Читать книгу Meitene ar pulksteni sirds vietā - Pīters Svonsons - Страница 6

Džordžs atgriezās Bostonā mazliet pirms pulksten trijiem. Viņš apsvēra, vai atpakaļceļā nevajadzētu iegriezties slimnīcā, taču turpināja braukt uz priekšu. Nepieciešamība atrasties mājās pašam savā teritorijā bija lielāka par nepieciešamību savest kārtībā, iespējams, ieplīsušu nieri. Nelabums un reibonis bija pārgājis, taču katru reizi, kad viņš pagrieza stūri pa kreisi, radās sajūta, ka mazais plīsums sānā kļūst lielāks. Viņš instinktīvi pieskārās sāniem, lai pārbaudītu, vai iekšas negrasās izlēkt ārā un notraipīt mašīnas salonu. Viņš novietoja automašīnu garāžā, mēģināja uzsmaidīt Maurisio, garāžas sargam, kad viņš paņēma atslēgas un apjautājās, kā autiņš darbojas, un tad ar pūlēm pievārēja garo puskvartālu pa stāvo ielu līdz savai mājai. Viņš dzīvoja greznas dzīvojamās mājas pārbūvētajos bēniņos: kāpnes bija iebūvētas ķieģeļuēkas sētas pusē, un līdz tām varēja nonākt, ejot pa bruģētu gājēju taciņu, kas bija apburoša trijos gadalaikos, taču oda pēc urīna un atkritumiem lielāko vasaras daļu.

Uz kāpņu apakšējā pakāpiena, tieši tur, kur Džordžs bija sēdējis iepriekšējā vakarā, viņš ieraudzīja Liānu. Sieviete izskatījās bāla un nervoza, saspiedusi kopā ceļgalus, uzlikusi uz tiem elkoņus un atbalstījusi zodu rokā. Viņai līdzās atradās neliela melna somiņa: nevainojams nobružātas ādas četrstūris.

– Pie joda, ko tu te dari? – Džordžs jautāja.

– Paklausies, man ļoti žēl, es…

– Lūdzu, vācies. Ej projām, – Džordžs noteica, apiedams viņai apkārt.

– Paklau, es varu paskaidrot. Mēģināju tevi sazvanīt, bet tu biji izgājis no bāra. Draudzene atgriezās ar manu automašīnu.

– Kāpēc tu nepaliki, lai mani sagaidītu? Tu zināji, ka es braucu pie tevis. – Džordžs turpināja kāpt augšā pa kāpnēm, cenzdamies to darīt pietiekoši uzmanīgi, lai nenoģībtu.

– Par to jau man vajadzēja ar tevi aprunāties. Kāds mani vajā, un es domāju, ka viņš varētu būt uzzinājis, kur es atrodos.

– Un viņu sauc Donijs Dženkss, vai ne?

Liāna strauji ievilka elpu. – Jēzīt. Vai viņš bija tur?

Tev nekas nekaiš?

– Man nekas nekaiš. Es tikai… – Džordžs apstājās un pagriezās. Liāna lūkojās uz ceļa pusi.

– Vai viņš sekoja tev uz šejieni? – viņa jautāja.

Tā bija iespēja, kas Džordžam nebija ienākusi prātā. – Es nezinu. Varbūt. Viņš aizbrauca pirms manis, taču jādomā, ka tas neko nenozīmē. Tikpat labi viņš tagad varētu būt ceļā uz šejieni. Tev droši vien vajadzētu iet projām. – Raugoties no augšas, Liāna izskatījās maza un trausla, un viņas pleci likās neiespējami šauri.

– Vai viņš tevi savainoja? Tu esi savainots, es redzu. – Viņa paspēra divus soļus uz priekšu pretī Džordžam un uzlika plaukstu uz viņa delma. – Kā es varu palīdzēt?

– Gribu, lai tu ietu prom no šejienes, un tā tu man palīdzēsi. Savā mūžā esmu ticis piekauts trīs reizes, un katru reizi to izdarīja kāds tavs paziņa. Lūdzu, ej projām. – Viņš turpināja kāpt augšā, un Liāna viņam sekoja. Džordžs juta viņu sev aiz muguras, un tas viņā iesvēla vēlēšanos apmesties riņķī un ietriekt viņā dūri. Satikšanās ar Doniju bija satricinājusi visu Džordža drosmi. Piepeši viņš akūti apzinājās savu gļēvulību un juta, ka pēc tam, kad šoks būs pārgājis, viņam droši vien nāksies kārtīgi izraudāties. Viņš nebija sajūsmā par to, tomēr juta, ka viņam ir paveicies, paliekot dzīvam, un tāpēc Džordžs vēlējās atgriezties savā dzīvoklī viens pats.

