusaizvērtām acīm, bez kādas žēlošanās izkāpa un iegāja visiem līdzi nelielā ēkā. Ievesta mazā istabā ar divām šaurām gultiņām, viņa paņēma detektīves Grifitas pasniegto T kreklu un kokvilnas bikses un piespieda sevi pārģērbties. Milzīgais nogurums pārmāca bailes no murgiem.

Atgūlusies Elizabete uzvilka sev virsū segu un tad sajuta asaru izslīdam caur aizvērto acu skropstām.

Pēc tam viņa vairs nejuta neko.

Viņa pamodās tikai dienas vidū un jutās izslāpusi un pagurusi.

“Kas tagad notiks?” Līdz šim Elizabete vienmēr bija skaidri zinājusi, ko no viņas gaida un kad. Bet nu nebija nedz norādījumu, nedz sarakstu, nedz dienas kārtības – nekā, uz ko balstīties.

Viņai bija kauns, ka jūt izsalkumu, ka vēlas iedzert kafiju, ieiet dušā, iztīrīt zobus.

Parastie ikdienas pasākumi. Džūlija nekad vairs nebūs izsalkusi, nekad vairs neko nedarīs.

Elizabete cēlās augšā, nedaudz saviebjoties, kad sūrstošās pēdas pieskārās grīdai. Viņa aptvēra, ka sāp visas maliņas. “Lai sāp,” Elizabete sev novēlēja. “Lai man ir slikti.”

Tad viņa atminējās, ka māte brauc mājās, varbūt jau ir atgriezusies. “Droši vien sagaidāms lielāks sods nekā sāpes un izsalkums.”

Teju alkstot soda, viņa pavēra vaļā durvis. Un ieklausījās.

Bija dzirdamas balsis, īstenībā tikai murdoņa, un smaržoja kafija. “Jā, tur smaržo kafija,” Elizabete aptvēra un saviebās. Viņa gribēja saņemt sodu, bet cerēja, ka pirms tam pagūs nomazgāties dušā.

Viņa devās turp, no kurienes skanēja balsis.

Un sastinga.

Nelielā dzeltenbaltā virtuvē stāvēja svešs gara auguma vīrietis. Mazliet neveikli viņš lēja no kannas kafiju biezā baltā krūzē. Ieraudzījis Elizabeti, svešinieks pārstāja darboties un viņai uzsmaidīja.

Viņš bija ģērbies džinsos un baltā kreklā, un padusē viņam bija revolvera maksts.

– Labrīt! Vai arī… labdien! Esmu Džons Berovs no Savienoto Valstu Maršala dienesta. Viss kārtībā, Elizabete. Mēs gādāsim par tavu drošību.

– Jūs esat no Savienoto Valstu Maršala dienesta?

– Jā. Šodien… vēlāk mēs tevi nogādāsim uz citu drošu māju.

– Vai detektīve Grifita ir šeit?

– Viņa drīz atbrauks. Atvedīs tev nepieciešamās mantas. – Berovs apklusa, jo Elizabete šķita apjukusi. – Tu viņai iedevi savas atslēgas un atļāvi aiziet uz tavu māju paņemt apģērbu, zobu pastu un vēl šo to.

– Jā. Atceros.

– Tu droši vien gribi kafiju un aspirīnu.

– Es… es gribu tikai nomazgāties dušā, ja tas būtu iespējams.

– Protams! – Berovs atkal pasmaidīja un nolika krūzi un kafijkannu. Viņam bija zilas acis, bet ne tādas kā Elizabetes mātei. Zilais tonis bija spilgtāks, siltāks.

– Es atnesīšu tavu somu. Esmu šeit kopā ar mūsu darbinieci Terēzu Nortoni. Tev jājūtas šeit drošībā, Elizabete, vai varbūt uzrunāt tevi par Lizu?

Asaras iedzēla Elizabetei acīs.

– Džūlija sauca mani par Lizu. Jā, Džūlija…

– Man ļoti žēl tavas draudzenes. Tu esi daudz ko pārdzīvojusi, Liza. Mēs ar Terēzu parūpēsimies par tevi.

– Viņi mani nogalinās, ja atradīs. Es to zinu.

Zilās, sirsnīgās acis uzlūkoja Elizabeti.

– Tevi neatradīs. Un es neļaušu tevi sāpināt.

Elizabete gribēja tam ticēt. Džonam Berovam bija krietna cilvēka seja, kalsna, tāpat kā viņš pats. Izglītota cilvēka vaibsti.

– Cik ilgi man būs jāslēpjas?

– Pagaidām plānosim tikai dienu uz priekšu. Es atnesīšu tavas mantas.

Elizabete palika stāvam, līdz Berovs atnāca ar viņas čemodānu.

– Pagatavošu kaut ko ēdamu, kamēr tu saposies, – viņš piedāvāja. – Esmu labāks pavārs par Teriju. Vismaz es neko nesabojāšu.

– Paldies! Ja jums nav grūti.

– Nav.

– Atvainojiet, es nezinu, kur ir duša.

– Tur. – Berovs norādīja. – Pēc tam pa labi.

Noskatījies Elizabetei pakaļ, viņš paņēma kafijas krūzi. Tad nolika to, jo ienāca pāriniece.

– Meitene ir pamodusies, – viņš pavēstīja. – Jēziņ, Terij, viņa izskatās gandrīz divpadsmit, nevis divdesmit vienu gadu veca. Viņa nemūžam nedrīkstēja iekļūt tajā klubā!

– Tu jau redzēji personas apliecību, kuru viņa viltojusi. Ar to viņa varētu pelnīt iztiku. – Terija, augumā neliela, skarba, bet skaista kā margrietiņa, paņēma kafijkannu. – Kā viņa turas?

– Zobus sakodusi, es teiktu. Uzvedība viņai pieklājīga kā tavai tantei Martai.

– Ja man būtu tante Marta, tad viņa uzvestos kā īsta ragana.

– Meitene tā arī neapjautājās par savu māti. Par Grifitu paprasīja, bet par māti ne. Tas uz kaut ko norāda. Uzcepšu bekonu ar olām.

Atvēris ledusskapi, viņš izņēma nepieciešamos produktus.

– Vai vēlies, lai piezvanu prokuroram? Pomerojs grib runāt ar viņu.

– Ļauj viņai kaut ko ieēst. Jā, būs labāk, ja abi satiksies, kamēr neesam meiteni pārvietojuši. Labāk lai viņa vēl kādu brīdi nezina, ka nāksies dzīvot slēptuvē mēnešiem ilgi.

– Varbūt gadiem. Kā tik gudra meitene, kura mācās Hārvardā, jau sešpadsmit gadu vecumā sapinusies ar Volkoviem?

– Reizēm pietiek ar to, ka ir sešpadsmit gadu. – Džons uzlika uz pannas bekona šķēli, kas sāka čurkstēt.

– Es piezvanīšu prokuroram. Sarunāšu tikšanos pēc divām stundām. Lai viņai ir laiks apģērbties, paēst, nomierināties.

– Es tikmēr pārbaudīšu, kad ielido viņas māte.

– Sarunāts.