Читать книгу Meitene ar pulksteni sirds vietā - Pīters Svonsons - Страница 4

Viņi satikās pirmajā dienā koledžā. Džordža aizbildnis, izstīdzējis, nervozs otrkursnieks, vārdā Čārlijs Singhs, bija atvedis vairākus no saviem pirmā kursa aizbilstamajiem uz ballīti. Džordžs bija sekojis Čārlijam augšā pa šaurām kāpnēm uz tveicīgu istabu ar augstiem griestiem, sēdēšanai domātām palodzēm un noberztām koka grīdām. Viņš dzēra skābu alu un pļāpāja ar Marku Šūmaheru, citu pirmkursnieku no savas kopmītnes. Marks nozuda, atstādams Džordžu vienu pašu kopā ar veselu baru pievilcīgu vecāko kursu studentu, kuri, šķiet, sacentās, kurš skaļāk sasmīdinās pārējos. Džordžs nosprieda, ka dosies projām no ballītes, taču tikai pēc tam, kad būs ticis pie vēl viena alus. Viņš domās izplānoja maršrutu pāri telpai pie pašapkalpošanās bāra un sāka spraukties cauri pūlim. Viņu apsteidza meitene, kura pasniedzās pēc krāna brīdī, kad to darīt bija gatavojies

Džordžs; viņa nospieda rokturi, taču ar lūpukrāsu notraipītajā glāzē iešļācās tikai putas un gaiss.

– Tā ir tukša, – viņa tam sacīja. Meitenei bija brūni mati, kas sniedzās līdz zoda līnijai, un ļoti zilas acis, kas viņas sirdsveida sejā bija novietotas tālu viena no otras. Tālu novietotās acis piešķīra viņai mazliet muļķīgu izskatu, taču Džordžs nodomāja, ka viņa ir skaistākā meitene, kādu viņš pagaidām bija koledžā redzējis.

– Tu esi droša, ka tukša?

– Es nezinu, – meitene noteica stieptā izloksnē, kas nozīmēja, ka viņa nav no Jaunanglijas. – Patiesībā es nekad agrāk neesmu to darījusi. Tu esi?

Džordžs nebija to darījis, taču paspēra soli uz priekšu un paņēma meitenes glāzi. – Man šķiet, ka to vajag cilāt. Patiesībā es arī nezinu, taču esmu to redzējis.

– Vai tu arī esi pirmkursnieks?

– Jā, – viņš atbildēja, kad alus straume pa pusei ielija meitenes glāzē un pa pusei izšļakstījās uz viņa plaukstas un aizplūda tālāk zem piedurknes.

Atlikušo vakara daļu viņi pavadīja kopā, smēķēdami cigaretes pie atvērta loga un tad izpētīdami studentu pilsētiņu vēlā naktī. Viņi maigojās zem arkas, kas savienoja koledžas kapelu ar centrālās administrācijas ēku. Džordžs meitenei pastāstīja, kā viņa tēvs – fermera dēls – bija izgudrojis mehanizētu sistēmu putnu kaušanai un bija nopelnījis vairāk naudas vienā piegājienā nekā viņa vecvecāki visā mūžā, strādājot fermā. Meitene viņam pastāstīja, ka viņas tēvs esot advokāts kādā mazpilsētiņā un viņa specializācija ir kompensācijas piedzīšana no ārstiem mazpilsētiņā, un, kad Džordžs paslidināja plaukstu zem viņas svārkiem, piebilda, ka viņa esot meitene, kas dzīvojusi uz dienvidiem no Meisona–Diksona līnijas un ka viņai nenākot ne prātā ielaisties gadījuma attiecībās tikai tāpēc, ka viņa atrodoties Jaunanglijas koledžā. Viņa to neteica bargi, tikai lietišķi, ar teju vai nevainīgu tiešumu, un, tam pievienojot īso mirkli, kad Džordžs sajuta meitenes pilnīgās krūtis, kuras saturēja plāns, zīdains krūšturis, ar to pietika, lai viņš uzreiz sajustos iemīlējies.