Liekot atslēgu slēdzenē, viņa rokas drebēja. Liāna jau atradās viņam tieši aiz muguras un lūdzās.

– Džordž, man ir vajadzīgs pakalpojums. Man ļoti žēl, ka nākas tev to lūgt, taču tu esi vienīgais, kam es varu lūgt.

Viņš instinktīvi apzinājās, ka pagriešanās būs ļaunākais, ko iespējams darīt, tomēr tik un tā pagriezās, palūkodamies viņas virzienā un izvairīdamies no skatīšanās acīs, kurās mirdzēja asaras. Liānas uzacis bija viegli piepaceltas, lūpas raižpilni sakniebtas. – Tas ir tikai viens pakalpojums, un ar to man izdosies atbrīvoties no Donija Dženksa uz visiem laikiem, un es apsolu, ka tas nebūs bīstami tev.

Džordžs palūkojās uz viņas matu līniju un sajuta, kā sejas muskuļi saraujas.

– Lūdzu, – viņa sacīja, un viņas balss skaņa kāpnēs atgādināja Džordžam par agrāko Liānu: astoņpadsmitgadīgu un nepieredzējušu tolaik, kad viņi pirmoreiz satikās.

– Ja es tevi ielaidīšu un ja man kaut uz brīdi liksies, ka te grasās parādīties kāds no taviem draugiem, es zvanīšu policijai.

– Lai notiek. Viņi šurp nenāks.

Džordžs iegāja iekšā pa durvīm un atstāja tās atvērtas.

Liāna sekoja, un Džordžs sadzirdēja durvis aizcērtamies. Viņi abi iegāja dzīvoklī, Džordža mājvie-

tā, kurā viņš bija nodzīvojis vairāk nekā desmit gadus. Tam bija slīpi griesti ar smagnējām sijām, un arhitekts, kurš bija pārbūvējis šo telpu, bija papildinājis to ar jumta logiem un modernu virtuvi. Te bija karsti vasarā un auksti ziemā, taču Džordžam tik un tā šeit patika. Viņš bija piepildījis lielākās sienas ar grāmatu skapjiem un iegādājies vairākas labas gadsimta vidus perioda mēbeles, kuras visas bija noskrāpējusi Nora, viņa piecpadsmitgadīgā meikūnu šķirnes kaķene.

– Tev vienmēr ir patikušas grāmatas, – Liāna sacīja, pārlaizdama acis apkārt dzīvoklim.

Džordžs pakasīja Noras pazodi un tad devās uz vannas istabu, kur sameklēja četras ibuprofēna tabletes un norija tās, uzdzerot krāna ūdeni. Viņš izgāja no vannas istabas un atrada Liānu stāvam viņa dzīvojamās istabas vidū un teju vai sapņaini raugāmies augšup uz debesīm pa jumta logu. Liāna Dektere ir manā dzīvoklī, viņš nodomāja. Viņa atkal ir īsta. Viņa ir ienākusi manā dzīvē.

– Vai gribi kaut ko iedzert?

– Glāzi ūdens. Un, Džordž, paldies, ka ielaidi mani. Zinu, ka tas tev nenācās viegli.

Džordžs pielēja divas ūdens glāzes, apsēdās mīkstajā krēslā, kamēr Liāna ar taisnu muguru uzmetās uz zema dīvāna malas, uzlikusi ūdens glāzi uz flīzētā žurnālu galdiņa. – Es nemūžam nebūtu tev ļāvusidoties uz to vietu, ja domātu, ka Donijs var tevi atrast. Ceru, ka tu to zini.

– Es nezinu pilnīgi neko. – Džordžs iedzēra lielu ūdens malku un nožēloja, ka nav labāk izvēlējies alu. Viņš iekārtojās tādā pozā, kas sagādāja vismazāk sāpju.

– Esmu tev parādā paskaidrojumu, es zinu. Es tev visu izstāstīšu, taču gribu, lai tu man noticētu, ja es teikšu, ka nekad neesmu vēlējusies nodarīt tev pāri.

