Читать книгу Līdz nāve mūs šķirs - Pīters Svonsons - Страница 7

LILIJA

Kad Čets iznāca ārā no dzīvokļa un pievienojās man pagalmā, es priecājos par to, ka viņš zem kombinezona ir uzvilcis kreklu. Viņš vēl aizvien oda nelāgi, pēc saskābuša ābolu sidra. Es viņam pateicu, ka meža pļaviņā esmu kaut ko atradusi un ka man ir vajadzīga viņa palīdzība. Pateicu, ka būtu to lūgusi savam tēvam, bet viņš izrādījies aizņemts. Čets kaut ko norūca, it kā zinātu, ka mani vecāki savā guļamistabā svin atkalsatikšanos.

Mēs iegājām šaurajā priežu meža strēlē, kas atdalīja manu vecāku īpašumu no kaimiņu nolaistās teritorijas. – Vai tu kādreiz esi bijis pļaviņā? – es apjautājos. Viņš gāja aiz manis, mazliet aizķerdamies un turēdams sev priekšā izstieptu roku, it kā zari varētu piepeši iecirst viņam sejā.

– Kad biju tikko te ieradies, aizgāju līdz vecajām dzelzceļa sliedēm, – viņš sacīja. Sliedes atradās pretējā virzienā tam, kurp mēs bijām devušies.

– Pļaviņa ir forša, – es sacīju. – Tā atrodas aiz vecas lauku mājas, kurā neviens vairs nedzīvo. Es turp eju katru dienu.

– Cik tālu tas ir?

– Tepat, tikai jāiziet cauri mežam. – Mēs pārkāpām pāri akmens sienai, kas norobežoja mežmalu. Rietošās saules spokainā gaisma savvaļas ziediem pļavā piešķīra elektriskas nokrāsas. Debesis virs galvas pārvērtās no sārtām tumši violetās.

– Skaisti, – Čets noteica, un es uz mirkli sajutu nepamatotu aizkaitinājumu par to, ka nākas dalīties ar viņu pļaviņā.

– Tur. – Sāku iet uz akas pusi.

– Tu arī. Tu arī esi skaista.

Piespiedu sevi pagriezties un palūkoties uz viņu.

– Piedod, – viņš noteica. – Es sev liku… Bet, mīļais dievs, tu tikai paskaties uz sevi. Tu pati nemaz nezini, cik esi skaista, vai ne, mazā Lilija? Tev taču nav iebildumu, ko? Ja es vienkārši paskatīšos. – Viņš mazliet salīgojās, iebraucis ar vienu roku savos izspūrušajos matos.

– Tas nekas, taču vispirms tev man ir jāpalīdz. Tur ir veca aka, un tur iekšā kaut kas ir piesiets pie virves. Es nespēju to izvilkt.

– Vareni! Iesim palūkoties. Kā tu te atradi aku?

Nepievērsu uzmanību jautājumam un vedu viņu pāri pļaviņai. Biju zinājusi par aku jau gadiem ilgi. Tā nebija pārāk dziļa. Ar lukturīti varēja saskatīt tās dibenu, un lejā nebija nekā cita kā vien akmeņu atlūzas un dažreiz arī stāvošs ūdens, ja bija lijis. Es pat nebiju pilnīgi pārliecināta, vai tā vispār kādreiz bijusi aka – varbūt tikai dziļa bedre vai iesākta aka, kas nebija izrakta līdz galam. Biju to uzgājusi aptuveni deviņu gadu vecumā, skraidīdama pa pļaviņu. Skrienot biju sadzirdējusi dobju, kokainu skaņu un, atbīdot sausās, dzeltenīgās nezāles, biju atklājusi akas vāku: sapuvušu koka gabalu, kas, šķiet, bija tur novietots, lai neļautu tādiem kā es iekrist iekšā. Vāks tik tikko nosedza četrstūraino akas caurumu un bija viegli noņemams. Akas malas bija izliktas ar akmeņiem. Toreiz man līdzi nebija lukturīša, tāpēc iemetu iekšā akmeni, lai noteiktu akas dziļumu. Akmens trāpīja kaut kam stingram jau pēc kādas sekundes, tāpēc es sapratu, ka aka nav dziļa. Toreiz es nodomāju, ka varbūt tā ir dārgumu slēptuve vai atminējums kādam lielākam noslēpumam. Metos atpakaļ, lai sadabūtu lukturīti, taču tas man sagādāja vilšanos. Akas caurums nebija nekas vairāk par bedri zemē, kas bruka iekšā pati no sevis.

