Читать книгу Dzīvot vēlreiz - Nora Robertsa - Страница 3

Ņemot vērā Džūlijas sniegto palīdzību, Elizabetei šķita, ka būs taisnīgi, ja pirmo viņa izgatavos Džūlijas autovadītājas apliecību. Izveidot šablonu bija pavisam vienkārši. Kā varēja spriest pēc iepriekš izstudētās informācijas, rezultāts galvenokārt bija atkarīgs no papīra un lamināta.

Grūtību nebija, jo, kā uzskatīja Elizabetes māte, nedrīkst taupīt materiālu iegādei.

Ar skeneri un datoru Elizabete pagatavoja diezgan labu modeli un, izmantojot fotošopu, pievienoja digitālo fotogrāfiju.

Iznākums bija labs, taču Elizabetei šķita, ka ne pietiekami.

Pēc vairāku stundu darba un trim izmēģinājumiem viņa beidzot radīja to, kas spētu izturēt pārbaudi naktsklubā. Īstenībā apliecība pat varētu pārciest daudz stingrāku policijas pārbaudi. Tomēr Elizabete cerēja, ka līdz tādai tā nenonāks.

Viņa nolika malā Džūlijas apliecību.

“Nu jau ir par vēlu, lai viņai zvanītu,” Elizabete secināja, paskatījusies pulkstenī; bija gandrīz viens naktī. “Tātad no rīta,” viņa nosprieda un ķērās pie savas apliecības izgatavošanas.

Bet vispirms bija jānofotografējas, un viņa gandrīz stundu krāsojās, rūpīgi atdarinot Džūliju, kuras grimēšanos bija novērojusi veikalā. Acu ēnas, lūpu spīdums, pūderkrēms uz vaigiem.

Kas to varēja iedomāties, ka spēlēšanās ar krāsām, otām un zīmuļiem būs tik aizraujoša un prasīs arī zināmu piepūli.

“Liza izskatās vecāka,” Elizabete nosprieda, pētot rezultātu. “Liza šķiet skaista, par sevi pārliecināta – un normāla.”

Panākumu iedvesmota, viņa atvēra tūbiņas ar matu kopšanas līdzekļiem.

Ar tiem rīkoties jau bija sarežģītāk, tomēr viņa ticēja, ka iemācīsies tos lietot. Viņai patika bezrūpīgās, it kā izspūrušās cirtas. Atšķirībā no rudi brūnajiem, taisnajiem, garajiem un garlaicīgajiem matiem tagad viņai tie bija īsi, nepakļāvīgi, mirdzoši melni.

Liza bija no jauna piedzimusi. Liza spēja un paveiks to, kas Elizabetei nenāca ne prātā. Liza klausījās Britniju Spīrsu un nēsāja džinsus, kas atklāj nabu. Liza sestdienas vakaros ar draudzeni apmeklēja klubus, dejoja un smējās un… flirtēja ar puišiem.

– Savukārt puiši flirtēs ar Lizu, – Elizabete nočukstēja. – Jo Liza ir skaista, jautra, viņa ne no kā nebaidās.

Visu aprēķinājusi, sakārtojusi fonu, viņa noregulēja laiku jaunajai fotokamerai, lai uzņemtu pāris attēlu.

Viņa strādāja, līdz pulkstenis rādīja pāri trijiem, un secināja, ka otro dokumentu izgatavot jau ir vieglāk. Kad jau bija gandrīz četri, Elizabete nolika materiālus un aprīkojumu un rūpīgi noņēma no sejas kosmētiku. Šķita, ka aizmigt nebūs iespējams, jo prātu nodarbināja pārāk daudz domu.

Viņa iegrima miegā, tiklīdz bija aizvērusi acis.

Pirmo reizi mūžā, izņemot slimošanas laiku, Elizabete nogulēja nepamozdamās līdz dienvidum. Tad, izlēkusi no gultas, viņa bez kavēšanās steidzās pie spoguļa pārliecināties, ka nav to visu nosapņojusi.

Nākamā darbība bija sazināšanās ar Džūliju.

– Vai izdevās? – Džūlija noprasīja, tiklīdz pacēla klausuli.

– Man ir viss, kas nepieciešams.

– Un tiešām derēs? Vai mēs varēsim tās izmantot?

– Viltojumi ir lieliski. Neparedzu nekādas problēmas.

– Super! Tātad pulksten deviņos. Pasūtīšu taksometru, tu gaidi, esi gatava. Liza, centies izskatīties piemērota gājienam uz klubu.

