Читать книгу Meitene ar pulksteni sirds vietā - Pīters Svonsons - Страница 9

Pēc brīža Džordžs noteica: – Ir vēl cits cilvēks, kurš uzdodas par Doniju Dženksu. Vakar es ar viņu iepazinos.

– Kā viņš izskatījās?

Džordžs aprakstīja vīrieti.

– Viņš neizklausās līdzīgs nevienam, ko es pazītu. Varbūt tas ir kāds Džeinas draugs, kurš centās tevi iebiedēt, lai tu piekristu izdarīt viņai pakalpojumu.

– Tas nešķiet loģiski. Tieši Donija dēļ viņa nolēma atdot naudu.

Maklīns atkal saknieba lūpas un paknaibīja virsdeguni. – Vai tā viņa tev teica?

Džordžs izstāstīja visu, ko zināja: par vīrieša draudiem Liānai, par to, kā viņš tai sekojis kopš aizbraukšanas no Atlantas. – Viņš acīmredzami zina par jums pietiekoši daudz, ja reiz ir informēts, ka jūs esat nolī-

dzis vīru vārdā Donijs Dženkss, lai atgūtu naudu, un izmanto šo vārdu.

Maklīns noraidoši novēcināja roku. – Jebkurā gadījumā tā nav mana problēma. Ja kāds algotnis grib novākt Džeinu, tas neliks man mocīties bezmiegā. Kaut kas liek man domāt, ka Džeina pati ir tā, kas stāv aiz tā visa. Nezinu, kādā veidā, taču es neizslēgtu viņu no spēles.

– Jūs atguvāt naudu, – Džordžs noteica un sagrozījās sēdeklī. Viņš bija gatavs doties projām. Piepeši viņam ienāca prātā, ka sīkais slepkavnieks, kurš uzdevās par Doniju Dženksu, visticamāk, bija Maklīna algotnis, kura esamību Maklīns nevēlējās atzīt. Kāds, kuram viņš maksāja slepus. Maklīns nāca no visnicināmāko neliešu pasugas, jo izlikās, ka nav sasmērējies. Gluži kā nolasījis Džordža domas, Maklīns iesēdās mazliet dziļāk dīvānā, pacēla augšup roku un noteica: – Paklau, ļauj man tev izdarīt nelielu pakalpojumu bez kāda iemesla. Es tev pastāstīšu savu stāstu par Džeinu. Varbūt tas nemainīs tavas domas par viņu, tomēr es jutīšos labāk. – Viņš ielūkojās savā rokaspulkstenī: uzkrītošā metāla gabalā, kas vaļīgi nokarājās uz viņa šaurās locītavas.

Džordžs paraustīja plecus.

Maklīns iesēdās dīvānā vēl dziļāk. – Kā jau tu droši vien zini, man pieder kāds mazumiņš naudas. To nevar salīdzināt ar “Walmart” naudu, taču esmu ti-

cis diezgan tālu. Man ir bijušas divas sievas. Pirmā nomira no eklampsijas, kad dzemdēja manu vienīgo meitu. Tas notika pirms trīsdesmit septiņiem gadiem. Manu pirmo sievu sauca Rebeka, un viņai bija melni mati un zilas acis. Kraukļa melni mati un visgaišākais zilās krāsas varavīksneņu tonis, kādu vien var iztēloties. Viņa bija gluži kā poēma, visskaistākā sieviete, kādu es jebkad esmu redzējis. Iepazinos ar viņu golfa laukumā kādā sestdienas pēcpusdienā Džordžijā. Viņa lieliski spēlēja. Mūsdienās viņa būtu kļuvusi par profesionāli un nonāktu valsts labāko golfa spēlētāju saraksta augšgalā, taču tolaik viņa bija mierā ar to, ka kļuva par manu sievu. Pēc viņas nāves man likās, ka neatgūšos, taču es atguvos. Iepazinos ar Terēzi pirms piecpadsmit gadiem kādā labdarības pasākumā tepat Bostonā. Tāpat kā manai pirmajai sievai, viņai bija ļoti tumši mati un ļoti zilas acis. Un, tāpat kā mana pirmā sieva, viņa nomirs pirms manis. Viņa šobrīd mirst šajā pašā mājā. Ir pilnīgi iespējams, ka viņa nomirs pēc dažām dienām, pat ne nedēļām. Kā tu domā, cik liela bija iespēja, ka man būs divas tik līdzīgas sievas, kuras abas piemeklēs tik nežēlīgs liktenis? Neatbildi. Tas ir retorisks jautājums. Atbilde, ka viņām abām bija lemta nāve jaunībā, ir tikai kārtējā neveiksme, taču ikviens psihologs, kas ir sava stundas tarifa vērts, pateiks, ka viņas izskatījās vienādas tāpēc, ka mani piesaista sievietes ar melniem matiem un zilām acīm.

