Читать книгу Meitene ar pulksteni sirds vietā - Pīters Svonsons - Страница 8

Svētdien pulksten četros pēcpusdienā Džordžs ar savu automašīnu izbrauca ārā no pilsētas jau otro reizi šajā nedēļas nogalē. Džeralda Maklīna māja atradās Ņūtonā, bagātā priekšpilsētā uz rietumiem no Bostonas. Džordžs iegriezās Sadraudzības avēnijā, pabraukdams garām augstajām Fenvejas parka sienām. Viņš atcerējās, ka pēcpusdienā bija paredzēta “Rays” spēle. Ja viņš nebūtu saskrējies ar Liānu piektdienas vakarā un piekritis šim muļķīgajam uzdevumam, tad droši vien šajā laikā sēdētu sava drauga Tedija bārā, dzertu aukstu alu un vērotu spēli. Viņš klausītos, kā Tedijs izskaidro “Red Sox” neveiksmes šajā gadā, un varbūt vēlāk Džordžs piezvanītu Airīnai, lai palūkotos, ko viņa dara vakariņu laikā, vai arī nezvanītu un turpinātu dzert alu un varbūt nobaudītu Tedija slavenos kalmārus Rodas gaumē pie bāra. Bettagad Džordžs brauca uz kāda svešinieka māju, lai aizvestu viņam pusi miljona skaidrā naudā.

Kad Džordžs iepriekšējā dienā bija piekritis palīdzēt Liānai, viņa bija piezvanījusi Maklīnam no Džordža dzīvokļa un vienojusies par naudas nodošanu. Džordžs bija centies daudz neklausīties, kad Liāna pavēstīja Maklīnam, ka viņa aizsūtīs uz tā māju kurjeru ar naudu, taču bija grūti nedzirdēt visu dzīvoklī, kas ietilptu pusē no tenisa korta. Viņa teica kaut ko par “vairumu” naudas, kas nebija tas pats, kas “visa” nauda, un Džordžs vismaz divreiz dzirdēja viņu atvainojamies. Vienošanās tika panākta par nākamo pēcpusdienu. Dialoga tonis nelikās draudzīgs.

Vēl Liāna bija piezvanījusi savai draudzenei medmāsai, kura bija pavēstījusi, ka nez vai Džordža niere ir plīsusi, un ieteikusi vērot asiņu piemaisījumus urīnam un pielūkot, lai viss sāktu uzlaboties, nevis pasliktināties. Džordžs nebija juties īpaši iedrošināts. Pēc abiem šiem telefona zvaniem Liāna bija pavēstījusi Džordžam, ka viņai jāaiziet pēc naudas un ka viņa to atnesīšot uz dzīvokli nākamajā rītā.

– Kur tu šonakt nakšņosi? – Džordžs apjautājās, tūlīt pat ienīzdams sevi par šo jautājumu, jo tas izklausījās tā, it kā viņš tai uzmāktos.

– Tikai ne Jauneseksā. Tikai ne tagad, kad Donijs ir tuvumā. Es apmetīšos viesnīcā. Gan izdomāšu.

– Tu vari palikt tepat. Vari gulēt uz dīvāna.

– Nez vai tā būtu laba doma. Donijs tagad zina, kā tevi sauc, un tas nozīmē, ka viņš zina, kur tu dzīvo. Patiesībā ir ļoti iespējams, ka viņš jau tagad uzmana šo dzīvokli.

– Varbūt tev vispār nevajadzētu iet projām.

– Nē, viss kārtībā. Esmu atšifrējusi Doniju. Viņš cenšas panākt, lai es pieļautu kļūdu un parādītu viņam, kur atrodas nauda. Droši vien viņa honorārs par tās atrašanu ir krietns žūksnis no tās, un viņš man nekādā gadījumā neko nenodarīs, kamēr nebūs to dabūjis. Izejot no šejienes, es atkal varu viņam izsprukt, aiziet pēc naudas un tad kaut kur paslēpties līdz rītam. Vai ir kāda sabiedriska vieta, kur es varu rīt satikties ar tevi, lai nodotu naudu?

Džordžs ieteica pārtikas veikalu Sadraudzības avēnijā Bostonā, un viņi bija vienojušies par laiku.

– Vai varu tevi sazvanīt, ja radīsies tāda vajadzība? – Džordžs jautāja.

