Читать книгу Dzīvot vēlreiz - Nora Robertsa - Страница 8

Ārkanzasa, 2012. gads

Reizēm policijas priekšnieka darbs mazā pilsētiņā Ozarka plato vidienē bija ārkārtīgi garlaicīgs, gluži kā dzīve miegainam kaķim, kas ieritinājies padusē.

Piemēram, puisi, ar kuru vidusskolā bija spēlēts beisbols, nācās arestēt tikai tāpēc, ka viņš izaudzis par muļķi. Kaut arī Brūkss uzskatīja, ka būt par muļķi ir Dieva dotas tiesības, nevis kriminālnoziegums, tomēr Taibels Krū tobrīd iecirknī izgulēja dzērumu, jo nobaudījis krietni par daudz Rebel Yell viskija.

Retumis Brūkss arī pārmērīgu stipro dzērienu lietošanu uzskatīja par Dieva dotu tiesību. Bet tāds attaisnojums ļāva Taibelam streipuļot uz mājām, kur viņš kārtīgi iesita sievai pa seju, un tas jau bija pārkāpums kriminālās apsūdzības virzienā.

Tas bija pretīgi. Pat ļoti.

Ārkārtīgi nepatīkami. Un tikpat neapšaubāms kā pavasarī uzplaukušas margrietiņas bija arī tas, ka Misija Krū, kādreizējā Bikfordas vidusskolas līdzjutēju komandas kapteine, jau pirms pusdienlaika steigsies uz iecirkni un apgalvos, ka Tajs viņu nav sitis, ak nē! Izrādīsies, ka viņa tikai ieskrējusi durvīs vai sienā, paklupusi kāpnēs.

Nekādas sarunas, līdzjūtība, īgņošanās, glaimi, draudi nepārliecināja ne Misiju, ne arī Taibelu, ka viņiem nepieciešama palīdzība. Viņi saskūpstīsies un salīgs mieru, it kā Taibels būtu pēc gadu ilga dienesta atgriezies no kara, un, visticamāk, dosies mājās mīlēties kā traki truši.

Pēc nedēļas vai divām Taibels ķersies pie kārtējās Rebel Yell pudeles, un viss sāksies no gala.

Satraucies par šo situāciju, Brūkss brokastoja Lindija veikala kafejnīcā pie galdiņa savā iecienītajā nodalījumā.

Neviens tik labi necepa olas ar bekonu un kartupeļiem kā Lindijs, bet šoreiz tauki un kraukšķīgās garoziņas nespēja Brūksu uzmundrināt.

Bikfordā viņš bija atgriezies pirms sešiem mēnešiem, lai pārņemtu policijas priekšnieka amatu, kad tēvu piemeklēja sirdslēkme. Lorens Glīsons, kurš bija centies iemācīt Taibelam Krū un pārējiem vidusskolēniem algebras noslēpumus, iesniedza atlūgumu. Brūksa māte ar pareizu diētu un fiziskiem vingrinājumiem dabūja nabaga vīru uz kājām, un tagad viņš bija veselīgāks nekā, iespējams, visu iepriekšējo dzīvi.

Tomēr tēva slimība Brūksu bija satriekusi un izraisījusi viņā ilgas pēc mājām. Pēc desmit gadu kalpošanas Litlrokas policijas nodaļā, kur pēdējos piecus Brūkss strādāja par detektīvu, viņš izmantoja iespēju pārcelties uz Bikfordu un ieņemt nesen atbrīvoto policijas priekšnieka amatu.

Vārdu sakot, viņam mājās bija labi. Tikai pilnībā pārvācies atpakaļ, viņš aptvēra, cik ļoti bija pēc tām ilgojies. Iespējams, ka viņš to pašu varētu teikt par Litlroku, ja atkal dotos turp, bet pagaidām Bikforda bija laba diezgan. Vārdu sakot, lieliska.

Pat tad, ja darbs likās pretīgs.

Reizi vai divas nedēļā Brūksam patika brokastot pie Lindija viņa kafejnīcā, patika skats uz kalniem no kabineta loga, arī ikdienas izlīdzinātais ritms.

