Читать книгу Līdz nāve mūs šķirs - Pīters Svonsons - Страница 5

LILIJA

Gadu pirms Četa ierašanās, kad mana skaistā oranžā kaķene Besa vēl bija dzīva, kādu rītu es atradu viņu pie sakņu dārza žoga, pie kura kaķeni bija piespiedis milzīgs, matēti melns klaiņojošs runcis. Besa šņāca, sabozusi spalvu, taču acīmredzami atkāpās. Noskatījos, kā runcis uzlec viņai mugurā, ielaižot nagus Besas pakaļkājās. Zinu, ka kaķi patiesībā nemaz nekliedz, taču tā ir vienīgā iespēja, kā aprakstīt Besas izdoto skaņu. Tas bija teju cilvēcisks šausmu kliedziens. Es metos uz priekšu, sizdama plaukstas, un klaiņojošais runcis aizbēga. Ienesu Besu atpakaļ mājā un pārmeklēju viņas kažoku, lai redzētu, vai tur nav palikušas asiņu pēdas. Tādu nebija, taču es zināju, ka briesmīgais runcis atgriezīsies.

– Nelaid Besu ārā, – māte teica.

Es mēģināju, taču Besa ņaudēja pie durvīm, un tas bija semestris, kad mans tēvs rīkoja mājā semināru; katru otrdienas un ceturtdienas vakaru nāca un gāja studenti, virinādami ārdurvis, lai izietu uzsmēķēt ārā uz mājas kāpnēm. Besa viegli varēja izbēgt.

Bija pavasaris, sāka kļūt siltāks, un es gulēju pie atvērta loga. Kādu rītu, neilgi pēc saullēkta, izdzirdēju, kā Besa ārpusē izgrūž skaļu, izbiedētu ņaudienu. Uzvilku kedas un izskrēju ārā dārzā. Pelēcīgajā agra rīta gaismā es uzreiz viņus pamanīju. Besa atkal bija atkāpusies līdz žogam, bet briesmīgais melnais runcis bija uzmetis kūkumu un gatavojās uzbrukt. Abi bija sastinguši, gluži kā eksponāti dabas vēstures muzejā. Es sasitu plaukstas un iekliedzos, bet runcis tikai pagrieza uz manu pusi savu neglīto, pinkaino galvu, vienaldzīgi mani nopētīja un atkal pievērsās Besai. Šajā brīdī es sapratu, ka runcis nogalinās Besu, ja vien viņam radīsies izdevība – varbūt ne šajā rītā, bet kādā citā rītā, – un es nekādi nespēšu to apturēt.

Mūsu nepabeigtā iekšpagalma malā bija kaudze ar bruģakmeņiem. Tie tur atradās tik ilgi, ka dažus jau bija pārklājušas sūnas. Es paņēmu lielāko bruģakmeni, ko spēju pacelt; tā malas bija asas, un tas bija mitrs no rasas. Klusi un aši devos atpakaļ, lai nostātos aiz runča. Man nevajadzēja nopūlēties un censties izturēties klusi. Viņš nebaidījās no manis, jo bija apņēmies turpināt terorizēt Besu. Daudz nedomādama, es pacēlu akmeni un triecu to lejup, cik stipri vien spēdama. Runcis pagriezās pēdējā brīdī un izgrūda ķērcienu, kad mana improvizētā ieroča asā mala trāpīja viņam pa galvu, bet pārējais akmens uzgāzās uz ķermeņa. Besa metās projām, šķērsodama pagalmu tik ātri kā vēl nekad. Runča ķermenis noraustījās un tad sastinga. Es pagriezos pret māju, gaidīdama, ka guļamistabā iedegsies gaisma, ka māja būs pamodusies no slepkavības skaņām, taču neatskanēja itin nekas.

Tas bija izrādījies vienkārši.

