Читать книгу Līdz nāve mūs šķirs - Pīters Svonsons - Страница 2

TEDS

– Sveikiņi! – viņa sacīja.

Es palūkojos uz bālo, vasarraibumaino roku uz tukšā bāra ķebļa man līdzās biznesa klases atpūtas telpā Hītrovas lidostā un tad uz svešinieces seju.

– Vai es jūs pazīstu? – es jautāju. Sieviete neizskatījās īpaši pazīstama, taču viņas amerikāņu akcents, viņas iestīvinātā baltā blūze, viņas cieši pieguļošie džinsi, kas bija sabāzti zābakos līdz ceļiem, lika tai izskatīties pēc kādas no manas sievas neciešamajām draudzenēm.

– Nē, piedošanu, es tikai apbrīnoju jūsu dzērienu. Vai neiebilstat? – Sieviete ielocīja savu garo, slaido augumu ādas grozāmkrēslā un nolika somiņu uz bāra. – Vai tas ir džins?

– viņa apjautājās, norādīdama uz kokteili man priekšā.

– “Hendrikss”, – es atbildēju.

Sieviete pamāja bārmenim, pusaudzim ar spurainiem matiem un spīdīgu zodu, un palūdza “Hendriksu” ar divām olīvām. Kad dzēriens tika atnests, viņa pacēla to manā virzienā. Man bija atlicis viens malks, un es sacīju: – Par pretpotēm, kas palīdz starptautiskos ceļojumos!

– Es iedzeršu par to.

Iztukšoju savu glāzi un pasūtīju vēl vienu. Sieviete nosauca savu vārdu, un es to uzreiz aizmirsu. Un es viņai nosaucu savējo – vienkārši Teds, nevis Teds Seversons, vismaz ne uzreiz. Mēs sēdējām pārliecīgi polsterētajā un pārliecīgi apgaismotajā Hītrovā, tukšodami savas glāzes, pārmīdami pa kādai piezīmei un noskaidrodami, ka mēs abi gaidām iekāpšanu vienā un tajā pašā lidmašīnā uz Loganas lidostu Bostonā. Svešiniece izņēma no somiņas plānu romānu mīkstajos vākos un sāka to lasīt. Tas man dāvāja izdevību viņu patiešām apskatīt. Šī sieviete bija skaista – gari, rudi mati, spožas zaļganzilas acis tropu ūdeņu krāsā un tik gaiša āda, ka likās gandrīz vai zilgani bāla kā nokrejots piens. Ja tāda sieviete sēž tev līdzās kvartāla bārā un izsaka tev komplimentus par pasūtīto dzērienu, tu sāc domāt, ka tava dzīve drīz mainīsies. Taču lidostu bāru noteikumi ir citādi, jo tur tavi blakussēdētāji ir gatavi mesties projām pretējos virzienos. Un, lai arī šī sieviete lidoja uz Bostonu, mani vēl aizvien pildīja dusmas par mājās izveidojušos situāciju ar manu sievu. Anglijā pavadītās nedēļas laikā es nespēju domāt ne par ko citu. Es gandrīz nemaz nebiju ēdis vai gulējis.

Skaļrunī atskanēja paziņojums, kurā vienīgie saprotamie vārdi bija “Bostona” un “aizkavēšanās”. Es paraudzījos uz tablo virs apgaismotajiem bāra plauktiem un noskatījos, kā mūsu izlidošanas laiks tiek pārcelts par stundu.

– Laiks vēl vienam mēriņam, – es noteicu. – Es cienāju.

– Kāpēc ne? – svešiniece atteica un aizvēra grāmatu, novietodama to ar vāku augšup uz bāra līdzās savai somiņai. Patrīcijas Haismitas “Divas janvāra sejas”.

– Kāda ir jūsu grāmata?

– Nepieder pie viņas labākajām.

– Nav nekā ļaunāka par sliktu grāmatu un aizkavētu lidojumu.

– Ko jūs lasāt? – viņa apjautājās.

– Avīzes. Grāmatas man īsti nepatīk.

– Ko tad jūs darāt lidmašīnās?

– Dzeru džinu. Plānoju slepkavības.