– Vakar vakarā es pamēģināju uzkrāsoties. Šajā pēcpusdienā ķeršos pie frizūras. Praktizēšos staigāt kurpēs ar augstiem papēžiem.

– Pareizi. Tiksimies vēlāk. Laiks ballītei!

– Jā. Es… – Bet Džūlija jau bija nolikusi klausuli.

Visu dienu Elizabete pavadīja, kā pati uzskatīja, īstenojot projektu “Liza”. Viņa uzvilka jaunos saīsinātos džinsus un topiņu, uzkrāsojās, ieveidoja matus. Viņa staigāja jaunajās kurpēs un, kad nosprieda, ka iešana nesagādā grūtības, pamēģināja, kā izdosies dejošana.

Sameklējusi radio popmūzikas staciju, Elizabete sāka spoguļa priekšā vingrināties. Arī agrāk viņa mēdza viena dejot, spoguļa priekšā mācīdamās soļus, kurus bija novērojusi vidusskolas sarīkojumos, kad nožēlojama sēdēja maliņā – pārāk jauna un pelēka, lai kāds zēns viņu ievērotu.

Augstie papēži apgrūtināja pagriezienus, bet Elizabetei patika tas, kā viņai bija jāsalīgojas, lai saglabātu līdzsvaru, kā līdz ar to atbrīvojās ceļgali, gurni.

Pulksten sešos viņa izņēma iesaiņoto maltīti un, kamēr ēda, izskatīja elektronisko pastu. Taču tur nekā nebija, nekā no mātes. Elizabete bija pārliecināta, ka būs – kāda pamācība, kaut kas noteikti būs.

Tomēr Sūzanas pacietība bija bezgalīga un spēja klusēt meistarīga.

“Šoreiz mātei tas neizdosies,” Elizabete apņēmās. “Šoreiz Sūzanu gaida satricinājums. Viņa pameta Elizabeti, bet, atgriezusies mājās, ieraudzīs Lizu. Un Liza nestudēs vasaras programmu universitātē. Viņa mainīs dienas uzdevumu un stundu sarakstu nākamajam gadam. Liza nekļūs par ķirurģi. Viņa strādās FIB un izmeklēs kibernoziegumus.”

Trīsdesmit minūtes viņa veltīja, pārbaudot universitātes augstākā līmeņa programmas jaunizvēlētajā mācību jomā. Iespējams, ka viņai nāksies pāriet uz citu universitāti, un tas varēja radīt sarežģījumus. Līdzekļi mācībām koledžā gan nāca no viņas trasta fonda – no vecvecākiem, taču viņi bija spējīgi tos apturēt. Viņi klausītu meitai, ievērotu Sūzanas direktīvas.

Ja tā notiks, Elizabete nolēma pieteikties stipendijām. Kaut arī būs jāzaudē viens semestris, viņa sameklēs darbu.

Viņa sāks strādāt. Pati nopelnīs ceļu uz izvēlēto mērķi.

Izslēdzot datoru, Elizabete sev atgādināja, ka vakarā sagaidāma izklaide, atklājums. Tur nebija vietas rūpēm vai plāniem.

Viņa devās augšstāvā pārģērbties pirmajam vakaram klubā. Pirmajam īstas brīvības vakaram.

Pārāk ātri saposusies, Elizabete iegrima pārdomās. Viņa šaubījās, vai viņu kāds lūgs dejot, jo neviens taču to nekad nav darījis.

Džūlijai bija astoņpadsmit, viņa bija vecāka, vairāk pieredzējusi, prata ģērbties, izturēties sabiedrībā, sarunāties ar puišiem. Savukārt Liza noteikti izdarīs kaut ko neatbilstošu. Nostādīs neveiklā situācijā Džūliju, un tad viņa vairs nekad ar Lizu nerunās. Trauslā draudzības saikne tiks pārrauta uz mūžu.

Domas noveda Elizabeti līdz izbaiļu pilnam satraukumam, kas izraisīja drudzi, un viņai kļuva nelabi. Divas reizes apsēdusies un noliekusi galvu starp ceļiem, viņa apvaldīja baiļu lēkmi. Kad atskanēja zvans, viņa ar sasvīdušām plaukstām atvēra durvis Džūlijai. Sirds pukstēja kā neprātīga.

– Svētā debess!

