Читать книгу Karaļa viltība - Stīvs Berijs - Страница 13

Entrims uzsita mēteļa apkakli un sagatavojās iznirt uz ielas dzestrajā lietū. Vīrietis, kuram viņš naktī sekoja nepatīkamajos laikapstākļos, bija nupat nošāvis ASV izlūkdienesta darbinieku. Viņam bija jāzina, kas un kāpēc aiz tā slēpjas.

No tā varēja būt atkarīgs viss.

Steidzīgo gājēju pūļi ņudzēja ne mazāk rosīgi kā transporta satiksmes plūsma. Bija sākusies vakara sastrēgumstunda astoņu miljonu pilsētā. Viņš zināja, ka pazemē uz visām pusēm dārdēdami brāžas vilcieni, un cilvēki kāpa lejup tur, kur ar zilu svītru pārsvītrotais sarkanais aplis apzīmēja ieeju metro stacijās. Tas viss Entrimam bija pazīstams, jo Londonā viņš bija dzīvojis pirmos četrpadsmit mūža gadus. Viņa tēvs tolaik strādāja Ārlietu ministrijā un veidoja karjeru diplomātiskajā dienestā, kas ilga trīsdesmit gadus, līdz pat viņa pensijai. Vecāki īrēja dzīvokli netālu no Čelsi, un viņš bieži pastaigājās pa Londonas ielām.

Tēvs lielījās, ka sniedzis lielu ieguldījumu Aukstā kara beigu sākumam. Patiesā aina izrādījās pilnīgi citāda. Viņš bija nebūtisks cilvēks nebūtiskā amatā, sīka skrūvīte milzīgā diplomātiskā mehānismā. Tēvs aizgāja no dzīves pirms piecpadsmit gadiem. Tolaik viņš dzīvoja Amerikā un pārtika no valsts pensijas. Tiesa, pusi naudas saņēma Entrima māte, kas bija izpelnījusies šo laipnību, kad izšķīrās no vīra Ilinoisas pavalstī pēc trīsdesmit sešiem laulībā pavadītiem gadiem. Ne vienam, ne otram nepietika pieklājības to pavēstīt dēlam pirms šķiršanās, un tas visumā atbilstoši raksturoja viņu ģimenes dzīvi.

Trīs svešinieki.

Jebkurā jomā.

Māte visu dzīvi pavadīja, cenšoties izpatikt vīram, bailēs no pasaules un nedrošībā par visu. Tādēļ viņa pacieta vīra kliedzienus, apvainojumus un dunkas. Tas atstāja acīmredzamu iespaidu ne tikai uz pašu sievieti, bet arī viņu dēlu.

Līdz pat šai dienai Entrims necieta, ja kāds pieskārās viņa sejai.

Tas sākās līdz ar tēva paradumu iepļaukāt zēnu par katru sīkumu vai pat gluži tāpat vien. Un māte to pacieta. Kādēļ gan ne?

Būdama sliktās domās par sevi, par dēlu viņa domāja vēl sliktāk.

Viņš daudzreiz bija staigājis pa Flītstrītas ielām. Pirmā reize bija pirms nepilniem četrdesmit gadiem, kad divpadsmitgadīgais zēns mēģināja aizbēgt, lai izvairītos no vecāku nesaskaņām. Šī iela, kura savu nosaukumu ieguva no kādas apakšzemē plūstošas upes, reiz bija Londonas preses šūpulis. Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados laikrakstu darbinieki pārcēlās uz pilsētas nomali, taču tiesu pārstāvji un juristi palika uzticīgi ēku un četrstūraino pagalmu mudžeklim. Vienbrīd Entrims apsvēra domu studēt jurisprudenci, taču galu galā izvēlējās valsts dienestu. Tiesa, viņam darbu piedāvāja nevis Ārlietu ministrija, bet gan CIP. Tēvs nodzīvoja pietiekami garu mūžu un par šo faktu zināja, taču ne reizi nebija dēlu tādēļ paslavējis. Māte jau sen bija zaudējusi saikni ar realitāti un nīkuļoja miglā. Entrims reiz bija viņu apciemojis pansionātā un negribēja pat atcerēties šo pārāk nomācošo notikumu. Viņam patika doma, ka no mātes viņš mantojis bailīgumu un no tēva – pārdrošību, taču palaikam uzmācās aizdomas, ka drīzāk varētu būt otrādi.

Simts pēdu tālāk mērķis soļoja vienmērīgā gaitā.

Uzbangoja panika.

Kāds beidzot uzzinājis par operāciju “Karaļa viltība”.

Viņš pārlaida skatienu apkārtnei.