– Interesanti. – Sieviete man uzsmaidīja pirmo reizi visā šajā laikā. Tas bija plats smaids, kas izveidoja kroku starp viņas augšlūpu un degunu un nodemonstrēja nevainojamus zobus un sārtu smaganu maliņu. Iedomājos par to, cik gan svešiniecei varētu būt gadu. Kad viņa apsēdās, man likās, ka viņai varētu būt apmēram trīsdesmit pieci, tuvāk manam vecumam, taču viņas smaids un izbalojušo vasarraibumu klājiens uz virsdegunes lika sievietei izskatīties jaunākai. Varbūt divdesmit astoņi. Manas sievas vecums.

– Un, bez šaubām, lidojot es strādāju, – es piebildu.

– Un ar ko jūs nodarbojaties?

Izstāstīju viņai īso versiju: par to, kā es dibinu un konsultēju jaunus uzņēmumus. Es viņai nepastāstīju par to, kā pelnu lielāko daļu naudas – pārdodot šos uzņēmumus, tiklīdz tie sāka izskatīties daudzsološi. Un es viņai nepateicu, ka patiesībā man nav nekādas vajadzības strādāt, ka esmu viens no nedaudzajiem deviņdesmito gadu beigu darboņiem, kas pamanījās izstāties no spēles (un iekasēt naudu par akcijām) īsi pirms burbuļa plīšanas. Noslēpu šos faktus tikai tādēļ, ka man negribējās par tiem runāt, nevis aiz bailēm, ka mana jaunā sarunbiedre tos varētu uzskatīt par aizskarošiem vai zaudēt interesi par sarunu ar mani. Nekad nebiju jutis vajadzību atvainoties par sapelnīto naudu.

– Un jūs? Ar ko jūs nodarbojaties? – es jautāju.

– Es strādāju Vinslovas koledžā. Esmu arhivāre.

Vinslova bija sieviešu koledža zaļā priekšpilsētā aptuveni divdesmit jūdzes uz rietumiem no Bostonas. Pajautāju viņai, ar ko arhivāri nodarbojas, un viņa man sniedza īso versiju par savu darbu, par to, kā viņa vāc un saglabā koledžas dokumentus. – Un jūs dzīvojat Vinslovā? – es jautāju.

– Jā.

– Precējusies? – Nē. Un jūs?

Kad viņa izteica šo jautājumu, es sajutu vieglu acu iezibēšanos – sieviete palūkojās uz manu kreiso roku. – Jā, diemžēl, – es noteicu. Tad pacēlu savu plaukstu, lai viņa redzētu manu neapgredzenoto zeltnesi. – Un nē, es nenoņemu laulības gredzenu lidostu bāros, gaidot, ka man līdzās varētu apsēsties tāda sieviete kā jūs. Es nekad neesmu valkājis gredzenu. Neciešu to sajūtu.

– Kāpēc diemžēl? – viņa jautāja.

– Tas ir garš stāsts.

– Lidmašīna kavējas.

– Jūs tiešām gribat dzirdēt par manu nejauko dzīvi?

– Kā lai noraidu tādu piedāvājumu?

– Ja man tas jums ir jāpastāsta, man vajadzēs vēl vienu tādu. – Es pacēlu augšup savu tukšo glāzi. – Un jums?

– Nē, pateicos. Divi mēriņi ir mans limits. – Viņa noslidināja vienu olīvu no zobu bakstāmā un iekodās tajā. Uz mirkli pamanīju viņas sārto mēles galiņu.

– Es vienmēr esmu teicis, ka divi mēriņi ir par daudz, bet trīs par maz.

– Tas ir savādi. Vai to nesaka arī Džeimss Tērbers?

– Nekad neesmu par viņu dzirdējis, – es noteicu un pasmīnēju, lai gan jutos mazliet neveikli, ka biju centies uzdot slavenu citātu par savējo. Piepeši manā priekšā atradās bārmenis, un es pasūtīju nākamo dzērienu. Āda ap manu muti bija patīkami notirpusi, kā tas parasti notiek, dzerot džinu, un es zināju, ka man draud briesmas iedzert par daudz un aizpļāpāties par daudz. Taču galu galā tādi bija lidostu noteikumi, un, lai arī mana ceļabiedre dzīvoja tikai divdesmit jūdžu attālumā no manis, es jau biju aizmirsis viņas vārdu un zināju, ka iespēja viņu vēl kādreiz mūžā satikt ir pavisam niecīga. Un bija patīkami sarunāties un sadzert ar svešinieci. Jau vārdu izrunāšana skaļi vien lika daļai no manām dusmām pagaist.