– Tas nebija pareizi. Es rīkojos nepareizi. – Šaubas un bailes pārvērtās riebumā un pazemojuma sajūtā, jo Džūlija tikai stāvēja un blenza uz viņu. – Atvaino. Paņem savu apliecību.

– Tavi mati…

– Nesaprotu, kas man bija prātā. Gribēju tikai pamēģināt…

– Tas ir super! Tu izskaties kolosāli! Man bija grūti tevi pazīt. Apžēliņ, Liza, tev var dot divdesmit gadu, un tu esi tik seksīga!

– Vai patiešām?

Džūlija, sagrozījusi gurnu, uzlika uz tā plaukstu.

– Līdz šim tu tikai slēpies.

Pulss kaklā sūrstēja kā ievainojums. – Tātad ir labi? Vai es izskatos labi?

– Pat ļoti. – Džūlija ar pirkstu uzzīmēja gaisā apli. – Apgriezies, Liza! Parādies no visām pusēm.

Pietvīkusi, gandrīz sākusi raudāt, Elizabete apgriezās riņķī.

– Ak jā! Šovakar mēs uzdzīvosim.

– Tu arī lieliski izskaties. Kā vienmēr.

– Patīkami dzirdēt.

– Tev ir jauka kleita.

– Tā ir māsas kleita. – Džūlija arī apgriezās un papozēja melnajā minikleitā. – Viņa mani nogalinās, ja uzzinās, ka esmu to aizņēmusies.

– Vai ir jauki, ja ir māsa?

– Nav slikti, kad ir vecāka māsa, kurai ir tāds pats izmērs kā man, lai gan pārsvarā viņa uzvedas cūciski. Parādi apliecību! Taksometra skaitītājs darbojas, Liza.

– Ak jā! – Liza atvēra vakara somiņu, kuru bija izvēlējusies no mātes kolekcijas, un izņēma viltoto apliecību.

– Kā īsta, – Džūlija secināja pēc tam, kad, pieri saraukusi, to nopētīja un uzlūkoja Elizabeti ar lielajām, brūnajām acīm. – Tiešām kā īsta.

– Sanāca gluži labi. Ar smalkāku aprīkojumu es varētu izgatavot vēl labāku, bet šim vakaram derēs arī tāda.

– Pat taustot šķiet kā īsta, – Džūlija čukstēja. – Tev ir talants, meitenīt. Tu varētu kārtīgi nopelnīt. Es pazīstu puišus, kuri maksātu bargu naudu par tamlīdzīgiem dokumentiem.

Ar joni atgriezās bailes.

– Tu nedrīksti nevienam neko teikt. Tas ir tikai šim vakaram. Tas ir nelikumīgi, un, ja to atklās…

Džūlija pielika pirkstu pie sirds un lūpām.

– No manis neviens neko neuzzinās. “Nu, tikai Tifanija un Embera,” viņa domās piebilda. Viņa veltīja Elizabetei smaidu, jo ticēja, ka spēs pārliecināt jauno paziņu iegūt vēl pāris jaunu draugu.

– Dosimies ceļā!

Kad Elizabte bija aizvērusi un aizslēgusi durvis, Džūlija saņēma viņu aiz rokas un skriešus aizvilka pie gaidošā taksometra. Viņa pateica šoferim, uz kuru klubu braukt, un sagrozījās sēdeklī.

– Tātad… mūsu darbības plāns. Pirmkārt, vēsi.

– Vai vajadzēja paņemt līdzi džemperi?

Džūlija iesmējās un samirkšķināja acis, bet aptvēra, ka Elizabete runā nopietni.

– Nē, es gribēju teikt, ka mums jāizturas mierīgi, it kā mēs to vien darītu kā staigātu pa klubiem. It kā mums tas nebūtu nekas īpašs. Tikai kārtējais sestdienas vakars.

– Tas nozīmē, ka mēs saglabājam savaldību un iejūkam pūlī.

– Tieši tā. Kad tiksim iekšā, aizņemsim galdiņu un pasūtīsim “Kosmo”.

– Kas tas ir?

– Nu, kā meitenēm no “Seksa un lielpilsētas”.

– Nezinu, kas tās tādas.

– Neņem galvā. Moderns seriāls. Mums ir divdesmit viens gads, Liza, mēs ejam uz stilīgu klubu. Pasūtām modīgus dzērienus.

– Ak… – Pieliekusies tuvāk jaunajai draudzenei, Elizabete klusākā balsī jautāja: – Vai tavi vecāki neuzzinās, ka tu dzer?

