Читать книгу Meitene ar pulksteni sirds vietā - Pīters Svonsons - Страница 5

Bez piecpadsmit divpadsmitos Džordžs bija pirmais klients “Džeka Krova” bārā. Viena no daudzajām šī bāra priekšrocībām, kuras Džordžs novērtēja, bija tāda, ka tas vēl nebija padevies pilsētā plaši izplatītajam vēlo brokastu trakumam. Viņi vēra durvis vaļā pusdienlaikā, pat brīvdienās. Nekādu rindu aiz durvīm, nekādas gaidīšanas uz olām Benedikta gaumē un “Asiņainajām Mērijām” par desmit dolāriem. Nekāda džeza trio, kas spēlētu stūrī.

Pat šajā agrajā stundā bārā bija tik auksti kā saldētavā. Lizola smārds tikai mazliet nomāca skāņo alus smaku. Neviena no viesmīlēm nebija redzama, tāpēc Džordžs piegāja pie bāra un pasūtīja pudeli “Newcastle” alus.

– Šodien tu esi atnācis agri, – noteica īpašnieks, atkal ķerdamies pie citrona šķēlēšanas.

– Man apriebusies tā svelme, Maks.

– Gan tev, gan man.

Uz bāra atradās saburzīta avīze, un Džordžs paņēma to līdzi pie galdiņa bāra dziļumā, no kura varēja vērot durvis. Viņš atvēra avīzi, taču nespēja koncentrēties, tikai nolūkojās pāri tās malai uz bāra ieeju. Kad viņš bija izdzēris alu, pulkstenis rādīja desmit minūtes pāri divpadsmitiem. Ārdurvis bija atvērušās trīs reizes: vispirms ielaižot jaunu japāņu pāri, kas vilka koferus uz ritentiņiem, pēc tam atnāca pastnieks un uzmeta uz letes ar gumiju apsietu sūtījumu kaudzīti. Trešajā reizē iekšā ienāca pastāvīgais klients vārdā Lorenss. Džordžs vieglītēm pacēla avīzi augstāk, lai netiktu pamanīts, taču Lorenss taisnā ceļā devās uz savu parasto vietu bāra otrā galā, tuvāk virtuvei.

Džordžs piecēlās, lai pasūtītu vēl vienu alu. Kellija, viena no viesmīlēm, jau stāvēja aiz letes un spodrināja glāzes. Kad Džordžs pienāca klāt, pie sienas novietotais telefons viņai aiz muguras iezvanījās, un viņa paķēra klausuli, iespiezdama to sev zem zoda. Džordžs klausījās, kā viņa nosaka: – “Džeka Krova” bārs, kā varu pakalpot? – Tad viņa apklusa un pacēla skatienu, lai palūkotos uz Džordžu. – Jā, es viņu pazīstu. Šobrīd tieši skatos uz viņu. Pagaidiet. – Viņa pasniedza klausuli Džordžam brīdī, kad viņš bija nonācis pie letes. – Kāda dāma. Tev. – Kellija paraustīja plecus, pasniegdama Džordžam klausuli.

Džordžs to satvēra, zinādams, kas būs zvanītāja.

– Hallo?

– Sveiks, Džordž. Te Liāna.

– Tev nekas nekaiš?

– Viss kārtībā, taču man neizdosies tevi satikt. Tas ir garš stāsts. Es aizdevu draudzenei savu mašīnu un tagad nezinu, kur viņa ir. Droši vien tu nevarēsi atbraukt pie manis?

– Kur tu esi?

– Jauneseksā. Tu to zini?

– Protams. Ziemeļu piekrastē. Esmu tur bijis.

– Vai tev ir mašīna? Vai tu gribēsi atbraukt šurp? – Viņas balss – balss, kuru Džordžs nebija dzirdējis teju divus gadu desmitus, – izklausījās nedroša. Un viņa runāja neparasti ātri.

– Tev nekas nekaiš?

– Viss kārtībā, ja neskaita to, ka man nav mašīnas.

– Tu esi par to pārliecināta?

