Читать книгу Adrenalīns - Deivids Elliss - Страница 10

Nejautājiet, kāpēc es daru to, ko daru.

Lai gan ir viegli izskaidrot, kāpēc es sēžu “Pie Vika”. Vodka palīdz man iemigt, bet vienam dzert man nepatīk – un tas nekas, ka bārā es nevienu nepazīstu.

Bet par to meiteni – par to gan nejautājiet.

Es trīs stundas vēroju viņu no bāra tālākā stūra. Atnāca viena apmēram desmitos, varbūt pusvienpadsmitos. Tieva skaistule ar tumši blondiem matiem, taču ne Bārbijas tips.

Smalka seja, viegli uzrauts deguntiņš un neaizmirstams skatiens. It kā viņa daudz būtu pieredzējusi.

Tādu mēdz dēvēt par raksturīgu. Un man patīk raksturīgas sejas, jo es neuzticos bārbijām un priekšroku dodu sievietēm, kuras nesaprot, cik pievilcīgas ir.

Tātad ienāca viņa, teiksim, pusvienpadsmitos. Turējās savrup. Pāris reižu palūkojās uz mani, bet vairāk tādēļ, ka mēs sēdējām pretējos izliektās bāra letes galos un es atrados tieši viņas redzeslokā.

Bet viņa nebija problēma. Tāpat kā japiji un pusmūža balamutes darba drēbēs.

Tās radīja divi puiši stūra nodalījumā. Melnīgsnēji itālieši ar bieziem matiem un resniem kakliem.

Ap pusnakti, kad apmeklētāju skaits no trīsdesmit bija sarucis līdz dažiem, viņi pasūtināja lēdijai pirmo dzērienu. Glāzi vīna. Viņa pagriezās, pasmaidīja un novērsās, iekams pamanīja abus vīrus, kas pacēla tostā savas viskija glāzes.

Otrais dzēriens tika nosūtīts pusstundu vēlāk, kad viņas glāzē bija atlicis tikai viens malks. Viņa kaut ko pateica bārmenim, bet es nedzirdēju – varbūt tāpēc, ka tobrīd tukšoju jau ceturto vodkas glāzīti, bet varbūt viņa runāja trauslajam augumam atbilstošā smalkā balstiņā.

Bārmenis personīgi nogādāja nākamo viskija porciju puišiem stūrī, un viņš runāja mazliet skaļāk nekā lēdija.

– Dāma pateicas, taču kompānijas šovakar nealkst. Neņemiet ļaunā!

– Oho! – aizvainojuma pilnā tonī iesaucās viens no itāliešiem.

Enerģisko mūslaiku mūziku tobrīd nomainīja kluss, līgans džezs. Bārā joprojām jautās odekolona smārds. Mani jau māca nogurums – tātad miegs būs labs –, taču es nez kādēļ vēl kavējos bārā.

Turklāt man vajadzēja izvingrināties. Pēc iesaistīšanās Toma Stolera lietā bija pagājusi vairāk nekā nedēļa, es biju izpētījis visus prokuratūras un Braiena Čaildresa savāktos pierādījumus, kā arī diezgan neveiksmīgi mēģinājis vēlreiz aprunāties ar pašu Tomu. No viņa uzzināt bija iespējams tikai par maltītēm cietumā un temperatūru kamerā. Es jau deviņas dienas nebiju devies skrējienā, un nesenajā oktobra vidus vētrā nemaz arī negribējās. Bet muskuļi treniņu trūkuma dēļ smeldza.

Kādu brīdi sieviete knibinājās ap savu viedtālruni, lai gan nemaz neizskatījās pēc tādas, kas varētu tamlīdzīgus aparātus lietot. Viņa nelikās agresīva korporācijas locekle. Bet varbūt es nepareizi spriedu. Tiešām – ko gan es zināju? Skaidrs bija tikai tas, ka viņa ir redzējusi dzīvi un spēj turēt alkoholu. Saskaitot pašas pirktos un sicīliešu izmaksātos, viņa bija izdzērusi sešas glāzes vīna.

Septīto atkal piedāvāja draugi no saulainās Itālijas. Es nezinu, kāpēc bārmenis nevis aizstāvēja dāmu, bet pasniedza viņai dzērienu. Bet lēdijai pietika. Viņa atgrūda glāzi un norausās no augstā krēsla.

Puišiem stūrī viņa pat uzmanību nepievērsa – un prātīgi darīts. Ļāva puikām saglabāt seju. Tādi tie itālieši ir – zaudējuši ikvienu pašu iesākto karu, bet iedomājas sevi par izcilākajiem vīriem pasaulē.

– Oho! – viens no viņiem uzsauca.

Es piecēlos un uzmetu plecos mēteli.

Arī viņi piecēlās. Abi izrādījās izstiepušies platumā, nevis garumā. Plecu un roku muskuļus varēja samanīt pat zem biezā apģērba. Varbūt svaru cilātāji.

– Tas nebija pieklājīgi, – pirmais norūca. – Tik daudz dzērienu, bet mums pat sveiciens nepienākas?

Sieviete jau bija uzģērbusi garu baltu mēteli un paņēmusi somiņu. Tad viņa pagriezās pret svešiniekiem.

