Читать книгу Līdz nāve mūs šķirs - Pīters Svonsons - Страница 3

LILIJA

Tovasar, kad man apritēja četrpadsmit gadu, mana māte uzaicināja mākslinieku vārdā Čets apmesties pie mums. Es neatceros viņa uzvārdu, patiesībā neesmu pārliecināta, vai jebkad esmu to zinājusi. Čets ieradās un apmetās nelielajā dzīvoklītī virs mātes darbnīcas. Viņam bija biezas brilles tumšos ietvaros, kupla bārda, kas allaž bija notraipīta ar krāsām, un viņš oda pēc iepuvuša augļa. Atceros, kā viņa skatiens zaglīgi pārslīdēja pār manām krūtīm brīdī, kad mēs tikām iepazīstināti. Vasara jau bija karsta, un man mugurā bija džinsi ar nogrieztiem galiem un īss krekliņš. Manas krūtis nebija lielākas par moskīta kodumiem, bet viņš tās nopētīja tik un tā.

– Sveika, Lilij, – viņš sacīja. – Sauc mani par tēvoci Četu.

– Kāpēc? Vai jūs esat mans tēvocis?

Viņš atlaida manu plaukstu un iesmējās: tas bija aizžņaugts troksnis, kas atgādināja aizrijušos motoru. – Klau, pateicoties tam, kā tavi vecāki pret mani izturas, es jau tagad jūtos kā ģimenes loceklis. Vesela vasara, ko veltīt gleznošanai. Neticami!

Es devos projām, neko nesakot.

Tovasar viņš nebija vienīgais viesis. Patiesībā “Mūku mājā” nekad neuzturējās tikai viens viesis, it īpaši vasarās, kad manu vecāku pienākumi skolā bija beigušies un viņi varēja pievērsties tam, kas abiem patiešām patika, – dzeršanai un laulības pārkāpšanai. Nesaku to tāpēc, lai padarītu savu bērnību par tādu kā traģēdiju. Saku to tāpēc, ka tā ir patiesība. Un tajā vasarā, Četa vasarā, pa māju grozījās visdažādākie piedzīvotāji – absolventi, izbijuši mīļākie –, kuri nāca un gāja gluži kā naktstauriņi, kas riņķo ap raustīgu verandas lampu. Un tie bija tikai pastāvīgie mājas viesi. Mani vecāki, kā allaž, rīkoja nebeidzamas ballītes – guļot gultā, es caur guļamistabas sienām dzirdēju dūkoņu un dārdoņu. Tās bija pazīstamas simfonijas, kas sākās ar smieklu šaltīm, neskanīgu džezu un verandas durvju klaudzēšanu un beidzās agrā rīta stundā ar klaigām, dažreiz šņukstēšanu un vienmēr ar guļamistabas durvju aizciršanos.

Čets piederēja pie mazliet atšķirīgas sugas nekā visi pārējie mājas viesi. Mana māte viņu dēvēja par mākslinieku vientuļnieku, kas droši vien nozīmēja, ka viņš nav saistīts ar viņas koledžu – nav nedz students, nedz iebraucis mākslinieks. Atceros, kā tēvs viņu dēvēja par “klaiņojošu deģenerātu, kuru tava māte ir izmitinājusi savā mājā. Izvairies no viņa, Lilij, man šķiet, ka viņam ir lepra. Un dievs vien zina, kas dzīvo viņa bārdā”. Nedomāju, ka tas bija nopietni domāts padoms no mana tēva – māte atradās turpat netālu, un viņš tā runāja mātes dēļ, – taču šis padoms izrādījās pravietisks.

