Читать книгу Karaļa viltība - Stīvs Berijs - Страница 11

Kad Malons pamodās, galvā spēcīgi dunēja. Vienkāršs kolēģes lūgums bija izvērties par milzīgu problēmu.

Viņš samiedza acis un pūlējās saskatīt apkārtni.

Pirksti sataustīja uz pieres nejauku mezglainu punu un sarecējušas asinis. Devīna uzbrukumā cietušais kakls sūrstēja. Gan Gērija, gan viņa ceļojuma somas bija atvērtas, un apģērba gabali izmētāti pa laukumu – plastmasas maisiņš ar Īana personiskajām mantām pamests turpat, tikai tā saturs izkaisīts visapkārt.

Viņš ar pūlēm uztrausās kājās – tās šķita stīvas un gurdas.

Kur palicis Gērijs?

Kāds pielicis biedējoši daudz pūļu, lai atrastu Īanu Dannu. Taču vairāk biedēja šo nezināmo cilvēku rīcībā esošais plašais informācijas tīkls. Kāds oficiālās varas pārstāvis bija izsniedzis muitai atļauju ielaist Īanu valstī. Protams, Norss ar savu draudziņu bija viltvārži, taču persona vai personas, kuri bija spējuši apiet Lielbritānijas pasu likumus, darbojās oficiāli.

Norss bija pieprasījis Īanam atdot zibatmiņu.

“Jāatrod Gērijs. Es gan liku viņiem bēgt. Cerams, ka viņi palikuši tuvumā un gaida izdevīgu un drošu brīdi, kad varēs atgriezties.”

Bet – kur viņi ir?

Malons ieskatījās pulkstenī. Pēc visa spriežot, viņš gulējis bezsamaņā apmēram divdesmit minūtes. Starp apģērba gabaliem viņš pamanīja savu mobilo tālruni. “Vai būtu jāzvana policijai? Varbūt drīzāk Stefanijai Nellei uz Magelāna vienību? Nē. No šīs ķezas jāizkuļas pašam. Pilnīgi skaidrs, ka noteikti nedrīkst zvanīt Pemai. Pietiek ar to, ka es pats savulaik ik dienas riskēju ar savu ādu. Bet tagad esmu vēl iesaistījis Gēriju. To viņa nepiedotu.”

Viņš pārlaida skatienu staļļu iekšpagalmam, ievērodams darbarīkus, divas benzīna kannas un darbagaldu. Aiz atvērtajām durvīm lija. Viņš pētīja pielijušo piebraucamo ceļu, kas veda uz kokiem noaugušo sānieliņu, ik brīdi cerēdams ieraudzīt parādāmies zēnus.

Būtu jāsavāc drēbes.

Būtu jāiesaista šai lietā Metropoles policija.

Tas būtu prātīgi darīts.

Uzmanību piesaistīja kāds troksnītis – pie dzīvžoga, kas atdalīja pagalmu no kaimiņu īpašuma.

Kāds spraucās cauri krūmiem.

Zēni?

Drošības pēc Malons nolēma atkal nogulties zemē.

Piespiedis vaigu vēsajam bruģakmenim, viņš pievēra plakstus tik daudz, lai varētu saskatīt nācējus.

Īans, slapstīdamies pa sānu ieliņām, bija par aizsegu izmantojis gan negaisu, gan kokus, gan žogus, kas piekļāvās elegantajām mājām šajā rajonā. Tikai dažu minūšu laikā viņam izdevās atrast iekšpagalmu, kur viņus bija ievedis Mercedes. Durvis uz pagalmu bija atvērtas, taču automašīnu tur neredzēja.

Zēns paskatījās apkārt.

Apkārtējos namos neviena nemanīja.

Iegājis staļļu laukumā, viņš ieraudzīja abu Malonu somas apgāztas un to saturu izkaisītu pa zemi. Pats Malons gulēja pustumsā pie sienas. Īans piezagās klāt, notupās blakus un dzirdēja vīrieti smagi elsojam. Gribējās viņu sapurināt, apvaicāties, kā jūtas, taču Īans nebija lūdzis šo vīru iesaistīties. Un iesaistīt vēl vairāk nebija nepieciešamības.

