Читать книгу Karaļa viltība - Stīvs Berijs - Страница 5

Londona piektdiena, 21. novembris

18.25

Kotons Malons piegāja pie muitas lodziņa Hītrovas lidostā un pasniedza divas pases – savu un Gērija. Taču starp viņu un stikla apjozto leti atradās kāda problēma.

Piecpadsmit gadus vecais Īans Danns.

– Šim pases nav, – viņš paziņoja darbiniekam un nosauca savu amatu un nodarbošanos. Īsa saruna pa tālruni, un tika saņemta mutiska atļauja Īanam atgriezties dzimtenē.

Tas Malonu nepārsteidza.

Viņš pieņēma – ja reiz Centrālā Izlūkošanas pārvalde vēlējās ievest zēnu Anglijā, visi nepieciešamie priekšdarbi ir nokārtoti. Lai arī pa ceļam dažas stundas nosnaudies, Malons jutās garā lidojuma nogurdināts. Sāpēja ceļgals, pa kuru Īans bija iespēris, mēģinādams aizbēgt no lidostas. Par laimi, Gērijs, viņa piecpadsmit gadus vecais dēls, aizkavēja nešpetnā skota bēgšanu no uzgaidāmās telpas, zibenīgi to satverdams un nogāzdams uz grīdas.

Draugu lūgumi.

Allaž sarežģījumu pilni.

Šoreiz Kotons pakalpoja Stefanijai Nellei, savai agrākajai Magelāna vienības priekšniecei.

“To lūdz CIP,” viņa bija paziņojusi. Zvanīts tieši no Lenglijas, CIP galvenās mītnes. Sazin kā noskaidrots, ka Malons atrodas Džordžijā, un viņam vēlēts aizvest zēnu uz Londonu un nodot Metropoles policijas rokās. Pēc tam abi ar Gēriju var doties uz Kopenhāgenu. Par to viņiem solīja biznesa klases lidmašīnas biļetes līdz Dānijai.

Nebija peļami. Viņš būtu lidojis ekonomiskajā klasē.

Kotons bija ieradies Džordžijā pirms četrām dienām divu iemeslu dēļ. Džordžijas pavalsts advokātu kolēģija pieprasīja, lai visi tās licencētie juristi ik gadu piedalās divpadsmit stundu ilgā apmācībā. Lai arī aizgājis no jūras kara flotes un Magelāna vienības, viņš nevēlējās zaudēt jurista licenci, tāpēc nācās pildīt šo izglītošanās mandātu. Pirms gada viņš bija apmeklējis kolēģijas pilnvarotu pasākumu Briselē – trīs dienu ilgu sapulci par starptautiskajām īpašuma tiesībām. Šogad viņš bija izvēlējies semināru Atlantā par starptautisko likumdošanu. Ne gluži interesantākā nodarbe divu dienu garumā, taču Kotons bija pārāk smagi nopūlējies, lai iegūtu šo grādu, un nevēlējās vienkārši palaist šo licenci vējā.

Otrs iemesls bija personisks.

Gērijs vēlējās pavadīt kopā ar viņu Pateicības dienas brīvdienas. Skolā bija sācies brīvlaiks, un viņa bijusī sieva Pema sprieda, ka brauciens uz Eiropu nenāktu puisim par ļaunu. Pemas iecietība mazliet izbrīnīja, un tās iemeslu Malons bija uzzinājis pirms nedēļas, kad Pema piezvanīja viņam uz grāmatveikalu Kopenhāgenā.

– Gērijs ir dusmīgs, – viņa pavēstīja. – Uzdod daudz jautājumu.

– Tādus, uz kuriem tu negribi atbildēt?

– Tādus, uz kuriem man būtu grūti atbildēt.

Tas vēl būtu maigi sacīts. Pirms pusgada viņa zvanīja dēlam no Atlantas uz Dāniju. Sarunas laikā māte bija izpaudusi zēnam skarbo patiesību. Gērijs nebija Kotona dēls. Viņš bija radies pēc kāda sānsoļa pirms sešpadsmit gadiem. Uzzinājis no mātes patiesību, Gērijs par to it nemaz nepriecājās. Malonu šie jaunumi satrieca. Varēja vienīgi iedomāties, kā jutās Gērijs.

– Koton, tolaik ne tu, ne es nebijām svētie.

Pema labprāt atgādināja Kotonam šo patiesību – it kā viņam būtu gadījies piemirst, ka, pēc sievas domām, laulībai pienāca gals viņa grēku dēļ.

– Gērijs grib zināt par savu bioloģisko tēvu.

– Es arī to gribu zināt.

