Читать книгу Meitene ar pulksteni sirds vietā - Pīters Svonsons - Страница 3

Piecas minūtes pāri pieciem piektdienas vakarā Džordžs Foss cauri Bostonas karstuma viļņa lipīgajam gaisam taisnā ceļā no sava biroja devās uz “Džeka Krova” tavernu. Viņš bija pavadījās trīs pēdējās darba stundas, rūpīgi pārlasīdams ilustratora līguma otro variantu un tad sastingušu skatienu vērdamies ārā pa logu uz dūmakaini zilajām pilsētas debesīm. Viņam nepatika vasaras beigas, tāpat kā citiem bostoniešiem nepatika garās Jaunanglijas ziemas. Sagurušie koki, dzeltējošie parki un garās, mitrās naktis lika viņam ilgoties pēc rudens vēsuma un elpojamā gaisa, kas nelika ādai pielipt pie drēbēm un kaulos ielīt nogurumam.

Viņš nogāja nelielo ceļa gabalu līdz “Džeka Krova” bāram, cik lēni vien varēdams, cerēdams pasargāt kreklu no sviedriem. Automašīnas līkumoja pašaurajām ieliņām, mēģinādamas izvairīties no pilsētas šausmām. Vairums šī konkrētā kvartāla iedzīvotāju plānoja baudīt savas pirmās vakara glāzītes Velflītas vai Edgartaunas, vai Kenbunkportas bāros vai kādā no piejūras pilsētiņām, kas atradās saprātīgā attālumā, braucot ar automašīnu. Džordžs bija mierā ar “Džeka Krova” bāru, kur pasniedza viduvējas kvalitātes dzērienus, taču gaisa kondicionētājs, par kuru rūpējās no Kanādas uz ASV pārcēlies francūzis, parasti bija noregulēts ledusskapja temperatūrā.

Un viņš priecājās par iespēju satikt Airīnu. Bija pagājušas jau vairāk nekā divas nedēļas kopš viņu pēdējās tikšanās reizes kokteiļu vakarā, ko rīkoja kopīgs draugs. Viņi tikpat kā nebija parunājuši, un, kad Džordžs pirmais devās projām, viņa tam bija uzmetusi tēlota sašutuma pilnu skatienu. Tas lika Džordžam iedomāties par to, vai viņu mainīgās attiecības atkal ir nonākušas pie kārtējā krīzes punkta. Viņš pazina Airīnu piecpadsmit gadus; abi bija iepazinušies žurnālā, kurā Džordžs strādāja vēl aizvien. Viņa bija redaktora palīdze, bet viņš darbojās debitoru parādu nodaļā. Grāmatveža amats labi pazīstamā literārā žurnālā bija licies ideāls darbs cilvēkam, kurš interesējās par literatūru, taču nebija apveltīts ar literāru talantu. Šobrīd Džordžs bija kļuvis par šī konkrētā grimstošā kuģa komercdirektoru, kamēr Airīna taisījakarjeru “The Globe” aizvien augošajā interneta nodaļā.

Viņi bija ideāls pāris divus gadus. Taču šiem diviem gadiem sekoja trīspadsmit gadi ar aizvien īsāku atgriešanos, savstarpējiem apvainojumiem, neuzticību un aizvien mazākiem solījumiem. Un, lai arī viņi jau sen bija atteikušies no domas, ka ir parasts pāris ar parastu likteni, abi vēl aizvien mēdza iegriezties savā iemīļotajā bārā, vēl aizvien stāstīja viens otram visu, vēl aizvien reizi pa reizei pārgulēja un par spīti visam bija kļuvuši par labākajiem draugiem. Tomēr, neskatoties uz to, viņiem reizi pa reizei uznāca vēlme tikt skaidrībā par savu statusu, izrunāties. Un Džordžs šajā konkrētajā vakarā nejuta nekādu vēlēšanos to darīt. Tam nebija nekāda sakara ar Airīnu; savā ziņā viņa jūtas pret to nebija mainījušās kādus desmit gadus. Tas vairāk bija saistīts ar to, ko viņš domāja par dzīvi kopumā. Tuvojoties četrdesmit gadu vecumam, Džordžs jutās tā, it kā pasaulei lēnām tiktu atņemtas krāsas. Viņš bija palaidis garām vecumu, kad varēja neprātīgi iemīlēties kādā un izveidot ģimeni vai iekarot pasauli, vai sastapt ko pārsteidzošu, ko tādu, kas viņu izrautu no ikdienas eksistences. Viņš nemūžam neatklātu šīs izjūtas nevienam pašam cilvēkam – galu galā, Džordžam bija drošs darbs, viņš dzīvoja skaistajā Bostonā, vēl aizvien nebija zaudējis matus, tomēr lielākoties viņa dienas pagāja intereses trūkuma radītā miglā. Un, lai arī viņš vēl nemēdza apstāties pie apbedīšanas kantoriem, Džordžs juta, ka viņu nākotnē nekas negaida. Viņš neinteresējās par jauniem draugiem vai jaunām attiecībām. Darbā alga bija augusi, bet aizraušanās ar darbu bija izsīkusi. Agrākajos gados viņš bija jutis lepnumu un gandarījumu līdz ar ikmēneša numura iznākšanu. Tagad viņš tikai retu reizi izlasīja pa kādam rakstam.

