Читать книгу Karaļa viltība - Stīvs Berijs - Страница 12

Īans stāvēja pasažieru platformas galā zem apgaismotās izkārtnes, kas rādīja ceļu ārā no stacijas, un pētīja pārpildīto peronu.

Kurš būs nākamais?

Kā pirmo viņš izvēlējās pelēkā tvīda mētelī ģērbušos vecu sievieti, kas klumburēja kā suns ar sakropļotu kāju. Viņa nesa rokassomiņu, uzkarinājusi to elkoņa locītavā. Zeltainais slēdzis bija vaļā, un pārloks plivinājās pie katra gājējas mokošā soļa – un pirmajā mirklī Īans pat noturēja viņu par kabatzagļu pievilinātāju. Policija palaikam izsūtīja šādus cilvēkus pastaigāties stacijā. Taču, kādu brīdi uzmanīgi sievieti pavērojis, viņš secināja, ka vecenīte nav policijas ēsma, tādēļ izlauza ceļu pie tās cauri sastrēgumstundas drūzmai.

Oksfordas loks bija viņa iecienītākā uzturēšanās vieta. Tur krustojās Beikerlū, Centrālā un Viktorijas metro līnijas. Katru rītu un vakaru tur cauri plūda desmitiem tūkstošu cilvēku, un vairums devās uz modernajiem veikaliem un universālveikaliem, kas simt pēdu augstāk rindojās Oksfordstrītā un Bondstrītā. Daudzus – tāpat kā šo cienīgo večiņu, no kuras viņš nenolaida acu, – nospieda smago iepirkšanās maisiņu nasta. Viegls mērķis ikvienam, kuram piemīt prasme, kādu viņš bija slīpējis piecus no saviem piecpadsmit mūža gadiem.

Turklāt tikai retais viņā saskatīja draudus. Nepilnas piecas pēdas garš zēns ar bieziem, gaišiem matiem, kurus viņš apgrieza ar pērngad Harrod’s veikalā nozagtām šķērēm. Patiesībā viņam matu griezums visnotaļ labi padevās, un viņš pat apsvēra iespēju apgūt friziera amatu – kādudien, kad ielas dzīve būs palikusi aiz muguras. Pagaidām ar šīm dotībām bija pietiekami, lai nepazīstamu cilvēku acīs izskatītos pieklājīgi. Par laimi, pilsētas labdarības veikali piedāvāja plašu apģērba izvēli par zemām cenām vai pat par velti. Viņš bija iecienījis velveta bikses un kreklus ar piepogātām apkaklītēm. Tāds bezrūpīgs ģērbšanās stils atgādināja vienu no viņa iecienītākajiem varoņiem – Oliveru Tvistu. Ideāls uzņēmīga kabatzagļa tēls.

Viņa māte bija skotiete un nosauca dēlu par Īanu – tas bija vienīgais, neskaitot dzīvību, ko viņa tam bija dāvājusi. Kad puisēnam bija trīs mēneši, māte aizbēga, un viņas vietu ieņēma radiniece angliete un dāvāja zēnam uzvārdu Danns. Radinieci viņš nebija redzējis nu jau trīs gadus – kopš dienas, kad izlēca pa otrā stāva logu un devās Londonas ielās, kur izdzīvoja, pateicoties labdarībai un noziedzībai.

Policijai viņš nebija svešs, jo vairākkārt tika aizturēts citās stacijās un vienreiz arī Trafalgaras laukumā, taču ieslodzījumā tā arī nenonāca. Laika gaitā Īans bija paviesojies trijās audžuģimenēs, kur tomēr neiedzīvojās, jo ikreiz aizbēga. Vecums sekmēja to, cik neapskaužamā stāvoklī viņš nonāca. Ar žēlsirdību ir viegli manipulēt.

Slēpdamies pūlī aiz cilvēku mugurām, viņš tuvojās vecajai sievietei. Paņēmiens bija vienkāršs un gadu gaitā bieži izmēģināts – viņš viegli uzgrūdās upurim.

– Piedošanu, – viņš, aši pasmaidījis, izgrūda.

Sieviņa uzreiz atmaiga un reaģēja tikpat draudzīgi. – Tas nekas, jauno cilvēk.

