Читать книгу Adrenalīns - Deivids Elliss - Страница 19

Toriju es satiku pie Dīra zāles Svētās Margaritas koledžas pilsētiņā. Mugurā viņai bija tas pats baltais mētelis, galvā pelēka vilnas naģene, un plecā karājās mugursoma. Viņa parādījās līdz ar studentu straumi, kas plūda ārā pa gotiskajām durvīm, uztvēra manu skatienu un devās lejup pa kāpnēm. Lai gan viņa nesmaidīja – šīs sievietes smaidu es vēl netiku redzējis –, izteiksme sejā tomēr bija patīkama. Pareizais vārds droši vien būtu – piesardzīga.

Pamazām satumsa, kļuva arvien aukstāks. Mēs devāmies prom pa ielu. Apledojums uz ietves mijās ar netīrām peļķēm.

– Ko tu studē? – es vaicāju.

Viņa uzmanīgi palūkojās uz mani.

– Matemātiku.

– Ko iesāksi ar grādu matemātikā?

– Mācīšu citus. Noteikti.

– Ko?

– Varbūt mazus bērnus, – viņa attrauca.

– Tev patīk bērni? – Uz šo muļķīgo jautājumu Torija neatbildēja. “Kāpēc lai viņa gribētu mācīt bērnus, ja viņai tie nepatiktu?” Es mēģināju vēlreiz: – Tev pašai ir bērni?

– Nē.

Atskārtis, ka var sekot pretjautājums par to pašu tematu, es ievilku elpu. Tomēr viņa tikai iedama cieši nolūkojās uz mani.

– Ko dari tu? – viņa vaicāja.

– Es esmu advokāts. Kriminālajiem. Piedod, pārstāvu tos, kas apsūdzēti kriminālnoziegumos.

– Vai grūti?

– Brīžiem. Prokuratūrai ir krietni vairāk resursu. Parasti cīņa ir nevienlīdzīga.

Kādu mirkli Torija klusēja. – Ne jau to es gribēju zināt.

– Zinu. Tu vaicāji par manu sirdsapziņu?

Viņa atkal pagriezās pret mani.

– Kā esmu pamanījusi, tev patīk minēt, ko cilvēki domā. Kā jau vīrietim. Alfa tēviņam.

– Tiešām? Vai es gribu visu kontrolēt?

– Tā varētu teikt.

– Varbūt tev, Torij, vajadzētu specializēties psiholoģijā.

– To pašu es domāju par tevi.

– Pieredze ir vislabākā psihoanalīze, – es sacīju.

– Kas to teicis?

– Es. Tikko. Es esmu vienīgais, kurš patlaban soļo tev blakus.

– Ne jau to…

– Zinu. Tu gribēji noskaidrot, kādu ievērojamu cilvēku es citēju.

Torija uzjautrināta papurināja galvu. Viņa tikko bija nokārtojusi pārbaudījumu – par to, vai spēs izturēt manu ākstīšanos. Kā izrādījās, vismaz pāris minūšu viņa to var mierīgi.

Šis bija gadalaiks, kad apstākļi strauji mainās, un cilvēki izmantoja katru silto un skaidro dienu, lai izietu ārā, jo varēja gadīties, ka jau nākamajā zemi klāj drūmā ziemas sega. Vecāki steidzināja bērnus pāri rosīgajām ielām. Studenti klīda apkārt kā nepiesietas dvēseles, smējās, smēķēja un pļāpāja pa mobilajiem tālruņiem. Es jutos kā izstumtais, kā novērotājs. Man nebija neviena, kam iepirkties, un gandrīz nekā kopīga ar jaunatni, kurai piemita egocentriski nejēdzīga attieksme pret pasauli.

Kaut būtu! To es vēlējos no visas sirds. Pat nejēdzīgo attieksmi. Dažkārt es alku pēc tā, lai nesaprastu cilvēkus.

– Tev patīk būt pa advokātu? – Torija vaicāja. Normāls jautājums. Arī atbildei vajadzētu būt vienkāršai. – Viņš vilcinās.

– Man patīk sāncensība, – es atzinu. – Bet apsūdzēt kriminālnoziedzniekus man patika daudz labāk nekā aizstāvēt. Taču aizstāvēt ir grūtāk. Tas ir izaicinājums. Un man patīk izaicinājumi.

Kādu brīdi viņa iegrima domās.

– Nevis palīdzēt cilvēkiem?

– Tas var būt papildu ieguvums.

Mēs apstājāmies krustojumā un gaidījām zaļo signālu luksoforā. Torija lūkojās manī ar lielajām brūnajām acīm. Ārā no cepures spraucās tumši blondie mati. Pievilcīgi, bet viņai nepiestāvēja. Torija bija vecāka par citiem studentiem, varbūt nepilnus trīsdesmit gadus veca, tātad nonākšana koledžā noteikti saistīta ar kādu īpašu gadījumu. Un parasti šādi stāsti nebija laimīgi.

– Vai esi kādreiz aizstāvējis killeru? – viņa jautāja.

– Jā, manā kontā ir dažas slepkavību lietas.

– Vai viņi bija vainīgi?

Es pamāju.

– Lielākā daļa manu aizstāvamo ir vainīgi.

Luksoforā iedegās zaļais signāls, un gājēji šķērsoja pāreju, taču Torija pagriezās pret mani. Ja mēs uzņemtu filmu, šis būtu brīdis, kad viņa mani noskūpstītu vai pateiktu, cik lielisks es esmu. Vai arī patriektu mani pie velna.

– Kurš naktīs sēž bārā un dzer vientulībā? – viņa pavaicāja.

– Tu, – es attraucu.

– Vienu reizi. Bet tu vismaz divreiz, turklāt šķita, ka jūs ar bārmeni esat visnotaļ labi pazīstami.

– Man ir grūtības ar miegu. Vodka palīdz. – Lai iedzertu vodku, nevajag iet uz bāru.

– Ja es dzeršu mājās, jutīšos nožēlojams, – es iebildu. Torija iepleta acis, un es paskaidroju: – Vēl nožēlojamāks.

Torija piemiedza acis un pētīja mani, analizēja. Godīgi sakot, man tāda attieksme īpaši nepatīk, bet šoreiz tā mani netraucēja.

Viņa nopūtās un sacīja:

– Manuprāt, tu esi interesants cilvēks. Ar tevi būtu patīkami pavadīt laiku, taču romantika mani nesaista. Patlaban manā dzīvē tai nav vietas.

– Kāda sagadīšanās! Ar mani ir tāpat.

– Vai tādiem vārdiem mačo paziņo, ka piekrīt maniem noteikumiem? – Torija vaicāja. – Ja negribi, es sapratīšu.

– Es piekrītu taviem noteikumiem. Tikai ar vienu iebildi.

Torija atkal iepleta acis.

– Klausos.

– Tu apsvērsi iespēju, ka reiz… tikai iespēju… to darīsi ar roku.

Šī bija pirmā reize, kad Torija sāka no sirds smieties.