– Viņi pagājušajā ziemā izšķīrās.

– Ak! Atvaino…

Džūlija paraustīja plecus un brīdi skatījās laukā pa logu.

– Tā gadās. Lai nu kā, es nesatikšu tēti līdz trešdienai, un mamma ir aizbraukusi uz nedēļas nogali ar saviem garlaicīgajiem draugiem. Emma aizgāja uz randiņu, turklāt viņai tāpat ir vienalga. Varu darīt, ko gribu.

Elizabete pamāja. Viņas bija līdzīgas. Nedz vienu, nedz otru mājās negaidīja.

– Mēs pasūtīsim “Kosmo”.

– Pareizi. Mēs uzdzīvosim. Dejosim vispirms viena ar otru; tā mēs varēsim novērtēt puišus, un ļausim puišiem novērtēt mūs.

– Vai tāpēc meitenes dejo vienas pašas?

– Tas taču ir jautri, turklāt daudzi puiši vispār nedejo. Vai tev mobilais telefons ir līdzi?

– Jā.

– Ja mēs nošķirsimies, sazvanīsimies. Ja puisis lūdz numuru, nedod mājas telefonu. Mobilo var, ja māte nepārbauda tavus zvanus.

– Nē. Neviens man nezvana.

– Spriežot pēc tava izskata, kopš šā vakara būs citādi. Ja negribi atklāt savu numuru, nosauc izdomātu. Tālāk. Tu mācies koledžā, tas ir kolosāli. Teiksim, ka esam istabas biedres. Es studēju mākslu. Ko tu, atkārto?

– Man vajadzēja stāties medicīnas skolā, bet…

– Labāk paliec pie tā. Cik vien iespējams, runā taisnību. Tad neko nesajauksi.

– Tātad es studēju medicīnu, sāku strādāt par internu. – Patiesībā tāda doma Elizabeti nomāca. – Tomēr es nevēlos runāt par mācībām, ja nu vienīgi nekas cits neatliks.

– Puiši tik un tā grib runāt vienīgi par sevi. Jēziņ, mēs jau esam gandrīz klāt. – Džūlija, atvērusi somiņu, apskatīja seju mazā spogulītī un atsvaidzināja lūpu spīdumu, tātad Elizabete darīja to pašu. – Vai vari samaksāt? Man ir simtnieks no mātes krājumiem, bet tas arī viss.

– Protams.

– Es tev atdošu. No tēva ir viegli izvilkt, cik vajag.

– Man nav iebildumu samaksāt. – Elizabete norēķinājās, pieskaitījusi dzeramnaudu.

– Nu, vecenīt, man jau metas zosāda. Nespēju noticēt, ka eju uz “Noliktavu 12”. Tas ir satriecoši!

– Ko tagad darām? – Elizabete jautāja, izkāpjot no taksometra.

– Stājamies rindā. Tāpat neviens netiek iekšā, pat ar apliecību ne.

– Kāpēc tā?

– Jo šis ir stilīgs klubs un tajā kuru katru nelaiž iekšā. Bet seksīgām meičām vienmēr durvis vaļā. Un mēs esam seksīgas.

Rinda bija gara, vakars silts. Pa ielu braucošo transporta līdzekļu duna nomāca gaidītāju sarunas. Elizabete izbaudīja šo brīdi – skaņas, smaržas, ainavu. “Sestdienas vakars,” viņa domāja, “un es esmu kopā ar skaistiem cilvēkiem pie stilīga kluba durvīm. Man mugurā jauna kleita – sarkana – un kājās kurpes ar augstiem papēžiem, kas liek justies garai un varenai.”

Neviens uz viņu neskatījās ar aizdomām, ka viņa tur neiederētos.

Vīrietis, kurš pie durvīm pārbaudīja apliecības, bija ģērbies uzvalkā, ar nospodrinātām kurpēm kājās. Gludi atglaustie melnie mati bija saņemti zirgastē un atklāja seju. Pār kreiso vaigu stiepās rēta. Labajā ausī spīdēja auskars.

– Viņš ir ārā sviedējs, – Elizabete pačukstēja Džūlijai. – Es to izlasīju. Viņš izdzen no kluba tos, kuri rada problēmas. Pēc izskata ļoti spēcīgs.

– Mums tikai jātiek viņam garām un iekšā.

– Klubs pieder “Pieczvaigžņu izklaidei”. To vada Mihails un Sergejs Volkovi. Viņiem esot sakars ar krievu mafiju.

