Читать книгу Līdz nāve mūs šķirs - Pīters Svonsons - Страница 4

TEDS

Gandrīz pusnaktī es stāvēju pie savas un Mirandas brūnās mūra mājas kāpnēm, noskatoties, kā pa ielu attālinās taksometra sarkanās gaismas, un mēģināju atcerēties, kur iebāzu mājas atslēgas, pirms nedēļas aizlidojot uz Londonu.

Kad biju atvilcis ceļojumu somas ārējās kabatiņas rāvējslēdzēju, ārdurvis atsprāga vaļā. Miranda žāvājās. Viņa bija ģērbusies īsā naktskreklā un vilnas zeķēs. – Kā gāja Londonā? – viņa apjautājās, kad bija noskūpstījusi mani uz lūpām. Viņas elpa bija mazliet skābena, un es iedomājos, ka viņa droši vien aizmigusi pie televizora.

– Slapji.

– Ienesīgi?

– Jā, slapji un ienesīgi. – Aizvēru aiz sevis durvis un nometu bagāžu uz cietās grīdas. Māja smaržoja pēc līdzņemamā taizemiešu ēdiena. – Esmu pārsteigts, redzot tevi te, – es sacīju. – Domāju, ka esi Menā.

– Es gribēju tevi redzēt, Tedij! Ir pagājusi jau vesela nedēļa. Vai tu esi dzēris?

– Lidojums aizkavējās, un es izdzēru dažus kokteiļus. Vai es ožu?

– Jā. Iztīri zobus un tad nāc gultā. Esmu pārgurusi.

Noskatījos, kā Miranda kāpj pa stāvajām kāpnēm uz mūsu otrā stāva guļamistabu, vēroju, kā viņas slaido stilbu muskuļi saspringst un atbrīvojas, ievēroju, kā pie katras gurnu kustības nošūpojas naktskrekls, un tad iedomājos par Bredu Dagetu, kurš pārliec viņu pāri namdaru galdam, paceļ viņas svārkus…

Nogāju lejā pagraba līmenī, kur atradās mūsu virtuve un ēdamistaba. Sameklēju ledusskapī kastīti ar sarkanajām garnelēm karijā un apēdu tās aukstas, sēžot pie virtuves galda.

Man sāka sāpēt galva, un es biju izslāpis. Sapratu, ka pat bez aizmigšanas man jau ir sākušās paģiras no visa tā džina, ko biju izdzēris lidostas bārā un pēc tam lidmašīnā. Rudmate no bāra arī lidoja biznesa klasē un sēdēja man pretī, vienu rindu tālāk. Pēc iekāpšanas lidmašīnā mēs turpinājām sarunāties pāri ejai, lai gan uz laiku bijām pārstājuši apspriest manas sievas neuzticību. Vecā sieviete man blakus pie loga ievēroja mūsu sarunāšanos un sacīja: – Vai jūs ar sievu nevēlētos sēdēt līdzās?

– Pateicos, – es sacīju. – Mēs labprāt.

Tiklīdz viņa bija iekārtojusies un es pie stjuartes biju pasūtījis džinu ar toniku, es atkal apjautājos par to, kā viņu sauc.

– Lilija, – viņa sacīja.

– Un tālāk?

– Es tev pateikšu, taču vispirms uzspēlēsim spēlīti.

– Labi.

– Tā ir ļoti vienkārša. Tā kā atrodamies lidmašīnā un lidojums ir tāls, un mēs vairs nekad neredzēsimies, teiksim viens otram pilnīgu patiesību. Par visu.

– Tu pat negribi man atklāt savu uzvārdu, – es sacīju.

Viņa iesmējās. – Tiesa. Taču tas mums ļauj ievērot šos noteikumus. Ja mēs viens otru pazīstam, spēle nedarbojas.

– Mini kādu piemēru.

– Lai notiek. Es neciešu džinu. Pasūtīju tikai tāpēc, ka tev priekšā bija kokteiļa glāze un tā izskatījās smalki.

– Tiešām? – es jautāju.

– Nekāda nosodījuma, – viņa sacīja. – Tava kārta.

– Labi. – Kādu brīdi padomāju un tad sacīju: – Man tik ļoti garšo džins, ka dažreiz es raizējos, vai tikai neesmu alkoholiķis. Ja es ļautu sev vaļu, tad izdzertu kādus sešus džina kokteiļus vienā vakarā.

