Читать книгу Karaļa viltība - Stīvs Berijs - Страница 19

Ketlīna pārlūkoja informāciju klēpjdatorā. Sera Tomasa stāstījums par notikumiem ap Henrija VII un Henrija VIII pirmsnāves brīžiem bija intriģējošs, taču ekrānā varēja izlasīt pilnīgāku aprakstu.

Henrijs VII, pirmais Tjūdoru dinastijas karalis, bija sarausis no valsts lielas bagātības, kuras mantojumā nodeva savam dēlam Henrijam VIII. Pēdējos piecus no trīsdesmit astoņiem Henrija VIII valdīšanas gadiem lauvas tiesa Tjūdoru bagātību glabājās dzelzs lādēs Vestminsterā un vairākos slepenajos kambaros viņa pilīs. No tēva Henrijs bija iemācījies uzkrāt valsts naudu – no karaliskajām nodevām, nodokļiem, Kroņa iestāžu pirkumiem un Francijas maksājumiem par ieturētajām pensijām tika ievāktas milzīgas summas. Vēl vairāk turības ienesa klosteru iznīdēšana. Henrija VIII kronēšanas brīdī, tūkstoš piecsimt devītajā gadā, Anglijā bija vairāk nekā astoņsimt piecdesmit klosteri. Līdz tūkstoš piecsimt četrdesmitajam gadam bija likvidēti gandrīz visi – palikuši tikai piecdesmit –, un to bagātības bija konfiscētas. Pēc puslīdz saprātīgiem aprēķiniem spriežot, guvums lēšams desmitos miljonu mārciņu (mūsdienās tie būtu miljardi). Taču nav atrasts neviens izsmeļošs Henrija VIII apslēpto dārgumu krātuves reģistrs. Līdz mūsu laikiem nonākušie saraksti ir labākajā gadījumā nepilnīgi. Taču zināms, ka Henrija dēls Edvards VI, kurš kāpa tronī pēc tēva nāves tūkstoš piecsimt četrdesmit septītā gada janvārī, saņēma tikai mazu daļu šo bagātību.

Tobrīd Edvardam bija desmit gadi, un Henrija testaments paredzēja izveidot reģenta padomi, kas valdītu ar vairākuma balsošanu. Tūkstoš piecsimt četrdesmit septītā gada martā Edvards Seimūrs, nelaiķa karalienes Džeinas Seimūras brālis un karaļa tēvocis, jau bija ieguvis Lorda protektora titulu un tiesības paturēt to līdz dienai, kad Edvards kļūs pilngadīgs. Seimūrs nekavējoties pārņēma savā pārziņā visas piecas dārgumu istabas, kuras Henrijs bija novēlējis Edvardam. Tūkstoš piecsimt četrdesmit septītā gada nogalē reģenta padomes norīkota komisija pārmeklēja šīs telpas un atrada Henrija slepenās krātuves atlikumu – nieka vienpadsmit tūkstošus četrsimt trīsdesmit piecas mārciņas endželos, sovrinos un spāņu reālos.

Nav zināms, kur palikusi pārējā daļa.

Toties Seimūru liktenis gan nav noslēpums.

Henrija VIII jūtas pret Džeinu Seimūru bija stiprākas nekā pret visām pārējām piecām sievām. Viņa karalim bija dāvājusi likumīgā laulībā dzimušu dēlu, pēc kura viņš tik ļoti ilgojās, taču dažas dienas pēc dzemdībām nomirusi. Seimūru dzimta Henrija VIII valdīšanas laikā baudīja lielu labvēlību, bet pēc viņa nāves piedzīvoja vien bēdu dienas. Edvardu Seimūru atcēla no varas posteņiem tūkstoš piecsimt četrdesmit devītajā gadā un piecdesmit otrajā sodīja ar nāvi par nodevību. Viņa jaunākajam brālim neveicās labāk. Tūkstoš piecsimt četrdesmit septītajā gadā viņš apprecēja Ketrīnu Parru, Henrija VIII pēdējo karalieni, taču arī viņam piesprieda nāvessodu par nodevību, un to izpildīja tūkstoš piecsimt četrdesmit devītajā gadā, neilgi pirms brāļa krišanas no varas augstumiem.