Džūlija izvelba acis.

– Mafija ir itāliešiem. Nu, kā “Soprāno ģimenē”.

Elizabete nesaprata, kāds dziedāšanai sakars ar mafiju.

– Pēc tam, kad Padomju Savienībā tika sagrauts komunisms, Krievijā plaukst un zeļ organizētā noziedzība. Īstenībā to ļoti labi organizēja un vadīja…

– Liza! Pietaupi vēstures stundas citai reizei.

– Ak jā… Atvaino!

– Vienkārši iedod viņam savu apliecību un turpini sarunāties. – Viņas tuvojās durvīm, un Džūlija pacēla balsi. – Pamest to neveiksminieku bija labākais, ko es varēju izdarīt pēdējo mēnešu laikā. Vai es tev pateicu, ka viņš man šodien zvanīja trīs reizes? Ak kungs, it kā tas kaut ko līdzētu!

Ārā sviedējam tika veltīts īss smaids, un Džūlija pasniedza viņam personas apliecību, vienlaikus turpinādama sarunu ar Elizabeti.

– Es teicu viņam, lai aizmirst mani. Ja viņš nespēj atlicināt man laiku, tad kāds cits to noteikti spēs.

– Vislabākais ir neveltīt sevi pilnībā vienai personai, vismaz ne šajā posmā.

– Tev taisnība. – Džūlija pastiepa roku, lai viņai uzspiež zīmogu. – Un man gribas paskatīties, kas notiek apkārt. Pirmais kokteilis uz mana rēķina.

Viņa pagāja garām ārā sviedējam, kas nu jau pārbaudīja Elizabetes dokumentu. Elizabetes smaids bija tik plats, ka viņa pati brīnījās, kā tas neaprij vīrieti veselu.

– Paldies, – viņa sacīja, kad ārā sviedējs uzspieda zīmogu uz viņas plaukstas virspuses.

– Izpriecājieties, dāmas!

– Mēs pašas esam prieks, – Džūlija viņam atteica, tad paķēra Elizabeti aiz rokas un ierāva skaņu jūklī. – Jēziņ, mēs esam iekšā! – viņa iespiedzās, mūzikas apdullināta, tad palēcās un apskāva Elizabeti.

Apjukusi no tādas jūtu izpausmes, Elizabete stīvi parāvās atpakaļ, bet Džūlija tikai lēkāja.

– Tu esi ģeniāla.

– Jā.

Džūlija smējās, un viņas acis aizrautībā spīdēja.

– Tā, tagad mums vajadzīgs galdiņš un “Kosmo”, tad iesim dejot un izraudzīties mērķi.

Elizabete cerēja, ka mūzika noslāpēs skaļos sirdspukstus, tāpat kā Džūlijas klaigāšanu. Apkārt bija pārāk daudz cilvēku. Elizabete nebija radusi atrasties tādā pūlī. Visi kustējās un runāja, bet mūzika dunēja, dunēja, dunēja kā ūdenskritums, piepildot katru gaisa spraugu. Cilvēki spiedās kopā uz deju grīdas, raustījās, griezās, svīda. Viņi pulcējās nožogojumos, ap galdiņiem, pie garās, izlocītās nerūsējošā tērauda letes.

Viņa bija apņēmusies būt “vēsa”, un džemperi viņai nevajadzēja. Visapkārt pulsēja ķermeņu radīts karstums.

Spraukšanās cauri gūzmai – grūstoties, stumjoties starp kluba apmeklētājiem – lika Elizabetes sirdij gluži vai aulekšot. Satraukums sažņaudza kaklu, spieda krūtis. Džūlijas dzelžainais tvēriens bija glābiņš, kas neļāva bēgt prom.

Beidzot Džūlijai izdevās iegūt galdiņu pusdienu šķīvja lielumā.

– Darīts! Jēziņ, varētu padomāt, ka visi ir šeit. Mums jāmeklē cits galdiņš tuvāk deju grīdai. Te ir tik superīgi! Dīdžejs ņemas kā traks. – Tad viņas skatiens pievērsās Elizabetei. – Ei, vai tu nejūties labi?

– Te ir ļoti daudz cilvēku un silts.

– Nu, protams! Kurš gan gribētu iet uz tukšu, aukstu klubu? Klau, mums nekavējoties vajag iedzert, tāpēc es eju uz bāru. Es maksāšu, jo tu nopirki ieejas biļetes. Tur es sākšu noskatīt puišus. Tu dari to pašu no šejienes. Tūlīt atnesīšu divus “Kosmo”!

