Читать книгу Līdz nāve mūs šķirs - Pīters Svonsons - Страница 6

TEDS

Sagaidījuši savu bagāžu, mēs ar Liliju devāmies garām dīkajiem taksometriem pie E termināļa uz centrālās stāvvietas pusi. Tiklīdz mēs palikām vieni tumšajā stāvvietā, viņa mani apturēja. Pilots bija pavēstījis, ka pašreizējā gaisa temperatūra Bostonā ir divpadsmit grādu, taču svilpojošais, grabažas dzenājošais vējš radīja sajūtu, ka patiesībā ir daudz aukstāks.

– Satiksimies pēc nedēļas, – viņa sacīja. – Mēs izvēlēsimies vietu. Ja es pārdomāšu, tad neieradīšos. Un, ja tu pārdomāsi, tad arī neierodies, un uzskatīsim, ka šīs sarunas nav bijis.

– Labi. Kur mēs satiksimies?

– Nosauc pilsētu, kurā tu nevienu nepazīsti, – viņa sacīja.

Es mazliet apdomājos. – Labi. Kā būtu ar Konkordu?

– Konkorda Masā vai Konkorda Ņūhempšīrā?

– Konkorda Masā.

Mēs vienojāmies satikties Konkordas “Upmalas viesnīcas” bārā nākamajā sestdienā trijos pēcpusdienā.

– Es nejutīšos ļoti pārsteigta, ja tu neieradīsies, – viņa teica. – Vai īpaši sarūgtināta.

– Es tāpat, – atteicu, un mēs sarokojāmies. Likās savādi tik oficiāli sarokoties ar kādu, kurš tev ir piedāvājies palīdzēt nogalināt tavu sievu. Lilija viegli iesmējās, it kā justos tāpat. Viņas plauksta manējā likās sīciņa un trausla kā dārgs porcelāns. Atvairīju vēlēšanos pievilkt viņu sev klāt.

Tā vietā es noteicu: – Vai tu esi īsta?

Viņa atlaida manu roku. – Pēc nedēļas tu to uzzināsi.

Tajā sestdienā es ierados Konkordas “Upmalas viesnīcā” agri. Kad Lilija man lūdza izvēlēties pilsētu, kurā neviens mani nepazīst, es biju izvēlējies Konkordu, un, lai arī es tiešām tajā nevienu nepazinu, tā tomēr bija vieta, kas bija nospēlējusi lielu lomu manā bērnībā. Es biju uzaudzis Midlhemā, vecā zemnieku saimniecībā ar plašiem laukiem un mežu jaunaudzēm. Septiņdesmitajos gados tur tika uzsākti divi tālejoši pasākumi – strupceļi nodēvēti to koku vārdos, kuru tur vairs nebija, un zeme sadalīta akra lieluma apbūves gabalos ar piparkūku mājiņām, kurās tika izvietoti darbinieki no netālā Lextronics, kurā strādāja arī mans tēvs.

Mans tēvs Barijs bija beidzis Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtu un kļuvis par programmētāju vēl tolaik, kad vairums cilvēku pat nezināja, kas ir programmētājs. Strādājot Lextronics, viņš iepazinās ar Eleinu Herisu, manu māti, kur viņa bija administratore un neapšaubāmi visskaistākā sieviete, kādu viņš jebkad bija redzējis. Nezinu pilnīgi droši, vai mans tēvs, tobrīd trīsdesmit gadu vecs, pirms iepazīšanās ar manu māti bija saticies ar citām sievietēm, taču es justos pārsteigts, ja viņš būtu to darījis. Turpretī mana māte sava mūža trešo gadu desmitu bija pavadījusi mainīgās attiecībās ar studiju biedru no Bostonas universitātes, hokejistu, kurš divus gadus bija spēlējis profesionālo hokeju – līdz brīdim, kad ceļgala savainojums pielika punktu viņa karjerai. Viņa reiz man stāstīja – pēc šo attiecību beigām, aptvērusi, ka izšķiedusi astoņus gadus ar “pleiboja tipu”, viņa tūlīt un uz vietas zvērējusi, ka sameklēs vīru, kurš būs vienkāršs, garlaicīgs un uzticams. Un tas izrādījās Barijs Seversons. Viņi satikās sešas nedēļas, bija saderinājušies vēl sešas un tad apprecējās nelielā ceremonijā Vesthārfordā, Konektikutā, manas mātes dzimtajā pilsētā.