Tuvodamies tavernai, Džordžs prātoja, kāds Airīnai šovakar būs garastāvoklis. Viņš bija dzirdējis kaut ko par šķirto redaktoru viņas kantorī, kurš bija vairākas reizes šajā vasarā aicinājis Airīnu uz satikšanos. Ko tad, ja viņa piekritīs, un ko tad, ja tas kļūs nopietni un Džordžs beidzot tiks izmests mēslainē? Viņš centās saskrapstīt kādas nekādas jūtas, taču tā vietā pieķēra sevi prātojam par to, ko gan iesāks ar savu brīvo laiku. Kā viņš to aizpildīs? Un ar ko viņš to aizpildīs?

Džordžs atgrūda vaļā apsarmojušā stikla durvis uz “Džeka Krova” bāru un taisnā ceļā devās pie sava parastā norobežotā galdiņa. Vēlāk viņš aptvēra, ka acīmredzot pagājis tieši garām Liānai Dekterei, kura sēdēja bāra stūrī. Citos vakaros, kas bija vēsāki vai tādi, kad Džordžs nejutās tik nomākts, domājot par savu likteni, viņš būtu nopētījis nedaudzos klientus savā vietējā tavernā piektdienas vakarā. Varbūt pat kādu reizi Džordžs, ieraugot vientuļu sievieti ar kārdinošām ķermeņa formām un pienbaltu ādu, būtu salēcies, domājot par to, ka tā varētu būt Liāna. Viņš bija nodzīvojis divdesmit gadus, reizē sapņojot un baidoties no iespējas sastapt viņu vēlreiz. Viņš bija manījis variācijas par Liānu citviet pasaulē: viņas matus lidmašīnas stjuartei, viņas satriecošā ķermeņa aprises Keipas pludmalē, viņas balsi vēla vakara džeza raidījumā. Sešus mēnešus viņš bija nodzīvojis pārliecībā, ka Liāna ir kļuvusi par pornoaktrisi un dēvējas par Džīnu Hārlotu. Viņš pat bija noskaidrojis aktrises patieso identitāti: viņa izrādījās mācītāja meita no Ziemeļdakotas vārdā Karlija Svensone.

Džordžs iekārtojās pie galdiņa, pasūtīja savu parasto viesmīlei Trūdijai un izņēma tās dienas “The Globe” no sava nobružātā portfeļa. Viņš bija pataupījis krustvārdu mīklu tieši šim gadījumam. Airīna gatavojās ierasties, taču ne agrāk par pulksten sešiem. Džordžs tukšoja savu glāzi un risināja krustvārdu mīklu, negribīgi ķerdamies pie sudoku un pat pie krustskaitļu mīklas, līdz sadzirdēja Airīnas pazīstamos soļus sev aiz muguras.

– Lūdzu, apmainīsimies, —viņa noteica sveiciena vietā, norādīdama uz sēdekli. “Džekā Krovā” bija tikai viens televizors, kas bija retums Bostonas bāros, un Airīna, kura pārspēja Džordžu fanošanā par “Red Sox”, vēlējās labāk to saskatīt.

Džordžs piecēlās, noskūpstīja Airīnu uz lūpu kaktiņa (viņa smaržoja pēc “Clinique” kosmētikas un piparmētru konfektēm) un iekārtojās pretējā pusē, no kuras pavērās skats uz ozolkoka bāru un panorāmas logiem. Ārā vēl aizvien bija gaišs: sārta saules strēle rotājās virs brūnajām mājām ielas otrā pusē. Gaisma aiz loga Džordžam piepeši lika pamanīt vientuļo sievieti bāra stūrī. Viņa dzēra sarkanvīnu un lasīja grāmatu mīkstos vākos, un tauriņi Džordža vēderā pavēstīja viņam, ka sieviete atgādina Liānu. Ļoti atgādina Liānu. Taču šos tauriņus viņš bija izjutis jau neskaitāmas reizes pirms tam.

