Читать книгу Adrenalīns - Deivids Elliss - Страница 9

Tiesnesis Bērtrands Nešs ir viens no tiem neparastajiem cilvēkiem, kurš liekas ieņemam amatu jau kopš cilvēces pirmsākumiem. Melš, ka savulaik viņš bijis apgabala prokurors, bet es neesmu pārliecināts, ka vēl ir dzīvajos kāds no tiem, kurš varētu šo apgalvojumu apstiprināt. Vārdnīcā pie šķirkļa “tiesnesis” ir norādīts viss, ko var attiecināt arī uz Nešu: plata, vēju appūsta seja, biezi sirmi mati un baritons, kas rada nepatiesu iespaidu par viņa vecumu.

Viņš ir valdonīgs, stūrgalvīgs un komunikabls. Nevienam nav izdevies izvairīties no viņa dusmām, kuras var izpausties dzēlīga rājiena vai iznīcinoša sarkasma formā, kas allaž tiek izspēlēts publikai – lielākoties juristiem, kam nebija vajadzīgs pamudinājums, lai izplūstu skaļos smieklos par jebkuru šī cilvēka humora kriksi.

Savu tiesas zāli viņš lolo gluži kā dārgakmeni, novirzīšanos no priekšrakstiem un etiķetes pārkāpumus necieš jau kopš tūkstoš astoņsimt deviņdesmitā gada vai kad nu viņš sāka praktizēt tiesā. Bez atļaujas nedrīkst tuvoties lieciniekam. Neviens nedrīkst kaut skaņu izdvest pēc tam, kad izteikts iebildums, kuru viņš vēl nav izvērtējis. Nedrīkst uzrunāt tiesu, ja neesi piecēlies kājās un tiesnesis nav devis atļauju. Un prasīt papildu termiņu atbildei uz iesniegumu drīkst vien tad, ja draud nāve vai nopietni miesas bojājumi. Un nekad, nekādā gadījumā nedrīkst nokavēt sēdi.

Pirms diviem gadiem mazliet spēku no Bērtranda Neša izsūca vēzis, bet viņš pamazām atgūstas, iekritušie vaigi atkal kļūst apaļi. Varbūt viņš nodzīvos līdz simts gadiem, bet varbūt jau ir sasniedzis šo robežu.

Torīt tiesnesis Nešs pāri brillēm palūkojās uz mani.

– Jūs tā pavēlu ielecat vilcienā, Kolariča kungs, – viņš sacīja.

– Jā, jūsu godība. Kā jau Čaildresa kungs norādīja…

– Es protu lasīt, Kolariča kungs. Šķiet, Čaildresa kungs pārceļas uz zaļākiem laukiem.

– Jā, tiesnesi, es pievienošos Gerija Soltersa firmai, – Braiens paskaidroja, nostājies man līdzās.

– Soltersa kungs ir krietns advokāts. Vājš golfa spēlētājs, bet lielisks advokāts.

Tiesas zālē, gluži kā vecas komēdijas aizkadrā, atskanēja smieklu šalts.

Nešs palūkojās uz apsūdzības komandu, kuru vadīja Vendija Kotovska.

– Vai valstij ir iebildumi? – viņš pajautāja.

Es pakāpos sānis, lai Vendija tiek pie mikrofona. Tiesnesis Nešs pieprasīja, lai viņa zālē abu pušu pārstāvji runā no katedras – gluži kā federālajās tiesās.

– Mēs iebilstu tikai pret lietas atlikšanu, jūsu godība, – Vendija paziņoja.

Pārmaiņus palūkojies uz mani un uz Čaildresu, tiesnesis atkal pievērsās Vendijai.

– Es nejautāju, vai jūs iebildīsiet pret lietas atlikšanu, Kotovskas kundze. Es jautāju, vai jūs iebilstat pret advokāta nomaiņu.

Vendijai vajadzēja to paredzēt. Šī taču nebija viņas pirmā reize pie Neša.

– Mēs neiebilstam, ja šīs nomaiņas dēļ nevajadzēs atlikt prāvu, – viņa paskaidroja.

– Vai tā būs, Kolariča kungs? Vai jūs gribēsiet pārcelt prāvas datumu?

– Jūsu godība…

– Atbildēt iespējams ar vienu vārdu, Kolariča kungs. Vai jūs gribat pārcelt prāvas datumu? Grafikā paredzēts, ka tā sākas pēc sešām nedēļām.

– Tiesnesi, mana atbilde ir atkarīga…

– Tas ir vairāk nekā viens vārds, advokāt! Jā vai nē. Ikvienā valodā tie ir ļoti vienkārši vārdi.

Viņš atkal pievērsās zālei. Mēs todien bijām pirmie, un tāda goda nealka neviens, jo tiesnesis Nešs spēlēja uz publiku.

– Varbūt, – es atbildēju.

– Varbūt? – Tiesnesis pagrozīja galvu. Skatītāji pierima vulkāna gaidās.

– Varbūt, – es atkārtoju.

Nešs piemiedza acis.

– Redziet, advokāt, šī lieta jau vairākkārt ir atlikta, tādēļ ilgāk vilkt es negribu. Čaildresa kungs neapšaubāmi ir sagatavojies prāvai, un puses ir apņēmušās sākt noteiktajā datumā. Ja jūsu iesaistīšanās lietā prasa papildu termiņu, lai gan Čaildresa kungs lieliski var palikt par vadošo advokātu, man būs stingri jāpadomā par jūsu lūgumu. Tātad… – Viņš paliecās uz priekšu. – Vai šādi apsvērumi kaut kā maina jūsu atbildi?