Viņa par šo vīrieti nestāstīja neko, un arī Kotona lūgumi netika uzklausīti.

– Viņam ar mums nav nekāda sakara, – Pema apgalvoja. – Šis cilvēks mums visiem ir pilnīgs svešinieks. Tāpat kā sievietēm, ar kurām tu biji kopā, nav nekāda sakara ar mums. Es vairs nevēlos šo jautājumu apspriest. Nekad.

– Kādēļ tu Gērijam to izstāstīji? Mēs vienojāmies to pateikt abi kopā, kad pienāks īstais brīdis.

– Es zinu. Zinu. Tā bija mana kļūda. Bet tas bija jāizdara.

– Kāpēc?

Atbildi viņš nesaņēma. Taču iemeslu varēja uzminēt. Pemai patika būt noteicējai. Visā. Taču šoreiz viņa nebija noteicēja. Patiesībā neviens nevaldīja pār šo situāciju.

– Dēls mani ienīst, – Pema atzina. – Es to redzu viņa skatienā.

– Tu apgriezi puikas dzīvi kājām gaisā.

– Šodien Gērijs man paziņoja, ka varētu dzīvot pie tevis. Kotons jutās spiests piezīmēt: – Tu zini, ka es nemūžam neizmantotu šādu situāciju savā labā.

– Zinu. Tā ir mana vaina. Ne tava. Viņš ir dusmīgs. Varbūt, pavadījis kopā ar tevi kādu nedēļu, viņš nomierināsies.

Malons bija sapratis, ka mīlestība pret Gēriju nav mazinājusies, pat zinot, ka zēnam nav viņa gēnu. Taču Kotons melotu sev, ja atzītu, ka tas viņu it nemaz nesatrauc un nesāpina. Pagājis pusgads, un patiesība joprojām nodarīja sāpes. Kālab? Skaidrības nebija. Dienēdams jūras kara flotē, viņš nebija sievai uzticīgs. Būdams jauns un dumjš, viņš bija pieķerts. Tomēr tagad viņš zināja, ka arī sievai bijis romāns. Tolaik Pema neko nebija teikusi. Vai viņa būtu uzsākusi sānsoli, ja vīrs nebūtu iepriekš tā rīkojies?

Diez vai. Tas nebūtu Pemas dabā.

Tātad šajā ķēpā viņš nebija pilnīgi bez vainas.

Lai arī oficiāli laulībai bija pielikts punkts pirms gada, viņi bija salīguši mieru tikai oktobrī. Notikumi ap Aleksandrijas bibliotēku bija mainījuši abu attiecības.

Uz labo pusi.

Bet tagad vēl šis pavērsiens.

Viens viņam uzticētais zēns bija nikns un apjucis.

Otrs šķita mazgadīgs noziedznieks.

Stefanija bija īsumā pastāstījusi par Īanu Dannu. Dzimis Skotijā. Tēvs nav zināms. Māte viņu pametusi vēl mazotnē. Zēnu nogādāja uz Londonu pie radinieces, viņš te pazuda, te atgriezās mājās un visbeidzot aizbēga pavisam. Noziedzīga pagātne. Zādzība nelielos apmēros, ielaušanās svešā teritorijā, klaiņošana. CIP meklēja viņu, jo pirms mēneša kāds no pārvaldes darbiniekiem bija nolēcis vai nogrūsts metro vilciena priekšā Oksfordas loka stacijā. Danns tobrīd bija tur atradies. Liecinieki apgalvoja, ka viņš pat aplaupījis mirušo. Tālab ar viņu gribēja aprunāties.

Nekas patīkams – bet tā nav Malona darīšana.

Pēc dažām minūtēm Stefanijas Nelles lūgums būs izpildīts, viņš ar Gēriju pārsēdīsies reisā uz Kopenhāgenu un baudīs šo nedēļu – protams, atkarībā no tā, uz cik nepatīkamiem jautājumiem viņa dēls gribēs dzirdēt atbildes. Āķis gan bija tāds, ka lidmašīna pacēlās nevis no Hītrovas, bet gan Getvikas, otras Londonas lielās lidostas, līdz kurai bija stundas brauciens uz austrumu pusi. Taču tas sarežģījumus neradīs, jo lidmašīna devās ceļā pēc vairākām stundām. Vēl atlika laiks samainīt nedaudz dolāru uz mārciņām un noīrēt taksometru.

Viņi izgāja no muitas zonas un paņēma bagāžu.

Tās bija vieglas ceļojumu somas.

– Vai mani savāks policija? – jautāja Īans.

– Tā man sacīja.

– Kas ar viņu notiks? – Gērijs vaicāja.