– Tas ir sākums, – viņa sacīja. – Varbūt tev ir problēmas ar dzeršanu. Tava sieva tevi krāpj. Un tu? Vai tu kādreiz esi krāpis viņu?

– Nē, neesmu. Es esmu… kā teica Džimijs Kārters? Protams, es esmu izjutis iekāri. Piemēram, esmu jau iztēlojies, kā būtu mīlēties ar tevi.

– Tiešām? – Viņa iepleta acis un izskatījās mazliet šokēta. – Pilnīgu patiesību, atceries? – es sacīju. – Nejūties pārsteigta. Vairums tevis satikto vīriešu droši vien jau pēc piecām minūtēm domā neķītras lietas par tevi.

– Vai tā tiešām ir?

– Jā.

– Cik neķītras?

– Tev patiešām negribētos to uzzināt.

– Varbūt man to gribas, – viņa noteica un sagrozījās sēdeklī uz manu pusi. Es iedzēru malku džina ar toniku, ledus gabaliņiem atsitoties pret zobiem. – Tas ir interesanti, – viņa sacīja. – Es nespēju iztēloties, kā tas ir: iepazīties ar kādu un uzreiz zināt, ka es gribu ar viņu gulēt.

– Tas nenotiek tieši tā, – es sacīju. – Tā drīzāk ir ieprogrammēta reakcija – to iztēloties. Piemēram, kad mēs stāvējām rindā pie iekāpšanas, es palūkojos uz tevi un iztēlojos tevi kailu. Tas vienkārši notiek. Vai ar sievietēm tā nav?

– Piepeši iztēloties seksu ar vīrieti? Nē, ne gluži. Sievietēm ir citādi. Mēs domājam par to, vai vīrietis, ar kuru tikko esam iepazinušās, gribētu gulēt ar mums.

Es iesmējos. – Nu, viņš to grib. Pieņem to kā aksiomu.

Tici man, tu nevēlēsies zināt neko vairāk.

– Nu, redzi? Vai šī spēlīte nav jautra? Kāpēc tu man nevarētu pastāstīt ko vairāk par to, kā vēlies nogalināt savu sievu?

– Ha, – es sacīju. – Nezinu, vai es to teicu nopietni.

– Tu esi drošs par to? Man nešķita, ka tas ir joks.

– Atzīstu, ka, ieraugot viņus abus kopā mūsu mājā, es iedomājos – ja vien man būtu ierocis, es viņus būtu viegli varējis nošaut caur logu.

– Tātad tu domā par viņas slepkavību, – sieviete noteica brīdī, kad lidmašīnas motors pirms starta iedūcās. Mēs piesprādzējāmies, un es iedzēru pamatīgu džina malku. Lidojuma laikā allaž esmu bijis nervozs. – Paklau, – viņa turpināja. – Es necenšos panākt, lai tu pateiktu ko tādu, ko nevēlies teikt. Man tikai ir interesanti. Tas pieder pie spēles. Pilnīga patiesība.

– Nu tad tu pirmā. Pagaidām tu man esi pateikusi tikai to, ka tev negaršo džins.

– Lai notiek, – viņa sacīja un kādu brīdi apdomājās. – Patiesībā es nedomāju, ka slepkavība vienmēr ir tik ļauna, kā cilvēki to iztēlo. Ikviens reiz mirst. Kāda starpība, ja daži iebojāti āboli nonāk mēslainē mazliet ātrāk, nekā Dievs to iecerējis? Un, piemēram, tava sieva šķiet piemērota kandidāte.

Lidmašīnas dūkšana pārvērtās gaudošanā, un kapteinis lika stjuartiem apsēsties. Uz brīdi sajutos atvieglots par to, ka man nav uzreiz jāatbild līdzās sēdošajai sievietei. Viņas vārdi atbalsoja nebeidzamās domas, kas mani nomocīja jau veselu nedēļu, prātojot par sievas slepkavību. Centos sev iestāstīt, ka ar Mirandas nogalināšanu es izdarītu pasaulei pakalpojumu, un te piepeši uzradās pasažiere, kura man piešķīra morālas tiesības rīkoties savu vēlmju iespaidā. Un, lai arī es jutos šokēts par viņas teikto, biju arī diezgan apreibis – džins cirkulēja manā ķermenī, un es nevarēju saprast, kāpēc gan kāds varētu vēlēties būt skaidrā. Jutos reizē saprātīgs un brīvs, un, ja mēs atrastos kaut cik privātā vietā, domāju, ka tūdaļ pat būtu apskāvis Liliju un mēģinājis viņu noskūpstīt. Tagad, pēc lidmašīnas pacelšanās, es turpināju runāt.