Kad parādīju Četam aku, viņš noteica: – Paskat tik! Kad tu to atradi?

– Pirms kādas nedēļas, – es meloju. – Vispirms pamanīju virvi un tad nocēlu akas vāku. Man šķiet, ka tā nav dziļa, taču es pati nevaru izvilkt virvi. Otrā galā tai piesiets kaut kas smags.

Virves nolaišana akā piederēja pie maniem sagatavošanas darbiem. Biju sameklējusi paplunītu virvi mūsu mājas pagrabā, kur atradās arī vecs metāla miets, un jau pirms vairākām dienām biju to visu aizstiepusi uz pļaviņu. Vienu virves galu cieši apsēju ap lielāko akmeni, ko biju sameklējusi pļaviņā, un nolaidu akmeni akā, bet otru virves galu pēc tam iespiedu dziļi zemē. Nedomāju, ka tas izskatījās īpaši ticami, taču tam nebija nozīmes. Mans mērķis bija panākt, lai Čets vēlētos noskaidrot, kas atrodas virves otrā galā. Torīt es biju iegājusi vecāku vannas istabā un sameklējusi skapītī nelielu tūbiņu, kurā atradās pomāde. Pirmīt biju atnesusi to uz aku un ieziedusi matiem domāto līdzekli uz virves dažu pēdu garumā, panākot, ka to būtu grūti noturēt. Biju raizējusies par to, ka virvi būs pārāk viegli izvilkt un ka Čets to izdarīs stāvus. Man vajadzēja, lai viņš pietuptos pie akas. Izrādījās, ka visas manas raizes bijušas liekas. Čets, kurš uzvedās gluži kā sapriecājies puika, nometās ceļos pie akas un saķēra virvi.

– Nu, kas tur ir?

– Nezinu, – es teicu. – Kaut kas ļoti liels.

Viņš pielika pirkstus pie deguna. – Tas nesmaržo dabiski. Smaržo pēc šampūna.

– Varbūt kāds negrib, lai mēs to izvilktu. – Biju pārvietojusies un tagad stāvēju tieši viņam aiz muguras. Čets piešķieba kaklu, lai uzlūkotu mani. Redzēju, kā viena no viņa miklajām, apsārtušajām acīm blenž uz manām krūtīm. Mana āda notirpa un uz rokām uzmetās zosāda.

– Vai tev patīk tauriņi? – viņš jautāja, ar acīm vēl aizvien piesūcies izšuvumam uz mana krekliņa.

– Laikam gan, – es noteicu un neviļus pakāpos atpakaļ. Sajutu piepešu pretīgumu, kam pievienojās dusmas uz sevi par to, ka esmu atvedusi šo vīrieti uz savu slepeno pļaviņu. Skaidrs, ka viņam bija vienalga, kas atradās akā. Skaidrs, ka viņš domāja tikai par seksu. Pirms uzvilkt augšup virvi, viņš gribēja iebāzt savu locekli manī. Es biju rīkojusies muļķīgi. Centos izdomāt kādu sakāmo, taču manas smadzenes bija kļuvušas tukšas un mute izkaltusi.

Bet tad Čets iejautājās: – Tu taču nepateici saviem vecākiem par mums?

– Nē, – es sacīju. – Viņi tikai sadusmotos uz mani, un, ja es atrastu tur lejā kaut ko labu, tad droši vien neļautu man to paturēt.

