Читать книгу Adrenalīns - Deivids Elliss - Страница 4

Janvāris

Bija skaidrs, ka tovakar ar Ketiju Rubinkovsku notiks kaut kas slikts.

Bet pagaidām viņu nodarbina nepieciešamība novietot Accord markas automobili šaurā stāvvietā tikai kvartāla attālumā no viņas dzīvokļa. Protams, varēja nenoņemties ar iespraukšanos mazītiņā spraugā starp diviem pilsētas džipiem, taču atrast tik izdevīgu vietu netālu no viņas daudzdzīvokļu nama gadījās tikpat reti kā ieraudzīt Haleja komētu, tādēļ pūles – un neizbēgamā kaimiņu automobiļu signalizāciju taurēšana – ir tā vērtas.

Pirms dzinēja izslēgšanas viņa palūkojas apkārt. Gēringera ielas tālākajā ziemeļu galā atrodas kooperatīvās daudzdzīvokļu mājas, kam pieejas celiņus slēdz vārti, un paretam vienģimeņu nami, kam lielākoties bieži mainās īpašnieki un allaž nepieciešams remonts. Dažas minūtes pirms vienpadsmitiem vakarā iela ir tukša un liekas miegaina, taču apgaismojums ir pietiekams. Apkārtni klāj viegla migla – pateicoties tam, ka pēcpusdienā temperatūra paaugstinājusies līdz četrdesmit diviem grādiem pēc Fārenheita, lai gan Vidējos Rietumos ir janvāris.

Viņa nopūšas un izstaipās. Nogurums ir nežēlīgs – astoņas stundas pavadītas, pārbaudot kravu un pārvadājumu rēķinus, pēc tam četras stundas neorganiskās ķīmijas lekcijās viņa klausījusies profesora Dilana monotonajā stāstā par molekulāro orbitāļu teoriju.

No pasažieru sēdekļa viņa paķer savu mugursomu un izkāpj no automobiļa, aizver durvis un iedarbina signalizāciju. Pēdējās stundas laikā gaisa temperatūra ir kritusies, it kā pilsēta pēkšņi būtu atcerējusies, ka ir taču ziema. Ketija vēlreiz veikli nopēta apkārtni, tad pieiet pie bagāžas nodalījuma, atver to un paņem somu ar sporta tērpu. Viņa bija plānojusi vakarā patrenēties skolas sporta zālē, tomēr pietrūka enerģijas. “Varbūt mājās divdesmit minūtes pasoļošu pa tredbānu,” viņa prāto, lai gan apzinās, ka apņemšanos diez vai izpildīs.

Šaubas rodas tāpēc, ka viņa iecerējusi vēl kādu darbiņu – ne jau birojam vai skolai. Viņai vispār neviens nav licis to darīt, taču problēma nedod mieru. Varbūt tā nemaz nav problēma, bet prātu nodarbina nemitīgi un…

Ketija aizver bagāžas nodalījumu un spēji noelšas, kāpjoties atpakaļ un atduroties pret pilsētas džipu. Vēl pirms mirkļa ielā nevienu nemanīja. Tagad kāds ir uzradies. Viņa ievelk elpu.

– Piedodiet, – viņa nosaka izvārgušā balsī. – Jūs mani nobiedējāt.

Pēc nepilnām piecām sekundēm viņas galvaskausā starp acīm ieurbjas lode. Tā sašķaida spārnkaulu, sietiņkaulu un orbītas plātnīti un iestrēgst smadzeņu stumbrā. Tiek radīts šoka vilnis, kas izplatās smadzenēs un izraisa tūlītēju samaņas zudumu. Acumirkli pirms tam Ketija atceras, ka rīt ir viņas divdesmit ceturtā dzimšanas diena.

Viņa sabrūk uz ielas. Mirusi. No deguna un mutes plūst asinis, jo sirds vēl nav aptvērusi, ka jābeidz tās pumpēt. Acis vairs neredz vīrieti, kurš noņem viņai no pleca somiņu, paķer mobilo tālruni no jostas maciņa un norauj kaklarotu.

Vīrietis bēg prom no nekustīgā līķa, un soļi atbalsojas tumsā. Bet viņa to vairs nedzird.

Detektīvs Frenks Danilo no blakus telpas vēroja aizdomās turamo, kurš sarunājās pats ar sevi, nemitīgi kustinot lūpas, vēcinot rokas un savādi vingrinot pirkstus.