Tā nu es viņai pavēstīju savu stāstu. Pavēstīju, ka mēs ar sievu esam precējušies piecus gadus un ka mēs dzīvojam Bostonā. Pastāstīju viņai par to nedēļu septembrī Kenevikas viesu namā Menas dienvidu piekrastē un to, kā es biju iemīlējies šajā apkārtnē un iegādājies pārmērīgi dārgu piejūras īpašumu. Pastāstīju viņai, kā mana sieva – tāpēc vien, ka viņai bija maģistra grāds mākslas zinātnē un sabiedrības mācībā, – bija nospriedusi, ka ir pietiekami izglītota, lai piedalītos mājas apdares darbos kopā ar arhitektu firmu, un pēdējos mēnešos lielāko daļu laika pavadīja Kenevikā, sadarbojoties ar būvuzņēmēju, vārdā Breds Dagets.

– Un viņa ar Bredu…? – sieviete apjautājās, ieslidinādama mutē otru olīvu.

– Aha.

– Vai jūs esat pārliecināts?

Atklāju viņai vēl dažus sīkumus. Pastāstīju, ka Mirandai bija apnikusi mūsu dzīve Bostonā. Pirmajā mūsu laulības gadā viņa bija metusies iekārtot mūsu brūno mūra māju Sautendā. Pēc tam viņa bija sameklējusi pusslodzes darbu draugu galerijā kādā kvartālā, bet pat tad es biju apjautis, ka viss sāk iet uz leju. Pie vakariņu galda mēs bijām pasākuši izsmelt sarunu tēmas un pamanījāmies doties pie miera dažādos laikos. Vēl vairāk, mēs bijām pazaudējuši identitātes, kas sākotnēji noteica mūsu attiecības. Sākumā es biju bagātais uzņēmējs, kas iepazīstināja viņu ar dārgiem vīniem un labdarības pasākumiem, un viņa bija bohēmiskā māksliniece, kas rezervēja ceļojumus uz Taizemes pludmalēm un labprāt kavējās nirēju bāros. Es zināju, ka tā ir novazāta klišeja, taču tā mums bija gana laba. Mēs saderējām visos līmeņos. Man pat patika tas, ka par spīti tam, ka vispārīgos vilcienos uzskatīju sevi par izskatīgu, viņas klātbūtnē neviens pat neskatījās uz mani. Mirandai bija garas kājas un lielas krūtis, sirdsveida seja un pilnīgas lūpas. Viņas mati bija tumši brūni, un viņa tos allaž krāsoja melnus. Tie tīšām bija saveidoti tā, lai izskatītos izspūruši, it kā viņa tikko būtu piecēlusies no gultas. Mirandas āda bija nevainojama, un viņai nebija vajadzīgs grims, lai arī viņa nekad neizgāja no mājas, neapvelkot acis ar melnu kontūrzīmuli. Biju vērojis, kā bāros un restorānos vīrieši viņai pievēršas. Varbūt es pārspīlēju, taču skatieni, ko vīrieši Mirandai veltīja, bija izsalkuši un dzīvnieciski. Tie man lika priecāties par to, ka mēs nedzīvojam laikā un vietā, kur vīrieši mēdz nēsāt ieročus.

Mūsu brauciens uz Keneviku Menas pavalstī bija spontāns – reakcija uz Mirandas sūrošanos par to, ka mēs vairāk nekā gadu neesam pavadījuši laiku divatā. Mēs devāmies ceļā septembra trešajā nedēļā. Dažas pirmās dienas bija skaidras un siltas, taču tās pašas nedēļas trešdienā no Kanādas atnāca lietavas, ieslogot mūs īrētajos apartamentos. Mēs izgājām ārā, tikai lai viesu nama pagrabstāva tavernā iedzertu Allagash White un ieēstu omāru. Kad lietusgāzes rimās, dienas kļuva vēsas un sausas, gaisma pelēkāka, krēslas stundas ilgākas. Mēs nopirkām svīterus un pētījām jūdzēm garo klinšu taku, kas sākās uz ziemeļiem no viesu nama un vijās starp bangojošo Atlantijas okeānu un tā klinšaino krastu. Gaiss, kas vēl nesen likās smags no mitruma un iedeguma losjona smaržas, nu bija kļuvis spirgts un sāļš. Mēs abi iemīlējāmies Kenevikā: tik ļoti, ka tad, kad uz augstas kraujas taciņas galā atradām pleķīti ar mežrozītēm apaugušas zemes, kas tika pārdota, es tūlīt pat piezvanīju pa numuru, kas bija norādīts uz pārdošanas zīmes, un izteicu piedāvājumu.