– Mēs varētu palūkoties, kas tur īsti ir, – viņš noteica un atkal pievērsa skatienu akas caurumam. – Un ko dabūšu es, ja mēs tur atradīsim dārgumu lādi?

Viņš darīja to, uz ko es biju cerējusi: satvēra virvi zemāk, lai varētu tai pieķerties labāk. Viņš pa daļai iebāza galvu caurumā un uz ceļgaliem pievirzījās tam tuvāk. – Tikai neiekrīti iekšā, – es noteicu. Biju iecerējusi to pateikt, lai liktu viņam sajusties drošāk.

– Cik tur ir dziļš?

– Domāju, ka ne pārāk.

Čats ieūjinājās akā, un tā atbalsoja viņa ūjināšanu.

– Ļauj, es tevi pieturēšu! – Biju izplānojusi arī to, gribēdama, lai viņš pierod pie tā, ka manas plaukstas atrodas viņam uz muguras. Negribēju riskēt un viņu vienkārši pagrūst, lai viņš pēc tam pagrieztos un mestos man virsū.

Sagrābu Četa kombinezona audumu abās plaukstās brīdī, kad viņš sacīja: – Es to turu. Velku augšā.

Saņēmu visus spēkus un grūdu, cik stipri vien spēju. Čets mēģināja pacelt galvu, taču tā atradās caurumā, un viņš atsitās pret vienu no akmeņiem, kas ieskāva aku. Viņa ķermenis saliecās uz priekšu un krita, un uz mirkli man likās, ka es iekritīšu akā kopā ar viņu, – šāda iespēja man pat nebija ienākusi prātā. Tomēr Četam kaut kā izdevās izstiept kājas un apturēt kritienu. Es pavēlos uz sāniem, ieklausīdamās viņa pārsteiguma pilnajā kliedzienā. Viens no viņa smagajiem zābakiem bija iespiedies starp diviem lielajiem akmeņiem, kas atradās akas malā. – Jēzīt! – viņš iekliedzās. Tad: – Palīdzi man! – Dzirdēju grabošu skaņu, un kaut kas iekrita akas dibenā. Nodomāju, ka tās bijušas viņa brilles.

Es piecēlos. Viens no maniem nagiem bija aizķēries aiz viņa kombinezona un nolūzis. Ievēroju to tikai tāpēc, ka biju automātiski papurinājusi roku un man sejā trāpīja asinis.

– Lilij, dieva dēļ, palīdzi man!

Pietupos tuvāk vietai, kur viņa kāja bija iesprūdusi starp akmeņiem. Bija gluži skaidrs, ka tā viņu nenoturēs un ka viņš šā vai tā nokritīs, tomēr es saķēru nobružātās zoles malu un pastūmu to uz priekšu. Čets izgrūda ņurdošu skaņu, un tad es izdzirdēju švīkstu, kam sekoja skaļš blīkšķis, viņam atsitoties pret akas dibenu. Biju gaidījusi, ka viņš kliegs, taču viss bija kluss. Vienīgās skaņas cēlās no birstošas zemes un atlūzām, kas turpināja krist akā, un arī no divām vārnām, kuras ķērca pļaviņas otrā malā.

Izvilku no aizmugures kabatas līdzi paņemto lukturīti un ieslēdzu to. Gaismas stars nebija nekāds spēcīgais, tomēr pietiekami spilgts, lai es varētu ieskatīties akas tumsā. Biju domājusi, ka manas rokas drebēs, taču tā nebija. Es jutos apņēmīga un koncentrēta – tāpat kā brīžos, kad lasīju labu grāmatu un pasaule man apkārt izzuda. Palūkojos pāri akas malai un pavērsu gaismas staru uz akas dibenu. Jutos pilnīgi pārliecināta, ka Čets pēc kritiena izdzīvos un lūgsies, lai palīdzu viņam tikt augšā. Biju tam sagatavojusies. Tomēr viņš gulēja nekustīgi pašā apakšā, uz muguras, kājas pie sienas, bet kakls savādi izliekts. Kādu brīdi es noskatījos uz viņu. Mana lukturīša stars bija vārgs, un aka bija pilna ar putekļiem, tomēr neizskatījās, ka viņš kustētos. Tad es ieraudzīju gandrīz nemanāmu kustību un sadzirdēju klusu nopūtu, kas varēja nākt no Četa vai kā cita – pēc tam, kad akas miers ticis iztraucēts.