Pastāsti man par Doniju.

Džordžs izstāstīja viņai par satikšanos visos sīkumos, neslēpjot arī to, cik viņš bijis nobijies un kādu informāciju atklājis.

– Man ļoti žēl, – Liāna sacīja.

– Tagad vari man pastāstīt, kāpēc viņš tevi vajā.

Tu esi man to parādā.

Liāna izdzēra atlikušo ūdeni, un Džordžs noskatījās, kā viņas bālais kakls kustas. Džordža dzīvoklī valdošajā spilgtajā gaismā Liāna izskatījās vēl skaistāka nekā iepriekšējā vakarā. Viņa bija ģērbusies tumši zilos zīmuļsvārkos ar platu ādas jostu; svārkos sabāztā blūze bija rotāta ar sīkiem punktiņiem. Viņas kājas atšķirībā no sejas bija iedegušas medusbrūnā krāsā. Matus saturēja sprādze, un seja izskatījās svaigi mazgāta un nekrāsota. Vienīgie, kas liecināja par satraukumu, bija divi tumšie loki zem acīm. – Vai varu dabūt vēl ūdeni? – Liāna apjautājās.

Džordžs piecēlās. – Vai negribi labāk alu? Es iedzeršu glāzi.

– Protams, – viņa atbildēja, un Džordžs atcerējās, ka tā taču viņi bija iepazinušies. Pie alus krāna. Viņš jau gribēja kaut ko teikt, bet tad aprāvās. Ja kādam no viņiem abiem vajadzēja kļūt sentimentālam, tad ne jau nu Džordžam.

Viņš izņēma no ledusskapja divas alus pudeles, atrāva vaļā korķus un atgriezās dzīvojamajā istabā. Džordžs iedeva Liānai alus pudeli un atkal apsēdās. Nora berzējās gar viņa krēsla kāju un tad ielēca klēpī murrādama. Viņa iekārtojās un nopētīja viešņu. Kaķene allaž bija izturējusies skeptiski pret citām sievietēm.

Liāna iedzēra malku alus, nolaizīja putas no apakšlūpas un mazliet atlieca muguru. – Vai drīkstu sacelt kājas augšā? – viņa apjautājās.

– Protams, – Džordžs atbildēja un noskatījās, kā viņa pieliecas, lai atsprādzētu sandales. Viņas blūze pavērās, uz brīdi atklājot skatienam bālas krūtis, ko saturēja vienkāršs, balts krūšturis. Liāna izslējās, uzlika kājas uz dīvāna, saliecot tās ceļgalos un pievelkot pēdas klāt pie ķermeņa, un atbalstījās pret dīvāna paroceni. Džordžam tas atgādināja dziesmu, ko viņš nav dzirdējis divdesmit gadus, taču zina tajā katru noti. To panāca Liānas poza sēžot. Viņš bija to redzējis simtiem reižu viņas kopmītņu istabiņā koledžas pirmajā gadā. Kā gan kaut kas varēja būt tik pazīstams un reizē tik aizmirsts? Gluži kā nolasījusi viņa domas, Liāna noteica: – Tāpat kā vecajos laikos.

– Laikam gan, – Džordžs atbildēja.

Pēc nākamā alus malka Liāna ierunājās. – Donijs Dženkss ir noalgots, lai mani atrastu. Viņu noalgoja vīrs vārdā Džeralds Maklīns. Viņam pieder mēbeļu uzņēmums ar nosaukumu “Maklīns”, kas darbojas galvenokārt dienvidos. Viņš ir viens no tiem puišiem, kuri reklamējas paši. Taču tā ir tikai ārpuse, esmu par to pārliecināta par deviņdesmit procentiem. Viņš apgroza pārāk daudz skaidras naudas. Zinu, ka viņam pieder ārzonas azartspēļu vietnes, un zinu arī to, ka viņš vada visai šaubīgu investoru grupu. Jebkurā gadījumā viņš ir krietni bagāts. Es biju viņa sekretāre apmēram gadu. Atlantā, kur atrodas viņa firmas centrālais birojs. Es biju arī viņa draudzene.

– Un viņš bija precējies.

