Читать книгу Līdz nāve mūs šķirs - Pīters Svonsons - Страница 9

LILIJA

Nebiju plānojusi iemīlēties, bet kurš gan to plāno? Ēriks Vošbērns bija priekšpēdējā kursa students un Meiteras koledžas literārās biedrības prezidents, lai gan toreiz, kad mēs iepazināmies, es to nezināju. Mēs satikāmies bibliotēkā kādā vēsā februāra vakarā. Bija slēgšanas laiks, un mēs bijām pēdējie, kas devās projām, kopā izejot cauri stikla virpuļdurvīm aukstajā vējā. Ēriks man piedāvāja cigareti, no kuras es atteicos, un tad aizdedzināja savējo un apjautājās man, kurp es dodos. Viņš mani pavadīja līdz Bārnardholai, un šis žests tobrīd likās galantuma, nevis kādu ļaunu motīvu diktēts. Pie mājas ieejas viņš mani uzaicināja uz ceturtdienas vakara ballīti savā biedrībā. Es viņam apsolīju atnākt. Ēriks nebija īpaši izskatīgs: viņam bija gara seja un augsta piere, kaulains deguns un pārāk lielas ausis, taču viņš bija garš un slaids, un viņa balss likās zema un gandrīz melodiska. Tovakar viņam mugurā bija garš, pelēks mētelis un vīna krāsas šalle, kuru viņš vairākas reizes bija aptinis sev ap kaklu. Biju dzirdējusi par literāro biedrību, zināju, ka tā ir viselitārākā visā koledžā, kurai bija raksturīgs vidusskolas snobisms, un es labi zināju, kur tā atrodas: “Muižā”, akmens un slānekļa gotu arhitektūras paraugā, kas slējās studentu pilsētiņas ziemeļu malā, kur beidzās Meitera un sākās Ņūčesteras ielas. Tā bija skaista ēka, rotāta ar grebumiem un notekcaurulēm strūklaku formā, ar augstām un izliektām parādes durvīm un mozaīkas logiem. Tā bija arhitektūra, kas mani bija piesaistījusi šajā koledžā. Biju izpētījusi vairākas vietas, taču Meitera, divsimts gadus veca privātā universitāte ar nieka nepilnu tūkstoti studentu, bija vienīgā vieta, kurā es jutos labi. Ar savām ķieģeļu ēkām, arkām un gobām apstādīto pagalmu tā atgādināja agrāko laiku studentu pilsētiņu un bija gluži kā izņemta no kāda trīsdesmito gadu romāna, kurā zēni dziedāja bārddziņu kvartetos, bet svārkos tērpušās meitenes strauji staigāja no vienas mācību telpas uz citu. Par lielu nepatiku manai mātei, kura jau kopš brīža, kad man apritēja pieci gadi, bija ieteikusi Oberlinu, viņas pašas augstskolu, tēva ierastās vienaldzības pavadīta, es biju izvēlējusies Meiteru.

– Lilij, – Ēriks sacīja, kad bija uzaicinājis mani apmeklēt biedrību, – kāds ir tavs uzvārds?

– Kintnere.

– Ak tā. Tu esi Kintnere. Dzirdēju, ka tu esi te. – Viņš to pateica tā, it kā būtu jau iepriekš izmēģinājis savu sakāmo, it kā viņš jau būtu zinājis, kas es esmu.

– Tu pazīsti manu tēvu?

– Skaidrs, ka pazīstu. Viņš ir sarakstījis “Kreiso pret labo”.

Es jutos pārsteigta. Vairums tēva pielūdzēju pieminēja “Vismazāko namiņu”, viņa internātskolas farsu, un es nekad nebiju dzirdējusi, ka kāds pieminētu tēva komēdiju par Londonas drēbnieka dzīvi.

– Cikos? – es jautāju. Vēru vaļā ēkas durvis un gribēju ātrāk nokļūt iekštelpās.

– Ap desmitiem. Pagaidi! – Ēriks iebāza roku sava garā mēteļa kabatā un izņēma baltu, kantainu kartīti, kuru pasniedza man. Uz tās bija uzdrukāts galvaskauss.

– Parādi to pie ieejas durvīm, lai tevi ielaistu.

Es atvadījos un devos uz savu guļamistabu. Džesika, mana istabas biedrene, vēl negulēja, un es viņai pastāstīju par uzaicinājumu. Viņa bija aizrāvusies ar Meiteras saviesīgo dzīvi, un mani interesēja, ko viņa zinās par Ēriku Vošbērnu un ceturtdienas vakara pasākumu.

– Tu esi tikusi pie kartītes ar galvaskausu, – viņa noteica un izrāva to man no rokām. Un tad atkārtoja jau skaļāk: – Tu esi tikusi pie kartītes ar galvaskausu no tā sasodītā Ērika Vošbērna.