– Atzīstu, ka doma par sievas nogalināšanu man šķiet valdzinoša. Mēs noslēdzām laulību līgumu, tādēļ Miranda nedabūs pusi no maniem īpašumiem, taču viņa dabūs daudz: pietiekami, lai būtu nodrošināta visu atlikušo mūžu. Un tur nav iekļauts punkts par neuzticību. Es varētu nolīgt advokātu, likt, lai viņš noalgo detektīvu un savāc pierādījumus, taču tas būs dārgi un beigu beigās es būšu izšķiedis laiku un naudu un pats tikšu pazemots. Ja viņa būtu atnākusi pie manis un pastāstījusi par šo dēku – pat pateikusi, ka ir iemīlējusies Dagetā un grib mani pamest, – es būtu pieļāvis šķiršanos. Es būtu viņu ienīdis, taču turpinātu dzīvot mierīgi. Tas, kam es nespēju tikt pāri… ko es nespēju atstāt mierā… ir tas, kā viņa un Breds izturējās todien, kad es pieķēru viņus abus drāžamies manā mājā. Kad es runāju ar viņiem pirms tam, abi bija tik mierīgi un pārliecinoši. Miranda tik nepiespiesti meloja. Nezinu, kā viņa bija to apguvusi. Taču tad es sāku par to aizdomāties, pārcilāt visu, ko es par viņu zināju, to, cik atšķirīgi viņa mēdz izturēties pret dažādiem cilvēkiem, un sapratu, ka tāda viņa ir – sekla, neīsta mele. Varbūt pat psihopāte. Nezinu, kā nebiju to pamanījis jau agrāk.

– Jādomā, viņa izturējās atbilstoši tam, kā, viņasprāt, tu vēlējies, lai viņa izturētos. Kā jūs iepazināties?

Es viņi izstāstīju, kā mēs iepazināmies: kādā vasaras vakarā mājas iesvētību viesībās pie kopīga drauga Jaunesesksā. Pārējās viešņas bija ģērbušās vasaras kleitās vai pogājamās blūzēs, bet Mirandai mugurā bija džinsi ar nogrieztiem galiem – tik īsi, ka baltās kabatas atradās zem griezuma līnijas, – un krekliņš, kura priekšpusē bija uzdrukāts Džespera Džonsa mērķis. Viņai rokās bija Pabst Blue Ribbon skārdene, un viņa sarunājās ar Čadu Pavoni, manu koledžas laiku draugu, kas bija nopircis māju, kuras iegādi mēs tobrīd svinējām. Miranda bija atmetusi galvu atpakaļ un skaļi smējās. Man uzreiz radās divas domas: viņa ir seksīgākā sieviete, kādu es jebkad esmu redzējis, un Čads Pavone nekad mūžā nav pateicis neko smieklīgu – tad par ko viņa smejas? Aši novērsu skatienu no abiem, cenzdamies saskatīt viesu barā kādu paziņu. Patiesībā, ieraugot Mirandu, es sajutu tādu kā triecienu, piepešu atskārsmi, ka tādas sievietes kā viņa eksistē arī ārpus neķītriem žurnāliem un Holivudas filmām un ka, visticamāk, viņa šurp atnākusi kopā ar kādu citu.

Uzzināju viņas vārdu no Čada sievas. Viņu sauca Miranda Hobārta. Viņa uz gadu bija apmetusies Jauneseksā, lai pieskatītu kādu māju. Viņa bija tāda kā māksliniece un strādāja vietējā vasaras teātra kasē.

– Vai viņai neviena nav? – es apjautājos.

– Tici vai ne, bet nav. Tev vajadzētu ar viņu aprunāties.

– Šaubos, vai es būšu viņas tips.

– Tu to neuzzināsi, ja nepajautāsi.