– Bija un ir precējies, taču viņa sieva ir slima. Viņa ir jauna, daudz jaunāka par viņu, taču droši vien nomirs, ja nav nomirusi jau tagad. Viņai ir aizkuņģa dziedzera vēzis. Viņa ir otrā sieva, un Džerijs man lika skaidri noprast, ka viņš negrasās padarīt mani par trešo. Tas bija samērā liels trieciens.

– Tu gaidīji, ka kļūsi par sievu?

– Godīgi sakot, nē. Es tikai negaidīju, ka mani tik viegli pabīdīs malā. Man nebija ilūziju par lielo mīlu, taču domāju, ka esmu kas vairāk par maksas mīļāko. Varbūt no manas puses tas bija lepnums. Tu labāk par visiem citiem vari iztēloties, ka pēdējos divdesmit gadus es nedzīvoju īsti legālu dzīvi. Kad iepazinos ar Džeriju, es viņu uzskatīju par bagātu vecu vīru. Tolaik es nedzīvoju Amerikā, bet viņš man deva iespēju atgriezties un dzīvot te. Viņš neprasīja, lai es pierādītu, ka esmu tā, par kuru viņš mani uzskatīja, un viņš maksāja man algu aploksnē, un viss bija samērā apmierinoši. Es daudz ko uzzināju par viņa darījumiem, atklāju, ka viņš pelna lielāko daļu naudas, vadot mātes fondu kādam šaubīgam Ņujorkas uzņēmumam. Viņš piesaista investorus no Atlantas un piedāvā smieklīgi augstu ienesīgumu. Nauda nonāk atpakaļ Ņujorkā, un Maklīns iekasē komisiju par katru pārdošanas darījumu. Tā ir vecā labā Ponzi shēma, esmu par to droša. Vientieši domā, ka viņi iegulda naudu azartspēļu vietnēs, kas darbojas kaut kur Karību jūras reģionā. Es īsti nezinu, kā tas viss darbojas, taču šis un tas no tā ir likumīgs, bet šis tas nav. Azartspēļu vietnes ir reālas, taču es nezinu, cik daudz naudas tās ienes. Reiz es noklausījos Džerija sarunu ar kādu no Ņujorkas par to, ka viņiem ir vajadzīga jauna nauda, citādi viss sabruks. Tā ir piramīda, taču tā ir padarījusi Maklīnu bagātu. Un viņam ir daudz skaidras naudas, tāpēc pieņemu, ka tikai neliela viņa peļņas daļa ir iegrāmatota. Viņš man maksāja skaidrā naudā. Pro-

tams, es nebiju reģistrēta nekādos reģistros. Tomēr es viņam apniku, un kādu vakaru, kad bija pavairāk iedzēris, viņš sāka raudāt par savu sievu un pateica man, ka pēc sievas nāves likšot pazust arī man. Pazust no viņa uzņēmuma un no viņa gultas. Kā jau teicu, tas bija trieciens.

– Un ko tu iesāki?

Liāna knibināja svārku malu. – Es nozagu viņa naudu. Tas nebija īpaši grūti. Viņš allaž sūtīja naudu uz kādu banku salās. Tāpēc man atlika tikai sagaidīt īpaši lielu skaidras naudas sūtījumu, un es to piesavinājos. Tas bija pusmiljons dolāru.

– Tu domāji, ka tev tas izies cauri? – Džordžs apjautājās.

– Nedomāju, ka viņš to nepamanīs, ja tu runā par to. Man tikai šķita, ka viņš par to pārlieku nesatrauksies. Tā likās neliela cena, ko samaksāt, lai viņš tiktu pie tā, ko vēlējās – dabūt mani prom no savas dzīves. Un es spriedu, ka nauda nav tik liela, lai viņš celtu traci, taču laikam jau kļūdījos. Jādomā, ka es viņu sakaitināju. Viņš man uzsūtīja Doniju. Es nemaz nebiju zinājusi, ka viņš pazīst tādus cilvēkus, lai gan droši vien tas bija naivums no manas puses.

– Kā tu uzzināji par Doniju?

– Kad biju paņēmusi naudu, es devos uz Konektikutas vidieni, sameklēju moteli, kas pieņēma skaidru naudu, un uz kādu laiku paslēpos tur. Man nav ne jausmas, kā viņš mani sameklēja. Kādu vakaru es ieturēju maltīti kazino, sēžot pie bāra, un viņš apsēdās turpat netālu un sāka pļāpāt. Man likās, ka viņš ir tikai kārtējais dīvainis, taču ļāvu, lai viņš man izmaksā dzeramo, un tad, šīs nevērīgās sarunas vidū, viņš sāka uzrunāt mani vārdā.