Viņam patika pilsēta, mākslinieki, podnieki, audēji, muzikanti, jogas, magi, visi veikali, restorāni un viesnīcas, kas vilināja tūristus izmantot vietējos piedāvājumus.

Sešdesmitajos gados pilsētā bija ieradušies un uz dzīvi iekārtojušies hipiji, un Dievs vien zina, kāpēc Brūksa māte, nomainījusi vārdu “Mērija Elena” uz “Sanšainu” jeb “Saulstariņu” un tāpēc joprojām saukta par Saniju, pēc desmit gadiem arī atstāja Pensilvāniju un apmetās Bikfordā. Tā nu Saulstariņa savaldzināja vai samaitāja – atkarībā no tā, kurš to stāstīja, – jauno matemātikas skolotāju.

Upes krastā viņi deva viens otram zvērestu un uzcēla māju. Pēc dažiem gadiem, kad jau bija piedzimuši divi bērni, Sanija padevās maigam, bet neatlaidīgam spiedienam, uz kuru bija spējīgs tikai Brūksa tēvs, un ļāvās padarīt kopdzīvi likumīgu.

Brūksam patika ķircināt māsas, ka viņš ir vienīgais Glīsons, kas dzimis laulībā. Māsas tad atcirta, ka viņš esot arī vienīgais Glīsons, kuram nepieciešams ierocis, lai strādātu. Iekārtojies ar kafiju rokā, Brūkss rāmi nolūkojās norisēs aiz loga.

Kaut arī vairākums veikalu vēl bija slēgti, “Dārzeņu dārzs” jau bija uzlicis izkārtni “Atvērts”. Brūkss centās uzturēt kontaktu ar visiem pilsētiņas iedzīvotājiem, tādēļ reizumis tur iegāja izēst kādu zupas šķīvi, bet bija pārliecināts gaļēdājs un nespēja saprast, kāpēc tofu grib dēvēt par gaļu. Maiznīcai gan veicās vairāk. Un kafejnīcas “Džo krūze” lete jau bija aizņemta. Februāra beigās un marta sākumā tūristi no ziemeļiem bieži vien atceļoja agri, lai baudītu ziemas pēdējo kodienu. Bredfordas bumbieres jau gatavojās ziedēt. Nedēļas laikā tās uzplauks visā krāšņumā. Gar ceļa malām podos pulcējās narcises, dzeltenas kā sviests.

Skaļi pukšķinot, garām pabrauca Sida Fairhoka kravas automašīna. Nopūties Brūkss domās sev atgādināja, ka vēlreiz jābrīdina Sids, lai salabo to sasodīto trokšņa slāpētāju.

Viņš nopūtās vēlreiz. Piedzērušies sievu sitēji un sabiedriskā miera un klusuma traucētāji taču atšķīrās no laupītājiem un slepkavām. Tomēr kopumā viņu viss apmierināja. Pat tad, kad kļuva neciešami garlaicīgi.

“Reizēm arī ne,” Brūkss domās piemetināja, izslējies taisnāk, lai labāk varētu redzēt.

Nācās vien sev atzīties, ka ir apsēdies pie loga agrāk no rīta, lai izmantotu gadījumu, kad pilsētā ierodas viņa.

Ebigeila. Viņa, Ebigeila Louerija, ar gaiši brūniem matiem, izcilu pēcpusi un noslēpumu pilnu gaisotni ap sevi. “Cik skaistas kaķa zaļas acis,” Brūkss nodomāja. Bet pārsvarā viņa valkāja saulesbrilles.

Viņai bija īpaša gaita, mērķtiecīga. Viņa nekad sparīgi netraucās, laiski netipināja, neklaiņāja. Pilsētā viņa iebrauca ik pēc pāris nedēļām, kad iepirka produktus. Vienmēr no rīta, bet ne vienā un tajā pašā dienā. Citos veikalos viņa iegriezās retāk un ātri tika ar visu galā.

Brūksam tas šajā sievietē patika. Mērķtiecība, mundrs rosīgums. Iespējams, ka viņam patiktu vēl daudz kas, bet Ebigeila turējās savrup, tā ka vidusmēra vientuļnieks salīdzinājumā ar viņu izskatījās pēc ārkārtīgi sabiedriskas būtnes.

