Читать книгу Karaļa viltība - Stīvs Berijs - Страница 14

Ketlīna novietoja automašīnu Tjūdorstrītā, turpat pie vārtiem. Uz direktora iedotās vizītkartes bija rakstīts: “Midltemplhola.” Tā atradās vecā templiešu ordeņa teritorijā, tai Tiesu innu rajonā, kur jau četrsimt gadu kuploja Londonas juristu saime. Tur jau kopš Henrija VIII laikiem atradās divu lielāko juristu biedrību – Midltemplas un Innertemplas – galvenās mītnes. Pats Dikenss piederēja pie Midltemplas, un Ketlīnai allaž bija paticis, kā viņš apraksta dzīvi inna telpās.

“Tas, kurš ienāk šeit, atstāj troksni ārpusē.”

Viņu joprojām satrauca tas, ko viņa todien bija redzējusi. Karaļa Henrija kauli. Nekad dzīvē viņa nebūtu iedomājusies, ka redzēs tādu ainu. “Kurš ielauzies kapenēs? Šim cilvēkam drosmes katrā ziņā nav trūcis, jo Vindzoras pili pienācīgi apsargāja. Un kādēļ? Kas tur meklēts?” Visu ceļu atpakaļ uz Londonu šie jautājumi smagi nospieda prātu, un Ketlīna alka noskaidrot, kas viņu gaida Midltemplholā.

Lietus te nedaudz aprima, te gāza aumaļām. Īsie tumšie mati pa ceļam bija paguvuši izžūt, taču nerimstošās lāses tos atkal izmērcēja. Pie transporta vārtiem neviena sarga neredzēja, un autostāvvieta aiz mūra bija tukša. Pulkstenis rādīja gandrīz pusastoņi, un piektdienas darbi Tiesu innos bija beigušies.

Taču viņas darbdiena acīmredzot tikai sākās.

Šķērsojusi labi pazīstamo Karaļa sola ceļu, Ketlīna pasoļoja garām vairākām sarkanu ķieģeļu ēkām – visi to logi grima tumsā – un iegāja pagalmā iepretim slavenajai Tempļa baznīcai. Straujiem soļiem viņa devās uz krusteju tālākajā galā, šķērsoja vēl vienu ķieģeļiem klātu ceļu un nonāca pie Midlholas. Izkārtne pie fasādes vēstīja, ka ēka apmeklētājiem ir slēgta, taču viņa nelikās par to zinis un atvēra durvis.

Apgaismotā iekštelpa bija apmēram trīsdesmit metrus gara, platumā uz pusi mazāka, to apjuma konsoļu siju jumts – Ketlīna zināja, ka ozolkoka sijas ir deviņsimt gadu vecas. Augstos logus abās pusēs rotāja bijušo Mildtemplas locekļu bruņutērpi un ģerboņu piemiņas attēli. Gadsimtu gaitā to vidū bijuši ne tikai Dikenss, bet arī sers Volters Rolijs, Viljams Blekstons, Edmunds Bērks un Džons Mārstons. No viena telpas gala līdz otram stiepās četri gari ozolkoka galdi, gar tiem rindojās cieši cits citam līdzās novietoti krēsli. Tālākajā galā zem piecām lielām eļļas gleznām atradās senajo galds, pie kura biedrības astoņi visvecākie baristri bija ieturējuši maltītes jau kopš sešpadsmitā gadsimta. Portreti pie sienas nebija mainījušies jau divsimt gadu. Čārlzs I, Džeimss II, Viljams III, Čārlzs II, karaliene Anna un kreisajā pusē Elizabete I, kuras portrets skatienam atklājās tikai tad, ja interesents piegāja tuvāk.

No pretējā telpas gala tuvojās kāds vīrietis.

Neliela auguma, vairāk nekā sešdesmit gadus vecs, ar laika savecinātiem vaibstiem un seju, apaļu kā pilnmēness. Sirmie mati bija tik nevainojami safrizēti, ka gluži vai prasījās, lai tos sabužina. Kamēr viņš nāca tuvāk, Ketlīna nosprieda, ka biezie briļļu stikli tērauda rāmjos ne tikai slēpj acis, bet arī izdzēš viņa bezkaislīgo vaibstu dabisko simetriju. Viņš valkāja elegantu tumšu uzvalku ar vesti, no kuras kabatas izvijās sudrabota pulksteņķēde. Iedams vīrietis mazliet pievilka stīvo labo kāju un atbalstījās uz spieķa. Ketlīna zināja, kas ir šis cilvēks, lai gan viņi nebija iepazīstināti.