Viņš pievērsās Airīnai, kas bija pagriezusies pret bāra tālākajā stūrī novietoto tāfeli, uz kuras bija sarakstīti dienas īpašie piedāvājumi un alus šķirnes rotācijas kārtībā. Kā allaž, svelme nebija viņu ietekmējusi: viņas īsie, gaišie mati bija atglausti no pieres un cirtojās zem ausīm. Viņas kaķa acu formas brillēm bija sārti ietvari. Vai tādi tie bija izskatījušies vienmēr? Pasūtījusi alu, Airīna pavēstīja Džordžam jaunumus šķirtā redaktora sāgā, kura vēl aizvien turpinājās. Džordžs jutās atvieglots, konstatējot, ka Airīnas sākotnējais tonis ir saviesīgs un nepiespiests. Stāsti par redaktoru vairāk atgādināja smieklīgu anekdoti, lai arī Džordžs pamanījās tajos saskatīt bīstamu pieskaņu. Par spīti tam, ka redaktors bija apaļīgs, ar zirgasti un aizrautīgs alus brūvētājs, viņš vismaz piedāvāja sakarīgu nākotni, pie kuras piederēja kas vairāk par kokteiļiem un smiešanos, un seksu, kuru Džordžs pēdējā laikā viņai piedāvāja aizvien retāk.

Viņš klausījās un malkoja savu dzērienu, taču visu laiku uzmanīja pie bāra sēdošo sievieti. Džordžs gaidīja kādu žestu vai sīkumu, kas atbrīvos no priekšstata, ka viņš patiešām lūkojas uz Liānu Dekteri, nevis uz viņas rēgu vai dubultnieci. Ja tā bija Liāna, viņa bija mainījusies. Ne jau uzkrītošā veidā, piemēram, pieņemoties svarā par simts mārciņām vai noskujot visus matus, tomēr viņa izskatījās citāda pozitīvā ziņā, itin kā piepeši būtu tikusi pie tā neparastā skaistuma, kuru viņas vaibsti allaž bija solījuši. Liāna bija zaudējusi bērnišķīgo apaļīgumu, kas viņai bija piemitis koledžā, un sievietes mati bija tumšākā tonī, nekā Džordžam bija palicis atmiņā. Jo vairāk viņš skatījās, jo lielāka kļuva viņa pārliecība.

– Tu zini, ka es neesmu greizsirdīga, – Airīna sacīja, – bet uz ko tu visu laiku skaties? – Viņa piešķieba galvu, lai palūkotos uz bāra zonu, kas bija sākusi strauji pildīties ar cilvēkiem.

– Man šķiet, ka mēs ar viņu kopā mācījāmies koledžā. Neesmu īsti drošs.

– Ej un pajautā viņai. Man nav iebildumu.

– Nē, tas nekas. Es viņu gandrīz nepazinu, – Džordžs meloja, un kaut kas šajos melos izraisīja satraukuma pilnu viļņošanos viņa pakausī.

Viņi pasūtīja vēl pa glāzei. – Viņš izklausās pēc sīka perdeļa, – Džordžs sacīja.

– Ko?

– Tavs šķirtenis.

– Ak tā, tev nav vienalga. —Viņa piecēlās, lai dotos uz tualeti, un tas ļāva Džordžam uzmanīgāk palūkoties pāri telpai uz Liānu. Viņu daļēji bija aizseguši divi jauni uzņēmēji, kuri vilka nost žaketes un atbrīvoja kaklasaites mezglus, taču pa vidu viņu kustībām Džordžs vēroja sievieti. Viņa bija ģērbusies blūzē ar baltu apkaklīti, un viņas mati, kas bija īsāki nekā koledžas laikos, aizsedza vienu sejas pusi, bet otrā pusē tie bija aizlikti aiz auss. Viņai nebija rotaslietu, tieši tā, kā Džordžs atcerējās. Kakls likās nepiedienīgi gluds, un uz krūšu kaula varēja samanīt sārtus plankumus. Viņa bija nolikusi malā romānu un nu reizi pa reizei palūkojās uz bāru, itin kā meklētu kādu. Džordžs gaidīja, kad viņa piecelsies un pakustēsies; viņš juta, ka, neredzot sievieti staigājam, nevar būt drošs.