Šī vārdu apmaiņa ilga trīs sekundes – pietiekami, lai iebāztu roku viņas somiņā un satvertu to, kam tika klāt. Guvumu viņš nekavējoties paslēpa zem jakas atloka un ieslīdēja dziļāk pūlī. Pametis ašu skatienu atpakaļ, viņš pārliecinājās, ka sievietei par notikušo uzbrukumu nav ne jausmas. Izlīkumojis cauri arvien biezākajai drūzmai, viņš zagšus palūkojās uz atradumu.

Mazs, sarkanbrūns cilindrs ar melnu plastmasas uzgali.

Viņš bija cerējis, ka tās būs šķiltavas vai kāda cita lieta, ko varētu ieķīlāt lombardā vai pārdot. Taču tas izrādījās piparu gāzes baloniņš. Arī agrāk bija gadījies vienu vai divus tādus pievākt. Neapmierināts pašūpojis galvu, viņš ielika priekšmetu kabatā.

Skatiens sameklēja otru upuri.

Aptuveni piecdesmit gadus vecu vīrieti vilnas žaketē, kam labās puses kabatas pārloks bija ielocījies uz iekšu. Tā bija lieliska izdevība. Eleganti ģērbtu vīriešu kabatās viņam šad tad bija gadījies vislabākais ķēriens. Šis konkrētais mērķis bija gara auguma un izstīdzējis, ar ērgļa degunu. Viņš stāvēja ar muguru pret Īanu, ar seju pret sliedēm un nemitīgi raudzījās pulkstenī, ik pa palaikam pievērsdamies elektroniskajam tablo, kas vēstīja, ka vilciena pienākšana gaidāma pēc nepilnas minūtes.

No melnā tuneļa izbangoja spēcīga vēja plūsma, kam sekoja pieaugoša rīboņa. Cilvēki sāka drūzmēties pie perona malas, gatavodamies ieplūst vagonos, kolīdz durvis atvērsies un elektroniska balss brīdinās par spraugu starp vilcienu un peronu.

Kabatzaglēna otrais upuris ienira pūlī un izspraucās priekšā, lai tiktu vagonā viens no pirmajiem. Šajā laikā cilvēki piesargājas vismazāk. Visi ir noguruši, dedzīgi vēlas nokļūt mājās. Modrība mazinājusies.

Ar pirmo upuri nebija paveicies.

Viņš cerēja, ka otrreiz laime uzsmaidīs vairāk.

Nokļuvis līdz eleganti ģērbtajam vīrietim, zēns bez kavēšanās ieslidināja labo roku viņa žaketes kabatā. Apkārtējo grūstīšanās sniedza nevainojamu aizsegu. Pirksti satvēra taisnstūrainu plastmasas priekšmetu. Viņš izvilka plaukstu no kabatas brīdī, kad tuneļa galā parādījās vilciens.

Tad divas rokas pagrūda eleganti ģērbto vīrieti, un tas nokrita no platformas taisni priekšā braucošajam vilcienam.

Atskanēja kliedzieni.

Bremžu sausā kaukoņa pārauga pērkona dārdos.

Šņāca hidraulika.

Arvien skaļāk skanēja neticības pilnie saucieni.

Īans piepeši attapa, ka stāv uz perona visu acu priekšā un tur rokā to, ko bija nozadzis no bojāgājušā žaketes kabatas. Taču neviens viņam nepievērsa uzmanību – izņemot gara auguma puisi sprogainiem, pelnu pelēkiem matiem un tādas pašas krāsas ūsām.

Un tad viņam kļuva skaidrs.

Vīrieti no perona varēja nostumt šis dēmons.

Abu skatieni sastapās.

Sprogainais pastiepās pēc tā, ko turēja Īans, acīmredzot kāda iemesla dēļ negribēdams, lai viņš to patur.

Īans atgrūda svešo roku un pagriezās, lai bēgtu.

Nākamajā acumirklī viņu no aizmugures apvija divas rokas. Ar papēdi viņš deva spēcīgu triecienu pa pretinieka plāno ādas kurpju purngalu.

Sprogainais iekliedzās un atslābināja tvērienu.

Atgrūzdams cilvēkus, Īans aizskrēja uz izeju.