– Nē. Mums nāksies uzticēties viens otram. Es būšu veikalā.

– Es arī tur būšu.

– Ja manis tur nav, tad pieņem, ka es kāda iemesla dēļ nospriedu, ka tas būs pārāk bīstami. Un, ja tevis tur nebūs, es arī sapratīšu. Tas ir daudz prasīts.

Tomēr Džordžs pēc kārtējās nemierīgās nakts un bezmērķīgā, nervozā rīta bija iegājis pamatīgā dušā, noskuvies un sameklējis apģērbu, kas lika viņam iz-

skatīties pēc vidējā posma vadītāja piektdienā, kad darbā ļauts ierasties neformālā apģērbā. Viņš zināja, ka nav obligāti rūpīgi izmeklēt drēbes šai epizodiskajai zagtas naudas piegādātāja lomai, taču, ja viņš vēlējās iestāties par Liānu, tad vajadzēja izskatīties solīdi. Džordžs ieradās greznajā, pārāk dārgajā pārtikas veikalā agri un klīda gar organisko bezglutēna produktu plauktiem, gaidīdams Liānu. Viņi nebija sarunājuši konkrētu tikšanās vietu, tāpēc noteiktajā laikā Džordžs devās uz kafejnīcu, lai no tās lielajiem stikla logiem paraudzītos ārā uz nelielo veikala stāvvietu. Viņš apsēdās un uzreiz pamanīja Liānu, kura bija ģērbusies tajos pašos svārkos, bet citā blūzē, nevērīgi mērojam ceļu starp automašīnām uz ieejas pusi. Džordžs viņu satika pie automātiskajām durvīm.

– Nāc iekšā kopā ar mani, – viņa sacīja. Liāna nesa mazu somiņu un melnu sporta somu.

– Vai viss ir kārtībā? – Džordžs apjautājās.

– Domāju, ka jā. Ja arī kāds man šurp sekoja, es to nepamanīju, un es skatījos visai uzmanīgi. Apsēdīsimies uz mirkli.

Viņi apsēdās vienā no nodalījumiem, un Liāna uzlika sporta somu uz laminētā galdiņa, kas abus šķīra. Džordžs jutās tā, itin kā ikvienu viņu kustību vērotu visi cilvēki šāviena attālumā.

– Tur iekšā ir tieši četrsimt sešdesmit trīs tūkstoši dolāru. Desmit tūkstoši ir augšā, ietīti avīzē. Tie do-

māti tev. Džerijs zina, ka saņems tikai četrsimt piecdesmit trīs tūkstošus, tāpēc neļauj, lai viņš tev iestāstītu ko citu. Tu zini, kā turp nokļūt?

– Jā. Man likās, ka tu pagaidīsi, lai atdotu man naudu, kad mēs tiksimies pēc tam.

– Kā vēlies, taču es tev uzticos.

Džordžs pavilcinājās, uzlicis roku uz somas. Tā bija mazāka, nekā viņš bija iedomājies, taču likās pamatīga – it kā būtu piepildīta ar skaldītu malku, nevis ar papīra naudu. – Labāk paturi to. Man negribētos, lai šī nauda atrastos manā mašīnā, kad ieradīšos viņa mājā. Būtībā tā ir viņa nauda.

– Lai notiek, – Liāna noteica, pavilka somu uz savu pusi, līdz pusei atvilka rāvējslēdzēju un izņēma ārā saritinātu avīzi. Džordžs pamanīja iekšpusē zaļu naudaszīmju kaudzes un aši pameta skatienu apkārt, lai pārbaudītu, vai neviens uz viņiem neskatās. Liāna aizvilka rāvējslēdzēju un pastūma somu uz Džordža pusi.

– Vēlreiz paldies, – viņa noteica. – Tas ir milzīgs atvieglojums, ka tu to uzņēmies. Nezinu, vai es spētu viņu vēlreiz ieraudzīt.

– Un tu nedomā, ka viņš būs izsaucis policistus, lai tie mani nopratinātu? – Šī doma nodarbināja Džordžu kopš paša rīta.

– Nekādā gadījumā. Un, ja tur ir policisti, tad izstāsti viņiem visu. Tev nav mani jāsargā vai jāpalīdz vēl vairāk nekā tagad. Es patiešām nedomāju, ka tur kaut kas varētu noiet greizi. Izstāsti patiesību un atdod naudu. Un, ja tev nav grūti, tad, lūdzu, pasaki Džerijam, ka es atvainojos. Viņš tev neticēs, taču gribu, lai viņš to dzirdētu. Ja tā labi padomā, es pāršāvu pār strīpu.