Sers Tomass Metjūss.

Slepenā izlūkdienesta vadītājs.

Tikai sešpadsmit vīri ir vadījuši šo pārvaldi, kas atbildēja par visām ārvalstu izlūkošanas darbībām kopš divdesmitā gadsimta sākuma. Amerikāņi to dēvēja par MI6 – šī nosaukuma saknes meklējamas Otrā pasaules kara laikā.

Viņa stāvēja, netikdama gudra, ko teikt un ko iesākt.

– Cik saprotu, jūs piederat Midltemplas korporācijai, – vīrietis sacīja klusā, piesmakušā balsī.

Ketlīna pamāja. Patskaņus vīrietis izrunāja ar koknejiešu akcentu. – Absolvējusi jurisprudences studijas Oksfordā, es saņēmu uzaicinājumu iestāties Midltemplā. Šajā zālē esmu ieturējusi daudzas maltītes.

– Pēc tam jūs nospriedāt, ka likuma sargāšana būtu intriģējošāka nekā tā interpretēšana?

– Aptuveni tā. Man šis darbs patīk.

Metjūss pastiepa pret Ketlīnu tievu pirkstu. – Man zināms tas gadījums ar zivīm pirms pāris gadiem.

Runa bija par tropisko zivju sūtījumu britu zooveikaliem no Kolumbijas un Kostarikas. Kontrabandisti bija iepildījuši plastmasas maisiņos izšķīdinātu kokaīnu, ūdenī starp zivīm tie bija gluži neredzami.

Taču Ketlīna pieķēra viltniekus.

– Esat visnotaļ atjautīga, ja atklājāt šādu triku, – vīrietis atzina. – Cik nelaimīgi, ka jūsu karjera šobrīd ir apdraudēta. – Tā kā viņa neatbildēja, direktors turpināja: – Vaļsirdīgi sakot, es drīzāk esmu jūsu priekšniecības pusē. Aģenti, kas atsakās spriest saprātīgi, laika gaitā izraisa vai nu paša, vai kāda cita cilvēka nāvi.

– Piedodiet, bet šim vakaram man apvainojumu pietiek.

– Vai jūs allaž esat tik tieša?

– Kā jūs jau minējāt, darbu es, visticamāk, zaudēšu. Ko es varu iegūt, izturoties bikli?

– Sacīsim, manu atbalstu jūsu karjeras turpināšanai.

Pavērsiens bija negaidīts. Tālab Ketlīna vaicāja: – Pastāstiet, ko jūs gribat!

Metjūss norādīja ar spieķi ēkas dziļumā. – Kad jūs beidzamo reizi apmeklējāt šo vietu, Midlholu?

Viņa sasprindzināja atmiņu. Bija pagājis gandrīz gads. Dārza viesības par godu draugam, kurš bija sasniedzis benčera pakāpi – tā dēvēja retos izredzētos, kas valdīja Midltemplā.

– Tas notika sen, – viņa teica.

– Man šeit allaž ir patīkami atgriezties, – bilda Metjūss. – Šī celtne pieredzējusi diezgan daudz mūsu vēstures. Iztēlojieties! Šīs sienas, šie griesti… viss te atradās jau Elizabetes Pirmās laikā. Pati karaliene stāvējusi šeit, šai vietā. Te notika Šekspīra lugas “Divpadsmitā nakts” pirmizrāde. Uz mani tas atstāj iespaidu. Bet uz jums?

– Vai tas palīdzēs man saglabāt šo darbu?

Tomass Metjūss smaidīja. – Norisinās kaut kas neparasts, mis Ričardsa. – Viņa joprojām stingi vērās vīrietī, kurš ieminējās: – Atļausiet jums kaut ko izstāstīt?