– Kā tu vakar vakarā teici? “Es neesmu drošs, bet neesmu arī nedrošs.” Kaut kā tamlīdzīgi. Es nemelošu. Esmu iekūlusies nelielā ķezā – ne gluži šajā brīdī, bet vispār. Un cerēju, ka tu izdarīsi man pakalpojumu.

Kad Džordžs uzreiz neko neatbildēja, viņa iejautājās: – Tu vēl tur esi?

– Jā. Es klausos.

– Tici man, kad es saku, ka labi apzinos: es esmu pēdējais cilvēks, kuram vajadzētu tev lūgt kādu pakalpojumu. Ceru, ka varbūt tu mani uzklausīsi.

– Tu nevari man to palūgt tagad, pa telefonu?

– Gribu tev to lūgt aci pret aci. Vai tev ir mašīna?

– Jā.

– Būšu tev pateicīga, ja tu atbrauksi šurp un beidzot uzklausīsi to, kas man sakāms. Tu vari man uzticēties. Es tev uzticos. Tikpat labi tu varētu piezvanīt policijai un nosaukt viņiem manu adresi.

Džordžs ieelpoja caur nāsīm un palūkojās uz viesmīli Kelliju. Viņa paraudzījās uz tukšo alus pudeli un nočukstēja: – Vēl vienu? – Džordžs papurināja galvu.

– Labi. Es atbraukšu. Kur īsti tu atrodies?

– Paldies tev, Džordž. Vai tu zini Bīčroudu? Esmu apmetusies draudzenes mājā tieši aiz Svētā Jāņa baznīcas, tās vecās akmens kapelas.

– Labi. Šķiet, es varētu zināt, kur tas ir.

– Kad ieraudzīsi baznīcu, labajā pusē būs nebruģēta iela, ko sauc par Kapteiņa Sojera gatvi. Māja atrodas pašā ielas galā. Tā drīzāk ir kotedža. Es tevi gaidīšu. Vari braukt jebkurā laikā šopēcpusdien.

– Es būšu.

– Paldies. Paldies. Paldies.

Džordžs pasniedza klausuli atpakaļ Kellijai.

– Ak vai, – viņa noteica ar savu izteikto Bostonas akcentu. – Tu sāc saņemt telefona zvanus vietējā bārā. Tā nekad nav laba zīme.

– Paldies, Kellij. Varbūt tu pierakstīsi man domātās ziņas, kamēr manis te nav.

– Kā tad.

Džordžs apsvēra iespēju pasūtīt vēl vienu alu un kaut ko ēdamu, tomēr nosprieda, ka labāk būs uzreiz doties pie Liānas. Saruna ar viņu bija likusi Džordža pakrūtei sažņaugties: ne tāpēc, ka Liāna atkal bija atgriezusies viņa dzīvē, bet gan tāpēc, ka viņa likās patiesi nobijusies. Džordžs izgāja no bāra un kājām nogāja divus kvartālus līdz garāžai, kur turēja savu automašīnu. Džordžs nemūžam nebūtu uzskatījis sevi par lielu automīli, taču “Saab 900” bija vienīgā automašīna, kurā viņš jebkad tika iemīlējies. Vienu viņš bija nopircis uzreiz pēc koledžas beigšanas – ar simts tūkstošu jūdžu lielu nobraukumu, pievienojis tā odometram vēl vienu tūkstoti un tad sācis meklēt aizstājēju. Kopš tā laika viņš turpināja mainīt automašīnas. Pašreizējā bija jau ceturtā un pirmā turbo versija; astoņdesmit sestajā gadā rūpnīca bija saražojusi apmēram pusotru tūkstoti tādu auto, un visi bija metāliski pelēki. Automašīnas turēšana garāžā izmaksāja dārgi, taču Džordžs bija tai pārāk pieķēries, lai atstātu uz ielas.