Visu savu mūžu biju pavadījusi “Mūku mājā”, kā mans tēvs bija nodēvējis plašo, trūdošo, simtgadīgo karalienes Viktorijas stila savrupmāju dziļos Konektikutas mežos, stundas brauciena attālumā no Ņujorkas. Deivids Kintners – mans tēvs – bija angļu romānists, kurš lielāko daļu naudas bija nopelnījis par savas pirmās un visveiksmīgākās grāmatas scenāriju: internātskolas seksa farsu, kas sešdesmito gadu beigās izraisīja īsu sensāciju. Tēvs bija ieradies Amerikā kā pagaidu mācībspēks Šepogas universitātē un palicis, kad bija iepazinies ar Šēronu Hendersoni, manu māti, abstraktu ekspresionisti, kurai bija pastāvīgs darbs skolas glezniecības fakultātē. Viņi kopā nopirka “Mūku māju”. Tai nebija vārda, kad viņi to iegādājās – tajā pašā gadā, kad tiku ieņemta es, – taču mans tēvs, kurš sešas guļamistabas attaisnoja ar plāniem piepildīt tās ar radošiem un gudriem (un jauniem, un sievieškārtas) viesiem, iedomājās, ka gribētu to nodēvēt tāpat kā māju, kurā bija dzīvojuši Virdžīnija un Leonards Vulfi. Tā bija arī atsauce uz Teloniju Monku, mana tēva iemīļotāko mūziķi.

“Mūku mājai” piemita daudz savādību, ieskaitot dažus neizmantotus saules paneļus, kas bija pārklāti ar vīteņaugiem, kino istabu ar vecu filmu projektoru, vīna pagrabu ar netīru grīdu un nelielu peldbaseinu nierītes formā pagalmā, kas reti kad tika tīrīts. Gadu gaitā baseins bija pārvērties duļķainā dīķī, tā malas un dibenu klāja aļģes, virsmu bieži vien sedza pūstošas lapas, un nelietoto filtru aizdambēja peļu un vāveru līķi. Šīs konkrētās vasaras sākumā kādā pavēsā jūnija dienā es pati biju mēģinājusi iztīrīt līdz pusei piepildīto baseinu, noceļot appelējušo segumu, sameklējot tauriņu ķeramo tīkliņu, kas noderēja lapu noņemšanai, un piepildot baseinu ar ūdeni. Abiem vecākiem pēc kārtas apjautājos, vai viņi varētu nopirkt baseina ķīmiju nākamajā reizē, kad dosies iepirkties. Manas mātes atbilde: “Es nevēlos, lai mana dārgā meita visu vasaru peldētos ķīmijā.” Tēvs apsolīja speciāli aiziet uz veikalu, taču es redzēju, kā atmiņas par šo solījumu izbalo viņa acīs, vēl pirms mēs bijām beiguši sarunu.

Vasaras pirmajā pusē es tik un tā peldējos baseinā, iestāstīdama sev, ka tas vismaz ir tikai manā rīcībā. Tumšo aļģu dēļ ūdens iekrāsojās zaļš, un baseina malas un dibens kļuva slidens. Iedomājos, ka baseins patiesībā ir dīķis kaut kur dziļi mežā, kādā īpašā vietā, kuru zinu tikai es, un ka mani draugi ir bruņurupuči un zivis, un spāres. Es peldējos krēslā, kad cikāžu sisināšana bija visskaļākā, teju pārspējot trokšņus, kas nāca no ballītēm uz verandas mājas priekšā. Vienā no tādām peldēšanas reizēm es pamanīju Četu, kurš ar alus pudeli rokās vēroja mani no mežmalas.

– Kāds ir ūdens? – viņš apjautājās, kad saprata, ka ir pamanīts.

– Normāls, – es atbildēju.

– Es nemaz nezināju, ka te ir baseins. – Čets iznāca no paēnas atlikušajā dienasgaismā. Viņam mugurā bija balts kombinezons, kas bija nošķiests ar krāsu. Viņš sūca alu, putām ieķeroties bārdā.

