Читать книгу Meitene ar pulksteni sirds vietā - Pīters Svonsons - Страница 7

Pirmajā koledžā pavadītajā vakarā, kad Džordžs devās uz savu kopmītnes istabiņu, lai drudžaini pārlapotu pirmkursnieku rokasgrāmatu, vārds, kuru viņš meklēja, nepiederēja vis Liānai Dekterei, bet gan Odrijai Bekai. Tas bija vārds, ko viņa tam bija nosaukusi, satiekoties ballītē, un šo vārdu viņš atrada pirmkursnieku sarakstā, un tā sauca meiteni, kurā viņš iemīlējās toruden, un tas bija vārds, kas piepildīja viņa domas kā mantra visgarāko ziemas brīvdienu laikā, kādas viņš jebkad bija piedzīvojis.

Odrija.

Pirmā mācību gada janvārī Džordžs no Masačūsetsas ar vilcienu bija devies atpakaļ uz skolu. Tēvs bija viņu aizvedis līdz Dienvidu stacijai, kur viņam gandrīz vai neatlika laika nopirkt cigarešu paciņu, kad jau vajadzēja mesties uz vilcienu. Džordžs nebija smēķējis vi-

su ziemas brīvdienu laikā, lai nesarūgtinātu vecākus, un, kad viņš beidzot uzvilka dūmu uz platformas Ņūheivenas stacijā desmit minūšu pārtraukuma laikā, kamēr dīzeļlokomotīve tika nomainīta pret elektrisko, nikotīns izplatījās viņa ķermenī kā meža ugunsgrēks. Džordžs sajutās mazliet nelabi, tomēr bija apņēmies izsmēķēt cigareti līdz galam. Dūmu reibinošā smarža viņam atgādināja par dzīvi koledžā.

Bija sācis satumst, un sniegpārslas virpuļoja un griezās sausajā gaisā. Džordžs bija atstājis žaketi vilcienā, un brīvā roka bija iebāzta džinsu kabatā, lai sasildītos. Viņš nolūkojās uz platformu, gaidīdams, ka ieraudzīs kādu pazīstamu seju; bija diena pirms otrā semestra sākuma, un Džordžs pieņēma, ka ikviens vilciens ziemeļaustrumu virzienā būs piebāzts ar studentiem, arī no viņa kursa. Tomēr neviens nešķita pazīstams. Džordžs pēdējo reizi ievilka dūmu un ar kurpes papēdi nospieda izsmēķi.

Nonācis atpakaļ vilcienā, viņš atvēra grāmatu – “Vašingtona laukums” –, taču nespēja koncentrēties. Viņš visu laiku domāja par gaidāmo satikšanos ar Odriju. Viņa bija ieminējusies, ka brīvdienu laikā varbūt piezvanīs Džordžam, taču nebija to izdarījusi, un Džordžam jau sāka likties, ka viņš ir to iztēlojies, ka viss viņa pirmais semestris koledžā ir izdomāts.

Lai nonāktu savā kopmītnes istabiņā no stacijas, viņš iztērējās par taksometru: vienu no rindas, kas darbojās tukšgaitā, izpūšot dūmus no izpūtēja dzestrajā gaisā. Taksometrs viņu aizvizināja pusotru jūdzi uz priekšu pa pustukšajām ielām līdz Patvērumkalnam, kam bija piekļāvusies Mātera koledža: pamatīga ķieģeļu un šīfera ēka, divsimt gadus sena privātā universitāte ar teju tūkstoš studentiem.

Visām kopmītnēm bija ar ciparu kombināciju slēdzamas durvis, un, kad Džordžs pienāca pie Ziemeļu ēkas dubultdurvīm, iepriekšējā semestrī iegaumētā kombinācija pagaisa viņam no prāta gluži kā gaiss no balona. Viņš palūkojās apkārt, vai neredzēs kādu, kam pajautāt, taču neviena nebija. Pārbaudes nolūkā viņš pielika rādītājpirkstu pie metāla slēdzenes, un kombinācija atausa viņam prātā gluži instinktīvi. Četri, trīs, divi, viens. Džordža istabas biedrs bija sešarpus pēdas garš puisis no Čikāgas vārdā Kevins Ficdžeralds: viņa tēvs bija sārtsejains milzis, kurš darbojās politikā. Kevina paša sejai, kas bija apaļa un ar zodu pusklaipa lielumā, kādu dienu vajadzēja kļūt tikpat sarkanai kā tēvam, un tas bija tikpat droši kā fakts, ka viņa augumam vajadzēja būt tik spēcīgam, lai saturētu iekšas basketbola bumbas lielumā. Astoņpadsmit gadu vecumā Kevins mazāk interesējās par politiku un vairāk par sportu, alu un “Deivida Letermana vakara šovu”. Džordžs ar Kevinu sapratās tieši tik labi, cik var saprasties divi pirmkursnieki, kuriem nav nekādu kopīgu interešu.

