Читать книгу Karaļa viltība - Stīvs Berijs - Страница 15

Malons savāca savas un Gērija drēbes un visu sakrāva ceļojumu somās. Izrādījās, ka Gērijs nav paņēmis līdzi daudz mantu – tieši tā, kā viņš bija mācījis. Galva pēc atsitiena pret pagalma akmeņiem joprojām sāpēja, un acu priekšā viegli miglojās. Īans nāca talkā visu salasīt un pat nemēģināja bēgt. Tomēr drošības pēc Malons ik brīdi atradās starp Īanu un izeju no staļļu iekšpagalma.

Vīrietis apsēdās uz bruģakmeņiem un centās noskaidrot prātu. Lietus ārā bija pierimis un pārvērties migliņā. Dzestrais gaiss gan nāca par labu, taču viņš priecājās, ka uzvilcis ādas jaku.

– Kā jūtaties? – Īans apvaicājās.

– Ne īpaši labi. Saņēmu diezgan stipru belzienu pa galvu. Malons paberzēja pieri, cenzdamies nepieskarties sāpīgajam punam.

– Es negribēju pamest jūsu dēlu tur, – Īans sacīja. – Es liku Gērijam lēkt.

– Viņš nav tāds kā tu.

– Lidmašīnā viņš man pastāstīja, ka jūs neesat viņa īstais tēvs.

Skaļi izteikti, šie vārdi aizskāra.

– Es neesmu viņa bioloģiskais tēvs, tomēr es viņu uzaudzināju.

– Viņš grib sameklēt savu īsto tēvu.

– Vai viņš tā sacīja?

Īans pamāja ar galvu.

Tagad nebija īstais brīdis šķetināt šo problēmu. – Cik lielas nepatikšanas tev draud?

– Neuztraucieties. Gan būs labi.

– To es nejautāju. Cik lielas ir nepatikšanas?

Īans neko neteica.

Taču Malonam bija nepieciešamas atbildes. No kopējā mozaīkas attēla iztrūka gabaliņi. Iepriekš tam nebija nozīmes, bet tagad Gērijs bija pazudis un viņš gribēja visu zināt.

– Kā tu no Londonas nokļuvi Džordžijā?

– Kad izspruku no automobiļa ar to zibatmiņu, mani sāka meklēt. Daži vīri ieradās ciemos pie mis Mērijas, bet viņa neko nestāstīja.

– Kas ir mis Mērija?

– Viņai Pikadili laukumā pieder grāmatveikals. Tur un arī citās vietās, kur es parasti apgrozos, ieradās vīri un uzdeva jautājumus. Visbeidzot es iepazinos ar kādu puisi, kas man piedāvāja aizbraukt uz Savienotajām Valstīm, un es iespēju izmantoju.

Stefanija bija Malonam izstāstījusi, ka Īans aizturēts Maiami muitā, kad mēģināja iebraukt valstī ar viltotu pasi. Viņa ceļabiedru, Īrijas pilsoni, kas izsludināts meklēšanā saskaņā ar vairākām apsūdzībām, arī arestēja. Nav zināms, kas šim cilvēkam bija padomā saistībā ar Īanu. Ceļojumi par brīvu nekad nav par brīvu.

– Tu zināji, ka tas puisis nav lāgā.

Īans pamāja. – Es domāju aizlaisties no viņa, tiklīdz iziešu no lidostas. Es protu par sevi parūpēties.

Šis apgalvojums likās apšaubāms. Zēnu acīmredzot māca tādas bailes, ka viņš bēga prom no valsts. Stefanija stāstīja, ka CIP meklējusi Īanu kopš oktobra vidus. Kad Maiami datubāzē ievadīja ceļotāja vārdu, iedarbojās trauksmes signāls, un zēnu nekavējoties aizturēja un lidmašīnā aizveda uz Atlantu.

Atlika vienīgi atrast pavadoni, kas nogādātu viņu atpakaļ Anglijā.

Un par to kļuva Malons.

– Kāpēc tu laidies prom no manis Atlantas lidostā?

– Es negribēju atgriezties šeit.

– Vai tev nav ģimenes?

– Man tādu nevajag.

