Читать книгу Meitene ar pulksteni sirds vietā - Pīters Svonsons - Страница 2

Jau krēsloja, taču, iegriežoties izdangātajā piebraucamajā ceļā, viņš saskatīja dzeltenu brīdinājuma lenti, kas norobežoja teritoriju.

Džordžs bija novietojis savu automašīnu ceļmalā, taču atstājis motoru ieslēgtu. Viņš mēģināja nedomāt par pēdējo reizi, kad bija viesojies šajā teju apslēptajā mājā Jauneseksā, strupceļa galā.

Policijas lente bija nostiepta plašā lokā, no vienas priedes līdz otrai, un ārdurvis bija krusteniski aplīmētas ar sarkanbaltu lenti. Viņš izslēdza motoru. Gaisa kondicionētājs pārstāja darboties, un Džordžs teju nekavējoties sajuta dienas tveici. Saule atradās zemu pie apvāršņa, un priežu smagnējie vainagi padarīja apkārtni vēl tumšāku.

Viņš izkāpa no automašīnas. Mitrais gaiss smaržoja pēc jūras, un tālumā varēja sadzirdēt kaiju klaigas. Tumši brūnā mājele saplūda ar apkārtējo mežu. Tās augstie logi bija tikpat tumši kā to notraipītais apšuvums.

Viņš izlīda pa apakšu dzeltenajai lentei ar uzrakstu “Policija: nešķērsot” un devās uz mājas sētas pusi. Džordžs cerēja iekļūt iekšā pa bīdāmajām durvīm, kas veda mājā no satrunējušās verandas. Viņš bija plānojis ieiet mājā un pārmeklēt to pēc iespējas ātrāk cerībā atrast pierādījumus, ko policija būtu varējusi palaist garām.

Bīdāmās durvis bija noklātas ar policijas uzlīmēm, taču izrādījās neaizslēgtas. Džordžs iegāja vēsajā mājā, gaidīdams, ka, nonākot iekšā, viņu pārņems bailes. Tā vietā viņš sajuta nereālu mieru, itin kā tas viss būtu sapnis, no kura varēja pamosties.

Es zināšu, ko meklēju, kad būšu to atradis.

Bija skaidrs, ka policija ir rūpīgi pārmeklējusi apkaimi. Uz vairākām virsmām varēja saskatīt pirkstu nospiedumu pulvera pēdas. Medicīniskie preparāti, kas bija atradušies uz kafijas galdiņa, bija pazuduši. Džordžs pagriezās, lai dotos uz lielāko guļamistabu mājas austrumu spārnā. Šajā telpā viņš nekad nebija iegriezies un atvēra durvis, sagaidīdams, ka iekšā ieraudzīs jucekli. Tā vietā viņš atrada visai kārtīgu telpu – guļamistabu ar zemiem griestiem un platu divguļamo gultu, uz kuras bija uzklāta puķaina gultasveļa. Pretī gultai atradās divi zemi rakstāmgaldi, abi ar stikla plāksni virsū. Zem noputējušā stikla bija sabāztas izbalojušas fotogrāfijas. Dzimšanas dienas ballītes. Absolventu vakari.

Viņš atvēra atvilktnes, bet neko neatrada. Tur bija daži veci apģērba gabali, matu sukas, smaržu pudelītes vēl aizvien iesaiņojumā, un visu ieskāva naftalīna bumbiņu putekļainais ziedu aromāts.

Ar paklāju nosegtas kāpnes veda lejup uz apakšstāvu. Paejot garām kāpņu laukumiņam pie parādes durvīm, Džordžs nopūlējās neielaist prātā nevajadzīgas domas. Tomēr viņš īpaši ilgi uzlūkoja vietu, kur ķermenis bija nokritis un āda ieguvusi tai neraksturīgu nokrāsu.