Maklīns apklusa un palūkojās uz Džordžu, kā aicinādams viņu pārtraukt šo stāstu. Džordžs neko neteica.

– Un tas aizved mūs pie Džeinas Bērnas, – Maklīns turpināja un tad divreiz noklepojās, kad bija izrunājis viņas vārdu. – Pie dāmas, kas interesē tevi. Protams, Džeina nav viņas īstais vārds, taču tas ir vienīgais, kas man ir zināms. Es ar viņu iepazinos Barbadosā, Koklbejas kūrortā. Biju tur darīšanās, un viņa strādāja par administratori viesnīcā. Viņa mani reģistrēja, un viņai, tāpat kā Rebekai un Terēzei, bija ļoti tumši mati, gandrīz melni, un ļoti zilas acis. Ne tikai tas vien: viņai bija tāds pats matu sakārtojums kā manai pirmajai sievai. Garumā līdz pleciem un mazliet uzliekti galos.

Maklīns nodemonstrēja matu formu ar roku. Tas bija pārsteidzoši sievišķīgs žests, kas nāca no tik vīrišķīga vīrieša.

– Es zinu, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais un ka viss agrākais atgriežas, taču tas man atgādināja par pirmo sievu. Tobrīd man neradās nekādas aizdomas. Skaidrs, ka ne, kāpēc lai tādas rastos, taču atceros, kā nodomāju, ka esmu ieraudzījis pirmās sievas dubultnieci, un es negribu apvainot Terēzi… – Maklīns palūkojās uz griestiem, izrunādams viņas vārdu, – …taču es biju sastapis otro skaistāko sievieti savā mūžā. Tovakar es kopā ar darbinieku iedzē-

ru kādu glāzīti vienā no bāriem. Ienāca Džeina, apsēdās pie bāra un pasūtīja glāzi vīna. Pieņēmu, ka viņas maiņa ir beigusies, bet viņa vēl negrib iet mājās. Viņa ne reizi nepalūkojās uz manu pusi, taču – par to man jāvaino pašam sevi – es piegāju klāt un nosaucu savu vārdu. Mēģināju sev iestāstīt, ka mana vienīgā vēlēšanās ir darīt viņai zināmu, cik ļoti viņa man atgādina manu nelaiķi sievu un ka viņas izskats ir iepriecinājis veca vīra sirdi. Gribēju to pateikt, lai pēc tam atgrieztos pie sava galdiņa un liktu viņu mierā. Taču viņa bija runīga, Džeina uzdeva man jautājumus par manu dzīvi, par darbu. Džeina bija nodzīvojusi Barbadosā gadu, un tā viņai bija apnikusi, taču viņai patika laika apstākļi un cilvēki. Mēs norunājām līdz kādiem diviem vai trijiem naktī. Viņa dzīvoja daudzdzīvokļu mājā apmēram ceturtdaļjūdzes attālumā no viesnīcas, un es pavadīju viņu mājās. Viņa neflirtēja, taču acīmredzami izrādīja interesi. Patiesību sakot, es spriedu, ka šī sieviete grib dabūt darbu manā firmā: ka viņa manā personā redz iespēju, kā izrauties no Barbadosas. Es paliku viesnīcā vēl kādas trīs dienas un katru vakaru satikos ar Džeinu bārā. Pēdējā vakarā es pavadīju viņu uz mājām, iedevu savu vizītkarti un pateicu, ka tad, ja viņu interesē darbs, es varētu viņai kaut ko sameklēt savā centrālajā birojā. Atceros, kā viņa pasmējās un noteica: “Tu domā, ka es pavadīju laiku ar tevi tā-

pēc, ka gribēju, lai tu sameklētu man darbu?” Pateicu viņai, ka tas ir ienācis man prātā, un apjautājos, kāpēc gan viņa interesējas par mani. Nu, viņa mani noskūpstīja, un, lai dievs man piedod, es atbildēju uz viņas skūpstu. Tu man neticēsi, taču man ir bijušas divas sievas un piedevām vēl nopietna draudzene koledžas laikā – un es nekad nebiju krāpis nevienu no viņām. Tā ir patiesība.

Viņš palūkojās uz Džordžu, kā izaicinādams viņu teikt ko citu. Džordžs pakasīja elkoni.