Iemesls, kāpēc Konkorda man kļuva par svarīgu vietu, bija tāds, ka mana māte sapņoja par pārcelšanos uz turieni. Laulības pirmajos gados viņa bija nospriedusi, ka ienīst Midlhemas vientulību, un bija aizrāvusies ar šo bagāto priekšpilsētu – tās kārniņu jumtiem, labi ģērbtajām mājsaimniecēm un greznajiem juvelierizstrādājumu veikaliem. Manam tēvam, par to dzirdot, metās slikti, tāpēc māte reizēm mani un dažreiz arī manu vecāko māsu aizveda pusdienās uz Konkordu, bieži vien “Upmalas viesnīcu”, un pēc tam mēs staigājām pa veikaliem: viņa pirka jaunus tērpus vai rotaslietas, vai rokforas un Pino Grigio sieru Konkordas siera veikalā. Nedz es, nedz mans tēvs nejutās pārsteigts, kad laikā, kamēr es otro gadu mācījos Dārtfordas Midlhemas vidusskolā, Eleina pameta manu tēvu un pārcēlās uz īrētu dzīvokli netālu no galvenās ielas Konkordas centrā. Viņa tur nodzīvoja gadu un tad pārcēlās uz Kaliforniju kopā ar kādu šķirtu grāmatvedi.

Mans tēvs, kurš tagad ir pensijā, vēl aizvien dzīvo Midlhemā, kur viņš pavada laiku, veidojot revolucionāras kara diorāmas. Ceturtdienu vakaros es viņu apciemoju. Ja gaiss ir iesilis vismaz līdz piecpadsmit grādiem, viņš man izcep steiku uz grila. Ja temperatūra ir zemāka, viņš pagatavo katlu ar čili. Mana māsa tēvu apciemo katru otro gadu Pateicības dienā. Tā ir vienīgā reize, kad mēs viņu redzam, jo viņa dzīvo Havaju salās kopā ar savu otro vīru un viņa četriem bērniem. Viņa satiek manu māti daudz biežāk, daļēji tāpēc, ka mana māte vēl aizvien dzīvo Kalifornijā, un daļēji tāpēc, ka mana māte un mana māsa ir ļoti līdzīgas. Dažreiz es domāju, ka šķiršanās brīdī ģimene sadalījās pēc dzimumiem un ģeogrāfiski: es un tēvs palikām austrumos, māte un māsa devās uz rietumiem.

Kāpjot augšā pa kāpnēm uz Konkordas “Upmalas viesnīcu”, bija neiespējami nedomāt par to, kā mēs ar māti reiz sēdējām ar tapetēm izlīmētajā viesistabā, mielodamies ar jūras veltēm: māte malkoja Pink Lady, bet es pepsikolu ar citrona šķēli. Mēs ar Liliju bijām sarunājuši tikties pie bāra, nevis ēdamistabā. Es gan biju aizmirsis, ka kroga labirintā bija ieslēpti divi bāri: viens mājīgs L formā izvietots stūrītis tieši pretī ēdamistabai un lielāks dziļāk iekštelpās. Es izvēlējos mazāko bāru, jo tas bija tukšs, un no sava bāra ķebļa es varēju pārskatīt vestibilu, kas veda uz lielāko bāru. Pasūtīju Guiness alu un apņēmos dzert to lēnām. Šajā pēcpusdienā es nebiju iecerējis noreibt.