Viņš pavadīja meiteni līdz viņas kopmītnes istabai un atvadījās, un tad pa pusei skriešus metās pāri pilsētiņai, lai liktos savā nepazīstamajā gultā ar pirmkursniekiem domāto rokasgrāmatu rokā. Tajā bija atrodams meitenes vārds un adrese, taču nebija fotogrāfijas. Tomēr Džordžs nolūkojās uz uzvārdu un tukšo vietu, kur vajadzēja atrasties attēlam. Džordžs juta, ka vēl nekad agrāk nav saticis nevienu viņai līdzīgu būtni. Atšķirībā no Džordža ģimenes locekļiem, kuri mēdza būt vai nu pārlieku atturīgi, vai pārāk lielīgi, viņa likās atklāta un runāja tā, it kā vārdi taisnā ceļā nonāktu pasaulē no viņas domām. Abiem satiekoties ballītē, viņa bija atklāti uzlūkojusi Džordžu ar skatienu, kas likās reizē izaicinošs un absolūti nevainīgs. Meitene lūkojās uz viņu tā, it kā būtu tikko piedzimusi. Tajā jautās kaut kas teju spo-

kains. Tad Džordžs atcerējās viņas alkainos skūpstus, cieši pieplokot viņa lūpām, lai abu mēles saskartos, un to, kā meitene bija uzlikusi plaukstu uz viņa skausta. Džordža istabas biedrs, kuru viņš tikpat kā nepazina, skaļi krāca abu divvietīgajā istabā. Džordžs pieskārās sev cauri bokseršortiem un gandrīz tūlīt ejakulēja.

Pamostoties nākamajā rītā, viņš nedomāja par neatkarību vai koledžu, vai mācību priekšmetiem, kurus drīz vajadzēs izvēlēties. Viņš spēja domāt tikai par Liānu. Paģirains, taču vēl aizvien kā apreibis, viņš aizgāja un nosēdēja Mātera koledžas ēdamzālē trīs stundas, lai būtu drošs, ka satiks meiteni. Liāna uzradās vienpadsmitos kopā ar citu meiteni un taisnā ceļā devās pie graudu pārslām. Viņas mati vēl aizvien bija mitri pēc dušas, un viņa bija ģērbusies pieguļošās haki biksēs un baltā kokvilnas svīterī. Džordža mute izkalta, atkal viņu ieraugot. Viņš paņēma sev kafiju, domādams, ka tā izskatīsies cienīgāka par vīnogu sulu, kuru bija dzēris pirms tam, un izlikās, ka uzskrien viņai virsū brīdī, kad meitene piepildīja savu bļodiņu ar graudu pārslu riņķīšiem.

– Sveika vēlreiz, – viņš ierunājās, cenzdamies panākt, lai balss izklausītos miegaina un neieinteresēta.

Liāna iepazīstināja viņu ar Emīliju, savu istabas biedreni, privātskolas absolventi no Filadelfijas, kura bija ģērbusies izbalojušā īspiedurkņu krekliņā un tenisa svārkos, un tad uzaicināja Džordžu viņām pievienoties pie galdiņa. Kad viņš to izdarīja, Emīlija, vai nu diskrētuma, vai nepatikas vadīta, atvainojās un aizgāja, kad bija apēdusi tikai pusi no savas saldējuma porcijas. Liāna un Džordžs uzlūkoja viens otru. Viņš nosprieda, ka meitene dienas laikā izskatās vēl skaistāka nekā iepriekšējā vakarā. Viņas āda spraišļotās ēdamzāles spožajā gaismā izskatījās svaiga un bez porām, acis dzidri zilas, ar pelēkzaļiem lāsumiem.

– Es te nogaidīju vairākas stundas, – Džordžs atzinās, – lai tevi satiktu.

Viņš bija domājis, ka meitene smiesies, taču viņa tikai pateica: – Man prieks.

– Esmu apēdis daudz brokastu pārslu.

– Es būtu atnākusi agrāk, taču Emīlija lūdza, lai es viņu pagaidu, un pēc tam ģērbās veselu stundu. Nedomāju, ka man viņa iepatiksies.

Viņi bija kopā nākamos trīs mēnešus, un, lai arī abi apzināti centās iedraudzēties arī ar citiem, lai pavadītu kādu laiku atsevišķi, teju vai katru vakaru viņi sameklēja viens otru, pat ja tas nozīmēja tikai stāvēšanu un skūpstīšanos koledžas kapelas ēnā pusceļā uz abu istabiņām. Liāna turēja vārdu jautājumā par seksu – viņa nebija iecerējusi pārāk ātri apgūt šo jomu –, tomēr aizvien lielāku atļaušanos virkne beidzās ar kādu vakaru novembra beigās, kad viņi abi kaili un nervozi gulēja Džordža gultā, kamēr viņa istabas biedrs Kevins bija nozudis uz visu nakti.