– To neizmanto neviens cits, tikai es. Maniem vecākiem nepatīk peldēt. – Es patvēros baseina dziļākajā malā, priecādamās, ka ūdens ir zaļš un duļķains un viņš neredz mani peldkostīmā.

– Varbūt es kādreiz izpeldēšos. Vai tev nebūs iebildumu?

– Man vienalga. Varat darīt, ko vien vēlaties.

Viņš izdzēra atlikušo alu vienā lielā malkā, tā ka atskanēja paukšķis, kad viņš atņēma pudeli no lūpām. – Ak kungs, es patiešām gribētu uzgleznot to baseinu! Un varbūt tu man ļausi uzgleznot sevi tajā. Vai tu man to ļausi?

– Nezinu, – es atbildēju. – Kas jums padomā?

Viņš iesmējās. – Tieši tas, tu peldbaseinā, šajā gaismā. Es gribētu radīt gleznu. Lielākoties es gleznoju abstrakcijas, taču šajā gadījumā… – Viņš apklusa un pakasīja kāju.

– Vai tu zini, cik tu esi sasodīti skaista?

– Nē.

– Tu tāda esi. Tu esi skaista meitene. Man to nevajadzētu tev teikt, jo tu esi jauna, taču es esmu gleznotājs, tāpēc tas nekas. Es saprotu skaistumu vai vismaz izliekos, ka saprotu. – Viņš iesmējās. – Tu padomāsi par to?

– Nezinu, vai es te vēl daudz peldēšos. Ūdens ir visai netīrs.

– Labi. – Ar lēnu kustību viņš palūkojās uz mežu man aiz muguras.

– Man vajag vēl vienu alu. Vai tev kaut ko atnest? – Tagad viņš turēja tukšo pudeli otrādi un alus pilieni krita nenopļautajā zālē. – Atnesīšu tev alu, ja gribi.

– Es nedzeru alu. Man ir tikai trīspadsmit gadu.

– Labi, – viņš noteica un kādu laiku stāvēja, vērodams mani un gaidīdams, vai es izkāpšu no ūdens. Viņa mute viegli pavērās, un viņš atkal pakasīja augšstilba iekšpusi. Es paliku, kur biju, kuldama ūdeni, un pagriezos, lai neskatītos uz viņu.

– Ofēlija, – viņš noteica gandrīz vai pie sevis. Un tad: – Labi. Vēl vienu alu.

Kad viņš aizgāja, es izkāpu no baseina, zinādama, ka šovasar vairs nepeldēšos, un ienīzdama Četu par to, ka viņš bija sabojājis manu slepeno dīķīti. Ietinos lielajā pludmales dvielī, kuru biju atnesusi pie baseina, un skrēju cauri mājai uz vannas istabu, kas atradās vistuvāk manai otrā stāva guļamistabai. Mans krūškurvis sāpēja, it kā dusmas būtu balons, kas lēnām piepūšas, bet netiek līdz sprāgšanai. Vannas istabā, ieslēgusi dārdošo ventilāciju un atgriezusi dušu, es vairākas reizes iekliedzos, piesaukdama visnejaukākos vārdus, kādus vien zināju. Es kliedzu tāpēc, ka biju nikna, un arī tāpēc, lai neļautu sev raudāt. Tas nelīdzēja. Es apsēdos uz flīžu grīdas un raudāju, līdz man sāka sāpēt kakls. Es domāju par Četu – par biedējošo skatienu, ar kādu viņš mani uzlūkoja, – taču domāju arī par saviem vecākiem. Kāpēc viņi piepildīja mūsu māju ar svešiniekiem? Kāpēc viņi pazina tikai seksuālus maniakus? Nomazgājusies dušā, es devos uz guļamistabu un aplūkoju sevi kailu lielajā spogulī skapja durvju iekšpusē. Biju zinājusi par seksu gandrīz visu savu mūžu. Viena no manām pirmajām bērnības atmiņām saistījās ar to, kā vecāki to darīja uz liela dvieļa pludmales kāpās. Es atrados trīs pēdu attālumā un ar plastmasas lāpstiņu rakņājos smiltiņās. Atceros, ka mana pudelīte bija piepildīta ar siltu ābolu sulu.