Princis Henrijs iegāja Ričmondas pils karaliskajos apartamentos. Uz Vestminsteru viņu bija ataicinājis tēvs, karalis Henrijs VII, turklāt licis ierasties nekavējoties. Tas nebija neparasts lūgums, ņemot vērā abu dīvainās attiecības pēdējo septiņu gadu laikā – kopš prinča brāļa Artura nāves, kad jaunais Henrijs kļuva par troņmantinieku. Karalis dēlu bija saucis turp bieži, lielākoties ar nolūku sniegt vai uzklausīt kādu mācību. Tēvs izmisīgi centās pārliecināties, ka viņa otrā dēla rokās karaļvalsts būs drošībā.

Spilvenu un pagalvju ieskauts, karalis gulēja uz tumšsarkana, ar zelta izšuvumiem rotāta palaga. No trim pusēm baldahīnu ielenca garīdznieki ar izskūtām tonzūrām, ārsti un kurtizānes. Tāda aina jaunekli satrieca. Par tēva agrākajām slimībām viņš zināja. Vispirms kakla iekaisums, tad reima tiskais drudzis, hronisks nogurums, apetītes zudums un nomāktības lēkmes. Taču par šo kaiti viņam nebija pavēstīts – lai arī tā izskatījās pagalam mokoša.

Turpat pie gultas kājgaļa stāvēja biktstēvs un sniedza pēdējo svaidījumu, ieziezdams mirstošā vīra basās pēdas ar svētīto eļļu. Tēva lūpām tuvināja krucifiksu, un viņš to noskūpstīja. Un tad Henrijs izdzirdēja čerkstošo balsi, kas tik bieži bija viņu strostējusi.

– Ar visu Viņa spēku un varu es lūdzu to Kungu sūtīt žēlsirdīgu nāvi.

Kā sastindzis viņš vērās uz viltīgo, izmanīgo vīru, kurš bija valdījis Anglijā divdesmit trīs gadus. Henrijs VII savu kroni bija nevis mantojis, bet gan izcīnījis kaujā, nogalinādams nicināmo Ričardu III Bosvortas laukā, līdz ar to darīdams galu Jorku un Lankasteru dinastijām un iedibināms jaunu dinastiju.

Tjūdorus.

Tēvs pamāja ar roku, aicinādams dēlu tuvāk. – Nāve ir ienaidnieks, kuru nevar nedz uzpirkt, nedz piekrāpt. Te talkā nenāks ne nauda, ne nodevība. Pie manis beidzot ir ieradusies nāve.

Viņš nezināja, ko lai atbild. Pieredze liecināja, ka šādos gadījumos prātīgāk ir klusēt. Viņš bija otrais dēls, Jorkas hercogs, un netika uzskatīts par nākamo karali. Šis pienākums bija lemts viņa vecākajam brālim, kuram romantiskais vārds “Arturs” bija dots, lai vēl vairāk pieteiktu Tjūdoru tiesības uz Anglijas troni. Arturam tika visas iespējamās privilēģijas, tostarp laulības ar cēlo Aragonas Katrīnu – tas ietilpa līgumā ar Spāniju un vēl ciešāk nostiprināja Anglijas stāvokli Eiropā. Taču piecus mēnešus pēc kāzām, tikko sešpadsmit gadus vecs, Arturs nomira, un turpmākajos septiņos gados pārmaiņas sekoja cita citai.

Nomira pāvests Aleksandrs VI Bordža. Pijs III Svētā Pētera krēslā pavadīja tikai divdesmit sešas dienas. Par Dieva vietnieku tika iecelts Jūlijs II, kas dižojās, ka viņam pieder visa Svētā Kardinālu kolēģija. Šāds vīrs bija gatavs ieklausīties saprāta balsī, tāpēc tūkstoš piecsimt trešajā gadā dienu pēc Ziemassvētkiem izpildīja Henrija VII lūgumu un izdeva bullu, atbrīvojot Aragonas Katrīnu no incesta grēka, ja tā apprecētu mirušā vīra brāli.

Tā viņš ar Katrīnu saderinājās.

Taču laulība tā arī netika noslēgta.

Karalis, kuru tagad redzēja velkam pēdējo dvašu, bija izmantojis iespējamās laulības tikai kā ēsmu Spānijai un Svētās Romas impērijai, raudzīdams gūt vēl kādu labumu.

– Mums jāparunā, – teica viņa tēvs. Katrs vārds it kā čerkstēja kaklā, plaušas kampa pēc gaisa. – Tava māte, ar kuru es drīz satikšos, tevi turēja augstā vērtē.