Kāpņu apakšā viņš nogriezās pa kreisi un iegāja lielā, pabeigtā pagrabā, kurā oda pēc pelējuma un nebija logu. Džordžs nospieda slēdzi, taču elektrība bija atslēgta. Viņš izņēma no kabatas nelielo lukturīti un apspīdināja pagrabu ar tā vārgo, nespodro gaismas kūli. Telpas centrā atradās skaists, senatnīgs biljarda galds ar sarkanu, nevis zaļu tapsējumu un bumbiņām, kas bija uz labu laimi izklīdušas pa tā virsmu. Tālākajā stūrī atradās bāra zona ar vairākiem ķebļiem un lielu spoguli, ko rotāja iegravēts Džordža Dikela “Tenesī viskija” logotips. Pie spoguļa atradās tukšs plaukts, uz kura droši vien agrāk bija novietotas alkohola pudeles, kas jau sen bija iztukšotas un aizmestas.

Es zināšu, ko meklēju, kad būšu to atradis.

Viņš atgriezās augšstāvā un izgāja cauri abām mazākajām guļamistabām, meklēdams kādas pēdas no to pēdējiem iemītniekiem, taču neko neatrada. Policija droši vien bija darījusi to pašu un salikusi pierādījumu maisos visu, kas viņiem likās nozīmīgs, taču Džordžam vajadzēja atnākt un paskatīties pašam. Viņš zināja, ka noteikti kaut ko atradīs. Zināja, ka viņa būs kaut ko atstājusi.

Viņš to ieraudzīja grāmatplauktā dzīvojamajā istabā, acu līmenī starp citām grāmatām. Baltā, cietā iesējumā, ielikts plastikāta vāciņos, it kā reiz būtu piederējis bibliotēkai, un izcēlās starp citām grāmatām, kas lielākoties bija tehniska rakstura. Airēšanas rokasgrāmatas. Ceļojumu rokasgrāmatas. Veca bērnu enciklopēdija. Plauktā bija arī dažas daiļliteratūras grāmatas, taču tās visas bija plaša patēriņa sēnalas mīkstajos vākos. Augsto tehnoloģiju trilleri, Maikls Kraitons. Toms Klensijs.

Džordžs pieskārās grāmatas muguriņai. Nosaukums un autores vārds bija iespiests eleganti smalkā sarkanā šriftā. “Rebeka”. Dafnes di Morjē romāns.

Tā bija viņas mīļākā grāmata, viņas vienīgā mīļākā grāmata. Viņa bija uzdāvinājusi Džordžam vienu eksemplāru togad, kad viņi satikās. Tas bija koledžas pirmais kurss. Viņa bija skaļi lasījusi fragmentus no tāssavā kopmītņu guļamistabā aukstās ziemas naktīs. Viņš zināja veselas rindkopas no galvas.

Džordžs izņēma grāmatu ārā, pārbrauca ar pirkstu pāri tās nelīdzenajām malām. Grāmata atvērās sestajā lappusē. Divi teikumi bija apvilkti ar rūpīgi izzīmētām līnijām. Viņš atcerējās, ka tā viņa bija iezīmējusi svarīgākās vietas. Nekādu marķieru. Nekādu pasvītrotu izteicienu. Tikai noteiktas apvilktas līnijas apkārt vārdiem un teikumiem, un rindkopām.

Džordžs uzreiz neizlasīja iezīmētos vārdus: grāmata nebija atvērusies nejauši, bet gan tāpēc, ka starp tās lappusēm bija ievietota pastkarte. Tās aizmugure no vecuma bija viegli sadzeltējusi. Uz tās nekas nebija uzrakstīts. Viņš to apgrieza otrādi un nolūkojās uz krāsaino attēlu ar maiju celtnes drupām uz zālēm apauguša pakalna ar okeānu fonā. Tā bija veca pastkarte: okeāna krāsa bija pārāk zila, bet zāle pārāk zaļa. Viņš apgrieza to otrādi. Apakšā bija rakstīts: “Maiju pilsētas drupas Tulumā. Kintana Roo. Meksika.”