Kreisajā pusē dažus simtus jardu tālāk plūda Temzas upe, un Karaliskās tiesas ēka atradās tikai dažus kvartālus tālāk. Šī bija Sitija, autonoms rajons, kopš trīspadsmitā gadsimta nodalīts un pārvaldīts atsevišķi. Daži to dēvēja par Kvadrātjūdzi, un šajā teritorijā cilvēki apmetās vismaz kopš pirmā gadsimta un romiešu laikiem. Te tika dibinātas lielās amatnieku ģildes viduslaikos un vēlāk – starptautiskie tirdzniecības uzņēmumi. Sitija arī mūsdienās ir Lielbritānijas finanšu un tirdzniecības centrs, un Entrims prātoja, vai izsekošanas objektam ir saistība ar kādu no šīm nozarēm.

Izsekojamais nogriezās pa kreisi.

Lietus lāsēm irdzot pāri sejai, Entrims steidzās uz priekšu un pamanīja, ka šāvējs pa pazīstamajiem akmens vārtiem iegājis Tiesu innos.

Arī šī apkaime bija pazīstama.

Savulaik tā bija templiešu ordeņa mājvieta – līdz pat četrpadsmitā gadsimta sākumam. Divsimt gadu vēlāk Henrijs VIII likvidēja visus reliģiskos ordeņus un ļāva juristiem pārņemt templiešu teritoriju un izveidot Tiesu innus. Vēlāk Džeimss I nostiprināja to pastāvīgo klātbūtni ar karalisko atļauju. Bērnībā Entrims bija klaiņojis šai ēku un pagalmu labirintā. Viņš atcerējās platānas, saules pulksteņus un zaļo mauriņu nogāzes, kas sniedzās līdz Temzas krastmalas dambim. Tiesu innos celiņi un alejas bija leģendāri, tos aprakstīja grāmatās un uzņēma filmās – daudziem bija piešķirti eleganti nosaukumi, piemēram, Karaļa sola celiņš un Midltemplas ceļš.

Viņš raudzījās pa ieejas vārtiem un pamanīja vīrieti, straujā solī ejam pa šauru, bruģētu ieliņu. Novērotājam garām paspraucās un pa vārtiem iegāja četri vīri. Viņš, slēpdamies aiz vīru mugurām, sekoja. Gaisma krita no dažiem logiem un laternām, kas bija piestiprinātas pie ēku sienām un apspīdēja ēku ārdurvis.

Mērķis atkal nogriezās pa kreisi.

Entrims pasteidzās garām vīru pulciņam un nonāca arkām ieskautā krustveida ejā. Aiz tās pletās pagalms, un viņš pamanīja vīrieti ieejam Tempļa baznīcā.

Kādu brīdi Entrims vilcinājās.

Reiz viņš tajā bija iegriezies. Šaura baznīca, maz iespējamo slēptuvju.

Kāpēc lai tur ietu?

Bet – kā citādi kaut ko noskaidrot?

Atgriezies lietū, viņš rikšiem skrēja uz baznīcas sānu durvju pusi. Iegājis dievnamā, viņš pārlaida skatienu šur tur krītošajām blāvās gaismas strēlēm. Valdīja klusums, un tas viesa nemieru. Uz baznīcas grīdas bija izvietoti gulošu krustnešu marmora veidoli pilnās bruņās, virs galvas pletās apaļais dievnama jumts. Plašo telpu greznoja marmora statujas, sienā iestrādātas savijušās arkas, kolosāli akmens grebumi. Apaļajā dievnamā bija seši logi un sešas marmora kolonnas. Pa labi taisnstūrainajā kora telpā aiz vēl trim augstām arkām atradās vāras iedzeltenas gaismas apmirdzēts altāris. Neredzēja ne viņa izsekojamo, ne citu dzīvu būtni.

Modās pavisam nelāgas priekšnojautas.

Viņš pagriezās, lai dotos prom.

– Vēl ne, mister Entrim, – kāds ierunājās nedaudz dobjā balsī. Šķita, ka runātājs ir gados.

Entrims apcirtās.

No tumsas, kas ietina sienas, iznira seši stāvi un nostājās aplī starp bruņinieku veidoliem uz grīdas. Sejas nebija saskatāmas. Vīrieši. Uzvalkos. Rokas nolaiduši gar sāniem, kā maitasputni tumsā.

– Mums nepieciešams aprunāties, – turpināja tas pats cilvēks.

Kreisajā pusē desmit pēdu attālumā parādījās cits vīrs – arī viņa seju slēpa ēnas, taču pat pustumsā bija saskatāms pret Entrimu notēmēts ierocis.

– Lūdzu, ienāciet Aplī, – atkal sacīja pirmais vīrietis.

Izvēles nebija.

Tālab viņš rīkojās, kā pavēlēts, un nostājās starp bruņinieku tēliem visu sešu vīru ielenkumā. – Jūs nogalinājāt manu cilvēku tikai tāpēc, lai atvilinātu mani šurp?