Jauneklis pats Jorkas Elizabeti dievināja. Kā jau otro karaļa dēlu viņu audzināja māte – mācīja viņam lasīt, rakstīt un domāt. Skaistā, maigā sieviete nomira pirms sešiem gadiem, nepilnu gadu pēc sava pirmdzimtā Artura bojāejas. Henrijs bieži bija prātojis, vai kāda sieviete jebkad spētu pilnībā līdzināties viņa mātei.

– Es tavu māti mīlēju vairāk par visu uz šīs zemes, – sacīja tēvs. – Daudzi tam varbūt neticētu. Bet tas ir tiesa.

Henrijs nesatricināmi un ar vēsu prātu klausījās. Katru dienu viņš dzirdēja ļaudis sarunājamies un zināja, ka šis karalis – stingrs, auksts un sīksts vīrs, kurš valda cietu sirdi un cietu roku, – nav tautā iecienīts. Tēvs uzskatīja, ka Anglija viņam pieder, jo bija to izcīnījis kaujas laukā, un tālab nācija ir viņam parādā. Daudzie īpašumi – lielākā daļa atņemti viņa sākotnējiem pretiniekiem – bija ļāvuši uzkrāt milzīgas bagātības. Henrijs VII apzinājās, kāda vērtība ir izspiešanai un cik liels ieguvums ir devība no tiem, kuri spēj maksāt par karaļa atvēlētām privilēģijām.

– Mēs esam kristieši, mans dēls, un mūsu sirdsapziņai jābūt vēl maigākai nekā pašam Svētajam Tēvam. Iegaumē to.

Atkal pamācības. Astoņpadsmit gadus vecajam jauneklim – gara auguma, padruknam, spēcīgiem locekļiem un rumpi, vīrietim visās nozīmēs – bija apnikušas šīs mācībstundas. Viņš bija pētnieks, dzejnieks un mūziķis, prata izraudzīties spējīgus vīrus un likt lietā viņu prasmes un pulcināja ap sevi ar augstu intelektu apveltītus cilvēkus. Viņš nevairījās baudu un nekad nepameta novārtā ne darbu, ne pienākumus. Viņš nebaidījās no neveiksmēm.

Reiz viņš alka kļūt par priesteri.

Tagad viņš būs karalis.

Beidzamā laikā Henrijs bija jutis saspringuma un nožēlas pilnu gaisotni pilī… Nāve allaž bija karaliskās nožēlas pārpilns laiks. Tiks izlaisti brīvībā cietumnieki, izdalītas žēlastības dāvanas, maksāts par misēm dvēseļu glābšanai. Vestminsteras kanceleja pildīsies cilvēkiem, kas vēlēsies maksāt par pēdējo apžēlošanu. Tas patiesi būs piedošanas laiks.

– Sasodītais cietsirdīgais zeņķi! – piepeši nogārdza tēvs. – Vai tu manī klausies?

Dusmu izpausme jaunekli, kā parasti, nobiedēja. Nodrebējis viņš no jauna pievērsa skatienu gultai. – Es klausos.

– Visi prom! – karalis pavēlēja.

Un tie, kas stāvēja ap gultu, steigšus atstāja telpu.

Palika vienīgi tēvs un dēls.

– Ir kāds noslēpums, kas tev jāzina, – sacīja tēvs. – Par to es nekad neesmu ar tevi runājis.

Henrija VII sejā pavīdēja apcerīga, domīga izteiksme.

– No manis mantojumā tu saņemsi naudu un veltēm bagātu karaļvalsti. Bet es jau izsenis esmu apguvis mācību neuzticēties citiem pilnībā. Tev jārīkojas tāpat. Ļauj apkārtējiem domāt, ka tu viņiem uzticies, bet patiesībā uzticies tikai sev. Nevienam nezinot, es esmu uzkrājis bagātības, kuras pēc tiesas un taisnības pieder tikai tiem, kuru dzīslās tek Tjūdoru asinis.

Vai patiesi?

– To es esmu nobēdzinājis kādā vietā, kas labi sen bija zināma templiešiem.