Atgrūdis vaļā durvis, viņš iegāja tukšajā kopmītnes istabiņā: nepievilcīgā krāsota betona četrstūrī ar linoleja grīdu. Divas vienguļamās gultas atradās abās telpas pusēs, un logs savienoja spraugu starp diviem skaidu plātņu rakstāmgaldiem. Kevins, kura tur nebija, acīmredzami bija atgriezies ātrāk – viņa gulta bija piekrauta ar svaigi mazgātām drēbēm, vēl aizvien iesaiņotu basketbola bumbu un gaisa mitrinātāju.

Nometis savu drēbju somu gultas kājgalī, Džordžs atpogāja mēteli un nocēla klausuli, lai piezvanītu uz Odrijas istabu. Pēc četriem zvana signāliem ieslēdzās automātiskais atbildētājs: Odrijas balss un ziņa, ko viņa bija ierunājusi iepriekšējā semestrī. Džordžs nolika klausuli, atzvila gultā un aizkūpināja cigareti. Viņš sadzirdēja soļu troksni gaitenī un tad balsis. Vienu no tām viņš atpazina: tas bija Grānts no blakusistabiņas. Džordžs pieņēma, ka pirmkursnieki no viņa kopmītnes – kopā to bija septiņi – sapulcēsies vienā no dienvidpuses istabiņām.

Parastā situācijā Džordžs dotos turp, atkristu kādā no trim lētajiem dīvāniem kopējā telpā, uzvilktu dūmu un apmainītos ar Ziemassvētku mednieku stāstiem. Tomēr viņš izmisīgi vēlējās vispirms sazināties ar Odiju un sarunāt ar viņu tikšanos vēlāk vakarā.

– Fos, tu tur esi? – atskanēja bļāviens, kam sekoja dauzīšanās pie durvīm.

– Nē, – viņš atkliedza un uzreiz uzgrieza Odrijas numuru.

– Stiep savu pakaļu uz pulcēšanās vietu.

Atkal nebija atbildes.

Viņš novilka jaku, iebāza kabatā cigaretes un, sekojot kodīgajai marihuānas smakai, devās uz pulcēšanās vietu. Durvis bija vaļā, un visi četri istabas biedri bija jau priekšā līdz ar Tomiju Tīsdeilu, vēl vienu pirmkursnieku, kas dzīvoja divus stāvus augstāk.

– Fos.

– Fosij.

– Paskaties, ko Čo saņēma Ziemassvētkos! – Grānts pacēla augšup maisiņu ar koši zaļu marihuānu.

Čo pašlaik vilka plaušās dāsnu dūmu no divas pēdas garās pīpes, kuru viņš dēvēja par Holmsu. Atskaņotājā skanēja “The Dead”.

Uzsmēķējis zālīti un iedzēris remdenu alu, Džordžs atgriezās savā istabā un zvanīja atkal.

– Hallo! – Tā bija Odrijas istabas biedrene Emīlija.

Viņas balss likās aprauta un pazīstama.

– Sveika, Emīlij. Te Džordžs. Kā pagāja brīvdienas?

– Sveiks, Džordž. Tās pagāja… no kurienes tu zvani? – No Ziemeļu ēkas. Kas lēcies? Tu izklausies savādi.

– Vai tu jau dzirdēji? Tu esi dzirdējis par Odriju?

Džordža kuņģis ievibrējās un sirds salēcās, iztēloties Odriju kopā ar jaunu draugu vai maigojoties ar visiem pēdējā kursa puišiem. – Nē. Kas notiek? Vai viņa ir tur kopā ar tevi?

Emīlija skaļi ievilka elpu. – Nedomāju, ka man vajadzētu runāt ar tevi par to.

– Par ko? Tu mani biedē, Emīlij.

– Šķiet, ka… es to nupat uzzināju… viņa ir mirusi, Džordž. Lūk, ko es dzirdēju.