Vairs nebija Džūlijas rokas, pie kuras pieķerties, un Elizabete saspieda savas plaukstas kopā. Viņa sajuta uztraukuma, klaustrofobijas pazīmes un koncentrējās uz elpošanu. Liza nekritīs panikā tikai tāpēc, ka ierauta pūlī. Sākot no kāju pēdām un beidzot ar matu galiņiem, viņa lika sev atslābt, nomierināties.

Kad spriedze atlaida pakrūti, viņa jau jutās tiktāl atslābinājusies, ka spēja uzņemties novērotājas lomu. Kluba īpašnieki – un viņu arhitekts – bija prasmīgi likuši lietā noliktavas platību, izmantodami industriālu motīvu ar atklātiem cauruļvadiem, radiatoriem, vecām ķieģeļu sienām. Nerūsējošā tērauda bārs, galdi, krēsli, soli atspoguļoja apgaismojuma krāsas, un Elizabete nodomāja, ka tās pulsē mūzikas ritmā.

Dzelzs kāpnes bez margām abās pusēs veda uz otro līmeni, kas arī bija atklāts. Daudzi bija uzgājuši augšā un drūzmējās tur ap galdiņiem. Droši vien otrajā līmenī tāpat atradās bārs. Dzērieni deva peļņu.

Lejā uz platas, piekarinātas platformas zem zibsnījošām ugunīm strādāja dīdžejs. “Vēl viens novērotājs,” Elizabete nosprieda. Varas apziņā pār pūli viņš vadīja notiekošo. Garie melnie mati plīvoja, puisim mainot kompaktdiskus. Mugurā viņam bija T krekls ar apdruku. No attāluma nevarēja izšķirt, kas uz tā attēlots, katrā ziņā tur bija kaut kas indīgi oranžs uz melna auduma.

Zem viņa posteņa vairākas sievietes lokani grozīja gurnus, izaicinādamas vīriešus.

Nu jau mierīga, Elizabete ieklausījās mūzikā. Tā viņai patika – smags ritms, kas atkārtojās; rībēja bungas, skarbi, metāliski brēca ģitāra. Viņai patika arī tas, kā dejotāji dažādi pieskaņoja mūzikai kustības – rokas gaisā, dūres kā bokserim, elkoņi atvirzīti, plati ieplesto kāju pēdas cilājas.

– Oho! Vienkārši oho! – Džūlija pirms apsēšanās nolika uz galda martini glāzes ar sārtu šķidrumu. – Gandrīz izlaistīju, šurp nākot, tas gan nekur nederētu. Katrs kokteilis maksā astoņus dolārus.

– Alkohols dod vislielāko peļņu klubos un bāros.

– Laikam gan. Bet tie ir garšīgi. Malciņu jau iedzēru, o-o! – Iesmējusies viņa piesēdās tuvāk Elizabetei. – Mums tie jādzer tik ilgi, līdz sameklēsim puišus, kuri mums izmaksās.

– Kāpēc lai viņi mums izmaksātu?

– Kā tad citādi! Mēs esam seksīgas, gribam iepazīties. Ieņem malciņu, Liza, un iesaku pastaigāt apkārt, izrādīties.

Elizabete paklausīgi iedzēra.

– Labs. – Pārbaudot viņa iedzēra vēl. – Izskatās jauks.

– Es gribu piedzerties un iztrakoties! Klau, man patīk tā dziesma. Laiks palēkāt.

Jau atkal Džūlija satvēra Elizabeti aiz rokas.

Kad pūlis saslēdzās ap viņām, Elizabete aizvēra acis. “Klausies mūziku,” viņa domāja. “Tikai mūziku.”

– Ei, tu labi kusties.

Piesardzīgi Elizabete atkal atvēra acis un palūkojās uz Džūliju.

– Ko tu teici?

– Es baidījos, ka tu būsi neveikla. Bet tev labi izdodas. Tu proti dejot, – Džūlija piebilda.

– Ak… Tā ir ritmiska mūzika, kas radīta, lai uzbudinātu. Atliek tikai koordinēt kāju un gurnu kustības. Un atdarināt.

Esmu bieži novērojusi citus dejojam.

– Ko tu neteiksi, Liza.

Elizabetei patika grozīt gurnus. Papēžu piesitieni lika sajust spēku, un kleitas piekļaušanās ādai šķita diezgan seksuāla.