Kad mēs beidzot uzsākām sarunu, tā bija Miranda, kas mani uzrunāja. Viesības bija ievilkušās, un es sēdēju viens pats uz nolaidenās nogāzes aiz Čada un Šerijas mājas. Aiz jumtiem varēja saskatīt violeto okeāna vizmu, kad to brīdi pa brīdim apspīdēja bākas rotējošā gaisma. Miranda apsēdās man līdzās. – Dzirdēju, ka tu esot ļoti bagāts, – viņa noteica. Viņas balss bija zema un mazliet šļupstoša. – Visi par to runā.

Nesen biju noorganizējis darījumu starp nelielu uzņēmumu, kas bija izstrādājis attēlu augšuplādēšanas programmu, un lielu sociālo mediju vietni par summu, kas pat man likās mazliet pārspīlēta. – Esmu gan, – es sacīju.

– Tavai zināšanai, es ar tevi negulēšu tikai tāpēc vien, ka tu esi bagāts. – Viņa smaidīja visai izaicinoši.

– Ņemšu vērā, – es noteicu, un šie vārdi izklausījās neveikli pat manām ausīm. – Taču varu derēt, ka tu mani apprecētu.

Viņa atmeta galvu atpakaļ un guldzoši iesmējās. Tieši tādu es biju viņu redzējis pirmīt smejamies par kādu Čada asprātību, taču tuvumā šis žests nelikās nedabisks. Pētīju viņas zoda līniju, iztēlojoties, kāda būtu sajūta, piespiežot lūpas pie viņas maigā kakla.

– Skaidrs, ka es tevi apprecētu, – viņa noteica. – Vai tu mani bildini?

– Kāpēc ne, – es sacīju.

– Un kad mums vajadzētu apprecēties?

– Varbūt nākamajā nedēļas nogalē. Nedomāju, ka to vajadzētu sasteigt.

– Es piekrītu. Tās ir nopietnas saistības.

– Tikai aiz ziņkārības, – es sacīju. – Zinu, ko es ienesu šajās attiecībās, bet ko ienesīsi tu? Vai tu proti gatavot?

– Neprotu gatavot. Neprotu šūt. Vai tu esi drošs, ka gribi mani precēt?

– Jutīšos pagodināts.

Mēs papļāpājām vēl kādu laiku un tad turpat mauriņā neveikli saskūpstījāmies, zobiem saskaroties un zodiem saduroties. Viņa atkal skaļi iesmējās, un es viņai sacīju, ka atceļu kāzas.

Taču tās netika atceltas. Mēs apprecējāmies. Nevis pēc nedēļas, bet pēc gada.

– Kā tu domā, vai viņa spēlējās ar mani no jau paša sākuma? – es jautāju Lilijai. Lidmašīna bija pacēlusies, un mēs atradāmies tajā savādajā burbulī, ko dēvē par ceļošanu ar lidmašīnu, tomēr mūs iemidzināja mākslīgais gaiss un mīkstie sēdekļi, un pastāvīgā motoru rūkšana.

– Iespējams.

– Taču tas, kā viņa man tuvojās… tas, kā viņa pašā sākumā ieminējās par manu bagātību… Izskatījās, ka viņai tas ir joks, kas tāds, ko viņa nemūžam neteiktu, ja gribētu tikt pie vīra.

– Apgrieztā psiholoģija. Ierunājies par to uzreiz, un tu izskatīsies nevainīga.

Es apklusu, apdomādams viņas teikto.

– Klau, – viņa turpināja. – Tas vien, ka viņa tevi izmantoja, nenozīmē, ka viņa pret tevi neko nejuta, ka jums nav labi kopā.

– Mums bija labi kopā. Un tagad viņai ir labi ar kādu citu.

– Kā tu domā, ko viņa saņem no Breda?

– Ko tu ar to gribi teikt? – es jautāju.

– Kāds viņai no tā labums? Viņa riskē ar laulību. Pat ja viņa dabūs pusi tavas naudas, tad droši vien tāpat netiks pie savas sapņu mājas, kas tur šobrīd top. Saiešanās ar Bredu var pārvilkt tam pāri svītru.

– Esmu daudz par to domājis. Sākumā domāju, ka viņa ir Bredā iemīlējusies, taču tagad man neliekas, ka Miranda vispār kādu mīlētu. Man šķiet, ka viņai ir garlaicīgi. Viņa acīmredzami ir izsmēlusi mani, ja neskaita ienākumu avotu. Viņa negrib mainīties un vēl aizvien ir pietiekami jauna un skaista, lai nodarītu pāri neskaitāmiem cilvēkiem. Varbūt man patiešām vajadzētu Mirandu nogalināt, lai atbrīvotu pasauli no viņas.