Pirkstu nospiedumi liecināja, ka tas ir divdesmit septiņus gadus vecais Tomass Deivids Stolers, kurš pirms nepilniem diviem gadiem demobilizēts no armijas reindžeriem. Kā oficiālā dzīvesvieta uzrādīta adrese van Hārta ceļā, taču izskatījās, ka par savām mājām Stolers dēvē Frenzena parku.

– Viņš joprojām runā. – Detektīve Ramona Gregusa iemalkoja kafiju. – Es nesaprastu ne vārda pat tādā gadījumā, ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība.

– Tāpēc, ka viņš klusi murmina? Vai tāpēc, ka viņš runā nesakarīgi?

Gregusa papurināja galvu.

– Iespējams, ka abi varianti.

– Vai viņš apzinās realitāti? – Danilo vaicāja. – Tu taču saproti, kurp tas novedīs.

– Saprotu, Frenk, tomēr tā nav mūsu problēma. Dabūsim liecību un pārējo atstāsim citu ziņā.

Danilo pamāja ar galvu, papliķēja kolēģes roku un tad paņēma pierādījumu kasti. Abi iegāja nopratināšanas telpā. Pirmais viņus pārsteidza spēcīgais cilvēka izgarojumu smārds. Tomam Stoleram bija tumši, sapinkājušies mati, gara bārda, kurā saķērušās ēdiena atliekas, noskrandis apakškrekls un netīrs, saplīsis krekls ar garām piedurknēm – tik izbalējis, ka bija grūti noteikt sākotnējo krāsu. Šajā apģērbā viņu atrada, un tas likās savādi, jo viņš dzīvoja un gulēja zem klajas debess un šīs drēbes noteikti nebija piemērotas zemajām temperatūrām.

Zem tumšajām, šaudīgajām acīm vīdēja smagi maisiņi, uz vaigiem bija redzamas rētas un grubuļaina āda. Viņš bija nedabiski tievs un saguma, tiklīdz detektīvi iegāja telpā, taču citādi neizrādīja, ka būtu pamanījis viņu klātbūtni.

Detektīvs Danilo bija iejuties lomā, taču nespēja atturēties no pauzes. Šis Irākas kara veterāns tagad bija bezpajumtnieks un policijas iecirknī nebija nonācis kā upuris, taču nevarēja noliegt, ka viņš varbūt piedzīvojis pats savu traģēdiju. Danilo allaž likās smagi pildīt pienākumu, ja gribējās noziedzniekam just līdzi tikpat dziļi kā upurim.

Danilo ieslēdza videokameru un divkārt pārliecinājās, ka objektīvs aptver krēslus pie galda. Pirms pusotra gada Otrajā rajonā gadījās tā, ka videokamera nez kādēļ bija izkustināta no vietas, bet izmeklētājs to nepamanīja, un tiesnesis Malronijs nemaz nesmējās, kad videoierakstā bija redzama tikai siena, nevis runātājs, un neuzskatīja to par pierādījumu, lai gan lente fiksēja lielisku atzīšanos dubultslepkavībā.

Izmeklētāji apsēdās pie galda pretī aizturētajam.

– Es esmu detektīvs Frānsiss Danilo. Kopā ar mani ir detektīve Ramona Gregusa. Nopratināmais ir Tomass Deivids Stolers. – Izmeklētājs nolasīja Stolera sociālās apdrošināšanas numuru, pēdējo zināmo adresi, tāpat datumu, laiku un nopratināšanas norises vietu. – Stolera kungs, es esmu detektīvs Frenks Danilo. Šī ir detektīve Mona Gregusa. Vai drīkstu jūs uzrunāt par Tomu?

Stolers joprojām kaut ko klusi murmināja, tikai tagad bija satvēris plaukstās zodu un pieklusinājis balsi. Tā bija vien nesakarīga bubināšana.

– Tom, vai jūs dzirdat mani? – Aizturētais palūkojās uz viņu un izslējās. – Tom, jums ir tiesības klusēt. Jebkas, ko pateiksiet, var tikt un tiks izmantots pret jums tiesā. Jums ir tiesības uz advokātu. Ja nevarat tādu atļauties, jums tiks iecelts valsts apmaksāts aizstāvis. Vai jūs izprotat šīs tiesības, Tom?

Aizdomās turētais pārmaiņus pētīja abus detektīvus un visu laiku māja ar galvu. Videokamera noteikti fiksēs šīs kustības. Augstākā tiesa nekad nav uzstājusi, ka piekrišanai jābūt verbālai.