Itin kā domas par to būtu likušas šai vēlmei materializēties, sieviete noslīdēja no polsterētā ķebļa, uzraudama svārkus līdz pusgurnam. Tiklīdz viņas pēdas pieskārās grīdai un viņa sāka iet Džordža virzienā, jebkādas šaubas pazuda. Tai vajadzēja būt Liānai; pirmā reize, kopš viņš bija to redzējis pēc sava pirmā mācību gada Mātera koledžā gandrīz pirms divdesmitgadiem. Viņas gaita nebija sajaucama ne ar vienu citu: lēnas gurnu kustības, augšup pacelta galva un mugura, itin kā viņa censtos kaut ko saskatīt pāri kāda galvai. Džordžs pacēla ēdienkarti, lai aizsegtu savu seju, un nolūkojās uz tajā nodrukātajiem bezjēdzīgajiem vārdiem. Par spīti gaisa kondicionētājam, Džordžs sajuta, kā plaukstas kļūst miklas.

Liāna pagāja garām tieši tajā brīdī, kad Airīna atkal ieslīdēja savā sēdeklī. – Redz, kur tava draudzene. Tu negribēji apsveicināties?

– Vēl aizvien nejūtos pārliecināts, ka tā ir viņa, —Džordžs noteica un iedomājās, vai Airīna nevar saklausīt paniku viņa balsī.

– Tev būs laiks vēl vienam mēriņam? —Airīna apjautājās. Dāmu istabā viņa bija atjaunojusi lūpukrāsu.

– Skaidrs, – Džordžs atbildēja. – Tikai iesim kaut kur citur. Mēs varētu mazliet pastaigāties, kamēr vēl ir gaišs.

Airīna pamāja viesmīlim, un Džordžs pasniedzās pēc kabatas portfeļa. – Mana kārta, atceries? – Airīna noteica un izņēma kredītkarti no savas bezgalīgi dziļās somiņas. Kamēr viņa maksāja rēķinu, garām atkal pagāja Liāna. Šoreiz Džordžs varēja nolūkoties uz viņas aizejošo stāvu, uz pazīstamo gaitu. Viņa bija piepildījusi arī sava ķermeņa solījumu. Koledžas laikos Džordžs bija uzskatījis Liānu par savu ideālu, taču nu viņa izskatījās vēl labāk: garas, slaidas kājas un izteiktas formas – tāds ķermenis, kādu var dāvāt tikai ģenētika, nevis vingrošana sporta zālē. Rokas bija baltas kā piens.

Džordžs bija iztēlojies šo mirkli daudzas reizes, taču nez kāpēc nekad nebija iedomājies iznākumu. Liāna nebija tikai sena draudzene, kura reiz salauzusi Džordžam sirdi; cik nu viņš zināja, Liāna bija meklēta noziedzniece, sieviete, kuras nodarījumi vairāk atbilda grieķu traģēdiju mērogiem nekā jaunības neapdomībai. Viņa neapšaubāmi bija nogalinājusi vienu cilvēku un, visticamāk, nogalinājusi vēl vienu. Džordžs juta, kā viņa pleciem uzgulst morālā atbildība un neizlēmība, kas abas izrādījās vienlīdz smagas.

– Tu nāc? – Airīna piecēlās, un Džordžs darīja to pašu, sekodams viņas straujajam solim uz bāra krāsotās koka grīdas. Skaļruņos dunēja Ninas Simones “Grēcinieks”. Viņi izgāja ārā pa durvīm, un vēl aizvien mitrais vakars sagaidīja viņus ar smacīga, tvanīga gaisa sienu.

– Uz kurieni tagad? – Airīna vaicāja.

Džordžs sastinga. – Es nezinu. Varbūt man gribētos iet mājās.

– Lai notiek, – Airīna noteica un, kad Džordžs neizkustējās no vietas, piebilda: – Vai arī mēs varētu vienkārši pastāvēt te lietus mežā.

– Piedod, taču es piepeši nejūtos īsti labi. Varbūt vienkārši iešu mājās.

– Vai tas ir tās sievietes dēļ? – Airīna pielieca kaklu, lai palūkotos iekšā pa ārdurvju apsarmojušo stiklu. – Tā ir tā pati? Kā viņu sauca? Tā trakā meiča no Mātera universitātes?

– Ak kungs, nē taču, – Džordžs meloja. – Domāju, ka man šodien būs gana.