Ceļš līdz Liānas atrašanās vietai bez sastrēgumiem aizņemtu apmēram četrdesmit piecas minūtes virzienā uz ziemeļiem. Iespiesta starp diviem līčiem, Jauneseksa bija veca akmeņlauztuvju pilsēta pie jūras. Pu-

se no Bostonas granīta nāca no šejienes, un zemē bija izrakta milzīga bedre, kas to pierādīja, taču galvenais iemesls, kāpēc cilvēki devās uz Jauneseksu, bija ceptu gliemeņu baudīšana un akmeņiem nosētās piekrastes vērošana vai arī kičīgo galeriju apmeklēšana, kas ostas rajonā bija saradušās zvejnieku būdiņu vietā.

Džordžs nonāca pilsētas centrā mazliet pēc pusdiviem. Savā apbružātajā automašīnā viņš apbrauca apkārt granītā cirstajai raktuvju strādnieka statujai, kas atradās nelielā laukumā pilsētas viducī, un devās uz ziemeļiem pa Bīčroudu. Arī šī diena bija padevusies tveicīga. Debesis bija balti zilas, un jūra, ko varēja saskatīt caur dzīvžogu spraugām, likās amorfa un pelēka. Džordžs samazināja ātrumu, lai lūkotos pēc ceļazīmēm. Viņš nogriezās ap stūri un pie nākamā ceļa līkuma ieraudzīja akmens baznīcu ar zvanu torni. Viņš pabrauca tai garām. Kāds vientuļš vīrs bija aizsnaudies uz soliņa baznīcas dārzā. Viņš bija ģērbies garās biksēs un garpiedurkņu kreklā – abi apģērba gabali bija tumši zilā krāsā. Viņš sēdēja, stīvi izslējies, taču zods bija noslīdzis uz krūtīm. Džordžam prātā piepeši iešāvās satraucoša doma, ka vecais vīrs varētu būt miris uz soliņa, bet pasaule to nebija pamanījusi un nolēmusi nemodināt sirmgalvi, kas iemidzis saules staros.

Aiz baznīcas Bīčrouda strauji iegriezās iekšzemē, un skatu uz jūru aizsedza baltas priedes. Zaļā norā-

de uz Kapteiņa Sojera gatvi bija izbalojusi un kļuvusi teju vai nesalasāma, un pats ceļš bija ārkārtīgi grambains. Džordžs iegriezās tajā un pabrauca dažus simtus jardu, garām septiņdesmito gadu stila mājelei, kas bija ieslēpusies kokos labajā pusē. Viņš turpināja braukt uz priekšu, un ceļš beidzās pie vecas vasarnīcas ar lubiņu jumtu, kas būtu izskatījusies pamesta, ja ne spoži balts “dodžs”, kas bija novietots pie tās izdrupušajiem akmens pakāpieniem. Džordžs novietoja savu automašīnu aiz “dodža”, izslēdza motoru un izkāpa. Piebraucamo ceļu klāja oļi un gliemežvāki. Aiz mājas atradās purvains līcītis un piestātne, kas izskatījās vecāka un nedrošāka par ēku. Džordžs uzkāpa augšā pa kāpnēm un pieklauvēja pie nekrāsotajām durvīm. Nekas nenotika. No jūras nākošais vējiņš vieglītēm šūpoja apkārt augošās priedes. Džordžs pieklauvēja vēlreiz; koks likās dobs, itin kā būtu satrupējis no iekšpuses. Viņš jau grasījās nospiest durvju rokturi, kad ap mājas stūri iznāca kāds vīrs un noteica: – Viņas te nav.

Džordžs pagriezās. Runātājs bija maza auguma, kārtīgi ģērbies vīrs uzvalka biksēs un dārgā zīda kreklā, kādu Masačūsetsā negadās bieži redzēt. Viņa nedraudzīgajā sejā rotājās smaids. – Kur viņa ir? – Džordžs jautāja.

Vīrieša smaids kļuva platāks, un viņš paspēra pāris soļus uz Džordža pusi. – Patiešām? – viņš sacīja.

Vīrietim bija pelēcīgi violeti zobi, it kā viņš būtu brokastīs izdzēris pārāk daudz sarkanvīna.