– Tom…

– Jums ir… ūdens? – Stolers pajautāja, visu laiku siekalodamies. Pirmais kontakts.

– Jūs vēlaties ūdeni, Tom? Mēs varam to atnest.

Detektīve Gregusa izgāja no telpas. Danilo klusēja. Protams, viņš drīkstēja turpināt nopratināšanu, taču advokāts varētu apspēlēt jebkuru paziņojumu, kas tiktu pausts, kamēr Stolers gaida ūdeni. Neviens tiesnesis to neatzītu par spaidiem, taču īstais advokāts pareizi izvēlētiem zvērinātajiem varētu iedvest pārliecību – Stolers bijis pārliecināts, ka netiks apmierinātas viņa pamatvajadzības, ja viņš neliecinās to, kas nepieciešams policijai.

Pēc brīža Gregusa nolika Stoleram priekšā divas polistirola glāzītes ar ūdeni. Viņš tās iztukšoja divos malkos, ūdenim līstot lejup pa netīro bārdu, tad nolaizīja lūpas un palocīja galvu.

– Man ir karsti, – viņš sacīja.

– Labi, – noteica Danilo. – Mēs varam sagādāt seg… Jums ir karsti?

– Man ir karsti.

“Droši vien nervi,” Danilo secināja. “Iekšējais termometrs tādējādi atbild uz satraukumu. Dažkārt tā notiek.” Bija grūti iztēloties, ka šis puisis trūcīgajā apģērbā neizjūt pastāvīgu aukstumu, ja ārā ir vidēji divdesmit grādu pēc Fārenheita. “Lai gan – viņš jau vairākas stundas ir telpā.”

– Vai jūs zināt, kur atrodaties, Tom?

Stolers neatbildēja, taču bija beidzis murmināt un šķita ieklausāmies.

Danilo atvēra pierādījumu kasti un izņēma maisiņu ar slepkavības ieroci, Gloka sistēmas divdesmit trešā modeļa pusautomātisko pistoli.

– Tā ir manējā, – Stolers paziņoja.

Detektīvs palūkojās uz kolēģi. “Jēziņ! Cik tas būs vienkārši!”

– Tā ir jūsu pistole, Tom?

Tiklīdz Stolers pasniedzās pēc tās, Danilo parāva ieroci tālāk.

– Tā ir manējā, – Stolers atkārtoja, it kā būtu nepareizi saprasts.

– Mums jāievēro kārtība, Tom. Palieciet tajā krēslā!

– Tā ir manējā. – Stolers cieši lūkojās galdā. – Tā ir manējā.

– Kur jūs dabūjāt ieroci, Tom? – Aizdomās turētais neatbildēja, it kā nemaz nebūtu dzirdējis jautājumu. Danilo to uzdeva vēlreiz, bet velti. – Kur jūs dzīvojat, Tom? – izmeklētājs vaicāja.

Stolera skatiens šaudījās uz visām pusēm, un lūpās parādījās greizs smaids.

– Kur es… dzīvoju?

– Labi, guļat, – attrauca Danilo. – Kur jūs guļat?

– Parkā. – Stolers iesmējās.

– Frenzena parkā? – Atbilde likās visnotaļ acīmredzama. Tā dēvēja tuvāko apkārtni, kur dārgas rindu mājas slējās starp daudzdzīvokļu namiem, kādos dzīvoja tādi studenti kā Ketija Rubinkovska. Bet Stolers naktis noteikti vadīja tieši parkā.

Viņš papurināja galvu, taču atbildēt negrasījās.

– Parka rietumu mala, Tom. – Danilo pūlējās runāt ikdienišķā tonī. – Jūs taču zināt, kur atrodas Gēringera iela, vai ne?

Atbildes nebija. Tātad lēna iesildīšanās nedeva rezultātu. Detektīvs pabungoja ar pirkstiem pa galdu un kādu brīdi ļāvās pārdomām.

– Kāpēc jūs bēgāt no policijas, Tom?

Policisti Stoleru bija atraduši Frenzena parkā, iespiedušos starp diviem atkritumu konteineriem aiz parka rajona galvenās ēkas. Tur viņš pētīja rokassomiņu, kas vēlāk identificēta kā Ketijas Rubinkovskas īpašums. Vienam no policistiem Stolers iemeta ar brusas galu, izsitot viņam no rokas lukturi, un bēgdams noskrēja trīs kvartālus. Notveršanai bija vajadzīgi papildspēki – viena patruļmašīna.