Kotons paraustīja plecus. – Grūti pateikt.

Tā bija taisnība. Īpaši, ja lietā iesaistīta CIP.

Viņš uzmeta plecā somu un veda zēnus prom no bagāžas zonas.

– Vai es varu dabūt savas mantas? – Īans lūdza.

Kad Atlantā Īanu nodeva viņa uzraudzībā, Kotonam izsniedza plastmasas maisiņu, kurā atradās Šveices armijas nazis ar dažādajiem instrumentiem, alvas ķēdīte ar reliģiskas tematikas medaljonu, piparu gāzes baloniņš, sudraba krāsas šķērītes un divas brošētas grāmatiņas bez vākiem.

“Aivenho” un “Artura nāve”.

Brūnās malas bija cietušas no ūdens, muguriņas kā švīkas klāja resnas, baltas krokas. Sējumi bija izdoti pirms apmēram trīsdesmit gadiem. Titullapā rēgojās zīmogs “Visādas vecas grāmatas” un kāda adrese Londonā, Pikadili lokā. Arī Malona krājumus greznoja līdzīgs marķējums, viņš grāmatās iespieda pieticīgu uzrakstu: “Kotons Malons, grāmatu pārdevējs, Hojbro laukums, Kopenhāgena.” Visas mantas plastmasas maisiņā piederēja Īanam – tās bija konfiscējusi muita, kad viņu aizturēja Maiami starptautiskajā lidostā pēc tam, kad viņš bija mēģinājis nelikumīgi iekļūt valstī.

– Tas ir policijas ziņā, – Malons bilda. – Man pavēlēts nodot jūs un maisiņu viņiem.

Sūtījumu viņš bija iegrūdis savā koferī, kur tam jāpaliek, līdz puisi nodos policijai. Būdams gatavs, ka Īans metīsies bēgt, Malons visu laiku bija modrs. Viņiem tuvojās divi vīri tumšos uzvalkos. Vīrietis pa labi, īsa auguma, drukns, kastaņbrūniem matiem, stādījās priekšā – inspektors Norss.

Viņš pastiepa roku, un Malons to paspieda.

– Tas ir inspektors Devīns. Mēs strādājam Metropoles policijā. Mums ziņots, ka jūs esat zēna pavadonis. Mēs ieradāmies jūs aizvest uz Getviku un parūpēties par jauno misteru Dannu.

– Paldies par piedāvājumu. Es nemaz nepriecātos maksāt bargu naudu par taksometru.

– Tas ir mazākais, kā varam līdzēt. Mūsu auto stāv pie durvīm. Viena no policijas privilēģijām ir iespēja novietot mašīnu, kur vien sirds vēlas.

Vīrietis uzsmaidīja Malonam.

Visi pagriezās un devās uz izeju.

Malons ievēroja, ka Devīns iet Īanam aiz muguras. “Prātīgi darīts,” viņš domās novērtēja.

– Vai jūs izkārtojāt atļauju zēnam iebraukt valstī bez pases?

Norss pamāja. – Mēs un vēl daži mūsu kolēģi. Jūs taču saprotat, par ko es runāju.

Viņš saprata gan.

Visi izgāja no termināļa spirdzinošajā rīta gaisā. Blīvu mākoņu masa iekrāsoja debesis nomācošā alvas krāsā. Pie ietves stāvēja zils sedans – Mercedes. Norss atvēra aizmugures durvis un norādīja Gērijam kāpt iekšā pirmajam, un Īans ar Malonu sekoja. Inspektors stāvēja uz ielas, kamēr visi sakāpa, tad aizcirta durvis un pats apsēdās priekšā, bet Devīns ieņēma vietu pie stūres. Auto ātri atstāja Hītrovas teritoriju un izbrauca uz M4 maģistrāles. Malons šo ceļu zināja – Londona viņam nebija sveša. Pirms vairākiem gadiem viņš kādu laiku bija Anglijā pildījis uzdevumus. Piedevām jūras kara flotes laikos viņš bija uz gadu šeit nometināts. Braucot austrumu virzienā uz pilsētu, satiksme kļuva aizvien blīvāka.

– Vai jūs neiebilstu, ja pirms Getvikas lidostas mēs kādā vietā apstātos? – Norss pavaicāja.

– To mēs varam. Līdz izlidošanai vēl ir pietiekami daudz laika. Tas ir mazākais, kā varam atmaksāt, ja reiz mūs aizved par brīvu.