Šī noslēpumainā sieviete brauca ar lielu, platu, melnu SUV, kaut arī Brūkss reti redzēja viņu to darām.

Cik Brūkss noprata, viņa galvenokārt uzturas savā īpašumā ļoti skaistā vietā, rūpīgi sakoptā vidē – tā pastāstīja FedEx un UPS pasta piegādes puiši, kad Brūkss uzmanīgi viņus iztaujāja.

Viņš zināja, ka Ebigeila pavasarī iekopj gan dārzeņu, gan ziedu dobes, viņai ir personiskā siltumnīca un masīvs bulmastifs ar svītrainu kažoku, vārdā Berts.

Ebigeila dzīvoja viena – vismaz kopā ar viņu nebija neviena cita, tikai suns, un pirkstā viņai nebija gredzena. Pasta piegādes puiši raksturoja viņu kā pieklājīgu, devīgu – Ziemassvētkos viņi saņēmuši dzeramnaudu –, bet arī atturīgu. Vairākums pilsētiņas iedzīvotāju Ebigeilu dēvēja par dīvainu.

– Vai papildināt? – Oficiante Kima pacēla kafijkannu.

– Labprāt, paldies!

– Re, kā iedarbojās. Atnākot biji nikns kā lācis, bet tagad smaidi kā saulīte. – Viņa paplikšķināja Brūksam pa vaigu.

Mātišķā izturēšanās lika Brūksam pasmaidīt vēl platāk, jo īstenībā Kima bija tikai nepilnus piecus gadus vecāka par viņu.

– Jā, motors sāk strādāt.

– Es gan teiktu, ka viņa tev to iedarbināja. – Kima, pacēlusi zodu, norādīja uz Ebigeilu, kura tobrīd iegāja tuvējā pārtikas veikalā. – Pēc izskata glīta, tas ir acīm redzams, taču tāda dīvaina. Dzīvo šeit jau gandrīz gadu, bet ne reizi nav spērusi kāju ne pie mums, ne citos bistro. Arī veikalus un iestādes apmeklē ļoti reti. Visu lielākoties pasūta internetā.

– Tā esmu dzirdējis.

– Man nav iebildumu pret iepirkšanos internetā. Es pati arī šad tad to daru. Bet mums pilsētā taču ir ļoti plašs piedāvājums. Turklāt viņa tik tikko bilst kādu vārdu. Allaž pieklājīga, tas gan, bet pasaka vienīgi pašu nepieciešamāko. Augu dienu pavada savā mājā. Viena.

– Klusa, labi audzināta, turas savrup. Noteikti sērijslepkava.

– Brūks! – Kima nospurcās un, galvu grozīdama, aizgāja pie nākamā galdiņa.

Brūkss piebēra kafijai nedaudz cukura, laiski izmaisīja, acis pievērsis pārtikas veikalam. “Aiziešu turp arī es,” Brūkss nosprieda. “Tāpat vien paslaistīšos gar letēm. Varbūt paņemšu pāris kokakolu uz iecirkni vai… gan jau kaut ko izdomāšu.”

Atliecies, lai izvilktu no kabatas maku, viņš izņēma dažas banknotes, piecēlās un izslīdēja no nodalījuma.

– Paldies, Kima! Tiksimies, Lindij.

Kafejnīcas īpašnieks – tievs un garš kā maikste, ar sirmu bizi, kas sniedzās līdz viduklim, – noburkšķēja sveicienu un pamāja ar virtuves lāpstiņu.

Brūkss izgāja laukā. Viņam bija no tēva mantots garš augums, turklāt tēvs pēc sirdslēkmes ievēroja stingru režīmu, tāpēc abi likās arī vienlīdz slaidi. Māte apgalvoja, ka ogļmelnie mati esot no algonkinu cilts drosmīgā indiāņa, kurš nolaupījis viņa vecvecmāmiņu vai pat vecvecvecmāmiņu un tā ieguvis sev sievu.

