Читать книгу Līdz nāve mūs šķirs - Pīters Svonsons - Страница 8

TEDS

Kad pateicu Mirandai, ka oktobra sākumā uz nedēļu esmu iecerējis ierasties Kenevikā, viņas sejā parādījās patiess prieks. Mēs sēdējām viens otram pretī mājas pirmā stāva virtuvē, ēdām makaronus ar gliemeņu mērci (vienīgo ēdienu, kuru es protu pagatavot) un pabeidzām tukšot Pinot Gris pudeli. – Tas būs lieliski, – viņa sacīja. – Tu būsi manā rīcībā veselu nedēļu.

Vēroju viņas seju, lai saskatītu tajā mānīšanās pazīmes, taču neko neieraudzīju. Viņas tumši brūnās acis pauda patiesu sajūsmu. Uz mirkli es noticēju viņai un sajutu siltumu un pārliecību, kādu jūt jebkurš cilvēks, ja kāds cits vēlas pavadīt laiku kopā ar viņu. Pēc mirkļa šī sajūta beidzās, un es atkal jutos pārsteigts par savas sievas izlikšanās spējām, par viņas divējādo dabu. Vai viņa nemaz nejutās vainīga par to, ko darīja kopā ar Bredu Dagetu?

– Vai mums atkal nevajadzētu paņemt to apartamentu? – viņa apjautājās.

– Kuru?

– Tu nu gan ātri aizmirsti. Pašu pirmo, kurā mēs apmetāmies. Ar burbuļvannu.

– Ak jā! Pareizi.

Nokopuši traukus, mēs devāmies uz otro stāvu skatīties televīziju, paliekot pie “Pēddziņa” rimeika, kas tika izrādīts pa vienu no pieciem simtiem filmu kanālu, kas mums bija pieejami. Miranda bija pārģērbusies īsā naktskreklā, ko bija pasākusi valkāt vakaros, izstiepusies uz dīvāna un iecēlusi kājas man klēpī. Nopētīju viņas kāju nagus, kas bija rūpīgi nolakoti tumši sārtā tonī. Paņēmu vienu viņas pēdu plaukstā un piespiedu īkšķi pie tās maigās pamatnes. Miranda neko neteica, taču viņas ķermenis reaģēja, gandrīz nemanāmi pievirzoties man tuvāk un nostiepjot pēdu. Viņas nevērīgā poza lika man apzināties savus saspringtos plecus, neērto kreklu, kas man vēl aizvien bija mugurā, to, cik stīvi es sēdēju pie dīvāna paroceņa, nedabiski saliecis elkoni. Noņēmu roku no sievas pēdas, taču viņa likās to nemanām. Zināju, ka viņa drīz būs aizmigusi, vēl pirms beigsies filma.

Menas apmeklēšana uz nedēļu bija Lilijas ideja, kuru viņa izteica mūsu tikšanās noslēgumā Konkordas “Upmalas viesnīcā”. Viņa teica, ka man esot svarīgi uzzināt, kas īsti tur notiek, kāds ir Breda darba grafiks, kā Miranda aizpilda savas dienas.

– Kad tur būšu es, viss būs citādi, – es noteicu. – Miranda un Breds izturēsies citādi.

– Tas nav svarīgi. Mani vairāk interesē brigādes darba paradumi tavā mājā. Cik daudzi cilvēki tur atrodas pastāvīgi? Cik bieži Breds tur paliek viens pats? Vienkārši vēro. Jo vairāk informācijas tu iegūsi, jo mums būs labāk.

Es biju piekritis. Visgrūtāk nācās izbrīvēt veselu nedēļu. Tomēr es biju uzstājis, un manai sekretārei Dženīnai izdevās visu pārkārtot. Saskaņā ar plānu man vajadzēja doties uz Keneviku piektdienas vakarā un atgriezties Bostonā pēc deviņām dienām svētdienas pēcpusdienā. Savādā kārtā es biju sācis ilgoties pēc šīm garajām brīvdienām un klusībā priecājos par to, ka apturēšu Breda un Mirandas dēku. Prātoju, kāda būs Breda reakcija, kad Miranda viņam to pateiks. Pat sēžot te uz sava dīvāna un pavēstot jaunumus Mirandai, es jutu, kā spēku samērs nosveras uz manu pusi.