Džordžs bez jakas devās uz Odrijas istabu Bārnarda ēkā un ieraudzīja tajā nereālu ainu. Bārnarda ēka bija viena no jaunākajām celtnēm, kas bija domāta tikai pirmkursniecēm, un tās pirmajā stāvā atradās liela koplietošanas telpa, bet visas kopmītņu istabas bija izvietotas otrajā stāvā un augstāk.

Ienākot viņš sadzirdēja sieviešu balsu murdoņu, kas bija saklausāma īsajā, ar reklāmas lapiņām aplīmētajā gaitenī un nāca no labi apgaismotās lielās zāles ar augstajiem griestiem, kura bija pilna ar dīvāniem un mīkstajiem krēsliem. Tajā atradās vismaz divi duči pirmkursnieču, daudzas no viņām raudāja.

Viņu sejas pievērsās Džordžam: tās visas atgādināja bālus balonus, kas šūpojās un nebija atšķirami cits no cita. Viņš nopētīja meitenes, nespēdams noturēties, lai nemeklētu Odriju, cenzdamies saskatīt viņas vaibstus – gaišos matus slapju salmu krāsā, tumšās uzacis, garo kaklu un trauslos plecus. Viens no baloniem pielidoja viņam tuvāk. Tā bija Emīlija, augstprātīgā Emīlija, kura kaut ko murmināja un atpleta rokas, itin kā gribētu viņu apskaut.

Viņa saķēra Džordžu aiz elkoņa, un viņš sajutās kā uz adatas uzdurts tauriņš, kurš iesprostots starp viņas biedējošo klātbūtni un neredzamo sienu aizmugurē, kas neļāva mesties atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis. Viņa sacīja: – Pievienojies mums, – un tad Džordžs saprata, ka tā ir īstenība, ka Odrija neatgriezīsies.

Nākamajā dienā piecas minūtes pāri deviņiem Džordžs atbildēja uz telefona zvanu.

– Vai Džordžs Foss?

– Jā.

– Sveiki, Džordž, te Marlēna Simpsone. Es esmu no dekanāta.

– Es zinu.

– Baidos, ka man tev būs sliktas ziņas.

– Es jau dzirdēju.

– Tu dzirdēji par Odriju Beku?

– Dzirdēju no viņas istabas biedrenes Emīlijas. Turklāt to zina visi citi studentu pilsētiņā.

Piekritis pievienoties meiteņu bariņam iepriekšējā dienā, Džordžs bija pavadījis satraucošu stundu starp studentēm, no kurām dažas likās patiesi nobēdājušās, bet dažas, šķiet, priecājās par tik dramatisku situāciju kā maitasputni, kas lidinās netālu no svaigi nogalēta upura.

Izrādījās, ka Emīlijai iepriekšējā rītā bija zvanījuši uz mājām Ņujorkas ziemeļos. Zvanītājs bija koledžas prezidents, kurš bija viņai pavēstījis, ka Odrija Beka ir mirusi, acīmredzot izdarījusi pašnāvību. Viņa bija atrasta vecāku garāžā, automašīnā ar iedarbinātu motoru, – viņa bija nosmakusi.

Visām Odrijas draudzenēm un paziņām bija vieni un tie paši jautājumi, ko viņas gribēja uzdot Džordžam. Vai tev bija kāda nojausma? Kāpēc viņa tā rīkojās? Vai tu ar viņu runāji brīvlaikā?

Viņš bija atbildējis uz jautājumiem, kā vien prazdams, dodams priekšroku sarunām, nevis domāšanai. Viena no meitenēm, ducīga brunete ar garu, smailu zodu, bija paķērusi līdzi briesmīgu atmiņu kladi, ko bija sākusi rakstīt pirmā semestra laikā. Tajā bija fotogrāfijas, taču nevienā nebija redzama Odrija, lai arī dažas meitenes sprieda, ka var saskatīt viņas piedurkni kopuzņēmumā vai pakausi fotogrāfijā, kas bija uzņemta ar cilvēkiem pārpildītā istabā. Džordžs ievēroja fotogrāfiju iztrūkumu, tāpēc ka arī viņam nevienas nebija, un jau tagad, četras nedēļas pēc pēdējās tikšanās, viņš bija sācis raizēties, ka aizmirsīs, kā Odrija izskatījusies.