Džordžs devās mājup. Vējš bija pieņēmies spēkā un svilpoja Bīkonhilas šaurajās ielās. Vējš nebija vēss, taču Džordžs izstiepa rokas un sajuta, kā sviedri izgaro no ādas.

Kad Džordžs nonāca savā dzīvoklī, viņš apsēdās uz ārējo kāpņu pirmā pakāpiena. Dzīvoklis atradās tikai pāris kvartālu attālumā no bāra. Viņš varēja iedzert vienu mēriņu kopā ar Liānu, noskaidrot, kas viņu atvedis uz Bostonu. Viņš bija tik ilgi gaidījis šo tikšanos, iztēlodamies konkrēto brīdi, ka tagad, kad viņa patiešām atradās te, Džordžs sajutās kā aktieris šausmu filmā, kur viņa varonis ir uzlicis plaukstu uz šķūņa durvīm un gatavojas dabūt pa galvu ar cirvi. Viņš bija nobijies, un pirmo reizi apmēram desmit gadu laikā Džordžs ilgojās pēc cigaretes. Vai Liāna bija ieradusies “Džeka Krova” bārā, meklēdama viņu? Un, ja tā, tad kāpēc?

Džordžs zināja, ka dažkārt viņš ienāca dzīvoklī, pabaroja Noru un uzreiz likās gulēt. Taču šī konkrētā augusta vakara spiedīgais gaiss apvienojumā ar Liānas klātbūtni viņa iemīļotajā bārā šķita norādām uzto, ka drīz kaut kas gatavojas notikt, un nekas cits viņam vairs nebija vajadzīgs. Vai nu labs, vai slikts, bet kaut kas notika.

Džordžs nosēdēja pietiekoši ilgi, lai sāktu domāt, ka Liāna būs aizgājusi no bāra. Cik gan ilgi viņa varēja tur sēdēt viena pati pie sarkanvīna glāzes? Viņš nolēma doties atpakaļ. Ja viņa būs aizgājusi, tātad Džordžam nebūs lemts Liānu vairs satikt. Ja viņa vēl aizvien būs tur, tad viņš apsveicināsies.

Viņam dodoties atpakaļ uz bāru, vējš, kas pūta mugurā, likās gan siltāks, gan spēcīgāks. Pie bāra Džordžs nevilcinājās: viņš atgrūda vaļā durvis, un šajā brīdī Liāna, vēl aizvien sēdēdama turpat, pagrieza galvu un paraudzījās uz viņu. Džordžs redzēja, kā viņas skatiens kļūst mazliet spožāks, atpazīstot ienācēju. Viņa nekad nebija piederējusi pie tām, kurām patika ārišķīga izrādīšanās.

– Tā tomēr esi tu, – viņš ierunājās.

– Esmu gan. Sveiks, Džordž. – Viņa to noteica tajā pašā neizteiksmīgajā tonī, kādu viņš atcerējās: tik nevērīgi, it kā pēdējoreiz būtu viņu satikusi vēl tajā pašā dienā.

– Es tevi ieraudzīju no turienes. – Džordžs pamāja uz galdiņa pusi. – Sākumā nejutos drošs, ka tā esi tu. Tu esi mazliet mainījusies, taču tad, kad pagāju tev garām, es kļuvu visai pārliecināts. Nogāju pusceļu un griezos atpakaļ.

– Man prieks, ka tu to izdarīji, – viņa atbildēja. Rūpīgi izrunātie vārdi noslēdzās ar vieglu klikšķi. – Patiesībā es atnācu šurp… uz šo bāru… lai sameklētu tevi. Zinu, ka tu dzīvo netālu no šejienes.

– Ak tā.

– Labi, ka tu mani pamanīji pirmais. Nezinu, vai man būtu drosme pieiet tev klāt. Zinu, ko tu par mani domā.

– Tad tu zini vairāk nekā es. Es īsti nezinu, ko par tevi domāt.

– Es runāju par to, kas notika. —Liāna nebija mainījusi pozu kopš Džordža ienākšanas bārā, taču viens no viņas pirkstiem vieglītēm bungoja pa koka leti mūzikas pavadībā.

– Ak par to, —Džordžs noteica, itin kā meklētu atmiņas apcirkņos viņas vārdu jēgu.

– Par to gan, —viņa atkārtoja, un viņi abi iesmējās. Liāna pagriezās, lai uzlūkotu Džordžu aci pret aci. —Vai man vajadzētu satraukties?

– Satraukties?