Viņa pasmaidīja, un Džordžs pasmaidīja pretī. Kāda daļa no viņas rimtuma pārgāja pie Džordža, kurš kopš paša rīta jutās nemierīgs. – Nedomāju, ka tu pāršāvi pār strīpu. Tu pilnīgi noteikti esi pusmiljona dolāru vērta.

– Tā varētu domāt, vai ne?

Atgriezies savā automašīnā, Džordžs iedarbināja gaisa kondicionētāju un atpogāja krekla pogu. Viņš iedomājās, vai nav rīkojies muļķīgi, atstājot desmit tūkstošus dolāru pie Liānas. Viņa mierīgi varētu nozust ar visu naudu, izvairīties no viņu ieplānotās tikšanās. Tomēr nez kāpēc Džordžs nedomāja, ka viņa varētu tā rīkoties; patiesībā viņš jutās gluži pretēji: ka naudas esamība Liānai būs stimuls, lai satiktos ar viņu vēlāk. Viņam bija radusies sajūta, ka naudas atdošana viņam bija svarīga, ka Liāna nevēlējās palikt viņam parādā.

Bostonas četrstāvu dzīvojamās mājas lēnām atkāpās, dodot vietu Ņūtonas priekšpilsētas zaļumam un vienģimeņu savrupnamu elegancei. Maklīns dzīvoja pakalnā netālu no Nonantamas, viena no trīspadsmitciematiem, kas veidoja pilsētu. Džordžs iegriezās pa labi Kastaņu ielā un pabrauca garām miegainiem mauriņiem un Tjūdoru stila atdarinājumiem, līdz atrada īsto. Maklīna māja bija pirmais nožogotais īpašums, ko viņš ieraudzīja. Piebraucis pie namruņa, viņš saskatīja karaļa Džordža stilā celtu savrupmāju, kas bija iepletusies nolaidenajā piekalnītē. Džordžs noslidināja lejup loga stiklu. Kaut kur tālumā varēja dzirdēt darbojamies mauriņa pļāvēju, un gaisā bija jūtama pļautas zāles skāņā smarža.

Vārga sievietes balss namrunī iejautājās: – Kāds ir jūsu vārds?

– Džordžs Foss.

Viņš brīdi pagaidīja, un kaltie metāla vārti sāka kustēties. Džordžs dziļi ievilka elpu, sajuzdams, kā trulās sāpes sānos uz brīdi pārvēršas asā dūrienā. Donija Dženksa tēls uzpeldēja viņa apziņā gluži kā haizivs spura, kas iznirst virs ūdens virsmas. Vai Donijs atradīsies mājā? Tas likās iespējams.

Džordžs piebrauca pie ainavu arhitektu furgona netālu no galvenās ieejas. Nu viņš redzēja automātisko mauriņa pļāvēju, kas meta ciešu loku ap lielo kļavu mājas austrumu pusē. Dārznieka klātbūtne lika Džordžam sajusties labāk. Ja Maklīns vai Donijs bija iecerējuši apbedīt viņu dārzā, tad viņi to nedarīs liecinieku klātbūtnē, vai ne?

Savrupmāja bija celta no ķieģeļiem, ar baltām ap-

malēm un svaigi krāsotām melnām žalūzijām un melnām ārdurvīm. Džordžs vēl nepaguva nospiest durvju zvanu, kad durvis bez skaņas atvērās uz iekšpusi. Viņu sagaidīja jauna sieviete. Viņai varēja būt apmēram divdesmit pieci gadi; sieviete bija ģērbusies dzeltenbrūnos kokvilnas svārkos, tumšzilā polo kreklā un sasējusi savus šķipsnainos gaišos matus ciešā zirgastē. Sākumā Džordžs iedomājās, ka tā varētu būt Maklīna meita, taču sievietes izturēšanās, pat tas, kā viņa atvēra durvis, pauda profesionālas sekretāres lietišķību. – Fosa kungs, – viņa noteica.

– Tas esmu es.

– Nāciet iekšā. Viņš jūs gaida.