Šī ordeņa nosaukumu jaunais Henrijs nebija dzirdējis diezgan ilgu laiku. Agrāk tas darbojās Anglijā, taču jau divsimt gadu ordeņa pārstāvji te nebija manīti. Templiešu baznīcas un īpašumi gan palika, izkaisīti pa malu malām, un viņš dažus bija apskatījis. Kurā no tiem glabājas noslēpums?

Tas bija jānoskaidro.

Tālab viņš vēl reizi pakļāvās un beidzamo reizi pievērsa tēvam padevīgu skatienu.

– Tavs pienākums, – tēvs turpināja, – ir sargāt šīs bagātības un nodot tās savam dēlam. Es cīnījos, lai mūsu dzimta kāptu tronī, un, zvēru pie Dieva, tavs pienākums ir pieraudzīt, lai tā paliek.

Šajā jautājumā viņu domas saskanēja.

– Tev tur patiks. Tā vieta man ir labi kalpojusi, un arī tev tā labi kalpos.

Ketlīna cieši vērās Metjūsā. – Vai tā ir patiesība?

Viņš pamāja ar galvu. – Cik mums zināms, jā. Šis stāsts ir iekļauts arhīvā, kas nav pieejams sabiedrībai.

– Šīs ziņas ir piecus simtus gadu vecas.

– Un pārsteidzošā kārtā izraisīs sprādzienam līdzīgas sekas pat mūsdienās, ja nonāks atklātībā. Tādēļ mēs esam šeit.

“Kā tas var būt?” Ketlīna prātoja, bet cieta klusu.

– Sers Tomass Raieslijs uzrakstījis tās dienas, tūkstoš piecsimt devītā gada divdesmitā aprīļa, notikumu izklāstu. Nākamajā dienā Henrijs Septītais nomira. Diemžēl Raieslijs nevarēja pierakstīt to, ko tēvs patiesībā bija izstāstījis dēlam. Tomēr mums zināms, ka Henrijs Astotais nodeva ziņas par šo īpašo vietu savai sestajai sievai Ketrīnai Parrai īsi pirms savas nāves tūkstoš piecsimt četrdesmit septītajā gadā. Mēs arī zinām, ka Henrija Septītā turība nāves brīdī lēsta aptuveni četrarpus miljonu mārciņu apmērā. Mūslaiku naudā tas nebūtu aprēķināms, jo lielākā daļa mantojuma bija dārgmetāli, kuru apjoms un kvalitāte nav droši nosakāma. Taču nebūtu izslēgts, ka summa sasniegtu vairākus miljardus mārciņu.

Metjūss pastāstīja par vīra un sievas sarunu, kas notika pie Henrija Astotā nāves gultas tūkstoš piecsimt četrdesmit septītā gada janvārī un ļoti līdzinājās tēva un dēla sarunai pirms trīsdesmit astoņiem gadiem.

– Attiecībās ar sievietēm Henrijs Astotais bija nejēga, – Metjūss paziņoja. – Viņš velti uzticējās Ketrīnai Parrai, kura Henriju ienīda. Par visu mazāk viņa gribētu nodot uzticētās ziņas Edvardam Sestajam. – Metjūss brīdi klusēja. – Vai jūs zināt daudz par Ketrīnu Parru?

Ketlīna papurināja galvu.

Metjūss pastāstīja, ka viņa piedzimusi kādai Henrija Astotā kurtizānei un nosaukta par godu viņa pirmajai sievai Aragonas Katrīnai. Labi izglītotā sieviete pratusi franču, spāņu un itāliešu valodu. Henrijs apprecēja viņu tūkstoš piecsimt četrdesmit trešajā gadā. Kad karalis nomira, Ketrīna Parra bija tikai trīsdesmit četrus gadus veca. Drīz pēc tam viņa apprecējusies vēlreiz – ar Tomasu Seimūru – un drīz jau gaidīja no viņa bērnu. Pārcēlusies uz Sjūdli pili Glosteršīrā, viņa tūkstoš piecsimt četrdesmit astotā gada augustā dzemdēja meitiņu un pēc sešām dienām nomira. Seimūrs nodzīvoja līdz nākamā gada martam, kad tika sodīts ar nāvi par nodevību. Pēc tam atmiņas par Ketrīnu Parru, Tomasu Seimūru un viņu meitu Mēriju nogrima aizmirstībā.

– Taču ir iespējams, ka tagad situācija mainīsies, – atzina Metjūss.