Pēc gada mežrozīšu krūmi bija izcirsti, pamati izrakti un astoņu guļamistabu mājas ārpuse bija gandrīz pabeigta. Par ģenerāluzņēmēju mēs nolīgām Bredu Dagetu, raupju šķirteni ar bieziem, melniem matiem, kazbārdiņu un līku degunu. Kamēr es pavadīju laiku Bostonā, konsultējot Masačūsetsas tehnoloģiju institūta absolventu grupiņu, kuri bija radījuši jaunu algoritmu uz blogiem bāzētai meklējumprogrammai, Miranda aizvien vairāk laika pavadīja Kenevikā. Viņa īrēja istabu viesu namā un uzraudzīja mājas būvniecības darbu, raizēdamās par katru flīzi un katru armatūras gabalu.

Septembra sākumā es nolēmu Mirandu pārsteigt ar savu ierašanos. Atstāju ziņu viņas mobilajā, jau atrazdamies uz I-95 šosejas Bostonas ziemeļos. Ierados Kenevikā īsi pirms pusdienām un meklēju sievu viesu namā. Tur man pateica, ka jau kopš rīta viņa esot izgājusi.

Es aizbraucu līdz mājas būvlaukumam un uz grantētā piebraucamā ceļa novietoju auto aiz Breda F-150. Mirandas sarkankrūtīša olas ziluma Mini Cooper arī bija turpat. Nebiju viesojies būvlaukumā vairākas nedēļas un nopriecājos par to, ka darbi bija pavirzījušies uz priekšu. Izskatījās, ka logi jau ir savās vietās, un bija saņemtas zilganās smilšakmens plāksnes, kuras tiku izvēlējies dārzam. Apgāju mājai otrā pusē, kur katrai otrā stāva guļamistabai bija atsevišķs balkons un kur apjumta veranda visa pirmā stāva garumā veda uz milzīgu akmens pagalmu. Pagalma vidū bija izrakta četrstūraina bedre baseinam. Pagājies uz priekšu pa pagalma akmens pakāpieniem, kas izgāja uz okeānu, pa augstajiem virtuves logiem es pamanīju Bredu un Mirandu. Es jau grasījos pieklauvēt pie loga, lai dotu viņiem ziņu par to, ka esmu te, kad kaut kas lika man apstāties. Viņi bija pārliekušies pāri nesen atvestajām kvarca darba virsmām un noraudzījās ārā pa logu uz Kenevikas alas pusi. Breds smēķēja cigareti, un es redzēju, kā viņš nobirdina pelnus kafijas krūzē, kuru turēja otrā rokā.

Taču tā bija Miranda, kas man bija likusi apstāties. Kaut kas viņas pozā, tajā, kā viņa bija pārliekusies pāri darba virsmai, tiecoties pretī Breda platajiem pleciem. Viņa izskatījās pilnīgi nepiespiesta. Noskatījos, kā viņa nevērīgi paceļ roku un Breds ieslidina aizdedzinātu cigareti viņai starp pirkstiem. Viņa ievilka dūmu un tad atdeva cigareti Bredam. Pa šo laiku neviens no abiem nebija paraudzījies uz otru, taču tajā brīdī es sapratu, ka viņi ne tikai guļ viens ar otru, bet droši vien ir arī iemīlējušies.

Tā vietā, lai sajustu dusmas vai mulsumu, mana pirmā izjūta bija panika par to, ka viņi mani pieķers, izspiegojot abu intīmo brīdi. Es atkāpos līdz galvenajai ieejai, šķērsoju verandu, tad atrāvu vaļā stikla durvis un uzsaucu “hallo”, kas atbalsojās tukšajā mājā.

– Mēs esam te! – Miranda atsaucās, un es iegāju virtuvē. Viņi bija mazliet atvirzījušies viens no otra, taču pavisam nedaudz. Breds apdzēsa cigareti kafijas tasē.

– Tedij, kāds pārsteigums! – Miranda sacīja. Viņa bija vienīgā, kas mani tā sauca: iesauka, kuru es biju izdomājis pa jokam, jo tā man it nemaz nepiestāvēja.