Tomēr viņa māte mūžam bija stiķu un niķu pilna, it īpaši tad, ja varēja kādu izjokot. Brūksa brūno acu krāsa spēja mainīties uz zaļganu līdz dzeltenīgai vai ietonēties zilga. Viņa deguns bija nedaudz greizs uz kreiso pusi – pēc neveiksmīgas piezemēšanās beisbola laukumā. Reizēm viņš sievietei stāstīja – ja viņa jautāja –, ka cietis dūru kaujā.

Reizēm viņš bija stiķu un niķu pilns kā māte.

Dārgo preču pārtikas veikalā pārdeva smalkus produktus par augstām cenām. Brūksam patika ieelpot svaigu garšaugu aromātu, papriecāties par krāsu bagātību, dažādu eļļu spīdumu pudelēs, pat par mirdzošajiem virtuves piederumiem, kuru izmantojumu viņš nespēja uzminēt.

Pēc viņa domām, cilvēkam pilnīgi pietika ar pāris nažiem, lāpstiņu un zupas kausu. Pārējais bija vienkārši izrādīšanās. Kad Brūksam bija jāiepērk produkti – darbs, ko viņš ienīda kā žurku indi, – viņš apmeklēja Piggly Wiggly lielveikalu. Ebigeilu bija viegli pamanīt, viņa tobrīd izvēlējās pudeli dārgas eļļas un vienu no tiem savādajiem etiķiem.

Un, kaut arī to nebija viegli ieraudzīt, Brūkss secināja, ka viņai zem jakas ar kapuci ir paslēpts revolveris.

Brūkss devās pie viņas.

– Mis Louerija?

Viņa pagrieza galvu, un pirmo reizi Brūkss pilnībā ieraudzīja viņas acis. Lielas un zaļas kā sūna ēnainā mežā.

– Jā.

– Mani sauc Brūkss Glīsons. Esmu Bikfordas policijas priekšnieks.

– Jā, zinu.

– Vai drīkstu palīdzēt jums panest grozu? Tas noteikti ir smags.

– Nē, paldies. Nevajag.

– Nekad neesmu sapratis, ko cilvēki dara ar tamlīdzīgām mantām. Aveņu etiķis, – viņš noteica, paplikšķinot pa grozā ielikto pudeli. – Tas nemaz neliekas saderīgs komplekts. – Atbildot uz viņas dzedro skatienu, Brūkss demonstrēja savu plato smaidu. – Avenes, etiķis. Pēc manas saprašanas, tie nav apvienojami. Kam var ienākt prātā kaut ko tamlīdzīgu darīt?

– Cilvēkiem, kuri gatavo ēst. Tagad atvainojiet, es…

– Nu, es neko vairāk neprotu kā uzmest steiku uz grila.

– Tad jums nav nekādas vajadzības pēc aveņu etiķa. Piedodiet! Man jāsamaksā par pirkumiem.

Parasti Brūksa smaids atbruņoja sievieti, tādēļ tagad viņš atteicās padoties. Viņš gluži vienkārši gāja līdzi Ebigeilai pie letes.

– Kā jums klājas vecā Skītera mājā?

– Ļoti labi, paldies. – Viņa attaisīja somas kabatiņas rāvējslēdzēju un izņēma plānu maku, bet pagrieza to tā, lai Brūkss nevarētu ieskatīties iekšā.

– Esmu te izaudzis, bet kādu laiku dzīvoju Litlrokā. Atgriezos apmēram sešus mēnešus pēc jūsu atbraukšanas uz šejieni. Kā jūs nokļuvāt Bikfordā?

– Ar mašīnu, – Ebigeila atcirta, un pārdevējs tik tikko apvaldīja smieklus.

“Ciets rieksts,” Brūkss nosprieda, bet viņš bija pārsitis arī cietākus.

– Turklāt ar labu mašīnu. Es gribēju jautāt, kāpēc jūs atbraucāt šurp, uz Ozarkiem?

Izņēmusi no maka skaidru naudu, Ebigeila sniedza to pārdevējam.

– Man patīk fotografēt. Patīk klusums.

– Vai nejūtaties vientuļa?

– Man patīk klusums, – viņa atkārtoja, saņemot izdoto atlikumu.

Brūkss atspiedās pret leti. Ebigeila nervozēja, viņš to ievēroja. Tas nebija redzams ne sejā, ne acīs, ne ķermeņa kustībās. Bet viņš to sajuta.