– Tas tika darīts, lai apliecinātu mūsu nopietnos nodomus. Pustumsā grimstošā runātāja zods izskatījās ciets kā bruņu plātne.

Ko mirstot sacīja Velss? “Tam nebija jānotiek.”

– Kā jūs zinājāt, ka es ieradīšos Svētā Pāvila katedrālē?

– Operēšana ar nevainojamiem izlūkdatiem allaž bijis būtisks mūsu izdzīvošanas priekšnoteikums. Mēs jau vairākus mēnešus vērojam jūsu aktivitātes mūsu valstī.

– Kas jūs esat? – Entrims no tiesas gribēja to zināt.

– Dibinātājs nosauca mūs par Daidala biedrību. Vai zināt mītu par Daidalu?

– Mitoloģija mani nekad nav interesējusi.

– Jums, noslēpumu atklājējam, vajadzētu mitoloģiju pārzināt itin labi.

Lielmanīgais tonis kaitināja, taču Bleiks Entrims klusēja.

– Vārds “Daidals” nozīmē “gudrais strādnieks”, – paskaidroja gados vecākais vīrs.

– Kas jūs īsti esat? Kaut kāds klubs?

Pārējo piecu vīru ēnas pat nepakustējās, viņi nebilda ne vārda.

– Mēs esam noslēpumu glabātāji. Karaļu un karalieņu sargi. Dievs vien zina, cik ļoti viņiem bijusi nepieciešama apsargāšana, un galvenokārt pašiem no sevis. Mūsu biedrība tika radīta tūkstoš seši simti piektajā gadā, lai sargātu tieši to noslēpumu, kuru jūs pūlaties atrast.

Skaidrojums modināja interesi. – Jūs apgalvojat, ka tas patiešām pastāv?

– Kādēļ jūs to meklējat? – iejautājās cits vīrietis, arī veca cilvēka čerkstošā balsī.

– Runājiet! – ieteicās trešais. – Kālab jūs jaucaties mūsu darīšanās?

– Vai šī ir pratināšana? – Entrims pavaicāja.

Pirmais vīrs iesmējās. – Nebūt ne. Taču mūs māc ziņkāre. Amerikāņu izlūkdienesta aģents rokas ne pārāk izplatītās britu vēstures annālēs un meklē to, par kā pastāvēšanu šai pasaulē zina tikai retais. Jūs apjautājāties savam cilvēkam Svētā Pāvila katedrālē par Ferova Karija likteni. Mēs viņu nogalinājām. Cerībā, ka pārtrauksiet meklējumus. Taču vīlāmies, tālab šovakar nogalinājām vēl vienu jūsu vīru. Vai mums jāslepkavo trešais?

Draudi bija pilnīgi skaidri, taču Entrims attrauca: – Man jāizpilda uzdevums.

– Mums tāpat, – attrauca kāds no ēnām.

– Jums tas neizdosies, – aizrādīja cits.

Un trešais brīdināja: – Mēs jūs apturēsim.

Pirmais vīrs pacēla roku, apklusinādams pārējos.

– Mister Entrim, līdz šim veiksme jums nav smaidījusi. Man rodas nojausma, ka jūsu priekšniecība no šī uzdevuma atteiksies pavisam, tiklīdz jūsu pūliņi izrādīsies patiešām velti. Mums atliek vienīgi nodrošināt šādu iznākumu.

– Atklājiet, kas jūs esat.

– Slepenība ir mūsu sabiedrotais, – pirmais vīrietis atteica. – Mēs nedarbojamies likuma ietvaros. Mēs neesam neviena pakļautībā. Mēs paši izlemjam piemērotāko un atbilstīgāko rīcību. – Brīdi valdīja klusums. – Un politika mums ir vienaldzīga.

Entrims norija kamolu, kas bija aizžņaudzis kaklu, un bilda: – Mēs nepieļausim tā Lībijas slepkavas atbrīvošanu. Vismaz bez plašas rezonanses ne.

– Es jau sacīju, mister Entrim, ka politikai mūsu acīs nav nozīmes. Taču tas rosina jautājumu. Vai jūs no tiesas iedomājaties, ka tas, ko jūs meklējat, spēs jums palīdzēt?

Kā viņš ienīda šo bezpalīdzības sajūtu! – Jūs nogalinājāt amerikāņu izlūkdienesta aģentu. Tas nepaliks nesodīts.