Miranda sagrozījās, un es pagriezos, lai paraudzītos uz viņu astoņdesmit četru collu lielā televizora ekrāna ņirboņas fonā. Viņa bija iemigusi. Kādu brīdi noraudzījos uz viņu, nevis uz filmu. Dziļas ēnas izcēla Mirandas vaibstus, un viņas seja televizora mestās gaismas iespaidā atgādināja tās melnbaltu versiju. Sievas mute pavērās mazliet platāk, deniņos iepulsējās nervs. Mani pārsteidza šis mežonīgais skaistums, lai gan tajā pašā laikā es sapratu, ka viņa nenovecos skaisti. Šī noapaļotā lelles sejiņa pietūks, un šis modeles augums sašļuks. Bet viņa nemaz nenovecos, vai ne? Es taču gatavojos viņu nogalināt, vai ne? Tāds bija plāns, un doma par tā īstenošanu un izbēgšanu no soda piepildīja mani ar gandarījumu un varas apziņu, bet vienlaikus arī ar bailēm un skumjām. Es ienīdu savu sievu, taču ienīdu tāpēc, ka reiz biju viņu mīlējis. Vai es gatavojos pieļaut kļūdu, kuru nožēlošu visu atlikušo dzīvi? Sāku just bailes par to, ko biju iecerējis darīt, un man radās vēlēšanās sazināties ar Liliju, izdzirdēt, kā viņa izsakās par slepkavībām tik nevērīgi, it kā runātu par veca dīvāna izmešanu. Taču mēs bijām vienojušies kādu laiku nesarunāties un nesatikties, kamēr nebūšu nodzīvojis nedēļu Menā, un tas bija vēl viens iemesls, kāpēc es ilgojos pēc šīs nedēļas Kenevikā. Katra diena mani tuvināja nākamajai satikšanās reizei ar Liliju.

Džons, viesnīcas šveicars, kas bieži vien piestrādāja arī par administratoru, pavēstīja man, ka Miranda atrodas “Stallī”, un tad piedāvāja aiznest manas somas uz apartamentu. Es viņam pateicos un devos meklēt sievu, līkumodams pa šaurajiem koloniālā laikmeta stila ēkas gaiteņiem un kāpnēm, kas strauji nosliecās lejup uz pagrabstāvu. Tavernā, kas bija tā nosaukta par godu nomas zirgu stallim, kas reiz te bija atradies, bija akmens grīdas, akmens kamīns un garš ozolkoka bārs, kura aprises atgādināja jahtu. Miranda viena pati sēdēja pie bāra, taču dzīvi sarunājās ar tetovēto bārmeni, kuru sauca vai nu par Sidu, vai Sindiju. Nekādi nespēju to iegaumēt.

Es pārtraucu viņu sarunu, noskūpstīju sievu, ievērodams, ka viņa negaršo pēc cigaretēm, un tad pasūtīju “Hendriksu”. Nometu savu darba vējjaku, kas bija paspējusi izmirkt, kamēr es mēroju ceļu no automašīnas līdz viesnīcai. Bostonā bija smidzinājis smalks lietutiņš, bet Menā tas bija kļuvis līdzīgs grēku plūdiem, un logu tīrītāji, pat darbodamies maksimālā ātrumā, tik tikko spēja attīrīt vējstiklu.

– Tu esi izmircis, – Miranda sacīja.

– Ārā līst.

– Man nebija ne jausmas! Neesmu bijusi ārā visu dienu.

Sida vai Sindija atnesa manu dzeramo. – Viņa dzīvo dzīvi, tava sieva, – viņa noteica un iesmējās piesmakušā balsī.

– To es zinu. – Es pievērsos Mirandai. – Ko tu visu dienu sadarīji?