Neviens viņu neapturēja. Pūļa uzmanību saistīja vienīgi vilciens un vīrietis, kas bija nokritis uz sliedēm. Vagonu durvis vērās vaļā, un pasažieri izkāpa uz perona.

Īans turpināja virzīties uz priekšu. Viņš neskatījās, vai Sprogainais seko. Šis sirojums Oksfordas loka stacijā bija izvērties par ārprātu, un viņa vienīgā vēlēšanās bija tikt prom.

Nonācis iepretim durvīm, viņš devās uz priekšu pa flīzēm izlikto gaiteni.

Tur redzēja maz cilvēku, jo lielākā daļa joprojām kavējās uz perona. Viņš dzirdēja svilpienus tālāk priekšā un ātri pagāja malā, ļaujot garām padrāzties diviem policistiem, kas steidzās lejup. Joprojām nezinādams, ko pamanījies izvilkt no kabatas, iekams nelaimīgais nolidoja no perona, zēns brīdi apstājās un apskatīja šo priekšmetu.

Datora zibatmiņa.

Viņš pakratīja galvu. “Bezvērtīgi. Vakariņas šodien nāksies meklēt vienā no trim misijām, kas piedāvā maltītes par brīvu. Bet man kārojas picu.”

Iegrūdis zibatmiņu kabatā, Īans steidzās uz eskalatoru. Augšā viņš izgāja cauri turniketam ar braukšanas kartiņu, kuru agrāk bija nozadzis kādam vīrietim Čelsi rajonā. Atstūmis netīras stikla durvis, viņš izgāja uz ielas vienmērīgā lietū. Cimdus viņš bija pazaudējis pirms dažām dienām kaut kur Īstendā. Spraukdamies garām cilvēkiem un neatraudams skatienu no nelīdzenā asfalta, viņš nogriezās gar stūri un gāja garām avīžu un cigarešu kioskiem.

– Re, kur tu esi. Un es tevi tā meklēju, – līdzās kāds ierunājās draudzīgā balsī.

Īans pacēla acis, un Sprogainais nevērīgi aplika roku viņam ap pleciem un virzīja zēnu pie automašīnas, kas stāvēja ielas malā. Zem jakas zēns sajuta naža asmens smaili, kas sāpīgi piespiedās augšstilba mīkstumam.

– Klusi un mierīgi! – vīrietis čukstus norādīja, – citādi notecināsim tev mazliet asiņu.

Trīs soļi, un abi nonāca pie tumšas krāsas Bentley automobiļa atvērtajām aizmugures durvīm. Viņu iegrūda salonā, Sprogainais arī iekāpa un nosēdās sēdeklī iepretim Īanam.

Durvis aizvērās, un automašīna uzsāka braukšanu.

Īans sēdēja nekustīgi, rokas sabāzis jakas kabatās.

Viņš pievērsa uzmanību otram cilvēkam, kas sēdēja blakus Sprogainajam. Vecāks vīrietis, ģērbies tumši pelēkā uzvalkā ar vesti, sēdēja taisni un raudzījās viņā zaļām, brūniem punktiņiem izraibinātām acīm. Skatiens vēstīja, ka viņš nav radis pie pretimrunāšanas. Biezie, sirmie mati noslīdēja līdz pat sarauktajām uzacīm.

– Tev pieder tas, kas man ir vajadzīgs, – ierunājās vecākais vīrs klusā, aizsmakušā balsī, nevainojami veidodams vārdus.

– Es nesadarbojos ar nepazīstamiem cilvēkiem.

Aristokrātiski atturīgo skatienu un sejas izteiksmi nomainīja jautrs smaids. – Es nesadarbojos ar ielaspuikām. Atdod man zibatmiņu!

– Kas tajā tik svarīgs?

– Es nevienam neatskaitos.

Pār muguru noslīdēja auksta sviedru tērcīte. Abi vīrieši, kas viņu cieši uzlūkoja, šķita izmisuši.

Un tas biedēja.

Tālab viņš meloja. – Es to aizmetu.

– Tādi sīki zaglēni kā tu neko neaizmet.

– Es nepaturu mēslus.

– Nogalini viņu! – pavēlēja vecākais vīrs.