Iepriekšējā nedēļā pēc atgriešanās no komandējuma Londonā biju pavadījis daudz laika kopā ar sievu. Mirandai bija neskaitāmas idejas saistībā ar Menas mājas iekārtošanu. Mums bibliotēkā bija senatnīgs kāršu galdiņš, un viņa bija pārklājusi to ar izgriezumiem no katalogiem un interneta izdrukām. Kamēr Miranda man pa vienai vien rādīja visas tās lietas, kas mājai bija absolūti nepieciešamas, centos nedomāt par viņu un Bredu Dagetu. Es visam piekritu: apsildāmajām grīdas flīzēm visās vannas istabās, divdesmit tūkstošus dolāru vērtajiem virtuves skapīšiem un iekštelpu viļņu baseinam. Piekrītot es smēlos spēku apziņā, ka viņa mirs un ka es būšu tas, kas to noorganizēs. Domāju par to nepārtraukti, apgrozīdams šo ideju prātā gluži kā briljantu, kas tiek aplūkots no visām iespējamajām perspektīvām, meklējot trūkumus un plīsumus, meklējot vainas apziņu vai nožēlu. Taču to neatrodot. Es atradu tikai aizvien spēcīgāku pārliecību par to, ka Miranda ir briesmone, kura man ir jāiznīcina.

Viņa atgriezās Menā ceturtdien, likdama man apsolīt, ka nedēļas nogalē es viņai pievienošos. Pirms aizbraukšanas viņa mani aizveda uz bibliotēku, lai nodemonstrētu vēl dažas lietas, ko vēlējās pasūtīt no katalogu kaudzes. Tad Miranda sameklēja attēlu savā mobilajā telefonā: gleznu, kas, viņasprāt, būšot ideāla ēdamistabai.

– Izmērs ir sešas reiz deviņas pēdas, – viņa sacīja. – Tā ideāli iederēsies pie dienvidu sienas.

Palūkojos uz mazītiņo attēlu. Man izskatījās, ka tur attēlota vīrieša galva ar degošām ausīm.

– Tas ir Meta Kristija pašportrets, – viņa sacīja. – Tas uz galvošanu būs labs ieguldījums. Paskaties pats, ja netici man. – Tad viņa nosauca smieklīgi lielu summu teikumā, kurā tika pieminēti arī vārdi “izdevīga cena”.

– Es par to padomāšu, – es teicu.

Viņa mazliet palēcās, īsti neatraudama kājas no zemes, un tad noskūpstīja mani.

– Paldies, paldies! – Viņa piespieda plaukstu pie manas bikšupriekšas un pārbrauca ar pirkstu pāri džinsu rāvējslēdzējam. Par spīti savam noskaņojumam, es sajutu erekciju.

– Kad tu atbrauksi uz Menu, es tev kārtīgi pateikšos, labi? – Miranda noteica pieklusinātā balsī.

Sajutu spēcīgu vēlēšanos pagriezt viņu otrādi un noguldīt uz kāršu galdiņa, tieši tāpat, kā to bija darījis Breds Dagets, taču man bija bail sevi nodot. Baidījos, ka varētu ietriekt viņu ar seju katalogos vai nosaukt par maitu un krāpnieci. Tāpēc pavēstīju Mirandai, ka es, visticamāk, nebraukšu uz Menu ātrāk par sestdienas vakaru. Viņa neizskatījās pārlieku vīlusies.

Kad Miranda bija sakravājusi mantas garai nedēļas nogalei, es pavadīju viņu uz garāžu, kur mēs turējām automašīnas. Iekrāvis bagāžu Mini Cooper, es viņai sacīju: – Ceru, ka Breds tev nesagādā nekādas raizes, ņemot vērā, cik daudz laika jums jāpavada kopā.

– Ko tu ar to gribi teikt?

– Viņš taču nav tev uzmācies, ko?

Miranda pagriezās un likās aizdomājusies. – Breds? Nē, viņš ir absolūts profesionālis. Kas ir? Vai tu esi greizsirdīgs? Viņa norunāja savu tekstu ideāli: tas bija pārsteiguma, pārdomu un nevērības sajaukums. Ja es nebūtu redzējis viņus kopā, tad nemūžam nenoticētu, ka starp manu sievu un manu būvuzņēmēju ir izveidojušās tamlīdzīgas attiecības. Pirmajos mūsu pazīšanās gados ar Mirandu es uzskatīju viņu par cilvēku, kurš brīvi pauž savas emocijas un nespēj melot. Kā es varēju tā kļūdīties?