Pagriezos un nopētīju savu ķermeni no visām pusēm, sajuzdama riebumu pret rudo matu kumšķi, kas rēgojās man starp kājām. Vismaz manas krūtis tikpat kā nebija manāmas, atšķirībā no manas draudzenes Džīnas, kura dzīvoja dažas mājas tālāk. Izriesu plecus, un manas krūtis pilnīgi pazuda. Aizsedzot kājstarpi ar plaukstu, es izskatījos tieši tāpat kā desmit gadu vecumā. Kaulaina, ar rudiem matiem un vasarraibumiem, kas nobrūnināja manas rokas un kakla pamatni.

Uzvilku džinsus un treniņtērpa augšu, kaut gan vakars vēl aizvien bija sveloši karsts, un devos lejā, lai pagatavotu sev sviestmaizi ar zemesriekstu sviestu.

Es pārstāju peldēties baseinā. Nezinu, vai Čets turpināja mani tur meklēt. Dažreiz es viņu redzēju uz kāpņu augšējā pakāpiena, kas veda uz dzīvokli virs mātes darbnīcas. Viņš mēdza tur smēķēt un lūkoties uz māju. Un reizi pa reizei viņš atradās mūsu virtuvē un sarunājās ar manu māti, parasti par mākslu. Viņa skatiens sameklēja mani, tad aizslīdēja projām un drīz vien atkal pievērsās man.

Mans tēvs tovasar bija aizbraucis uz trijām nedēļām. Tas notika uzreiz pēc tam, kad viņu apciemoja vairāki draugi no Anglijas, tostarp jauna dzejniece vārdā Roze. Viņš mūs iepazīstināja, sacīdams: “Roze, iepazīsties ar Liliju, Lilija, iepazīsties ar Rozi! Nesacentieties. Jūs abas esat skaistas puķes.” Roze, kaulaina un ar lielām krūtīm, oda pēc cigaretēm ar krustnagliņu aromātu. Paspiežot manu roku, viņa nolūkojās pāri manai galvai. Es raizējos, ka pēc tēva nozušanas Čets varētu parādīties mājā biežāk. Tēva vietā uzradās cits vīrietis ar krievisku vārdu. Viņš man patika, bet tikai tāpēc, ka viņam bija īsspalvains jauktenis vārdā Gorkijs. Mums mājā nebija dzīvnieku – kopš manas kaķenes Besas nāves pirms trim mēnešiem. Pēc krieva ierašanās Čets uz kādu laiku nozuda, un es sāku justies drošībā. Bet kādā vēlā sestdienas vakarā Čets ienāca manā guļamistabā.

Es zināju, ka tā ir sestdiena, tāpēc ka tovakar notika svarīgās viesības, par kurām mana māte runāja jau vairāk nekā nedēļu. “Lilij, mīļā, sestdien ieej vannā! Būs viesības.” “Lilij, tu taču palīdzēsi mammai pagatavot spinātu pīrāgus par godu mūsu viesībām, vai ne? Es tev ļaušu tos izdalīt, kā tev patīk.” Savādi, ka viņa satraucās tieši par šo konkrēto vakaru. Viņa rīkoja viesības visu laiku, taču parasti ar koledžas pasniedzējiem un studentiem. Šajā reizē ieradās viesi no Ņujorkas, kas vēlējās satikt krievu. Mans tēvs vēl aizvien bija projām, bet māte jutās nervoza, un viņas īsie mati pakausī spurojās, jo viņa pārāk bieži tos bužināja. Dienas lielāko daļu es turējos tālāk no mājas. Devos cauri priežu audzei, lai nonāktu savā iemīļotākajā vietā – pļaviņā, ko ieskāva akmens sienas, aiz kurām atradās sen pamesta ferma. Mētāju akmentiņus uz kokiem, līdz sāka sāpēt roka, un tad uz kādu brīdi atgūlos mīkstajā zālē netālu no vītola. Es sapņoju par savu otro, iedomāto ģimeni ar garlaicīgiem vecākiem un septiņiem citiem bērniem, četriem brāļiem un trijām māsām. Diena bija karsta. Sajutu sāļos sviedrus uz augšlūpas un, tur guļot, vēroju, kā debesīs parādās tumši, piebrieduši mākoņi. Izdzirdot pirmos pērkona rūcienus, es piecēlos, notraucu zāli no kājām un atgriezos mājās.