– Par Džeinu, ja?

– Jā. Patiesībā tāds bija mans vārds jau krietnu laiku. Ko tu par to domā?

– Tev tas piestāv.

– Vienkārši Džeina.

– Es vairāk domāju par anonīmo Džeinu.

Viņa pagrozīja rokās alus pudeli. – Pie kā es paliku? Ak jā, Donijs Dženkss kazino. Nosaucis mani vārdā, viņš pienāca klāt un pavēstīja, ka esot nolīgts, lai atgūtu naudu, un ka viņam ir ļauts mani sodīt pēc saviem ieskatiem. Viņš man pateica, ka esot nolēmis mani nogalināt, taču domājot, ka būs jautrāk, ja dos man iespēju pacīnīties. Viņš turpināja smaidīt. Es gandrīz pieslapināju bikses. Mani nevar tik viegli nobiedēt, taču viņš ir visai biedējošs.

– Šodien viņš smaidīja arī man.

– Laikam tas ir viņa firmas gājiens. – Liāna iekoda apakšlūpā. – Džordž, man patiešām žēl, ka tā notika.

– Viņš taču nemēģināja paspiest tev roku, ko?

– Patiesībā mēģināja. Kad mēs izgājām no bāra, viņš satvēra manu roku un noskūpstīja plaukstas virs-

pusi, sacīdams, ka ļoti priecājoties satikties ar mani un ka mēs drīz atkal tiksimies, un tad viņš aizgāja.

– Un ko tu iesāki?

– Man izdevās saņemt pietiekoši daudz drosmes, lai ar taksometru atgrieztos motelī un paķertu savas mantas. Viņš bija tur paviesojies. Nekas nebija savandīts, taču es to redzēju. Biju pietiekoši gudra, lai neturētu tur savu naudu, un droši vien šī iemesla dēļ tovakar man izdevās izdzīvot.

– Kur bija nauda?

– Zinu, ka tas izklausās pēc meliem, taču biju to atstājusi bagāžas glabātavā Hārtfordas dzelzceļa stacijā. Jādomā, ka tad, kad Donijs bija pārmeklējis manu moteļa istabu un neatrada naudu, viņš nolēma mani uzrunāt bārā, mēģināt izprovocēt uz kļūdu. Sapratu, ka viņš mani nenogalinās, kamēr nezinās, kur ir nauda, taču, pat to apzinoties, tās piecas minūtes, kas man bija vajadzīgas, lai sakravātu somas, izrakstītos un atgrieztos taksometrā, bija garākās piecas minūtes manā mūžā. Jutos tik droša par to, ka viņš iznāks no ēnas un pārgriezīs man rīkli. Tomēr viņš to neizdarīja. Ar taksometru es aizbraucu līdz pat Ņūheivenai. Jutos pārliecināta, ka man seko. Iegāju kādā centra viesnīcā un tad izgāju ārā pa sētas durvīm un iekāpu citā taksometrā. Atkārtoju to pietiekoši daudz reižu, lai beidzot nospriestu, ka esmu atbrīvojusies no sekotāja. Tad iekāpu auto-

busā, kas brauca uz Hārtfordu, paņēmu savu naudu un nopirku automašīnu. Tai bija Delavēras numura zīme. Nezinu, kā viņš izsekoja mani līdz Konektikutai, un arī tagad es nezinu, kā viņam izdevās atrast mani Bostonā. Varētu nodomāt, ka viņš mani saož vai tamlīdzīgi. Esmu patiesi nobijusies. Un pārāk nogurusi. Tā nu es gatavojos padoties, kā jau esmu rīkojusies ļoti bieži savā dzīvē. Džerijam Maklīnam ir māja netālu no šejienes, Bostonas priekšpilsētā, – viņa sieva tur saņem vajadzīgo aprūpi. Piezvanīju kādam savam bijušajam kolēģim, un viņš sacīja, ka Maklīns ir tur šajā nedēļas nogalē un atradies tur teju visu laiku, kopš viņa sievas dzīvība karājas mata galā. Tātad es grasos atdot naudu un lūgt piedošanu. Tā ir vienīgā iespēja, kā izkulties no šīs ķezas.