Džordžs iegāja mājā. No ārpuses Maklīna nams likās dižmanīgs, taču tas nebija nekas salīdzinājumā ar tā grezno iekšpusi. Priekšnams bija vismaz divu olimpiskā izmēra peldbaseinu lielumā, ar sarežģītiem griestu rotājumiem un baltu marmoru. Izliektas koka kāpnes veda uz otrā stāva balkonu. Augšā karājās Čihuli skulptūra: savītas daudzkrāsaina stikla caurulītes, kas izplauka gluži kā anemone ūdenī. Džordžs bija redzējis vienu līdzīgu kādā Lasvegasas kazino. Baltās sienas bija apkarinātas ar citiem moderniem mākslas darbiem, abstraktām gleznām košās neona krāsās.

– Čihuli, – Džordžs noteica sekretārei un pacēla acis, norādot uz skulptūru. Viņa paraudzījās augšup,taču neizskatījās iespaidota par viņa zināšanām mākslas jomā.

– Maklīna kungs tūlīt nāks. Pagaidiet tepat. – Viņa pieveda Džordžu pie baltām durvīm pāris simtu baltā marmora jardu attālumā. – Vai atnest jums kaut ko, kamēr jūs gaidāt?

– Nē, paldies, – viņš noteica, un sieviete klusītēm aizsoļoja savās vieglajās kurpēs.

Džordžs iegāja telpā. Tā atgādināja bibliotēku, taču tur nebija grāmatu. Istaba bija bez logiem, ar koka paneļiem, ādas mēbelēm un vairākiem globusiem, no kuriem daži izskatījās patiesi seni. Telpas iekārtojums tik krasi atšķīrās no vestibila, ka Džordžs pat pagriezās atpakaļ, lai pārliecinātos, ka nav nosapņojis iepriekšējo telpu. Tas bija satraucoši, it kā viņš būtu ienācis pa Maiami narkobarona mājas durvīm un nokļuvis lorda Vimzija slepenajā istabā. Pie sienām karājās ierāmētas kartes, tostarp viena, kas bija pietiekoši veca un nodzeltējusi, lai uz tās būtu attēlots jūras briesmonis, kas izšaujas no okeāna. Džordžs to pētīja, kad istabā ienāca divi vīrieši.

Pirmais bija vecāks un varēja būt Maklīns. Viņš izskatījās spēka pilns savos vairāk nekā sešdesmit gados, ar bieziem, sirmiem matiem, kas nesen bija apgriezti ar mašīnīti. Viņš bija ģērbies melnās biksēs un sarkani rūtotā kreklā, kas bija sabāzts biksēs. Vīrietis bija visai maza auguma, un bija skaidrs, ka viņš visu mūžu no-

pūlējies to kompensēt ar treniņiem. Pat šajā vecumā viņa pleci izskatījās spēcīgi un vēders plakans. Vīrieša ārienē vai apģērbā nebija nekā uzkrītoša, ja neskaita siksnas sprādzi. To bija neiespējami neievērot – liels stikla ovāls, ko rotāja, šķiet, īsts melnais skorpions uz dzeltena velūra fona sudraba ietvarā.

Otrs vīrietis bija garāks par pirmo, aptuveni Džordža augumā, taču apmēram divreiz platāks. Viņš piederēja pie tiem vīriešiem, kuru ķermeņa augšdaļa bija tikai nedaudz tuklāka par normu, taču gurni izskatījās divreiz platāki par pašu. Viņš bija ģērbies telts lieluma haki biksēs un “Pawticket Sox” kreklā, kura mala bija aizbāzta aiz elastīgās bikšu jostas. Viņa galva bija ķermeņa spoguļattēls: plats zods un apaļi vaigi, un šaurāka sejas augšpuse. Vīrietim bija celiņā izšķirti melni mati un nevainojami koptas ūsiņas.

– Nauda ir somā? – vecākais vīrietis apjautājās, pamādams ar galvu Džordža virzienā.

Džordžs pamāja un pastiepa somu. Lielākais vīrietis paspēra soli uz priekšu, kustēdamies dīvaini gāzelīgā gaitā, un izņēma to viņam no rokām, lai pasniegtu vecākajam vīrietim. – Pārmeklē viņu, Dī Džej, – vecākais noteica.

Par Dī Džeju nosauktais pagriezās pret Džordžu un parādīja, lai viņš izstiepj rokas uz sāniem. – Vai jums nebūs iebildumu? – viņš apjautājās.