– Sveiks, Ted! – Breds sacīja. – Ko tu pagaidām teiksi?

Miranda apgāja apkārt letei un veltīja man skūpstu, kas skāra mutes kaktiņu. Viņa smaržoja pēc sava dārgā šampūna un Marlboro cigaretēm.

– Izskatās labi. Manas plāksnes ir saņemtas.

Miranda iesmējās. – Mēs ļāvām viņam izvēlēties vienu lietu, un viņš vairs nedomā ne par ko citu!

Breds arī apgāja ap leti un paspieda man roku. Viņa plauksta bija liela un kaulaina, āda silta un sausa. – Vai gribi, lai izrādām tev visu?

Kamēr mēs apskatījām māju un Breds runāja par būvmateriāliem, bet Miranda par to, kādas mēbeles kur stāvēs, es sāku apdomāt redzēto. Ieraugot mani, neviens no abiem nelikās īpaši nervozs. Varbūt viņi vienkārši bija kļuvuši par tuviem draugiem, kas stāv plecu pie pleca un dalās cigaretēs. Miranda varēja kļūt sentimentāla, sasveicinoties un atvadoties saķerties rokās ar savām draudzenēm un saskūpstīties ar vīrieškārtas draugiem uz lūpām. Man ienāca prātā, ka varbūt esmu kļuvis pārlieku aizdomīgs.

Pēc mājas apskates mēs ar Mirandu aizbraucām uz Kenevikas viesu namu un paēdām pusdienas “Staļļa” tavernā. Katrs no mums tika pie pikšas sviestmaizēm, un es izdzēru divus viskijus ar sodu.

– Vai Breds tev atkal iemācījis pīpēt? – es apjautājos, gribēdams pieķert Mirandu melos un redzēt, kā viņa reaģēs.

– Ko? – viņa iejautājās, saraukdama pieri. – Tu mazliet odi pēc dūmiem. Tur, mājā.

– Varbūt ievilku kādu dūmu vai divus. Es neesmu atsākusi pīpēt, Tedij.

– Patiesībā man tas nešķiet īpaši svarīgi. Es tikai prātoju.

– Vai tu spēj noticēt, ka māja ir gandrīz gatava? – viņa ierunājās, iemērcēdama frī kartupeli manā kečupa peļķē.

Kādu laiku mēs runājām par māju, un es vēl vairāk sāku apšaubīt redzēto. Viņa neizturējās tā, it kā būtu vainīga.

– Vai tu paliksi visu nedēļas nogali? – viņa apvaicājās.

– Nē, es tikai gribēju iegriezties un apsveicināties. Šovakar man ir vakariņas ar Marku Lafrānsu.

– Atcel tās un paliec te! Rīt būs labs laiks.

– Marks ir atlidojis speciāli šīs tikšanās dēļ. Un man ir jāsagatavo daži skaitļi.

Sākotnēji biju ieplānojis palikt Menā visu pēcpusdienu, cerēdams, ka Miranda piekritīs ilgākai snaudai savā viesnīcas istabiņā. Taču pēc tam, kad biju redzējis Bredu un viņu maigošanos ļoti dārgajā virtuvē, par kuru maksāju es, manas domas mainījās. Man bija jauns plāns. Pēc pusdienām es aizvedu Mirandu atpakaļ uz māju, lai viņa varētu paņemt savu auto. Tad tā vietā, lai taisnā ceļā izbrauktu uz I-95 šosejas, es devos uz dienvidiem, uz Kiteriju un tās ceturtdaļjūdzi garo veikalu virkni. Piebraucu pie Kittery Trading Post, apģērbu veikala, kuram biju braucis garām neskaitāmas reizes, bet kurā nekad nebiju iegriezies. Piecpadsmit minūšu laikā es iztērēju gandrīz piecus simtus dolāru par ūdensizturīgām biksēm maskēšanās tērpa krāsā, pelēku lietusmēteli ar kapuci, pārāk lielām aviatoru stila brillēm un labu binokli. Aizbraucu līdz publiskajai tualetei iepretī Crate and Barrel veikalam un pārģērbos savā jaunajā tērpā. Pārvilcis pāri acīm kapuci un uzlicis aviatoru brilles, es jutos neatpazīstams. Vismaz no attāluma. Es atkal devos uz ziemeļiem, novietoju automašīnu sabiedriskajā stāvvietā netālu no Kenevikas līča, iespiezdams savu Quattro starp diviem furgoniem. Zināju, ka ne Mirandai, ne Bredam nav nekāda iemesla doties uz šo konkrēto stāvvietu, taču arī man nebija vajadzības atstāt savu auto viegli pamanāmā vietā.