Vīrs iesmējās. – Vai tas mūs nobiedētu? Es jums galvoju, ka mums draudējuši krietni vien varenāki spēki. Kromvels ar puritāņiem nocirta galvu Čārlzam Pirmajam. Mēs pūlējāmies to nepieļaut, taču neveiksmīgi. Tomēr mums izdevās sarīkot Kromvela krišanu un Čārlza Otrā atgriešanos. Mēs darījām visu, lai Viljams un Mērija ieņemtu vietu tronī. Mēs vadījām neprātīgo Džordžu Trešo viņa valdīšanas laikā un novērsām sacelšanos. Nākuši un gājuši daudzi karaļi un karalienes, un katrs sevi dzina postā vēl trakāk nekā viņa priekštecis. Taču mēs ikreiz atradāmies līdzās, pieskatījām viņus un sargājām. Mēs nebīstamies Amerikas Savienoto Valstu. Taču mēs abi apzināmies, ka neviens Atlantijas okeāna otrā krastā neuzņemsies atbildību, ja jūsu izmeklēšana nāks gaismā. No jums atteiksies. Par jums aizmirsīs. Atstās jūs vienu likteņa varā.

Entrims neatbildēja, jo šim bandubērnam bija taisnība. Nosacījums operācijas “Karaļa viltība” uzsākšanai bija šāds: “Nu, pamēģini. Uz priekšu! Bet, ja tevi pieķers, paliksi viens.” Arī iepriekš bija nācies strādāt ar šādu noteikumu, taču nekad agrāk viņa darbošanās netika atklāta.

– Ko jūs gribat? – viņš jautāja.

– Mēs varētu jūs nogalināt, taču tas izraisīs vēl lielāku ziņkāri, un šeit saradīsies citi aģenti. Tālab mēs pavēlam jums atstāt šo noslēpumu mierā.

– Kādēļ lai es to darītu?

– Jo jūs baidāties. Es to redzu jūsu sejā, jūsu acīs. Bailes paralizē, vai ne?

– Tomēr es izsekoju jūsu cilvēku.

– Tas tiesa. Taču būsim godīgi. Jūsu pagātnē nekādas īpaši varonīgas rīcības nav. Jūsu karjeru dienestā labi raksturotu apzīmējumi “piesardzība” un “apdomība”. Mēs par jums esam uzzinājuši daudz, mister Entrim, un es esmu spiests atzīt, ka īpašu iespaidu uz mani tas neatstāj.

– Jūsu apvainojumi mani neskar.

– Mēs samaksāsim, – sacīja viens no vīriem. – Piecus miljonus mārciņu jebkurā jūsu izvēlētā kontā. Vienkārši paziņojiet priekšniecībai, ka neko neesat noskaidrojis.

Entrims rēķināja. Septiņi miljoni dolāru. Par to, ka viņš pagriež muguru un aiziet.

– Mēs zinājām, ka mūsu piedāvājums jūs ieinteresēs, – pirmais runātājs atzina. – Jums pieder maz, un iekrāts nav nekas. Kādā brīdī jūsu lietderība darba devēja acīs izsīks… varbūt tas jau ir noticis… un ko tad jūs iesāksiet?

Blāvās gaismas ieskauts, Entrims stāvēja līdzās uz grīdas izvietotajiem akmens tēliem un jutās sakauts. Vai tas bija šo cilvēku mērķis?

Ārā vēl aizvien lija.

Taktiku vīri bija rūpīgi pārdomājuši, un Entrims nevarēja neatzīt, ka piedāvājums ir kārdinošs. Piecdesmit divos gados cilvēks daudz domā par savu turpmāko dzīvi. Operatīvie darbinieki parasti aiziet no darba piecdesmit piecu gadu vecumā, un pārtikt no niecīgas valsts pensijas nešķita diez ko vilinoši.

Septiņi miljoni dolāru.

Tas gan bija vilinoši.

Taču kaitināja svešinieku zināšanas par viņa vājībām.

– Padomājiet par to, mister Entrim, – atkal ierunājās pirmais vīrietis. – Padomājiet labi!

– Jūs nevarat nonāvēt visus ASV valdības aģentus, – Entrims jutās spiests aizrādīt.

– Tiesa. Taču, samaksājot jums, mēs panāksim, ka operācija “Karaļa viltība” izgāžas, un tas nozīmē, ka šurp vairs nesūtīs aģentus. Jūs ziņosiet par neveiksmi un uzņemsieties visu vainu. Mēs uzskatām to par vienkāršāku un efektīvāku paņēmienu nekā spēka lietošanu. Mums par laimi, operācijas vadībā ir cilvēks, ar kuru varam vienoties. Jūs.

Kārtējais apvainojums, kuru viņš izlēma norīt.

– Mēs gribam tam pielikt punktu. Un ar jūsu palīdzību tas izdosies.

Ēna pacēla labo roku un uzsita knipi.

Vīrietis ar ieroci pašāvās uz priekšu.

Entrims stāvēja kā pārakmeņojies, nespēdams reaģēt.

Atskanēja paukšķis.

Krūtīs kaut kas iedūrās.

Asa. Dzeloša sāpe.

Kājas kļuva ļenganas.

Un viņš nokrita uz grīdas starp mirušajiem bruņiniekiem.