Viņa apsēdās šofera sēdeklī un pa logu nosūtīja man gaisa skūpstu, lai pēc tam izbrauktu no garāžas. Mani pārņēma pārliecība, ka viss ir pareizi. Ar šiem nedaudzajiem vārdiem – noliedzot savas attiecības ar Bredu – viņa bija izdzēsusi jebkādas šaubas.

Lilija kavējās, un, kamēr lēni sūcu savu alu, mani pārņēma pārliecība, ka viņa neparādīsies. Sajutu vienlaikus atvieglojumu un vilšanos. Ja es vairs nekad nesatiktu Liliju, mana dzīve atkal kļūtu normāla. Vai es varēju godīgi apgalvot, ka arī bez viņas palīdzības un uzmundrinājuma nogalināšu sievu? Vai es vispār būšu gatavs mēģināt? Ja man tas izdotos, kas gan atturētu Liliju nodot mani policijai, pavēstot, ka es dzērumā esmu atzinies viņai vēlmē izdarīt slepkavību? Nē, ja Lilija neparādīsies, es izrunāšos ar sievu, pateikšu viņai, ka zinu par viņas dēku, un pieprasīšu šķiršanos. Tam sekotu nebeidzamas juridiskas klapatas un rituāla pazemošana, taču es izdzīvotu. Miranda atņemtu man daudz naudas, pat neskatoties uz laulību līgumu, taču es katrā laikā varētu nopelnīt vēl. Un Breds dabūtu to, ko bija pelnījis. Manu sievu.

Taču vilšanās, ko es sajutu, vientuļi sēžot Konkordas “Upmalas viesnīcā”, nu jau būdams pilnīgi pārliecināts, ka vairs nekad nesatikšu Liliju, cēlās no manas slepenās cerības, ka pa daļai mūsu tikšanās iemesls ir romantisks. Nebiju spējis atbrīvoties no domas par viņas bālo, skaisto seju un no sajūtas, ko radīja viņas slaidās rokas pieskāriens manējai. Varbūt dēka ar Liliju kļūtu par patieso atriebību, ko celt priekšā Mirandai un Bredam. Aci pret aci. Un es nevarēju nepamanīt, ka mūsu izraudzītā satikšanās vieta bija viesnīca. Sajutu visu šo tukšo gultu klātbūtni tieši virs bāra koka sijām.

Tāpat kā biju darījis visu nedēļu, sāku kā apsēsts atsaukt atmiņā nakts lidojumu uz Bostonu, kad tik piepeši uzradās sieviete, kura bija ar mieru man palīdzēt nogalināt manu sievu. Par spīti džinam, es šo vakaru atcerējos gluži labi. Patiesībā nevainojami – vārdu pa vārdam. Taču tas atgādināja mazliet nereāla sapņa atminēšanos. Nejutos pārliecināts, ka pilnībā varu uzticēties savai atmiņai, jo varbūt uz šī notikuma fona biju sācis projicēt savas alkas un cerības. Skaidrs, ka pēc ierašanās mājās biju centies sameklēt kādu informāciju par Liliju. Apmeklēju Vinslovas koledžas mājaslapu, sameklēju sadaļu, kurā bija apkopoti visi Vinslovas arhīva mērķi un sasniegumi. Te bija minēti divi vārdi. Oto Lemke, koledžas arhivārs, un Lilija Heivorda, arhivāre. Pie katra bija minēts telefona numurs, bet viņu kopīgā elektroniskā pasta adrese bija vienāda: archives@winslow.edu. Pārmeklēju tīmekli, meklējot vēl kaut ko par Liliju Heivordu, bet neatradu neko, kas liktos saistīts ar viņu. Izskatījās, ka viņa pieder pie tiem cilvēkiem, kuri neparādās tīmeklī. Un, pat ja viņa tajā parādītos, es šaubos, vai tas būtu man pavēstījis to, ko es patiesībā vēlējos zināt. Kāpēc lai svešiniece piekristu palīdzēt kādam nogalināt viņa sievu? Kāds viņai no tā labums?