– Nu labi, – viņa noteica, un viņš knibinājās ap prezervatīvu, kuru nēsāja līdzi kopš vidusskolas. Džordžs iegāja viņā lēni, uzlicis vienu plaukstu meitenei uz vidukļa un ar otru satvēris viņas piepaceltās gūžas apakšdaļu. Liāna paslēja augstāk iegurni viņam pretī un atgāza galvu, iekozdamās savā pilnīgajā apakšlūpā. Tieši šis skats – nevis viņas gurnu kustības apakšā – lika Džordžam sev par kaunu kulminēt gandrīz tajā pašā mirklī. Viņš atvainojās, un Liāna iesmējās, bet pēc tam cieši viņu noskūpstīja. Meitene teica, ka viņai tā esot pirmā reize, taču laimīgā kārtā asiņu nebija. Vēlāk, kad Emīlija, kura nolika eksāmenus agrāk, bija aizbraukusi mājās uz Pensilvāniju, Džordžs un Liāna pavadīja veselu nedēļu kopā viņas kopmītnes istabiņā. Visu austrumu piekrasti bija skārusi liela sniega vētra, kas bija tik spēcīga, ka puse koledžas gala pārbaudījumu tika atlikta. Džordžs un Liāna mācījās, nepārtraukti smēķēja “Camel Lights”, reizi pa reizei atstāja istabiņu, lai dotos uz ēdamzāli, un mīlējās. Viņi izmēģināja ikvienu pozu, atklāja veidus, kā Džordžam izdevās noturēties ilgāk, un paņēmienus, kas ļāva Liānai ātrāk sasniegt orgasmu. Katra diena atgādināja pilnīgi jaunas valsts atklāšanu, kas bija paslēpusies aiz zemajām durvīm. Šīs nedēļas intensitāte Džordžam robežojās ar gandrīz nepanesamām skumjām. Viņš bija izlasījis pietiekoši daudz grāmatu, lai saprastu, ka jaunības mīlestība ir tikai viena, un viņš nevēlējās, lai tā beigtos vai izgaistu.

Un viņam izrādījās taisnība: šī nedēļa, kas tika pavadīta Liānas šaurajā gultā, kura nebija daudz lielāka vai ērtāka par saliekamo gultiņu, bija iegravēta viņa atmiņā.

Kopš tā laika viņš meklēja to vai tās ekvivalentu visu mūžu.

Viņi nolika eksāmenus, un dzidrais ledus no sniega vētras, kas bija uz laiku ieslēgusi pasauli savā čaulā, izkusa, izveidojot dubļu putru un netīras tērces. Divas dienas pirms Ziemassvētkiem viņi atvadījās, lai katrs dotos uz savām mājām: Liāna ar automašīnu, Džordžs ar vilcienu.

Liāna bija iedevusi Džordžam savu vecāku telefona numuru Floridā, taču lūgusi, lai viņš nezvana.

– Izredzes, ka es patiešām tur būšu, ir tuvu nullei, – viņa bija teikusi. – Nudien, nevajag pūlēties. Ja viņi sapratīs, ka man zvana kāds zēns no koledžas, man nāksies atbildēt uz tūkstoš jautājumiem. Viņi sūtīs mani atpakaļ ar šķīstības jostu.

– Tu runā nopietni?

– Kā tad, – viņa atbildēja savā izteikti stieptajā dienvidnieces izloksnē, kas nekad nebija iederējusies Džordža priekšstatos par Floridas meitenēm. Viņš bija iztēlojies sērfotājus un mašīnas ar atvāžamu jumtu, taču Liāna sacīja, ka jaunieši no viņas dzimtās Svītgamas pilsētiņas – vismaz baltie, nevis meksikāņi vai melnie – klausoties kantri mūziku un braucot ar furgoniem.

– Tu vari zvanīt man, – Džordžs noteica, uzrakstīdams savu vecāku telefona numuru.

– Es zvanīšu.

Tomēr viņa to nedarīja.

Un janvārī, atgriežoties Mātera koledžā, Džordžs uzzināja jaunumus.

Viņa negrasījās atgriezties Konektikutā.

Viņa bija izdarījusi pašnāvību savā mājā Floridā.