– Ar ko jūs tur nodarbojaties?

– Dzīvoju. Paldies, – Ebigeila pateicās pārdevējam, kurš pasniedza viņai iepirkumu somu.

– Nav par ko, mis Louerija. Līdz nākamajai reizei.

Viņa uzmeta somu plecā, uzlika saulesbrilles un, vairs ne vārda nebildusi, devās prom.

– Nav runīga, vai ne? – Brūkss piezīmēja. – Nav gan. Vienmēr pieklājīga, bet klusa.

– Vai viņa vienmēr maksā skaidrā?

– Hmm… jā, tā gan.

– Labi. Lai veicas!

Brūkss domīgs gāja uz automašīnu. Nerunīgumu varēja saprast, bet ierocis jau deva citu nokrāsu.

Daudziem bija ieroči, protams, bet ne tik daudzi tos slēpa zem jakas, iedami pirkt aveņu etiķi.

Šķiet, beidzot viņam bija attaisnojošs iemesls aizbraukt uz Ebigeilas Louerijas māju.

Vispirms viņš iegriezās iecirknī. Viņa vadībā maiņās strādāja trīs palīgi uz pilnu slodzi, divi uz pusslodzi un viens dispečers. Vasarai sākoties, kad iestāsies karstums kā peklē, pusslodzes darbinieki strādās pilnu darba dienu, lai palīdzētu savaldīt saniknotos, garlaicības māktos vandaļus un pieskatīt tūristus, ja viņi savu uzmanību vairāk veltīja ainavai nekā ceļam.

– Tajs man ir pamatīgi apnicis, – Ešs Haidermens, viņa jaunākais palīgs, sabozies sēdēja pie rakstāmgalda. Pa ziemu viņš ne visai veiksmīgi bija centies uzaudzēt ķīļbārdiņu, bet cerību vēl nezaudēja. Izskatījās, it kā viņš būtu notraipījis augšlūpu un zodu ar sviesta glazūru. – Aiznesu viņam brokastis, kā tu liki. Viņš smird pēc lētas ielenes.

– Kā tu zini, kā smird lēta ielene, Eš?

– Man ir iztēle. Došos mājās, labi, Brūks? Es paliku naktsmaiņā, jo kamerā guļ smirdīgais Tajs. Un uz tās saliekamās gultas var salauzt muguru.

– Man jāizbrauc apgaitā. Boidam tūlīt jābūt klāt. Viņš tevi nomainīs. Alma arī ieradīsies. Viņi mūs aizstās.

– Kurp tu brauksi? Vai papildspēkus nevajag?

Brūkss nodomāja, ka Ešam noteikti patiktu, ja pilsētā ielauztos kaušļu banda. Lai tik viņš varētu doties palīgā.

– Es gribu šo to pārbaudīt. Drīz būšu atpakaļ. Paņemu līdzi rāciju, ja nu gadījumā kaut kas notiek. Pasaki Boidam, lai mēģina vest Misiju pie prāta, kad viņa raudādama apgalvos, ka Tajs viņai nav ne pirkstiņa piedūris. Nekas jau nelīdzēs, bet lai viņš pacenšas.

– Manuprāt, Brūks, viņai tas patīk.

– Eš, nevienam nepatīk, ka bliež ar dūri pa seju. Taču pie tā var pierast. Abas puses. Esmu ar rāciju, – viņš atkārtoja, iziedams no kabineta.

Ebigeila valdīja bailes, dusmas un gluži vienkārši aizkaitinājumu par to, ka viņai tik patīkamo nodarbošanos sabojā ziņkārs policijas priekšnieks, kuram nav svarīgāku pienākumu kā staigāt viņai pakaļ.

Uz šo skaisto nostūri Ozarka plato viņa bija pārcēlusies tieši tāpēc, ka negribēja ne kaimiņus, ne ļaudis, kas traucētu to ikdienu, kādu viņa sev izplānojusi.

Viņa brauca pa līkumaino privāto meža ceļu mājup. Nedēļām ilgā darbā viņai bija izdevies uzkonstruēt sensorus tā, lai tie neuztvertu katru zaķi vai vāveri mājas tuvumā. Vēl vairāk laika prasīja gan sensoru, gan arī kameru ierīkošana un aprīkojuma pārbaude.