Ketlīna aptvēra, ka norisinās kaut kas nopietns. Tā Vindzoras pilī bija izteicies priekšnieks. Runas par to, ka viņas karjerai Smago organizēto noziegumu pārvaldē pienācis gals, un atgriešanās Midlholā bija uzjundījušas atmiņas par to, kā viņa kopā ar citiem baristriem un studentiem sēdēja pie šiem galdiem un ieturēja maltīti – tāds pienākums bija laiku pa laikam jāpilda katram Midltemplas loceklim. Kādreiz, pirms vairākiem gadsimtiem, pusstundu pirms pusdienām uz Midlholas kāpnēm pūta ragu. Taču tie, kas bija izgājuši medīt zaķus Temzas tālajā krastā, pūtienus nedzirdēja, tādējādi laika gaitā ragam atradās vieta arhīvā.

Viņa bieži bija iztēlojusies, kāda dzīve te ritējusi pirms simtiem gadu, kā studenti gatavojās apgūt jurista profesiju. Iespējams, viņa drīz atgriezīsies un pati to izbaudīs.

Taču nedrīkstēja tik viegli piekāpties.

– Kāpēc esmu šurp atsaukta?

Smago organizēto noziegumu pārvaldes direktors bija izteicies: “Viņi lūdza piesaistīt lietai tieši tevi.”

– Bleiks Entrims.

Sen nedzirdēts vārds. Tiklīdz tas atskanēja Midlholā, Ketlīna aptvēra, ka pārsteigumi nebeidzas un situācija kļūst arvien sarežģītāka.

– Acīmredzot jums nav noslēpums, ka mēs ar Entrimu kādreiz bijām tuvi.

– Mēs cerējām, ka vienā no mūsu pārvaldēm atradīsies cilvēks, kas viņu pazīst. Meklējumos datubāzē uzgājām visai spīdošu Entrima rekomendāciju par jums, kas iekļauta jūsu pieteikumā darbam pārvaldē.

– Jau desmit gadus es neesmu ne ar viņu sarunājusies, ne viņu redzējusi.

“Un arī negribu,” Ketlīna domās piebilda.

– Jūsu tēvs bija Midltemplas loceklis, – atgādināja Metjūss. – Arī jūsu vectēvs un vecvectēvs. Visi bija baristri. Jūsu vecvectēvs bija benčers. Jums bija paredzēts iet viņu pēdās. Lai arī jūs pametāt jurisprudenci un kļuvāt par inspektori, tomēr līdz pat šai dienai nesatricināmi uzturat piederību Midltemplas biedrībai, nevairoties neviena pienākuma. Kādēļ tā?

Par viņu ir čakli ievāktas ziņas. Dažas no tām nebija atrodamas Smago organizēto noziegumu pārvaldes personāla dosjē. – Tam, kāpēc es nevēlos strādāt jurisprudencē, patlaban nav nozīmes.

– Neesmu vienisprātis. Tieši otrādi, tas var kļūt par visbūtiskāko patiesību, kuru neviens nevar atstāt neievērotu.

Ketlīna neatbildēja, un Metjūss šķita jūtam viņas vilcināšanos.

Pavēzējis savu sarkankoka spieķi, Metjūss atkal norādīja uz zāli. Pirmo reizi viņa ievēroja, ka spieķa rokturis veidots ziloņkaula globusa formā un gludajā virsmā iegravēti melni kontinenti. – Šī ēka būvēta pirms piecsimt gadiem un ir viena no pēdējām Tjūdoru celtnēm. Tiek apgalvots, ka Sarkanās un baltās rozes karš aizsākās tepat līdzās, dārzā. Tūkstoš četrsimt trīsdesmitajā gadā karotāji izvēlējās puses, noplūcot ziedu. Lankasterieši noplūca sarkanu rozi, jorkieši – baltu, un izcēlās piecdesmit piecus gadus ilgs pilsoņu karš. – Vīrietis brīdi klusēja. – Šie templiešu īpašumi ir pieredzējuši daudz mūsu vēstures notikumu un joprojām pastāv, ar katru aizgājušo gadu kļūstot arvien nozīmīgāki.

Uz Ketlīnas jautājumu viņš tā arī nebija atbildējis.

– Kāpēc jūs mani šurp aicinājāt?

– Labāk es jums to parādīšu.