Tikko biju izdzēris savu pinti, kad pamanīju viņu. Lilija lēnām nāca uz izliektā gaiteņa pusi, ielūkodamās durvīs, un es apgriezos uz ķebļa, lai pamātu viņai, aicinot ienākt bārā.

– Tu esi te, – viņa noteica, izskatīdamās pārsteigta.

– Tu arī esi te, – es atbildēju. – Iesim apsēsties pie kāda no tiem galdiņiem. Ko tu gribēsi?

Viņa palūdza glāzi baltvīna. Es pasūtīju viņai Sauvignon Blanc, paņēmu sev vēl vienu alu un aiznesu abas glāzes pie stūra galdiņa, kuru viņa bija izraudzījusies. Lilija izskatījās tāda pati, kādu es viņu atcerējos, tikai viņas garie, rudie mati bija saņemti vienkāršā copē. Kad novietoju uz galdiņa vīnu, viņa vilka nost pelēku vējjaku. Zem tā Lilija bija tērpusies smilškrāsas jakā un tumšzilā blūzē. Viņas vaigi bija piesārtuši no āra vēsuma.

Uz mirkli iestājās neveikls klusums. Mēs abi iedzērām pa malkam katrs no savas glāzes.

– Tas atgādina sliktu otro randiņu, – es noteicu, lai iekustinātu ledu.

Viņa iesmējās. – Nez vai kāds no mums gaidīja, ka otrs ieradīsies.

– Es par to neko nezinu. Es domāju, ka tu atnāksi.

– Tad laikam es negaidīju, ka atnāksi tu. Domāju, ka nākamajā rītā tu pamodīsies ar briesmīgām paģirām, kā pa miglu atcerēdamies, ka esi plānojis savas sievas slepkavību.

– Man bija briesmīgas paģiras, taču es atcerējos visu, par ko mēs runājām.

– Un tu vēl aizvien gribi viņu nogalināt? – Lilija to noteica tā, it kā jautātu man, vai es vēl aizvien vēlos pasūtīt frī kartupeļus. Taču viņas acīs jautās uzjautrinājums – vai varbūt izaicinājums. Viņa mani pārbaudīja.

– Vairāk nekā jebkad, – es atbildēju.

– Tad es varu tev palīdzēt. Ja tu vēl aizvien gribi manu palīdzību.

– Tāpēc jau esmu šurp atbraucis.

Noskatījos, kā Lilija ieslīgst mazliet dziļāk krēslā un viņas skatiens atraujas no manis, lai palūkotos apkārt uz nelielo bāru. Izsekoju viņas skatienam, aplūkojot nekrāsoto koka grīdu un griestus, kas nevarēja būt daudz augstāki par septiņām pēdām. Bārā bez mums bija tikai viens apmeklētājs – vīrs uzvalkā –, kurš bija ieņēmis manis atbrīvoto ķebli un dzēra īru kafiju ar putukrējumu. – Vai šī vieta derēs? – es jautāju.

– Te neviens tevi nepazīst, vai ne?

– Esmu te bijis jau agrāk, bet nē, Konkordā es nevienu nepazīstu.

Iedomājos par savu māti, par gadu, ko viņa bija nodzīvojusi šajā pilsētā. Prātoju, vai viņa bieži nākusi uz šo bāru. Vai te viņa nāca meklēt savu otro vīru? Vai te viņa bija iepazinusies ar Kītu Donaldsonu, šķirteni, kurš pierunāja viņu pārcelties uz Kaliforniju? Viņi nebija apprecējušies, taču viņa vēl aizvien atradās Kalifornijā, nu jau ar citu vīrieti. Es māti satiku retāk nekā reizi gadā.

– Tu izskaties nervozs, – Lilija sacīja.

– Es tāds esmu. Vai tev nešķiet, ka būtu dīvaini, ja es nebūtu nervozs?

– Vai tu nervozē par to, ko mēs esam iecerējuši darīt, vai arī nervozē manis dēļ?