Malons vēroja Īanu lūkojamies ārā pa logu. Neviļus uzmācās pārdomas par zēna turpmāko likteni. Stefanijas sniegtais vērtējums nebija glaimojošs. Ielaspuika bez ģimenes, pilnīgi viens. Atšķirībā no tumšmatainā, melnīgsnējā Gērija, Īans bija gaišiem matiem un ar gaišu ādas krāsu. Izskatījās, ka viņš tomēr ir labs puisis, tikai dzīve viņam iedalījusi nepareizās kārtis. Taču viņš bija vēl jauns – jaunība dāvā izredzes, un izredzes sniedz iespējas. Kāds pretstats Gērijam un viņa nodrošinātajam, tradicionālajam dzīvesveidam! Vien iedomājoties Gēriju, palikušu bez ģimenes, savā vaļā klaiņojam ielās, Malons juta sirdi sāpēs sažņaudzamies.

Salonā vējoja silta gaisa plūsma, dzinējs vienmuļi dūca, un automašīna rūkdama virzījās cauri satiksmei.

Nepierastā laika zona pieveica Malona plakstus.

Uztrūcies no miega, viņš ieskatījās pulkstenī un secināja, ka snaudis aptuveni piecpadsmit minūtes. Viņš piekodināja sev nezaudēt modrību. Gērijs un Īans joprojām rāmi sēdēja līdzās. Debesis likās vēl vairāk apmākušās. Pilsētai tuvojās negaiss. Viņš nopētīja automašīnas salonu un pirmo reizi ievēroja, ka tajā nav ierīkota ne rācija, ne cita sakaru aparatūra. Arī paklājiņi izskatījās nevainojumi, un apšuvums bija ideālā stāvoklī. Nemaz nelīdzinājās citiem policijas transporta līdzekļiem, kuros gadījies braukt.

Pēc tam viņš nopētīja Norsu.

Tumšie mati bija apgriezti zem ausīm. Ne pinkaini, bet biezi. Viņš bija gludi skūts un ar nelielu lieko svaru. Ģērbies atbilstoši, uzvalkā un kaklasaitē, taču uzmanību piesaistīja kreisās auss ļipiņa. Tā bija caurdurta. Auskara gan neredzēja, taču caurums bija labi saskatāms.

– Man ienāca prātā kāda doma, inspektora kungs. Vai drīkstu palūgt jūsu dokumentus? Tos gan vajadzēja pieprasīt jau lidostā.

Norss neatbildēja. Jautājums pievērsa Īana uzmanību, un zēns ziņkāri nopētīja Malonu.

– Vai jūs nedzirdējāt, Nors? Es gribētu redzēt jūsu dokumentus.

– Izbaudiet braucienu, Malon.

Strupā atbilde viņam nepatika. Tālab Malons pieķērās pie krēsla atzveltnes un, nospriedis uzdot jautājumu uzstājīgāk, paliecās uz priekšu.

Gar galvas atbalstu pretī pavīdēja ieroča stobra gals.

– Vai ar šādu dokumentu pietiks? – Norss pavaicāja.

– Īstenībā es biju cerējis apskatīt dokumentu ar fotogrāfiju. – Viņš norādīja uz ieroci. – Kopš kura laika Metropoles policijā lieto Gloka sistēmas pistoles?

Atbildes nebija.

– Kas jūs esat?

Pamājis ar ieroci Īana virzienā, Norss sacīja: – Viņa uzraugs.

Īans pasniedzās garām Gērijam un paraustīja hromēto rokturi no augšas un uz leju, taču durvis nepakustējās.

– Durvis aizslēdzām bērnu drošībai. – Norss sacīja. – Tas neļaus mazulīšiem izslīdēt uz ceļa.

– Puis, vai nepastāstīsi, kas šeit notiek? – Malons jautāja Īanam.

Zēns cieta klusu.

– Šie vīri acīmredzot krietni nopūlējušies, lai iepazītos ar tevi.

– Sēdiet rāms, Malon, – Norss piekodināja. – Tā nav jūsu darīšana.

Viņš atlaidās sēdeklī. – Te nu mēs esam vienisprātis.

Tomēr automašīnā atradās arī viņa paša dēls.

Norss sēdēja, lūkojoties atpakaļ, un viņa skatiens un pistoles stobrs ne uz mirkli nenovērsās no Malona.

Auto turpināja virzīties cauri rīta sastrēgumiem.