Piecēlos un aizgāju dažas pēdas līdz smago akmeņu kaudzei, kurus biju savākusi. Izvēlējos vislielāko, apdauzītu pelēka akmens bluķi, kuram cauri stiepās kvarca dzīsliņa. Man nācās to nest ar abām rokām, tāpēc satvēru lukturīti zobos. Gāzelēdamās kā pingvīns, es aizgāju atpakaļ līdz akai, nostājos žākļstājā un saliecos viduklī. Notēmējusi lukturīša staru tumsā, es nomērķēju ar akmeni un metu to lejā Četa galvas virzienā. Pēc tam, kad biju akmeni nometusi, es vairs neskatījos lejup, taču sadzirdēju troksni, ko tas sacēla, trāpīdams Četam pa galvu. Skaņa atgādināja arbūza pāršķelšanos. Ja Čets pēc kritiena vēl bija dzīvs, tad tagad viņš tāds vairs nebija.

Manas rokas smeldza no akmens stiepšanas, un kādu brīdi es sakņupusi stāvēju. Pļaviņas malā no sava novērošanas punkta izkaltušā kļavā uz mani noskatījās vārna. Iedomājos, vai tā sajūt gaisā nāves smaku, un nospriedu, ka droši vien sajūt. Vārna pacēla galvu un savicināja savus melnos spārnus. Man likās, ka tā mani apsveic ar pievienošanos kādai īpašai pasaulei.

Izslēgusi lukturīti un iebāzusi to kabatā, es no zemes izvilku mietu un kopā ar apziesto virvi iemetu akā. Tad es sāku staigāt no savas akmeņu kaudzes pie akas un atpakaļ un uzmetu Četam virsū vēl kādus sešus lielus akmeņus. Biju apņēmusies pārklāt viņu vēlāk, taču domāju, ka nenāks par ļaunu iesākt procesu. Es būtu turpinājusi darboties, taču gaisma sāka zust, mākoņi bija kļuvuši mēļi un tumši, pļaviņa un apkārtējais mežs zaudēja krāsu un izzuda pelēkajos toņos. Mans sākotnējais plāns bija atgriezties dzīvoklī virs darbnīcas un savākt Četa mantas, iznest tās cauri mežiņam līdz akai un iemest tajā iekšā. Tad es pārklātu visu ar akmeņiem un uzliktu virsū vāku. Taču, ejot atpakaļ cauri tumšajam mežam, kur lukturītis spēja izgaismot tikai nelielu zemes pleķīti priekšā, es nospriedu, ka varētu savākt Četa mantas tagad un aiznest tās uz aku agrā rītā. Zināju, ka mani vecāki celsies vēlu.

Es labi pazinu mazo dzīvoklīti virs darbnīcas. Tā bija viena no manām iemīļotākajām vietām, kad dzīvoklis stāvēja tukšs, taču es nebiju to redzējusi kopš Četa ievākšanās vasaras sākumā. Biju raizējusies, ka viņam varētu būt daudz mantu, kuras man nāksies savākt, taču tā nebija. Viņš pat nebija izkravājis lielu, pelēku militāra stila somu, kas atvērta stāvēja uz vienguļamās gultas. Spīdinot kabatas lukturīti, sāku pārmeklēt dzīvokli un tad sapratu, ka varu ieslēgt lampu. Ja nu gadījumā kāds no maniem vecākiem palūkotos ārā pa guļamistabas logu uz darbnīcu, viņi nejustos pārsteigti par to, ka Četa dzīvoklī deg gaisma. Patiesībā viņi justos vairāk pārsteigti, ja tā tur nedegtu.