– Kuru jūs meklējāt? – Džordžs apjautājās, cerēdams pavērst situāciju sev par labu. Vīrietis bija sīks, taču kaut kas viņa izturēšanās veidā lika Džordžam gandrīz vai fiziski atrauties. Viņš Džordžam atgādināja pitbulterjeru: no tiem, kurus parasti var redzēt uzpurnī un ar kaklasiksnu.

– Es meklēju Džeinu, – pitbulterjers sacīja, it kā viņa būtu abu kopīgā draudzene. – Viņa bija te apmetusies. Un ko jūs te darāt?

– Es esmu komivojažieris, – Džordžs noteica. Viņš nokāpa lejā pa kāpnēm, lai ar otru vīrieti atrastos vienā līmenī. Pitbulterjers izrādījās vismaz pēdu īsāks par Džordžu, ja ne vairāk.

– Un ko jūs pārdodat? – viņš jautāja.

– Priecājos, ka jūs to pajautājāt. Es pārdodu mūžīgo dzīvošanu. – Džordžs pastiepa plaukstu, lai sarokotos ar Pitbulterjeru, apzinādamies, ka viņa plaukstas ir sākušas svīst, taču vēlēdamies izlikties, ka viņš nepazīst Liānu/Džeinu un nebaidās atrasties tumšā mežā kopā ar vīrieti, kurš izskatās pēc tāda, kas varētu pārlauzt Džordžu uz pusēm tikpat viegli, cik pārlocīt dvieli ģērbtuvē.

Viņi sarokojās. Džordžs nejutās pārsteigts par to, ka svešinieka plauksta pieskaroties izrādījās sausa un vēsa. Viņš gribēja to atlaist, taču vīrietis neļāva, iebak-

stīdams Džordža plaukstas ārpusē ar īkšķi, tā ka Džordžam nekas cits neatlika kā iztaisnot pirkstus. Pitbulterjers pastiprināja spiedienu, sažņaudzot Džordža pirkstu kauliņus. – Jēzīt, – Džordžs noteica, cenzdamies atbrīvot plaukstu.

– Nekusties, – Pitbulterjers sacīja. Viņa smaids bija pārvērties ņirdzīgā grimasē, un Džordžs paklausīja. Vīrieša tvēriens skaidri liecināja par to, ka tad, ja viņš paspiestu tikai mazliet stiprāk, pirkstu kauliņi uzsprāgtu gluži kā akmeņi drupināšanas ierīcē.

– Nezinu, par ko jūs mani…

– Kuš. Nevajag. Es jautāšu tikai vienreiz, tāpēc gribu, lai tu man atbildētu patiesību, citādi es sašķaidīšu visus kaulus tavā rokā. Šis un tas manī izraisa riebumu. Protams, ne jau asinis, bet sajūta, kas rodas, kad nākas pataisīt kāda plaukstu par ļenganu, ar smiltīm piebāztu cimdu, uzdzen man nelabumu. Jau tikai iedomājoties vien par to, es jūtos slikti. Tā kā es nevēlos to darīt un tu patiešām nevēlies, lai es to darītu, izstāsti man visu, ko zini. Labi? Kad tu pēdējoreiz redzēji Džeinu?

Džordžs brīdi pavilcinājās, bet ar to pietiktu, lai nonāktu pie secinājuma, ka nav nekāda pieklājīga iemesla, lai viņš mēģinātu melot. – Satiku viņu vakar vakarā Bostonā.

– Kur tu viņu satiki?

– Kādā bārā Bīkonhilā, “Džeka Krova” bārā. Viņa ir sena paziņa. Pazinu viņu koledžas laikā un apjautājos, vai varam satikties, un viņa man teica, ka ir apmetusies te un ka es varētu atbraukt šurp rīt. Tas arī viss.

– Kāpēc lai tu man melotu? – Aplūkojot tuvumā, Pitbulterjeram bija sīki vaibsti izstieptajā ozolzīles formas sejā, kuru klāja pūtītes un smalkas poras. Viņa deguns bija saplacināts, it kā viņš būtu zaudējis pāris cīņās, ko bija grūti iztēloties. Vīrieša mati bija īsi un pamatīgi saziesti ar želeju, un viņš smaržoja pēc skābena pēcskūšanās līdzekļa ar krietnu alkohola devu tajā.