– Nē, – es noteicu.

Tiesnesis samirkšķināja acis. Viņam nepatika mana atbilde. Apsūdzētā tiesības uz paša izvēlētu advokātu ir svētas un teju augstākas par jebkurām citām tiesībām. Protams, tām ir savas robežas, taču tiesnesis, kurš cenšas iegalvot apsūdzētajam kriminālnoziegumā, ka viņš nevar izmantot izvēlētā advokāta pakalpojumus, tuvojas tai galējai līnijai, no kuras baidās visvairāk, proti, apelācijas tiesas lēmumam atcelt viņa lēmumu.

Bērtrands Nešs mēģināja iedzīt mani stūrī, un es viņu izprovocēju.

Pēc brīža viņam sākās tiks un noraustījās lūpu kaktiņš. Šis tiesnesis mīlēja profesionālo meistarību un cienīja cilvēku, kas labprāt piedalās šajā spēlītē.

– Es gribētu uzklausīt pašu apsūdzēto, – tiesnesis sacīja. Toms Stolers atradās arestantu nožogojumā pa labi no mums un skatījās tiesas zāles stūrī, it kā nemaz nemanītu mūsu klātbūtni. Sargs piegāja un lika viņam piecelties. Mugurā Stoleram bija spilgti dzeltens kombinezons, kā jau piedien ieslodzītajam tiesas prāvas laikā.

– Stolera kungs, vai jūs saprotat, ka šodien mēs izlemjam, vai Kolariča kungs kļūs par jūsu advokātu Čaildresa vietā?

Arī tobrīd Stolers ar šaudīgo mēli laizīja lūpas un nemitīgi lauzīja savažotās rokas.

– Labi, – viņš sacīja.

– Jūs to saprotat? – Tiesneša tonis atmaiga. Viņam patika sakaut advokātus, savukārt pret apsūdzēto viņš izturējās krietni laipnāk. Turklāt apelācijas tiesa pēdējā laikā ļoti cienīja Sesto konstitūcijas papildinājumu, un neviens tiesnesis nevēlējās atklāti parādīt, ka liedz apsūdzētajam paša izvēlētu advokātu.

– Jā.

– Un jūs tam piekrītat, Stolera kungs? Jūs gribat, lai Kolariča kungs ir jūsu advokāts?

Toma skatiens ieurbās grīdā.

– Labi.

– Ar to vien nepietiek, Stolera kungs. Tas nav mans lūgums. Tas ir jūsu lūgums. Jūs gribat mainīt advokātu? Čaildresa kungs ir labs, pieredzējis advokāts, kas jau kādu laiciņu ir nodarbojies ar jūsu lietu. Un juridiskā firma var pagaidīt, ja vēlēsieties viņu paturēt.

– Labi, – Toms atbildēja.

Tiesnesis aizkaitināts atslīga krēslā.

– Arī Kolariča kungs ir izcils advokāts. Mēs esam tikušies neskaitāmas reizes, un es nešaubos par viņa spējām, taču viņš lietā iesaistās pārāk vēlu. Es negribētu apgalvot, ka jūsu lieta ir tik sarežģīta, tomēr atlicis diezgan maz laika. Un jums būtu jāsaprot, ka es ļoti negribēšu pārcelt prāvas datumu. Tātad pirms lēmuma pieņemšanas jums vajadzētu kārtīgi padomāt. Tātad… Vai jūs saprotat, ko es saku?

– Jā.

Es biju diezgan pārliecināts, ka Toma galvā tobrīd risinās pavisam cita saruna.

– Kuru jūs vēlaties par savu advokātu, Stolera kungs?

Toms palūkojās uz mums un tad norādīja uz mani.

– Viņu, – apsūdzētais sacīja.

– Jūs rādāt uz Kolariča kungu?

– Labi.

Tiesnesis dziļi ievilka elpu.

– Lai gan viņam ir tikai sešas nedēļas, lai sagatavotos prāvai? Es ļoti negribētu pārcelt datumu.

– Es negribu, – Stolers norūca.

– Atkārtojiet, lūdzu, Stolera kungs!

– Es negribu pārcelt. Es gribu, lai tas viss beidzas.

Kādu brīdi tiesnesis pētīja apsūdzēto un rauca pieri.

– Vai uzklausīsiet mani, tiesnesi? – es jautāju.

– Lūdzu.

– Mans klients nevēlas atlikt lietu. Bet es varbūt gribēšu. Mans klients ir garīgi slims un varbūt uzklausīs manu padomu. Pagaidām tas nav noticis. Patlaban es neesmu gatavs iesniegt lūgumu atlikt lietu, bet vēlāk viss var mainīties.

– Jūs uzņematies smagu nastu, – Nešs brīdināja. Tad viņš apmierināja iesniegumu par manu iecelšanu vadošā advokāta kārtā un izziņoja nākamo sēdi.

Dīdre Meilija – krustmāte Dīdre – nolūkojās, kā māsasdēls iziet no tiesas zāles. Acīs viņai riesās asaras. Pēc tam viņa pievērsās man.

– Paldies – viņa bez skaņas noteica. Seja pauda mazliet vairāk cerību nekā iepriekš.

Un es savukārt cerēju, ka spēšu tās attaisnot.