Ieguldījums bija tā vērts. Ebigeilai ļoti patika māja no raupji tēstajiem baļķiem, ar verandām apkārt. Tiklīdz viņa to pirmo reizi ieraudzīja, tā acumirklī uztvēra kā savas mājas.

Protams, tā bija kļūda, Ebigeila to zināja. Viņa nedrīkstēja pieķerties konkrētai vietai, bet šo ļoti iemīlēja. Tā bija tik brīnišķīgi klusa, ka varēja dzirdēt upes šalkoņu un putnu dziesmas. Pavisam privāta un nošķirta dziļi mežā. Tās bija drošas mājas.

Par drošību Ebigeila gādāja pati, neuzticoties nevienam. “Tikai Bertam,” viņa domās piemetināja, apturot mašīnu.

Lielais suns sēdēja divstāvu nama verandā pie ārdurvīm. Viņa augums bija sasprindzis, acis možas. Izkāpjot no automašīnas, Ebigeila deva viņam zīmi, ka var būt brīvs. Suns metās viņai pretim, un simt trīsdesmit mārciņu smagais ķermenis vibrēja priekā.

– Skat, kur mans labais zēns. Labākais suns pasaulē. Tik gudrs! Tik ļoti gudrs! – Ātri paglaudījusi suni, Ebigeila izcēla no automašīnas iepirkumu somu. – Tu neticēsi, kā man šorīt klājās.

Kopā ejot pa šauro akmens taku, viņa izņēma atslēgas.

– Mierīgi devos savās darīšanās, iepirku produktus, bet veikalā ieradās policijas priekšnieks un sāka mani pratināt. Ko teiksi?

Atslēgusi trīs slēdzenes, viņa iegāja iekšā un atvienoja drošības sistēmu ar kodu, kuru mainīja ik pēc trim vai piecām dienām.

– Es arī tā domāju. – Viņa aizslēdza ārdurvis un nostiprināja bultu. – Viņš uzvedās nepieklājīgi.

Dzīvojamo istabu Ebigeila bija iekārtojusi atpūtai. Cik patīkami bija atlaisties uz dīvāna pie kamīna, kurā sprakšķēdamas dega malkas pagales! Tur viņa lasīja vai skatījās filmas DVD. Un pietika vienīgi piespiest taustiņu, lai plakanajā ekrānā parādītos drošības kameru skati. Savukārt Berts iekārtojās saimniecei pie kājām.

Viņa iegāja virtuvē, kurā kā turpinājums bija telpa kabinetam, nevis ēdamistabai.

Kā ierasts, viņa pārbaudīja sētas puses durvju slēdzenes un signalizāciju pie logiem. Taču šajā mājā viņa nebaidījās. Un ticēja, ka beidzot atradusi vietu, kur nebaidīties. Tomēr modrību nedrīkstēja zaudēt.

Ieslēgusi virtuvē televizoru tā, ka tas sinhronizēja ar drošības kamerām, nu viņa varēja salikt produktus – tos, kurus paguva iegādāties, pirms tika iztraucēta, – un pārbaudīt māju pa perimetru. Tad pienāca kārta Bertam, kuru viņa pacienāja ar gardēža barību, ko glabāja atsevišķā kārbiņā. Ebigeila sev teica, ka suns noteikti atšķir to no parastajiem dzīvnieku cepumiem.

Berts bija viņas miesassargs un pelnījis visu to labāko.

– Tagad man vēl jāpastrādā. Jānopelna alga par Bosto rēķinu. Pēc tam iesim izskrieties. Ļauj man stundiņu…

Viņa aprāvās, kad Berts modri saspringa trauksmes stāvoklī un ieskanējās piebraucamā ceļa signalizācija.

– Šodien mēs negaidām nekādas piegādes. – Ebigeila pieskārās revolverim pie jostas. – Varbūt kāds ir nepareizi nogriezies. Vajadzētu ierīkot vārtus, bet mums pārāk bieži ved pasūtījumus.

Automašīnai tuvojoties, viņa sarauca pieri, piegāja pie datora un pietuvināja attēlu.