– Diena nepagāja pilnīgi tukšā. Es izlēmu par mēbelēm visām viesu istabām, apmeklēju masāžu un ar aizturētu elpu gaidīju savu vīru. Ak jā, es gandrīz aizmirsu! – Viņa pacēla augšup savu gandrīz tukšo alus glāzi. – Par vienu veselu nedēļu! – Es saskandināju ar savu vēsā džina glāzi un iedzēru lielu malku, kas vienā mirklī sasildīja manas pēdas. – Vai tu esi ēdis? – Miranda apjautājās.

Es viņai pateicu, ka neesmu, un atvēru ēdienkarti.

Mēs palikām tavernā līdz pat tās slēgšanai, un es izdzēru pietiekami daudz, lai tad, kad mēs ar Mirandu aizklumburojām līdz apartamentam viesnīcas dziļumā un pēc tam kaili iekritām milzīgajā gultā, es aizmirstu iemeslu, kāpēc esmu ieradies Menā uz veselu nedēļu, aizmirstu par Bredu Dagetu un pat par Liliju.

Nākamajā rītā lietus bija beidzies, visi mākoņi aizpūsti uz jūru, un tā bija viena no tām oktobra dienām, kuras var iemūžināt uz kalendāra vāka. Debesis bija metāliski zilā krāsā, un koki bija pārvērtušies sarkanos un dzeltenos pušķos. Pēc pusdienām mēs ar Mirandu aizstaigājām līdz mājai. Es uzņēmu laiku: vajadzēja divdesmit piecas minūtes pa Mikmakroudu, kas nebija daudz vairāk par laiku, ko prasīja pastaiga gar klintīm. 1A bija blīvākā šoseja šajā pasaules daļā, taču šī ielas daļa bija ainaviska, pateicoties periodiski iznirstošajiem Atlantijas okeāna skatiem, tāpēc pastaigas laikā mums garām pabrauca daudzas automašīnas. Mikmakrouda atzarojās no 1A šosejas Kenevikas centrā, tad aizvijās garām Kenevikas ostai un Kenevikas pludmalei: trim galvenajām pilsētas daļām. Kenevikas pludmale bija vismazāk iespaidīgā Kenevikas krasta līnijas daļa – gara smilšu strēle, izraibināta ar īres namiņiem un otrpus ielai ar laukumu, kas vasarā bija pilns ar treileriem. Es to skaidri nezināju, taču atcerējos Mirandas stāstīto par to, ka Bredam piederot viens no īres namiņu pusloka puduriem un ka kopš šķiršanās viņš visu gadu dzīvojot vienā no kotedžām. Kad viņa man to pavēstīja, nebiju tam pievērsis uzmanību, jo tolaik nezināju, ka Breds guļ ar manu sievu. Taču tagad es pievērsu uzmanību. Visam.

Mūsu piebraucamajā ceļā bija novietota viena automašīna, Toyota furgons ar uzlīmi, uz kuras bija rakstīts: “Ja Dievs nebūtu gribējis, lai mēs ēdam dzīvniekus, viņš tos nebūtu radījis no GAĻAS.”

– Tas ir Džims, – Miranda sacīja. – Breds viņu nolīdzis pagraba sienu apmešanai.

Mēs apgājām mājai apkārt un iegājām pa sētas durvīm. Bija neiespējami nedomāt par pēdējo reizi, kad es biju te atradies. Par to, kā biju izspiegojis Mirandu un Bredu, kad viņi kopīgi smēķēja cigareti virtuvē, un tad vēlāk, patvēries taciņas galā, noskatījos, kā viņi kniebjas topošajā dzīvojamajā istabā.

– Pagaidi, līdz ieraudzīsi apakšstāva bāru! – Miranda mani veda pāri pabeigtajām koka grīdām uz vestibilu, soļiem spēcīgi atbalsojoties tukšajās istabās. Džims atradās lejā: viņš noputējušā radioaparātā klausījās klasisko roku un ēda pusdienas, uzmeties uz cementa mucas, kas bija apgāzta otrādi. Viņš likās satraukts un samulsis par mūsu klātbūtni, it kā būtu pieķerts guļam darbavietā, nevis vienkārši ēdot sviestmaizi.