– Sveiki, – viņa sacīja. – Un uz redzēšanos.

– Nē, nē, nē. – Tiklīdz lēdija izgāja pa durvīm, puiši pielika soli.

Un es tāpat. Kad atvēru durvis, viņi visi trīs stāvēja ārpusē. Viens no itāliešiem turēja dāmas augšdelmu, un viņa pūlējās izrauties.

– …vārdu, – puisis pieprasīja. – Vismaz to tu vari mums pateikt! Es taču tev izmaksāju dzērienus!

– Bet es to nelūdzu! – sieviete protestēja. Balss nemaz nebija tik vārga. Šķita, ka normālos apstākļos viņa spētu par sevi parūpēties.

– Laid viņu, – otrs uzbrucējs ierosināja.

– Lai pasaka savu vārdu un pateicas par dzērieniem.

Jau nākamajā brīdī visi pamanīja mani. Varbūt tādēļ, ka es skaļi nokremšļojos. Sieviete ielūkojās man acīs. Abi nelieši pagriezās un paraudzījās uz mani. Dzestrajā gaisā bija redzama mūsu elpa. Šis bija brīdis, kurā etiķete prasīja, lai es mazinu spriedzi.

– Apvainoties vajadzētu man, – es sacīju. – Es tur nosēdēju visu vakaru, bet man jūs nenopirkāt nevienu kokteilīti!

– Nemaisies, – atcirta puisis, kurš turēja sievietes roku.

– Piemēram, kaut ko dzirkstošu, – es turpināju. – Varējāt pamest sunim kauliņu…

Otrais neģēlis sagatavojās uzbrukumam.

– Varbūt pamēģināsi manu dūri?

– Prātīgi. Lielisks gājiens. Paklau, puiši…

Nejautājiet, kāpēc es daru to, ko daru. Lai cik savādi tas liktos, bet man izdevās ar savu klātbūtni panākt, ka uzbrucēji atlaiž sievieti. Un tāds nevainojams diplomātijas meistars kā es varētu arī pierunāt vīrus aiziet bez dūru vicināšanas. Mēs neizbēgtu no tukšas plātīšanās un draudiem – seja taču jāsaglabā –, bet dūru cīņas nebūtu. Kaut gan otrais puisis gatavojās uzbrukumam.

Un tādēļ es pašāvu gaisā elkoni. Esmu labrocis, bet sitieni man spēcīgāki izdodas ar kreiso. Ej nu saproti! Mans brālis arī veiklāk rīkojas ar labo roku, bet golfā labprātāk izmanto kreiso.

Mans elkonis trāpīja viņam pa mīksto deniņu daļu. Diemžēl tas, ka viņš nogāzās, nebija īsti mans nopelns. Tonakt ietve bija apledojusi. Viņš zaudēja līdzsvaru un spēcīgi satricināja kreiso plecu, bet galva atsitās pret ledu.

Varbūt tā ir neatbrīvota agresija. Varbūt kādas neapzinātas atmiņas no bērnības. Māte allaž stāstīja, ka es nepratu problēmas atrisināt ar dūrēm.

Bet, kā jau teicu, tas bija elkonis.

– Laikam sāpīgi, – es sacīju pirmajam nelietim. – Starp citu, es esmu Džeisons. Kā sauc jūs?

– Ko tev vajag? – viņš pavaicāja. Tas izklausījās pēc retoriska jautājuma. Viņš gribēja likties varens, taču piesardzība acīs liecināja, ka situācijas eskalācija nav plānota. Šķita, ka viņš ir gatavs riet, turpretī kost negrasās. Un es atkal sekoju etiķetes prasībām – ļāvu viņam aiziet, saglabājot seju.

– Jūs vēl neesat nosaucis savu vārdu, – es iebildu.

– Labi, es palīdzēšu. Beigās noteikti ir patskanis.

Kritušais pietrausās četrrāpus. Plecs acīmredzami smeldza. Un varbūt sāpēja arī galva. Ledus likās patiešām nežēlīgs.

– Mēs vēl tiksimies! Saprati? – To teica pirmais, kurš bija palaidis sievieti vaļā un devās palīdzēt draugam.

– Šeit es pavadu lielāko daļu vakaru, – es paziņoju.

Lai aizietu, viņiem bija vajadzīgs mazliet laika. Piekautais lēni piecēlās kājās, izgrūda pāris lāstu un kaut ko nikni norūca. Tomēr viņi aizgāja. Draudi bija garām.

Sieviete, ja gribētu, jau būtu aizskrējusi līdz nākamajam kvartālam. Taču viņa uzkavējās blakus un vēroja, kā uzbrucēji dodas prom un nozūd skatienam. Tad viņa pievērsās man.

– Paldies, bet es pati lieliski tiktu galā.

– Jūs kontrolējāt situāciju, vai ne?

– Apiešanās ar stulbeņiem ir mana specialitāte.

“Pašreizējo kompāniju viņa noteikti nedomā,” es klusībā spriedu. Sieviete ar plaukstām nogludināja balto mēteli. No mutes izplūda kārtējais garaiņu mutulis. Augstie papēži uz tāda ledus izskatījās nedroši.

– Laimīgu ceļu, – es novēlēju.

Ne vārda neteikusi, viņa aizgāja.