Lampa meta blāvi dzeltenu gaismu uz balti apmestajām sienām un grīdas platajiem, kailajiem dēļiem. Dzīvoklītī bija ļoti maz mēbeļu, tikai mans iemīļotais atpūtas krēsls, kas likās izlaidis gaisu, un divi mīkstie krēsli ar sagraizītu audumu, no kura ārā rēgojās pildījums. Zvilnis ar pasteļkrāsas auduma apdruku bija viena no manām iemīļotajām lasīšanas vietām. Nopriecājos, ieraudzījusi, ka Čets to izmantojis, lai tur sakrautu dažas grāmatas. Tas nozīmēja, ka viņš uz tā nebija sēdējis.

Ap gultu bija izmētātas dažas drēbes, pāris sporta kreklu un baltu apakšbikšu. Es izmantoju vienu no sporta krekliem, lai paceltu no grīdas apakšbikses, un ieliku to visu somā. No pustukšās somas nāca sastāvējusies, kaitinoša ķermeņa smaka, taču dzīvoklis neoda tik slikti, kā es biju domājusi. Galvenokārt pēc terpentīna un pelniem. Plāna vidū atradās kafijas bundža, kas bija līdz malām piepildīta ar cigarešu izsmēķiem. Es to paņēmu un mēģināju izdomāt, kur nolikt, līdz sapratu, ka varu to iemest somā. Čets šīs drēbes tāpat vairs nevalkās.

No vannas istabas paķēru Četa zobu suku, gandrīz tukšu zobu pastas tūbiņu, baltu kristālu iesaiņojumā, uz kura bija rakstīts, ka tas ir dezodorants, un koši zaļu šampūna pudelīti. Ar matiem aplipuša ziepju gabaliņa atliekas es atstāju ziepju trauciņā. No virtuves, kas patiesībā bija tikai stūrītis ar izlietni, dažiem skapīšiem un elektrisko plītiņu, es izgrābu divas makaronu paciņas un lielu plastmasas degvīna pudeli. Iegāzu degvīnu izlietnē un atstāju pudeli vienā no skapīšiem. Piepeši man ienāca prātā, ka visā dzīvoklī esmu atstājusi savus pirkstu nospiedumus un ka man vajadzēja uzvilkt cimdus. Tomēr nākamajā dienā es varēju atnākt vēlreiz un visu noslaucīt. Turklāt, ja viss notiktu tā, kā es to biju iecerējusi, tad neviens pat nenojaustu, ka Čets ticis nogalināts. Tas izskatītos tā, it kā viņš piepeši būtu aizbraucis. Bija grūti iztēloties, ka kāds varētu ilgoties pēc viņa.

Piepildījusi somu, es aizvilku rāvējslēdzēju un to pacēlu, pārbaudīdama, vai spēšu to no rīta panest. Soma bija smaga, taču panesama. Vienīgais, kas dzīvoklī bija atlicis no Četa, bija viņa gleznošanas piederumi. Tur bija četri audekli: trīs atbalstīti pret sienu ar priekšpusi, tā ka es nevarēju saskatīt, kas tajos attēlots. Ceturtais audekls vēl aizvien atradās uz molberta. Tas bija nesen iesākts, tikai daži krāsas triepieni virs zīmuļa atzīmēm, taču es redzēju, ka tajā attēlots baseins aiz mājas un ka tā stūrī bija iezīmēta kāda figūra. Tur nebija nekādu sīkumu, taču es zināju, ka tā esmu es. Audekls bija visai mazs, ne lielāks par normālu televizora ekrānu. Nocēlu to no molberta un samīcīju, salaužot trauslo koka ietvaru, un tad noliku to uz grīdas un sakrāvu pārējos audeklus tam virsū. Es tikpat kā nepaskatījos uz audekliem, taču visi atgādināja pabeigtas gleznas. Abstrakti krāsu laukumi ar kaut ko līdzīgu siluetam šur un tur. Es arī būtu varējusi tādus uzgleznot.