Pagriezos pret savu kaimiņieni, taču izvairījos skatīties acīs. Viņas rokas bija sakrustotas klēpī, un es redzēju zosādu, kas bija parādījusies uz sievietes ādas. Vai viņai metās auksti lidmašīnas vai manis dēļ?

– Tu izdarītu pasaulei pakalpojumu, – blakussēdētāja noteica tik klusā balsī, ka man nācās mazliet paliekties uz viņas pusi un ielūkoties viņai acīs. – Es tiešām tā domāju. Kā jau pirmīt teicu, ikviens galu galā nomirst. Ja tu nogalinātu savu sievu, tad nodarītu viņai tikai to, kas notiktu šā vai tā. Un tu paglābtu no viņas citus cilvēkus. Tas, ko viņa tev ir nodarījusi, ir ļaunāk par nāvi. Visi nomirst, bet ne visi redz mīļoto cilvēku kopā ar citu. Viņa deva pirmo triecienu.

Dzeltenās gaismas lokā, ko meta lasīšanai domātā spuldzīte, es saskatīju daudzkrāsainus lāsumus viņas gaiši zaļajās acīs. Sieviete samirkšķināja acis, un viņas papīram līdzīgie plakstiņi izrādījās sārtuma izraibināti. Mūsu seju tuvums likās vēl intīmāks par seksu, un par mūsu piepešo saskatīšanos es jutos tikpat pārsteigts kā tad, ja pēkšņi būtu atklājis, ka viņas roka ieslīdējusi manās biksēs.

– Kā es to varētu izdarīt? – pajautāju un sajutu, kā man uz rokām izsitas zosāda.

– Tā, lai netiktu notverts.

Es iesmējos, un īslaicīgā burvība pārtrūka. – Tik vienkārši?

– Tik vienkārši.

– Vēl vienu, ser? – Stjuarte, gara brunete ar slaidiem gurniem un koši sārtām vaigu ēnām, bija pastiepusi roku, lai paņemtu manu tukšo glāzi.

Man gribējās iedzert vēl, taču, pagriežot galvu uz stjuartes pusi, es sajutu piepešu nelabumu un atteicos, tā vietā palūgdams ūdeni. Kad pagriezos atpakaļ, mana kaimiņiene žāvājās, izstiepjot rokas un ar pirkstu spilventiņiem pieskaroties mīkstajam sēdeklim sev priekšā.

– Tu esi nogurusi, – es sacīju.

– Mazliet. Tomēr turpināsim runāt. Tā ir visinteresantākā saruna, kāda man jebkad bijusi lidmašīnā.

Manī ieperinājās šaubu velniņš. Vai es biju tikai interesanta saruna? Domās dzirdēju, kā nākamajā dienā viņa stāsta draudzenei: “Tu neticēsi, ja pastāstīšu, ko es vakar satiku lidostā… Tas stulbenis man izstāstīja, ka plānojot nogalināt savu sievu.” Gluži kā nolasījusi manas domas, viņa ar plaukstu pieskārās manam delmam.

– Piedod, – viņa sacīja. – Tas izklausījās muļķīgi. Es to uztveru nopietni vai vismaz tik nopietni, cik tu vēlies. Atceries, ka mēs spēlējam patiesības spēli un man patiešām nav nekādu morālu problēmu jautājumā par tavas sievas nogalināšanu. Viņa izlikās tavā priekšā. Viņa tevi izmantoja. Viņa savāca tevis nopelnīto naudu, un tagad viņa tevi krāpj ar vīrieti, kurš arī ņem no tevis naudu. Manuprāt, viņa ir pelnījusi visu, ko saņems.

– Jēzīt! Tu tiešām nejoko.

– Nē. Taču es esmu tikai svešiniece, kas sēž tev līdzās lidmašīnā. Tev tas ir jāizlemj pašam. Ir liela starpība starp vēlmi nogalināt savu sievu un reālu slepkavību, un vēl lielāka starpība ir starp kāda nogalināšanu un izvairīšanos no soda.

– Vai tu runā no personiskās pieredzes?