Pagraba piebūve nebija aizslēgta. Es nolavījos lejā tumsā pa lapām apbirušajiem pakāpieniem un pagrābstījos gar sienu, pie kuras bija pieslietas sniega lāpstas. Ar plastmasas lāpstas malu aizstūmu akmeni un tad pabāzu lāpstu kā liekšķeri zem nekustīgā ķermeņa. Es neredzēju nekādus ievainojumus uz pinkainās galvas; man bija bail, ka kaķis varētu nebūt miris, tikai zaudējis samaņu, un kuru katru brīdi var pielēkt kājās, lai, šņākdams un alkdams pēc atriebības, mestos man virsū. Taču, kad es runci pacēlu, viņš nokrita zemē kā beigts, un piepeši man nāsīs iesitās nejauka smaka, izkārnījumi, ko tas bija izdalījis nāves brīdī. Es biju gaidījusi asinis, bet ne mēslus. Smaka uzdzina man nelabumu, taču es jutos priecīga par to, ka esmu nogalinājusi riebīgo runci.

Dzīvnieks nebija tik smags, kā man bija licies; viņa savēlusies spalva radīja iespaidu, ka viņš ir lielāks nekā patiesībā, tomēr viņš bija pietiekami smags. Man izdevās aizstiept runci kādas desmit pēdas tālāk, līdz mežmalai, kur es nometu viņu sapuvušu lapu kaudzē. Nākamās piecas minūtes es pavadīju, rokoties pa lapām un metot tās viņam virsū, līdz viņš bija apsegts. Ar to pietika. Tāpat neviens no manas ģimenes nekad negāja uz mežu.

Ierāpusies atpakaļ gultā un drebinādamās no aukstuma, es nedomāju, ka vēlreiz iemigšu, tomēr man tas izdevās pavisam viegli.

Nākamajās dienās pārbaudīju runča līķi. Tas tur gulēja neskarts, mušu aplidots, līdz kādu rītu izrādījās pazudis. Iedomājos, ka to droši vien aizvilcis kāds koijots vai lapsa.

Besa turpināja dzīvot savu kaķa dzīvi, nākdama un iedama, kad pašai iepatīkas, un dažreiz, kad viņa pieglaudās man pie potītēm vai murrāja manā klēpī, es iedomājos, ka viņa man pateicas par to, ko tiku izdarījusi. Viņa bija atguvusi savu karaļvalsti, un pasaulē viss bija kārtībā.

Pēc atgadījuma ar Četu viesību naktī es uzreiz atcerējos par gadījumu ar klaiņojošo runci. Tas man lika domāt par to, kā vīrieti nogalināt un palikt nesodītai. Likās būtiski, lai līķis nekad netiktu atrasts. Un, ja es grasījos rīkoties, tad man vajadzēja šo to uzzināt par Četu.

Pēc viesībām Čets uz kādu laiku bija pazudis: neiznāca no dzīvokļa un neapmeklēja māju. Bet kadu vakaru viņš stāvēja mauriņā, lūkodamies augšup uz manas guļamistabas logu. Es nupat biju nodzēsusi gaismu, lai dotos pie miera, un šajā brīdī es Četu tur ieraudzīju – viņš mazliet grīļojās, gluži kā koks vējā. Viņš mani vēroja. Biju atstājusi logu pavērtu un žalūzijas pavilktas mazliet augšup, lai istabā ieplūstu gaiss. Sajutos kā nobijusies muļķe, un man acīs sariesās asaras, taču es sev teicu, ka Čets neliks man vēlreiz raudāt. Tagad es skaidri zināju, ka viņš tikai velk garumā laiku, medīdams labu izdevību, lai mani izvarotu un nogalinātu. Apsvēru iespēju pastāstīt mātei par notikušo, taču domāju, ka viņa būs Četa pusē un nesapratīs, kāpēc es no tā visa izpūšu nez kādu ziloni. Mans tēvs vēl aizvien bija projām kopā ar dzejnieci Rozi, un, spriežot pēc tā, kā mana māte dažreiz vēlu vakaros par to runāja, viņš negrasījās atgriezties. Reiz, kamēr māte gatavoja milzīgu humosa porciju virtuvē, es viņai pavaicāju:

– Vai tētis nav zvanījis?