Molberts piederēja Četam, jo es jutos pilnīgi pārliecināta, ka dzīvoklī nekāda molberta nav bijis. Tas bija neliels, ar trim saliekamām atbalsta kājām. Es to apgāzu un sabīdīju kopā, līdz tas bija neliela portfeļa lielumā: notraipīta koka gabals ar rokturi, lai to varētu pārnēsāt. Pievienoju to gleznu kaudzei.

Pārlaidu skatienu apkārt istabai, domādama, ka esmu paņēmusi visu. Pat ja kaut kas arī bija palicis, tas izskatīsies tā, it kā to būtu atstājis pats Čets.

Mans pirksts sāpēja tajā vietā, kur biju uzplēsusi nagu. Es to uzmanīgi aplūkoju. Asinis bija sarecējušas, kļuvušas brūnas un lipīgas, un es nedomāju, ka esmu kaut ko notraipījusi dzīvoklī. Piepeši man gribējās tikt laukā no šejienes un atgriezties savā guļamistabā. Un es biju izsalkusi. Ja vien vecāki nebija tikuši tam klāt, ledusskapī atradās ganu pīrāga atliekas.

Uzliku modinātāju uz sešiem nākamajā rītā. Taču, kad mans pulkstenis nozvanīja, es jau biju pamodusies, izkāpusi no gultas un pa pusei saģērbusies. Biju mazliet pagulējusi, taču tas bija tāds miegs, kurā cilvēks jūt katru iečīkstēšanos un klikšķi, un švīkstu, kādu mēdz izdot vecas mājas. Aizmiegot tādā miegā, gulētājam liekas, ka viņš vispār nav aizmidzis, līdz piepeši aptver, ka savādās domas galvā patiesībā bijuši sapņi.

Bija vajadzīgi trīs gājieni, lai mantas no dzīvokļa aiznestu līdz akai. Vispirms aiznesu somu, un ar to klājās visgrūtāk. Kad soma kļuva par smagu nešanai, man to nācās kādu laiku vilkt pa zemi. Pļaviņa bija klāta ar vēsu rasu, kas samitrināja manu džinsu staras. Čets vēl aizvien bija turpat, aprakts zem akmeņiem, kurus biju sametusi viņam virsū. Ap viņa līķi lidinājās dažas melnas mušas. Nākamajā reizē es atnesu trīs lielās gleznas. Tās nebija smagas, taču grūti satveramas, un man nācās vienu no tām salauzt, lai iedabūtu akā. Trešajā reizē es atnesu nelielo molbertu un Četa iesākto gleznu, kurā es biju redzama baseinā. Iemetusi to visu akā, es savācu pārējos akmeņus un sabēru tos virsū. Izjutu gandarījumu, it īpaši noskatoties, kā visas atmiņas par Četu nozūd akmeņu kaudzē. Biju izmantojusi savu veco, sarūsējušo kapli, lai atbrīvotu dažus no akmeņiem. Tas vēl aizvien atradās pļaviņā, un es ar to izraku zemes pikučus, ko iemest akā, līdz izskatījās, ka tajā nav nekā cita kā vien zeme un akmeņi. Zināju, ka tas nav ideāli, tomēr jutos apmierināta.

Pēdējais, ko es izdarīju pirms aiziešanas no pļaviņas, – iemetu sarūsējušo kapli akā un tad uzliku tai virsū vāku. Ar saviem jau tā netīrajiem pirkstiem es pārklāju vāku ar garo, sauso zāli, mēģinot to nomaskēt. Pirms devos prom, apstaigāju apkārtni, nopētīdama zemi, lai pārliecinātos, ka nekas nav palicis pāri, taču tur nekā nebija, pat ne izsmēķa. Čets bija nozudis no zemes virsas. Rīts bija kluss, tikai kukaiņu sanoņa sāka kļūt skaļāka reizē ar vārnu ķērcieniem – viņas bija patiesās šīs pļaviņas saimnieces. Es atķērcu viņām pretī, tāpat kā citkārt, un netiku gudra, ko viņas par mani domā.