Pērkona negaiss pātagoja “Mūku māju” vismaz stundu. Mana māte dzēra džinu un no krāsns ņēma ārā ēdamo, stāstīdama krievam, cik ideāla ir vētra – ka viņa nevarētu vēlēties vēl labāku muzikālo pavadījumu savām viesībām –, lai gan es redzēju, ka viņa ir vīlusies. Kad sāka ierasties viesi, debesis atkal bija kļuvušas zilas, un vienīgais pierādījums par vētras eksistenci bija tīrais gaiss un pastāvīgā ūdens pilēšana no aizsērējušajām notekcaurulēm. Es pasniedzu uzkodas cilvēkiem, kurus nekad agrāk nebiju redzējusi, un tad aizlavījos atpakaļ uz savu istabu, paķērusi līdzi vakariņām divus aukstus cepumus ar pildījumu.

Ēdu savā istabā un mēģināju palasīt. No mātes grāmatu kaudzes uz viņas naktsgaldiņa biju paņēmusi romānu mīkstos vākos. To bija sarakstījusi Džozefīna Hārta, un tās nosaukums bija “Kaitējums”: biju dzirdējusi māti sakām, ka viņai šis romāns nepatīk, ka tas esot tikai literāri noformēts mēsls. Tas manī radīja vēlēšanos romānu izlasīt, taču arī man tas īsti nepatika. Grāmatā bija stāstīts par kādu angli, kuram ir attiecības ar dēla draudzeni. Man nekas tajā nepatika. Es padevos un izvilku no sava grāmatplaukta Nensiju Drū. Desmitais sējums: “Parole iekļūšanai Lārkspurleinā”. Zināju, ka esmu mazliet par lielu, lai lasītu Nensiju Drū, taču tā bija mana iemīļotākā grāmata. Es iemigu, to lasot.

Pamodos, jo kāds atvēra manas guļamistabas durvis. No gaiteņa iespīdēja gaisma, un pirmajā stāvā es sadzirdēju skaļu rokmūziku. Biju saritinājusies uz sāniem un apsegusies līdz viduklim ar plānu palagu. Atvēru acis un ieraudzīju Četu stāvam durvju ailā. Gaisma krita viņam aiz muguras, taču viņu varēja viegli atpazīt pēc bārdas un brillēm tumšajos ietvaros, kuru mala atstaroja dzeltenīgo gaismu no gaiteņa. Viņš mazliet šūpojās, gluži kā koks stiprā vējā. Es nekustējos cerībā, ka viņš aizies. Varbūt tā nebiju es, ko viņš meklēja, lai arī es zināju, ka biju gan. Iedomājos, vai nevajadzētu sākt kliegt vai mēģināt izskriet no istabas, taču visā mājā dunēja skaļa mūzika, un es nospriedu, ka neviens mani nedzirdēs. Un tad Čets mani noteikti nogalinās. Tāpēc es aizvēru acis, cerēdama, ka viņš aizies, bet izdzirdēju, kā viņš ienāk istabā un klusi aizver aiz sevis durvis.

Nolēmu turēt acis aizvērtas, izliekoties, ka esmu aizmigusi. Sirds sitās krūtīs kā lēkājoša bumbiņa, taču es centos elpot ritmiski. Ieelpot caur degunu un izelpot caur muti.