– Tavs tētis nav zvanījis, – viņa noteica, uzsvērdama katru vārdu, lai panāktu maksimālu efektu. – Pēdējais, ko dzirdēju, bija tas, ka tavs tētis esot pataisījis sevi par izsmieklu Ņujorkā, tāpēc domāju, ka pieredzēsim viņa atgriešanos visai drīz. Tu taču neesi noraizējusies, mīļā, ko?

– Nē. Es tikai iedomājos. Un kā ir ar Četu? Vai viņš ir aizbraucis projām?

– Čets? Nē, viņš vēl aizvien ir tepat. Kāpēc tu jautā par viņu?

– Es tikai neesmu viņu redzējusi. Domāju, ka varbūt viņš ir izvācies no dzīvokļa un es varētu atkal iet turp. – Man patika mazais dzīvoklītis virs mātes darbnīcas – tā balti krāsotās sienas un milzīgie logi. Tur bija novietots vecs, sarkans lupatu krēsls, kas agrāk atradās mūsu mājā, bet tad pārceļoja uz dzīvokli. Apakšā tas bija mazliet ieplēsts un palēnām zaudēja pildījumu, taču es pēc tā ilgojos. Kad dzīvoklis stāvēja tukšs, es nesu turp grāmatas un lasīju.

– Tu tāpat vari turp iet. Čets nekož.

– Vai viņam ir mašīna?

– Vai viņam ir mašīna? Ak kungs, nedomāju vis! Nedomāju pat, ka viņam šobrīd būtu kur dzīvot, ja neskaita mūsu māju.

– Kā viņš šurp nokļuva, ja viņam nav mašīnas?

Viņa iesmējās un tad nolaizīja no pirksta humosu. – Mana izlutinātā meita. Mīļā, ne visiem ir mašīna. Viņš atbrauca no pilsētas ar vilcienu. Kāpēc tu uzdod tik daudz jautājumu par Četu? Vai viņš tev patīk?

– Nē, viņš ir rupjš.

– Ha, nu tu patiešām runā gluži kā tavs tēvs. Nu, lai ko jūs abi domātu, Čets ir īsts mākslinieks, un mēs izdarām mākslas pasaulei lielu pakalpojumu, šovasar atvēlot viņam vietu, kur koncentrēties. Paturi to prātā, Lilij, – ne vienmēr tu esi pati galvenā.

Biju uzzinājusi no mātes visu, kas man bija vajadzīgs. Četam nebija mašīnas, un viņš bija ieradies ar vilcienu, kas nozīmēja, ka viņš mierīgi varēja sakravāt mantiņas un aizbraukt uz visiem laikiem. Tas padarīja manu uzdevumu daudz vienkāršāku. Sāku gatavoties, pavadot laiku pļaviņā netālu no vecās fermas, kur vācu kopā lielākos akmeņus, kādus vien spēju panest. Vēl es pacentos trāpīties acīs Četam, iznesot vienu no vecajiem zviļņiem ārā un novietojot to saulainā pagalma pleķītī starp galveno ēku un darbnīcu. Negribēju, lai viņš turpinātu izvairīties no manis, jo bija būtiski, lai viņš man zināmā mērā uzticētos, lai mēs izveidotu kaut kādas attiecības. Dažas pirmās dienas, kad es gulēju saulē un lasīju, uzlikusi austiņas, Čets neuzradās. Vienu vai divas reizes man likās, ka redzu viņa siluetu parādāmies dzīvokļa durvīs un vērojam mani. Taču kādu dienu viņš iznāca ārā izsmēķēt cigareti, stāvot uz kāpņu augšējā laukumiņa savā ar krāsu notraipītajā kombinezonā, bez krekla apakšā. Pavēros pāri Agatas Kristi romāna malai, un viņš pamāja manā virzienā. Man gribējās Četu ignorēt, nesagādājot viņam gandarījumu, ko sniegtu mana atbilde, tomēr es liku sev pacelt roku un pamāt pretī.