– Abi. Šobrīd es prātoju, kāpēc tu esi te. Pa daļai man šķiet, ka tu esi likuma pārstāve un gribi slepus ierakstīt lentē, kā es saku, ka vēlos nogalināt savu sievu.

Lilija iesmējās. – Man nav mikrofona. Ja mēs neatrastos sabiedriskā vietā, es tev ļautu sevi pārmeklēt. Bet, pat tad, ja man būtu mikrofons, vai es varētu tevi apcietināt par to, ka tu esi iecerējis nogalināt savu sievu? Vai tā nebūtu ievilināšana lamatās?

– Varbūt. Droši vien es varētu teikt, ka, runājot par savas sievas nogalināšanu, mēģināju tevi pavedināt.

– Tas būtu kas jauns. Vai tu to dari?

– Ko? Mēģinu tevi pavedināt?

– Jā.

– Vai mēs turpinām spēlēt to pašu spēli, ko lidmašīnā? Pilnīga patiesība? Tad es nemelošu un neteikšu, ka neesmu par to iedomājies, taču nē, viss, ko es teicu par savu sievu un to, kā es uztveru situāciju, ir patiesība. Es biju godīgs pret tevi.

– Un es biju godīga pret tevi. Es gribu palīdzēt.

– Es tev ticu, – sacīju. – Es tikai nesaprotu tavus motīvus. Saprotu, ko es iegūšu no tā…

– Ātru šķiršanos, – Lilija noteica un iedzēra malku vīna.

– Jā, ļoti ātru šķiršanos…

– Bet tu netiec gudrs, ko iegūšu es?

– Jā. Tieši to es gribētu zināt.

– Man jau likās, ka tu par to brīnīsies, – viņa sacīja. – Es justos mazliet nobažījusies, ja tā nebūtu. – Viņa pievērsa man savu ciešo acu skatienu. – Atceries, kad es tev stāstīju, ko domāju par slepkavību? Ka es neuzskatu to par tik amorālu kā visi pārējie. Es tam patiešām ticu. Cilvēki piešķir pārāk lielu nozīmi dzīvības svētumam, taču dzīve nozīmē daudz ko vairāk par šo pasauli, un, ja kāds ļaunprātīgi izmanto savas iespējas, kā to darīja Miranda, ļaunprātīgi izmantojot tavu mīlestību, tāds cilvēks ir pelnījis nāvi. Tas var izklausīties pēc ekstremāla soda, taču es par to domāju citādāk. Ikviens nodzīvo pilnvērtīgu dzīvi, pat ja tā ātri beidzas. Visas dzīves ir pilnvērtīga pieredze. Vai tu zini to Tomasa Eljota citātu?

– Nē.

– “Rozes patiesā dzīve un īves patiesā dzīve ir vienādi ilga.” Es zinu, ka tas neattaisno slepkavību, taču, manuprāt, tas uzsver to, cik daudzi cilvēki uzskata, ka ikviens ir pelnījis ilgu mūžu, lai gan patiesībā katra dzīve ir vairāk, nekā ikviens no mums ir pelnījis. Man šķiet, ka vairums cilvēku ieceļ dzīvību fetiša kārtā, atļaujot citiem sevi izmantot. Piedošanu, to nu es nespēju saprast. Kad mēs satikāmies lidostas bārā un pēc tam sarunājāmies lidmašīnā, tu izlēmi man pastāstīt, ka fantazē par savas sievas slepkavību, un tas ļāva man pastāstīt tev par savu slepkavības filozofiju. Tas arī viss, patiešām. Man patīk sarunāties ar tevi, un, ja tu nopietni apsver Mirandas nogalināšanu, tad es tev palīdzēšu, kā vien varēšu.

Vēroju, kā Lilija savas īsās runas laikā uz mirkli aizraujas, kā viņas seja pavēršas pret mani gluži kā saulespuķe, kas tiecas pretī saulei, lai tiktu pie tās stariem. Tad noskatījos, kā viņa atkal atkāpjas, itin kā būtu atklājusi par daudz. Viņa grozīja pirkstos vīna glāzi. Uz mirkli iedomājos, vai viņa nav neprātīga, un, tiklīdz šī doma mani piemeklēja, es nolēmu tik un tā mesties nezināmajā. Es labi pazinu šo sajūtu. Tādā veidā – uzņemoties muļķīgu risku – biju nopelnījis milzīgas naudas summas.