Klausījos, kā Čets pasper dažus soļus uz priekšu. Zināju, ka viņš stāv tieši man līdzās. Dzirdēju viņa elpu, kas bija saraustīta un gārdzoša, un sajutu viņa smaku. Tā bija iepuvušu augļu smaka, kas sajaucās ar cigarešu un alkohola dvingu.

– Lilij, – viņš nočukstēja.

Es nepakustējos.

Viņš pieliecās tuvāk. Atkal atkārtoja manu vārdu, šoreiz mazliet klusāk.

Izlikos, ka esmu cieši aizmigusi un neko nedzirdu. Pievilku ceļgalus mazliet ciešāk pie ķermeņa, kustēdamās tā, kā, manuprāt, varētu kustēties aizmidzis cilvēks. Es zināju, ko viņš dara manā istabā, un zināju, ko viņš grib. Viņš gribēja mīlēties ar mani. Taču, cik zināju, viņš to varēja darīt tikai tad, ja es biju nomodā, tāpēc biju iecerējusi palikt guļam, lai ko arī viņš pasāktu.

Dzirdēju, kā noknakšķ viņa ceļgali un sakrokojas džinsi, un tad sajutu viņa skāņo elpu, kas oda pēc alus. Viņš bija notupies pie manas gultas. Pirmajā stāvā dunošā mūzika rimās, un sākās cita dziesma, kas izklausījās gluži tāda pati. Sadzirdēju, kā lēnām tiek atvilkts rāvējslēdzējs: pa īsam, metāliskam rāvienam, un tad ritmiska skaņa, it kā viņš ātri berzētu plaukstu gar svīteri. Viņš to darīja ar sevi, nevis ar mani. Mans plāns bija iedarbojies. Skaņa kļuva straujāka un skaļāka, un viņš vēl dažas reizes skaļā, aizsmakušā čukstā atkārtoja manu vārdu. Man likās, ka viņš man nepieskarsies, taču tad sajutu, kā gaiss man pie krūtīm noviļņojas, un sajutu pirkstu pieskaramies pidžamas audumam, kas stiepās pāri manām krūtīm. Istabā bija silti, taču man pār ādu pārskrēja auksti drebuļi. Pavēlēju sev turēt acis aizvērtas. Čets piespieda pirkstus pie manām krūtīm, tā ka viņa asie nagi iedūrās man miesā, un tad izdvesa kaut ko starp vaidu un elpas vilcienu un atvilka plaukstu no mana krūtsgala. Klausījos, kā viņš aizvelk bikšu rāvējslēdzēju un aši iziet no istabas. Atpakaļceļā viņš ietriecās durvju stenderē un tad aizvēra aiz sevis durvis, nemaz nemēģinot izturēties klusi.

Es paliku saritinājusies vēl kādu minūti, tad izkāpu no gultas, paņēmu krēslu un mēģināju to iespiest zem durvju roktura. Tā rīkotos Nensija Drū. Krēsls tur īsti nenoderēja – tas bija mazliet par zemu, taču tas bija labāk nekā nekas. Ja Čets atgrieztos, viņam vismaz nenāktos viegli atvērt durvis, un krēsls nokristu un saceltu troksni.

Nebiju domājusi, ka šajā naktī aizmigšu, taču es aizmigu gan, un, kad pienāca rīts, es gulēju gultā, prātodama, ko iesākt.

Manas lielākās bailes bija no tā, ka tad, ja es pastāstītu mātei par notikušo, viņa man ieteiktu mīlēties ar Četu. Vai arī viņa varētu sadusmoties par to, ka esmu viņam ļāvusi ienākt manā istabā vai vērot mani baseinā. Zināju, ka par šo jautājumu man jāparūpējas pašai.

Un es zināju, kā to izdarīt.