Nākamajā dienā, kad devos uz savu parasto lasīšanas vietu, laiks bija karsts un spiedīgs: tāda diena, kad tu pamosties nosvīdis un ieej aukstā dušā, un atkal sāc svīst, tiklīdz esi izgājis no dušas. Uzvilku savu zaļo bikini. Man tas bija jau divus gadus, taču mans ķermenis nebija daudz attīstījies. Augšdaļā bikini derēja, bet bija mazliet par ciešu apakšdaļā, kur man tagad bija gurni. Uzvilku arī šortus, kurus vasaras sākumā biju lūgusi mātei man nopirkt. Tie bija svītraini un padarīja mani līdzīgu Kenedijam, tomēr viņa man tos nopirka. Paņēmu grāmatu, saules aizsargkrēma tūbiņu un apsēdos krēslā ar seju pret Četa dzīvokli. Es ienīdu sauli un ienīdu karstumu. Man bija rudi mati un vasarraibumaina āda, tāpēc saule tikai padarīja manus vasarraibumus tumšākus. Ieziedos ar aizsargkrēmu, cenzdamās atminēties, vai lielais cipars uz tūbiņas ir labi vai slikti. Ar vienu aci es vēroju dzīvokli un visai drīz ieraudzīju, kā Čets palūr ārā pa logu. Saskatīju viņa cigaretes oranžo oglīti. Pagāja piecpadsmit minūtes, es klausījos Les Mis ierakstu un lasīju “Slepkavību miegā”, kad Čets iznāca ārā ar kafijas krūzi, nokāpa lejā pa kāpnēm un nevērīgi tuvojās manam krēslam.

– Sveika, Lilij, – viņš noteica, nostājies aptuveni piecu pēdu attālumā. Augstu uzkāpusī saule apgaismoja matiņus uz viņa kailajām rokām un pleciem – viņš gandrīz vai spīdēja. Čets oda tā, it kā nebūtu mazgājies vairākas dienas.

Es atbildēju uz sveicienu.

– Ko tu lasi?

Grasījos jau noraidoši pacelt grāmatu, lai viņš varētu pats apskatīt vāku, kad atcerējos, ka man ir jāizturas jauki, lai viņš neko nenojaustu, kad es vēlāk aiziešu uz viņa dzīvokli. – Agatu Kristi, – es sacīju. – Par Mis Mārplu.

– Vareni, – viņš noteica un iedzēra kafiju. Tāpat kā viss pārējais, kas viņam piederēja, arī kafijas krūze bija notraipīta ar krāsu. – Vai ar tevi viss kārtībā? – viņš jautāja.

Zināju, ka viņš vēlas pajautāt, vai viss ir kārtībā ar mums, ņemot vērā to, kas bija noticis tonakt, kad viņš ienāca manā istabā. Viņš gribēja zināt, vai es atceros, ka viņš tur bijis. – Jā, – es atteicu.

Viņš pašūpoja galvu. – Mīļo cilvēk, te ir sasodīti karsti!

Es paraustīju plecus un atkal pievērsos grāmatai. Biju izdarījusi pietiekami daudz un patiešām nevēlējos vairs sarunāties ar Četu. Izlikos lasām, taču jutu, ka viņš turpina mani vērot. Vietā, kur savienojās abi mana peldkostīma augšdaļas trijstūrīši, bija sakrājušies sviedri, un viena pile slīdēja lejup pāri krūškurvim. Liku sev nenotraukt sviedrus Četa klātbūtnē, lai arī piliena neciešamā slīdēšana lejup radīja sajūtu, it kā Četa acis pāršķeltu mani ar žileti.

Viņš vēlreiz skaļi iestrēba kafiju un aizgāja.

Atgriezās mans tēvs. Sekoja liela klaigāšana un neliela raudāšana. Krievs aizbrauca, un kādu laiku mani vecāki pastāvīgi pavadīja laiku viens otra sabiedrībā, tāpat kā parasti, iedzerdami un klausīdamies džeza albumus. Par tēva atgriešanos es priecājos vairāku iemeslu dēļ, un viens bija tāds, ka vecāku uzmanība bija aizņemta vienam ar otru, tāpēc es varēju kaldināt plānu, kā atbrīvoties no Četa. Pļaviņā, kur akmeņu kaudze auga ar katru dienu arvien lielāka, biju visu nevainojami izkārtojusi, un savā vietā vecajā akā bija nolikta virve. Tagad tikai atlika izraudzīties vislabāko dienu, kad neviens mani neredzēs šķērsojam pagalmu un ieejam Četa dzīvoklī. Tāpat kā neredzēs mūs abus kopā ieejam mežā.