Džims nogrieza mūziku. – Breds būs pēc neliela brītiņa. Vai jūs meklējat viņu?

– Mēs tikai skatāmies. Teds nemaz nav redzējis apakšstāvu kopš, kopš…

Viņa pagriezās pret mani, bet es paraustīju plecus. Nedomāju, ka biju apmeklējis šo mājas daļu kopš karkasa uzbūvēšanas. Zināju, ka Miranda grib man šeit izveidot plašu patvērumu, lai arī es nebiju to lūdzis. Viņa iztēlojās ādas mēbeles, biljarda galdu, pilnu bāru un tumši sarkanas sienas. Kad viņa ieminējās par to pirmoreiz, es to uzskatīju par apliecinājumu Mirandas augstsirdībai, jo viņa vēlējās iekārtot mājā īpašu vietu tieši man. Tagad es jutos sašutis par to, ka viņa izšķiež manu sūri grūti pelnīto naudiņu par ko tādu, ko es pat neplānoju izmantot.

Viņa mani izvadāja apkārt, izrādīja pabeigtos bāra plauktus, vietu, kur atradīsies biljarda galds, un ļāva man apskatīt sienu krāsu paraugus. Kad devāmies prom, Džims bija pabeidzis ēst pusdienas un atsācis darbu. No radio skanēja Stīlija Dena dziesma.

Todien mēs neredzējām Bredu līdz pat brīdim, kad bijām izstaigājuši māju un devušies atpakaļ pa piebraucamo ceļu uz ielas pusi. Viņš piebrauca ar savu furgonu un strauji nobremzēja, izšķaidīdams granti. Breds izslēdza motoru un izlēca ārā no šofera sēdekļa. Viņam mugurā bija tumšzilas bikses un flaneļa krekls, un viņš kustējās ar nevērīgu vingrumu. Būvuzņēmējs paspieda manu roku un ieskatījās man acīs, apjautādamies, ko es domāju par padarīto. Kamēr mēs runājām, Miranda izskatījās garlaikota un nolūkojās atpakaļ uz māju un okeānu, kas šajā rāmajā pēcpusdienā bija mierīgs un kluss.

– Dzirdēju, ka tu te būsi visu nedēļu, – Breds sacīja.

– Iedomājos, ka derētu paņemt nelielu atvaļinājumu.

Uzmanīt Mirandu.

Breds iesmējās, un varbūt es pārspīlēju, taču viņš smējās mazliet par daudz sirsnīgi. Varēju saskatīt plombas viņa zobos. Iesāņus manīju, ka Miranda pagriež galvu un palūkojas uz viņu.

– Miranda ir patiesā šī darba ģenerāluzņēmēja. Viņa ir palaidusi garām savu patieso aicinājumu, – Breds noteica.

– Tā jau viņa man stāsta.

– Klau, es esmu tepat, – Miranda sacīja. – Varat mani iesaistīt šajā sarunā.

Pirms mēs ar Mirandu devāmies projām, lai atgrieztos viesu namā, es pateicu Bredam, ka viņam vakarā vajadzētu atnākt uz tavernu un iedzert ar mums kādu glāzīti. Viņš teica, ka mēģinās tikt.

– Tu nu gan esi čomisks, – Miranda noteica, kad mēs bijām nonākuši atpakaļ uz Mikmakstrītas.

– Viņš ir tavs čoms. Es tikai centos izturēties draudzīgi, lai viņš nedomātu, ka tagad, kad es esmu pilsētā, viņam vajadzētu turēties tālāk.

– Ko tu ar to gribi teikt?

– Man likās, ka jūs abi esat draugi. Vai jūs nekad neesat satikušies viesu nama bārā, lai kaut ko iedzertu?

– Ak dievs, nē taču. Viņš dzīvo pilsētā. Viņš neies maksāt piecus zaļos par alu.