Kotons uztvēra garām slīdošās ainavas un atsauca atmiņā to, ko zināja par Ziemeļlondonas ģeogrāfiju. Viņš saprata, ka tilts, kuru viņi nupat šķērsojuši, ved pāri Reģenta kanālam, gaitenim līdzīgam ūdensceļam, kas vijās cauri pilsētai kā čūska un ieplūda Temzā. Gar četrjoslu promenādi cēli rindojās koki. Te valdīja bieza satiksme. Viņš pamanīja slaveno Lorda kriketa laukumu un zināja, ka dažu kvartālu attālumā stiepjas slavenā Beikerstrīta, kur esot dzīvojis Šerloks Holmss. Netālu atradās arī Mazā Venēcija.

Mercedes atkal šķērsoja kanālu, un Malons pavērās lejup uz koši izkrāsotajām dzīvojamām laivām, kas šūpojās gar ūdensceļa krastiem. Šur tur kanālā manīja arī garās laivas, taču ne vairāk kā desmit pēdas augstas, lai tās varētu izbraukt zem zemajiem tiltiem. Gar bulvāra malām rindās vien stiepās Džordža laikmeta dzīvokļu nami, kuriem priekšā auga stalti koki bez lapām.

Devīns iegrieza automašīnu malējā joslā. Gar logiem abās pusēs turpināja zibēt mājas. Apkārtne nemaz nelīdzinājās Atlantai, kur kādreiz atradās Malona mājas. Vēl trīs pagriezieni, un auto iebrauca apjumtā iekšpagalmā, kuru no trim pusēm ielenca augsts dzīvžogs. Mercedes apstājās pie agrākajiem zirgu staļļiem, kas celti no pasteļkrāsu akmeņiem un tagad bija pārbūvēti par dzīvojamiem namiem.

Norss izkāpa no auto. Devīns sekoja viņa paraugam.

Abas automašīnas aizmugures durvis tika atvērtas no ārpuses.

– Ārā! – Norss pavēlēja.

Malons nostājās uz bruģakmeņiem, kuru starpās koši zaļoja ķērpis. Gērijs un Īans izkāpa pa otrām durvīm.

Īans mēģināja bēgt.

Norss spēcīgi pagrūda zēnu, un viņš atsitās pret automašīnu.

– Nevajag! – Malons uzsauca. – Dari, kā viņš liek. Tu arī, Gērij.

– Stāvi rāms. – Norss piedūra ieroci Īanam pie kakla un ar visu augumu piespieda pie automobiļa. – Kur ir zibatmiņa?

– Kas tā par zibatmiņu? – Malons jautāja.

– Apklusini šo! – Norss skaļi izrīkoja.

Devīns ietrieca dūri Malonam vēderā.

– Tēt! – Gērijs iekliedzās.

Saliecies Malons pūlējās atgūt elpu, vienlaikus pamezdams Gērijam ar roku, lai parādītu, ka viņam nekas nekaiš.

– Zibatmiņa! – Norss atkārtoja. – Kur tā ir?

Malons izslējās, joprojām turēdams rokas pie sāpošā vēdera. Devīns atvēzējās vēl vienam sitienam, taču Malons trieca ar ceļgalu pretiniekam cirksnī un ar labo dūri iebelza tam pa žokli.

Atvaļināts un laika zonu nomocīts, viņš tomēr nebija bezpalīdzīgs.

Jau tūdaļ Malons apsviedās un paguva ieraudzīt Norsu pavēršam pret viņu ieroci. Šāviena blīkšķi atskanēja mirkli pēc tam, kad Malons metās zemē. Lode ietriecās dzīvžogā viņam aiz muguras. Malons redzēja Norsu slēpjamies aiz puspievērtajām Mercedes durvīm. Pielēcis kājās un pieķēries ar rokām jumtam, viņš veikli izlocījās cauri salonam un deva spēcīgu triecienu ar kājām pa pretējām durvīm.

Tās atsprāga vaļā, trāpot Norsam, un viltus policijas inspektors streipuļodams uzgrūdās nama sienai.

Īans jau skrēja prom, ielas virzienā.

Malona skatiens atrada Gēriju. – Ej kopā ar viņu. Laidies prom!

Viņam uzbruka no muguras.

Piere atsitās pret slapju akmeni. Cauri augumam izšāvās sāpes. Viņš bija domājis, ka Devīns ir padarīts nekaitīgs.

Tā bija kļūda.

Kaklu apvija roka. Viņš centās atbrīvoties no žņaudzēja tvēriena. Guļus stāvoklī bija grūti pretoties un izlocīties, un Devīna paņēmiens izlieca viņa muguru nedabiskā leņķī.

Ēkas visapkārt te pazuda skatienam, te atkal parādījās.

Pāri pierei vienā pusē stīdzēja asinis un aizmigloja redzi.

Pēdējais, ko viņš redzēja, pirms viņu apņēma tumsa, – Īans un Gērijs, kas nozuda aiz stūra.