Edvards VI nomira tūkstoš piecsimt piecdesmit trešajā gadā, tā arī nesasniedzis pilngadību.

Mēs jau sen zinām, ka Henrijs VIII nodeva Ketrīnai Parrai ziņas par slepenu vietu, kur viņa dēlu gaidīja lielākā daļa bagātību. Šis fakts diemžēl vēsturē palicis gandrīz nepamanīts. Kā nebūtisks. Tomēr nesen amerikāņu izlūkdienesta aģenti sākuši izrādīt lielu interesi par šo maz zināmo apstākli. Pēdējā gada laikā viņi pa visu mūsu valsti meklējuši noslēpto bagātību atrašanās vietu. Jūsu vadītājs jau noteikti ir izstāstījis par zādzību virkni, un jūs pati savām acīm redzējāt uzlauztās Henrija VIII kapenes. Atslēga šīs slepenās vietas atrašanai ir rodama kādā mazpazīstamā piezīmju tekstā, kas uzrakstīts šifrētā valodā. Tāda izskatās viena šo piezīmju lapa:

Kādam amerikāņu nolīgtam darbiniekam, vārdā Ferovs Karijs, varbūt ir izdevies atšifrēt šo tekstu. Diemžēl pirms dažām nedēļām Karijs gāja bojā negadījumā metro stacijā. Cik mums izdevās noskaidrot, viņa pētījums nav iznīcināts. Šī pētījuma atrašanā mums nepieciešama jūsu palīdzība. Bleiks Entrims arī uzsācis tā meklējumus. Lai jūs pilnībā sagatavotu uzdevumam, vajadzīga īpaša instruktāža. Lūdzu, bez kavēšanās dodieties uz Jēzus koledžas zāli Oksfordā, kur saņemsiet visas būtiskās ziņas.

Vēstījums beidzās.

Ketlīna sēdēja tumsā un vērās ekrānā.

Prātā virmoja domas par Bleiku Entrimu. Viņi bija satikušies gadu – viņa toreiz studēja jurisprudenci, viņš it kā bija Ārlietu ministrijas darbinieks. Tomēr pēc kāda laika Bleiks bija atklājis patiesību.

– Es strādāju CIP, – Entrims sacīja.

To dzirdot, Ketlīna jutās pārsteigta. Nekas tāds viņai pat sapņos nebija rādījies. – Ar ko tu nodarbojies?

– Es esmu vecākais ārvalstu informācijas analītiķis, taču drīz būšu vienības vadītājs. Es darbojos pretizlūkošanā.

– Vai tu vispār drīksti man to stāstīt?

Viņš paraustīja plecus. – Šaubos, vai no tevis iznāktu spiedze.

Par tādu apgalvojumu Ketlīna apvainojās. – Vai tu domā, ka es nebūtu pietiekami spējīga?

– Nedomāju, ka tevi tāds darbs interesētu.

Abus kādā Londonas krodziņā bija iepazīstinājis kopīgs paziņa. Attiecības izbeidzās acumirklī, kad Bleiks pieķēra draudzeni ar citu vīrieti. Tolaik viņai Entrims jau bija apnicis. Īpaši viņa dusmu lēkmes, kas uzšvirkstēja pilnīgi vai gandrīz neparedzami. Viņš ienīda savu darbu un priekšniecību, un ne par vienu, ne otru viņam neatradās neviena laba vārda. Ketlīnas acīs vīrietis bija izvērties par nožēlojamu vārguli, kas gan apveltīts ar glītu ārieni, taču nespēj izrādīt sirsnību.

Un tad pienāca pēdējā diena.

– Slampa!

Entrima acis gluži vai kvēloja naidīgumā. Ketlīna gan bija redzējusi draugu pārskaitušos, bet tik ļoti – nekad. Bleiks bija uzradies viņas dzīvoklī negaidīti agri un bez brīdinājuma. Iepriekšējās nakts ciemiņš pirms neilga brīža bija aizgājis. Kad pie durvīm klauvēja, viņa nosprieda, ka jaunais mīļotais ir atgriezies, tvīkdams pēc vēl viena skūpsta, taču uz sliekšņa stāvēja Entrims.