– Tad tāpēc tu esi te.

– Tāpēc es esmu te. Vēl aizvien nespēju noticēt, ka Donijs šorīt bija Jauneseksā. Tu neredzēji nevienu citu? – Tikai viņu. Kas ir tā tava draudzene, pie kuras tu esi apmetusies?

– Viņa ir drīzāk paziņa nekā draudzene. Viņa man pateica par kotedžu. Man tā patika, tāpēc ka bija apslēpta skatienam un nost no ceļa. Viņa arī aizņēmās manu automašīnu, taču šorīt, atgriezusies īsi pēc tam, kad es biju piezvanījusi tev, viņa jutās visai pārliecināta par to, ka viņai kāds sekojis. Es nobijos, mēģināju sazvanīt tevi bārā, padevos un braucu šurp uz Bos-

tonu. Man likās, ka varbūt es uzvedos kā paranoiķe, taču izrādās, ka tā nemaz nav.

– Un kāpēc tu gribēji mani satikt?

Liāna izdzēra atlikušo alu un nolika pudeli, tai dobji nobūkšķot. – Man ir vajadzīgs kāds pakalpojums.

– Tu gribi, lai nāku tev līdzi aiznest naudu, – Džordžs minēja.

– Nē, es gribu, lai tu aiznestu naudu manā vietā. Es nepavisam negribu redzēt Džeriju. Nezinu, kā viņš reaģēs. Bet, ja tu aiznestu naudu un aizliktu par mani kādu vārdu…

– Un tu negribi atdot naudu Donijam?

– Nē. Dievs pasargā, nē. Viņš man ir paguvis pateikt, ka grasās mani nogalināt. Runa nav tikai par naudu vien – runa ir par sodu. Tāpēc gribu, lai tu aiznestu naudu Maklīnam, lūgtu viņam piedošanu un pierunātu atsaukt Doniju.

– Kāpēc tu domā, ka Maklīns vairāk priecāsies, redzot mani, nevis tevi?

– Viņš tevi nepazīst. Tas būs kaut kas līdzīgs lietišķam darījumam. Lūdzu, tici man: es tev to nelūgtu, ja domātu, ka tas var būt kaut mazliet bīstami. Džerijs ir vecs vīrs. Viņš nav bīstams nevienam, bet, ja viņš ieraudzīs mani, sapratīs, ka es cenšos viņam atdot naudu, tad nezinu, kāda būs viņa reakcija. Es pilnīgi noteikti esmu viņu nokaitinājusi. Būs daudz labāk, ja naudu aiznesīs kāds cits.

Džordžs vilcinājās, pētīdams roku nagus.

– Es tev samaksāšu, – Liāna turpināja. – Naudas arī tāpat nav pietiekami, tāpēc kā būtu ar desmit tūkstošiem dolāru?

– Ja es to izdarīšu tevis dēļ, tam nebūs nekāda sakara ar naudu.

– Pakalpojums ir pēdējais, ko tu man esi parādā. Ja tu to izdarīsi, es uzstāju, ka tev ir jāņem nauda, jo citādi es jutīšos kā pārāk liela parādniece.

– Man vajadzēs to apdomāt, – Džordžs sacīja.

– Es saprotu. Un es sapratīšu, ja tu atteiksies.

– Vai drīkstu pajautāt tev vēl kaut ko?

– Tu vari man jautāt jebko.

– Kāpēc tieši es? Vai es esmu vienīgais, ko tu Bostonā pazīsti?

– Vēl ir mana draudzene ar kotedžu, taču es labāk aiznestu naudu pati nekā sūtītu viņu. Viņa ir vienīgā, ko es te pazīstu, atskaitot tevi. Vēl nekad neesmu bijusi Masačūsetsā, taču esmu domājusi par šo vietu jau kopš tā laika, kad mēs bijām kopā. Pirmajā kursā es to uzskatīju par īpašu. Jādomā, ka es to idealizēju, tāpat kā gadu gaitā idealizēju to, kas starp mums bija. Kad nolēmu braukt šurp, lai atdotu naudu Maklīnam, es zināju, ka man tevi jāatrod. Nez kādā veidā es zināju, ka tu vēl aizvien būsi tepat.

– Neesmu ticis pārāk tālu.