– Ak kungs! Ko viņam atkal vajag?

Ebigeilas tonis mudināja Bertu dobji ierūkties.

– Spilvens! – Šifrētais vārds ar nozīmi “brīvi” lika sunim atslābt, tomēr viņš turpināja vērot, vai saimniece nepaudīs signālu par briesmām. – Spilvens, – viņa atkārtoja, pamājot, lai suns iet viņai līdzi.

Bertam ļoti veiksmīgi izdevās iedvest bijību ciemiņos.

Atvienojusi signalizāciju, Ebigeila atslēdza ārdurvis un izgāja verandā tajā brīdī, kad policijas priekšnieks apturēja savu automašīnu aiz viņas SUV.

Ebigeila nervozi saspringa. Viņš nebija aizsprostojis ceļu. Ja nepieciešams, policijas automašīnu varēja apbraukt. Bet policista nodoms bija acīm redzams, un Ebigeilai tas nepatika.

– Mis Louerija!

– Policijas priekšniek Glīson, vai kaut kas atgadījies?

– Jocīgi, ka jūs tā apvaicājaties, jo es pirmais gribēju uzdot šo jautājumu. Taču pirms tam atļaujiet piebilst, ka tas ir tiešām liels suns.

– Jā, ir.

“Īkšķi priekšējās kabatās, ikdienišķa, nepiespiesta stāja, bet acis…” Ebigeila domās atzīmēja. “Acis ir modras, vērīgas. Pauž varu.”

– Vai viņš man ķersies pie rīkles, ja jums tuvošos?

– Tikai tad, ja likšu.

– Būšu ļoti pateicīgs, ja to nedarīsiet. Vai ieiesim mājā?

– Kāpēc?

– Tā būtu draudzīgāk. Bet varam palikt arī tepat. Jauka ainava apkārt. Ne tāda kā agrāk, cik atceros. – Viņš pamāja uz zemes gabalu, kuru Ebigeila bija nodalījusi un apklājusi ar melnu plēvi. – Stādīsiet puķes vai dārzeņus?

– Puķes. Ja atbraucāt šurp uzzināt, vai kaut kas noticis, tad varu pateikt, ka nekas. Te nav nekādu problēmu.

– Tad man ir nākamais jautājums. Kāpēc jūs nēsājat ieroci?

Ebigeila apzinājās, ka sejā atplaiksnījis pārsteigums, un viņa vēlējās, kaut būtu uzlikusi saulesbrilles.

– Es dzīvoju viena. Jūs esat man svešs cilvēks, ieradāties nelūgts, tāpēc aizsardzībai turu ieroci un suni. Man ir atļauja.

– Tas labi, ka ir. Taču jūs ņēmāt ieroci līdzi, lai nopirktu smalku etiķi. Manuprāt, jums nav vajadzīga aizsardzība delikatešu veikalā.

“Modrs un vērīgs,” Ebigeila atkal nodomāja, sarājot sevi, ka nebija paņēmusi mazāku ieroci.

– Man ir atļauja nēsāt paslēptu ieroci. Es rīkojos savu tiesību robežās.

– Ja neiebilstat, es vēlos redzēt jūsu licenci.

– Iebilstu gan. Kāpēc tas jāsaka, ja skaidri saprotams, ka cilvēkam ir iebildumi?

– Tukša pieklājība, kas tad vēl. – Viņa tonis bija laipns, pacietīgs. Spēja tā uzvesties bija talants un veids, kā panākt savu, Ebigeila to zināja. – Es vēlos redzēt licenci, lai gaisinātu jebkādas neskaidrības. Vai piekrītat, Ebigeila?

Ne vārda neteikusi, viņa pagriezās un izņēma atslēgas. Viņa juta, ka policijas priekšnieks seko uz verandu.

– Es iznesīšu ārā.

– Jūs liekat man brīnīties, kāpēc tik ļoti cenšaties neielaist mani mājā. Vai jums te ir narkotiku laboratorija, bordelis, tirgojat ieročus, sprāgstvielas?

– Nekā tamlīdzīga. – Līdz pleciem zeltaini brūnie mati noviļņojās, kad Ebigeila pagriezās. – Es jūs nepazīstu.