Mājās es ilgu laiku pavadīju dušā, berzdama pirkstus, lai atbrīvotos no pēdējām dubļu paliekām. Karstā ūdens pieskāriens ķermenim lika man justies reizē spēcīgai un drošībā. Kad mana māte atvēra guļamistabas durvis un nosauca mani vārdā, es palēcos un gandrīz pakritu, kājai paslīdot uz dušas pamatnes.

– Kas noticis? – es jautāju.

– Nekas, mīļā. Mēs ar tēti iedomājāmies, vai tu negribētu pabrokastot “Šeidijā”.

– Labi, – es atbildēju. – Kad?

– Tiklīdz būsi iznākusi no dušas.

Mēs mēdzām iegriezties “Šeidijā” ļoti bieži. Tā bija mana tēva iecienītākā kafejnīca, un varbūt arī mana iecienītākā, it īpaši brokastu laikā. Es ēdu franču grauzdiņu ar papildu bekona šķēli. Mani vecāki sēdēja man pretī uz sēdekļa, viņu pleci saskārās, un viņi pat kopīgi ēda augļu porciju, kas papildināja tēta kapāto gaļu ar kukurūzu un mammas omleti. Brokastu laikā manā prātā nemitīgi iezagās domas par Četu, bet tās pazuda brīdī, kad kāds no maniem vecākiem pateica ko smieklīgu, vai tad, kad es domāju par to, cik labs ir šis ēdiens. Mans kuņģis atgādināja tukšu trauku, ko nebija iespējams piepildīt.

– Tu esi izsalkusi, Lilij, – mana māte sacīja.

– Viņa ir augoša meitene, jau gandrīz sieviete, – sacīja tēvs.

Brokastis pagāja labi, pat neskatoties uz to, ka mani vecāki tās sabojāja, atkal apjautājoties, vai es gribētu pārlēkt vēl vienai klasei. Daži skolotāji gada beigās bija to ieteikuši, un es jau vasaras sākumā biju no šīs iespējas atteikusies. Māte visu laiku turpināja par to ieminēties, tāpēc es viņu sodīju, atsacīdamās doties uz mākslas nometni jūlijā. Zināju, ka divas nedēļas bez manas klātbūtnes bija kas tāds, ko viņa gaidīja. Jutos pārsteigta par to, ka šī tēma atkal parādījās, taču tā ātri vien tika izsmelta un nepaguva galīgi sabojāt brokastis.

Nedzirdēju neko par Četu veselu nedēļu un sāku raizēties, prātojot, vai tas nav nedabiski, ka neesmu neko par to teikusi. Tāpēc kādu dienu pie pusdienām, kad mans tēvs nekur nebija atrodams, bet māte nebija noskaņota uz runāšanu, es apjautājos, kas noticis ar Četu.

– Čets aizbrauca. Vai tad tu nezināji?

– Uz kurieni viņš aizbrauca?

– Ak kungs, Lilij, es taču nezinu. Jādomā, ka sameklējis kādu citu dīvānu. Viņš pat neatvadījās, nepateicīgais ķēms.

Tajā pēcpusdienā es aizgāju uz dzīvokli. Tas izskatījās tā, it kā mana māte un tēvs te būtu bijuši un to mazliet sakopuši. No dīvāna bija noņemti palagi, un atkritumu spainis virtuvē bija iztukšots. Uz brīdi apsēdos savā zvilnī, lai arī man nebija līdzi grāmatas. Logi bija atvērti, un pa tiem dzīvoklī ieplūda vēsa vēja pūsma, pirmā pēc ilgiem laikiem. Kopš Četa nogalināšanas es biju gaidījusi divus notikumus. Biju gaidījusi, ka tikšu pieķerta, un biju gaidījusi, ka sajutīšos slikti. Nekas no tā vēl nebija noticis. Un es zināju, ka arī nenotiks.