Читать книгу Karaļa viltība - Stīvs Berijs - Страница 20

16. nodaļa

20.30

Ketlīnai patika ik pa laikam iegriezties Oksfordā. Tur viņa bija studējusi četrus gadus. Kad vēstījums klēpjdatorā mudināja mērot sešdesmit jūdzes uz ziemeļrietumiem, viņa jutās iepriecināta.

Nelielā pilsēta pastāvēja jau kopš desmitā gadsimta, un normaņi pirmie uzcēla te pili. Koledža tika nodibināta trīspadsmitajā gadsimtā. Tagad gotiskajās medus krāsas celtnēs mājvietu rada trīsdesmit deviņas izcilas un neatkarīgas institūcijas, kas sīvi konkurēja cits ar citu. Tām bija doti tādi nosaukumi kā “Kristus miesa”, “Hārtfords”, “Kristus baznīca”, “Magdalēna” un “Trīsvienība”, un šo institūciju kopums veidoja vecāko federāciju Anglijā, plaši pazīstamo Oksfordas universitāti.

Te saplūda Temza un Čārvelas upe, un bieži pēcpusdienās Ketlīna ar kārti bija stūmusi plakandibena laivu pa rāmajiem ūdensceļiem, laika gaitā itin labi apgūstot manevrēšanas māku. Te nomira karalis Harolds. Te piedzima Ričards Lauvassirds. Te izglītību guva Henrijs V. Te, smaiļu, torņu, krusteju un mācību ēku pagalmu ielenkumā, Elizabete I rīkoja svinības un izklaides. Te valdīja vēstures, teoloģijas un augstākās izglītības gars, te apmācīti diži politiķi, garīdznieki, dzejnieki, filozofi un zinātnieki. Ketlīna reiz bija lasījusi, ka Hitlers pavēlējis šo pilsētu nebombardēt, jo iecerējis tai piešķirt Anglijas galvaspilsētas godu.

Oksfordu visatbilstošāk nodēvējis Metjū Ārnolds.

“Sapņojošo smaiļu pilsēta”.

Brauciena laikā viņa bija grimusi pārdomās par Bleiku Entrimu. Ideja par atkalredzēšanos šķita atbaidoša. Šis cilvēks neprata saraut saites. Pārāk trauslais ego nepieļāva lūgt piedošanu. “Cik sieviešu viņam bijis kopš tā laika? Vai viņš ir precējies? Radījis bērnus?”

Otrās instruktāžas laikā Metjūss nebija sniedzis nekādu nozīmīgu informāciju, vien licis taisnā ceļā doties uz Jēzus koledžu, kas atradās pašā Oksfordas pilsētas sirdī, starp veikaliem un krodziņiem. Velsieša nodibinātā, bet Elizabetes I finansētā Oksfordas koledža bija vienīgā, kas tika atvērta karalienes valdīšanas laikā. Tā bija maza, ar aptuveni sešsimt studentiem, ieskaitot arī pēdējā kursa studentus, aspirantus un stipendiātus. Ketlīnai allaž patikusi Elizabetes I laikmeta aura, kas valda šajā koledžā. Lielā zāle līdzinājās Midltemplas zālei. Tā pati taisnstūra forma, grebumiem rotātie koka paneļi, kartušas, eļļas gleznas un portreti, tostarp arī pašas Elizabetes I portrets, kas bija piestiprināts goda vietā pie ziemeļu puses sienas virs augstākā galda. Vienīgi Tjūdora laika siju vietā virs galvas pletās ģipša griesti.

Ketlīna bažījās, kā iekļūs studentu pilsētā, jo bija piektdienas vakars, taču vārti uz Tērlstrītas un Šipstrītas stūra bija vaļā un tur viņu sagaidīja kāda maza auguma, trausla sieviete, kam gaišie, iesirmie mati bija saņemti mezglā uz pakauša. Viņa valkāja konservatīvu tumši zilu kostīmu un kurpes uz zemiem papēžiem un nosauca savu vārdu un amatu – doktore Eva Pazana, vēstures profesore Linkolnas koledžā, vienā no senajām Oksfordas institūcijām.