Vējš bija norimis, taču debesis izskatījās apmākušās un garlaicīgi pelēkas. Bija sācis smidzināt silts, miglains lietutiņš. Es šķērsoju liedaga mitrās smiltis, tad pārrāpos pāri akmeņiem un slāneklim, kas veda līdz taciņai. Kustējos uzmanīgi, neatraudams skatienu no bruģētās taciņas, kas vietām bija sakņu caururbta un kļuvusi slidena no lietus, un cenzdamies neskatīties uz Atlantijas okeānu sev labajā pusē. Dažviet bruģis bija pavisam izskalots, un izbalojusi zīme brīdināja staigātājus par draudošajām briesmām. Šī iemesla dēļ taka nebija īpaši iecienīta, un šajā pēcpusdienā es uz tās redzēju tikai vienu cilvēku – Bruins treniņjakā ģērbušos meiteni, kas oda tā, it kā viņa nupat būtu izpīpējusi kāsīti. Mēs pagājām garām, viens otru ignorējot.

Tuvojoties takas beigām, es uzkāpu uz drūpošās cementa sienas, kas norobežoja mūra kotedžas teritoriju, – tā bija pēdējā ēka ceturtdaļjūdzi plašā apkārtnē, kas beidzās ar mūsu gruntsgabalu. Pēc tam taka aizlīkumoja atpakaļ līdz jūras līmenim, šķērsoja īsu, akmeņainu liedagu, kas bija pilns ar vecām bojām un jūraszālēm, un tad strauji devās augšup cauri dažām izļodzītām eglēm. Iespēja, ka Miranda vai Breds varētu atrasties mājas ārpusē, bija pavisam niecīga, un es biju iecerējis apstāties nelielā attālumā no izcirtuma un patverties salcietīgo krūmu biežņā kraujas pakājē. Ja kāds palūkotos laukā un ieraudzītu mani ar binokli, tad nodomātu, ka esmu putnu vērotājs. Ja kāds gribētu mani uzrunāt, es varētu ātri atkāpties pa to pašu taciņu.

Kad tālumā ieraudzīju slejamies māju, man kārtējo reizi ienāca prātā, ka tās pagalma puse – ar skatu uz okeānu – stilistiski šķita pilnīgi pretēja mājas daļai, kas izgāja uz ceļa pusi. Mājas priekšpusei bija akmens fasāde ar izkaisītiem lodziņiem un tumšām koka durvīm ar pārspīlēti augstām arkām. Mājas otru pusi veidoja smilškrāsā nokrāsots koks, un visi vienādie logi ar vienādajiem balkoniem lika tai izskatīties pēc vidēja lieluma viesnīcas. “Man ir daudz draugu,” Miranda bija sacījusi, kad es viņai jautāju, kāpēc mājai vajadzīgas septiņas viesu guļamistabas. Tad viņa man bija uzmetusi tādu skatienu, it kā es būtu pajautājis, kāpēc mājā ir jāierīko kanalizācija.

Es sameklēju labu vietu zem panīkušas egles, kas bija izliekta un savīta gluži kā dekoratīvs pundurkociņš. Apgūlos uz miklās zemes un noņēmos ar binokli, līdz māja parādījās fokusā. Es atrados apmēram piecdesmit jardu attālumā un viegli varēju ieskatīties iekšā pa logiem. Pārskatīju pirmo stāvu, nemanīdams nekādas kustības, un tad ķēros pie otrā stāva. Nekā. Ievilku elpu, nopētīdams māju ar neapbruņotu aci un nožēlodams, ka neredzu piebraucamo ceļu. Cik varēja manīt, mājā neviena nebija, lai arī Dageta furgons vēl aizvien bija tur atradies brīdī, kad biju aizvedis Mirandu atpakaļ.