– Ko tu ar to gribi teikt?

– Es runāju par dzīvi. Esmu uzaudzis ārpilsētā un teju visu mūžu nodzīvojis tepat.

– Mums ir bijusi gluži atšķirīga dzīve.

– Varu iztēloties.

Uz brīdi iestājās klusums. Džordžs juta, kā pāri ribām pārslīd aukstu sviedru tērcīte. Viņš noskatījās, kā Liāna pagriež galvu, aplūkojot viņa dzīvokli. Viņš nožēloja, ka tas nav mazliet tīrāks. – Vai tu vienmēr esi dzīvojis viens? – viņa apjautājās. Liāna atbrīvoja vienu kāju, uz kuras bija sēdējusi, un novietoja to uz cietās koka grīdas.

– Tā varētu teikt. Dzīvoju kopā ar draudzeni Sanfrancisko. Uzreiz pēc koledžas. Tas nebija ilgi, un tad es atgriezos te. Esmu pārliecināts, ka arī nomiršu tepat.

– Ceru, ka tas nenotiks pārāk drīz. – Liāna paraustīja blūzi pie lāpstiņas un viegli to atbīdīja nostāk, bet pēc tam atkal nogludināja. Blūzei bija visai dziļš izgriezums, un Džordžs zem tā skaidri saskatīja viņas krūšu līniju; zem Liānas kreisā atslēgas kaula varēja manīt vieglu vasarraibumu loku, ko Džordžs atcerējās. – Džordž, ir vēl kaut kas, ko es gribu pateikt, pirms tu izlem. Kad tikšu laukā no šīm nepatikšanām, vienalga, vai tu man būsi palīdzējis vai ne, es gribētu pavadīt kādu laiku kopā ar tevi. Tas, kā viss palika mūsu starpā… tas mani allaž ir nomācis. Es tev nespēju ne izstāstīt, cik daudz domāju par Mātera koledžu.

Man tā ir kļuvusi teju vai par apsēstību.

– Labi, – Džordžs noteica, un viņa balss bija mazliet piesmakusi. Viņš zināja, ka piekritīs, ka palīdzēs Liānai atdot naudu. Viņš bija zinājis, ka piekritīs, vēl pirms uzzināja, ko Liāna vēlas. Viņš to bija zinājis jau tobrīd, kad ielaida viņu dzīvoklī. Vēl viņš zināja arī to, ka Liāna ir tikpat uzticama kā izbiedēta čūska, un šis fakts būtu acīmredzams jebkuram piecgadīgam bērnam, taču doma par to, ko viņai varētu nodarīt Donijs Dženkss, bija izprovocējusi viņā aizstāvja instinktu. Džordžs sajutās dzīvs, ar saasinātiem jutekļiem, tādā situācijā, kurā viņš nezināja, kas tālāk notiks. Tā bija neparasta sajūta. Un ļoti patīkama.

Zinādams, ka atbildēs piekrītoši, Džordžs tik un tā sajuta nepieciešamību vismaz novilcināt savu atbildi. Viņš atvainojās un devās uz vannas istabu, kur konstatēja, ka nav īsti gatavs tam, ka savā urīnā ieraudzīs asinis. Viņa ceļgali sagrīļojās, un, lai arī Džordžs bija lasījis pietiekoši daudz bulvārromānu, lai zinātu, ka tas ir blakusefekts pēc sitiena pa nierēm, sārtā urīna straumīte izraisīja kārtējo nelabuma uzplūdu, tāpēc daudz netrūka, lai viņš izvemtos vēlreiz.

– Ko tu zini par nieru plīsumiem? – viņš apvaicājās Liānai, atgriezies dzīvojamajā istabā. Viņa piere bija norasojusi no sviedru lāsēm.

– Tu čurā asinis?

– Jā.

– Man ir draudzene, kura strādā par medmāsu.

Varu viņai piezvanīt, ja tu vēlies.

– Tas būtu ļoti labi, un, Liāna…

– Jā?

– Es to izdarīšu, Es aiznesīšu naudu Maklīnam un palūkošos, vai varu dabūt viņu tev nost no kakla.

Viņa piecēlās ar platu smaidu sejā, un Džordžs kādu brīdi domāja, ka viņa šķērsos istabu un apskaus viņu. Viņa to neizdarīja, taču noteica: – Tu esi mans varonis.