– Vai tu vispār esi apmeklējis skolu? – Malons vaicāja.

– Es neesmu nekāds zābaks. Es protu lasīt. Gudrāks nekļūtu arī tad, ja katru dienu ietu skolā.

Malons acīmredzami bija aizskāris vārīgu stīgu. – Cik reižu tu esi bijis aiz restēm?

– Pāris reižu, uz īsu brīdi. Gadījās nepatikšanas.

“Interesanti gan, cik ilgi Īans tēlos skarbo zēnu,” Malons prātoja. Džordžijā Īana acīs bija pazibējusi baiļu atblāzma, tiklīdz puisis noprata, ka viņi dodas atpakaļ uz Londonu.

Arī dēla sejā Malons tolaik redzēja apjukumu.

Vēl pirms divām nedēļām Gērija dzīve bija droša. Viņam bija ģimene, māte un tēvs, lai arī dažādos kontinentos. Tagad puisis uzzināja, ka viņa īstais tēvs ir cits vīrietis. Gērijs ilgojās noskaidrot, kurš tas ir. Pema rīkojas nepareizi, noklusēdama tā cilvēka vārdu. Gēriju neapšaubāmi biedēja tas, ka viņš vairs nav Malons – ka viņa dzīslās rit citas asinis. Tādējādi vēlme noskaidrot savus radurakstus bija tikai dabiska.

– Gērijs stāstīja, ka jūs kādreiz esat bijis slepenais aģents. Kā Džeimss Bonds.

– Uz to pusi. Tikai pa īstam. Vai tu savu tēvu pazīsti?

Īans papurināja galvu. – Nekad neesmu redzējis.

– Vai esi kādreiz par viņu aizdomājies?

– Man ne silts, ne auksts. Tikpat viņa nekad bijis. Mammas arī ne. Pēc vecākiem man nekad nav bijis vajadzības. Ātri vien pielēca, ka varu paļauties tikai pats uz sevi.

Bet tas nav lāgā. Bērniem nepieciešami mammas un tēti. Vismaz tā Malons allaž bija uzskatījis. – Vai grūti dzīvot uz ielas, bez mājām?

– Man ir mājas. Man ir draugi.

– Piemēram?

Īans norādīja uz grāmatu plastmasas maisiņā. – Tā grāmatu lēdija. Mis Mērija. Viņa man iedeva tos stāstus un dažreiz ļauj palikt veikalā pa nakti, kad ārā ir auksts. Tad es tur varu lasīt visu, ko iegribas.

– Arī man patīk lasīt. Man pieder grāmatu veikals.

– Gērijs teica.

– Izskatās, ka jūs pa ceļam esat no sirds izrunājušies.

– Lidojums bija garš, un mums īpaši miegs nenāca.

Taču Malons nebija pārsteigts, ka zēni ir patērzējuši. Ar ko vēl Gērijs varētu parunāties? Ar māti, kas tikpat kā neko nestāstīja? Vai Malonu, kurš arī tikai nupat uzzinājis patiesību?

– Ko tu viņam ieteici darīt?

– Teicu, lai neiztaisās par sīkaļu. Viss ir normāli, līdz aste bluķī. – Tā kā Malons neizpratnē sarauca pieri, Īans paskaidroja: – Nu, sīkaļu. Mazu bērnu. Tādu kā mēs ar Gēriju. Un tad mēs iekuļamies nepatikšanās. Aste bluķī. Viss ir labi, kamēr tā negadās. Jo tad mūs sāk mācīt.

Kādu laiku valdīja klusums.

– Es ieteicu, lai iet un meklē, – Īans sacīja. – Un palūdz, lai jūs viņam palīdzat.

Malons pieņēma, ka tas no sirds ir domāts kā kompliments.

– Tu man tā arī neatbildēji, – vīrietis teica. – Kāpēc tu mēģināji bēgt Atlantas lidostā?

– Es būtu aizlaidies, ja Gērijs nebūtu mani apturējis.

Joprojām apdullis, Malons iedomājās par Norsu un Devīnu. – Vai ar tevi šeit notiks kaut kas slikts?

Īans tikai pavērās nakts tumsā.

Tieši no tādas atbildes Malons baidījās.