– Brūkss Glīsons, policijas priekšnieks.

“Jā,” Ebigeila secināja, “lai paustu sarkasmu ar tādu laipnu, stieptu intonāciju, vajadzīgas iemaņas.”

– Vārda un ieņemamā amata nosaukšana nenozīmē, ka esat man labi pazīstams.

– Sapratu. Jūsu lielais suns nikni blenž uz mani, jo sajūt jūsu uztraukumu, kam par iemeslu esmu es. Viņš sver kādas simt divdesmit mārciņas?

– Simts trīsdesmit trīs.

Brūkss kārtīgi nopētīja Bertu.

– Man ir apmēram trīsdesmit mārciņu vairāk, bet viņam asāki zobi. Un jums ir ierocis.

– Jums tāpat. – Ebigeila atvēra durvis un, kad Brūkss spēra soli pāri slieksnim, pacēla roku. – Pagaidiet šeit! Es viņam likšu jūs sargāt. Ja nepaliksiet uz vietas, viņš jūs aizturēs. Jums nav tiesību staigāt pa manu māju.

– Labi.

– Bert, gaidi!

– Paskaidrojiet, ko jūs gribat teikt ar to, ka viņš mani aizturēs?

Gandrīz zaudējusi pacietību – policijas priekšnieks atļāvās vairāk, nekā viņam pienācās, – Ebigeila apstājās un asi atcirta:

– Palieciet uz vietas, tad nenāksies to izmēģināt uz savas ādas.

– Skaidrs. – Brūkss nopūtās, kad namamāte nozuda augšstāvā. Abi ar suni viņi uzlūkoja viens otru. – Nu, Bert, kā tu šeit izklaidējies? Nekāda liela runāšana nesanāk, vai ne? Jauka vietiņa. – Viņš piesardzīgi stāvēja pavisam rāmi, tikai pagrozīja galvu. – Klusums un miers.

Un trīskāršas slēdzenes, bulta, logiem priekšā režģi, augstākā līmeņa drošības sistēma.

“Kas tā Ebigeila Louerija tāda ir un no kā – no kura – viņa baidās?”

Viņa nokāpa lejā un pasniedza Brūksam dokumentu.

– Gloka sistēmas deviņpadsmitais modelis? Nopietns ierocis.

– Visi ieroči ir nopietni.

– Jums taisnība. – Sniedzot atļauju atpakaļ, viņš ieskatījās Ebigeilai acīs. – Jums taisnība arī tajā ziņā, ka nepazīstat mani. Varu nosaukt sava iepriekšējā priekšnieka vārdu Litlrokā. Desmit gadu es kalpoju tur policijā, tad pārbraucu atkal mājās. Esmu labs policists, Ebigeila. Ja izstāstīsiet, kādas jums ir nepatikšanas, es palīdzēšu.

Ebigeila sev atgādināja, ka ne jau policijas priekšniekam Glīsonam vien piemīt dažādas prasmes. Viņas skatiens un balss palika nemainīgi nosvērti.

– Man nav nekādu nepatikšanu. Es tikai tā dzīvoju. Man jāstrādā, un jums noteikti tāpat. Es vēlos, lai jūs tagad ejat prom.

– Labi. Ja mainīsiet savas domas, – viņš pieteica, izņemot vizītkarti un noliekot to uz galda pie ārdurvīm, – te būs mans mobilā telefona numurs. Ja būs vajadzīga palīdzība, piezvaniet.

– Man nav vajadzīga palīdzība.

– Jums ārdurvīm ir trīs slēdzenes un bulta, logiem restes un mājā labāka signalizācija nekā manā bankā. Šaubos, vai tas viss paredzēts tam, lai suns netiek laukā. – Atvēris durvis, Brūkss vēl pagriezās un pajautāja: – Vai jums patīk risināt mīklas?

– Jā, tikai nesaprotu, kāda te sakarība.

– Man arī patīk. Tiksimies vēlāk, Bert. – Un viņš aizvēra durvis.

Ebigeila tās aizslēdza, tad, acis aizvērusi, noslīga uz grīdas un piespieda seju pie suņa spēcīgā kakla.