– Paklausieties, es zinu, ka… ka Džeina agrāk ir iekūlusies visādās ķezās, lai gan, godīgi sakot, es nezinu neko par to, kas notiek tieši tagad. Jūs izskatījāties pēc tāda, no kura viņa censtos izvairīties.

Vīrietis iesmējās un varbūt pat plati pasmaidīja, itin kā lepotos ar Džordža vērtējumu. – Klau, ja tu satiksi viņu pirms manis, tad pasaki, ka viņai vajadzētu censties no manis izvairīties par katru cenu, sasodīts.

Taču viņa to zina arī tāpat. Kā tevi sauc?

– Džordžs Foss, – Džordžs noteica, likdams sev nemelot. Viņš juta, ka pratināšana tuvojas noslēgumam, un vēlējās saglabāt rokas kaulus neskartus.

– Labi, Džordž. Tu man teici patiesību, un tas man tevī patīk. Vai gribi zināt manu vārdu?

– Tikai tad, ja jūs tiešām vēlaties man to pavēstīt.

Pitbulterjers atmeta galvu un atkal izplūda smieklos. Viņa zoda un kakla āda bija neiedomājami gluda, itin kā viņš būtu skuvies pie profesionāla bārddziņa vēl šajā pašā rītā. Džordžs juta, kā spiediens atslābst, un jau sāka apsvērt, vai nevajadzētu izraut plaukstu no vīrieša tvēriena un mesties projām.

– Džordž, tu man patīc, un es tev pateikšu savu vārdu, lai tu varētu mani uzrunāt ar “tu”. Mani sauc Donijs Dženkss, un es nāku no Džordžijas pavalsts, un es vienmēr redzu, ja kāds man melo, bet tu man nemeloji: katrā ziņā nemeloji pēc tā blēņu stāsta, ar ko aizsākās mūsu draudzība. Nu tad, ja satiksi Džeinu, pasaki viņai, ka Donijs Dženkss ir pilsētā. Vai tu to izdarīsi?

– Neesmu iecerējis viņu satikt, bet nu jā, es to izdarīšu, ja satikšu. Es apsolu.

– Tad pirms aiziešanas es gribu tev kaut ko atstāt par piemiņu, lai tu zinātu, ka es runāju nopietni.

Donijs Dženkss ar labo roku pievilka Džordžu sev tuvāk, tā ka viņš sagrīļojās, tad pagriezās un ar kreiso dūri iesita viņam pa nierēm. Džordžs sajuta sāpes vienā mirklī – tās bija kā neliels sprādziens, kas grasījās iznīcināt viņa muguras lejasdaļu. Viņš nokrita zemē un manīja, kā pāri pārskalojas tumšs vilnis, it kā viņš grasītos zaudēt samaņu.

– Donijs Dženkss. D-ž-e-n-k-s-s, – strupiķis noteica. – Pasaki Džeinai, ka viņai ir atlikusi tikai vienasasodīta dzīvība un ka viņas dzīve būs īsa. Ja mēģināsi viņai palīdzēt, es saīsināšu arī tavu dzīvi. Tu to visu atcerēsies?

Džordžam izdevās pamāt, un tad vīrietis pagriezās un devās projām. Viņa ādas apavi lika nočirkstēt piebraucamā ceļa segumam.

Džordžam mutē satecēja siekalas, un viņš pagrieza galvu, lai izvemtos. Spazmas turpinājās vēl tad, kad kuņģis bija atbrīvojies no sen aizmirstajām brokastīm un pusdienās izdzertā alus. Viņš izdzirdēja, kā automašīnas motors iedarbojas un tā aizbrauc. Džordžam vēl atlika pietiekoši daudz spēka, lai parāptos mazliet uz priekšu, pagrieztos uz tā sāna, pa kuru viņam nebija sists, un piespiestu pieri pie zemes. Viņš palika tādā pozā vairāk nekā desmit minūtes, nolūkodamies uz sava kuņģa saturu, kas bija palicis uz gliemežvākiem nokaisītā piebraucamā ceļa.