Sprogainais metās uz priekšu, atvēzējis nazi, un gatavojās durt.

– Labi! Labi! – Īans steigšus iesaucās. – Man tas ir.

Vecākais vīrs ar rokas kustību apturēja Sprogainā uzbrukumu.

Automobilis sāka bremzēt satiksmes plūsmā.

Aiz lietū norasojušajiem logiem varēja redzēt, ka arī citi transporta līdzekļi sāk palēnināt gaitu – acīmredzot tuvojās krustojumam. Londonā sastrēgumstundas laikā neviens nebrauca ātri. Īans prātā pārlika izredzes un nosprieda, ka to nav daudz. Sprogainais joprojām turēja rokā nazi un zēnu uzmanīgi vēroja. Otrs vīrs lūkojās tikpat modri, un šaurajā salonā nebija īpaši daudz manevrēšanas iespēju.

Īans izņēma no kreisās kabatas zibatmiņu un parādīja to.

– Jums vajag šo?

– Prātīgs puika, – vecākais vīrs uzslavēja.

Ar otru roku Īans sagatavojās nākamajam gājienam, tikko jaušami pasmaidīdams.

Pirksti cieši satvēra piparu gāzes baloniņu. Viņš bija to noturējis par nevajadzīgu. Tagad tas šķita nesamaksājami dārgs.

Sirmais pasniedzās pēc zibatmiņas.

Tanī brīdī Īans izrāva no kabatas gāzes baloniņu un nospieda sviru.

Abi vīri ieaurojās un, velti pūlēdamies remdēt sāpes, berzēja acis.

– Nogalini viņu! Tūlīt pat! – sirmais izrīkoja otru.

Sprogainais aizvērtām acīm nometa nazi un taustījās zem mēteļa.

Ieraudzījis izvilkto ieroci, Īans vēlreiz iepūta viņam sejā asaru gāzi, un Sprogainais iebļāvās.

Zēns atslēdza automašīnas durvis un izslīdēja uz pielijušās ielas starp divām stāvošām automašīnām. Paķēris nazi no salona grīdas, viņš strauji aizcirta durvis.

Sieviete, kas sēdēja blakus stāvošajā transporta līdzeklī, uzmeta viņam dīvainu skatienu.

Bet viņš nelikās zinis.

Viņš meta līkločus starp transporta līdzekļiem nekustīgajā satiksmē, nonāca pie ietves un izgaisa vakara pustumsā.

Malons noklausījās zēna stāstījumā.

– Tātad tu stacijā zagi.

– Jā, šo to ieguvu. Tad es nocēlu vienam zellim zibatmiņu, bet jau nākamajā brīdī tas ķēms nogrūda viņu uz sliedēm.

– Tu redzēji, kā viņu nogrūda?

Īans pamāja. – To es nebiju gaidījis, tāpēc aizbēgu, bet tas, kurš viņu nogrūda, mani noķēra un iestūma savā mašīnā.

– Kur ir zibatmiņa? – Malons jautāja vēlreiz un pacēla maisiņu.

– Es to paturēju arī pēc tam, kad biju izkāpis no mašīnas. Nodomāju, ka tai varētu būt kāda vērtība.

– Un tādi zagļi kā tu neaizmet mantas, kurām ir kāda vērtība.

– Es neesmu zaglis.

Kotonam Malonam sāka trūkt pacietības. – Kur ir tā sasodītā zibatmiņa?

– Kādā īpašā vietā. Tur, kur es glabāju savas mantas.

Iezvanījās Malona tālrunis.

Tas viņu iztrūcināja.

Bet tad Malons atģida, ka varbūt zvana Gērijs. Viņš iegrūda Īanu pagalmā un ar skatienu nobrīdināja nebēgt.

Sameklējis tālruni, viņš nospieda taustiņu. – Gērij.

– Pie mums ir jūsu dēls, – paziņoja vīrietis. Balsi Malons pazina.

Devīns.

– Jūs zināt, ko mēs gribam.

Viņš zināja. Zēns stāvēja viņam tieši pretī. – Pie manis ir Danns.

– Tad mēs varam veikt apmaiņu.

Noguris no visa, Malons tikai atteica: – Kad un kur?