Šī diena pienāca kādā klusā ceturtdienā neilgi pēc tēva atgriešanās. Pavadīju pēcpusdienu savā istabā, pārlasīdama “Sašķiebto māju” un klausīdamās apslāpētajās skaņās, ko izklaidējoties radīja mani vecāki. Viņi bija sākuši agri, pie pusdienām iztukšojot vīna pudeli un tad pārceļoties uz iekšpagalmu, kur dzēra džinu un klausījās mūziku. Kad beidzās pēdējais ieraksts, jauns nesākās, un es sadzirdēju aizveramies viņu guļamistabas durvis; pēc tam atskanēja smiekli. Paraudzījos ārā pa savas guļamistabas logu: nupat bija sācis krēslot, ēnas no tuvējā meža stiepās pāri nezālēm pieaugušajam pagalmam un kļuva aizvien garākas. Es zināju, ka šis brīdis ir ideāls. “Mūku mājā” tobrīd nebija citu ciemiņu, un nebija gaidāms, ka mani vecāki iznāktu no guļamistabas agrāk par rītu.

Uzvilku džinsus, zeķes un kedas. Negribēju, lai knišļi sakostu manas potītes. Sameklēju baltu krekliņu, kas man piederēja jau vairākus gadus. Tas bija izšūts ar tauriņu un mazliet apspīlēts. Gribēju būt droša, ka Čets man sekos uz pļaviņu. Ieslidināju kabatā mazo kabatas nazīti, kuru man bija uzdāvinājis vectēvs Hendersons. Nebiju iecerējusi to likt lietā, taču bija patīkami sajust nazi piespiežamies stilbam. Čets bija neprognozējams, un es negribēju, lai viņš mēģinātu tikt pie seksa ar mani, vēl pirms mēs būsim nonākuši līdz akai. Paķēru arī mazu kabatas lukturīti no rakstāmgalda augšējās atvilktnes. Mežā allaž bija tumšs, it īpaši krēslā.

Izgāju ārā pa parādes durvīm un nokāpu pa koka pakāpieniem līdz asfaltētajam piebraucamajam ceļam. Šķērsoju pagalmu, piepeši satraukusies par to, ka gaisma izzūd pārāk ātri. Aiz darbnīcas debesis sašvīkāja plakani, sārti mākoņi, kas atgādināja izplūdušus otas triepienus. Pagājusi garām savam atpūtas krēslam, es sajutu cigaretes dūmu smaku, pacēlu galvu un ieraudzījut Četu, kas iznāca kāpņu laukumiņā. Tas bija ideāli. Man nevajadzēs klauvēt pie durvīm vai raizēties par to, ka viņš mani varētu ievilkt dzīvoklī.

– Sveika, mazā Lilija, – viņš noteica šļupstošā balsī.

Es apstājos un palūkojos augšup uz viņu. – Čet, vai vari izdarīt man pakalpojumu? – Šķiet, ka nekad agrāk nebiju saukusi viņu vārdā, un tas manā mutē izklausījās savāds, gluži kā lamuvārds, ko man nevajadzētu lietot.

– Pakalpojumu? Jebko, jebko tevis dēļ, mana Džuljeta, mana roze, kas citā vārdā nosaukta. – Viņš uzlika rokas uz krūtīm. Zināju, ka Čets attēlo Šekspīra lugu, taču viņš darīja to nepareizi. Džuljeta atradās uz balkona, bet Romeo lejā.

– Paldies. Vai vari nokāpt lejā?

– Būšu klāt vienā mirklī, mana Džuljeta, – viņš noteica un ar plašu žestu aizmeta cigareti. Tā nokrita uz ceļa un nodzirksteļoja. Viņš iegāja atpakaļ dzīvoklī, un es gaidīju. Biju domājusi, ka jutīšos nervoza, taču es tāda nejutos.