– Un kur iet iedzert cilvēki, kuri dzīvo šajā pilsētā?

– Kenevikas pludmalē ir tāds krodziņš ar nosaukumu “Kūlijs”, uz kuru es personiski vēl neesmu tikusi uzaicināta. Mums šonedēļ vajadzētu turp aiziet. Viesu namā mēs varam paēst katrā laikā.

– Es parakstos, – noteicu. Kādā posmā ietve sašaurinājās, un Miranda ieķērās man elkonī, piespiežoties ciešāk klāt. Par spīti spožajai saulei, ēnā varēja just vēsumu.

Es apjautājos: – Tad tu nedomā, ka Breds šovakar atnāks?

– Man nav ne jausmas. Varbūt viņš uzskatīs, ka tas ir jādara, tāpēc ka tu izraksti čekus un tu viņu uzaicināji. Taču es nejutīšos pārsteigta, ja viņš neatnāks.

– Jūs abi patiešām nekad neesat kopā iztukšojuši pa mēriņam? Man likās, ka esat, ja reiz jūs dalāties cigaretēs un tamlīdzīgi.

– Ak kungs, tas tevi patiešām satrauca, ja? Nē, mēs ar Bredu neesam draugi, taču izturamies draudzīgi. Viņš ir darbinieks un labi dara savu darbu, un es viņu cienu, taču man nav obligāti jākļūst par viņa partneri iedzeršanā. Turklāt, cik esmu dzirdējusi, viņam šajā pilsētā jau tāpat ir pietiekami daudz iedzeršanas partneru.

– Ko tu ar to gribi teikt? Ko tu esi dzirdējusi?

– No dažiem citiem brigādes puišiem dzirdēju, ka viņš daudz dzer un salaiž ar daudzām sievietēm. Tāpēc jau sieva viņu pametusi. Tā gan nav mūsu darīšana, ja vien viņš padara savu darbu. Kāpēc tu piepeši esi tā ieinteresējies?

– Es šurp esmu atbraucis uz nedēļu. Gribēju iepazīt tos dažus cilvēkus, ar kuriem tu šeit pavadi laiku.

– Man te ir tikai viena draudzene, un tā ir Sida. Viņa ir tā, kura man pastāstīja par “Kūliju” un Breda reputāciju. Iesim atpakaļ uz numuriņu, nosnaudīsimies un tad salūkosim ko dzeramu? Vai tas izklausās labi?

Breds tovakar tavernā tā arī neparādījās. Mēs ar Mirandu sēdējām pie izliektā bāra, dzērām vīnu un sarunājāmies ar Sidu, lai arī viņa bija aizņemta, apkalpojot sestdienas vakara klientus. Sidai bija spuraini, gaiši mati, un vienu viņas roku visā pilnībā klāja sarežģīti tetovējumi. Runājot ar mums, viņa nenovērsa acis no Mirandas: es pie tā biju pieradis, un citkārt tas man bija paticis. Varbūt Miranda gulēja arī ar Sidu. Varbūt Miranda gulēja ar katru Tomu, Diku un Salliju Kenevikā.

Vakara gaitā katru reizi, kad kāds atvēra tavernas smagās durvis, es paraudzījos turp, lai redzētu, vai nācējs nav Breds. Miranda nepaskatījās ne reizes. Vai nu viņa zināja, ka Breds nenāks, vai arī viņai bija vienalga, un, tā kā es šaubījos, vai viņai ir vienalga, tad pieņēmu, ka viņa zina ko tādu, ko nezinu es, ka viņi ir atraduši kādu saziņas iespēju, vai arī Miranda zināja, ka Bredam ir kādi citi plāni.