Džordžs pavēstīja, ka nebūs gan, un izstiepa ro-

kas. Dī Džejs aši pārbaudīja viņu, plikšķinot pa sāniem no potītēm līdz padusēm. Tā vietā, lai pieliektos un tādējādi aizsniegtos līdz potītēm, viņš lēnām nometās uz viena ceļgala un tad lēnām atkal piecēlās. Viens no viņa ceļgaliem skaļi noknikšķēja, un Džordžs viegli salēcās. Džordžs prātoja, vai viņi meklē ieroci vai mikrofonu. Varbūt abus.

Kamēr Džordžs tika pārmeklēts, Maklīns uzlika sporta somu uz galdiņa, atvilka rāvējslēdzēju un aši pārskatīja banknošu žūkšņus. Tad viņš aizvilka rāvējslēdzēju. Džordžam likās, ka viņš nopūšas.

– Viņš ir tīrs, – noteica Dī Džejs.

– Labi. Paldies. Vari mūs uz brītiņu atstāt.

– Vai gribi, lai es paņemtu naudu?

– Nekas, lai paliek. Es pats tikšu ar to galā.

Dī Džejs izgāja no istabas un aizvēra aiz sevis durvis.

Maklīns paspēra pāris soļus uz Džordža pusi, taču bija skaidrs, ka viņš negrasās mērot visu attālumu, lai paspiestu viņa roku.

– Tu esi Džeinas draugs, – viņš sacīja.

– Jā.

– Tā ir bīstama loma, – viņš piezīmēja, un viens vīrieša lūpu kaktiņš uzlocījās augšup smaidā, kas nepauda ne vismazāko prieku. Džordžs jutās kā nobijies bērns, kurš sarunājas ar pieaugušo. Maklīns atkal nopūtās. – Nu labi, apsēdies.

Džordžs apsēdās vienā no ādas krēsliem. Tas viegli nočīkstēja, viņam iekārtojoties, un kodīgi nosmaržoja pēc kāda tīrīšanas līdzekļa ar ziedu aromātu. Maklīns apsēdās dīvāna galā, uzmeties uz pašas tā maliņas, it kā viņam nebūtu ne vismazākā nodoma palikt tur ilgāk, nekā nepieciešams. Viņš uzlika plaukstas uz ceļgaliem. Viņa seja likās sārta zem sirmo matu cekula, acis šauras kā spraudziņas, mute gandrīz bez lūpām. Džordžs dzirdēja ārpusē izslēdzamies mauriņa pļāvēju un tad atkal iedarbojamies ar spalgu, spiedzīgu skaņu.

– Piedošanu, bet atgādini, kā tevi sauca? – Maklīns apjautājās.

– Džordžs Foss. Pirms daudziem gadiem kādu laiku mācījos koledžā kopā ar Džeinu.

– Labi, Džordž Fos. Pieņemšu, ka tas varbūt nav tavs īstais vārds, taču es nebūšu pārlieku kritisks. Pieņemšu arī to, ka viņa tevi drāž līdz nemaņai, jo citādi tu te neatrastos.

– Varat domāt, ko vēlaties, taču viņa ir sena koledžas laiku draudzene.

Maklīns nošņaukājās un tad paknaibīja virsdeguni. – Kā tad. Ja tu esi tikai vecs koledžas laika draugs, kāds tev no tā labums?

– Es tikai izdaru pakalpojumu. Iedomājos, ka izdaru pakalpojumu arī jums. Jūs atgūsiet savu naudu.

– Kādu daļu no manas sasodītās naudas.

– Pareizi. Un tagad jūs varat atsaukt Doniju.

Maklīna plānās lūpas atkal izlocījās – viņš izskatījās gandrīz iztrūcināts. – Atsaukt Doniju? Atsaukt Doniju no kā? No tevis?

– Nē. No viņas. Viņš draud Džeinai.

Maklīns samulsumā sarauca pieri. – Par ko tu runā? Vai tu runā par Doniju Dženksu? Par Dī Džeju? Džordžs piepeši jutās apjucis. – Par puisi, kuru jūs nolīgāt, lai atdabūtu no Džeinas naudu. Es viņu vakar satiku.

– Nu, tu viņu esi saticis arī šodien. Viņš tikko tevi pārbaudīja. Donalds Dženkss. Viņš ir privātdetektīvs, kas strādā pie manis. Nezinu, par ko tu, pie joda, runā.