Apgaismojums padarīja telpu sirreālu, un mūzika it kā visu aprija.

Pūļa radītā neērtības sajūta atkāpās; kad Džūlija pagorījās Elizabetei pretī, viņa no sirds iesmējās.

Viņas dejoja un dejoja. Apsēdušās pie mazā galdiņa, abas iedzēra kokteiļus. Kad garām gāja oficiante, Elizabete bezrūpīgi pasūtīja vēl.

– Dejošana izraisa slāpes, – viņa teica Džūlijai.

– Man jau viegli reibst galva. Tas puisis… tur pāri… nenolaiž no mums acis. Nē, neskaties!

– Kā lai es viņu redzu, ja neskatīšos?

– Tici man, viņš ir kolosāls. Es tūlīt viņu it kā ieraudzīšu un atmetīšu matus, bet tu pavisam nejauši pagriezies uz krēsla. Viņam ir gaiši mati, nedaudz cirtaini. Ģērbies pieguļošā baltā T kreklā, melnā žaketē un džinsos.

– Ak jā, es viņu ievēroju jau iepriekš, pie bāra. Viņš sarunājās ar kādu sievieti. Viņai bija gari blondi mati un koši sārta kleita ar dziļu izgriezumu. Viņam kreisajā ausī ir zelta riņķis un uz labās rokas vidējā pirksta zelta gredzens.

– Jēziņ, tev tiešām ir acis pakausī, kā mana mamma mēdza teikt. Viņai arī tā bijis. Kā tu to visu vari zināt, ja pat nepaskatījies?

– Es viņu redzēju pie bāra, – Elizabete atkārtoja. – Ievēroju, jo blondīne šķita uz viņu dusmīga. Atceros viņu arī tāpēc, ka man ir eidētiskā atmiņa.

– Vai tas ir kaut kas lipīgs?

– Nē, tā nav slimība vai kāds stāvoklis. Ak! – Nedaudz pietvīkusi, Elizabete uzrāva plecus. – Nu, tu joko. Parasti to sauc par fotogrāfisko atmiņu, bet tas nav precīzs termins, jo nozīmē vairāk par vizuālo.

– Vienalga. Tagad sagatavojies.

Taču Elizabeti vairāk interesēja Džūlijas uzvedība – pieliektā galvā, viņas acis, lēns, noslēpumains smaids, skatiens no skropstu apakšas. Tad viņa ātri papurināja galvu, tā ka mati noplīvoja un pēc tam atkal noslīga lejup.

Vai tas bija iedzimti dabiski? Vai varbūt tā bija iemācīta rīcība? Vai arī abu apvienojums? Lai būtu kā būdams, Elizabete uzskatīja, ka spēj kaut ko vairāk, lai arī viņai vairs nebija garu matu, kurus atmest atpakaļ.

– Tā, viņš ir saņēmis vēstījumu. Ak, cik viņam burvīgs smaids! Debestiņ, viņš nāk šurp… Viņš tiešām nāk šurp!

– Tu taču to gribēji. Tāpēc jau tu… sūtīji vēstījumu.

– Jā, bet… saderēsim, ka viņam ir vismaz divdesmit četri gadi. Tiešām, varu saderēt. Dari tāpat kā es.

– Kā, lūdzu?

Elizabete pacēla galvu, tāpat kā Džūlija, bet neuzdrošinājās pasmaidīt. Vispirms viņai bija nepieciešams pavingrināties.

– Paklau, vai tu vari man palīdzēt?

Džūlija izpildīja variāciju ar matu noplivināšanu.

– Iespējams.

– Mani uztrauc, ka nedarbojas atmiņa, jo es nekad neaizmirstu skaistu sievieti, taču tevi es neatceros. Tātad tu neesi te iepriekš redzēta.

– Esmu šeit pirmo reizi.

– Nuja, tas ir izskaidrojums.

– Cik saprotu, tu pats te bieži nāc.

– Katru vakaru. Šis ir mans klubs, – viņš piemetināja, žilbinoši pasmaidīdams, – tas ir, man tajā ir biznesa daļas.

– Jūs esat viens no Volkoviem? – Elizabete nedomājot pajautāja un juta, ka pietvīkst, kad vīrietis pievērsa viņai svelmaini zilo acu skatienu.

– Mani sauc Alekss Gurēvičs. Esmu brālēns.