– Es gribu to darīt, – es sacīju. – Un es gribu, lai tu man palīdzētu.

– Es to darīšu.

Lilija iedzēra vēl vienu malku vīna, un misiņa svečturis pie sienas viņai virs galvas lika stiklam iemirdzēties, atstarojoties sievietes bālajā sejā. Nodomāju, ka ar atpakaļ atglaustiem matiem viņa izskatās vēl skaistāka, bet arī bargāka. Viņa atgādināja modeles no tiem katalogiem, kurus saņēma mana sieva. Tie bija pilni ar gara auguma bagātām meitenēm, tērptām tvīdā un džinsos, kuras pozēja līdzās zirgiem vai pie lauku mājām ar mūra sienām. Modeles šajos katalogos nekad nesmaidīja.

– Man ir viens jautājums, – es sacīju. – Cik cilvēkus tu esi nogalinājusi? – Man gribējās to izteikt kā joku, lai ļautu Lilijai izvairīties no jautājuma, taču reizē gribējās uzzināt, vai viņa pati piekopj to, ko sludina.

– Uz to es neatbildēšu, – viņa sacīja. – Taču tikai tāpēc, ka mēs vēl pagaidām nepazīstam viens otru pietiekami labi. Taču apsolu tev, ka pēc tavas sievas nāves es tev izstāstīšu visu, ko tu vēlēsies zināt. Mums nebūs nekādu noslēpumu. Tieši pēc tā es ilgojos.

To sakot, viņas seja atmaiga, un es sajutos tā, it kā klusajā telpā novējotu seksa apsolījums. Mana glāze bija tukša.

– Vai tu esi domājusi par to, kā to izdarīt? – es jautāju.

– Jā, krietni daudz, – viņa noteica un atbīdīja vīna glāzi tālāk, tā ka tā atradās līdzās manai alus glāzei. – Mums ir liela priekšrocība, un šī priekšrocība esmu es. Es varu tev palīdzēt, un neviens neuzzinās, ka mēs kādreiz esam tikušies. Varu tev nodrošināt alibi, un, tā kā neviens nezinās, ka mēs viens otru pazīstam, policija man uzticēsies. Starp mums abiem nav nekādas saistības. Un ir arī citas iespējas, kā es varu tev palīdzēt.

– Negaidu, ka tu nogalināsi manā vietā.

– Nē, to es zinu. Bet ar manu palīdzību mēs varam krietni samazināt iespējas, ka tu tiksi pieķerts. Tā ir darba grūtākā daļa. Nozieguma paveikšana ir vienkārša. Cilvēki to dara visu laiku. Taču vairums cilvēku neizsprūk cauri sveikā.

– Kā mēs izspruksim cauri sveikā?

– Lai kāds izdarītu slepkavību un netiktu pieķerts, viņam ir jāpaslēpj līķis tik labi, lai neviens to nekad neatrastu. Ja nav notikusi slepkavība, tad nav arī slepkavas. Ir daudzas iespējas, kā paslēpt līķi. Var atstāt to acu priekšā, taču likt visam izskatīties tā, it kā būtu noticis negadījums. Tam ir jānotiek ar Mirandu, jo tad, ja viņa pazudīs, policija turpinās meklēt, līdz viņu atradīs. Kad policija uzlūkos līķi, tam ir jāpavēsta stāsts, kam nav nekā kopīga ar tevi. Tam ir jāuzvedina policija uz ceļa, uz kura tu nekad neatradīsies. Man tev ir jautājums. Ko tu jūti pret Bredu Dagetu?

– Kā tu to domā?

– Vai tev ir viedoklis par to, vai viņam vajadzētu dzīvot vai mirt?

– Man ir viedoklis. Es gribu, lai viņš mirst.

– Labi, – viņa noteica. – Tas krietni vien atvieglo uzdevumu.