Vēlāk Emīlija bija pavadījusi Džordžu atpakaļ līdz Ziemeļu ēkai. Viņš jutās atvieglots, ieejot savā istabā un izdzirdot Kevina lāča krācienus: arī istabas biedrs bija pa pusei iemīlējies Odrijā. Džordžam nenāca ne prātā pamodināt Kevinu, lai visam izietu cauri vēl vienu reizi.

– Es gribētu ar tevi šorīt satikties, – sacīja dāma no dekanāta. – Vai desmitos derēs?

– Labi.

– Vai zini, kur ir mans kabinets?

Viņa to izstāstīja, un pulksten desmitos Džordžs bija tur, izvairījies no visiem sava kursa studentiem un nopircis kafiju veikalā, kas atradās ārpus skolas teritorijas. Viņš nespēja izturēt domu par došanos uz ēdamzāli, kurā visi runās tikai par Odriju un visu acis būs pievērstas viņam.

Viņam izdevās izvairīties arī no Kevina, kurš laikam bija atradies dušā, kad zvanīja dāma no dekanāta. Gan viņš to drīz uzzinās.

Simpsones kabineta logi izgāja uz studentu pilsētiņas centrālo pagalmu: salnas skartu mauriņu, ko sadalīja gobu rinda. Torīt vēl aizvien bija auksts, taču debesīs nebija neviena mākonīša, un sniega un ledus fragmenti mirguļoja visās malās. Satuntuļojušies studenti šķērsoja pagalmu, lielākoties pa pāriem.

– Es palūdzu, lai Džims Feldmans arī uz brīdi iegrieztos pie manis. Viņš ir viens no taviem konsultantiem, un viņš gribētu sarunāt tikšanos ar tevi. Mēs nevaram prasīt, lai tu ar viņu tiktos, taču mēs visi jutīsimies atviegloti… mēs gribētu, lai tu to darītu. Mēs visi zinām, cik jūs ar Odriju bijāt tuvi.

Džordžs īsti nesaprata, kas ir šie “mēs” un kā gan vadība kaut ko zina par viņa attiecībām ar Odriju, taču pamāja un tad noteica: – Ē, protams. Es aprunāšos ar viņu.

Simpsones kundzei bija mazliet pāri piecdesmit gadiem, un viņa bija tieši tik gara, lai netiktu uzskatīta par pundurīti. Viņai mugurā bija violets svīteris ar sudrabainiem rakstiem. Sirmu matu mākonis ieskāva viņas galvu un sniedzās līdz pleciem.

– Labi. Tas ir briesmīgs šoks mums visiem. Mēs tikai tagad saņēmām informāciju no Floridas un vēlamies, lai visi Odrijas tuvākie draugi būtu drošībā. Mēs vēlētos, lai tu paliktu koledžā šajā semestrī un turpinātu apmeklēt lekcijas, taču sapratīsim, ja tev tas izrādīsies par grūtu. Tieši par to Džims vēlēsies ar tevi parunāt.

– Labi. – Džordžs nebija prātojis par saviem turpmākajiem plāniem. Doma par augstskolas pamešanu, lai sērotu, bija biedējoša, līdz to nomāca vēl biedējošākā iespēja palikt Mātera koledžā bez Odrijas.

– Tātad, kamēr tu te esi, tu man varētu pastāstīt par citiem Odrijas draugiem. Protams, mēs esam aprunājušies ar Emīliju, kā jau tu to zini, un nodibinājuši kontaktus ar citām meitenēm no Bārnarda ēkas, taču mēs apzināmies, cik traumējoša var būt šāda pieredze, un mēs negribam, lai kāds domātu, ka viņam tas ir jāpārvar vienatnē.

Džordžs pamāja, prātodams, kad gan parādīsies Džims Feldmans. Košā saule iespīdēja iekšā pa logu, un kabinetā skaļi tikšķēja pulkstenis. – Es nezinu. Piedošanu, – viņš noteica, tūlīt pat aizmirsdams, ko viņš īsti nezina.

– Un tev nav jādomā par to tagad, tomēr būtu prātīgi sarīkot tādu kā piemiņas dievkalpojumu viņai par godu šeit, koledžā. Cerēju, ka tu to uzskatīsi par prātīgu ierosinājumu.

Džordžs paraustīja plecus un mēģināja pasmaidīt.

Simpsone izstiepa apakšlūpu un piešķieba galvu.

– Varbūt tagad būs īstais laiks pasaukt Džimu.

– Labi.