– Džūlija Māstersa. – Džūlija sniedza roku, kuru Alekss saņēma un stilīgi noskūpstīja uz pirkstu kauliņiem. – Un tā ir mana draudzene Liza.

– Esiet sveicinātas “Noliktavā 12”. Vai jums te patīk?

– Mūzika ir lieliska.

Kad oficiante pienesa dzērienus, Alekss paņēma no paplātes rēķinu.

– Skaistām sievietēm, kuras pirmo reizi apmeklē manu klubu, nav atļauts pašām pirkt dzērienus.

Džūlija zem galda piebikstīja Elizabetei ar kāju un plati uzsmaidīja Aleksam.

– Tad pievienojies mums.

– Ļoti labprāt. – Viņš kaut ko nomurmināja oficiantei. – Vai tu Čikāgā esi ciemos?

– Esmu te dzimusi un izaugusi, – Džūlija atbildēja, ieņemot lielu malku dzēriena. – Tāpat kā Liza. Atbraucām mājās vasaras brīvlaikā. Mēs studējam Hārvardā.

– Hārvardā? – Aleksa galva pieliecās, acis iemirdzējās. – Skaistas un gudras. Esmu jau daļēji samīlējies. Ja vēl padejosim, tad es vispār nesaprotu, kur atrodos.

Džūlija iedzēra vēl.

– Tev vajadzēs karti, lai neapmaldītos.

Alekss iesmējies pastiepa rokas, un Džūlija, saņēmusi vienu, piecēlās.

– Nāc, Liza! Parādīsim viņam, kā prot izklaidēties Hārvardas meitenes.

– Ak, bet viņš taču grib dejot ar tevi.

– Ar abām. – Alekss turēja otru izstiepto roku. – Tā es būšu lielākais veiksminieks klubā.

Elizabete jau gribēja atteikties, bet Džūlija Aleksam aiz muguras demonstrēja vēl vienu grimasi, izteiksmīgi ieplešot acis. Un Elizabete satvēra viņa roku.

Īstenībā Alekss nebija lūdzis Elizabeti dejot, bet viņa novērtēja vīrieša pieklājības žestu, jo tikpat labi viņa varēja palikt sēžam viena pie galdiņa. Viņa iesaistījās dejā, lieki abus netraucējot. Galu galā tas nebija svarīgi, viņai taču patika dejot. Viņai patika mūzika. Patika troksnis, kustības, smaržas. Elizabete netēloja, tikai dabiski savilka lūpu kaktiņus uz augšu. Alekss, piemiedzot ar aci, veltīja viņai smaidu un uzlika plaukstas Džūlijai uz gurniem.

Tad viņš parāva augšup zodu, kā signalizējot kādam, kas atradās Elizabetei aiz muguras.

Tiklīdz viņa pagriezās, lai paskatītos, kāds saņēma viņas roku un apsvieda riņķī, gandrīz nogāžot no augstajiem papēžiem.

– Kā vienmēr, mans brālēns izrāda alkatību. Viņam tiek divas, bet man nekā. – Runātāja balsī eksotiski plūda krievu valodas akcents. – Ja nu vienīgi tu mani pažēlosi un dejosi ar mani.

– Es…

– Nesaki nē, skaistā meitene. – Viņš pievilka Elizabeti sev klāt, mūzikas ritmā šūpojoties. – Tikai padejosim.

Elizabete spēja vienīgi skatīties. Garš, ar vingru, spēcīgu augumu. Pretstatā gaišmatim Aleksam viņš bija tumsnējs, ar melnām cirtām, acis uz iedegušās ādas fona izskatījās gandrīz melnas. Pasmaidot viņa vaigos iegūla bedrītes. Elizabetes sirds krūtīs saviļņojās un nodrebēja.

– Man patīk tava kleita, – viņš teica.

– Paldies! Tā ir jauna.

Viņa smaids kļuva platāks.

– Un manā iecienītajā krāsā. Mani sauc Iļja.

– Mani… Liza. Mans vārds ir Liza. Hmm… Prijatno poznakomitsa.

– Man arī patīkami iepazīties. Tu proti runāt krieviski?

– Jā. Nu, mazliet…

– Skaista meitene ar kleitu manā mīļākajā krāsā, turklāt prot krievu valodu. Kā man šovakar paveicies!

“Nē,” Liza nosprieda, kad, turēdams viņu sev tuvu klāt, Iļja pacēla viņas roku sev pie lūpām. “Ak nē! Šovakar paveicies tieši man.”

Šis bija labākais vakars viņas mūžā.