– Nu, tev nav jāzina sīkumi par turpmāko, taču es sāku lidot uz Barbadosu katrā izdevīgā brīdī, un drīz vien es pavēstīju Džeinai, ka viņai jāatrodas man daudz tuvāk par četru stundu lidojumu, un viņa piekrita doties uz Atlantu, lai kļūtu par manu sekretāri. Tas bija pirms pāris gadiem. Terēze katru nedēļu gāja pie cita ārsta, un ikviens mums teica ko citu, un šajā laikā es iekārtoju Džeinai dzīvokli Atlantā. Toreiz es jutos nejauki, taču ne tik slikti kā tagad. Nevaru apgalvot, ka Džeina izmantoja burvestības, taču tas bija kaut kas ļoti līdzīgs. Man nekad nebija gana. Agrāk ne reizi nebiju jutis neko tādu.

Maklīns paberzēja skaustu, un uz mirkli Džordžam likās, ka vīrietis varētu piecelties un doties ārā no telpas, tomēr viņš turpināja. – Bija visai skaidrs, ka Terēze mirs, un es nešaubījos, ka pēc zināma laika lūgšu Džeinai kļūt pat manu sievu. Tas likās pilnīgi da-

biski. Un tad kaut kas notika. – Maklīns pacēla augšup divus pirkstus, it kā viņš atrastos prezentācijā.

– Pirmkārt, viens no mana uzņēmuma direktoriem atnāca pie manis un pateica, ka viņš kādu vakaru aizkavējies darbā un devies palūkoties, vai es esmu savā kabinetā, bet ieraudzījis Džeinu rakņājamies pa manām dokumentu mapēm. Viņš teica, ka nebūtu tam pievērsis uzmanību, taču viņa bija izvilkusi vienu atvilktni un pārbaudījusi skapi, itin kā meklētu kaut ko apslēptu, varbūt kādu aploksni vai ko citu, kas atrodas skapja iekšpusē. Un te ir tas āķis. Patiesībā biroja seifa kods bija pielīmēts skapja iekšpusē. Lielākoties es to neizmantoju, tāpēc ka visai labi paturu skaitļus te… – Maklīns pabungoja pa labajiem deniņiem, – …taču drošības pēc es biju tos pierakstījis uz aploksnes un iebāzis vienā skapī. Neatcerējos, ka būtu Džeinai ko teicis par šādu informācijas glabāšanas veidu, taču tas bija iespējams. Nezināju, ko par to domāt. Patiesībā, ja Džeina patiešām būtu vēlējusies uzzināt seifa skaitļu kombināciju, es viņai labprāt būtu to pateicis. Tad nāca otrais gadījums. Kādu nakti es paliku Džeinas dzīvoklī, un viņai vajadzēja kaut kur iziet. Neizlikšos, ka nemēģināju ošņāties apkārt, taču attapos sēžam pie viņas rakstāmgalda, skatīdamies uz datoru, un sāku pārbaudīt rakstāmgalda atvilktni. Tur nekā daudz nebija, taču es atradu dažas fotogrāfijas, tostarp arī pāris momentuzņēmumu no Barbadosas. Es zināju, ka tie uzņemti Barbadosā, jo viņa stāvēja tieši viesnīcas priekšā. Man likās, ka tās ir visai dīvainas fotogrāfijas, tāpēc ka tās bija īstas fotogrāfijas, nevis virtuāli uzņēmumi, turklāt Džeinai bija gari mati ar gaišām šķipsnām. Tie viņu pilnīgi pārvērta. Grozīju fotogrāfiju, lai atrastu laika zīmogu ar datumu, lai redzētu, kad tā ir uzņemta. Tā bija tapusi mēnesi pirms manas ierašanās Barbadosā: vienu mēnesi pirms manas tikšanās ar Džeinu. Un piepeši viss nostājās savās vietās. Džeina zināja, ka man ir daudz naudas un ka man vajadzēja ierasties Koklbejā, un viņa droši vien bija izpētījusi manu pagātni vai iegūglējusi, vai izdarījusi ko citu – un noskaidrojusi par manām divām sievām. Esmu pārliecināts, ka viņa atrada abu fotoattēlus un nokrāsoja matus, lai izskatītos pēc manas pirmās sievas. Protams, neko no tā es nevarētu pierādīt tiesā un nemaz to nevēlētos. Tomēr es sajutos kā muļķis. Es neko neteicu Džeinai uzreiz, taču liku viņu pārbaudīt. Es nolīgu… to cilvēku, lai viņš noskaidrotu viņas pagātni, un viņš neko neatklāja. Un nevis neko interesantu, bet vispār neko. Nebija nekādas Džeinas Bērnas. Protams, bija sievietes ar tādu vārdu, taču neviena no tām nebija tā, kuru es pazinu. Nebija nekādas pagātnes, nekā tāda, kas liecinātu par to, ka viņa kādreiz ir dzīvojusi.

Viņš atkal apklusa, un Džordžs iejautājās: – Un ko jūs iesākāt?