– Viss! – viņa noteica. – Mums viss ir beidzies!

Viņš iebrāzās dzīvoklī un aizcirta durvis.

– Ak tā? – Bleiks iesaucās. – Cits vīrietis? Šeit? Te, kur mēs tik bieži bijām kopā?

– Es te dzīvoju.

Ketlīna vairs negribēja Entrimu ne redzēt. Kļuva nelabi, vien uzlūkojot šo cilvēku. Bija grūti atcerēties, kad īsti pieķeršanās bija pārvērtusies naidā. Kad cits vīrietis izrādīja par Ketlīnu interesi – un šķita pavisam citāds nekā saltā aprēķinātāja dvēsele, kāda piemita cilvēkam, ar kuru viņa pavadījusi veselu gadu, – tik kārdinošai izdevībai viņa nespēja pretoties.

Viņa bija iecerējusi vēlāk tai dienā Entrimam piezvanīt.

– Viss ir beidzies, – viņa atkārtoja. – Ej prom!

Pavisam negaidīti viņš metās sievietei virsū un sagrāba viņas kaklu. Krītot Ketlīna ar muguru atsitās pret galdiņu, rītasvārki pašķīrās un atklāja skatienam kailo augumu. Uzbrukums bija tik spēcīgs, ka sieviete palika guļam kājām gaisā kā pienaglota pie nelielā galda virsmas.

Tā bija pirmā reize, kad Ketlīnai kāds uzbruka fiziski.

Bleiks pieliecās tuvu klāt viņas sejai. Trūka elpas. Viņa gribēja pretoties, taču iepriekš viss šai vīrietī bija liecinājis par gļēvulību.

Tātad vairāk neko viņš nenodarīs. – Vari sapūt ellē, – viņš nošņāca.

Nogrūdis Ketlīnu uz grīdas, viņš aizgāja.

Jau sen Ketlīna nebija kavējusies atmiņās par to dienu. Sasistais gurns pēc tam smeldza vēl nedēļu. Entrims mēģināja zvanīt, atstāja ziņas, lūgdams piedošanu, taču viņa par tām nelikās zinis. Mēnesi pirms šīs pēdējās satikšanās viņš bija uzrakstījis spīdošu rekomendāciju, ko viņa pievienoja iesniegumam, lai pieteiktos darbam Smago organizēto noziegumu pārvaldē. Todien atklādams savu saistību ar CIP, viņš pats bija solījis tādu uzrakstīt un apgalvoja, ka daži labi vārdi no viņa nekaitēs. Jau kādu laiku Ketlīna bija apsvērusi iespēju atteikties no juristes karjeras un pievērsties likuma sargāšanai, un šī varmācīgā šķiršanās nosvēra svaru kausus par labu šai pārvaldei.

Neko tādu viņa vairs nedrīkst piedzīvot.

Tā nu viņa iemācījās sevi aizstāvēt, nēsāt žetonu, šaut ar ieroci.

Ketlīna atklāja sevī mostamies agrāk nemanītu pārdrošību un bieži sprieda, vai tā attīstījusies, pateicoties Entrimam vai par spīti viņam.

Tādi vīrieši kā Bleiks Entrims dzīvoja ar pārliecību, ka visi pārējie ir zemākas kārtas radījumi. Bija svarīgi uzskatīt sevi par pārāku, ja arī tas neatbilda patiesībai. Brīdī, kad iedomība sadūrās ar realitāti, šādi tipi reaģēja varmācīgi.

Bleikā Entrimā jautās kaut kas nevaldāms. Viņš nemūžam negrieztos atpakaļ. To viņš nespēja. Viņš ne tikai nodedzināja visus tiltus – viņš tos atstāja radioaktīvus un slēgtus uz mūžiem.

Viņam atlika tikai viens virziens – uz priekšu.

Varbūt Metjūsam tomēr nav taisnība.

Tuvoties Entrimam pēc šiem vairāk nekā desmit gadiem Ketlīnai varētu būt grūtāk, nekā domāts.