Meklēdams to, kā dēļ bija šurp ieradies, Īans zem murskulī saņurcīta krekla uzgāja plastmasas maisiņu. Acīmredzot tas nebija uzskatīts par svarīgu. Protams, šie vīri meklēja datora zibatmiņu – nevis grāmatas, kabatnazi un citas nebūtiskas mantas.

Visu sabāzis atpakaļ maisiņā, Īans atkal uzlūkoja Kotonu Malonu. Amerikānis likās saprātīgs. “Varbūt mans tēvs līdzinājies viņam. Taču, pateicoties nejēdzīgajai mātei, es tā arī neuzzināšu, kas ir bijis mans tēvs.” Viņš bija pamanījis Malona acīs neviltotas bažas, kad tapa skaidrs, ka Norss nav no Skotlendjarda. Malons šķita noraizējies par abiem zēniem. Īans pat bija juties mazliet labāk, ja zināja, ka Malons sēž automašīnā kopā ar viņu. Par Īanu gandrīz neviens šajā dzīvē neuztraucās, un viņam pašam arī neviens nebija vajadzīgs.

Un tagad nav piemērotākais brīdis šai ziņā kaut ko mainīt.

Dzīve bija skarba, un Kotons Malons viņu sapratīs.

Vismaz tā zēns centās sev iegalvot, skriedams ārā no pagalma.

Malons paslējās augšup un uzsauca: – Kur ir Gērijs?

Īans apsviedās apkārt, un viņa sejā milzīgo pārsteigumu zibenīgi nomainīja atvieglojums. – Velns un elle! Es domāju, ka jūs esat atslēdzies.

– Jā, es manīju, cik norūpējies esi. Tu atgriezies tikai pēc savām mantām.

Zēna skatienā atkal jautās izaicinājums. – Es jūs šurp nesaucu. Es jūs te neiepinu. Man par jums galva nesāp.

Taču paziņojumu caurauda rezignācijas pieskaņa, un sejā dusmas mijās ar centieniem sevi aizstāvēt.

Tālab Malons atkārtoja jautājumu: – Kur ir Gērijs?

– Viņu savāca tie kruķi.

Vīrietis piecēlās kājās. Galva reiba. – Tie nebija policisti. Tu pats to zini. Kāpēc viņi savāca Gēriju un tevi ne? Viņiem taču biji vajadzīgs tu.

– Man izdevās aizbēgt. Viņam ne.

Malons spēji satvēra zēnu aiz pleciem. – Vai tu viņu pameti?

– Es liku viņam lēkt kopā ar mani, bet viņš negribēja.

“Lēkt”?

Viņš noklausījās stāstā par notikumiem Mazajā Venēcijā un par to, kā Īans bija nolēcis no tilta.

– Tie vīri sagūstīja Gēriju, – Īans pabeidza.

Izrāvis viņam no rokām plastmasas maisiņu, Malons noprasīja: – Kur ir tā zibatmiņa, kas tiem vajadzīga?

Īans neatbildēja. Bet – ko citu varēja gaidīt? Ielaspuika zina, ka izdzīvo tikai tie, kuri tur muti ciet.

– Sarunāsim tā, – Malons sacīja. – Lai ar tevi skaidrojas policija. Tad es varēšu sameklēt Gēriju. – Ar labo roku vīrietis sagrāba ciešā tvērienā Īana kreiso delmu. – Tu tikai norausties, un es tevi atskaldīšu zilimelnu.

Tas nebija joks.

Viņš bija vairāk nekā nikns. Viņš zvēroja dusmās. Gan uz šo mazgadīgo noziedznieku, gan uz sevi, un dusmām piejaucās paralizējošas bailes un izmisums. Šī puikas dēļ viņš gandrīz bija dabūjis lodi, un viņa dēlam tagad draudēja briesmas.

Malons lika sev nomierināties.

– Ko jūs grasāties ar mani darīt? – Īans vaicāja.

– Tu esi manā aizbildniecībā.

– Es neesmu jūsu dēls.

– Tas ir labi, citādi es šobrīd tevi pārliecinātu… bez vārdiem. – Bija skaidrs, ka zēns saprot brīdinājuma jēgu. Malons turpināja: – Dodu tev pēdējo izdevību. Kāpēc Norss un Devīns tevi vajā?

– Todien, pirms mēneša, kad tas vīrs aizgāja bojā, es atrados turpat Oksfordas loka stacijā.