– Šajā jautājumā es atsaukšos uz Konstitūcijas piekto labojumu, – viņa noteica, atkal nožāvādamās. – Domāju, ka mazliet nosnaudīšos. Ja tev nav iebildumu. Turpini domāt par savu sievu.

Viņa nolaida savu krēslu un aizvēra acis. Apsvēru, vai man arī nevajadzētu pagulēt, taču domas nelika mieru. Tas tiesa, es patiešām biju apsvēris iespēju nogalināt savu sievu, taču nu es biju to izteicis skaļi. Turklāt kādam, kurš, šķiet, to uzskatīja par labu domu. Vai šī sieviete bija īsta? Es pagriezos un uzlūkoju viņu. Viņas elpa jau bija kļuvusi dziļāka. Nopētīju viņas profilu – smalko degunu ar mazliet uzrauto galiņu, sakniebtās lūpas, no kurām augšējā viegli pārklājās pāri apakšējai. Sievietes garie, mazliet viļņainie mati bija sasprausti aiz mazām ausīm, kas nebija caurdurtas. Vistumšākie vasarraibumi viņas sejā bija uz deguna, bet, ieskatoties ciešāk, tie klāja lielāko daļu no viņas sejas kā tikko pamanāmu punktiņu galaktika. Mana blakussēdētāja strauji ievilka elpu, kas lika krūtīm noviļņoties, un sagrozījās uz manu pusi. Es aizgriezos, kad viņas galva nogūla uz mana pleca.

Mēs palikām tādā pozā kādu laiciņu, vismaz stundu. Mana roka, kuru es nevēlējos kustināt, sāka sāpēt, tad notirpa un kļuva nejutīga, it kā tās tur nemaz nebūtu. Es pasūtīju vēl vienu džinu ar toniku, domājot par to, ko viņa bija teikusi par slepkavību. Tas likās prātīgi. Kāpēc gan dzīvības atņemšana tika uzskatīta par kaut ko briesmīgu? Nepaies nemaz tik ilgs laiks, kad uz šīs planētas dzīvos gluži citi cilvēki, un visi tie, kas uz tās dzīvoja tagad, būs nomiruši – daži lēnā, briesmīgā nāvē, bet citi vienā acumirklī, kā pagriežot slēdzi. Patiesais iemesls, kāpēc slepkavība tika uzskatīta par noziegumu, slēpās palikušajos. Viņu mīļajos. Bet ja kāds netika patiesi mīlēts? Mirandai bija ģimene un draugi, taču trīs gadu laikā, kamēr bijām precējušies, es biju sācis aptvert, ka viņi visi sirds dziļumos zina, kāda Miranda ir patiesībā. Viņa bija sekla izmantotāja, kas labprāt tika uz priekšu dzīvē ar sava izskata palīdzību. Viņai viss tika pasniegts uz paplātes. Cilvēki sēros, taču bija grūti iztēloties, ka kādam viņas patiešām varētu pietrūkt.

Lidmašīna bija sākusi mazliet planēt, un skaļruņos atskanēja pilota caurcaurēm amerikāniskā balss. – Cienītie, mēs esam iekļuvuši nelielā turbulences zonā! Man jālūdz jūs atgriezties savās vietās un piesprādzēt drošības jostas līdz brīdim, kad būsim tikuši cauri šai zonai. – Es izdzēru savu glāzi mirklī, kad lidmašīna piepeši pazemināja augstumu, gluži kā automašīna, kas pārāk ātri brauc pāri kalnam. Sieviete man aiz muguras izgrūda strauju elsienu, un mana jaunā sabiedrotā piepeši pamodās, uzlūkodama mani ar savām zaļajām acīm. Nezinu, vai viņa jutās vairāk pārsteigta par lidmašīnas spējo lēcienu vai savu pozu, kad aptvēra, ka ir piekļāvusies manai rokai.

– Tā ir tikai turbulence, – es noteicu, lai gan mans kuņģis, kas jau no pirmajām lidmašīnas kustībām bija sažņaudzies aiz bailēm.

– Ak tā. – Viņa iztaisnojās, saberzēdama abas acis ar plaukstām. – Man bija sapnis.

– Par ko tu sapņoji?

– Es vairs neatceros.

Lidmašīna salēcās vēl dažas reizes un tad sāka izlīdzināt gaitu. – Es domāju par mūsu sarunu, – es sacīju.

– Un?