Nākamreiz es ieraudzīju Bredu tikai pirmdienas pēcpusdienā, kad no okeāna nāca vēsa migla un es nolēmu izpētīt klinšaino piekrastes taciņu. Miranda palika snaužam. Tajā pašā rītā mēs bijām aizbraukuši līdz bākai, kuru acīmredzot bija vērts apskatīt. Tā atradās zemes strēles galā, kur migla bija īpaši bieza. Mēs uzņēmām fotogrāfijas, kurās bāka bija tik tikko saskatāma, un tad braucām tālāk pa piekrasti un paēdām pusdienas piekrastes kafejnīcā, kuru tonedēļ bija ieplānots slēgt pirms ziemas. Atgriezusies viesu namā, Miranda ierosināja nosnausties, kā viņa to darīja katru pēcpusdienu, un es viņai pievienojos. Savādā kārtā sekss, ko mēs baudījām tagad, kopš es zināju, ka Miranda ir neuzticīga, bija labāks nekā agrāk. Dusmas uz sievu bija likušas man kļūt egoistiskam, daudz nedomāt par viņas vajadzībām un interesēties tikai par savējām. Un viņa man atbildēja tā, kā nebija darījusi nekad agrāk. Topēcpusdien es biju apgriezis Mirandu uz vēdera un paņēmis viņu no aizmugures, noturot viņu šajā pozā pat pēc tam, kad viņa sacīja, ka grib, lai es redzētu viņas seju. Es izstiepos virs viņas, iegremdējot seju viņas izspūrušajos matos pie kakla un satverdams viņas roku locītavas. Jutos pārsteigts, kad viņa kulminēja īsi pēc manis, izgrūzdama savādu kunkstu. Pēc tam viņa nomurmināja: – Tu šodien biji gluži dzīvniecisks. Man tas patika. – Miranda saritinājās embrija pozā, un es vēroju viņu aizmiegam. Saskaitīju sievas muguras skriemeļus, nopētīju bedrītes viņai virs gurniem. Pabrīnījos par ceturtdaļdolāra monētas lieluma zilumu viņai uz gūžas. Kad viņa sāka vieglītēm krākt, manas domas atkal apmācās. Vai viņa bija tikpat atslābinājusies pēc seksa ar Bredu? Vai viņa uzskatīja par pašsaprotamu to, ka visu mūžu vīrieši piepildīs visas viņas vēlmes? Spriedze, kuru sekss uz brīdi bija izdzēsis, atkal atgriezās. Prātoju, kāda būtu sajūta, ja es no visa spēka iesistu Mirandai pa skaustu.

Saģērbos un izslīdēju ārā no istabas, neatstājot zīmīti. Sajutos labāk, nonācis uz klinšainās taciņas, kuru ieskāva bieza migla, kas stiepās līdz pat necaurredzamajam okeānam. Gāju ātri, uzmanīdamies, lai nepakristu uz slidenajiem akmeņiem, un cenzdamies nedomāt par iepriekšējo reizi, kad biju gājis pa šo taciņu uz mājas pusi. Kad biju nonācis līdz ceļa galam, es ieskatījos pulkstenī, piefiksēdams, ka man bija vajadzīgas mazliet vairāk nekā trīsdesmit minūtes, lai no Kenevikas viesu nama nonāktu pie savas jaunās mājas. Stāvēju uz kraujas, no kuras varēja saskatīt manu īpašumu. Šoreiz es nebaidījos no tā, ka kāds varētu mani pamanīt. Es biju saimnieks, kurš apskata savu savrupmāju. Šķērsoju slapjo zemes strēli un tad apmetu loku, lai pa balzamegļu aleju nonāktu līdz mājas priekšpusei. Pienākot tuvāk piebraucamajam ceļam, es redzēju no tā izbraucam furgonu un pieņēmu, ka esmu palaidis garām iespēju satikties ar Bredu. Taču, kad biju apgājis ap māju pilnībā, ieraudzīju viņa divkrāsaino furgonu un viņu pašu tam līdzās ar cigareti mutē. Viņš sastādīja numuru uz mobilā telefona klaviatūras, taču aprāvās, ieraugot mani. Viņš pasmaidīja. Es atbildēju uz smaidu un devos viņam pretī ar pastieptu roku.

Bija pienācis laiks labāk iepazīt Bredu Dagetu.