Pirms dažiem gadiem es biju devies makšķerēt kopā ar kolēģi, citu interneta spekulantu, kurš bija labākais makšķernieks, kādu es jebkad esmu pazinis. Viņš spēja paskatīties uz okeāna virsmu un skaidri zināt, kur atrodas zivis. Viņš man stāstīja, ka vajagot tikai izpludināt fokusu, ietvert visu vienā skatienā, un, to darot, viņš spēja uztvert vissīkākās kustības, kas saviļņo ūdens virsmu. Toreiz es to izmēģināju, bet vienīgais rezultāts bija trulas galvassāpes. Tāpēc, ar binokli vēlreiz pārlaidis mājai skatienu un neko neieraudzījis, es nolēmu izmantot šo triku ar savu paša māju. Ļāvu visam izplūst acu priekšā, gaidot, kad kāda kustība piesaistīs uzmanību, un nepagāja ne minūte, kad es mājas ziemeļu spārnā uztvēru kustību augstajā logā, aiz kura atradās dzīvojamā istaba. Pacēlu augšup binokli un pievērsos logam: Breds un Miranda nupat bija ienākuši. Es viņus saskatīju visai skaidri, jo rietošā pēcpusdienas saule apspīdēja logu izdevīgā leņķī, izgaismojot iekštelpas bez apžilbināšanas. Noskatījos, kā Breds pieiet pie improvizētā galda, kuru tur bija novietojuši namdari. Viņš paņēma koka gabalu, kas atgādināja griestu veidnes gabalu, un parādīja to manai sievai. Viņš pārvilka ar pirkstu pāri tā gropēm, un viņa darīja to pašu. Breda lūpas kustējās, un Miranda māja ar galvu, piekrītot viņa teiktajam.

Kādu brīdi es sajutos kā smieklīgs, aizdomīgs vīrs, kurš, pārģērbies maskēšanās tērpā, izspiego savu sievu un savu būvuzņēmēju. Taču pēc tam, kad Breds nolika veidni, es noskatījos, kā Miranda ieslīd viņa apskāvienos, atmet galvu un noskūpsta viņu uz lūpām. Ar vienu lielo plaukstu viņš pasniedzās un piespieda Mirandas gurnu pie savējā, bet ar otru sagrāba viņas nesukātos matus. Es liku sev pārstāt skatīties, taču nezin kāpēc nespēju. Skatījos vismaz desmit minūtes: skatījos, kā Breds liek manai sievai pārliekties pāri galdam, paceļ viņas tumši violetos svārkus, novelk mazītiņas, baltas biksītes un paņem viņu no aizmugures. Noskatījos, kā Miranda nostājas pie galda, uzlikusi vienu plaukstu uz tā malas, bet otru sev starp kājām, vadīdama viņa kustības. Viņi acīmredzami bija to darījuši jau agrāk.

Es atkāpos un pieslējos sēdus. Ticis līdz taciņai, atbīdīju kapuci un izvēmu savas pusdienas tumšā, vēja plosītā peļķē.

– Cik sen tas notika? – apjautājās mana ceļabiedre, kad biju viņai pavēstījis šo stāstu.

– Mazliet vairāk nekā pirms nedēļas.

Viņa samirkšķināja acis un iekoda apakšlūpā. Viņas plakstiņi bija bāli gluži kā ietinamais papīrs.

– Un ko jūs grasāties iesākt šajā sakarībā? – viņa jautāja. Tas bija jautājums, kuru es sev uzdevu visu nedēļu.

– Patiesībā es vēlētos viņu nogalināt. – Uzsmaidīju svešiniecei ar savām džina sastindzinātajām lūpām un mēģināju pamāt, lai dotu viņai iespēju man nenoticēt, taču viņas seja vēl aizvien bija nopietna. Sieviete sarauca rūsganās uzacis.

– Domāju, ka jums vajadzētu to izdarīt, – viņa noteica, un es gaidīju kādu norādi par to, ka viņa joko, taču tāda nenāca. Svešinieces skatiens nemainījās. Palūkojies pretī, es atskārtu, ka viņa ir daudz skaistāka, nekā man bija licies sākumā. Tas bija ēterisks skaistums, mūžīgs, it kā viņa būtu izkāpusi no kādas renesanses laikmeta gleznas. Pavisam atšķirīgs no manas sievas, kura drīzāk būtu iederējusies uz kādas piecdesmito gadu lubenes vāka. Es jau gribēju ierunāties, kad sieviete piešķieba galvu, lai ieklausītos skaļruņa sprakšķos. Pa to nupat tika paziņots, ka iekāpšana mūsu lidmašīnā ir sākusies.