– Privātpersonas veikts arests? Dzēriena izšļākšana man sejā? —Ap viņas gaiši zilajām acīm bija parādījušās smalkas smieklu krunciņas. Tas bija kas jauns. —Policija jau ir ceļā. Es tevi tikai aizkavēju. —Džordžs turpināja smaidīt, taču smaids bija nedabisks. —Es jokoju, —viņš sacīja, kad Liāna uzreiz neatbildēja.

– Nē, es zinu. Vai gribi apsēsties? Tev ir laiks, lai iedzertu kādu glāzīti?

– Patiesībā… man pēc neilga laika ir tikšanās ar kādu. —Meli nāca pār lūpām pavisam viegli. Džordža galva piepeši bija apdullusi no Liānas klātbūtnes, no viņas ādas smaržas, un viņam radās gluži dzīvnieciska vēlme izbēgt.

– Ak tā. Tas nekas, —Liāna aši noteica. —Tomēr man tev kaut kas jāpalūdz. Pakalpojums.

– Lai notiek.

– Vai varam kaut kur satikties? Varbūt rīt.

– Tu dzīvo te?

– Nē, esmu pilsētā tikai… Patiesībā es apciemoju draudzeni… tas ir sarežģīti. Man gribētos aprunāties ar tevi. Protams, es sapratīšu, ja tu to nevēlēsies. Tas bija tikai tāds mēģinājums, un es saprotu…

– Labi, —Džordžs noteica, iestāstīdams sev, ka varēs mainīt domas vēlāk.

– Labi jā, tu gribi aprunāties?

– Protams, satiksimies, kamēr tu esi pilsētā. Apsolu, ka nezvanīšu drošības dienestam. Man tikai gribas uzzināt, kā tev iet.

– Liels paldies. Es to novērtēju. —Liāna ievilka elpu caur nāsīm, un viņas krūtis pacēlās. Džordžam izdevās sadzirdēt Liānas iestīvinātās baltās blūzes čaukstoņu uz ādas, par spīti mūzikas automāta skaņām.

– Kā tu uzzināji, ka es te dzīvoju?

– Sameklēju tevi internetā. Tas nenācās nemaz tik grūti.

– Jādomā, ka tevi vairs nesauc par Liānu?

– Daži cilvēki sauc. Nedaudzi. Vairums mani tagad pazīst kā Džeinu.

– Vai tev ir mobilais? Vai piezvanīt tev vēlāk?

– Man nav mobilā. Nekad nav bijis. Vai varam te satikties atkal? Rīt. Divpadsmitos. —Džordžs ievēroja, kā sievietes acis neuzkrītoši ieurbjas viņa sejā, mēģinot nolasīt reakciju. Vai arī viņa meklēja to, kas ir pazīstams un kas ir mainījies. Džordža mati deniņos bija sākuši sirmot, pierē bija parādījušās rievas, un līnijas ap muti bija kļuvušas dziļākas. Tomēr viņš vēl aizvien bija salīdzinoši labā formā, vēl aizvien neuzkrītoši izskatīgs.

– Protams, —Džordžs atbildēja. —Varam satikties te. Viņi ir vaļā pusdienlaikā.

– Tu neizklausies īpaši drošs.

– Es neesmu drošs, taču neesmu arī nedrošs.

– Es nelūgtu, ja tas nebūtu svarīgi.

– Lai notiek, —Džordžs noteica, atkal domādams par to, ka var mainīt domas un ka ar piekrišanu viņš tikai paildzina lēmuma pieņemšanu. Vēlāk Džordžs domāja, ka viņa dzīvē ir bijuši brīži, kad viņš būtu pateicis Liānai, ka nav jēgas satikties. Viņš nevēlējās spriest taisnu tiesu un pat nejuta īpašu vajadzību pēc noslēguma, un šī iemesla dēļ Džordžs nedomāja, kabūtu ziņojis varas iestādēm. Nepatikšanas, kurās viņa bija iekūlusies, bija palikušas senā pagātnē. Tomēr pietika arī ar to, ka Liānai kopš tā laika vajadzēja slapstīties un nāksies turpināt slapstīšanos visu atlikušo mūžu. Skaidrs, ka viņai nebija mobilā telefona. Un skaidrs, ka viņa vēlējās satikties sabiedriskā vietā, bārā kādā no Bostonas darījumu rajoniem, vietā, no kuras varētu viegli aizbēgt.

– Labi, es varu atnākt, —Džordžs noteica.

Viņa pasmaidīja. – Es būšu te. Divpadsmitos.

– Es arī būšu te.