Viņa nocēla klausuli, un pēc nepilnas pusminūtes Džims Feldmans pieklauvēja pie durvīm un atvēra tās. Viņš sasveicinājās ar Džordžu, uzlikdams brīvo plaukstu viņam uz pleca un to saspiezdams. Simpsones kundze atvainojās un atstāja viņus divatā.

Pēc divām stundām Džordžs viens pats atradās savā istabā, kad izdzirdēja ne ar ko nesajaucamo Kevina šļūkāšanu ārpusē. Bija agra pēcpusdiena, bet Džordžs vēl nebija saticis istabas biedru kopš atgriešanās no Bostonas. Durvis atsprāga vaļā, un Kevins nošūpojās tajās, jau pamatīgi apreibis; no cimdiem brīvajā rokā viņš turēja divpadsmit “Genesee Cream Ale” alus pudeļu iesaiņojumu.

– Suņabērns, – viņš sacīja. – Varu derēt, ka tev ir kāds sakars ar to visu… – Viņš paspēra divus straujus, nedrošus soļus uz priekšu un saķēra Džordžu aiz krekla, pavilkdams to augšup un izraudams pogu.

– Jēzīt, Kevin. Kas tās par izdarībām?

– Tu viņu pameti? – Kevins atkal saķēra Džordža kreklu, un apkaklīte notirkšķēja.

– Par ko tu runā? Nē! – Džordžs saķēra Kevina roku ar abām plaukstām, mēģinādams atbrīvoties no viņa tvēriena.

Kevins, kura acis bija apsārtušas no alkohola un raudāšanas, nelaida vaļā Džordža kreklu, un pirmo reizi kopš iepriekšējā vakara Džordžs sāka raudāt, apgalvodams Kevinam, ka viņam nav nekāda sakara ar Odrijas pašnāvību.

Kevins apsēdās un piedāvāja Džordžam alu. Viņi abi iedzēra, brīžam klusēdami un brīžam sarunādamies. Ārpusē satumsa, taču viņi neieslēdza gaismu, un, kad kāds klauvēja pie durvīm, viņi neatsaucās.

Džordžu nepārsteidza Kevina izlēciens. Viņš zināja, ka savā ziņā Kevins bija mīlējis Odriju, taču nemūžam nebūtu neko darījis šajā sakarībā. – Domāju, ka tu biji labs pret viņu, – Kevins beigās noteica gluži kā apreibis mācītājs, kurš atlaiž grēkus. – Tas nebiji tu.

– Paldies dievam, ka tā.

– Ko tu tagad darīsi? – Kevins apjautājās.

– Nezinu. Mans konsultants Džims grib, lai es paliktu skolā šajā semestrī. Nezinu, vai es to spēšu.

– Vienkārši paliec tepat. Pie joda lekcijas. Mēs dzersim alu.

– Nezinu, vai kāds man to ļaus.

Kevins paraustīja plecus.

– Es nezinu, ko darīt, – Džordžs atkārtoja. Patiesībā viņš bija izdomājis plānu jau agrāk, atgriezdamies istabā pēc tikšanās ar Simpsones kundzi. Augstie brūno akmeņu torņi, ēdamzāles ķieģeļi, bez lapām palikušie koki un sarāvušies studenti, kas skraidīja šurpu turpu starp vienaldzīgajām ēkām, – tas viss bija absolūti bezjēdzīgs, gandrīz nelabumu uzdzenošs, ja Odrija bija mirusi. Tāpēc viņš bija nolēmis sakravāt koferi un doties uz Floridu. Viņš gribēja doties projām agri no rīta, aiziet līdz autoostai un iekāpt pirmajā autobusā uz dienvidiem. Gan viņš beigās aizkļūs līdz Tampai, kur varēs apciemot Odrijas ģimeni un draugus un varbūt uzzināt, kas īsti noticis. Konsultants Džims to sauktu par jautājuma izbeigšanu.

– Man briesmīgi gribas ēst, – Kevins sacīja.

– Ej sadabū ēdamo un atnes man arī, labi? Ēdamzāli slēdz pēc desmit minūtēm.

Kevins aizgrīļojās, un Džordžs vēlreiz apsvēra savu plānu nākamajā dienā doties uz Floridu. Viņš negrasījās stāstīt par to Kevinam, tāpēc ka istabas biedrs noteikti arī gribētu braukt līdzi, bet tas bija kas tāds, ko Džordžam vajadzēja izdarīt vienam.