Stolers beidza grozīties, taču acis joprojām šaudījās apkārt. No viņa plūda karstums un nelāgs smārds. Uz pieres parādījās sviedri. Viņš noņēma rokas no galda, taču tās sastinga gaisā. Šķita, ka viņš ir iegrimis kādā citā pasaulē.

Detektīvs Danilo pagaidīja, tomēr Stolers klusēja, tādēļ jautājums par bēgšanu no policijas tika atkārtots. Tāpat detektīvs izmēģināja arī citus:

– Ko jūs darījāt vakar vakarā? Kur jūs dabūjāt šo somiņu? – Danilo ar plaukstu uzsita pa galdu. – Tom!

Satrūcies Stolers tomēr nepievērsās detektīvam, it kā būtu dzirdējis troksni, taču nesaprastu, no kuras puses tas nācis. Lūpas veikli kustējās, taču Danilo nesaprata ne vārda.

– Tom! – detektīvs atkārtoja, atkal uzsitis ar plaukstu pa galdu.

Ramona Gregusa no pierādījumu kastes izņēma kādu mapi ar nozieguma vietas fotogrāfijām. Viņa pasniedza tās Danilo un palocīja galvu.

“Tieši tā. Varbūt pienācis laiks šīm.”

Danilo paslidināja fotogrāfiju pāri galdam. Ketija Rubinkovska mirusi guļ asins peļķē uz ielas līdzās savam automobilim.

Aizdomās turamais palūkojās uz attēlu un novērsās, spēji pagriežot galvu un aizžmiedzot acis.

– Jūs to izdarījāt, Tom, vai ne? Jūs nogalinājāt šo sievieti.

Piepeši Stolers pielēca kājās un krietni sašūpoja galdu.

– Vai jūs nošāvāt šo sievieti, Tom?

Atkāpies no krēsla, Stolers neganti purināja galvu un ar abām rokām plēsa sev matus.

– Ja jūs nesniegsiet paskaidrojumus, Tom, jums tiks izvirzīta apsūdzība pirmās pakāpes slepkavības pastrādāšanā.

– Nē. – Stolers purināja galvu tik spēcīgi, tik nekontrolējami, ka varbūt pat sagādāja sev sāpes.

– Izstāstiet, kas notika, Tom, citādi atlikušo mūžu pavadīsiet…

– Noliec! – Stolers uzkliedza dobjā, labi nostādītā baritonā. – Met zemē! Es teicu, lai met zemē!

Detektīvi saskatījās. Nevienam no viņiem rokās nebija nekā tāda, ko varētu nolikt. “Ko viņš…”

– Noliec!

Danilo sakoda zobus. Protams, par drošību ir jādomā. Bet telpā nebija pielādētu ieroču, un viņi jebkurā brīdī varēja nospiest ārkārtas gadījumu pogu zem galda, signalizējot dežurantiem, ka nepieciešama palīdzība.

Vēl vajadzēja atcerēties, ka visu filmē videokamera. Lai gan aizdomās turamais stāvēja ārpus uztveršanas leņķa, viņa balss bija pietiekami skaļa, lai ieskaņotos.

Stolers sasparojās, nostājās žākļstājā un nokliedza:

– Nomet ieroci! Tūdaļ nomet ieroci! Nekavējoties noliec ieroci!

Viņa acis visu laiku bija ciet.

Uz dažām sekundēm iestājās saspringts klusums. Tad Danilo piesardzīgi pavaicāja:

– Vai viņa tēmēja uz jums ar ieroci, Tom? Vai tā notika? – Es teicu, lai noliec ieroci! – Stolers mazliet atslābinājās, un balsī ieskanējās žēlabains lūgums. – Es teicu… Es teicu, lai noliec ieroci. Kāpēc tu ne… – Viņš sabruka uz grīdas un sāka vaimanāt. Tas bija kaut kas vidējs starp sāpju kliedzienu, meitenīgu spiegšanu un dzīvnieciskiem auriem. – Mosties! – viņš gaudās. – Lūdzu, ne… nemirsti… Dieva dēļ, nemirsti… – Stolers izplūda nevaldāmās elsās.

Detektīvs Danilo paberzēja virsdeguni un gari nopūtās. Dažkārt viņš ienīda savu darbu.